Zīriņa, Ingrīda. Laikmeta liecinieki

1919. GADA VASARĀ

Valmiera kļuva par vienu no pirmajām no Ziemeļlatvijas pilsētām, kuru pēc atbrīvošanas no lieliniekiem, apmeklēja Pagaidu valdības galva, Ministru prezidents un vienlaikus arī apgādības ministrs Kārlis Ulmanis. Lūk, ko par šo nozīmīgo notikumu vēstīja laikraksts „Vidzemnieks” (Nr.21., 26.08.): „Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Valmierā uzturējās no 23. augusta līdz 25. augustam. Sestdien, pēc militārās parādes Rātslaukumā un tautas sapulces Valmieras Latviešu biedrībā, viņš kopā ar Valmieras pilsētas un apriņķa komandantu, virsleitnantu Grundmani, apriņķa valdes priekšnieku A. Melnalksni un pilsētas galvu, domes priekšsēdētāju A. Ziediņu baudīja mielastu viesnīcā „Rīga”, bet vēl atrada laiku, lai apmeklētu vietējā simfoniskā orķestra mūzikas koncertu. Pēc nakšņošanas viesnīcā „Rīga”, nākamās dienas, svētdienas rītā, Ministru prezidents Ulmanis izbrauca uz ārpus pilsētas, lai apmeklētu karaspēka daļas parādi Kokmuižā (tolaik tur bija izvietotas vairākas no 6. Rīgas kājnieku pulka rotām – preciz. I.Z.) un ap pusdienu aizbrauca uz Burtniekiem, kur uzstājās ar runu, sniedzot pārskatu par jaunās valdības paveikto. Pirmdien, 25. augustā pulksten 10 no rīta, prezidents atgriezās atkal Valmierā, pieņēmis dažādu kara iestāžu priekšniekus. Ap pulksten 11 automobilī devās uz Cēsīm.” K. Ulmaņa apciemojumu fiksēja vietējais fotogrāfs Mārtiņš Gaide. Viņa izgatavotās fotogrāfijas jau pēc dažām dienām varēja nopirkt sabiedrības „Zeme” un Ed. Vinklera grāmatu veikalos, Jansona avīžu jeb pilsētas Centra kioskā, kurš atradās tieši blakus daktera un kādreizējā pilsētas galvas Georga Apiņa namam. Fotogrāfijas varēja iegādāties arī pie paša vēsturisko brīžu iemūžinātāja, fotogrāfa Mārtiņa Gaides, Rīgas ielā Nr.58.

SEŠUS MĒNEŠUS VĒLĀK

1920. gada sākumā Kārlis Ulmanis atkal apmeklēja Valmieru. Izvērstu pārskatu par ietekmīgā politiķa vizīti sniedz, protams, arī „Vidzemnieks”: „Vakar, 9. janvārī pulksten 12 1/4 pusdienā ar zirgiem no Cēsīm apgādības ministrijas sevišķo uzdevumu ierēdņa J. Pavloviča un sava adjutanta pavadībā ieradās Latvijas valsts galva – Ministru prezidents Ulmanis, kas valmieriešiem mīļā atmiņā no viņa agrākās sabiedriskās darbības Valmierā un pirmā viesojuma pagājušā gada augustā. Ministru prezidentu uz tirgus laukuma pie pilsētas valdes nama sagaidīja pilsētas un apriņķa vadības un pašvaldības iestāžu, sabiedrisko organizāciju priekšstāvji, karaspēka daļas un dažus tūkstošus liels pilsoņu pūlis. Pēc apsveicināšanās ar valdības ierēdņiem un priekšstāvjiem, Ministru prezidents uzstājās plašā tautas kopsapulcē zem klajas debess – uz tirgus laukuma. Sapulci atklāja pilsētas galva Dr. A. Ziediņš, apsveikdams prezidenta kungu visu Valmieras iedzīvotāju vārdā un izteikdams prieku, „kādu sajūt katrs valmierietis un vispārīgi pilsonis, redzot savā vidū mūsu valdības galvu, kura apciemojums pagājušajā vasarā, kad vēl Latviju žņaudzīja melnā bruņinieka spaids, vēl stāvot mīļā piemiņā. Tagad, kad Kurzeme atbrīvota un iesākusies Latgales spējā atbrīvošana, bet uz vietām tiekot veikts Latvijas valsts uzbūves un saimnieciskās dzīves atjaunošanas darbs – sevišķi no svara saņemt mūsu valsts varas augstāko priekšstāvi.” Pēc divu stundu garas un dedzīgās Ministru prezidenta runas un tautas himnas trīskārtīgas atkārtošanas, plašo tautas sapulci slēdza Valmieras apriņķa valdes priekšsēdētājs A. Melnalksnis, apriņķa iedzīvotāju vārdā pateikdamies augstajam viesim par tiem solījumiem, ko tas sniedzis, aicinādams pilsoņus dot zvērestu, ka „viss tas, ko Ministru Prezidents prasa no tautas priekš Latvijas nacionālās armijas un valsts tiks izpildītas ar saucienu: Lai dzīvo mūsu varonīgā armija! Lai dzīvo mūsu valdība! Lai dzīvo Latvija!” 

Kārlis Ulmanis savā atbildes runā īpaši uzsvēra, ka “demokrātiskā valstī nevar būt runas par valdību, šķirtu no tautas. Tauta un valdība – viens. Tautas valdība atbildīga tautas priekšā; valdība modernā, demokrātiskā valstī ir tikai sabiedrības domas izpildītāja, kurai jādod atbildība par saviem darbiem un jāuzklausa tautas balss un vajadzības, viņas prieki un bēdas, lai vēlamo izvestu dzīvē, bet peļamo izskaustu.” Ministru prezidents pakavējās arī pie tā, kādā stāvoklī atradās Latvijas valsts augustā, kad viņš apciemoja Valmieru un, kas padarīts un sasniegts šajā laika sprīdī:„Toreiz mums bija Vidzeme ar apdraudēto Rīgu, bet mums nebija Kurzemes. Tagad Kurzeme iztīrīta no ienaidnieka un iesākusies Latgales atbrīvošana. Latvija atsvabināta ne vien no vācu jūga, bet iesākušies sekmīgi uzbrukumi lieliniekiem, kā atbilde vienam – otram – trešajam par to, ko Latvijas armija darījusi, kas viņa ir un ko tā spēj. Un nav tālu tā stunda, kad uz Latvijas zemes nebūs vairs neviena ienaidnieka, un valdība kopā ar tautu pieliks visas pūles, radīt apstākļus, lai atgrieztos normālā dzīvē. Tā ir katra pilsoņa vēlēšanās, bet par to rūpēties un gādāt – mūsu valdības galvenais uzdevums.” (Nr.3.,1920.g., 10.01.). Jāprecizē, ka nākamajā dienā, 10. janvārī Ministru prezidentu gaidīja mūsu kaimiņi – limbažnieki. Limbažos K. Ulmanis uzstājās tautas sapulcē, tikās ar dažādu pašvaldību iestāžu priekšstāvjiem un sprieda par apgādības lietām, bet vēlu sestdienas vakarā atgriezās Cēsīs.

Arī šoreiz Mārtiņa Gaides fotogrāfiskā darbnīca izgatavoja uzņēmumu sēriju „Ministru prezidents Valmierā”, produkcijas paraugus piesūtot “Vidzemnieka” redakcijai. Tā neskopojās ar uzslavām, reklāmas sludinājumā norādot, ka „no minētās darbnīcas – uzņēmumi glīti un dabūjami sabiedrības “Zeme” veikalā.” (Nr.5.,15.01.). Tiesa gan fotogrāfs Gaide pat iedomāties nevarēja, ka četrus gadus vēlāk, starp dzīvajiem nebūs ne viņa, ne arī uz fotogrāfijām redzamā pašvaldības pārstāvja, Latviešu zemnieku savienības biedra Pētera Murīša.

NO ZEMNIEKA PAR FOTOGRĀFU

Mārtiņa Gaides dzīves ceļš aizsākās Valmieras apriņķī, 1886. gada janvārī toreizējā Veļķu pagasta „Cīruļos”. Viņa vecākiem Mārcim un Līzei nācās būt ārkārtīgi taupīgiem, lai varētu no muižas izpirkt mājas un izskolot bērnus. Nākamā fotogrāfa jaunības gadi pagāja, strādājot un palīdzot tēvam lauku darbos. Pēc iesvētībām, 1903. gadā Mārtiņš sāka interesēties par gaismas bildēm jeb fotogrāfiju. Pēc fotogrāfisko kursu beigšanas, atļāva atklāt foto iestādi 1907.g. 7. XI. Vaidavas pagasta „Cīruļos” (“Vidzemes guberņas Ziņotājs”). Pašmācības ceļā paralēli fotografēšanai, puisis apguva franču, poļu, krievu un vācu valodas! Pēc pieciem Vaidavā nostrādātajiem gadiem, 1912. gada decembrī kopā ar dzīvesbiedri Paulīni (1888-1951) pārcēlās uz tuvējo apriņķa pilsētu Valmieru. Fotodarbnīcai telpas izdevās noīrēt klusajā pilsētas centrā. Rīgas ielas vidusposmā, netālu no pareizticīgo baznīcas, pie kurpnieka Augusta Ozola, Rīgas 52. Ēka celta 1892.g. Tajā 6 dzīvokļi ar 15 istabām, apavu darbnīca un pārdotava. Līdz 1924.g. telpas fotodarbnīcai īrēja mūsu stāsta varonis - fotogrāfs Mārtiņš Gaide (no 1912.g. 10. XII. līdz 1924.g. XII.). Pēc viņa nāves, dzīvokli turpināja īrēt atraitne Paulīne Gaide, kuras nodarbošanās - īrnieku reģistrā norādīta kā lauksaimniece.

Lai gan konkurence starp amata brāļiem bija visai liela, Gaide ātri vien kļuva par iecienītu portretistu. I. pasaules kara laikā ar fotokameras palīdzību fiksē dzīves ritējumu: strēlnieku mītiņus, ievainoto karavīru ārstēšanu, bēgļu sadzīvi, 1917. gada politiskos notikumus, pat sporta sacīkstes vecajā Limbažu ielas stadionā! 1917. gada 28. februārī piedzima Mārtiņa un Paulīnes meitiņa Aldona. Vēlāk, pēc lielinieku padzīšanas, 1919. gada 26. maijā Mārtiņš Gaide fotografēs nodedzināto Gaujas tiltu, bet 1920. gada 10. jūnijā taps dzejnieka Jāņa Raiņa portrets, kuru simts gadus vēlāk, latviešu fotovēstures pētnieks Pēteris Korsaks novērtēs kā izcilu! 1919. un 1920. gads, neskatoties uz vēl nestabilo politisko un finansiālo stāvokli valstī, fotogrāfam visai ienesīgi. Ik vasaru Mārtiņš Gaide kopā ar ģimeni lielāko vasaras daļu centās pavadīt tēva mājās Vaidavas „Cīruļos”, palīdzot tuviniekiem lauku darbos. 1922. gadā viņš atstāj fotogrāfa arodu, lai kļūtu par grāmatvedi. Meita Aldona uzsākusi skolas gaitas. Un, tad pienāk 1924.gada 19. decembris.

LIKTENĪGAIS ŠĀVIENS

Šajā decembra rītā fotogrāfs Gaide nāvējoši savaino (ar revolveri sašauj) savu kolēģi Pēteri Murīti. Bet, kas noveda līdz tik dramatiskām sekām? Lai gūtu atbildi, minēšu faktus no biogrāfijas: dzimis 1891.g. Arakstes pagasta „Mazpēteros” zemnieku ģimenē. Pēc mācībām Ata Ķeniņa zēnu reālskolā Rīgā un Jelgavas reālskolā, no 1911. līdz 1915.g. studējis Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības fakultātē, ko beidzis ar agronoma diplomu. Pēc augstskolas viņš sāka darbu dzimtajā pusē kā tikko dibinātās Rūjienas Zemkopības biedrības viengadīgās lauksaimniecības tautskolas pārzinis. Skola organizēja arī vieslekcijas, mājturības un rokdarbu kursus, turklāt kā skolas pārzinis P. Murītis piedalījās 1916. - 1917. gadā Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības rīkotajos pasākumos. Tajos viņš vairākkārt izteica savu viedokli par lauksaimniecības izglītību, uzsverot, ka krievu valodas obligāta lietošana pieaugušo tautskolās apgrūtina šāda veida izglītības pieejamību. 1917. gada sākumā Murīti ievēlēja par paju sabiedrības „Agronoms” direktoru rīkotāju. Viņš šajā laikā iesaistījās arī latviešu bēgļu apgādes darbā, un vadīja Strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas brīvprātīgo pieņemšanas punktu Rūjienā un nodarbojās ar ziedojumu vākšanu latviešu strēlniekiem.

1917. gada pavasarī agronoms Pēteris Murītis kļuva par vienu Latvijas zemnieku savienības dibinātājiem, 1917.g. 12. maijā piedaloties LZS dibināšanas sapulcē Valkā. No apmēram no 200 delegātiem tika ievēlēts 15 cilvēku lielajā Centrālajā padomē. Arī turpmāk līdz pat savai nāvei viņš darbojās Zemnieku savienības vadošajās institūcijās. 1918.g. 17. novembrī Murīti ievēlēja Latvijas Tautas padomē no Latviešu zemnieku savienības un jau nākamajā dienā, 18. novembrī – Latvju operas namā viņš piedalījās svinīgajā Latvijas Republikas pasludināšanas sēdē! No 1919. gada decembra Pēteris Murītis ir Valmieras apriņķa valsts zemju inspektors. Dzīvo Valmierā. 1922.g. viņam gan nākas no amata aiziet... Pēc notikušā aktīvi pievēršas politikai, kandidē uz Latviešu zemnieku savienības Valmieras nodaļas priekšnieka amatu. Rosīgi darbojas Baltijas Lauksaimnieku biedrībā. No 1922. gada Murītis bija šīs biedrības Valmieras lauksaimniecības skolas priekšnieks. Viņš kopā ar pazīstamo sabiedrisko darbinieku, lauksaimnieku Hermani Enzeliņu organizē pirmās Zemnieku dienas Valmieras. Pēc aiziešanas no zemju inspektora amata Pēteris Mūrītis iesaistījās arī Ziemeļlatvijas sēklaudzētāju akciju sabiedrības „Sēkla” dibināšanā un vadīšanā, tomēr divu gadu darbs a/s „Sēkla” nesa vien finansiālas neveiksmes un cerēto peļņu nedeva.

1924. gada 19. decembrī Latviešu Zemnieku savienības laikraksts „Brīvā Zeme” publicēja telefoniski saņemtu vēsti: no rīta pulksten 7.30, bijušais fotogrāfs Gaide sašāvis agronomu, Latviešu zemnieku savienības padomes locekli un Valmieras rajona priekšnieku Murīti. Valmierā pazīstamais un cienītais vīrs Mārtiņš Gaide pēc tam, kad ar trim revolvera šāvieniem bija ievainojis Murīti viņa dzīvoklī, pats izdarīja pašnāvību.” Murīti steigšus nogādāja uz slimnīcu, kur viņu operē. Lai gan operācijas iznākums veiksmīgs, 20. decembrī Murītis mira. Atklātībā nāk arī notikušās traģēdijas iemesls. Naudas lietas. Otrs no traģēdijā iesaistītājiem, minētais fotogrāfs Gaide pirms notikušā strādāja par grāmatvedi Murīša jaundibinātajā un vadītajā akciju sabiedrībā „Sēkla”. Gaide pamatoti vainoja Murīti uzņēmuma neveiksmīgajā darbībā, kā rezultātā bija zaudējis visus savus finanšu līdzekļus un arī lauku mājas, kas bija ieķīlātas „Sēklas” finanšu operāciju veikšanai, turklāt Gaide neesot bijis vienīgais cietušais šajā situācijā. (Pumpuriņš T. V. Latvijas valsts dibinātāji. Rīga, 2018.)

IZSKAŅĀ

Tā noslēdzās vien 33 gadu vecā Pētera Murīša mūžs. Viņu ar studentu biedrības „Patria” filistru godasardzi izvadīja no sēru mājām Valmierā 23. decembrī. Apbedīts Rūjienas Skudrītes kapos. Fotogrāfu Mārtiņu Gaidi apglabāja Rubenes kapos. Nu atraitnei Paulīnei, lai izskolotu meitu Aldonu, iztika bija jāpelna lauku darbos – vasarās un rudens sezonā strādājot Vaidavas pagasta „Cīruļos”. Dažus gadus viņa vēl īrēja dzīvokli Valmierā, taču vēlāk pārcēlās atpakaļ uz Vaidavas pagastu. Meita Aldona pēc medicīnas studijām kļuva par ārsti un ambulances vadītāju Ķemeros. 1943. gada augustā Rubenes draudzes mācītājs Alberts Ozols salaulāja Aldonu Gaidi ar Veselības departamenta grāmatvedības nodaļas vadītāju, rīdzinieku Boļeslavu Ikaunieku. Bet tas jau ir cits stāsts!

Raksta tapšanā īpašs paldies vēsturniekam Tālim Vigo Pumpuriņam, Vaidavas muzeja vadītājam Vismantam Priedītem un fotogrāfa Mārtiņa Gaides mazmeitai Rutai Vanagai, kura tāpat kā viņas māte Aldona Ikauniece (1917-2001) dāvinājusi fotogrāfa M. Gaides darbus Valmieras muzejam.