Viestards

Dzīvesgājums

Jau XII gadsimta beigās, kad Ikšķilē apmetās pirmais bīskaps Meinards, zemgaļi katoļu misijā saskatīja draudus un attiecās pret to naidīgi. Šajā laikā zemgaļi neveiksmīgi uzbruka jaunuzceltajai Ikšķiles pilij. Arī turpmāk zemgaļi apdraudēja kristīgās misijas centrus Daugavas lejtecē. XIII gadsimta sākumā (1202.-1203.gadā) zemgaļi uzbruka Mārtiņsalai, kur nodedzināja baznīcu, taču pili ieņemt nespēja. Drīz pēc neveiksmīgā uzbrukuma Mārtiņsalas pilij zemgaļi noslēdza ar vāciešiem pamieru.

Viestarda vārds vēstures avotos pirmoreiz parādās aprakstot 1205.gada notikumus. Viestards ieradās Rīgā, lai brīdinātu par gaidāmo lietuviešu uzbrukumu. Ar šo apmeklējumu nodibinājās zemgaļu un Livonijas vācu militārā savienība, kuras garantijai Viestards no katras Zemgales pils deva pa vienam ķīlniekam. Drīz pēc tam Rīgas bīskapa karavīri, zobenbrāļi un Viestards ar zemgaļiem devās pretī līvu zemēs iebrukušajam lietuviešu karaspēkam. Notika kauja pie Ropažiem, kurā krita lietuviešu vadonis Svelgats un lietuvieši tika sakauti.

1206.gadā zemgaļus aicināja palīgā jau Livonijas vācieši. Tajā laikā norisēja līvu sacelšanās, kuras apslāpēšanai Rīgas bīskaps plānoja izmantot sabiedroto - zemgaļu atbalstu. Viestards ieradās ar ievērojamu karaspēku un kopā ar krustnešiem devās uz Turaidas novadu. Šeit sabiedrotie ieņēma Turaidas pili, bet tomēr nespēja ieņemt Sateseles pili.

Pēdējās ziņas par Viestarda sadarbību ar Livonijas vāciešiem attiecas uz 1208.gadu. Šajā laikā Viestards gatavojās karagājienam uz Lietuvu un aicināja palīgā vāciešus. Zemgaļi kopā ar nelielu vācu vienību iebruka Lietuvā. Savukārt, lietuvieši bija sagatavojušies šim iebrukumam un uzbruka ienaidniekam. Sabiedroto karaspēks lietuviešu spiediena dēļ bija spiests haotiski atkāpties. Drīz pēc šīs uzvaras lietuvieši ar ievērojamu karaspēku iebruka Zemgalē. Šoreiz zemgaļi sakāva lietuviešus.

Pēc 1208.gada neveiksmīgā karagājiena uz Lietuvu, Viestarda un Livonijas vācu militārā sadarbība vēstures avotos vairs netiek minēta. Iespējams, ka tieši šis karagājiens bija pēdējā Viestarda zemgaļu un krustnešu kopīgā militārā akcija. Uz kādu laiku zemgaļi un Livonijas vācieši ieturēja neitralitāti. Taču drīzumā Rīgas bīskapa ekspansīvā politika sāka arvien ciešāk skart Viestarda intereses.

Rīgas bīskapa Alberta un Viestarda atklāts interešu konflikts izraisījās 1219.gadā saistībā ar Mežotni (zemgaļu Upmales novada centrs). Pie Rīgas bīskapa bija ieradušies Mežotnes zemgaļi un lūdza palīdzību pret lietuviešiem. Rezultātā bīskaps Alberts līdz ar krustnešiem devās uz Mežotni, kur pievērsa katoļticībai Mežotnes zemgaļus. Pēc tam Alberts aizgāja, bet Mežotnes pilī tika atstāts vācu garnizons. Šajā Alberta rīcībā Viestards saskatīja gan ielaušanos savā ietekmes sfērā, gan draudus. Viestards savāca karaspēku un uzbruka Mežotnes pilij, tomēr ieņemt nespēja. Viņš atkāpās no Mežotnes un uzbruka pa Lielupi kuģī braucošajiem vācu palīgspēkiem un tos sakāva (t.s. Missas kauja). Kad Mežotnes vācu garnizons uzzināja par palīgspēku sakāvi, tas Mežotni pameta un atgriezās Rīgā. Uzreiz pēc tam Mežotnes zemgaļi atkrita no kristietības un noslēdza pret vāciešiem vērstu savienību ar pārējiem zemgaļiem, kā arī lietuviešiem.

Bīskaps Alberts nevēlējās atteikties no Mežotnes un jau 1220.gada februārī tika sapulcināts liels krustnešu karaspēks, kas devās uz Mežotni. Krustneši aplenca Mežotni, postīja apkārtni. Mežotniešiem palīgā gan nāca Viestards ar zemgaļu un lietuviešu karaspēku, tomēr lietuvieši neuzdrošinājās uzbrukt tik ievērojamam krustnešu karaspēkam un palīgspēki atkāpās. Rezultātā Mežotne padevās krustnešiem.

1225.gadā pēc Romas pāvesta legāta Modenas Guljelmo (Vilhelma) aicinājuma Viestards ieradās Rīgā. Sarunās legāts aicināja Viestardu pieņemt katoļticību. Viestards piedāvājumu gan nepieņēma, taču paņēma kādu sludinātāju līdzi uz Zemgali. Šķiet, tas bija tikai diplomātisks Viestarda solis.

Pēdējās ziņas par Viestardu attiecināmas uz laika posmu ap 1228.-1230.gadu. Šajā laikā Zobenbrāļu ordeņa mestra Folkvīna vadītais karaspēks iebruka Zemgalē. Zemgaļu karaspēks Viestarda vadībā gan stājās iebrucējiem pretī, tomēr tika sakauts. Gadu pēc šī iebrukuma Viestards organizēja karagājienu uz ordeņa Aizkraukles novadu. Atpakaļceļā zemgaļiem uzbruka ordeņa Aizkraukles pils pārvaldnieka Markvarda no Burbahas vadītā vienība. Pēkšņi pārsteigtais zemgaļu karaspēks cieta sakāvi, taču Viestards cīņā izsita Markvardam ar pagali zobus un patvērās kādā pilī.

Viestards bija viens no ietekmīgākajiem vietējo Baltijas maztautu dižciltīgajiem, kur varā atradās ievērojami novadi Rietumzemgalē. Cik liela šī vara avotu izsmeļošāku ziņu trūkuma dēļ konstatēt nav iespējams. Taču zināms, ka Viestrds bija devis ķīlniekus no visām zemgaļu pilīm un viņam bija padots ievērojams karaspēks. Tāpat arī nav droši konstatējama Austrumzemgales (Upmales novada ar Mežotni) saistības pakāpe ar Viestardu.

Pētnieki ir analizējuši Viestarda rīcību un meklējuši motīvus viņa sadarbībai ar krustnešiem. Domājams, Viestards ņēma vērā neveiksmīgos zemgaļu uzbrukumus Ikšķiles un Mārtiņsalas pilīm 12./13.gs.mijā un, novērtēdams Livonijas vācu spēku, vēlējās to izmantot savās interesēs cīņā pret lietuviešiem. Acīmredzot, sākotnēji Viestards nesaskatīja krustnešos tiešus draudus savai varai un ar savu atbalstu ļāva tiem nostabilizēties līvu novados. Taču, kad Rīgas bīskapa politikas ekspansija kļuva skaidri saskatāma Viestardam nācās atteikties no sadarbības ar Rīgas bīskapu un krustnešiem., kas sāka apdraudēt Viestarda varu un nostiprinājās zemgaļu Upmales novadā.

Avoti un literatūra

Indriķa hronika. Tulk.: Feldhūns, Ā.; Priekšv. Un koment. Mugurēvičs, Ē. Zinātne, Rīga, 1993. 

Viestards sadarbībā ar krustnešiem - IX:2, IX:3, X:10, XII:2;

Viestards karadarbībā pret krustnešiem - XXIII:4, XXIII:8;

Viestards sarunās ap pāvesta legātu - XXIX:4.

Atskaņu hronika. Tulk.: Bisenieks, V.; Priekšv. Mugurēvičs Ē; koment. Mugurēvičs, Ē., Kļaviņš K. Zinātne, Rīga, 1998.

Viestards karadarbībā ar krustnešiem 1694.–1798.rindas.

Biļķins, V. Viestarts kā zemgaliešu valstsvīrs. New York, [1953.]

Biļķins, V. Zemgaliešu cīņas ar bīskapiem un ordeni. Rīga, …

Biļķins, V. Zemgaliešu brīvības cīņas. Lincoln, 1960.

Biļķins, V. Zemgaliešu brīvības cīņas. Minneapolis: Sēļzemnieka apgāds, 1973. 256 lpp.

Ērglis, R. Zemgales neatkarības vēsture. Rīga: Grāmatrūpnieks, 1936.

[Rozītis, K.] Zemgaliešu simtgadu cīņas parpatstāvību. Rīga, 1915.

Rīga © 2001. Andris Zeļenkovs, Latvijas Kara muzeja speciālists.
Ievietots: 10.05.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu.