(03018.-04030. - vidusaugšvācu valodā) (03014.-04027. - tulkojums latviešu valodā)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 14.01.2014

Livlädische Reimchronik (03018.-04030.)Atskaņu hronika (03014.-04027.)
(03018.) Bin des ein dinc zû Rîge geschach.
 
(03019.) Lengewîn an eime tische saß
 
(03020.) mit den brûderen dâ man aß.
 
(03021.) an ein schulderbein er sach,
 
(03022.) des quam sîn hertze in ungemach.
 
(03023.) er sprach: “die Littowen liden nôt,
 
(03024.) mîn brûder ist geslagen tôt.
 
(03025.) ein her in mîme hove lac
 
(03026.) sint gestern biß an diesen tac.”
 
(03027.) daß bein hât manchem sint gelogen.
 
(03028.) Lengewîn was doch unbetrogen:
 
(03029.) als er dâ vor hatte gesehen,
 
(03030.) nâch sînem gelouben iß was geschehen:
 
(03031.) die reise was im umbekant.
 
(03032.) vil schiere ein bote quam gerant,
 
(03033.) dô hôrte er wol die mêre
 
(03034.) wie eß irgangen wêre
 
(03035.) zû Littowen in dem lande.
 
(03036.) der sprach: “wir hân zû pfande
 
(03037.) wîb unde kinder,
 
(03038.) pferde, dar zû rinder.
 
(03039.) ouch ist der manne vil geslagen.
 
(03040.) Lengewînes brûder wolde jagen
 
(03041.) die afterhûte ûf daß her:
 
(03042.) sie satzten sich kein im zû wer
 
(03043.) mit menlîchem mûte.
 
(03044.) dô wart von der hûte
 
(03045.) Lengewînes brûder irslagen:
 
(03046.) wem daß leit sie, der mac iß clagen
 
(03047.) zû Littowen in dem lande!
 
(03048.) er bleib dâ sunder schande.”
 
(03049.) dô Lengewîn die mêre vernam,
 
(03050.) sîn herze in ein grôß jâmer quam,
 
(03051.) daß er sich selber nicht enhienc,
 
(03052.) ich weiß daß undervienc:
 
(03053.) daß quam dâ von, er was behût;
 
(03054.) man wolde von im haben gût.
 
(03055.) Der meister und sîn geselleschaft
 
(03056.) zû Rîge mit der gotes craft
 
(03057.) quam vil vrôlîche wider.
 
(03058.) die von Revele ritten sider
 
(03059.) mit vreuden hin zû lande.
 
(03060.) sie hatten vol die hande
 
(03061.) mit êren in der reise bejaget
 
(03062.) als helde unverzaget.
 
(03063.) dô dise reise was irgân
 
(03064.) Lengewînes vrûnde sân
 
(03065.) zû samne quâmen mit râte
 
(03066.) und wurben daß vil drâte,
 
(03067.) daß sie lôsten Lengewînen
 
(03068.) ûß sînen grôßen pînen.
 
(03069.) dô wart gelôset Lengewîn
 
(03070.) dar nâch von den vrûnden sîn.
 
(03071.) alsus wart ir gedinge:
 
(03072.) vumfhundert ôseringe
 
(03073.) gâben sie vor in zû hant
 
(03074.) und vûrten in wider in ir lant.
 
(03075.) Dâ was er inne manchen tac.
 
(03076.) sîn herze grimmes mûtes pflac
 
(03077.) sintemâl ûf die cristenheit.
 
(03078.) im was sîn alder schade leit.
 
(03079.) zû einen zîten daß geschach,
 
(03080.) daß man ein her vor Wenden sach;
 
(03081.) daß brâchte Lengewîn aldar.
 
(03082.) daß bleib ungewarnet gar;
 
(03083.) daß was ein wunderlîch geschicht,
 
(03084.) daß des die brûdere westen nicht;
 
(03085.) des quam in helfe mâßen vil.
 
(03086.) wer uber houbet howen wil
 
(03087.) der mac nicht lange tûren:
 
(03088.) gewalt brichet mûren.
 
(03089.) wer den strît volherten mac
 
(03090.) der tût den vienden bôsen tac.
 
(03091.) daß wart ouch zû Wenden schîn.
 
(03092.) der kummentûr und die brûdere sîn
 
(03093.) brâchte zû einem strîten
 
(03094.) zû grôßen unzîten:
 
(03095.) er hatte wol vumfhundert man.
 
(03096.) ein gewaldic her er an
 
(03097.) mit den selben rante.
 
(03098.) waß half, daß er genante?
 
(03099.) die brûdere meistic dâ bliben tôt,
 
(03100.) ir einer entran mit grôßer nôt;
 
(03101.) der brâchte heim die mêre.
 
(03102.) daß was in allen swêre.
 
(03103.) nûne wurden dô geslagen,
 
(03104.) der zênde brûder mûste tragen
 
(03105.) hin zû Littowen
 
(03106.) ein houbet abe gehowen,
 
(03107.) daß sînes kummentûres was.
 
(03108.) der clagete gote, daß er genas,
 
(03109.) dô man die anderen brûdere slûc,
 
(03110.) sô dicke als er daß houbet trûc,
 
(03111.) dannoch mûste daß selbe sîn.
 
(03112.) dar zû twanc in Lengewîn,
 
(03113.) dem was zû lande mit im gâch.
 
(03114.) er tôte in sînem brûdere nâch,
 
(03115.) dâ mite wolde er den verclagen.
 
(03116.) den hatte des meisters her geslagen
 
(03117.) binnes des, dô irgangen was
 
(03118.) zû Rîge, als man ûch ê las;
 
(03119.) ich wil von disen dingen lân
 
(03120.) und wil ein ander mêre bestân.
 
(03121.) Der gûte meister Dyterîch
 
(03122.) von Grûningen, stêter witze rîch,
 
(03123.) der hatte got von hertzen trût
 
(03124.) beide stille und uberlût.
 
(03125.) er minnete tugentlîchen
 
(03126.) den armen und den rîchen.
 
(03127.) man sach in alle zît bereit
 
(03128.) wâ die nûwe cristenheit
 
(03129.) betrûbet was an keiner nôt,
 
(03130.) dâ envorchte er nicht den tôt,
 
(03131.) er enwolde selber dar.
 
(03132.) Puch hatte er eine rische schar
 
(03133.) von brûderen und von knechten,
 
(03134.) die wol torsten vechten.
 
(03135.) der riet zû Nieflande
 
(03136.) mit sache mancher hande
 
(03137.) vollen dritehalbeß jâr,
 
(03138.) als ich vernomen habe vor wâr.
 
(03139.) die kummentûre von Nieflant
 
(03140.) wurden von ime dô besant.
 
(03141.) sie quâmen, dô erß in enpôt.
 
(03142.) er wart durch des landes nôt
 
(03143.) mit sîner brûdere râte gesant
 
(03144.) dâ er den hôhen meister vant.
 
(03145.) doch ê er ûf den wec quam
 
(03146.) mit râte er einen brûder nam,
 
(03147.) den hieß er des landes pflegen.
 
(03148.) er nam dô sîner brûdere segen
 
(03149.) und hûb sich vrôlîch ûf die vart.
 
(03150.) der wec wart dô nicht gespart
 
(03151.) biß daß er den hôhen meister vant;
 
(03152.) sîne botschaft tet er im bekant,
 
(03153.) wes er gerte, daß geschach.
 
(03154.) der hôe meister vil wol sach,
 
(03155.) daß er was ein wîser man,
 
(03156.) als ich vor wâr vernomen hân.
 
(03157.) Nieflandes er in erließ,
 
(03158.) kein Rôme er in varen hieß.
 
(03159.) der dâ hôe meister was
 
(03160.) die brûdere er zû samne las,
 
(03161.) die bie im wâren an der stunt.
 
(03162.) in allen was die sache kunt,
 
(03163.) daß der meister von Nieflant
 
(03164.) kegen Rôme was gesant
 
(03165.) unde des amtes was lôs.
 
(03166.) dar nâch man einen brûder kôs
 
(03167.) zû meistere uber Nieflant.
 
(03168.) der site was im wol bekant,
 
(03169.) des man in den landen pflac,
 
(03170.) er was gewesen manchen tac
 
(03171.) in Nieflande, daß ist wâr:
 
(03172.) dâ von weste er den site gar.
 
(03173.) brûder Andrês was er genant
 
(03174.) und was geborn von Stîrlant;
 
(03175.) er was des lîbes gar ein helt.
 
(03176.) zû hant dô er wart irwelt,
 
(03177.) brîve wurden dô geschriben.
 
(03178.) unlange sie dô bliben,
 
(03179.) sie wurden kegen Nieflant
 
(03180.) mit gûten boten dô gesant.
 
(03181.) dô sie zû Rîge wâren komen,
 
(03182.) die brîve wurden dô genomen:
 
(03183.) der an des meisters stat was
 
(03184.) die brîve man vor im las
 
(03185.) und vor den anderen brûderen dô.
 
(03186.) sie wurden algemeine vrô,
 
(03187.) dô man sô verre hatte gelesen,
 
(03188.) daß brûder Andrês solde wesen
 
(03189.) meister uber Nieflant.
 
(03190.) wen daß was in wol bekant,
 
(03191.) daß er was ein geistlîch man;
 
(03192.) sie wâren im gerne undertân.
 
(03193.) dô er die meisterschaft entpfienc
 
(03194.) lieplîch er dâ mit umme gienc,
 
(03195.) wen er was gotes genâden vol,
 
(03196.) sô ich die wârheit sprechen sol.
 
(03197.) wer in mit ougen ane sach
 
(03198.) in sînem herzen er jach,
 
(03199.) daß sô natûrlîch man
 
(03200.) sîn ougen nie gesêhen an.
 
(03201.) sîn munt was sûßekeit vol,
 
(03202.) als ich vil kurtzlîchen sol
 
(03203.) mit mîner schrift ûch tûn bekant.
 
(03204.) sich vreute dâ zû Nieflant
 
(03205.) junc und alt, daß ist alleß wâr.
 
(03206.) er enwas nicht ein halbeß jâr
 
(03207.) gewesen in dem lande,
 
(03208.) er hette zû sîner hande
 
(03209.) die bischove alle glîche
 
(03210.) von Rîge und von der Wîche.
 
(03211.) der von Darbete nicht enließ,
 
(03212.) der der dritte bischof hieß,
 
(03213.) er enwêre mit im albereit
 
(03214.) zû trôstene wol die cristenheit
 
(03215.) von der bôsen heidenschaft.
 
(03216.) die rittere alle mit irre craft
 
(03217.) von Revele die enließen nicht,
 
(03218.) sie enstûnden mit der selben pflicht.
 
(03219.) alsô trûgen sie uber ein
 
(03220.) recht, daß under in niekein
 
(03221.) zweiunge was als um ein hâr;
 
(03222.) einen mût hatten sie gar.
 
(03223.) des wâren ir lant vil rîche,
 
(03224.) daß sie sô vridelîche
 
(03225.) mit einander lebeten dô.
 
(03226.) ouch was daß lantvolc vrô.
 
(03227.) Dô die heidenschaft vernam,
 
(03228.) daß der meister sô vridesam
 
(03229.) mit sînen vrûnden kunde sîn,
 
(03230.) daß was in ein vil grôßer pîn.
 
(03231.) sie sprâchen: “sint dirre man
 
(03232.) mit sînen vrûnden alsô kan
 
(03233.) vrûntlîchen gebâren,
 
(03234.) wir suln haben vâren
 
(03235.) vor im, diß ist waß uns ist gût.
 
(03236.) ist daß er vîentlîchen mût
 
(03237.) kegen uns beginnet kêren,
 
(03238.) unser schade mac sich mêren.”
 
(03239.) die Littowen und Sameiten
 
(03240.) begunden sich bereiten
 
(03241.) nâch disen selben worten.
 
(03242.) die Semegallen ouch hôrten
 
(03243.) den meister sô vermeßßen,
 
(03244.) sie wâren im nâ geseßßen.
 
(03245.) Meister Andrês von Stîre dô
 
(03246.) dâchte, er wurde nimmer vrô,
 
(03247.) er enrichte der heidenschaft
 
(03248.) ein grôßer leit von sîner craft.
 
(03249.) er trûc in bôsen willen zû
 
(03250.) beide spâte unde vrû.
 
(03251.) zû jungest er genante:
 
(03252.) sîne boten sante
 
(03253.) er zû den kummentûren al.
 
(03254.) die vogete mit der selben zal
 
(03255.) quâmen zû im vil drâte.
 
(03256.) er sprach: “mit ûwerem râte
 
(03257.) wil ich kein Littowen varn.
 
(03258.) ir ensult nicht lenger sparn
 
(03259.) lîp, gût unde lûte,
 
(03260.) des bitte ich ûch hûte,
 
(03261.) wan uns got hât her gesant
 
(03262.) in sîner lieben mûter lant,
 
(03263.) daß sul wir breiten mit unser macht,
 
(03264.) mit stêter witze wol bedâcht.”
 
(03265.) die kummentûre sprâchen dô:
 
(03266.) “meister, wir sîn der rede vrô;
 
(03267.) ûwer wille sol dar an
 
(03268.) geschehen wol.” zû hant von dan
 
(03269.) ritten sie vil drâte.
 
(03270.) nâch des meisters râte
 
(03271.) geboten sie die herevart;
 
(03272.) des enwart niemant gespart.
 
(03273.) daß volc zû widerstrîte
 
(03274.) vreute sich der zîte,
 
(03275.) daß iß solde reise varn.
 
(03276.) die brûdere mit vil stoltzer schar
 
(03277.) quâmen dem meister dô.
 
(03278.) des was er von hertzen vrô.
 
(03279.) alle des dûtschen hûsen man
 
(03280.) die ritten mit einander dan.
 
(03281.) man sach helme und schilde
 
(03282.) glîßen ûf dem gevilde,
 
(03283.) die brunjen blenken sam ein glas,
 
(03284.) der dâ vil sunder zal was.
 
(03285.) daß her was michel unde breit
 
(03286.) und zû strîte wol bereit.
 
(03287.) Dô daß her sich hâte
 
(03288.) gelegert wol mit râte
 
(03289.) nâch des meisteres gebot,
 
(03290.) er sprach: “genêdeclîcher got,
 
(03291.) sunder dich mir kan gewern
 
(03292.) niemant, ich enwolle hern
 
(03293.) die Littowen und Sameiten.
 
(03294.) ouch saltu, hêrre, leiten
 
(03295.) mich an die Semegallen sûr,
 
(03296.) die dâ sint unser nâkebûr,
 
(03297.) daß ich die betwinge
 
(03298.) und dir zû dienste bringe.”
 
(03299.) dô daß her hatte gelegen
 
(03300.) die nacht in unseres hêrren segen
 
(03301.) und der tac sich schowen ließ,
 
(03302.) der meister sân gebieten hieß,
 
(03303.) blâsen an daß herhorn,
 
(03304.) daß zû dem zeichen was erkorn.
 
(03305.) des galm was michel unde grôß.
 
(03306.) daß her sich al zû hant entslôß
 
(03307.) und breite sich vil snelle.
 
(03308.) man hôrte aber eines helle
 
(03309.) daß herhorn erklingen:
 
(03310.) daß her begunde ûf dringen.
 
(03311.) dô daß dritte zeichen wart
 
(03312.) geblâsen, sich hûb ûf die vart
 
(03313.) der gûte meister Andrês dô
 
(03314.) von Nieflant als ein degen vrô,
 
(03315.) mit im daß her gemeine.
 
(03316.) sîn samenunge reine
 
(03317.) wâren alle vreuden rîch.
 
(03318.) daß her begunde breiten sich
 
(03319.) hin zû Nalsen in daß lant.
 
(03320.) man slûc daß volc mit vrîer hant,
 
(03321.) sam man tût die rinder.
 
(03322.) man, wîb unde kinder
 
(03323.) wurden wênic dâ gespart.
 
(03324.) sus vûr daß her vil wol geschart
 
(03325.) durch Nalsen kein Littowen.
 
(03326.) der meister wolde schowen
 
(03327.) wie kunic Myndowe mochte,
 
(03328.) ob er zû strîte tochte.
 
(03329.) der kunic in sîner burge lac.
 
(03330.) daß cristen her umme bejac
 
(03331.) wart vil dicke ane gerant.
 
(03332.) sie widerguldenß mit der hant
 
(03333.) rechte volleclîche.
 
(03334.) sie vlißßen sich gelîche,
 
(03335.) daß daß lant wurde verhert.
 
(03336.) sie gevlogen wâren, die in gewert
 
(03337.) solden hân die legirstat:
 
(03338.) er hatte sie gemachet mat.
 
(03339.) die cristenheit was alle vrô,
 
(03340.) sie dankten got von himele dô
 
(03341.) und der lieben mûter sîn.
 
(03342.) ir beider helfe wart dâ schîn.
 
(03343.) dô was roubes alsô vil
 
(03344.) genomen rechte âne zil
 
(03345.) zu Littowen in dem lande.
 
(03346.) sie verwûsten ouch mit brande
 
(03347.) alleß daß was um sie gelegen.
 
(03348.) sie hatten kure an allen wegen:
 
(03349.) dâ nie cristen her hin quam,
 
(03350.) die brûdere man dâ wol vernam.
 
(03351.) Der meister mit den sînen
 
(03352.) brûderen und pilgerînen
 
(03353.) scharten aber wol ir her,
 
(03354.) sie wolden vorwert sunder wer
 
(03355.) ûf die Sameiten sîn
 
(03356.) und brengen sie in grôßen pîn.
 
(03357.) man hôrte drîstunt den clanc,
 
(03358.) der ûß dem herhorne dranc:
 
(03359.) dô was daß her vil wol bereit.
 
(03360.) kein Sameiten man reit
 
(03361.) mit dem selben here dô.
 
(03362.) des wart vil mancher unvrô,
 
(03363.) der von kindes zîten
 
(03364.) nie quam zu keinen strîten,
 
(03365.) der mûste lîden den tôt;
 
(03366.) dar zû twanc in die grôße nôt,
 
(03367.) und die macht der cristenheit
 
(03368.) brâchte in manich herzeleit.
 
(03369.) der schade, der dô was getân
 
(03370.) zu Littowen, den lâße wir stân,
 
(03371.) der enwas nicht halb sô grôß.
 
(03372.) der Sameiten blût man grôß
 
(03373.) und sie mochten sich nicht weren.
 
(03374.) wer den lîp wolde generen,
 
(03375.) der mûste gar ân alle zucht
 
(03376.) in die welde nemen vlucht,
 
(03377.) in puschen und in brûchen
 
(03378.) mûsten sie vride sûchen;
 
(03379.) und wer dar under wart begân,
 
(03380.) der mûste dâ zû pfande lân
 
(03381.) den hals, daß was in ungemach.
 
(03382.) vil manchen dort alsô geschach,
 
(03383.) ich meine zû der selben stunt,
 
(03384.) daß sint der Sameiten munt
 
(03385.) dâ von clagete manchen tac.
 
(03386.) nicht mêr ich ûch sagen mac.
 
(03387.) die cristen hatten vol ir hant
 
(03388.) und die lant vil gar verbrant
 
(03389.) und kârten wider zû lande
 
(03390.) mit roube mancher hande.
 
(03391.) dô sie zû Rîge quâmen
 
(03392.) und die burger vernâmen,
 
(03393.) daß iß in wol was irgân,
 
(03394.) sie lobeten algemeine sân
 
(03395.) got von himelrîche,
 
(03396.) daß er genêdeclîche
 
(03397.) in der selben herevart
 
(03398.) die cristenheit hatte bewart.
 
(03399.) von der brûdere râte
 
(03400.) der meister gab vil drâte
 
(03401.) des roubes unserm hêrren teil,
 
(03402.) wen er hatte in gegeben heil.
 
(03403.) sînes teiles was er wert:
 
(03404.) man gab im wâpen unde pfert.
 
(03405.) die mêre lâße wir bestân
 
(03406.) und vallen ûf ein ander sân.
 
(03407.) Der meister Andrês von Stîre
 
(03408.) dâchte nicht lenger vîre
 
(03409.) halden mit der heidenschaft.
 
(03410.) er sprach: “hêrre got, dîn craft
 
(03411.) hât mir vil wol bestanden bie,
 
(03412.) doch werde ich nimmer sorgen vrie,
 
(03413.) dû engebest mir daß heil,
 
(03414.) daß ich der heiden erbeteil
 
(03415.) erwerbe mit den cristen:
 
(03416.) mîn leben wil ich nicht vristen.”
 
(03417.) Meister Andrês der ließ sân
 
(03418.) sîne brûdere verstân,
 
(03419.) daß er mit einer herevart
 
(03420.) wolde zu Semegallen wart.
 
(03421.) der reise wurden sie vil vrô.
 
(03422.) daß lantvolc gemeine dô
 
(03423.) hin und her wart besant.
 
(03424.) dem meistere quam daß her zû hant.
 
(03425.) der meister und die brûdere sîn,
 
(03426.) daß lantvolc und die pilgerîn
 
(03427.) hûben sich ûf die vart
 
(03428.) hin kein Semegallen wart.
 
(03429.) dô sie quâmen in die lant,
 
(03430.) sie nâmen roubes vol die hant
 
(03431.) und slûgen Semegallen vil.
 
(03432.) diß bûch ûch alle sagen wil.
 
(03433.) der meister treib her unde dar
 
(03434.) mit sîner ritterlîchen schar
 
(03435.) wâ er die heiden bie im vant.
 
(03436.) sus verwûste er in lant
 
(03437.) hûte hie und morne dâ.
 
(03438.) die heiden enwesten rechte wâ
 
(03439.) sie sich solden versehen,
 
(03440.) daß man vor wâr mac verjehen.
 
(03441.) Die Semegallen drâte
 
(03442.) mit eime gemeinen râte
 
(03443.) santen an den meister dô
 
(03444.) umme einen vride recht alsô,
 
(03445.) daß sie den zins mûsten geben
 
(03446.) und in der brûdere vride leben.
 
(03447.) dô der meister sie vernam,
 
(03448.) sîn hertze sân in vreude quam.
 
(03449.) er nam die Semegallen wider,
 
(03450.) den zins sie gerne gâben sider.
 
(03451.) Nû wil ich ûch ein teil verjehen,
 
(03452.) waß mêr wunders ist geschehen
 
(03453.) an dem meistere von Nieflant.
 
(03454.) er was zû Littowen wol bekant
 
(03455.) kunic Myndowen, der dô riet
 
(03456.) zû Littowen uber die diet.
 
(03457.) nû vûgete sichß, daß geschach,
 
(03458.) daß man des kuniges boten sach
 
(03459.) an den meister werben sô:
 
(03460.) kunic Myndowe wêre vrô,
 
(03461.) ob im die sêlde mochte geschehen,
 
(03462.) daß er den meister solde sehen:
 
(03463.) er wolde des immer wesen vrô.
 
(03464.) des kuniges bote warb alsô.
 
(03465.) dô der meister hatte vernomen
 
(03466.) den boten, der zû im was komen,
 
(03467.) mit sîner brûdere râte er reit
 
(03468.) uber manche heide breit
 
(03469.) biß daß er quam in daß lant,
 
(03470.) dâ er kunic Myndowen vant.
 
(03471.) von dem wart er entpfangen wol,
 
(03472.) als man einen hêrren sol.
 
(03473.) die kunigîn ouch zû im gienc,
 
(03474.) den meister sie lieplîch entpfienc
 
(03475.) und alle die brûdere, daß ist wâr,
 
(03476.) die mit im wâren komen dar.
 
(03477.) dar nâch dô die zît was komen,
 
(03478.) als ich vor wâr habe vernomen,
 
(03479.) daß man solde eßßen,
 
(03480.) nichtes wart dâ vergeßßen,
 
(03481.) daß man zû êren haben sol:
 
(03482.) dâ mite pflac man der geste wol.
 
(03483.) dô dâ was geßßen
 
(03484.) und nicht lange geseßßen,
 
(03485.) der kunic dankete zû hant
 
(03486.) dem meistere dô von Nieflant,
 
(03487.) daß er zû im was komen.
 
(03488.) dô der meister hatte vernomen
 
(03489.) des kuniges sin biß an daß ort,
 
(03490.) der meister hatte gûte wort,
 
(03491.) er sprach zû Myndowen
 
(03492.) dem kunige von Littowen:
 
(03493.) “wurdest dû ein cristen man,
 
(03494.) grôße êre ich dir danne gan:
 
(03495.) sô wil ich dir irwerben
 
(03496.) die crône, ich ensterben.”
 
(03497.) Der kunic was der rede vrô.
 
(03498.) dem meister gelobete er dô
 
(03499.) sînes landes genûc;
 
(03500.) gûten willen er zû im trûc.
 
(03501.) dô diß alleß was irgân,
 
(03502.) der meister und der kunic sân
 
(03503.) ir gelubde machten sie dô,
 
(03504.) des die cristen wurden vrô.
 
(03505.) der kunic einen heiden nam
 
(03506.) biderbe, als iß wol gezam,
 
(03507.) er was ein vil rêtig man,
 
(03508.) dô der meister wolde von dan,
 
(03509.) der was Parnus genant.
 
(03510.) der reit kegen Nieflant
 
(03511.) mit deme meister wider.
 
(03512.) der meister von der Rîge sider
 
(03513.) einen brûder sante hin
 
(03514.) zû Rôme ûf den sin,
 
(03515.) als er gelobet hâte.
 
(03516.) die boten ritten drâte
 
(03517.) vaste hin zû Rôme wart.
 
(03518.) der wec wênic wart gespart.
 
(03519.) dô sie zû Rôme quâmen
 
(03520.) ir brîve sie nâmen
 
(03521.) unde brâchten die zû hant
 
(03522.) dâ man den pâbest vant.
 
(03523.) dô die brîve wâren gelesen,
 
(03524.) der pâbest sprach: “ich wil wesen
 
(03525.) willic zû dirre botschaft.
 
(03526.) ich wil legen mîne craft
 
(03527.) dar an sô ich beste mac.
 
(03528.) diß ist mir ein vil lieber tac.”
 
(03529.) der pâbest brîve schrîben ließ
 
(03530.) umme die sache unde hieß
 
(03531.) sie den boten geben sider,
 
(03532.) dâ mite die boten kârten wider
 
(03533.) vaste hin zû lande wart.
 
(03534.) Parnus verdrôß nicht der vart.
 
(03535.) dô sie zû Rîge quâmen
 
(03536.) ir brîve sie nâmen
 
(03537.) unde gâben sie zû hant
 
(03538.) in des meisters Andrês hant.
 
(03539.) dô der capelân gelas
 
(03540.) sô verre, daß gegeben was
 
(03541.) dem meistere der crône gewalt,
 
(03542.) dô vreute sich junc und alt.
 
(03543.) der meister ließ dô machen
 
(03544.) mit vil rîchen sachen
 
(03545.) dem kunige Myndowen
 
(03546.) und Marthen sîner vrowen
 
(03547.) zwû crônen, gar von kunsten rîch.
 
(03548.) er hatte nâch bischove Heinrîch
 
(03549.) hin zû Prûßen lant
 
(03550.) sînen boten vor gesant.
 
(03551.) der bischof wart der mêre vrô;
 
(03552.) zû Rîge an den meister dô
 
(03553.) quam er vrôlîch geriten.
 
(03554.) dô wart lenger nicht gebiten,
 
(03555.) sie hûben sich ûf die vart
 
(03556.) kegen Littowen wart.
 
(03557.) pfaffen unde brûdere dar
 
(03558.) quâmen an des meisters schar.
 
(03559.) dô sie quâmen in daß lant,
 
(03560.) man toufte und wîhete zû hant
 
(03561.) den rîchen kunic Myndowen
 
(03562.) und Marthen sîne vrowen.
 
(03563.) der kunic was der crône vrô.
 
(03564.) dem meister gab er mit brîven dô
 
(03565.) rîchlîch in sîne hant
 
(03566.) rîche unde gûte lant
 
(03567.) in sîme kunicrîche sân.
 
(03568.) dô daß alleß was irgân,
 
(03569.) der meister pfaffen und brûdere ließ
 
(03570.) zû Littowen unde hieß,
 
(03571.) daß sie daß volc lêrten sô,
 
(03572.) daß eß zû jungest wurde vrô.
 
(03573.) der bischof und der meister sân
 
(03574.) und aller beide undertân
 
(03575.) ritten wider in ir lant.
 
(03576.) sus wart die reise volant.
 
(03577.) Nû wil ich aber vorder sagen.
 
(03578.) der meister krankte an den tagen;
 
(03579.) daß wart dem hôhen meistere kunt.
 
(03580.) er sante in vil sneller stunt
 
(03581.) von Seyne brûder Eberhart
 
(03582.) hin zû Nieflande wart.
 
(03583.) dô er quam zû Nieflant,
 
(03584.) daß amt gab im ûf zû hant
 
(03585.) meister Andrês, daß ist war.
 
(03586.) er hatte sechstehalbeß jâr
 
(03587.) daß lant vil wol verstanden;
 
(03588.) doch was er in den landen
 
(03589.) sint vil nâ ein halbeß jâr.
 
(03590.) der meister wîsete her und dar
 
(03591.) des landes site mit trûwen wol.
 
(03592.) nicht mêr ich dâ von sagen sol.
 
(03593.) brûder Andrês urloub nam
 
(03594.) von sînen brûderen, als iß wol zam,
 
(03595.) und reit zû Littowen
 
(03596.) an sînen vrûnt Myndowen
 
(03597.) und ouch zû der kunigîn.
 
(03598.) dannoch wâren die brûdere sîn
 
(03599.) in Littowen wol behût.
 
(03600.) des kuniges mût was vollen gût
 
(03601.) dannoch zû der cristenheit.
 
(03602.) der kunic mit brûder Andrês reit
 
(03603.) vil trûwelîch ûf die vart.
 
(03604.) der meister wol nâch tugende art
 
(03605.) nam urloub von Myndowen
 
(03606.) dem kunige von Littowen
 
(03607.) und reit vort zû dûtschem lant.
 
(03608.) alsus sî daß mêre volant.
 
(03609.) Von Nieflant meister Eberhart
 
(03610.) gebôt eine herevart
 
(03611.) uber al der brûdere lant.
 
(03612.) die kummentûre zû hant
 
(03613.) brâchten ime volkes vil,
 
(03614.) mêr danne ich sagen wil.
 
(03615.) dâ mite vûr meister Eberhart
 
(03616.) zû Sameiten wart.
 
(03617.) dô er quam in daß lant
 
(03618.) man sach roub unde brant
 
(03619.) ungevûgen stiften dâ.
 
(03620.) deme here was nicht gâ,
 
(03621.) wan eß was michel unde grôß.
 
(03622.) der reise eß vil wol genôß
 
(03623.) unde quam zû Rîge wider.
 
(03624.) kurtze wîle eß rûwete sider.
 
(03625.) Der meister aber mit eime here
 
(03626.) ûf dem strande bie dem mere
 
(03627.) kârte hin kein Kûrlant.
 
(03628.) die reise im sus gienc in hant.
 
(03629.) er kârte kein der Mimele wart,
 
(03630.) daß er was alleß vrô der vart.
 
(03631.) dô sie ûf die Mimele quâmen
 
(03632.) ir herberge sie nâmen
 
(03633.) ûf der Mimele kein dem mer.
 
(03634.) dâ legerte sich der brûdere her.
 
(03635.) der meister wider unde vort
 
(03636.) reit biß an der Dangen ort
 
(03637.) dâ sich die waßßere sließen
 
(03638.) und in einander vließen.
 
(03639.) dô arbeite man sô lange,
 
(03640.) dâ die Mimele und die Dange
 
(03641.) in einander sließen
 
(03642.) und zû samne vließen,
 
(03643.) daß daß hûs vollen quam.
 
(03644.) zû hant er die besten nam,
 
(03645.) die er bie im hâte,
 
(03646.) unde besatzte drâte
 
(03647.) die burc mit gûten mannen.
 
(03648.) sint reit er von dannen.
 
(03649.) er hatte zû der selben stunt
 
(03650.) uber des wilden meres grunt
 
(03651.) mit kocken vil der spîse brâcht,
 
(03652.) als er hatte vor bedâcht.
 
(03653.) dô wart daß hûs gespîset wol,
 
(03654.) sô ich die wârheit sprechen sol.
 
(03655.) Der meister mit den sînen reit
 
(03656.) zû Rîge wider und was gemeit.
 
(03657.) eß quam dar nâch in kurtzen tagen,
 
(03658.) als ich ûch nû wil sagen,
 
(03659.) daß den meister verdrôß
 
(03660.) der arbeit: er entslôß
 
(03661.) sînen mût den brûderen sîn,
 
(03662.) er sprach: “ich wil ûch tûn schîn,
 
(03663.) daß mir mîn lîp nû becranket,
 
(03664.) und mîn craft mir wanket:
 
(03665.) durch daß mûß ich zû lande varn.
 
(03666.) ist daß got mich wil bewarn,
 
(03667.) sô wil ich ûch irwerben,
 
(03668.) iß ensie den daß ich sterben,
 
(03669.) daß ûch ein meister wirt gesant
 
(03670.) nâch ûwerm willen in daß lant.”
 
(03671.) waß iemant dâ wider sprach,
 
(03672.) sîn wille doch dar an geschach.
 
(03673.) mit râte er einen brûder nam,
 
(03674.) der dem lande eben quam,
 
(03675.) und ließ den an sîner stat.
 
(03676.) die brûdere er gemeine bat,
 
(03677.) daß sie deme wêren undertân.
 
(03678.) er hatte als ein wîser man
 
(03679.) gerâten anderhalbeß jâr
 
(03680.) und wênic mêr, daß ist wâr.
 
(03681.) dô er zû dûtschen landen quam,
 
(03682.) der hôhe meister vernam,
 
(03683.) daß er nicht wolde zû Nieflant.
 
(03684.) daß amt gab er al zû hant
 
(03685.) eime tugenthaften manne,
 
(03686.) geheißen brûder Anne.
 
(03687.) des amtes was er wol wert.
 
(03688.) brûder, knechte, rasche pfert
 
(03689.) wurden im mite gegeben.
 
(03690.) er hatte ein geistlîcheß leben.
 
(03691.) daß ingesigel von Nieflant
 
(03692.) gab im der meister al zû hant.
 
(03693.) dô reit der meister Anne
 
(03694.) mit manchem rischen manne
 
(03695.) hin zû Nieflande dô.
 
(03696.) man wart sîner kumfte vrô.
 
(03697.) dô die brûdere hatten vernomen,
 
(03698.) daß der meister was komen,
 
(03699.) nicht lenger wart von in gebiten,
 
(03700.) kegen ime sie dô riten.
 
(03701.) die brûdere nicht enließen
 
(03702.) ir menje sie hießen
 
(03703.) den brûdern geselleschefte pflegen.
 
(03704.) dô man sach manchen stoltzen degen
 
(03705.) rîten kein im ûf den strant,
 
(03706.) entpfangen wart er zû hant
 
(03707.) als den êren wol gezam.
 
(03708.) ir vrûntschaft er gerne nam.
 
(03709.) dâ mite riten sie drâte
 
(03710.) unde quâmen spâte
 
(03711.) zû Rîge zû sente Uriân.
 
(03712.) im volgete manich man.
 
(03713.) man ließ zû den zîten
 
(03714.) niemande rîten,
 
(03715.) die mit dem meister wâren komen,
 
(03716.) als ich vor wâr hân vernomen,
 
(03717.) ê dan sie hatten geseßßen,
 
(03718.) getrunken unde geßßen.
 
(03719.) dô daß eßßen was irgân,
 
(03720.) sie danketen dem meister sân
 
(03721.) unde riten in ire stat.
 
(03722.) daß volc im alleß êre bat.
 
(03723.) Under des der meister was
 
(03724.) zû Rîge komen, als ich ê las.
 
(03725.) dô wart den von Samelant
 
(03726.) von der Mimele bekant,
 
(03727.) daß dâ lêge ein vesten
 
(03728.) mit vil swêren gesten.
 
(03729.) sie sprachen: “dâ wolle wir hine varn,
 
(03730.) keinen man dâ vor sparn.”
 
(03731.) zû hant wart ein rischer helt
 
(03732.) von den Samen ûß irwelt,
 
(03733.) der reit wol die richte
 
(03734.) und hatte in sîner pflichte
 
(03735.) zwêne gesellen harte stoltz.
 
(03736.) vil rische quâmen sie in daß holtz,
 
(03737.) daß ûf die Mimele stôßet.
 
(03738.) der eine sprach: “nû verdrôßet.”
 
(03739.) er wolde alleine rîten vort.
 
(03740.) dô er gesprochen hatte daß wort,
 
(03741.) er rûrte daß pfert mit den sporn:
 
(03742.) einen berc, den er irkorn
 
(03743.) hatte, risch er den ûf reit
 
(03744.) und sach uber die Mimele breit
 
(03745.) eine burc gebûwet.
 
(03746.) er sprach: “iß berûwet
 
(03747.) alle die cristen, die hie sint.
 
(03748.) sie dunken mich der sinne blint,
 
(03749.) sie sint sunder witzen,
 
(03750.) wênen sie hie besitzen.
 
(03751.) ich vreuwe mich, daß unser lant,
 
(03752.) daß Samelant ist genant,
 
(03753.) hât sô manchen rischen man,
 
(03754.) der mit urlouge kan
 
(03755.) harte wol gebâren.
 
(03756.) diß krêhennest wir zwâren
 
(03757.) wollen zû kleinen stucken
 
(03758.) in kurtzer wîle rucken.
 
(03759.) die lûte die dar ûffe sint,
 
(03760.) man, wîb unde kint
 
(03761.) die wolle wir mit lôßen
 
(03762.) die cleinen unde grôßen
 
(03763.) unsern goten senden;
 
(03764.) daß enkan niemant wenden.”
 
(03765.) dar mite reit er al zû hant
 
(03766.) dâ er sîne gesellen vant.
 
(03767.) den sagete er die mêre.
 
(03768.) daß was in harte swêre.
 
(03769.) dô sie wider quâmen
 
(03770.) zû Samelant, sie nâmen
 
(03771.) die Samen, die sie santen ê
 
(03772.) zû der Mimele. “iß tet uns wê”
 
(03773.) sprâchen die boten alle drî:
 
(03774.) “uns wonen bôse geste bî,
 
(03775.) nû sult ir uns vil wol verstân,
 
(03776.) waß die brûdere hân getân:
 
(03777.) sie hân mit cranken dingen,
 
(03778.) dar umme in misselingen
 
(03779.) mûß, eine burc vollenbrâcht,
 
(03780.) daß sage wir ûch wol bedâcht:
 
(03781.) die wolle wir abe brechen,
 
(03782.) an irme lîbe uns rechen.”
 
(03783.) die wîsten, die sie hâten,
 
(03784.) zû samne sie trâten
 
(03785.) von den anderen zû hant.
 
(03786.) der eldeste under in vant
 
(03787.) einen rât in allen,
 
(03788.) der was in wol gevallen.
 
(03789.) dar mite trâten sie wider,
 
(03790.) zû hant die besten sâßen nider.
 
(03791.) dô ir sitzen was bereit,
 
(03792.) der eine sprach: “lât ûch sin leit,
 
(03793.) daß die brûdere uns hân getân.
 
(03794.) disen rât sult ir verstân;
 
(03795.) ich gebiete ûch bie der hôesten kur,
 
(03796.) die ûch dicke ist geleget vur,
 
(03797.) daß ist die dem lîbe,
 
(03798.) daß niemant blîbe
 
(03799.) der der schilt getragen mac,
 
(03800.) ûf einen bescheidenen tac,
 
(03801.) er envare kein der Mimele wart
 
(03802.) mit uns: niemant wirt gespart.”
 
(03803.) Die Samen alle wurden vrô.
 
(03804.) ir antwurte was alsô,
 
(03805.) daß sie sunder widerwort
 
(03806.) mit vlîße wolden alle vort.
 
(03807.) ir einer vrâgen began,
 
(03808.) wie manchen schilt sie mochten hân.
 
(03809.) die Samen sprâchen alle
 
(03810.) in vil grôßeme schalle:
 
(03811.) “wir brengen uber daß gevilde
 
(03812.) vierzic tûsent schilde.
 
(03813.) sô machstu prûven, ob dû wilt,
 
(03814.) ob immer der Samen schilt
 
(03815.) unrechtes sich moge irwern.
 
(03816.) wir wollen ouch mit schiffen hern
 
(03817.) die dâ hân gebûwet.
 
(03818.) bie wâne eß sie berûwet.”
 
(03819.) Nicht lenger von in wart gespart.
 
(03820.) die schif, die kein der Mimele wart
 
(03821.) solden, die wurden schiere bereit.
 
(03822.) daß was den Samen nicht leit.
 
(03823.) die Samen aber bâten
 
(03824.) die besten, die sie hâten,
 
(03825.) daß sie nâch in quêmen,
 
(03826.) wenne sie vernêmen
 
(03827.) daß sie in der Mimele wêren.
 
(03828.) dar mite begunden kêren
 
(03829.) die Samen ûf daß wilde mer.
 
(03830.) ein teil vûr ouch ir her
 
(03831.) mit schiffen oben um daß lant,
 
(03832.) daß ist daß vrische hab genant.
 
(03833.) dar mite kârten sie dô
 
(03834.) zûr Mimele unde wâren vrô.
 
(03835.) dô sie mit schiffen quâmen
 
(03836.) von dem mere, und vernâmen
 
(03837.) die brûdere der Samen mût,
 
(03838.) der endûchte sie nich gût.
 
(03839.) sie wâren komen zû der zît
 
(03840.) beide durch sturm und durch strît.
 
(03841.) dâ sach man Samen alsô vil,
 
(03842.) daß sie wâren âne zil.
 
(03843.) sie hatten dâ mit schiffen
 
(03844.) die Mimele sô begriffen,
 
(03845.) daß man dar uber mochte gân.
 
(03846.) daß enwart nie mêr getân.
 
(03847.) die Mimele ist ein waßßer grôß.
 
(03848.) dô man schif zû schiffe slôß,
 
(03849.) dô wart eß zû allen stucken
 
(03850.) bestellet sam sie ein brucken
 
(03851.) hetten uber die vlût geleit.
 
(03852.) daß was deb brûderen vil leit
 
(03853.) sie bereiten wol ir wer.
 
(03854.) al die wîle quam daß her
 
(03855.) der heiden dâ von Samelant.
 
(03856.) sie trâten abe sân zû hant
 
(03857.) und nâmen schilt und sper.
 
(03858.) zû sturme stûnt ir aller ger.
 
(03859.) sie drungen und trâten zû
 
(03860.) der burge; sumelîch zû vrû
 
(03861.) hatte des morgens ûf gestân,
 
(03862.) der mûste dâ zû pfande lân
 
(03863.) den lîb, den er dar hatte brâcht.
 
(03864.) alleine er es nicht hatte gedâcht,
 
(03865.) daß geschach doch manchem dâ.
 
(03866.) sint entrâten sie nicht sô nâ.
 
(03867.) dâ sie hatten verlorn
 
(03868.) ir lûte, dô wart in zorn,
 
(03869.) daß ie die reise wart gedâcht.
 
(03870.) in disen dingen wurden brâcht
 
(03871.) ir lûte, die dâ lâgen tôt.
 
(03872.) sân ir wîsten in gebôt,
 
(03873.) daß sie die tôten brenten
 
(03874.) und von hinnen senten
 
(03875.) mit iren wâpen ungespart;
 
(03876.) sie solden dort ouch herevart
 
(03877.) und reise rîten.
 
(03878.) des geloubeten sie bie den zîten.
 
(03879.) der rede volgeten sie mite,
 
(03880.) wen eß was der lûte site.
 
(03881.) ûf hôr zû hant sie trâten,
 
(03882.) ir tôten, die sie hâten,
 
(03883.) die branten sie mit irme zûge,
 
(03884.) vur wâr ich nicht enlûge:
 
(03885.) spere, schilde, brunje, pfert,
 
(03886.) helme, keyen und swert
 
(03887.) brante man durch ir willen,
 
(03888.) dar mite solden sie stillen
 
(03889.) den tûvel in jener werlde dort.
 
(03890.) sô grôße tôrheit wart nie gehôrt.
 
(03891.) Die brûdere ûf der burge dô
 
(03892.) wurden algemeine vrô,
 
(03893.) daß in got helfe hatte gesant.
 
(03894.) die heiden, dô sie hatten gebrant
 
(03895.) ir tôten, dô ritten sie dan.
 
(03896.) des was trûric manich man,
 
(03897.) der gewundet von dannen schiet.
 
(03898.) den Samen dô ir beste riet,
 
(03899.) daß sie nicht verbêren,
 
(03900.) alle die da wêren
 
(03901.) gewurfen oder geschoßßen
 
(03902.) die solde man unverdroßßen
 
(03903.) vûren wider zû Samelant
 
(03904.) in schiffen vaste umme den strant.
 
(03905.) die schif wurden bereit
 
(03906.) und die gewunten dar în geleit.
 
(03907.) sus vûren sie von dannen
 
(03908.) mit schiffen und mit mannen.
 
(03909.) Dem meistere von Nieflant
 
(03910.) wurden brîve gesant,
 
(03911.) wie eß zûr Mimele ergangen was.
 
(03912.) dô man die brîve im gelas,
 
(03913.) er sprach: “mich sal nicht trâgen,
 
(03914.) mîn leben wil ich wâgen
 
(03915.) durch dise sache, die ich hân
 
(03916.) vernomen.” er ließ boten sân
 
(03917.) mit brîven rîten in sîn lant,
 
(03918.) den kummentûren tûn bekant,
 
(03919.) daß er die Samen wolde hern,
 
(03920.) und wolde in daß bewern,
 
(03921.) daß sie den brûderen hatten getân,
 
(03922.) die zûr Mimele wâren gelân.
 
(03923.) dô die brîve wâren gelesen
 
(03924.) den kummentûren: “eß sal wesen”
 
(03925.) sprâchen sie mit willen;
 
(03926.) “wir wollen gestillen
 
(03927.) die Samen in vil kurtzer stunt.”
 
(03928.) sie tâten iren lûten kunt,
 
(03929.) daß sie wolden reisen,
 
(03930.) wittewen und weisen
 
(03931.) machen mit der gotes craft.
 
(03932.) dô daß volc die botschaft
 
(03933.) hatte gehôrt, eß vreute sich
 
(03934.) mit grôßer vreude sicherlîch
 
(03935.) und wart vil wol gemeit
 
(03936.) und zû der reise bereit.
 
(03937.) dô quam ein hovelîcheß her
 
(03938.) der cristen bie daß wilde mer.
 
(03939.) der meister und die brûdere sîn
 
(03940.) und dar zû manich pilgerîn
 
(03941.) wâren vrô der herevart
 
(03942.) hin kein Samelande wart.
 
(03943.) der meister und die brûdere sîn,
 
(03944.) daß lantvolc und die pilgerîn
 
(03945.) zogeten hovelîchen hin
 
(03946.) kein Samelant durch gewin
 
(03947.) alleß ûf des meres strant.
 
(03948.) daß was den Samen unbekant.
 
(03949.) Dô daß her zûr Mimele quam,
 
(03950.) meister Anne zû im nam
 
(03951.) der brûdere von der burc ein teil,
 
(03952.) alleß durch des heres heil,
 
(03953.) wan in wâren bekant
 
(03954.) die stîge dâ zû Samelant.
 
(03955.) daß lant ist ummevloßßen,
 
(03956.) des hân sie dicke genoßßen.
 
(03957.) an eime ende daß wilde mer,
 
(03958.) dâ enschadet in kein her;
 
(03959.) an den anderen sîten
 
(03960.) mac niemant kein in strîten:
 
(03961.) dâ vlûßet ein wilder wâc
 
(03962.) tief und breit; er machet trâc
 
(03963.) die dâ mit den schiffen varn
 
(03964.) des somers, wie kûme sie sich bewarn.
 
(03965.) kein der Mimele dâ gêt zû
 
(03966.) ein hals; dâ quâmen sie vrû
 
(03967.) mit irme here hovelîch.
 
(03968.) des vreuten die cristen sich.
 
(03969.) dâ was ein vil grôßer hagen
 
(03970.) von den Samen vor geslagen,
 
(03971.) der was grôß unde dicke,
 
(03972.) dâ enwâren nicht cleine ricke,
 
(03973.) dâ wâren boume sô grôß,
 
(03974.) daß sint vil manchen verdrôß.
 
(03975.) sie wâren sô gevellet,
 
(03976.) daß eß was gestellet
 
(03977.) sam eß wêre ein bolewerc.
 
(03978.) eß was ein ungevûgeß werc,
 
(03979.) daß von den Samen was gemacht.
 
(03980.) vinster was eß sô die nacht
 
(03981.) und gienc von des meres strant
 
(03982.) wan in daß vrische hab. zû hant
 
(03983.) trâten zû die cristen,
 
(03984.) sie enwolden nicht gevristen,
 
(03985.) sie enhiwen den hac enzwei.
 
(03986.) dar umme gâben sie ein ei,
 
(03987.) daß tâten sie gar âne wer.
 
(03988.) ordenlîchen lac in her.
 
(03989.) dô sie hatten geslagen
 
(03990.) und gehowen durch den hagen
 
(03991.) einen rûm zû mâßen grôß,
 
(03992.) daß her sich zû hant entslôß
 
(03993.) und kârte in daß lant.
 
(03994.) dâ wart den Samen bekant,
 
(03995.) daß sie wâren verladen
 
(03996.) mit gesten, die in wolden schaden.
 
(03997.) Die cristen slûgen volkes vil
 
(03998.) unde nâmen âne zil
 
(03999.) roubes vol die hande.
 
(04000.) sie tâten ouch mit brande
 
(04001.) den Samen grôßen schaden.
 
(04002.) sie hatten gûtes vil geladen
 
(04003.) in deme lande, daß ist wâr.
 
(04004.) sie triben zû samne gar
 
(04005.) den roub, der dâ genomen was.
 
(04006.) under des zû samne las
 
(04007.) der hôeste Same die vrûnde sîn.
 
(04008.) er sprach: “wir suln lîden pîn,
 
(04009.) wir engelden daß in kurtzer vrist
 
(04010.) daß uns nû geschên ist.”
 
(04011.) der Samen quam ein michel schar.
 
(04012.) man wart an in wol gewar,
 
(04013.) daß sie irzurnet wâren.
 
(04014.) sie sprâchen offenbâren:
 
(04015.) “wir wollen underrîten
 
(04016.) den hagen zû disen zîten,
 
(04017.) sô sal man den cristen
 
(04018.) an keinen dingen vristen,
 
(04019.) man gebe ir volleclîcheß gelt.”
 
(04020.) “nû rîtet risch ûf daß velt,
 
(04021.) daß vor deme hagen lît:
 
(04022.) dâ sô habe wir den strît”
 
(04023.) sprach der beste under in.
 
(04024.) zû hant kârten sie hin
 
(04025.) und machten wider den hagen,
 
(04026.) dâ daß her was durch geslagen:
 
(04027.) wan sie westen daß wol,
 
(04028.) daß sie wolden den zol
 
(04029.) von den cristen nemen dâ
 
(04030.) und nirgen anderswâ.
(03014.) Bet, lūk, kas Rīgā notika.
 
(03015.) Reiz Lengevīns pie mielasta
 
(03016.) ar brāļiem kopā sēdēja.
 
(03017.) Viņš lāpstiņkaulu skatīja[147]
 
(03018.) un kaut ko baigu matīja.
 
(03019.) Viņš teica: “Leišu spēks ir veikts,
 
(03020.) ir brālis mans jau nosists beigts.
 
(03021.) Es mājās redzu pulku mītam
 
(03022.) no vakardienas līdz šim rītam.”
 
(03023.) Kauls reizēm viļ, bet nebij vis
 
(03024.) tas Lengevīnam melojis,
 
(03025.) jo tas, ko viņš bij redzējis,
 
(03026.) patiešām bija noticis;
 
(03027.) to zināt gan viņš nevarēja.
 
(03028.) Kāds ziņnesis tad šurpu skrēja
 
(03029.) un aši pastāstīja,
 
(03030.) kā leišiem klājies bija,
 
(03031.) par visām viņu nedienām.
 
(03032.) Viņš teica: “Ķīlā saņēmām
 
(03033.) mēs viņu sievas, viņu bērnus,
 
(03034.) zirgus, govis, teļus pērnus.
 
(03035.) Daudz vīru lietuviešiem krita.
 
(03036.) Tad Lengevīna brālim šķita,
 
(03037.) ka varētu mums pakaļ jāt
 
(03038.) un pakaļpulkus padzenāt;
 
(03039.) bet sargi viņu atvairīja
 
(03040.) tik drosmīgi, ka beigts viņš bija.
 
(03041.) Kam viņa žēl, lai raud par viņu:
 
(03042.) kā vīrs viņš beidza savu cīņu.”
 
(03043.) Kad Lengevīns to dzirdēja,
 
(03044.) bij sirds tam ļoti bēdīga,
 
(03045.) šī ziņa sirdij klātu skārās,
 
(03046.) un, ja viņš tādēļ nepakārās,
 
(03047.) es zinu, kas to aizkavēja:
 
(03048.) pakārties viņš nevarēja,
 
(03049.) tādēļ ka viņu sargāja,
 
(03050.) jo izpirkumu gaidīja.
 
(03051.) Mestrs nu ar pavadību
 
(03052.) bij ar dieva palīdzību
 
(03053.) atkal Rīgā atgriezies.
 
(03054.) Bij visi priecīgi, paties.
 
(03055.) Drīz vien rēvelieši jāja
 
(03056.) atpakaļ uz savu māju.
 
(03057.) Daudz goda bij tie guvuši
 
(03058.) kā drošsirdīgi varoņi.
 
(03059.) Kad kargaitas bij beigušās,
 
(03060.) drīz sanāca un apspriedās
 
(03061.) it visi Lengevīna draugi
 
(03062.) un visi tuvinieki. Raugi,
 
(03063.) ko tie pēc īsa brītiņa
 
(03064.) apspriedušies nolēma:
 
(03065.) ka Lengevīnu būs tūlīt
 
(03066.) no lielā posta izpestīt.
 
(03067.) Nu Lengevīns bij atbrīvots:
 
(03068.) lai draugiem pateicība, gods!
 
(03069.) Tie pieci simti ozeriņu[148],
 
(03070.) kā nolīgts, maksāja par viņu,
 
(03071.) tie garās runās nelaidās,
 
(03072.) bet tūdaļ mājās atgriezās.
 
(03073.) Tur Lengvīns dzīvoja daždien
 
(03074.) un bija nikns vēl arvien
 
(03075.) uz kristiešiem un ļoti skuma
 
(03076.) dēļ sava lielā zaudējuma.
 
(03077.) Tad kādu reizi notikās,
 
(03078.) ka Cēsīs karpulks ieradās:
 
(03079.) to Lengevīns bij atvedis.
 
(03080.) Neviens to nebij matījis.
 
(03081.) Bet kā nu to lai izskaidro,
 
(03082.) ka brāļi nezināja to?
 
(03083.) Kurš palīgā nu viņiem ies?
 
(03084.) Tāds nemēdz ilgi tūļāties,
 
(03085.) kas taisās jums pa galvu kraut:
 
(03086.) ar spēku var pat mūrus graut.
 
(03087.) Kas cīniņā prot pastāvēt,
 
(03088.) tas naidnieku spēj uzvarēt.
 
(03089.) Pie Cēsīm kļuva redzams tas.
 
(03090.) Tur komturs[149] un tā pulciņš mazs
 
(03091.) ar ienaidnieku cīniņā
 
(03092.) bij ielaidušies nelaikā:
 
(03093.) bij pieci simti vīru tam.
 
(03094.) Un ienaidnieka pārspēkam
 
(03095.) ar tiem viņš droši pretī skrēja.
 
(03096.) Bet ko tā drosme palīdzēja?
 
(03097.) Uz lauka vairums palika,
 
(03098.) tik viens tik tikko izbēga;
 
(03099.) tas mājās vēsti pārnesa,
 
(03100.) par ko it visi noskuma.
 
(03101.) Deviņi tur brāļi tika
 
(03102.) kauti, desmitajam lika
 
(03103.) nest uz Lietuvu
 
(03104.) galvu nocirstu,
 
(03105.) kas komturam reiz piederēja.
 
(03106.) Viņš savās bēdās nevarēja
 
(03107.) vairs rimt un dievam žēlojās
 
(03108.) par to, ka dzīvs viņš palikās,
 
(03109.) kad citus brāļus apkāva.
 
(03110.) Bet ko gan tur lai padara?
 
(03111.) Viņš cieta, kā vēl nebij ciests,
 
(03112.) viņš gāja, Lengevīna spiests,
 
(03113.) kas steidzās nu uz Lietuvu,
 
(03114.) lai tur tad viņu piebeigtu,
 
(03115.) par savu brāli sērojot,
 
(03116.) tam šādi godu parādot,
 
(03117.) jo mira tas, kā bija teikts,
 
(03118.) mestra karapulka veikts.
 
(03119.) Par to nu tagad runāt beigšu
 
(03120.) un tālāk jaunu vēsti teikšu.
 
(03121.) Labais mestrs Dīterihs,
 
(03122.) Grīningenes gaišprātis,
 
(03123.) bija mestrs tikumīgs,
 
(03124.) sirdī dievam uzticīgs.
 
(03125.) Viņš mīlēja kā bagāto,
 
(03126.) tā arī katru nabago.
 
(03127.) Viņš allaž arī rūpējās
 
(03128.) par saviem ļaudīm nedienās,
 
(03129.) par jaunkristītiem īpaši,
 
(03130.) lai labi tiem ir apstākļi;
 
(03131.) viņš pašas nāves nebītos,
 
(03132.) lai vien tik aizstāvētu tos.
 
(03133.) Bij viņam arī brāļi braši
 
(03134.) un karakalpi, kaujā knaši.
 
(03135.) Viņš Līvzemē nu valdīja
 
(03136.) un visas lietas vadīja
 
(03137.) pustreša gada - tā tas būs.
 
(03138.) Reiz Līvuzemes komturus
 
(03139.) viņš sasauca. Tie sanāca,
 
(03140.) un tad nu brāļi nosprieda,
 
(03141.) ka zemē vajadzības briest,
 
(03142.) ko nevarot vairs ilgāk ciest,
 
(03143.) un tādēļ steigšus jāsūta
 
(03144.) ir mestrs nu pie lielmestra[150].
 
(03145.) Bet, pirms to sauca ceļi tāli,
 
(03146.) tas izraudzīja kādu brāli,
 
(03147.) ko iecēla par pārraugu.
 
(03148.) Tad, guvis brāļu svētību,
 
(03149.) tas ceļā devās priecīgi
 
(03150.) un ceļoja it veicīgi,
 
(03151.) līdz nonāca pie lielmestra,
 
(03152.) kam savu vēsti nodeva.
 
(03153.) Kā domāts bij, tā notika.
 
(03154.) Lielmestrs tak redzēja,
 
(03155.) ka mestrs bija gudrs vīrs,
 
(03156.) garā cēls un sirdī tīrs.
 
(03157.) No Līvzemes to atbrīvoja
 
(03158.) un uz Romu norīkoja.
 
(03159.) Tad lielmestrs vairs negaidīja
 
(03160.) un brāļus kopā salasīja,
 
(03161.) kas tanī brīdī bij ap to.
 
(03162.) Tie zināja jau lietu šo,
 
(03163.) ka viņu mestrs atbrīvots
 
(03164.) un uz Romu norīkots.
 
(03165.) Tad izraudzīja brāli jestru
 
(03166.) Līvzemē par jaunu mestru.
 
(03167.) Tam labi bija zināmas
 
(03168.) visas zemes ieražas,
 
(03169.) tas Līvzemē bij pabijis,
 
(03170.) un tādēļ bij tam zināms viss.
 
(03171.) Brālis Andrēss[151], mestrs šis,
 
(03172.) Štīrijā bij piedzimis,
 
(03173.) augumā - īsts varonis.
 
(03174.) Tiklīdz izvēlēts bij šis,
 
(03175.) vēstuli tad rakstīja
 
(03176.) un to tālāk sūtīja,
 
(03177.) lai to čakli ziņneši
 
(03178.) aiznestu uz Līvzemi.
 
(03179.) Kad tie Rīgā nonāca,
 
(03180.) vēstuli tie nodeva;
 
(03181.) tam, kas mestra vietnieks bija,
 
(03182.) nu to priekšā nolasīja
 
(03183.) un citiem brāļiem arīdzan.
 
(03184.) Nu bij liela līksmošan',
 
(03185.) kad visiem bija nolasīts,
 
(03186.) ka brālis Andrēss izraudzīts
 
(03187.) par mestru ticis Līvzemē.
 
(03188.) Zināja to šaizemē,
 
(03189.) ka viņš ir cilvēks gaišprātīgs;
 
(03190.) bij katrs tam nu padevīgs.
 
(03191.) Uzņēmies šo amatu,
 
(03192.) viņš kopa to ar mīlību
 
(03193.) un pilns ar dieva žēlastību.
 
(03194.) Jums tiešām saku patiesību:
 
(03195.) kas viņu acīm skatījis,
 
(03196.) būs savā sirdī matījis,
 
(03197.) ka cilvēku tik vienkāršu
 
(03198.) diez vai mēs otru sastaptu.
 
(03199.) Bij mute viņam varen salda,
 
(03200.) ar kuru viņš pār sirdīm valda,
 
(03201.) kas Līvzemē nu priekā lec
 
(03202.) ikvienam, vai tas jauns vai vecs.
 
(03203.) Vēl nebij pusgads pagājis,
 
(03204.) kopš amatā viņš pabijis,
 
(03205.) kad bija visi bīskapi
 
(03206.) jau viņa draugi kļuvuši
 
(03207.) Rīgā, Vīkā, Tērbatā.
 
(03208.) Tērbatietis vēlībā
 
(03209.) bij gatavs mestram palīdzēt
 
(03210.) un kristietību aizstāvēt
 
(03211.) pret negantajiem pagāniem.
 
(03212.) Bij griba arī bruņniekiem,
 
(03213.) kas Rēvelē, to aizsargāt,
 
(03214.) tai visiem spēkiem stāvēt klāt.
 
(03215.) Un tā nu viņi vienojās,
 
(03216.) ka dienās šais un turpmākās
 
(03217.) starp visiem valdīs draudzīgs prāts
 
(03218.) un pārpratums starp tiem nekāds
 
(03219.) tos nesašķels pat ne par matu:
 
(03220.) tie raudzīsies ar vienu skatu.
 
(03221.) To zemes taču tādēļ plauka,
 
(03222.) ka šāda saderība jauka
 
(03223.) tos allaž kopā turēja.[152]
 
(03224.) Tā arī tautai patika.
 
(03225.) Pagāni kad nomanīja,
 
(03226.) cik miermīlīgs šis mestrs bija
 
(03227.) ar visiem draugiem savējiem,
 
(03228.) tad bija lielas bēdas tiem.
 
(03229.) Tie teica: “Ja šis mestrs prot
 
(03230.) ar saviem draugiem sadzīvot
 
(03231.) tik mīļi un tik sadraudzīgi,
 
(03232.) ar viņu būsim uzmanīgi:
 
(03233.) tas mums varbūt par labu nāks.
 
(03234.) Bet, ja ar ļaunu prātu sāks
 
(03235.) pret mums viņš naidīgs izvērsties,
 
(03236.) tad mūsu posts vēl vairosies.”
 
(03237.) Kad vārdi šie bij sacīti,
 
(03238.) tad lietuvji un žemaiši[153]
 
(03239.) sāka gatavoties,
 
(03240.) sāka apbruņoties.
 
(03241.) Par drošsirdīgo mestru,
 
(03242.) rosīgu un jestru,
 
(03243.) i zemgaļi daudz zināja,
 
(03244.) jo kaimiņos tam dzīvoja.
 
(03245.) Mestrs Andrēss, bruņinieks,
 
(03246.) bijās, ka tam gaisīs prieks,
 
(03247.) ja neuzvels ar stipru roku
 
(03248.) viņš pagāniem daudz smagu moku.
 
(03249.) Pret tiem viņš juta naidu kvēlu
 
(03250.) rītā agri, naktī vēlu.
 
(03251.) Viņš beidzot dūšu saņēma
 
(03252.) un savus sūtņus sūtīja
 
(03253.) pie visiem zemes komturiem.
 
(03254.) Tad steidza fogti[154] līdz ar tiem
 
(03255.) pie mestra, zemu klanīdamies.
 
(03256.) Viņš teica: “Uz jums paļaudamies,
 
(03257.) pret Lietuvu es gribu iet.
 
(03258.) Un tādēļ, lūdzu, netaupiet
 
(03259.) ne mantu, dzīvību, ne ļaudis.
 
(03260.) Jums dieva gribu esmu paudis:
 
(03261.) jo dievs mūs šurp ir sūtījis,
 
(03262.) dievmātes zemē ievedis,
 
(03263.) lai to ar varu paplašinām[155]
 
(03264.) un gudri būt arvienu zinām.”
 
(03265.) Tad atbildēja komturi.
 
(03266.) “Par vārdiem šiem mēs priecīgi;
 
(03267.) lai notiek jūsu prāts!” tie teica
 
(03268.) un atceļu it aši veica.
 
(03269.) Tad, kā mestrs teicis tika,
 
(03270.) tie karagaitu uzsākt lika.
 
(03271.) Ļaudis, cīņas kāres dzīti,
 
(03272.) ar prieku gaidīja to brīdi,
 
(03273.) kad ceļā dosies soļiem knašiem.
 
(03274.) Brāļi nu ar pulkiem brašiem
 
(03275.) pie sava mestra ieradās.
 
(03276.) No sirds par tiem viņš priecājās.
 
(03277.) Ordeņvīri lielā skaitā
 
(03278.) pulkā jāja lepnā gaitā.
 
(03279.) Bruņcepures, vairogi
 
(03280.) mirdzēja tur vareni,
 
(03281.) bruņas vizēja kā stikls,[156]
 
(03282.) drošs ik vīrs - kurš gan būs bikls?
 
(03283.) Karaspēks bij liels un plašs,
 
(03284.) katrs kaujā mesties knašs.
 
(03285.) Kad karaspēks bij savākts ticis,
 
(03286.) kā mestrs to bij darīt licis,
 
(03287.) viņš teica: “Dievs visžēlīgais,
 
(03288.) ak, vadi mūs, visaugstākais,
 
(03289.) lai izdodas šis kargājiens;
 
(03290.) bez tevis nevar it neviens
 
(03291.) man aizliegt slaktēt lietuvjus
 
(03292.) un viņu sābrus žemaišus.
 
(03293.) Mūs vadi ar pie zemgaļiem,
 
(03294.) mūsu spīviem kaimiņiem,
 
(03295.) lai tos apspiest varu
 
(03296.) un tev prieku daru!”
 
(03297.) Kad dieva ziņā naktī klusā
 
(03298.) pulks gulējis bij saldā dusā
 
(03299.) un jauna diena atmirdzēja,
 
(03300.) tad mestrs drīzi pavēlēja,
 
(03301.) lai karatauri pūst nu liek,
 
(03302.) pēc kuras gājiens uzsākts tiek.
 
(03303.) Bij taures pūtiens skaļš un spalgs:
 
(03304.) nu vīrs ikviens pēc cīņas alks.
 
(03305.) Šis pūtiens vīrus piecēla.
 
(03306.) Kad otru reizi dzirdēja
 
(03307.) tie karatauri atskanam,
 
(03308.) bij pulks jau gatavs gājienam.
 
(03309.) Kad bija dota zīme trešā,
 
(03310.) ceļā devās zemē svešā
 
(03311.) labais mestrs Andrēss tad;
 
(03312.) priecīgs bij viņš kā nekad,
 
(03313.) viņam līdz viss karapulks,
 
(03314.) priekā skats tiem dega spulgs.
 
(03315.) Nu vīkšās tie uz Nalšu[157] knaši.
 
(03316.) Tur kāva tie nu varen braši
 
(03317.) gluži tā kā lopiņus
 
(03318.) vīrus, sievas, bērneļus:
 
(03319.) neviens tur taupīts netika.
 
(03320.) Kad cīņa bija pabeigta,
 
(03321.) devās viņš ar karpulku
 
(03322.) tālāk prom uz Lietuvu.
 
(03323.) Mestrs redzēt gribēja,
 
(03324.) ko ķēniņš Mindaugs iespēja,
 
(03325.) vai tas maz cīņai derēja.
 
(03326.) Ķēniņš pilī[158] - gulēja.
 
(03327.) Bieži tikās pagāniem
 
(03328.) uzbrukt pulkiem kristīgiem,
 
(03329.) jo laupījuma alka tie.
 
(03330.) Tiem atmaksāja kristīgie
 
(03331.) allažiņ ar uzviju.
 
(03332.) Ar tā kunga svētību
 
(03333.) centās viņi katru brīd'
 
(03334.) pagānzemi papostīt.
 
(03335.) Kas guļasvietu viņiem liegt
 
(03336.) būt' spējuši, tiem nācās diegt:
 
(03337.) bij mestrs nokausējis tos.
 
(03338.) Prieks pārņēma nu kristīgos,
 
(03339.) tie teica dievu debesīs,
 
(03340.) kam slava mūžam nedzisīs,
 
(03341.) un arī viņa mīļo māti -
 
(03342.) tie abi tika cildināti.
 
(03343.) Tiem līdzējuši bija abi:
 
(03344.) tiem laupījumi bija labi,
 
(03345.) ko ieguva tie Lietuvā.
 
(03346.) Visapkārt katrā novadā
 
(03347.) tie postīja un dedzināja,
 
(03348.) ko kampt, ko atstāt, nezināja:
 
(03349.) tā iepazina kristīgos
 
(03350.) tie, kas vēl nepazina tos.
 
(03351.) Mestrs līdz ar savējiem
 
(03352.) brāļiem nu un krustnešiem
 
(03353.) sāka pulkus pulcināt,
 
(03354.) lai var uz Žemaitiju jāt.
 
(03355.) Ja pasākums šis ies no rokas,
 
(03356.) tad žemaišiem būs gaužas mokas.
 
(03357.) Trīs reizes taure noskanēja
 
(03358.) un karaspēku sapulcēja.
 
(03359.) Tad nu ar šo karaspēku
 
(03360.) devās viņi deldēt grēku.
 
(03361.) Tas, kurš viņus sastapa,
 
(03362.) tas vairs priecīgs netapa.
 
(03363.) Kurš no bērnu dienām
 
(03364.) cīņām it nevienām
 
(03365.) radināts vēl nebij ticis,
 
(03366.) nu ir savu galvu licis;
 
(03367.) kristieši kam pretī stāja,
 
(03368.) sirdēstus tam sagādāja:
 
(03369.) tas tika lielā postā dzīts.
 
(03370.) Tas zaudējums, kas nodarīts
 
(03371.) bij pagānļaudīm Lietuvā,
 
(03372.) ne puse nebija no tā,
 
(03373.) ko tagad nācās žemaišiem
 
(03374.) ciest no brāļiem kristiešiem,
 
(03375.) kuri asinis tiem lēja, -
 
(03376.) pretoties tie nevarēja.
 
(03377.) Tie, kas mirt vēl negribēja,
 
(03378.) bēgšus nu uz mežu skrēja,
 
(03379.) krūmos lai un purvājos
 
(03380.) no kristīgajiem paslēptos;
 
(03381.) katrs, kas tur atrasts tika,
 
(03382.) savu kaklu ķīlā lika.
 
(03383.) Bij lielas bēdas žemaišiem,
 
(03384.) ka šādi izgājis bij šiem.
 
(03385.) Tie pēc šī notikuma baigā
 
(03386.) vēl tagad izmisuši klaigā.
 
(03387.) Par viņu grūto nedienu
 
(03388.) nekā vairs sacīt nezinu.
 
(03389.) Bij kristīgajiem pilnas rokas
 
(03390.) ar to, ko šādi savākt sokas,
 
(03391.) tie atgriezās ar sveiku ādu
 
(03392.) un laupījumu visvisādu.
 
(03393.) Kad tie bij Rīgā nonākuši
 
(03394.) un pilsoņi bij dzirdējuši,
 
(03395.) ka veikusies tiem kargaita,
 
(03396.) tad visi tūdaļ slavēja
 
(03397.) tie debestēvu priecīgi,
 
(03398.) ka pasargājis žēlīgi
 
(03399.) bij tālos karagājienos
 
(03400.) viņš savus ļaudis kristīgos.
 
(03401.) Brāļi par to nenoskuma,
 
(03402.) ka piešķīra no laupījuma
 
(03403.) tam kungam daļu vērtīgu,
 
(03404.) jo devis viņš tiem svētību.
 
(03405.) Tam tika tad nu ziedoti
 
(03406.) gan zirgi, gan ar ieroči.
 
(03407.) Ar to nu es šo stāstu beigšu
 
(03408.) un tūdaļ citu vēsti teikšu.
 
(03409.) Mestrs Andrēss, štīrietis,
 
(03410.) maktens bija vīrietis,
 
(03411.) tādēļ viņš pret pagāniem
 
(03412.) darbojās bez aplinkiem.
 
(03413.) Viņš teica: “Dievs, tu glābis mūs,
 
(03414.) bet man vēl vienmēr bažas būs,
 
(03415.) ja nedosi mums, kristiešiem,
 
(03416.) tu svētību, lai pagāniem
 
(03417.) mēs tēvu tiesu atmantotu:
 
(03418.) pat dzīvību par to es dotu.”
 
(03419.) Mestrs Andrēss tad tūlīt
 
(03420.) steidza brāļiem pavēstīt,
 
(03421.) ka viņš ar saviem karpulkiem
 
(03422.) nu doties grib pret zemgaļiem.
 
(03423.) Par to bij viņi priecīgi.
 
(03424.) Nu vīrus vāca veicīgi,
 
(03425.) līdz savākts bija karaspēks,
 
(03426.) kam jāskauž neticības grēks.
 
(03427.) Mestrs, brāļi, bruņnieki,
 
(03428.) zemes ļaudis[159], krustneši,
 
(03429.) visi pulkiem vareniem
 
(03430.) devās nu pret zemgaļiem.
 
(03431.) Tie viņu zemē nonāca,
 
(03432.) daudz laupījuma savāca
 
(03433.) un zemgaļu daudz apkāva,
 
(03434.) kā vēstī jums šī grāmata.
 
(03435.) Ar savu bruņinieku baru
 
(03436.) mestrs dzenāja ar sparu
 
(03437.) pagānus, kur vien tie bija.
 
(03438.) Tā viņš to zemi izpostīja
 
(03439.) šodien šeit un rītu tur,
 
(03440.) kur dēties nebij tiem nekur,
 
(03441.) sev patvērumu meklējot.
 
(03442.) To varu es jums apgalvot.
 
(03443.) Tad, apspriedušies kopīgi,
 
(03444.) zemgaļi nu mudīgi
 
(03445.) pie mestra sūtņus sūtīja
 
(03446.) un šādu mieru solīja:
 
(03447.) tie brāļiem meslus maksāšot,
 
(03448.) ar viņiem mierā dzīvošot.
 
(03449.) Kad mestrs dzirdēja šo ziņu,
 
(03450.) no sirds tas piecājās par viņu.
 
(03451.) Tad zemgaļus tas pieņēma,
 
(03452.) un tie nu meslus maksāja.[160]
 
(03453.) Nu stāstīšu jums savuties,
 
(03454.) kāds brīnums vēl bij noticies
 
(03455.) ar pašu Līvuzemes mestru.
 
(03456.) To pazina kā vīru jestru
 
(03457.) ķēniņš Mindaugs Lietuvā,
 
(03458.) valdnieks valstī varenā.
 
(03459.) Un tā nu kādreiz notikās,
 
(03460.) ka ķēniņsūtnis ieradās
 
(03461.) pie mestra, teikdams vārdus šos:
 
(03462.) ķēniņš Mindaugs priecātos,
 
(03463.) ja viņš to laimi baudītu,
 
(03464.) ka mestru vaigā skatītu;
 
(03465.) par to viņš vienmēr priecāšoties.
 
(03466.) Tā teica sūtnis atvadoties.
 
(03467.) Kad mestrs bija uzklausījis,
 
(03468.) ko sūtnis bija pavēstījis,
 
(03469.) ar savu brāļu padomu,
 
(03470.) viņš pārgāja daudz novadu,
 
(03471.) līdz tajā zemē nonāca,
 
(03472.) kur ķēniņš Mindaugs valdīja.
 
(03473.) Tur viņu laipni apsveica,
 
(03474.) kā kungu viņu uzņēma.
 
(03475.) I ķēniņiene klāt tam gāja
 
(03476.) un mīlīgi to uzrunāja
 
(03477.) un brāļus sveica mīlīgi,
 
(03478.) kas bij tam līdzi nākuši.
 
(03479.) Tad laiks nu bij pie galda sēst,
 
(03480.) tur bij, ko dzert, tur bij, ko ēst,
 
(03481.) tur aizmirsts nebij it nekas,
 
(03482.) it viss, ko prasa paražas,
 
(03483.) it viss, ko prasa cieņa, gods, -
 
(03484.) viss tika viesiem laipni dots.
 
(03485.) Kad visi bija paēduši
 
(03486.) un kādu brīdi sēdējuši
 
(03487.) pie galda jaukās sarunās,
 
(03488.) tad ķēniņš mestram pateicās,
 
(03489.) ka tas pie viņa ieradies.
 
(03490.) Kad mestrs juta, ka paties
 
(03491.) bij ķēniņam pret to labs prāts,
 
(03492.) viņš jutās ļoti kustināts;
 
(03493.) viņš sacīja tad Mindaugam,
 
(03494.) lietuviešu ķēniņam:
 
(03495.) “Ja kristīties tev labpatiktu,
 
(03496.) es tevi lielā godā liktu:
 
(03497.) es tevim ķēniņkroni gūtu,
 
(03498.) kaut pašam man ar jāmirst būtu.”
 
(03499.) Par to nu ķēniņš priecīgs bija
 
(03500.) un mestram tūdaļ apsolīja
 
(03501.) daudz zemju, dziļi kustināts;
 
(03502.) pret mestru labs tam bija prāts.
 
(03503.) Kad viss bij paveicies tik labi,
 
(03504.) tad mestrs nu un ķēniņš abi
 
(03505.) ar solījumiem saistījās,
 
(03506.) un kristīgie nu priecājās.
 
(03507.) Ķēniņš kādu pagānvīru
 
(03508.) sūtīja ar sirdi tīru
 
(03509.) mestram līdz uz Līvzemi
 
(03510.) kā labu ceļa vadoni,
 
(03511.) vārdā Parnus[161] saucās šis
 
(03512.) saprātīgais varonis.
 
(03513.) Mestrs tad ar dziļu domu
 
(03514.) no Rīgas sūtīja uz Romu
 
(03515.) kādu brāli it paties,
 
(03516.) kā ķēniņam viņš solījies.
 
(03517.) Sūtņi gari nerunāja,
 
(03518.) žigli tie uz Romu jāja.
 
(03519.) Kad Romā bij tie tikuši,
 
(03520.) tie ņēma savu vēstuli
 
(03521.) un mudīgi to aiznesa
 
(03522.) pie paša Romas pāvesta[162].
 
(03523.) Tas teica: “Varu sacīt jums,
 
(03524.) ka tīkams man šis ziņojums.
 
(03525.) Ar savu varu, padomu
 
(03526.) es darīšu, ko varēšu,
 
(03527.) cik vien tik manos spēkos būs.
 
(03528.) Man priecīga šī diena kļūs.”
 
(03529.) Tad vēstuli viņš rakstīt lika,
 
(03530.) kas sūtņiem nodota nu tika,
 
(03531.) lai tie to mestram nogādātu.
 
(03532.) Tie atgriezās ar līksmu prātu.
 
(03533.) Kad sūtņi Rīgā pārnāca,
 
(03534.) tad vēstuli tie paņēma
 
(03535.) un tūdaļ aiznesa
 
(03536.) pie mestra Andrēsa.
 
(03537.) Kad kapelāns[163] to nolasīja,
 
(03538.) gan jauns, gan vecs tad priecīgs bija:
 
(03539.) mestram bija piešķirtas
 
(03540.) kronēšanas tiesības.[164]
 
(03541.) Tad mestrs lika līksmuprāt
 
(03542.) divus kroņus darināt,
 
(03543.) krāšņus, zeltā mirdzošus,
 
(03544.) bagātīgi rotātus,
 
(03545.) lietuviešu ķēniņam,
 
(03546.) varenajam Mindaugam,
 
(03547.) Martai, viņa kundzenei,
 
(03548.) laulātajai draudzenei.[165]
 
(03549.) Viņš savu sūtni sūtīja
 
(03550.) pie Prūšuzemes bīskapa
 
(03551.) Heinriha[166]. Tas priecājās,
 
(03552.) pie mestra Rīgā ieradās,
 
(03553.) un tad visi steidzīgi
 
(03554.) devās tie uz Leišzemi.
 
(03555.) Tur priesteri un brāļi jāja,
 
(03556.) kas mestra pulku kuplināja.
 
(03557.) Kad tie tur nonākuši bija,
 
(03558.) tie kristīja un iesvētīja
 
(03559.) lietuviešu ķēniņu
 
(03560.) bagātajo Mindaugu
 
(03561.) un Martu, viņa kundzeni,
 
(03562.) viņa dzīves biedreni.
 
(03563.) Par kroni ķēniņš priecīgs bija,
 
(03564.) un grāmatā nu norakstīja
 
(03565.) mestram pateicībā tas
 
(03566.) zemes labas, bagātas
 
(03567.) savā ķēniņvalstībā.[167]
 
(03568.) Kad viss nu noticis bij tā,
 
(03569.) mestrs brāļiem, priesteriem
 
(03570.) lika iet starp lietuvjiem,
 
(03571.) lika mācīt tautu tā,
 
(03572.) lai prieks tai būtu pēcgalā.
 
(03573.) Tad mestrs, bīskaps, bruņinieki
 
(03574.) un visi citi apakšnieki
 
(03575.) atkal mājās atgriezās.
 
(03576.) Tā šis gājiens nobeidzās.
 
(03577.) Nu klausieties, ko sacīšu,
 
(03578.) ko tagad tālāk stāstīšu!
 
(03579.) Šais dienās mestrs kļuva vārgs.
 
(03580.) Kad lielmestrs[168], kam viņš bij dārgs,
 
(03581.) to dzirdēja, tas steidzīgi
 
(03582.) sūtīja uz Līvzemi
 
(03583.) daudz kvēlu līdzjūtības vārdu
 
(03584.) un Zainas brāli Ēberhardu[169].
 
(03585.) Kad Ēberhards tur ieradās,
 
(03586.) tad mestrs Andrēss priecājās
 
(03587.) un cēla viņu amatā
 
(03588.) cildenā un godātā.
 
(03589.) Piecarpus jau gadu bija
 
(03590.) pagājis, kopš pārvaldīja
 
(03591.) mestrs Andrēss zemi šo,
 
(03592.) gādībā tam nodoto.
 
(03593.) Bij tas tur vēl pusgadu.
 
(03594.) Katru zemes paražu
 
(03595.) zināja tas it visur,
 
(03596.) sacīt man vairs nav ko tur.
 
(03597.) Tad brāļi kopā salasījās
 
(03598.) un Andrēss no tiem atvadījās
 
(03599.) un jāja nu uz Lietuvu,
 
(03600.) lai apciemotu Mindaugu
 
(03601.) un viņa kundzi ķēniņieni.
 
(03602.) Tie brāļi, kas reiz bija vieni
 
(03603.) palikuši Lietuvā,
 
(03604.) vēl dzīvoja tur drošībā,
 
(03605.) ikkatrs jutās pasargāts.
 
(03606.) Ķēniņam bij vēlīgs prāts
 
(03607.) toreiz vēl pret kristiešiem.
 
(03608.) Ar vārdiem laipniem, draudzīgiem
 
(03609.) viņš mestru allaž uzrunāja.
 
(03610.) Tie saticīgi kopā jāja.
 
(03611.) Tad mestrs ceļam sataisījās
 
(03612.) un goddevīgi atvadījās
 
(03613.) no sava drauga Mindauga,
 
(03614.) lietuviešu ķēniņa,
 
(03615.) un prom uz vācu zemi jāja.
 
(03616.) Tā, lūk, tam Leišzemē tur gāja.
 
(03617.) Bij atkal dzirdams kara dārds:
 
(03618.) jaunais mestrs Ēberhards
 
(03619.) pa visu zemi karā sauca.
 
(03620.) Komturi nu šurpu trauca,
 
(03621.) daudz ļaužu bij tie savākuši
 
(03622.) un sev līdzi atveduši.
 
(03623.) Mestrs Ēberhards ar tiem
 
(03624.) devās nu pret žemaišiem.
 
(03625.) Tie viņu zemei pāri gāja
 
(03626.) un laupīja un dedzināja.
 
(03627.) Tie neganti tur ārdījās
 
(03628.) un projām doties nesteidzās,
 
(03629.) bij liels un brangs to karapulks,
 
(03630.) un priekā skats tiem dega spulgs.
 
(03631.) Tad tie Rīgā atgriezās
 
(03632.) un kādu laiku atpūtās.
 
(03633.) Mestrs tad ar karpulku,
 
(03634.) dodamies gar jūrmalu,
 
(03635.) pagriezās uz Kurzemi.
 
(03636.) Gājiens veicās sekmīgi.
 
(03637.) Uz Nemunu[170] viņš pagriezās
 
(03638.) un dikti par to priecājās.
 
(03639.) Kad sasniedza tie Nemunu,
 
(03640.) tur atrada tie mājvietu:
 
(03641.) pie Nemunas tur jūras malā
 
(03642.) tiem dienas gaitas bija galā.
 
(03643.) Un atkal mestrs tālāk jāja
 
(03644.) un tad kaut kur pie Dangas[171] stāja,
 
(03645.) kur divas upes kopā plūst,
 
(03646.) līdz galā viena upe kļūst.
 
(03647.) Tur darīja viņš darbu brangu -
 
(03648.) tur, kur Nemuna ar Dangu
 
(03649.) viena otrā iekšā plūst,
 
(03650.) līdz galā viena upe kļūst, -
 
(03651.) līdz beidzot pils[172] bij pabeigta.
 
(03652.) Tur brašus vīrus salika,
 
(03653.) kas viņam gadījās pie rokas,
 
(03654.) lai pili labi sargāt sokas.
 
(03655.) Pirms projām viņš bij aizgājis,
 
(03656.) viņš bija šurpu savedis
 
(03657.) pāri jūras lielajiem,
 
(03658.) negantajiem dziļumiem
 
(03659.) pavārus un ēdienus,
 
(03660.) savlaicīgi gādātus.
 
(03661.) To pili tā nu apgādāja,
 
(03662.) ka pilna bija visa māja.
 
(03663.) Mestrs Rīgā atgriezās
 
(03664.) ar savējiem un priecājās.
 
(03665.) Pēc kāda laika notika,
 
(03666.) ka mestram darbi apnika,
 
(03667.) viņš brāļus kopā sasauca
 
(03668.) un viņiem šādi sacīja:
 
(03669.) “Es jūtos slims pie visas miesas,
 
(03670.) man spēki zūd no visas tiesas,
 
(03671.) man sāpes visus kaulus maļ,
 
(03672.) man tādēļ jābrauc atpakaļ.
 
(03673.) Ja dievs vēl mani pasargās,
 
(03674.) pie dzīvības vēl paglabās,
 
(03675.) es gādāšu cik varēdams,
 
(03676.) lai tiek jums mestrs patīkams
 
(03677.) uz Līvzemi šurp atsūtīts.”
 
(03678.) Kad bija tas nu izsacīts,
 
(03679.) lai ko tur iebilda ar kāds,
 
(03680.) tak notika nu viņa prāts.
 
(03681.) Ar prātu gudru, vērīgu
 
(03682.) viņš kādu brāli derīgu
 
(03683.) savā vietā atstāja
 
(03684.) un visiem brāļiem pieteica,
 
(03685.) ka šiem tas allaž jāklausa.
 
(03686.) Pusotra gada sabija
 
(03687.) viņš savā amatā paties.
 
(03688.) Kad Vāczemē jau atgriezies
 
(03689.) viņš bija, viņu uzklausīja
 
(03690.) tad lielmestrs[173] un izraudzīja
 
(03691.) šim amatam nu atkal vīru
 
(03692.) tikumīgu, sirdī tīru,
 
(03693.) ko par brāli Anno[174] sauca.
 
(03694.) Čakli tas to pildīt trauca.
 
(03695.) Brāļi, kalpi, zirgi knaši
 
(03696.) līdzdoti tam tika aši
 
(03697.) garīgajai dzīvošanai.
 
(03698.) Pienākuma pildīšanai
 
(03699.) mestrs tad nu paņēma
 
(03700.) un tā rokās nodeva
 
(03701.) līdz ar dieva svētību
 
(03702.) Livonijas zīmogu[175].
 
(03703.) Uz Līvzemi nu Anno jāja,
 
(03704.) tam braši vīri līdzi gāja.
 
(03705.) Līvzemē tā atnākšanu
 
(03706.) uzņēma ar līksmošanu.
 
(03707.) Kad brāļi bija padzirduši,
 
(03708.) ka viesi nu jau atnākuši,
 
(03709.) ilgi viņi nedomāja,
 
(03710.) mestram viņi pretī jāja,
 
(03711.) mestram viņi pretī trauca,
 
(03712.) savus ļaudis kopā sauca,
 
(03713.) daudzi varoņi jo braši
 
(03714.) mestram pretī jāja knaši,
 
(03715.) priecīgi gar jūrmalu,
 
(03716.) lai to godam saņemtu.
 
(03717.) Viņu draudzību labprāt
 
(03718.) mestrs centās atmaksāt.
 
(03719.) Tā nu naskā jājienā
 
(03720.) nonāca tie vakarā
 
(03721.) visi pulkā sadraudzīgā
 
(03722.) Svētā Jura pilī[176] Rīgā.
 
(03723.) Kā man ir ticis atstāstīts,
 
(03724.) nevienam, kas bij mestram līdz,
 
(03725.) jāt projām neļāva patiesi,
 
(03726.) jo visi bija dārgi viesi,
 
(03727.) vispirms tiem bij pie galda sēst
 
(03728.) un godam dzert un godam ēst.
 
(03729.) Kad goda mielasts galā bija,
 
(03730.) tie mestram paldies pasacīja
 
(03731.) un tad uz mājasvietām jāja.
 
(03732.) Tauta mestru godināja.
 
(03733.) Kad mestrs Rīgā ieradies
 
(03734.) nu bija, kā to vēlējies,
 
(03735.) tad uzzināja Sembijā[177],
 
(03736.) ka cietoksni, kas Klaipēdā,
 
(03737.) ir apsēduši drūmi viesi.
 
(03738.) “Turp jādodas mums it patiesi,”
 
(03739.) tā sacīja nu sembieši
 
(03740.) un izraudzīja varoni,
 
(03741.) kas jāja taisni turpu aši,
 
(03742.) tam divi palīgi bij braši.
 
(03743.) Drīz sasniegts bija vēris tas,
 
(03744.) kas atrodas pie Nemunas.
 
(03745.) “Man apnicis,” tā teica viens,
 
(03746.) tas gribēja jāt tālāk viens,
 
(03747.) tas zirgam piešus piecirta
 
(03748.) un kādā kalnā uzjāja
 
(03749.) un upei pāri lūkojās:
 
(03750.) lepna pils tur pacēlās.
 
(03751.) Viņš sacīja: “To nožēlos
 
(03752.) nu kristīgie. Tie mākoņos
 
(03753.) ceļ degunu. Tiem nebūs spēt
 
(03754.) šo pili ilgi paturēt.
 
(03755.) Es priecājos, ka Sembijā
 
(03756.) ir braši vīri krājumā,
 
(03757.) kas cīņā spēs kaut vai tūlīt
 
(03758.) šo vārnu ligzdu izpostīt.
 
(03759.) Tos vīrus, kas tai pilī mīt,
 
(03760.) mums būs pie dieviem nosūtīt
 
(03761.) ar visiem ļaudīm, veciem, jauniem,
 
(03762.) ar sievām, bērniem, kalpiem sprauniem,
 
(03763.) lai nepagūst tie projām diegt;
 
(03764.) neviens mums nevarēs to liegt.”
 
(03765.) Tad atpakaļ viņš atgriezās,
 
(03766.) kur viņa biedri atradās,
 
(03767.) un pavēstīja tiem šo ziņu.
 
(03768.) Tie nepriecājās vis par viņu.
 
(03769.) Kad Sembijā tie pārnāca,
 
(03770.) tos sembiešus tie sasauca,
 
(03771.) kas bij tos ceļā sūtījuši,
 
(03772.) un stāstīja, ko redzējuši.
 
(03773.) Tie sacīja šiem: “It patiesi
 
(03774.) mums blakus dzīvo ļauni viesi.
 
(03775.) Nu paklausieties, sembieši,
 
(03776.) ko brāļi izdarījuši:
 
(03777.) tie uzņēmuši gaitu šķību -
 
(03778.) es sauktu to par aplamību -,
 
(03779.) tie prātā sajukuši
 
(03780.) un pili uzcēluši.
 
(03781.) To atriebībā sagrausim
 
(03782.) un viņiem ādas dīrāsim!”
 
(03783.) Tad sanāca tie gudrākie,
 
(03784.) un kopā apspriedās nu tie.
 
(03785.) To vecākais tad atrada
 
(03786.) padomu, kas derēja.
 
(03787.) Nu visi vēlreiz pulcējās.
 
(03788.) Kad savās vietās apsēdās
 
(03789.) to labieši, tad viens no tiem
 
(03790.) teica vīriem pārējiem:
 
(03791.) “Lai kremt nu jums tas nesmukums,
 
(03792.) ko brāļi darījuši mums!
 
(03793.) Es padomu jums šādu dodu
 
(03794.) un pavēlu ar nāvessodu
 
(03795.) tajā noteiktajā dienā
 
(03796.) pulcēties jums pulkā vienā:
 
(03797.) ikviens, kas nest spēj vairogu,
 
(03798.) lai nāk mums līdz uz Klaipēdu!”
 
(03799.) Sembiešus tas iepriecēja,
 
(03800.) un tie šādi atbildēja:
 
(03801.) iešot tie bez ierunām
 
(03802.) un bez kādām atrunām.
 
(03803.) Tad jautāja kāds: “Sakiet jūs,
 
(03804.) cik kopā vairogu jums būs?”
 
(03805.) Sembieši nu tūdaļ aši
 
(03806.) sacīja tam skaļi, braši:
 
(03807.) “Četrdesmit tūkstošu[178]
 
(03808.) cīņā būs mums vairogu.
 
(03809.) Ja gribi, vari pārbaudīt,
 
(03810.) cik daudz to priekšā zemē krīt.
 
(03811.) Mēs tad ar šiem vairogiem
 
(03812.) pretī stāsimies nu tiem,
 
(03813.) kas mums darījuši pāri.
 
(03814.) Ar kuģiem uzbruksim mēs arī
 
(03815.) tiem, kas grib mācību mums dot.
 
(03816.) To nāksies viņiem nožēlot.”
 
(03817.) Nu sembji ilgāk negaidīja.
 
(03818.) Drīz kuģi, kuriem jābrauc bija
 
(03819.) uz Klaipēdu, bij gatavi;
 
(03820.) par to bij sembji priecīgi.
 
(03821.) Nu lūdza sembieši,
 
(03822.) lai viņu labieši
 
(03823.) tad viņiem sekotu,
 
(03824.) kad skaidri dzirdētu,
 
(03825.) ka viņi Klaipēdā.
 
(03826.) Tad jūrā plašajā
 
(03827.) nu devās sembju karapulks,
 
(03828.) tiem skatiens priekā dega spulgs.
 
(03829.) Kuģos daļa paprāva
 
(03830.) tai zemei apkārt apbrauca,
 
(03831.) kam nosaukums ir Frišjoma[179].
 
(03832.) Uz Klaipēdu tad pagriezās
 
(03833.) nu sembieši un priecājās.
 
(03834.) Kad sembiešiem nu prāts bij tāds
 
(03835.) tik drosmināts un pacilāts,
 
(03836.) ka kuģos nāca tie no jūras,
 
(03837.) tad brāļiem sākās dienas sūras.
 
(03838.) Šurp sembji nākuši bij nu,
 
(03839.) lai pili spēji šturmētu.
 
(03840.) To pulki lieli bij bez skaita,
 
(03841.) un varen strauja bij to gaita.
 
(03842.) Ar kuģu pulku varenu
 
(03843.) tā apsēda tie Nemunu,
 
(03844.) ka varēja tai staigāt pāri
 
(03845.) kā pa plašo zemes āri.
 
(03846.) Nemuna ir upe plata.
 
(03847.) Kad visus kuģus blakām stata
 
(03848.) citu citam vienuviet,
 
(03849.) liekas, tilts tai pāri iet.
 
(03850.) Brāļiem tas nu nepatika,
 
(03851.) aizstāvēties viņi lika.
 
(03852.) Visu laiku sembieši
 
(03853.) virsū mācās, pagāni.
 
(03854.) Ar šķēpiem un ar vairogiem
 
(03855.) tie uzbrukt tīkoja nu šiem.
 
(03856.) Tie pilij virsū krita,
 
(03857.) kur mīļie brāļi mita;
 
(03858.) bij dažam vīram gadījies
 
(03859.) par agru rītā piecelties:
 
(03860.) tas nu ir ķīlā atstājis
 
(03861.) to miesu, ko bij atnesis.
 
(03862.) Tas nebija tā domājis,
 
(03863.) kā bij nu viņam izgājis.
 
(03864.) Tiem žēl bij, kā tos pārmāca,
 
(03865.) tie vairs tik tuvu nenāca.
 
(03866.) Kad zaudējums tiem šāds nu nāca,
 
(03867.) tad visus gaužas dusmas māca,
 
(03868.) ka tie šo ceļojumu sāca.
 
(03869.) Tie kritušos nu kopā vāca,
 
(03870.) kas sadedzināti tad tika,
 
(03871.) kā gudrajie to darīt lika,
 
(03872.) un aizsūtīti viņsaulē,
 
(03873.) kas ir nevienu nesaudzē,
 
(03874.) ar visiem saviem ieročiem,
 
(03875.) jo karagaitās jājāj tiem
 
(03876.) tur arī būs, tie visi tā
 
(03877.) to ticēja vēl tailaikā.[180]
 
(03878.) Tie darīja, kā pavēlēts:
 
(03879.) tas bij šiem ļaudīm likums svēts.
 
(03880.) Tie visi kopā nāca
 
(03881.) un kritušos, ko vāca,
 
(03882.) ar mantām sadedzināja.
 
(03883.) Šī ziņa tiešām patiesa:
 
(03884.) šķēpus, bruņas, vairogus,
 
(03885.) bruņcepures, zobenus,
 
(03886.) zirgus tie nu dedzināja,
 
(03887.) nelabo tā labināja,
 
(03888.) lai tas rimst tur viņsaulē.
 
(03889.) Stulbums kāds vēl pasaulē![181]
 
(03890.) Nu brāļi pilī gavilēja,
 
(03891.) ka dievs tiem šādi palīdzēja.
 
(03892.) Sembji tos, kas nomiruši,
 
(03893.) bija sadedzinājuši
 
(03894.) un bēdīgi nu projām jāja.
 
(03895.) Dažs sakauts vīrs pie tēviem gāja.
 
(03896.) To vadonis tiem teica tā:
 
(03897.) lai neatstāj tie novārtā
 
(03898.) tos, kas sisti ir vai šauti,
 
(03899.) lai tie tiek nu kuģos krauti
 
(03900.) un aizvesti gar piekrasti
 
(03901.) atpakaļ uz tēvzemi.
 
(03902.) Kuģi gatavoti tika,
 
(03903.) tajos ievainotos lika.
 
(03904.) Tā projām brauca gausi, vāji
 
(03905.) kā kuģi, tā ar karotāji.
 
(03906.) Nu tika mestram Līvzemē
 
(03907.) drīz ziņots arī vēstulē,
 
(03908.) pie Klaipēdas kā gājis bija.
 
(03909.) Kad vēstuli tam nolasīja,
 
(03910.) tas teica: “Pirms vēl nāvē migšu,
 
(03911.) es dzīvību uz spēles likšu
 
(03912.) par lietu tikko dzirdēto.”
 
(03913.) Lai izziņotu vēlmi šo,
 
(03914.) tas lika rakstīt vēstules,
 
(03915.) lai ziņneši tās apkārt nes
 
(03916.) un apziņo tā komturus,
 
(03917.) ka grib tas postīt sembiešus:
 
(03918.) kas darīts brāļiem Klaipēdā,
 
(03919.) tiem atmaksāts tiks pēcgalā.
 
(03920.) Tad tika tās nu lasītas,
 
(03921.) un komturi “Lai notiek tas!” -
 
(03922.) teica, priekā nevaldāmi,
 
(03923.) “mums sembji jāpadara rāmi.”
 
(03924.) Ļaudīm teica tie bez žēlas,
 
(03925.) ka tie ceļā doties vēlas
 
(03926.) taisīt nu ar dieva varu
 
(03927.) atraitņu un bāru baru.
 
(03928.) Kad tauta dzirdēja šo ziņu,
 
(03929.) tā varen priecājās par viņu,
 
(03930.) tā kļuva ļoti priecīga
 
(03931.) un ceļojumam gatava.
 
(03932.) Tad Kristus draudzes kareivīgās
 
(03933.) pie jūras gāja mežonīgās.
 
(03934.) Ar brāļiem mestrs savējiem
 
(03935.) un daudziem cēliem krustnešiem
 
(03936.) priecājās, ka dodas nu
 
(03937.) gājienā uz Sembiju.
 
(03938.) Ar brāļiem mestrs savējiem,
 
(03939.) ar zemes ļaudīm, krustnešiem
 
(03940.) gāja nu ar cēlu domu
 
(03941.) Sembijā gūt brangu lomu;
 
(03942.) gar jūras malu viņi gāja,
 
(03943.) un sembieši to nezināja.
 
(03944.) Kad Klaipēdā tie nonāca,
 
(03945.) tad mestrs Anno paņēma
 
(03946.) sev līdzi dažus pilsbrāļus
 
(03947.) kā karaspēka palīgus,
 
(03948.) jo sembju zemē tiem, kā saka,
 
(03949.) bij zināma ikkatra taka.
 
(03950.) To zemi ūdens apskalo,
 
(03951.) un gūst tie labumu caur to.
 
(03952.) No vienas puses bango jūra,
 
(03953.) tur piekļūšana grūta, sūra;
 
(03954.) ir stipra arī otra mala,
 
(03955.) tur karot smagi ir bezgala:
 
(03956.) tur brāžas straume dziļa, plata,
 
(03957.) tā briesmīga ir jau no skata;
 
(03958.) tiem, kas dūšā brašākā
 
(03959.) pa to kuģo vasarā,
 
(03960.) gadās daža aizķeršanās,
 
(03961.) ja tie labi neuzmanās.
 
(03962.) Tur stiepjamies pret Klaipēdu
 
(03963.) redz slaidu zemes šaurumu[182];
 
(03964.) tur pulks no rīta ieradās,
 
(03965.) un kristīgie nu priecājās.
 
(03966.) Tur gadījās tiem aizsprostojums,
 
(03967.) sembju celtais aizžogojums;
 
(03968.) tas bija varen liels un biezs,
 
(03969.) no līkstīm nebij tas paties,
 
(03970.) tur lieli koki gāzti bija,
 
(03971.) kas daudziem dusmas uzvandīja.
 
(03972.) Tie tā bij sagāzti
 
(03973.) un tā bij saslieti,
 
(03974.) ka izskatījās tā kā valnis,
 
(03975.) kā ragus slējis briesmīgs alnis.
 
(03976.) Melns tas bija tā kā nakts.
 
(03977.) Naski sliets un naski rakts,
 
(03978.) stiepās tas no jūrmalas
 
(03979.) līdz Frišjomai. It priecīgas
 
(03980.) nu sirdis kristīgajiem bija,
 
(03981.) nu tie vairs ilgāk negaidīja
 
(03982.) un sembjiem, pagāniem, par postu
 
(03983.) pušu pārcirta to sprostu,
 
(03984.) kā nebūtu tas vērts ne pauta.
 
(03985.) Šī izdevība bij tiem ļauta,
 
(03986.) jo it neviens tiem nepretojās.
 
(03987.) Par to tie ļoti ielīksmojās,
 
(03988.) un, sprostā spraugu izcirtuši
 
(03989.) un spraugai cauri izlīduši,
 
(03990.) tie atpakaļ uz mājām jāja.
 
(03991.) Drīz sembieši ar uzzināja,
 
(03992.) ka bijuši tiem it patiesi
 
(03993.) ne visai patīkami viesi.
 
(03994.) Nu tautu kāva kristīgie
 
(03995.) un saņēmās bez mēra tie
 
(03996.) pilnas rokas laupījuma,
 
(03997.) par ko sembji gauži skuma.
 
(03998.) Bet kristieši tik dedzināja
 
(03999.) un visu zemi nīcināja.
 
(04000.) Tie brangi šāva, brangi kāva
 
(04001.) un brangu mantu kaudzē krāva.
 
(04002.) Viss, kas bija salaupīts,
 
(04003.) tika tagad kopā dzīts.
 
(04004.) Tad sembju vadons[183] draugus vāca
 
(04005.) un viņiem šādu runu sāca:
 
(04006.) “Mēs lielas bēdas cietīsim,
 
(04007.) ja ātri neatmaksāsim
 
(04008.) par to, kas mums ir noticis.”
 
(04009.) Liels sembju pulks bij sanācis,
 
(04010.) un matīt varēja to ļoti,
 
(04011.) ka viņi bija saniknoti.
 
(04012.) Tie klaji teica: “Jāsim nu
 
(04013.) šo pašu brīd' uz aizsprostu
 
(04014.) un netaupīsim kristīgos;
 
(04015.) kur vien mēs rokā grābsim tos,
 
(04016.) tiem pilnā mērā atmaksāsim.” -
 
(04017.) “Tad naski uz to lauku jāsim,
 
(04018.) kas priekšā aizžogojumam:
 
(04019.) tur jānotiek ir cīniņam,”
 
(04020.) tā labākais no viņiem teica.
 
(04021.) Tie visi tūdaļ turpu steidza
 
(04022.) un spraugu atkal aiztaisīja,
 
(04023.) ko brāļi izcirtuši bija.
 
(04024.) Tie zināja it labi nu,
 
(04025.) ka bagātīgu nodevu
 
(04026.) no kristīgajiem tikai tur
 
(04027.) tie ņems un citur it nekur.

[Piezīmes:]

[147] Zīlēšana ar dzīvnieku kauliem pazīstama arī citām indoeiropiešu tautām (LRC 1857, 260, 261). Hronista vēstījuma veids liecina, ka viņš pats tāpat tic šādiem pareģojumiem (Smith, Urban 1977, 42).
 
[148] Kādreizējās fantastiskās teorijas par to, ka ozeriņi (ôseringe) būtu auskari, kaklarotas vai saktas, tagad ir atmestas. Ticamāk ir pieņemt, ka ozeriņš bijusi naudas vienība – sudraba stienītis, kura masa ir ap 100 g (IH 1993, 393). Lietie sudraba stienīši Latvijā bija apgrozībā no 11.gs. līdz pat 16.gs., kad tos izskauda dālderi. Vairums pētnieku domā, ka ozeriņš atbildis pusmārkai, bet A. Švābe pēc Zemgales zemestiesībās minētajiem sodiem ir mēģinājis pierādīt, ka tā vērtība bijusi vienlīdzīga sudraba mārkai (Švābe 1940, 289, 290; Dunsdorfs, Spekke 1964, 558). Tātad Lengvīna izpirkuma maksa varēja būt 5–10 kg sudraba.
 
[149] Cēsu komturs ap 1245.gadu, iespējams, bijis Zasendorfas Heinrihs (Fenske, Militzer 1993, 781).
 
[150] Lielmestrs no 1244.gada līdz 1249.gadam bija Heinrihs no Hoenloes. Lielmestra rezidence 13.gs. atradās Tuvajos Austrumos (Tumler 1948, 87).
 
[151] Brālis Andrēss (Andrês von Stîrlant) – Andrēass no Felbenes (Andreas von Felben, Stîre, Stîrland, Stuerlant), par kuru ir ziņas no 1241.gada līdz 1282.gadam. Livonijas mestrs, pirms un pēc tam pildījis dažādus uzdevumus Livonijā un Lietuvā (1241, 1260), 60.–70.gados – Zalcburgā. Cēlies no Zalcburgas bīskapijas ministeriāliem, dzimis Felbenē (tag. Austrijā), ap 70 km uz dienvidaustrumiem no Zalcburgas (Fenske, Militzer 1993, 221, 222).
 
[152] Būtībā runa ir tikai par īslaicīgu “vienprātību”, kurai Livonijas apstākļos nebija pamata. Livonijas mestri nespēja samierināties ar savu vasaļatkarību no Rīgas bīskapa un ar Rīgas pilsētas neatkarīgo rīcību.
 
[153] Žemaiši (Sameiten) dzīvoja tagadējās Lietuvas ziemeļrietumu daļā, kaimiņos kuršiem un zemgaļiem. Žemaišu sabiedrībā liela loma bija karadraudzei, kas visilgāk cīnījās pret krustnešiem. Viņu apdzīvotā teritorija 15.gs. iekļāvās Lietuvas valstī, bet paši žemaiši saplūda ar lietuvjiem (sk. 20. piez.), saglabājot daudzas savas īpatnības valodā un kultūrā (Vaitkunskienè 1993).
 
[154] Fogti (vogete; vidusl. lat. vocati) ordeņa hierarhijā ieņēma zemāku vietu nekā komturi. Ordeņa statūtos, kuri radīti 13.gs., tie vispār netiek minēti. Komturi bija ordeņa piļu pavēlnieki, bet fogti galvenokārt nodarbojās ar ordeņa pakļautībā nonākušajiem vietējiem iedzīvotājiem: ievāca nodevas, sprieda tiesu utt. Par to liecina fakts, ka komturi tiek minēti galvenokārt saistībā ar kādu ordeņa pili (Aizkraukles, Kuldīgas komturs utt.), bet fogti – saistībā ar zemi vai vietējo tautu (piem., Jervas vai Sakalas fogts). Protams, precīzi abus ordeņa amatus nodalīt nevar, un iespējams, ka to funkcijas apvienojušās vai mainījušās. Ordenim piederošā Livonijas teritorija bija iedalīta komturijās un fogtejās, kas bija vienlaikus administratīva vienība un kara apgabals. Katrā šādā vienībā bija vismaz viena nocietināta pils, kurā dzīvoja un valdīja šā novada komandants – komturs vai fogts. Ir ziņas par to, ka komturi un fogti arī vadījuši ordeņa karaspēku kaujā (Dragendorff 1894, 53, 54; Šterns 1962, 12–15).
 
[155] Šeit skaidri izpaužas krusta karu ideoloģija Vācu ordenī, kur būtisks elements bija ekspansijas un jaunu zemju iekarošanas sankcionēšana. Zīmīgi, kā Hronikas autors jaunu zemju iekarošanu izceļ kā Vācu ordeņa galveno uzdevumu.
 
[156] Laicīgās bruņinieku literatūras ietekme Hronikā vislabāk redzama kara skaitu un kara tikumu tēlojumos. Cīņu apraksti ir patosa pilni, taču izteiksmes līdzekļi diezgan nabadzīgi, pie tam, aprakstot analoģiskas situācijas, tie bieži atkārtojas stereotipu veidā (Biļķins 1935, 46).
 
[157] Sk. 95. piezīmi. (Atskaņu hronikas Heidelbergas kodeksā šajā vietā minēts vietvārds Alsen, turpretī Bergmaņa kodeksā te – tāpat kā divās citās vietās (3319. un 3325. r.) – ir Nalsen. Tādēļ jāsecina, ka hronista tēlojumā ir runa par vienu un to pašu novadu – Nalseni jeb Nalšas zemi, kur 1235.gadā vai 1236.gada sākumā notikusi minētā kauja, – un vārda Alsen parādīšanās šajā vietā uzlūkojama par Hronikas pārrakstītāja kļūdu.
Vēsturnieku vidū nav bijis vienprātības, kur Nalšas zeme īsti atradusies. Senāk uzskatīja, ka tā varētu būt bijusi Sēlpils apkārtne vai pat Altenes pils (LRC 1857, 254). Šāds uzskats noraidāms, jo runa ir par zemi, nevis pili. Nav pamata vārdu Nalsen attiecināt uz kādu vienu apdzīvotu vietu, piemēram, Naujališu (Siliņš 1893, 130; Klaustiņš, Saiva 1936, 45), kas, šķiet, ir jaunlaiku vietvārds. Kādā dokumentā Nalsene saukta par novadu (provincia) vai zemi (terra Nalsen), kas atrodoties Lietuvā. Pēc H. Lovmjaņska jau 30.gados izteiktajām domām (Lowmianski 1983, 311), Nalsene atradusies Aukštaitijā. Šim uzskatam pievienojušies arī citi pētnieki, kas analizējuši Hronikā minētās Nalsen iespējamo atrašanās vietu (Benninghoven 1965, 318–320) vai sprieduši par krievu hronikās minēto teritoriju Нальшенайская земля (Пашуто1959, 341).
Tagad ar Alsen un Nalsen saprot divus atšķirīgus Lietuvas novadus. Lietuviešu medievists E. Gudavičs savās kartēs par Lietuvas zemju konfederāciju 13.gs. 20.–50.gados Nalseni jeb Nalšu (liet. Nalšia) novieto ziemeļaustrumos, tagadējā Zarasu rajonā, bet Alšēnus (liet. Alšènai) dienvidaustrumos, Viļņas apvidū (Gudavičius 1989, 32, 96).)
 
[158] Historiogrāfijā nav vienotības jautājumā par to, kur atradusies te minētā Mindauga pils, kurai 1250.gadā uzbruka krustnešu karaspēks. No citiem avotiem (Galīcijas–Volīnijas Ipatijas hronika) ir zināms, ka Mindauga rezidence bijusi Vorutas pilī (Gudavičius 1989, 96, 179). Ir izteiktas 15 hipotēzes par šīs pils atrašanās vietu; tā meklēta Nemunas un tās pieteku Dubīsas, Šventojas un Nēres tuvumā, kur šai laikā droši pierādīti Mindauga dzimtas valdījumi (Batūra 1966, 141–165). Visvairāk piekritēju ir uzskatam, ka Mindauga pils atradusies vai nu Kernavē (LRC, 1857, 262), vai Viļņā (Batūra 1966, 154). Tā kā šo hipotēžu pamatā ir tikai vēlākā laikā pierakstītas leģendāras ziņas, jaunākajos pētījumos šīs uz autentisku rakstīto avotu nebalstītās atziņas tiek noraidītas, jo Kernave 13.gs. minēta ar savu vārdu, bet Viļņa kā Lietuvas galvaspilsēta zināma tikai no 14.gadsimta (Gudavičius 1986). Kā rāda jaunākie arheoloģiskie izrakumi, tad ticamāks ir uzskats, ka Vorutas pils bijusi Šeiminiškēļu pilskalnā, kas atrodas Aknīkšču rajonā pie Vorēles upītes. Šis pilskalns bijis apdzīvots 13.gs. un pēc saviem izmēriem ir lielākais Austrumlietuvā (Zabiela 1995, 171–174).
 
[159] Ar “zemes ļaudīm” (daß lantvolc) var saprast gan bīskapa un ordeņa vasaļus, gan vietējos kristītos iedzīvotājus, ko iesaistīja krustnešu (die pilgerîn, burtiski: svētceļnieki) karaspēkā. Minētā karaspēka iebrukums Zemgalē attiecināms uz 1250.gada pirmo pusi, kad tika iekarota daļa teritorijas (Biļķins 1960, 48–50).
 
[160] Miera līguma teksts un tā noteikumi nav saglabājušies. Taču ir lēmums par Zemgales pievienošanu Rīgas diecēzei, ko pieņēmuši pāvesta kūrijas augstākie garīdznieki 1251.gada 3.martā, piešķirot bīskapam tiesas varu ar laicīgām un garīgām tiesībām divās trešdaļās zemju, bet vienu trešdaļu atstājot ordenim (LVA II, Nr. 328).
 
[161] Parnus (Parnus; liet. Parbus) – lietuvju kunigaitis, kuram no tēva mantotie īpašumi atradās Nēres baseinā tagadējā Ķēdaiņu rajonā (Gudavičius 1984, 72, 73).
 
[162] Pie pāvesta (1243–1254) Innocenta IV.
 
[163] Mestram tāpat kā lielmestram bija kapelāns, kurš veica sekretāra pienākumus un tādējādi atšķīrās no citiem priesterbrāļiem.
 
[164] Kronēšanas tiesības viduslaikos varēja piešķirt vienīgi Romas pāvests. Situācija mainījās pēc reformācijas 16.gs. līdz ar nacionālu, centralizētu valstu veidošanās sākumu Eiropā.
 
[165] Mindaugs kopā ar ģimeni un karadraudzi pieņēma kristīgo ticību 1251.gada sākumā, lūgdams ņemt viņa zemi Romas baznīcas aizsardzībā (LVA II, Nr. 334–338; Hellmann 1988, 13–16). 1251.gada jūlijā pāvests uzdod Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem kopā ar Livonijas ordeni palīdzēt katoļticībā pārgājušajam Lietuvas karalim (Mindowe, rex Lithowe) misijas darbā un viņa cīņās pret pagāniem (LVA II, Nr. 338).
 
[166] Tā sauktais Prūšuzemes bīskaps ir Kulmas bīskaps Heinrihs. Pāvests viņu bija pilnvarojis kronēt Mindaugu jau 1251.gada 17. jūlijā (LVA II, Nr. 335). Avotos (LVA II, Nr. 352, 353) vēl minēts, ka pēc gada Heinrihs piedalījies kā liecinieks Kuldīgā, kur lemts par pilsētu un nocietinājumu ierīkošanu un baznīcu celtniecību Kurzemē.
 
[167] Mindaugs un viņa sieva Marta tika kronēti 1253.gadā, domājams, paša Mindauga rezidencē (curia nostra. – UB I, Nr. 252), kas diemžēl nav droši lokalizējama (sk. 158. piez.). Kronēšanai sekoja virkne dāvinājumu Vācu ordenim un formāla Lietuvas pievēršana kristīgajai ticībai (LVA II, Nr. 368–370 u.c.). Šo dāvinājumu vidū ietilpa arī sēļu zemes, kuras turpmāk palika ordeņa valdījumā (LVA II, Nr. 423, 424; Biļķins 1992, 25–27).
 
[168] Lielmestrs šai laikā (1249–1253) bija Ginters no Villerslēbenes.
 
[169] Zainas Ēberhards (Eberhart von Seyne) cēlies no grāfu dzimtas Zainā (Sayn bei Bendorf, pilsēta tag. Vācijas rietumdaļā, 10 km uz ziemeļiem no Koblencas). Zainu dzimtai bija lēņattiecības ar Ķelnes arhibīskapiem. Ēberhards bijis lielkomturs (1249–1257), lielmestra pārstāvis ar īpašām pilnvarām Prūsijā un Livonijā (1251–1254). Kā lielmestra vietnieks Ēberhards kopā ar Kurzemes bīskapu 1252.–1253.gadā vienojās par kuršu zemju sadali, baznīcu un nocietinājumu celšanu (LVA II, Nr. 348, 352 u.c.; Fenske, Militzer 1993, 562).
 
[170] Nemuna (Mimele; Memel, liet. Nemunas) ir Lietuvas lielākā upe; tā sākas Baltkrievijā.
 
[171] Danga (Dange) – upe, kas pie Klaipēdas ieplūst Baltijas jūrā. Agrajos viduslaikos te ir kuršu zeme Pilsāts. Jāteic, ka kuršu zemju dalīšanas dokumentā 1253.gadā ir minēta gan Nemuna (Memela, Memele, Mimela), gan Danga (LVA II, Nr. 359, 360, 371).
 
[172] Tā ir Klaipēdas pils, kas kā jaunuzceltais vācu nocietinājums minēts 1253.–1254.gada dokumentos – castrum Mimelburch, castrum inter Mimelam et Dangam, borch to Mimelborgh (LVA II, Nr. 376, 384, 385). Pils Mēmeles vārdu (Mimelburch) ieguvusi acīmredzot tāpēc, ka tā atradās Kuršu jomas ziemeļgalā, kur Nemunas (Mimele) ūdeņi ieplūst atklātā jūrā. Arheoloģiskie izrakumi ir parādījuši, ka sākotnējā Klaipēdas pils atradusies vēlākās mūra pils priekšpils teritorijā (Žulkus 1994, 5–8).
 
[173] Lielmestrs no 1252.gada līdz 1256.gadam bija Osternas Popo (sk. 191. piez.).
 
[174] Anno (Anne; Anno von Sangerhusen), Livonijas mestrs (1254–1256), lielmestrs (1257–1273). Lai gan mestra sociālā izcelsme nav droši zināma, pieņem, ka Zangerhauzenu dzimta cēlusies no Tīringenes landgrāfu ministeriāliem (Fenske, Militzer 1993, 559, 560).
 
[175] Jādomā, ka Livonijas zīmogs, kas bijis mestru rīcībā 13.gs., droši vien bijis līdzīgs tiem zīmogiem, kuri saglabājušies no 14.gs. pirmās puses. Zīmogiem ir šāds uzraksts: “S’(igillum) Commendatoris: Dom(us) thevto(nic)i in Livonia” – “Vācu ordeņa Livonijā komtura zīmogs” (800 Jahre, 1990, 380, 381; Benninghoven 1990, 78, 79).
 
[176] Svētā Jura pils līdz tās nopostīšanai 1297.gadā Livonijas konfederācijas sabiedroto savstarpējos karos bija Zobenbrāļu ordeņa, pēc tam Livonijas ordeņa mestru rezidence Rīgā (Löwis of Menar 1922, 99). Ordeņa pils dienviddaļā atradās Svētā Jura kapela. Iespējams, ka Hronikā minētais nosaukums – sente Uriân – apzīmē tieši šo baznīcu. Sākotnējo ordeņa celtņu paliekas atrodas tag. Skārņu ielā 10/16.
 
[177] Sembija jeb Semba (Samelant; Samland, Zambia) bija prūšu zeme pussalā starp Kuršu jomu, Baltijas jūru un Prūšu jomu (tag. Vislas līci) – Zemlandes pussalā. Dzintara bagātības un izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ Semba kā pirmā no prūšu zemēm kļuva pazīstama Rietumu tirgotājiem (Mugurēvičs 1995, 24–27).
 
[178] Karagājienā, kas noticis 1253.gada pirmajā pusē, 40 000 karavīru no Sembijas ir pārspīlējums. Pēc aprēķiniem, visā Prūsijā 13.gs. varējis būt ap 170 000 iedzīvotāju, no tiem tikai ap 22 000 sembju (Lowmianski 1983, 80; 1989, 161).
 
[179] Par Frišjomu (vrische hab; Frisches Haff) saukts tagadējais Vislas līcis. Nosaukuma pamatā ir holandiešu vārds versch – salds, tātad burtisks tulkojums būtu “Saldais līcis”. Līcī ietek Vislas labais atzars – Nogata (LKV 5, 1930–1931, 9355. sl.). Ziemeļdaļā 860 m plats šaurums to savieno ar Gdaņskas līci. Dažādos vēstures posmos Vislas līcis dēvēts arī par Aistmari (ap 9.gs.) un Prūšu  jomu.
 
[180] Par prūšu, viņu vidū arī sembju, paražu mirušos sadedzināt liecina vēl citi rakstītie avoti, tāpat plašie izrakumi senprūšu 9.–13.gs. kapulaukos: karadraudžu locekļi pirms apbedīšanas sadedzināti pilnā apbruņojumā, kopā ar zirgu (Кулаков 1994, 124–143).
 
[181] Hronista attieksme pret konkrēto rituālu nav saistīta ar tā noliegšanu vispār, ja ņem vērā, ar kādu patosu viņš tēlo ordeņbrāļu ziedojumus Dievam. Autora neizpratni izraisa vienīgi no militārā viedokļa nepraktiskā visu veidu ieroču iznīcināšana.
 
[182] Domāta Kuršu nērija (liet. Kuršiu nerija) – zemes strēle, kas atdala Kuršu jomu no Baltijas jūras.
 
[183] Sembju vadonis jeb augstākais (der hôeste Same) acīmredzot ir sembju karaspēka ievēlētais vadonis. Tā kā senprūšu sabiedrībā liela loma bija kulta svētniekiem (Кулаков 1994, 144–160), tad, iespējams, tas varētu būt augstākais, ievērojamākais no svētniekiem.

Reklāma