(05009.-06026. - vidusaugšvācu valodā) (05007.-06026. - tulkojums latviešu valodā)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 14.01.2014

Livlädische Reimchronik (05009.-06026.)Atskaņu hronika (05007.-06026.)
(05009.) Binnen des daß daß geschach
 
(05010.) die lesten wartlûte man sach,
 
(05011.) stoltze helde ûß irlesen,
 
(05012.) die bie dem here wâren gewesen.
 
(05013.) den cristen wart dô kunt getân,
 
(05014.) wie die heiden einen plân
 
(05015.) mit irme here verdecketen gar.
 
(05016.) ouch was man wurden gewar
 
(05017.) mancher brunjen wunneclîch.
 
(05018.) ir helme wâren von golde rîch,
 
(05019.) eß lûchte alsam ein spîgelglas.
 
(05020.) waß gesmîdes an in was,
 
(05021.) daß schein alleß silbervar.
 
(05022.) sie wurden mancher rotte gewar,
 
(05023.) die herten und branten.
 
(05024.) waß sie der lûte beranten
 
(05025.) die wurden gevangen und geslagen.
 
(05026.) alsus hôrte man die wartlûte sagen.
 
(05027.) dô der meister diß vernam,
 
(05028.) mit der brûdere râte er quam
 
(05029.) kein einer burc, die hieß Warchdach.
 
(05030.) sîn her reit schône vor und nâch.
 
(05031.) man sach sie ordenlîchen varn.
 
(05032.) er wolde den cristentûm bewarn.
 
(05033.) an beiden sîten wol bewart
 
(05034.) daß her was ouch zû wer geschart.
 
(05035.) die von der burge wurden dô
 
(05036.) des heres und der brûdere vrô.
 
(05037.) ir mût was getrôstet gar,
 
(05038.) dô sie des meisteres wurden gewar.
 
(05039.) Bie daß hûs ûf ein velt
 
(05040.) die cristen slûgen schône ir gezelt
 
(05041.) ûf ein wunneclîcheß gras.
 
(05042.) waß brûdere ûf dem hûse was,
 
(05043.) der quam ein teil mit ir schar.
 
(05044.) der meister wart zû râte aldar:
 
(05045.) er wolde des morgens strîten,
 
(05046.) man solde nicht lenger bîten,
 
(05047.) wâ man die heiden mochte an komen,
 
(05048.) eß gienge an schaden oder an vromen.
 
(05049.) dô der rât irgangen was,
 
(05050.) ein teil man rischer lûte ûß las
 
(05051.) und machte zwû rotte, die wâren gût.
 
(05052.) von der einen wart behût
 
(05053.) daß her biß ûf den anderen tac.
 
(05054.) sîn oberste hûte an gote lac
 
(05055.) der alle ding berichten sol.
 
(05056.) er behûte die cristen ouch dâ wol.
 
(05057.) die andere schar wart dâ gesant,
 
(05058.) wie iß um die heiden wêre gewant.
 
(05059.) die ritten hin vil drâte.
 
(05060.) eß was des âbendes spâte.
 
(05061.) vil schiere wurden sie gewar
 
(05062.) der Lettowen eine gevûge schar.
 
(05063.) sie wâren gewesen ûf der bach,
 
(05064.) dâ man der cristen spor besach.
 
(05065.) sie hetten die vil wol besehen,
 
(05066.) dar an in leide was geschehen:
 
(05067.) von hertzen was in ungemach.
 
(05068.) ir einer zû dem anderen sprach:
 
(05069.) “sie wollen rechen iren schaden
 
(05070.) und hân den meister ûß geladen.”
 
(05071.) dô sprach ein ander, der reit dâ bie:
 
(05072.) “ich wêne zû Nieflande nieman sie
 
(05073.) zû hûse bliben, des hân ich wân,
 
(05074.) als ich mich an dem pfade verstân:
 
(05075.) wir suln uns nicht sûmen nû.”
 
(05076.) “die nacht die gêt uns vaste zû,”
 
(05077.) sprach ein Lettowe, der was clûc,
 
(05078.) “ich wêne, wir haben geheret genûc.
 
(05079.) waß wir haben hie gesehen
 
(05080.) daß sal man al dem here verjehen.”
 
(05081.) sie manten ein wênic baß ir pfert
 
(05082.) die richte kein irme here wert.
 
(05083.) daß sie nicht wurden an gerant,
 
(05084.) ich sage ûch, wie daß was gewant,
 
(05085.) von den cristen zû der stunt.
 
(05086.) sie hinderte ein vil tiefer grunt.
 
(05087.) dâ wêren sie wol uber komen,
 
(05088.) îdoch hetteß in die nacht genomen.
 
(05089.) zû jungest quâmen sie ûf ir spor.
 
(05090.) die Lettowen drabeten vaste vor,
 
(05091.) sô schiere sie quâmen in daß her.
 
(05092.) waß sol ich sprechen dâ von mêr?
 
(05093.) die mêre tâten sie in bekant.
 
(05094.) vil schiere boten wurden gesant
 
(05095.) von irme konige uber al daß her
 
(05096.) und tâten daß in stiller wer.
 
(05097.) sie quâmen zû samne an einen rât,
 
(05098.) jene Lettowen man sagen bat,
 
(05099.) waß sie hetten dâ vernomen.
 
(05100.) die von der slâ wâren komen
 
(05101.) die sprâchen alle vil wol bedâcht:
 
(05102.) “ein her ist von der Dune brâcht,
 
(05103.) daß hât ein vil breiteß pfat,
 
(05104.) eß tût uns Lettowen allen mat.
 
(05105.) hettet ir ir wege als wir gesehn,
 
(05106.) ir hulfet uns der wârheit jehn.
 
(05107.) unser gote mogen uns helfen wol,
 
(05108.) den man vil wol getrûwen sol:
 
(05109.) sie kunnen dar zû vil wol vromen,
 
(05110.) daß wir gesunt von hinnen komen.”
 
(05111.) Dô sie ir rede gehôrten,
 
(05112.) vil schiere mit kurtzen worten
 
(05113.) berichten sie iß under in,
 
(05114.) daß sie kein Lettowen vûren hin.
 
(05115.) mit jagene in vil wê geschach
 
(05116.) die nacht. sie hatten ungemach
 
(05117.) ê dan sie quâmen durch den hagen.
 
(05118.) nicht lange dar nâch begundeß tagen.
 
(05119.) waß an den heiden was geschehn
 
(05120.) daß hatten die cristen wol gesehn.
 
(05121.) sie hielden dâ bie ûf einer bach
 
(05122.) alsô daß man ir nicht ensach.
 
(05123.) sie sâhen daß her hin wec zogen,
 
(05124.) ir hertze wânte sîn betrogen.
 
(05125.) sie sprâchen: “schiere komen gerant
 
(05126.) die Lettowen, dâ sie haben gebrant
 
(05127.) sie wollen daß lant betriegen.
 
(05128.) wolle wir nû nicht liegen,
 
(05129.) sô mûße wir nâch in in den hagen,
 
(05130.) daß wir die mêre wider sagen,
 
(05131.) wô die Lettowen kêren hin
 
(05132.) und ob zû lande stê ir sin.
 
(05133.) daß sulle wir alleß wol besehn,
 
(05134.) sô moge wir der wârheit jehn.”
 
(05135.) Waß sal ûch mêr dâ von gesaget?
 
(05136.) sie wâren helde unverzaget.
 
(05137.) nicht lenger wart von in gespart,
 
(05138.) nâch den Lettowen ûf die vart
 
(05139.) hûben sich die dûtschen dô.
 
(05140.) in was die warte bevoln sô:
 
(05141.) sie ensolden nimmer wider komen
 
(05142.) ê dan sie hetten wol vernomen
 
(05143.) waß sie dem meistere solden sagen.
 
(05144.) dô sie quâmen durch den hagen,
 
(05145.) sie sâhen wol die wârheit,
 
(05146.) daß daß her kein Lettowen reit.
 
(05147.) niekein schar geleite sich nider
 
(05148.) ê dan sie quâmen zû hûse wider.
 
(05149.) nicht lenger sûmeten sie dô,
 
(05150.) der brûdere wartlûte wâren vrô.
 
(05151.) ir oberste under in ûß las,
 
(05152.) wer aller best geriten was,
 
(05153.) den ließ er kein der burge jagen.
 
(05154.) er solde dem meistere alsô sagen:
 
(05155.) die Lettowen wêren hin wec,
 
(05156.) sie sûchten brucken noch den stec
 
(05157.) und vlohen rechte als die zagen,
 
(05158.) man kunde sie nimmer mê abe jagen,
 
(05159.) sie hetten den wec sô verre vor,
 
(05160.) daß sêhe man wol an irme spor,
 
(05161.) sie nêmen keine legirstat.
 
(05162.) den boten er sus sagen bat.
 
(05163.) Der bote sûmete sich nicht mêr.
 
(05164.) gerichte kein der brûdere her
 
(05165.) hûb er sich ûf die vart.
 
(05166.) der wec wart dô nicht gespart.
 
(05167.) dô er den meister an gesach,
 
(05168.) nâch grûße er im der botschaft jach,
 
(05169.) wie iß um die heiden wêre gestalt.
 
(05170.) er sprach: “sie sint durch den walt.
 
(05171.) ich wil ûch die wârheit sagen,
 
(05172.) die Lettowen kan kein her abe jagen.”
 
(05173.) dô der meister hatte gehôrt
 
(05174.) des boten rede biß ûf daß ort,
 
(05175.) mit snellem râte er des nicht ließ,
 
(05176.) nâch den brûderen sân er hieß
 
(05177.) knechte îlen durch daß her.
 
(05178.) sie quâmen schiere mit ir wer.
 
(05179.) dô die brûdere wâren quomen,
 
(05180.) waß der meister hatte vernomen
 
(05181.) von dem boten an der stunt,
 
(05182.) daß tet er al den brûderen kunt.
 
(05183.) er sprach: “nû gebet uns ûwern rât,
 
(05184.) sint uns got er gesendet hât.”
 
(05185.) dô sie hetten vernomen,
 
(05186.) daß die Lettowen wâren komen
 
(05187.) sô verre ûß deme lande,
 
(05188.) eß endûchte sie keine schande,
 
(05189.) daß man sie rîten ließe.
 
(05190.) sie sprâchen, daß man hieße
 
(05191.) daß her sich albereiten sân,
 
(05192.) man solde lâßen sie verstân,
 
(05193.) von weme die botschaft wêre komen.
 
(05194.) “wanne sie die haben vernomen,
 
(05195.) sô sul wir sûchen iren rât.
 
(05196.) vor wâr, eß ist kein missetât.”
 
(05197.) Dô die rede irgangen was,
 
(05198.) ûf ein wunneclîcheß gras
 
(05199.) hieß man die wîsten alle komen.
 
(05200.) die dûtschen wurden mite genomen.
 
(05201.) dô ließ der meister sie verstân,
 
(05202.) wieß um die heiden wêre irgân.
 
(05203.) er sprach: “die Lettowen sint hin wec,
 
(05204.) sie ensûchten brucken noch den stec
 
(05205.) und vlohen sêre durch den hagen;
 
(05206.) man kunde sie nimmer abe jagen.
 
(05207.) daß hôrte wir die wartlûte jehn,
 
(05208.) die haben die wârheit wol gesehn.
 
(05209.) waß ûwer wille sie dar an,
 
(05210.) daß lâßet snelle uns verstân.”
 
(05211.) sie dankten dem meistere dô,
 
(05212.) sie sprâchen: “hêrre, wir sîn vrô,
 
(05213.) daß ûch got hât er gesant.
 
(05214.) haben uns die Lettowen daß lant
 
(05215.) gerûmet vor, sô lâßet sie varn,
 
(05216.) wir wollenß in her nâch sparn,
 
(05217.) wanne eß uns baß gevallen mac.
 
(05218.) got gebe den heiden sînen slac!”
 
(05219.) die brûdere gâben dô den rât,
 
(05220.) man solde ûf der selben stat
 
(05221.) wider kein der Dune varn.
 
(05222.) Kûrlant solden bewarn
 
(05223.) die man dar inne ließe,
 
(05224.) und wen der meister hieße
 
(05225.) der solde dâ blîben. diß geschach.
 
(05226.) daß her algemeine ûf brach.
 
(05227.) der meister und die brûdere sîn,
 
(05228.) daß was ouch ein teil pilgerîn
 
(05229.) und wer mit dar komen was,
 
(05230.) sîn her besunder er ûß las.
 
(05231.) die kêrten kein der Rîge zû.
 
(05232.) dar quâmen sie eines morgens vrû.
 
(05233.) sie wurden wol entpfangen.
 
(05234.) sus was die reise irgangen.
 
(05235.) sie lâgen dâ sô manchen tac,
 
(05236.) daß ir mûde wol gelac
 
(05237.) und ouch gerestet wâren ir pfert.
 
(05238.) dô ritten sie kein lande wert.
 
(05239.) Nicht lange dar nâch iß geschach,
 
(05240.) daß man die Semegallen sach
 
(05241.) gân an einen bôsen rât,
 
(05242.) den sie volvûrten mit der tât
 
(05243.) alsô, daß sie verkêrten sich,
 
(05244.) doch ein teil hovelîch.
 
(05245.) den vogeten ließen sie alle ir habe.
 
(05246.) eß was ein vromer helt, hieß Schabe,
 
(05247.) der riet den Samegallen,
 
(05248.) daß sie den vogeten allen
 
(05249.) ennêmen keiner hande gût;
 
(05250.) man solde sie lâßen wol behût
 
(05251.) rîten ûß dem lande wider.
 
(05252.) sus solden sie den vride nider
 
(05253.) mit den cristen legen sô.
 
(05254.) des râtes wurden sie alle vrô,
 
(05255.) den in Schabe hatte getân.
 
(05256.) nâch den worten sante man sân,
 
(05257.) wâ man sie in deme lande vant.
 
(05258.) vil schiere quâmen dâ gerant
 
(05259.) die vogete von Semegallen.
 
(05260.) man kundeteß in allen:
 
(05261.) sie solden ûß dem lande varn.
 
(05262.) ouch hieß man sie daß wol bewarn,
 
(05263.) daß sie icht quêmen in daß lant.
 
(05264.) sie vûren kein Rîge zû hant
 
(05265.) und saiten wie iß in was ergân.
 
(05266.) der meister nam die brûdere sân,
 
(05267.) die zû Rîge hôrten zû.
 
(05268.) er sprach: “brûdere, râtet nû,
 
(05269.) ob wir die kummentûre lân
 
(05270.) und die vogete diß verstân,
 
(05271.) daß sie zû uns komen her.”
 
(05272.) die brûdere sprâchen: “unser ger
 
(05273.) ist sô zû disen zîten:
 
(05274.) tag und nacht lât rîten
 
(05275.) kein Segewalt und kein Eistlant;
 
(05276.) zû Aschrâten sendet ouch zû hant.”
 
(05277.) die boten ritten ungespart
 
(05278.) nâch den vogeten ûf die vart
 
(05279.) und nâch den kummentûren algemein.
 
(05280.) sie quâmen des schiere uber ein,
 
(05281.) dô die botschaft in wart bekant:
 
(05282.) sie vûren kein der Rîge zû hant.
 
(05283.) dô sie der meister an gesach,
 
(05284.) nâch grûße er lieplîchen zû in sprach:
 
(05285.) “wir sullen gân an einen rât:
 
(05286.) Semegallen sich verkêret hât.”
 
(05287.) Der meister dô die brûdere nam
 
(05288.) al zû samne, als eß im gezam,
 
(05289.) waß ir kegenwurtic was.
 
(05290.) die wort er sunder brief in las
 
(05291.) von den Semegallen,
 
(05292.) wie sie den vogeten allen
 
(05293.) hetten urloub gegeben
 
(05294.) und wolden sunder vride leben.
 
(05295.) er bat sie geben rât dar zû.
 
(05296.) sie sprâchen: “meister, bûwet nû
 
(05297.) ein hûs zû in in ir lant:
 
(05298.) sie komen schiere in ûwere hant.”
 
(05299.) der meister quam des uber ein
 
(05300.) mit den brûderen algemein.
 
(05301.) er wolde bûwen in daß lant
 
(05302.) des nêhesten winters al zû hant.
 
(05303.) nicht lange nâch dem râte
 
(05304.) ie der man vil drâte
 
(05305.) snelle hin zû hûse reit.
 
(05306.) dar nâch des winters wart gereit
 
(05307.) alleß daß man solde hân.
 
(05308.) der meister hette ouch nicht gelân,
 
(05309.) waß bischove in dem lande was,
 
(05310.) ir keinen er besîte las,
 
(05311.) er wolde ir aller helfe nemen.
 
(05312.) der bete endorfte er sich nicht schemen,
 
(05313.) sie tâten willeclîchen gar.
 
(05314.) alle ir vogete quâmen dar
 
(05315.) zû Rîge, dô manß in gebôt.
 
(05316.) sie wâren vrô und lobeten got,
 
(05317.) daß sie kein Semegallen
 
(05318.) durch got solden wallen.
 
(05319.) die von Revele quâmen dô
 
(05320.) des kuniges man und wâren vrô,
 
(05321.) daß sie solden reise varn.
 
(05322.) von Jerwen dorfte man nicht sparn
 
(05323.) niemant zû der selben nôt:
 
(05324.) sie quâmen, dô manß in gebôt.
 
(05325.) von Sackele und von der Pâle
 
(05326.) die quâmen al zû mâle.
 
(05327.) waß dâ reise mochte varn,
 
(05328.) Lîven, Letten, mit ir scharn
 
(05329.) vûren kein der Rîge zû.
 
(05330.) dar quam daß her zû mâßen vrû
 
(05331.) von den landen, daß ist wâr.
 
(05332.) man entpfienc sie lieplîchen gar
 
(05333.) nâch ir aller werdekeit.
 
(05334.) der meister selbe zû in reit
 
(05335.) und schûf den gesten gût gemach.
 
(05336.) in grôßer liebe daß geschach.
 
(05337.) Des anderen morgens der meister nam
 
(05338.) ein teil brûdere unde quam
 
(05339.) zû den, die dâ wâren komen
 
(05340.) durch der cristenheite vromen
 
(05341.) und durch irre sêle heil.
 
(05342.) er nam der besten ûß ein teil
 
(05343.) und sprach in gûtlîchen zû:
 
(05344.) “ir hêrren, gedenket nû,
 
(05345.) daß wir den vienden tûn ein leit.
 
(05346.) hier ist alleß daß bereit,
 
(05347.) daß man zûr spîse haben sol
 
(05348.) zû einer burg; daß hân ich wol
 
(05349.) vollenclîch zû samne brâcht.
 
(05350.) geschiet iß, als ich hân gedâcht,
 
(05351.) sô wolle wir bûwen in daß lant,
 
(05352.) daß Semegallen ist genant.
 
(05353.) dar gere ich ûwer hulfe zû,
 
(05354.) daß ir wollet râten nû,
 
(05355.) wie die spîse mit uns kome.”
 
(05356.) dô sprach ein ritter, der was vrome:
 
(05357.) “meister, hie sint vil slitten
 
(05358.) beide der Lîven und der Litten
 
(05359.) und ouch dar zû der Eisten:
 
(05360.) den minnesten und den meisten
 
(05361.) gebe man vil glîch ir teil,
 
(05362.) sint dar an sô grôß heil
 
(05363.) liget, als ir gesaget hât.”
 
(05364.) dem meister was vil lieb der rât.
 
(05365.) zû hant die spîse geteileit wat.
 
(05366.) dâ mite hûb sich ûf die vart
 
(05367.) daß her kein Semegallen.
 
(05368.) vreude was mit in allen,
 
(05369.) die mit dem meistere wâren komen,
 
(05370.) der Kûren banier wart vernomen,
 
(05371.) die mit ir here in stoltzer var
 
(05372.) zû der reise kômen dar.
 
(05373.) des vreute sich des meisteres mût
 
(05374.) und ouch der rischen rittere gût.
 
(05375.) Dô sie quâmen ûf daß velt
 
(05376.) zû Terweten, manich gezelt
 
(05377.) wart dâ vrôlîch ûf geslagen.
 
(05378.) die Semegallen wâren nicht zagen,
 
(05379.) sie werten graben und ir tor
 
(05380.) die wîle die cristenheit dâ vor
 
(05381.) lac vil vromen helden glîch.
 
(05382.) doch wurden ebenhôe rîch
 
(05383.) gebûwet und zû getriben.
 
(05384.) ein crankeß hertze mûste erbiben,
 
(05385.) hette eß mit ougen an gesehn,
 
(05386.) sô ich der wârheit sol verjehn.
 
(05387.) man treib sie vaste ûf den graben.
 
(05388.) zû hant ein sturm wart erhaben,
 
(05389.) der was michel unde grôß.
 
(05390.) vil manchen sêre des verdrôß.
 
(05391.) der sturm der werte einen tac,
 
(05392.) sperwechsels vil man dâ pflac.
 
(05393.) dâ schôß man Semegallen gnûc,
 
(05394.) daß man sie tôt von dannen trûc.
 
(05395.) dô sie gesturmet hâten
 
(05396.) gemeine sie abe trâten,
 
(05397.) die von der burge trâten nâch,
 
(05398.) nâch den cristen was in gâch.
 
(05399.) sie schußßen vitzern und sper,
 
(05400.) die cristen hin, die heiden her.
 
(05401.) dâ mite kârten sie sider
 
(05402.) ûf ir burc rasche hin wider.
 
(05403.) der brûdere her zû hant ûf brach,
 
(05404.) dô eß den liechten morgen sach.
 
(05405.) und vûr vorder in daß lant.
 
(05406.) dâ bûwete man al zû hant
 
(05407.) ein hûs, daß hießen sie Dobên.
 
(05408.) Terweten ließen sie stên.
 
(05409.) Der meister was des hûses vrô;
 
(05410.) er besatzte iß alsô,
 
(05411.) als eß im wol gezam.
 
(05412.) die spîse man dô alle nam,
 
(05413.) die mit der reise was gebrâcht,
 
(05414.) als meister Burkart hatte gedâcht,
 
(05415.) und brâchte sie in die vesten.
 
(05416.) sint las er ûß die besten
 
(05417.) und die raschesten brûdere sîn.
 
(05418.) er sprach: “ir sult hie gerne sîn
 
(05419.) durch got und durch des ordens vromen.”
 
(05420.) zû hant knechte wurden genomen,
 
(05421.) die dar zû quâmen rechte
 
(05422.) (eß wâren rasche knechte),
 
(05423.) und beval in allen daß,
 
(05424.) daß sie zûr were nicht wêren laß.
 
(05425.) armbruste und pfîle
 
(05426.) wart in kurtzer wîle
 
(05427.) ûf die burc gebrâcht alsô,
 
(05428.) daß sie des alle wurden vrô.
 
(05429.) dâ wurden graben ouch gegraben
 
(05430.) und rinneboume erhaben.
 
(05431.) dar mite der meister vûr von dan.
 
(05432.) er hatte manchen rischen man.
 
(05433.) die Kûren mit urloube dô
 
(05434.) zû lande vûren alle vrô.
 
(05435.) der meister mit den sînen reit
 
(05436.) zû Rîge wider; er was gemeit.
 
(05437.) der meister die von Revele nam
 
(05438.) zuchteclîch, als iß im gezam,
 
(05439.) zû Rîge an der widervart.
 
(05440.) nichtes nicht wart dâ gespart,
 
(05441.) er pflac ir lieplîch und wol,
 
(05442.) als man werder geste sol.
 
(05443.) die rittere von Revele dô
 
(05444.) zû lande ritten harte vrô.
 
(05445.) Die Lettowen al zû hant,
 
(05446.) die Sameiten sint genant,
 
(05447.) quâmen vor Dobênen stoltz,
 
(05448.) als von eime armbruste ein holtz.
 
(05449.) sie quâmen mit einer rischen schar,
 
(05450.) ir brunjen wâren silbervar.
 
(05451.) sie vûren sêre mit gewalt,
 
(05452.) sie hatten manchen degen balt
 
(05453.) zû schadene den von Dobên.
 
(05454.) sie mûsten dâ zû sturme gên.
 
(05455.) die brûdere wâren nicht zû laß,
 
(05456.) sie schenketen baß unde baß
 
(05457.) iren gesten, die dar wâren komen.
 
(05458.) die heiden hatten keinen vromen
 
(05459.) des schenkens, des man in dô pflac.
 
(05460.) vil manich man dâ nider lac,
 
(05461.) der vor daß hûs quam gerant.
 
(05462.) ûf hôr sie trâten al zû hant.
 
(05463.) geschenket wart in sô genûc,
 
(05464.) daß man sie tôt von dannen trûc.
 
(05465.) got von himele bewarte dô
 
(05466.) die brûdere ûf der burc alsô
 
(05467.) und ir knechte uber al,
 
(05468.) daß dâ in ir aller zal
 
(05469.) nie dekeiner tôt gelac
 
(05470.) noch keiner hande smertzen pflac.
 
(05471.) zû hant die heiden kârten hin
 
(05472.) zû lande. cleine was ir gewin.
 
(05473.) ir tôten vûrten sie von dan.
 
(05474.) sie hatten manchen cranken man,
 
(05475.) der dâ sô gewundet was,
 
(05476.) daß er der wunden nicht genas:
 
(05477.) der sanc vil jêmerlîchen sanc.
 
(05478.) vor Dobên in alsô gelanc.
 
(05479.) Dô man begunde bûwen
 
(05480.) Dobên des sult ir getrûwen,
 
(05481.) dô was der winter harte kalt.
 
(05482.) sint dô die blûmen manichvalt
 
(05483.) ûß der erden drungen
 
(05484.) unde die vogelîn sungen,
 
(05485.) daß was nâch ôstern, zû hant
 
(05486.) der meister bôt in sîne lant,
 
(05487.) daß sie der burge nêmen war
 
(05488.) mit trûwen und mit vließe gar.
 
(05489.) die brûdere wâren des vil vrô,
 
(05490.) lieplîchen sprâchen sie dô:
 
(05491.) “wir wollen gerne durch got
 
(05492.) und durch ûwer gebot
 
(05493.) unsern liep hie wâgen.
 
(05494.) dâ vor wolle wir nicht trâgen.”
 
(05495.) die brûdere wurden dâ gelân.
 
(05496.) ir aller oberste reit sân
 
(05497.) vaste kein der Dune wart
 
(05498.) mit sîme here ûf die vart
 
(05499.) und quam zû Rîge wider.
 
(05500.) sîn her zû lande kârte sider.
 
(05501.) den Lettowen ir gemûte
 
(05502.) bran in zornes glûte,
 
(05503.) daß alsô vermeßßen
 
(05504.) die brûdere wâren geseßßen
 
(05505.) bie in, âne vorewort.
 
(05506.) sie sprâchen: “hât uns der mort
 
(05507.) mit disen gesten uberladen,
 
(05508.) die uns allen enden schaden!
 
(05509.) wir wollen in manchen stucken
 
(05510.) in die vederen pflucken.”
 
(05511.) Zû hant ein her bereitet wart
 
(05512.) der Lettowen ûf die vart
 
(05513.) zû Karschowen drâte.
 
(05514.) dâ bûweten sie mit râte
 
(05515.) eine starke burc dâ vor.
 
(05516.) sie sûchten dicke vor daß tor,
 
(05517.) wi die brûdere mochten,
 
(05518.) ob sie zûr were icht tochten.
 
(05519.) daß wart in widergolden
 
(05520.) alsô gar unholden:
 
(05521.) daß tâten wol mit rechte
 
(05522.) die brûdere und ir knechte.
 
(05523.) sperwechsels vil man dâ vant.
 
(05524.) man sach dâ manche rische hant
 
(05525.) von ir beider sîten.
 
(05526.) sie wûchzeten und schrîten
 
(05527.) und schußßen vaste ir sper.
 
(05528.) eß was vil wol ir aller ger,
 
(05529.) daß ir ein dem anderen tête nôt
 
(05530.) unde brêchte im den tôt.
 
(05531.) daß trieben sie endelîche
 
(05532.) vrû unde spâte glîche
 
(05533.) zwischen disen burgen zwein.
 
(05534.) al die wîle wart in ein
 
(05535.) der meister, daß er wolde varn,
 
(05536.) sîne brûdere bewarn,
 
(05537.) die zû Karschowen wâren bliben.
 
(05538.) brîve wurden dâ geschriben
 
(05539.) vaste hin zû Eistlant.
 
(05540.) ir helfe quam im al zû hant.
 
(05541.) Under disen dingen,
 
(05542.) daß nicht misselingen
 
(05543.) dorfte der reinen cristenheit,
 
(05544.) von Hornhûsen meister Burkart reit
 
(05545.) hin kein Prûßen drâte.
 
(05546.) vrû unde spâte
 
(05547.) hatte er arbeit âne zil.
 
(05548.) der arbeit dûchte in nicht vil.
 
(05549.) dô er quam in daß lant,
 
(05550.) von brûderen wart er zû hant
 
(05551.) lieplîch und wol entpfangen.
 
(05552.) der marschalk quam gegangen
 
(05553.) zû dem meistere von Nieflant.
 
(05554.) der tet im sîne sache bekant,
 
(05555.) war umme er was komen dar.
 
(05556.) er bat die brûdere, daß ist wâr,
 
(05557.) daß sie wolden eine vart
 
(05558.) varen kein Karschowen wart.
 
(05559.) der bete wâren sie vil vrô.
 
(05560.) sie sprâchen algemeine alsô:
 
(05561.) “sunder wanc wir sîn bereit
 
(05562.) durch ûch lieb unde leit
 
(05563.) dulden zû allen zîten
 
(05564.) in reisen und in strîten.”
 
(05565.) al die wîle quam geriten
 
(05566.) mit crûcen nâch des ordens siten
 
(05567.) drîßec brûdere in einer rote
 
(05568.) von dûtschen landen; sie wolden gote
 
(05569.) endelîchen dienstes pflegen,
 
(05570.) wen sie hatten sich erwegen
 
(05571.) vrûnde, mâge und eigenschaft.
 
(05572.) sie enwâren dannoch nie wonhaft
 
(05573.) in keinen conventen gewesen.
 
(05574.) von dem marschalk wart gelesen
 
(05575.) von Prûßen brûdere ûf die vart.
 
(05576.) sus vûren sie ungespart
 
(05577.) vaste kein der Mimele zû.
 
(05578.) eß was wol zû mâßen vrû.
 
(05579.) under des von Nieflande
 
(05580.) bie des meres strande
 
(05581.) quam ein wunneclîcheß her
 
(05582.) vil wol bereitet zû der wer.
 
(05583.) Die Lettowen sâhen wol,
 
(05584.) daß sie ungevûgen zol
 
(05585.) gâben vor der vesten
 
(05586.) mit den lûten besten,
 
(05587.) wan sie zû sturme solden gân.
 
(05588.) sint ließen sie den sturm bestân
 
(05589.) und bereiten sich zû strîte
 
(05590.) zû der selben zîte
 
(05591.) und vûren hin kein Kûrlant.
 
(05592.) der meister kegen in zû hant
 
(05593.) quam mit zwein schônen hern,
 
(05594.) er wolde in iren gewalt wern.
 
(05595.) sîn her was michel und grôß,
 
(05596.) des iß doch wênic genôß.
 
(05597.) dô daß her zû beider sît
 
(05598.) sich bereite, daß ein strît
 
(05599.) sie beide mûste scheiden,
 
(05600.) die cristen und die heiden,
 
(05601.) die Kûren hatten vor gedâcht
 
(05602.) ein ding, daß wart vollenbrâcht
 
(05603.) zû den selben zîten:
 
(05604.) sie enwolden nicht dâ strîten.
 
(05605.) eß was ein gerâten rât,
 
(05606.) den sie volvûrten mit der tât.
 
(05607.) sie hattenß alsô ûf gegeben:
 
(05608.) ist, daß die brûdere daß leben
 
(05609.) verliesen und die walstat
 
(05610.) und ouch ir helfe wirdet mat,
 
(05611.) sô wolle wir sunder hêrren wesen;
 
(05612.) der dûtschen sal ouch nicht genesen
 
(05613.) die mit uns sin zû Kûrlant.
 
(05614.) dâ mite wichen sie zû hant.
 
(05615.) dô daß die Eisten sâhen,
 
(05616.) sie begunden gâhen
 
(05617.) vaste mit in von dannen.
 
(05618.) die brûdere mit iren mannen
 
(05619.) bestûnden und wânten dô,
 
(05620.) daß ir her wêre alsô,
 
(05621.) als sie eß hatten dar gebrâcht.
 
(05622.) zû vlîhene was in ungedâcht.
 
(05623.) dô sie dô helfe wânten hân,
 
(05624.) dô hatte ir helfe sie verlân.
 
(05625.) sie wurden ummeringet gar
 
(05626.) von der heidenschefte schar.
 
(05627.) dô sie zûr were griffen,
 
(05628.) dô was in entsliffen
 
(05629.) endelîchen gar ir wer.
 
(05630.) die Kûren alle mit ir her
 
(05631.) hatten dô die vlucht gegeben;
 
(05632.) ouch wolden sumelîch ir leben
 
(05633.) vriden vor den Eisten.
 
(05634.) die kunden vlîhen leisten,
 
(05635.) als sie dicke hân getân.
 
(05636.) dâ wurden in der nôt gelân
 
(05637.) die brûdere und die Semen gût.
 
(05638.) sie enhatten alle keinen mût,
 
(05639.) daß iemant solde vlîhen dan.
 
(05640.) dâ was harte manich man,
 
(05641.) der dâ nicht enweste daß,
 
(05642.) daß die Kûren durch einen haß
 
(05643.) hatten gewichen in der nôt.
 
(05644.) daß gab vil manchem manne den tôt,
 
(05645.) der durch der cristenheite vromen
 
(05646.) was zû strîte dar bekomen.
 
(05647.) des wart ummesloßßen
 
(05648.) manich helt unverdroßßen,
 
(05649.) daß er die bitter martir leit
 
(05650.) zû Dorben ûf dem velde breit,
 
(05651.) ê dan er quam zû der wer.
 
(05652.) die heiden vaste mit ir her
 
(05653.) hiwen die cristen aldar nider.
 
(05654.) vil cleine was die were wider,
 
(05655.) die dâ tet die cristenheit.
 
(05656.) der meister dâ die martir leit
 
(05657.) mit anderhalb hundert brûderen sîn.
 
(05658.) dâ was ouch manich pilgerîn,
 
(05659.) der dâ leit die selbe nôt
 
(05660.) durch got unde starken tôt.
 
(05661.) Dô der strît vergoßßen was,
 
(05662.) waß der cristen genas
 
(05663.) an brûderen und an knechten,
 
(05664.) die nicht mêr mochten vechten,
 
(05665.) an Semen und an pilgerîn,
 
(05666.) die mûsten durch des tôdes pîn
 
(05667.) wîchen, wie sie mochten.
 
(05668.) dâ nam gar unbevochten
 
(05669.) die heidenschaft vil grôßen roub.
 
(05670.) dannoch stûnt vil schôneß loub
 
(05671.) in dem walde her und dar,
 
(05672.) des nam die cristenheit gût war.
 
(05673.) die sich wolden dô genern
 
(05674.) und vor dem tôde sich bewern
 
(05675.) die nâmen in den walt den wich.
 
(05676.) vil mancher lernte dô den slich,
 
(05677.) dô in was misselungen.
 
(05678.) sus was daß her betwungen.
 
(05679.) meister Burkart, daß ist wâr,
 
(05680.) hatte vierdehalbeß jâr
 
(05681.) in Nieflande meister gewesen,
 
(05682.) als ich vor wâr hân gelesen,
 
(05683.) und mâßen vil mêre.
 
(05684.) man clagete in vil sêre.
 
(05685.) er was ein degen ûß erkorn.
 
(05686.) von Hornhûsen was er geborn.
 
(05687.) Dô der strît ergangen was,
 
(05688.) als ich ûch hie vor las,
 
(05689.) die lûte, die dannen quâmen,
 
(05690.) den wec sie wider nâmen
 
(05691.) durch grôß ungevilde,
 
(05692.) alsô sie wêren wilde,
 
(05693.) ie der man zû lande wart.
 
(05694.) der wec wart nicht gespart.
 
(05695.) sie wâren alle vreuden blôß,
 
(05696.) ir gemûte in zorne vlôß.
 
(05697.) dô die Semen quâmen
 
(05698.) zû lande, sie vernâmen,
 
(05699.) daß sie manchen vromen helt
 
(05700.) hatten verlorn gar ûß irwelt.
 
(05701.) die clageten sie vil manche tage
 
(05702.) mit vil bitterlîcher clage.
 
(05703.) ouch was der Natangen mût
 
(05704.) und der Prûßen mâßen gût
 
(05705.) und der Ermen alsô wol;
 
(05706.) sie hatten gegeben alle zol
 
(05707.) zû Dorben in deme strîte.
 
(05708.) sie vernâmen in der zîte,
 
(05709.) daß der marschalk ouch was bliben,
 
(05710.) der dicke hatte getriben
 
(05711.) urlouge mit der heidenschaft
 
(05712.) mit sîner wîsen brûdere craft.
 
(05713.) zû hant wurden dise lant,
 
(05714.) die ûch hie vor sint genant,
 
(05715.) wagenhaft algemeine
 
(05716.) grôß unde cleine
 
(05717.) und vornôierten sich gar
 
(05718.) von den cristen offenbâr.
 
(05719.) sehet, daß werte manchen tac,
 
(05720.) daß man nietlîchen pflac
 
(05721.) urlouges von in allen.
 
(05722.) eß was in sô gevallen.
 
(05723.) sint sante got der rîche
 
(05724.) sînen trôst genêdeclîche
 
(05725.) den brûderen in Prûßen lant,
 
(05726.) daß sie mit menlîcher hant
 
(05727.) und mit ganzem râte
 
(05728.) vrû unde spâte
 
(05729.) die Semen und die anderen lant,
 
(05730.) die sich hatten gewant
 
(05731.) von der cristenheit durch haß,
 
(05732.) betwungen baß und baß
 
(05733.) und brâchten sie zû den cristen
 
(05734.) mit urlouge und mit listen.
 
(05735.) In disen dingen hatten gesant
 
(05736.) die Kûren in Lettowen lant,
 
(05737.) daß sie in helfe brêchten
 
(05738.) und dar an gedêchten,
 
(05739.) daß sie wol bezîte
 
(05740.) hatten von dem strîte
 
(05741.) gewichen dâ zû Dorben.
 
(05742.) dô diß wart geworben,
 
(05743.) die Lettowen al zû hant
 
(05744.) quâmen hin zû Kûrlant
 
(05745.) mit irre helfe wol bereit.
 
(05746.) die Kûren wurden des gemeit
 
(05747.) und ir gemûte steic vil hô.
 
(05748.) in irme lande dâ lac dô
 
(05749.) eine burc, was Sintelîn genant,
 
(05750.) dar wurden al zû hant gesant
 
(05751.) die Lettowen, daß sie mit schaden
 
(05752.) die brûdere solden uberladen,
 
(05753.) wan eß was der Kûren mût,
 
(05754.) daß sie die gotes rittere gût
 
(05755.) ûß deme lande wolden haben.
 
(05756.) des hatten sie vil wol entsaben
 
(05757.) und satzten hûte grôß.
 
(05758.) der hûte niemande verdrôß.
 
(05759.) zû hant die Kûren undertân
 
(05760.) wurden den heiden sunder wân.
 
(05761.) zû hant dô reit ein bôser Kûr
 
(05762.) (sîn gemûte daß was sûr,
 
(05763.) sîn herze was der gallen vol,
 
(05764.) als ich ûch nû sagen sol)
 
(05765.) mit verrêtnisse hin.
 
(05766.) zû Goldingen stûnt sîn sin.
 
(05767.) Utilie was er genant,
 
(05768.) untrûwe was im wol bekant.
 
(05769.) dô er zû Goldingen quam,
 
(05770.) den kummentûr er zû im nam,
 
(05771.) er vlêhete sêre unde bat,
 
(05772.) der bete er im nicht abe trat,
 
(05773.) er sprach: “hêrre, du salt geben
 
(05774.) mir helfe, wen ich hân ein leben,
 
(05775.) als ein rechter cristen hât.
 
(05776.) ich enkêre mich an die tât,
 
(05777.) die die Kûren hân getân.
 
(05778.) dîne helfe wil ich hân,
 
(05779.) wen ich wil bie den cristen wesen,
 
(05780.) mit in sterben und genesen.
 
(05781.) mit kinden und mit wîben
 
(05782.) wil ich mit dir blîben.”
 
(05783.) der kummentûr nicht enließ,
 
(05784.) achte brûdere er hieß
 
(05785.) sich bereiten drâte
 
(05786.) mit einem snellen râte.
 
(05787.) dar mite ritten sie zû hant
 
(05788.) ûf ein hûs, daß ist genant
 
(05789.) Warrach, durch der cristen vromen.
 
(05790.) zû hant wurden sie genomen
 
(05791.) harte jêmerlîchen,
 
(05792.) man wolde in nicht entwîchen
 
(05793.) an keiner hande sachen.
 
(05794.) ein vûer man hieß machen,
 
(05795.) dar inne wurden al zû hant
 
(05796.) der brûdere ein teil von in gebrant.
 
(05797.) zuhowen wart in ouch ein teil.
 
(05798.) got der gebe ir sêle heil!
 
(05799.) sie liden martir, die was grôß:
 
(05800.) dar umme sint sie genôß
 
(05801.) der merterêre in himelrîch.
 
(05802.) doch bleib vil wunderlîch
 
(05803.) ein brûder ungetôtet;
 
(05804.) er wart doch vil genôtet
 
(05805.) von der Kûren manchen tac.
 
(05806.) vil wol er in daß widerwac,
 
(05807.) dô er ûß iren banden quam:
 
(05808.) vil manich Kûre sîn ende nam
 
(05809.) von sînenthalben, daß ist wâr.
 
(05810.) diß tet er alleß offenbâr.
 
(05811.) dise rede wil ich lân
 
(05812.) und wil ein andere bestân.
 
(05813.) Die burc, die dâ gebûwet was,
 
(05814.) zû Karschowen, als ich vor las,
 
(05815.) dâ wâren brûdere ûffe bliben,
 
(05816.) die daß urlouge triben
 
(05817.) mit vlîße harte manche tage.
 
(05818.) den wart geoffenbâret mit sage
 
(05819.) harte heimelîche,
 
(05820.) daß sich die lant gelîche
 
(05821.) hatten alle umme getân,
 
(05822.) die in zû helfe solden stân.
 
(05823.) des wurden sie vil gar unvrô.
 
(05824.) doch stûnt ir aller mût alsô,
 
(05825.) daß sie nicht wolden lâßen
 
(05826.) die burc, ûf der sie sâßen,
 
(05827.) die wîle sie mochten haben brôt.
 
(05828.) sint twanc sie hungers nôt,
 
(05829.) dô nicht spîse und helfe quam,
 
(05830.) daß ie der man den wich nam
 
(05831.) alênzelen, wâ sie wisten
 
(05832.) die brûder und die cristen.
 
(05833.) sus quâmen sie zû der Mimele.
 
(05834.) sie behûtte got von himele
 
(05835.) mit sîner grôßen majestât.
 
(05836.) sîn helfe sunder zwîvel stât
 
(05837.) allen den gerechten bie,
 
(05838.) von welchir hande zunge er sie.
 
(05839.) Der kummentûr nicht enließ,
 
(05840.) die brûdere er gemeine hieß
 
(05841.) brengen wider in ir lant.
 
(05842.) dâ mite nam man al zû hant
 
(05843.) und brâchte sie alle wider.
 
(05844.) die von Dobênen sider
 
(05845.) ließen ire burc ouch stân
 
(05846.) und bûben sich sân
 
(05847.) wider zû der cristenheit.
 
(05848.) daß was den Semegallen nicht leit.
 
(05849.) Von Hornhûsen meister Burkart,
 
(05850.) der zû Dorben geslagen wart,
 
(05851.) der hatte an sîner stat gelân
 
(05852.) einen brûder, den ich sân
 
(05853.) ûch allen wil benennen,
 
(05854.) waß ob ir sîn nicht bekennen!
 
(05855.) der was Juries genant
 
(05856.) und riet zû Nieflant
 
(05857.) mit er brûdere râte
 
(05858.) vrû unde spâte,
 
(05859.) daß er den lûten wol geviel.
 
(05860.) zuchte er gentzlîchen wiel.
 
(05861.) er was zû Segewalden
 
(05862.) den jungen und den alden
 
(05863.) kummentûr vur gewesen,
 
(05864.) daß mac ich vêrlîchen lesen.
 
(05865.) Brûder Juries der nam
 
(05866.) sîne brûdere, als eß gezam,
 
(05867.) und bat sie geben rât,
 
(05868.) den er volbrêchte mit der tât
 
(05869.) alsô, daß die cristenheit
 
(05870.) vergêße gar ir herzeleit,
 
(05871.) daß zû Dorben was getân.
 
(05872.) den rât sie gâben ime sân,
 
(05873.) daß er eine herevart
 
(05874.) besente rasch und ungespart.
 
(05875.) brûder Juries nicht enließ,
 
(05876.) sîne boten er hieß
 
(05877.) rîten in sîner brûdere lant.
 
(05878.) die boten riten al zû hant
 
(05879.) und tâten die mêre kunt
 
(05880.) den kummentûren zû der stunt.
 
(05881.) die kummentûr nicht enließen,
 
(05882.) ir lantvolk sie hießen
 
(05883.) und ouch die dûtschen dâ mite
 
(05884.) reisen nâch des landes site.
 
(05885.) zû hant die reise wart bereit,
 
(05886.) in wêre lieb oder leit
 
(05887.) ûf die vart kein den Kûren,
 
(05888.) den bôsen unde den sûren.
 
(05889.) die samenunge zû Rîge was.
 
(05890.) brûder Juries ûß den brûderen las,
 
(05891.) wen er was an des meisters stat,
 
(05892.) einen brûder, den er bat
 
(05893.) mit der brûdere rate,
 
(05894.) daß er wolde drâte
 
(05895.) vort rîten mit dem her
 
(05896.) kein Kûrlande bie dem mer
 
(05897.) unde hette sîne gewalt
 
(05898.) uber jung und uber alt,
 
(05899.) die zû der reise wâren komen.
 
(05900.) dô er die rede hatte vernomen,
 
(05901.) der bete er gewerte dô
 
(05902.) den meister und was des vrô,
 
(05903.) daß er die Kûren solde hern.
 
(05904.) er sprach: “wir wollen bewern
 
(05905.) den Kûren iren ubermût.
 
(05906.) wir wollen in gote sîn behût.”
 
(05907.) dâ mite kârte er bie dem mere
 
(05908.) vaste hin mit sîme here.
 
(05909.) brûder Juries von der Rîge reit
 
(05910.) zû Segewalde. im was leit,
 
(05911.) daß er nicht solde reisen mite.
 
(05912.) Al die wîle in gûter site
 
(05913.) quam daß her in Kûrlant.
 
(05914.) daß wart zû Goldingen bekant
 
(05915.) den brûderen, die dâ wâren.
 
(05916.) sie sprâchen offenbâren:
 
(05917.) “uns wil got ergetzen
 
(05918.) leides, wir wollen uns setzen
 
(05919.) wider die bôsen Kûren
 
(05920.) unse nâkebûren.”
 
(05921.) sie nâmen, die sie mochten hân,
 
(05922.) knechte, Kûren und riten sân
 
(05923.) kein dem here, daß dâ quam.
 
(05924.) der meister in dem here nam
 
(05925.) und entpfienc die brûdere wol
 
(05926.) von Goldingen. er sprach: “ich sol
 
(05927.) hôren, waß ir râtes gebet.
 
(05928.) mir ist lieb, daß ir noch lebet.”
 
(05929.) nâch irme râte kârte er zû hant
 
(05930.) vor ein hûs, daß was genant
 
(05931.) Sinteles, daß lac in bie.
 
(05932.) dâ wâren ûffe sorgen vrie
 
(05933.) Lettowen, die verdienten solt.
 
(05934.) den Kûren wâren sie vil holt.
 
(05935.) dô der cristen her dô quam
 
(05936.) vor die burc, die rûe eß nam
 
(05937.) die nacht biß an den morgen vrû.
 
(05938.) dô trâten sie der burge zû
 
(05939.) mit eime sturme, der was grôß,
 
(05940.) des die cristenheit genôß.
 
(05941.) zû sturme was in allen gâch,
 
(05942.) die graben vulten sie dar nâch
 
(05943.) mit holtze und entpranten daß.
 
(05944.) vil mancher ûf der burge saß,
 
(05945.) der von Lettowen was komen,
 
(05946.) als ir hie vor habt vernomen,
 
(05947.) der gerne gegeben hette solt
 
(05948.) und dar zû silber unde golt,
 
(05949.) daß er mochte sîn entriten
 
(05950.) von den brûderen unbestriten.
 
(05951.) dô der grabe was entprant,
 
(05952.) daß vûer steic al zû hant
 
(05953.) in die burc mit flammen grôß.
 
(05954.) daß vûer alumme und umme slôß.
 
(05955.) dannoch stûnden gar zûr wer
 
(05956.) die Lettowen kein der brûdere her
 
(05957.) al mitten in der glûte.
 
(05958.) vil grim was ir gemûte,
 
(05959.) wen sie liden grôße nôt
 
(05960.) und sâhen den gewissen tôt,
 
(05961.) den sie nicht mochten ummegân.
 
(05962.) daß leben mûsten sie dâ lân,
 
(05963.) in der glûte man sie slûc.
 
(05964.) daß her ouch ûß dem vûere trûc
 
(05965.) roubes vil, daß ist wâr.
 
(05966.) waß Kûren was uber eilf jâr,
 
(05967.) die wurden alle tôt geslagen
 
(05968.) und wider in daß vûer getragen.
 
(05969.) waß der jungen Kûren quam
 
(05970.) ûß dem vûre, man die nam
 
(05971.) gevangen und dar zû die wieb,
 
(05972.) die dâ wolden iren lieb
 
(05973.) generen vor dem brande,
 
(05974.) die mûsten ire hande
 
(05975.) den brûderen bieten umme daß leben.
 
(05976.) daß wart vil mancher dâ gegeben.
 
(05977.) Dâ man die burc hatte verbrant,
 
(05978.) daß her daß kârte zû hant
 
(05979.) zû Asseboten vor daß hûs.
 
(05980.) sie wâren stille sam ein mûs
 
(05981.) die ûffe der burge wâren.
 
(05982.) ir schallen sie vorbâren,
 
(05983.) wen sie hatten wol gehôrt,
 
(05984.) wie eß was irgangen dort
 
(05985.) zû Sintels den Lettowen.
 
(05986.) sie enmochten dâ nicht drowen,
 
(05987.) sie gâben sich in der brûder hant.
 
(05988.) man nam ir kindere vor ein pfant
 
(05989.) von den besten allen.
 
(05990.) sint ließen sie ir schallen,
 
(05991.) daß sie hatten vor getân.
 
(05992.) die brûdere von Goldingen sân
 
(05993.) kein ir burge kârten wider.
 
(05994.) daß grôße her daß zogete sider
 
(05995.) zû Rîge harte wol gesunt.
 
(05996.) dô lobete al der cristen munt
 
(05997.) got und die liebe mûter sîn,
 
(05998.) daß ir helfe was wurden schîn
 
(05999.) al der armen cristenheit.
 
(06000.) In wurden andere mêre geseit,
 
(06001.) daß die Lettowen her und dar
 
(06002.) kêrten mit vil mancher schar
 
(06003.) dâ zû Nieflande
 
(06004.) mit roube und mit brande.
 
(06005.) zû hant sich machte ûf die vart
 
(06006.) der brûder her gar ungespart
 
(06007.) und nam die spîse mite
 
(06008.) rechte nâch des landes site.
 
(06009.) wer dâ wol geriten was
 
(06010.) die besten er vil snelle ûß las
 
(06011.) und rante ûf die wege,
 
(06012.) die die heiden zû ir pflege
 
(06013.) solden wider zû lande varn;
 
(06014.) die wege wolden sie bewarn.
 
(06015.) der brûder her dâ zogete nâch,
 
(06016.) ûf die heiden was in gâch.
 
(06017.) zû hant die wartlûte gût
 
(06018.) die warte hatten wol behût
 
(06019.) und quâmen gerant.
 
(06020.) den brûderen tâten sie bekant,
 
(06021.) sie sprâchen: “wol ûf drâte
 
(06022.) mit einem snellen râte!
 
(06023.) daß her der heiden ist uns bie.
 
(06024.) wie eß dar umme gestellet sie,
 
(06025.) niemant vromer sol verzagen.
 
(06026.) vor wâr wir ûch die mêre sagen.”
(05007.) Kamēr spriedās vīri bargi,
 
(05008.) pēdējie šurp nāca sargi,
 
(05009.) braši, lepni varoņi,
 
(05010.) cīņā īsti cīkstoņi.
 
(05011.) Tie sniedza šādu ziņojumu:
 
(05012.) ka pagāni ir līdzenumu
 
(05013.) ar saviem pulkiem apsēduši.
 
(05014.) Tie esot arī redzējuši
 
(05015.) daudz bruņu mirdzam brīnišķu,
 
(05016.) daudz bruņucepuru zeltītu
 
(05017.) kā spoguļstiklu margojam.
 
(05018.) Šķiet, jābūt tīram sudrabam
 
(05019.) ir katrā viņu rotājumā.
 
(05020.) Un barus apkārtsirojumā
 
(05021.) tie arī esot redzējuši,
 
(05022.) kas zemi esot postījuši
 
(05023.) un mājas dedzinājuši,
 
(05024.) un ļaudis, ko vien grābuši,
 
(05025.) tie kāvuši un gūstījuši.
 
(05026.) Kad sargi to bij ziņojuši
 
(05027.) un mestrs dzirdējis šo ziņu,
 
(05028.) viņš nonāca ar brāļu ziņu
 
(05029.) pie pils, kas saucās Vārtāja[205].
 
(05030.) Viņš savus pulkus kārtoja,
 
(05031.) tie drasēja ar izveicību.
 
(05032.) Viņš gribēja glābt kristietību.
 
(05033.) Bij abās malās aizsargāts
 
(05034.) pulks, aizstāvībai pulcināts.
 
(05035.) Pils ļaudis ļoti priecājās,
 
(05036.) kad pulks un brāļi ieradās.
 
(05037.) Liels mierinājums viņiem bija,
 
(05038.) kad viņi mestru ieraudzīja.
 
(05039.) Pils priekšā kādā laukumā
 
(05040.) brīnum jaukā zālājā
 
(05041.) kristīgie nu teltis slēja.
 
(05042.) Brāļi tūdaļ lejup skrēja
 
(05043.) no pils un līdzi tiem to ļaudis.
 
(05044.) Mestrs, lūk, ko tika paudis:
 
(05045.) viņš gribot rīt jau cīnīties,
 
(05046.) vairs neesot ko kavēties,
 
(05047.) ir laiks klupt virsū pagāniem,
 
(05048.) lai kā ar klātos kristiešiem.
 
(05049.) Kad tas nu tā viss nolemts bija,
 
(05050.) tad brašus vīrus izraudzīja
 
(05051.) un divās daļās sadalīja.
 
(05052.) Pulks jāsargā tiem vieniem bija,
 
(05053.) līdz jauna diena iesāksies.
 
(05054.) Virssardzību ņēma die's,
 
(05055.) kam visas lietas jāvada
 
(05056.) un kristietība jāsarga.
 
(05057.) Tos otrus ceļā sūtīja,
 
(05058.) un pagānus tie vēroja.
 
(05059.) Tie jāja lielā ātrumā.
 
(05060.) Tas bija vēlu vakarā.
 
(05061.) Tie vēroja ar skatu ciešu
 
(05062.) un redzēja: bars lietuviešu
 
(05063.) pie upes apmetušies bija
 
(05064.) un drūmi pēdas appētīja,
 
(05065.) ko atstājuši kristīgie.
 
(05066.) Kad izpētījuši tās tie
 
(05067.) nu bija, tad tie noskuma
 
(05068.) un viens no viņiem sacīja:
 
(05069.) “Tie atriebt grib par savām bēdām
 
(05070.) un laiž nu mestru mums uz pēdām.”
 
(05071.) Tad teica cits, kas līdzās jāja:
 
(05072.) “Neviens gan Līvzemē tur mājā
 
(05073.) nav palicis, kā domāju
 
(05074.) un kā pēc pēdām noprotu:
 
(05075.) mēs nedrīkstam vairs kavēties.” -
 
(05076.) “Jā, nakts jau drīzi iestāsies,”
 
(05077.) tā teica trešais vīrs, “to mana.
 
(05078.) Man šķiet, mēs sirojuši gana.
 
(05079.) Ko mums še nācās ieraudzīt,
 
(05080.) to iesim pulkam pavēstīt.”
 
(05081.) Tie knaši zirgus skubināja
 
(05082.) un atpakaļ uz pulku jāja.
 
(05083.) Ka kristīgie tiem neuzbruka
 
(05084.) un viss šis bariņš nepajuka,
 
(05085.) tas bez iemesla nav sava:
 
(05086.) šos aizkavēja dziļa grava.
 
(05087.) Tai gravai šie gan pāri kļūtu,
 
(05088.) bet nakts tad pagājusi būtu.
 
(05089.) To pēdas vēlāk uzgāja.
 
(05090.) Leiši naski rikšoja
 
(05091.) un drīz vien pulkā pārjāja.
 
(05092.) Ko lai vēl tur pastāsta?
 
(05093.) Tie jauno ziņu pavēstīja.
 
(05094.) Tad ķēniņš steigšus izsūtīja
 
(05095.) pa karaspēku ziņnešus,
 
(05096.) ka pretoties tam klusām būs.
 
(05097.) Nu sanāca, lai apspriestos,
 
(05098.) un lūdza lietuviešus tos,
 
(05099.) kas bij uz pēdām uzkļuvuši,
 
(05100.) lai stāsta, ko tie redzējuši.
 
(05101.) Tie teica ļoti samanīgi:
 
(05102.) “Brangs pulks ir nācis bramanīgi
 
(05103.) no Daugavas ar plašu pēdu,
 
(05104.) lai darītu mums lielu bēdu.
 
(05105.) Ja jūs kā mēs tā ceļus jaustu,
 
(05106.) ar jūs šo patiesību paustu.
 
(05107.) Lai mūsu dievi palīdz mums!
 
(05108.) Tiem paļauties mums pienākums:
 
(05109.) tie pabalstīt var ne pa niekam,
 
(05110.) lai sveiki mēs nu projām tiekam.”
 
(05111.) Kad tie šo runu dzirdēja,
 
(05112.) tad lēmumu tie pieņēma,
 
(05113.) starp visiem tādu ziņu viešot,
 
(05114.) ka tie uz Lietuvu nu iešot.
 
(05115.) Tā iešana bij grūta lieta.
 
(05116.) Pa nakti ķibeles tie cieta,
 
(05117.) tiem brikšņos bij vai kaklu lauzt.
 
(05118.) Pēc tam drīz sāka diena aust.
 
(05119.) Kas notika pie pagāniem,
 
(05120.) tas redzams bija kristiešiem,
 
(05121.) kas krastā paslēpušies bija,
 
(05122.) tā ka neviens tos nemanīja.
 
(05123.) Kad promjāja pulks garš un plats,
 
(05124.) sirds domāja, ka viļ to acs.
 
(05125.) Tie teica: “Lūk, kur leiši skrien!
 
(05126.) Tie dedzinājuši ikdien,
 
(05127.) un nu tie zemi apkrāpt grasās.
 
(05128.) Tiem brikšņos pakaļ prāts mums prasās,
 
(05129.) lai mēs to vēsti sacīt varam,
 
(05130.) kurp griezties tīkas leišu baram
 
(05131.) un vai uz mājām prāts tam tiecas
 
(05132.) jeb vai tas kaut kur citur sliecas.
 
(05133.) To visu būs mums paskatīt
 
(05134.) un patiesību pastāstīt.”
 
(05135.) Ko vēl sacīt varu aši?
 
(05136.) Varoņi tie bija braši.
 
(05137.) Leišiem pakaļ karagaitā
 
(05138.) cēlās vāci solī raitā:
 
(05139.) cik gan nava pēdu dzīts!
 
(05140.) Sargiem bija piesacīts,
 
(05141.) ka nedrīkst ātrāk atgriezties,
 
(05142.) pirms izzināt nav izdevies
 
(05143.) to, kas mestram sakāms būtu.
 
(05144.) Caur brikšņiem ejot ceļu grūtu,
 
(05145.) tie patiesību uzzināja:
 
(05146.) ka pulks uz leišu zemi jāja.
 
(05147.) Ne šur, ne tur tas neapstājās,
 
(05148.) pirms nebija tas ticis mājās.
 
(05149.) Tad sargi atpakaļ nu jāja
 
(05150.) ar vēsti, kas tos priecināja.
 
(05151.) Kad priekšnieks bija izzinājis,
 
(05152.) kurš jātnieks bij vislabāk jājis,
 
(05153.) tam lika viņš uz pili steigt
 
(05154.) un mestram šādus vārdus teikt:
 
(05155.) ka leiši steigšus projām skrejot,
 
(05156.) tie tiltus, laipas nemeklējot,
 
(05157.) tie kājām protot ziņu dot,
 
(05158.) tos vairs nu panākt nevarot,
 
(05159.) tie tālāk vicojot bez bēdām,
 
(05160.) kā redzams tas no viņu pēdām;
 
(05161.) tie mieru nemetot nekur.
 
(05162.) Tā ziņnesim bij ziņot tur.
 
(05163.) Nu ziņnesis vairs nekavējās,
 
(05164.) pie brāļiem doties kājās slējās
 
(05165.) un kāpa zirgā drāzties tur
 
(05166.) un neapstājās it nekur.
 
(05167.) Kad viņš nu mestru ieraudzīja,
 
(05168.) viņš sveica to un pavēstīja,
 
(05169.) ka pagānus ko ķert vairs nav.
 
(05170.) Viņš teica: “Tie aiz meža jau.
 
(05171.) Jums patiesību sacīšu:
 
(05172.) nav, kas vairs leišus noķertu.”
 
(05173.) Kad mestrs bija dzirdējis,
 
(05174.) ko ziņoja tam ziņnesis,
 
(05175.) tad, prātā ātri apsverot,
 
(05176.) viņš tūdaļ brāļus apziņot
 
(05177.) pa visu pulku kalpiem lika.
 
(05178.) Drīz brāļi pulcināti tika.
 
(05179.) Kad brāļu pulks bij sanācis,
 
(05180.) tad mestrs to, ko dzirdējis
 
(05181.) no ziņneša, tiem pastāstīja
 
(05182.) un padomu tiem paprasīja:
 
(05183.) “Nu sakiet, ko mums darīt būs,
 
(05184.) kad dievs šurp sūtījis ir mūs?”
 
(05185.) Kad brāļi bija dzirdējuši,
 
(05186.) ka lietuvieši aizgājuši
 
(05187.) tik tālu prom no zemes jau,
 
(05188.) tiem šķita, ka par kaunu nav,
 
(05189.) ja šoreiz ļaus šiem projām jāt.
 
(05190.) Tie mestram ieteica turklāt,
 
(05191.) lai pulkus kopā pulcinātu,
 
(05192.) kas tad šo vēsti uzzinātu
 
(05193.) no tiem, kas bij to atnesuši:
 
(05194.) “Kad visi būs to dzirdējuši,
 
(05195.) tad viņu padoms derēs mums.
 
(05196.) Nudien, tas nebūs pārkāpums.”
 
(05197.) Kad galā bija runa tā,
 
(05198.) tad brīnum jaukā zālājā
 
(05199.) visgudrākos nu pulcināja
 
(05200.) un arī vācus aicināja.
 
(05201.) Tad mestrs paziņoja tiem,
 
(05202.) kas noticis ar pagāniem.
 
(05203.) Viņš teica: “Leiši projām skrēja,
 
(05204.) tie tiltus, laipas nemeklēja,
 
(05205.) caur brikšņiem lauzās brīkšķēdami
 
(05206.) un nebija vairs notverami.
 
(05207.) Mēs to no sargiem dzirdējuši,
 
(05208.) kas patiesību redzējuši.
 
(05209.) Kāds prāts par lietu šo ir jums,
 
(05210.) to dariet zināmu nu mums.”
 
(05211.) Ik brālis nu un bruņinieks
 
(05212.) tam pateicās: “Kungs, mums ir prieks,
 
(05213.) ka dievs jūs šurpu sūtījis.
 
(05214.) Ja leišu pulks reiz atstājis
 
(05215.) šo zemi, lai tas arī iet.
 
(05216.) Mēs dziesmu aizžmiegsim tiem ciet,
 
(05217.) kad labāka būs laime jausta.
 
(05218.) Šos pagānus pats dievs lai kausta!”
 
(05219.) Tad brāļi deva padomu
 
(05220.) ar riksi raitu, steidzīgu
 
(05221.) uz Daugavu nu atkal jāt.
 
(05222.) Bet kuršu zemi apsargāt
 
(05223.) būs tiem, kas atstāti tur tiktu,
 
(05224.) kam mestrs pats tur palikt liktu.
 
(05225.) Tā tas arī notika.
 
(05226.) Pulks mājupceļu uzsāka:
 
(05227.) mestrs, brāļi, bruņnieki,
 
(05228.) diezgan daudzi krustneši,
 
(05229.) līdznākušie kristīgie,
 
(05230.) mestra pulki īpašie
 
(05231.) uz Rīgu devās ātrumā
 
(05232.) un klāt bij rīta agrumā.
 
(05233.) Tik ātri viņi steidzās,
 
(05234.) ka ceļojums drīz beidzās.
 
(05235.) Tie dažu dienu pagulēja,
 
(05236.) līdz nogurumu izgulēja.
 
(05237.) Kad zirgi ar bij pūtināti,
 
(05238.) tad bija laiks uz mājām jāt(i).
 
(05239.) Drīz pēc tam nu notika,
 
(05240.) ka zemgalieši atkrita,[206]
 
(05241.) tie ņēmās ļaunu nodomu,
 
(05242.) ko izveda caur rīcību:
 
(05243.) tie apsmādēja ticību,
 
(05244.) kaut daļēji ar godprātu.[207]
 
(05245.) Tie fogtiem mantu atstāja,
 
(05246.) tā palika tiem neskarta.
 
(05247.) Kāds varons Šābis[208] zemgaļiem
 
(05248.) bij sacījis, ka nevaj'g tiem
 
(05249.) no fogtu mantas ņemt nekā,
 
(05250.) bet jāļauj pilnā drošībā
 
(05251.) no zemes projām aizjāt tiem.
 
(05252.) Tā tiktu miers ar kristiešiem
 
(05253.) izjaukts tīri miermīlīgi.
 
(05254.) Tad visi bija sirdspriecīgi
 
(05255.) par to, ko Šābis teicis bija.
 
(05256.) Tie ziņu fogtiem aizsūtīja,
 
(05257.) kas tajā zemē atradās.
 
(05258.) Ar steigu fogti ieradās
 
(05259.) no zemgaliešu novadiem.
 
(05260.) Nu paziņoja visiem tiem,
 
(05261.) lai tie no zemes aizlasās
 
(05262.) un vērā ņem un piesargās,
 
(05263.) ka nedrīkst nākt te vairs nekad.
 
(05264.) Uz Rīgu devās šie nu tad
 
(05265.) un stāstīja, kā viņiem gājis.
 
(05266.) Mestrs, brāļus aicinājis,
 
(05267.) tiem lūdza nākt ar padomu.
 
(05268.) Viņš teica: “Brāļi, spriediet nu,
 
(05269.) vai varam mūsu komturiem
 
(05270.) un fogtiem ziņot mēs, ka tiem
 
(05271.) pie mums būs tūdaļ ierasties.”
 
(05272.) Tad brāļi teica: “Vēlamies
 
(05273.) šai brīdī visi mēs par makti,
 
(05274.) lai ziņneši jāj dienu, nakti
 
(05275.) uz Siguldu un Aizkraukli
 
(05276.) un Igauņzemi mudīgi.”
 
(05277.) Nu ziņneši ar steigu jāja
 
(05278.) un fogtus sanākt aicināja,
 
(05279.) pie visiem komturiem tie gāja.
 
(05280.) Drīz vien šie visu norunāja,
 
(05281.) kad padzirdēja ziņas tās,
 
(05282.) un žigli Rīgā ieradās.
 
(05283.) Kad mestrs šos nu redzēja,
 
(05284.) viņš mīlīgi šiem sacīja:
 
(05285.) “Mums jāapspriežas sadraudzībā,
 
(05286.) jo Zemgale ir apgrēcībā.”
 
(05287.) Mestrs brāļus salasīja,
 
(05288.) cik tie dabūjami bija,
 
(05289.) lai ziņotu, kas zināms nāks tiem.
 
(05290.) Viņš lasīja bez visiem rakstiem,
 
(05291.) kādiem vārdiem zemgaļi,
 
(05292.) apgrēcībā krituši,
 
(05293.) ņēmušies nu fogtus brīvot,
 
(05294.) lai varētu bez miera dzīvot.
 
(05295.) Viņš lūdza brāļiem padomu.
 
(05296.) Tie teica: “Mestr, celiet nu
 
(05297.) pret viņiem viņu zemē ēku:
 
(05298.) tad viņi nožēlos to grēku.”
 
(05299.) Tā ar brāļiem kopībā
 
(05300.) mestrs nāca saskaņā.
 
(05301.) Viņš gribēja sākt būvēties
 
(05302.) tai zemē nākamziem paties.
 
(05303.) Neilgi pēc apspriešanās,
 
(05304.) pēc vispārējās vienošanās
 
(05305.) ikviens uz mājām žigli jāja.
 
(05306.) Otrā ziemā sagādāja
 
(05307.) visu, kas bij vajadzīgs.
 
(05308.) Mestrs nebij nolaidīgs:
 
(05309.) cik bīskapu vien zemē bija,
 
(05310.) viņš visus kopā salasīja -
 
(05311.) šāds palīgspēks jau ir kaut kas.
 
(05312.) Un nebij viņam jālūdzas,
 
(05313.) tie nāca palīgā labprāt.
 
(05314.) Drīz fogti Rīgā bija klāt
 
(05315.) nu visi, kā tiem vēlēja.
 
(05316.) Tie līksmi dievu slavēja
 
(05317.) un lūdza svētību tiem dot
 
(05318.) pret zemgaliešiem svētceļot.
 
(05319.) Ķēniņvīri ieradās
 
(05320.) no Rēveles un priecājās,
 
(05321.) ka īstā brīdī nākuši.
 
(05322.) Šai posta stundā jervieši
 
(05323.) ar malā palikt negribēja:
 
(05324.) tie nāca, kā tiem pavēlēja.
 
(05325.) No Sakalas un Palas[209],
 
(05326.) un dažas citas malas,
 
(05327.) kam vien ceļot tīk arvien,
 
(05328.) līvi, leti bariem vien
 
(05329.) uz Rīgu devās veicīgi.
 
(05330.) Nonāca tur paagri
 
(05331.) šie visu zemju kaujnieki.
 
(05332.) Tos uzņēma it mīlīgi,
 
(05333.) pa godam katru godināja.
 
(05334.) Pats mestrs tur pie viņiem jāja,
 
(05335.) pilns lielas mīlestības elpas,
 
(05336.) un ierīkoja guļamtelpas.
 
(05337.) Otrā rītā mestrs ņēma
 
(05338.) daļu brāļu un nu lēma
 
(05339.) iet pie tiem, kas nākuši
 
(05340.) un šo gaitu sākuši
 
(05341.) kristiešiem par svētību
 
(05342.) un dvēselei par glābiņu.
 
(05343.) Tos labākos viņš savāca
 
(05344.) un vēlīgi tiem sacīja:
 
(05345.) “Jūs, kungi, padomājiet nu,
 
(05346.) kā apskādēt mums naidnieku.
 
(05347.) Man viss ir sagādāts jau lai,
 
(05348.) kas pilij vaj'dzīgs ēšanai;
 
(05349.) to visu esmu savācis;
 
(05350.) ja būs, kā esmu domājis,
 
(05351.) tai zemē būvēsim mēs daudz,
 
(05352.) par Zemgali ko ļaudis sauc.
 
(05353.) Tur vajag daudz man palīgu;
 
(05354.) bet dodiet padomu man nu,
 
(05355.) kā līdz lai nāk mums pārtika.”
 
(05356.) Kāds bruņinieks tad sacīja:
 
(05357.) “Mestr, daudz te ragavu -
 
(05358.) līvu, letu, igauņu,
 
(05359.) gan mazāku, gan lielāku:
 
(05360.) tur ēdamo var sakravāt,
 
(05361.) ja no tā, kā sacījāt,
 
(05362.) atkarīga svētība.”
 
(05363.) Mestram padoms patika.
 
(05364.) Drīz sadalīts bij ēdamais.
 
(05365.) Ar to nu karpulks varenais
 
(05366.) cēlās pretī zemgaļiem.
 
(05367.) Prieks bija sirdīs visiem tiem,
 
(05368.) kas gājienā šai piedalījās.
 
(05369.) Tad kuršu karogs parādījās.
 
(05370.) Kurši lepni brašā barā
 
(05371.) šurpu nāca šajā karā.
 
(05372.) Par to bij mestram lieli prieki
 
(05373.) un priecājās i bruņinieki.
 
(05374.) Pie Tērvetes[210] kad nonāca,
 
(05375.) uz lauka teltis uzslēja
 
(05376.) tad viņi laimīgi un jautri.
 
(05377.) Bet zemgaļi vis nebij kautri,
 
(05378.) tie vārtus, grāvi aizsargāja.
 
(05379.) It lepni kristīgie tur gāja,
 
(05380.) tie grāvja priekšā staigāja,
 
(05381.) līdz bīdāmtorņus[211] uzcēla
 
(05382.) un aizvien tuvāk pievirzīja.
 
(05383.) Tur vārgai sirdij jādreb bija
 
(05384.) no tā, ko acis redzēja,
 
(05385.) ja taisnība man jāsaka.
 
(05386.) Uz grāvi torņus sastūma
 
(05387.) un tūdaļ pili sturmēja.
 
(05388.) Sturmējiens bij liels un plašs,
 
(05389.) tā ka noskuma tur dažs.
 
(05390.) Tas visu dienu ievilkās,
 
(05391.) tur šķēpi daudzkārt mainījās.
 
(05392.) Daudz zemgaļu tur nošāva,
 
(05393.) un beigtus viņus aizvāca.
 
(05394.) Tad sākās pēc šīs cīnīšanās
 
(05395.) vispārēja atkāpšanās;
 
(05396.) tie no pils, tie sekoja
 
(05397.) un kristīgos nu vajāja.
 
(05398.) Nu bultas, šķēpi šāvās tiem,
 
(05399.) tur kristiešiem, te pagāniem.
 
(05400.) Tad atpakaļ šie atgriezās
 
(05401.) un aši pilī patvērās.
 
(05402.) Bet brāļu pulki projām metās,
 
(05403.) kad rīta gaisma tikko pletās.
 
(05404.) Tie tālāk zemē iekšā gāja,
 
(05405.) kur jābūvē bij stipra māja:
 
(05406.) Dobes pils[212] nu celta tika.
 
(05407.) Tērveti tie mierā lika.
 
(05408.) Par pili mestrs priecājās
 
(05409.) un, kā jau mestram pieklājās,
 
(05410.) brangi apbruņoja to:
 
(05411.) viņš ņēma visu ēdamo,
 
(05412.) ko pulks bij līdzi atgādājis,
 
(05413.) kā mestrs Burhards iegādājis,
 
(05414.) un cietoksnī to nogādāja.
 
(05415.) Tad viņš pie saviem brāļiem gāja
 
(05416.) un, izraudzījis labākos
 
(05417.) un knašākos un brašākos,
 
(05418.) tiem teica: “Šeit mēs kalposim
 
(05419.) gan dievam, gan ar ordenim.”
 
(05420.) Tad paņēma viņš kalpus knašus,
 
(05421.) itin raženus un brašus
 
(05422.) un steidza viņiem pavēlēt,
 
(05423.) pili sargot, negulēt.
 
(05424.) Stopus, bultas ar turklāt
 
(05425.) pilī lika nogādāt;
 
(05426.) kad tie tur nu atradās,
 
(05427.) tad it visi priecājās.
 
(05428.) Un tad to pili apgrāvoja
 
(05429.) un koka renes ierīkoja.
 
(05430.) Tad mestrs projām aizbrauca.
 
(05431.) Dažs ražens vīrs tam sekoja.
 
(05432.) Bij kurši arī vaļā laisti
 
(05433.) un tagad mājup devās skaisti.
 
(05434.) Mestrs Rīgā atgriezās
 
(05435.) ar savējiem un priecājās.
 
(05436.) Rēveliešus uzņēma
 
(05437.) viņš, kā cieņa prasīja,
 
(05438.) kad tie atkal Rīgā bija:
 
(05439.) it nekā viņš netaupīja,
 
(05440.) uzņēma viņš tos patiesi
 
(05441.) tā, kā jāuzņem ir viesi.
 
(05442.) Laimīgs bij ik bruņinieks:
 
(05443.) mājup jāt tam bija prieks.
 
(05444.) Drīz vien tie no lietuvjiem,
 
(05445.) kurus sauc par žemaišiem,
 
(05446.) pulcējās pie Dobes pils
 
(05447.) tā kā padebesis zils.
 
(05448.) Tiem bija varoņi bez vainas,
 
(05449.) tiem bruņas bija sudrabainas.
 
(05450.) Tie ļoti rīkojās ar varu
 
(05451.) ar visu savu varoņbaru
 
(05452.) par bēdām tiem, kas Dobē mīt.
 
(05453.) Nu uzbrukt vīkšās tie tūlīt.
 
(05454.) Brāļi pilī neslinkoja,
 
(05455.) tie varen brangi pamieloja
 
(05456.) šos viesus, kas bij sanākuši.
 
(05457.) Drīz pagāni bij apreibuši
 
(05458.) no dzīrēm, kur tā pacienāja.
 
(05459.) Dažs labs pavisam gulēt gāja,
 
(05460.) jo bij par tuvu pienācis.
 
(05461.) Tad nostāk stāja pulks šis viss.
 
(05462.) Tik sātīgs mielasts viņiem nāca,
 
(05463.) ka viņus beigtus projām vāca.
 
(05464.) Par brāļiem, kas tai pilī kāvās,
 
(05465.) par kalpiem, kas tiem līdzi rāvās,
 
(05466.) dievs augstais debesīs pats lēma,
 
(05467.) ka it neviens tie nesaņēma
 
(05468.) it nekādu nāves vainu,
 
(05469.) nedz ar brūci asiņainu.
 
(05470.) Pagāni nu devās mājās,
 
(05471.) kad tik bēdīgi tiem klājās.
 
(05472.) Tie projām veda kritušos
 
(05473.) un arī daudzus nīkušos;
 
(05474.) no tiem dažs tādas brūces guvis,
 
(05475.) ka nav nekad vairs vesels kļuvis:
 
(05476.) viņš savu dziesmu nodziedājis.
 
(05477.) Lūk, kā pie Dobes pils tiem gājis.
 
(05478.) Kad Dobes pili būvēt sāka,
 
(05479.) tad ziema bija sniegotāka
 
(05480.) un aukstāka nekā jebkad.
 
(05481.) Bet pavasarī kā ikgad
 
(05482.) no zemes puķes spraucās
 
(05483.) un putni dziedāt traucās.
 
(05484.) Drīz vien pēc Lieldienām tas bija,
 
(05485.) kad mestrs ziņu nosūtīja,
 
(05486.) lai brāļi pili vērā liek,
 
(05487.) ka čakli sargāta tā tiek.
 
(05488.) Par to bij brāļi priecīgi
 
(05489.) un sacīja it mīlīgi:
 
(05490.) “Ar tā kunga svētību
 
(05491.) un ar jūsu padomu
 
(05492.) dzīvību mēs nežēlosim
 
(05493.) un šai pilī neslinkosim.”
 
(05494.) Brāļi pilī palika.
 
(05495.) Viņu priekšnieks aizjāja
 
(05496.) virzienā uz Daugavu
 
(05497.) ar visu savu karpulku
 
(05498.) un drīz vien Rīgā ieradās.
 
(05499.) Karpulks mājās atgriezās.
 
(05500.) Bet leiši vēroja
 
(05501.) un dusmās zvēroja,
 
(05502.) cik brāļi nekaunīgi brīvi
 
(05503.) tiem blakus apmetās uz dzīvi
 
(05504.) bez norunas un līguma.
 
(05505.) “Pats nelabais,” tie sacīja,
 
(05506.) “šos viesus uzkrāvis ir mums,
 
(05507.) no kuriem mums tik nelabums!
 
(05508.) Mēs to tā vis neatstāsim:
 
(05509.) mēs tiem spalvas paplūkāsim.”
 
(05510.) Tad leiši pulkus savāca
 
(05511.) un karagaitu uzsāka
 
(05512.) ātrumā uz Karšavu[213].
 
(05513.) Tās priekšā tie ar apdomu
 
(05514.) stipru pili[214] uzcēla.
 
(05515.) Tie vārtu priekšā lūkoja,
 
(05516.) ko tie brāļi iespēja,
 
(05517.) vai cīņā tie kam derēja.
 
(05518.) Tas tiem tika atmaksāts,
 
(05519.) tā ka sašļuka tiem prāts:
 
(05520.) tie, kas tiem to izdarīja,
 
(05521.) brāļi un to kalpi bija.
 
(05522.) Tur redzams bij, kā šķēpi mainās,
 
(05523.) kā rokas cērt un rokas gainās.
 
(05524.) Tur abās pusēs zvaigāja,
 
(05525.) tur abās pusēs klaigāja
 
(05526.) un aši šķēpus mētāja,
 
(05527.) un visi tikai tīkoja
 
(05528.) cits citam postu nodarīt,
 
(05529.) cits citu beigtu pataisīt.
 
(05530.) Tie cirtās, kāvās tā aizvien
 
(05531.) starp abām pilīm nakt' un dien'
 
(05532.) un norimties vairs nevarēja.
 
(05533.) Pa to laiku iecerēja
 
(05534.) mestrs jaunu kargaitu,
 
(05535.) lai tos brāļus sargātu,
 
(05536.) kas palikuši Karšavā.
 
(05537.) Viņš rakstīja nu ātrumā
 
(05538.) vēstules uz igauņiem.
 
(05539.) Tad nāca palīgspēks no tiem.
 
(05540.) Lai neciestu no soļa šķība
 
(05541.) visa šķīstā kristietība,
 
(05542.) Hornhauzenes Burhards pats,
 
(05543.) mestrs, kam bij redzīgs skats,
 
(05544.) uz prūšiem jāja sirdi kvēlu.
 
(05545.) Rītā agri, naktī vēlu
 
(05546.) tam darba bija pilnas rokas.
 
(05547.) Darbs tam nedarīja mokas.
 
(05548.) Kad Prūšzemē viņš iejāja,
 
(05549.) tur viņu mīļi uzņēma.
 
(05550.) Maršals[215] nāca, nav ko teikt,
 
(05551.) Līvuzemes mestru sveikt.
 
(05552.) Mestrs viņam pavēstīja,
 
(05553.) kādēļ šurpu nācis bija.
 
(05554.) Tas brāļus lūdza sirsnīgi,
 
(05555.) lai uzklausa to vēlīgi
 
(05556.) un uzsāk karagājienu
 
(05557.) virzienā uz Karšavu.
 
(05558.) Lūgums brāļus priecēja,
 
(05559.) un tie visi sacīja:
 
(05560.) “Kaut tūlīt uz karstām pēdām
 
(05561.) jūsu dēļ caur priekiem, bēdām
 
(05562.) doties gribam katrā ziņā
 
(05563.) katrā gājienā un cīņā.”
 
(05564.) Tad ar krustiem šurpu jāja,
 
(05565.) kā ordenis to sludināja,
 
(05566.) brāļu trīsdesmit liels bars
 
(05567.) no Vāczemes; tiem možs bij gars,
 
(05568.) tie dievam kalpot apņēmušies
 
(05569.) un tādēļ bija atteikušies
 
(05570.) no draugiem, radiem, mantības,[216]
 
(05571.) kaut nebij bijis dalības
 
(05572.) tiem vēl nevienā konventā.
 
(05573.) Maršals karagājienā
 
(05574.) no prūšiem brāļus izvēlējās.
 
(05575.) Tad vairs tie ilgi nekavējās
 
(05576.) un devās nu uz Klaipēdu.
 
(05577.) Tas bij vēl diezgan paagru.
 
(05578.) No Līvzemes tad arī nu
 
(05579.) nāca šurp gar jūrmalu
 
(05580.) viens brīnum mīlīgs karaspēks,
 
(05581.) kam jāgaina bij pagāngrēks.
 
(05582.) Lietuvieši sprieda tā,
 
(05583.) ka nodeva būs jāmaksā
 
(05584.) ar ļaudīm labākiem
 
(05585.) pie cietokšņa nu tiem,
 
(05586.) ja tiktu uzsākts uzbrukums.
 
(05587.) Un tā nu radās pārtraukums.
 
(05588.) Tie cīņai gatavojās,
 
(05589.) jo cerēja, ka nojās
 
(05590.) tie Kurzemē, lai brāļus kautu.
 
(05591.) Lai leišiem viņu varu grautu,
 
(05592.) bij mestrs žigli pretī nācis,
 
(05593.) divus skaistus pulkus vācis.
 
(05594.) Brangs karaspēks bij kristiešiem,
 
(05595.) bet maz no tā bij prieka tiem.
 
(05596.) Kad pretinieki gatavoties
 
(05597.) sāka, lai var pretī doties
 
(05598.) izšķirošā cīņā tie,
 
(05599.) gan pagāni, gan kristīgie,
 
(05600.) bij kurši kaut ko nolēmuši,
 
(05601.) ko tika arī paveikuši:
 
(05602.) šai brīdī tie bez kavēšanās
 
(05603.) atteicās no cīnīšanās.
 
(05604.) Tas bija nodoms ciešs un skarbs,
 
(05605.) un tagad sekoja tam darbs.
 
(05606.) Tie nolēmuši bija tā:
 
(05607.) ja brāļiem šajā karlaukā
 
(05608.) dzīvību nu zaudēt būs
 
(05609.) un palīgspēki vārgi kļūs,
 
(05610.) tad mēs bez kungiem dzīvosim
 
(05611.) un vāciešiem ar sadosim,
 
(05612.) kas Kurzemē še mitinās.
 
(05613.) Un tā tie steigšus atkāpās.
 
(05614.) Kad igauņi to redzēja,
 
(05615.) tie kaujas lauku atstāja
 
(05616.) un tūdaļ piebiedrojās tiem.
 
(05617.) Brāļi tur ar savējiem
 
(05618.) vēl turējās, jo viņuprāt
 
(05619.) tie pulki visi bij vēl klāt,
 
(05620.) kas viņiem līdzi karā gāja;
 
(05621.) par bēgšanu šie nedomāja.
 
(05622.) Kur palīgus šie cerējuši,
 
(05623.) tur palīgi šos pametuši.
 
(05624.) Nu laime šķobījās šiem šķība,
 
(05625.) jo ielenca šos pagānība.
 
(05626.) Kad bija jāsāk atkauties,
 
(05627.) tad redzēja šie it paties,
 
(05628.) ka viņu spēki pajukuši.
 
(05629.) Bij kuršu pulki aizmukuši,
 
(05630.) tiem izdevies bij brāļus krāpt;
 
(05631.) dzīvību dažs centās glābt
 
(05632.) ātrāk vēl par igauņiem,
 
(05633.) kas bēga tā, kā parasts tiem,
 
(05634.) jo tā tie bieži darījuši.
 
(05635.) Nu postā vieni palikuši
 
(05636.) bij brāļi līdz ar sembiešiem.
 
(05637.) Ne prātā neienāca šiem,
 
(05638.) ka projām kādam jālaižas.
 
(05639.) Nu nebija neviena, kas
 
(05640.) vairs nezinātu, kas tos gaida,
 
(05641.) ka kurši vienīgi aiz naida
 
(05642.) šai vietā ilgāk nepalika.
 
(05643.) Caur to dažs vīrs nu nāvēts tika,
 
(05644.) kas nācis bij, lai kaujā stātu
 
(05645.) un kristietību veicinātu.
 
(05646.) Nu tika ielenkti
 
(05647.) šie brašie varoņi
 
(05648.) un rūgtu moceklību cieta
 
(05649.) pie Durbes[217] tur uz lauka cieta,
 
(05650.) pirms paguva tie pretoties,
 
(05651.) jo pagānpulki it paties
 
(05652.) kristīgos tur apkapāja.
 
(05653.) Bij pretestība gauži vāja,
 
(05654.) ko izrādīja kristietība.
 
(05655.) Bij mestram jācieš moceklība,
 
(05656.) tāpat pusotram simtam brāļu.[218]
 
(05657.) Dažs krustnesis, šurp nācis tāļu,
 
(05658.) tāpat ar izlaida tur garu
 
(05659.) caur dieva un caur nāves varu.
 
(05660.) Kad cīniņš bija iztecējis,
 
(05661.) rets kristiets bij to izturējis:
 
(05662.) brāļi, kalpi it paties
 
(05663.) vairs neiespēja cīnīties;
 
(05664.) nācās tagad sembiešiem,
 
(05665.) tāpat arī krustnešiem
 
(05666.) atkāpties ar nāves mokām.
 
(05667.) Pagāni nu brīvām rokām
 
(05668.) varen brangi laupīja.
 
(05669.) Skaists mežs tai vietā lapoja,
 
(05670.) nebija tā vieta plika:
 
(05671.) to kristietība vērā lika.
 
(05672.) Tiem, kas centās paglābties
 
(05673.) un no nāves vairīties,
 
(05674.) nācās nu pa mežu klīst.
 
(05675.) Dažs mācījās caur brikšņiem līst,
 
(05676.) kad svilpot nebij ļauts.
 
(05677.) Nu karaspēks bij kauts.
 
(05678.) Burhards trīs ar pusi gadu -
 
(05679.) par to šaubu nav nekādu -
 
(05680.) Līvzemē bij mestrs bijis,
 
(05681.) kā to esmu aprādījis,
 
(05682.) un pat nedaudz vairāk vēl.
 
(05683.) Visiem bija viņa žēl.
 
(05684.) Tāds bij šis Hornhauzenes vīrs,
 
(05685.) garā cēls un sirdī tīrs.
 
(05686.) Kad cīņa bija beigusies,
 
(05687.) tad, kas vien bija paglābies,
 
(05688.) kam bažas virsū mācās,
 
(05689.) tiem ceļu iet nu nācās
 
(05690.) caur lieliem biezokņiem
 
(05691.) kā īstiem mežoņiem;
 
(05692.) tie katrs nu uz mājām steidza
 
(05693.) un nestājās, pirms ceļu beidza.
 
(05694.) Tie priecāties sen pārstāja,
 
(05695.) tiem iekšās dusmas kūsāja.
 
(05696.) Kad sembji pārnāca,
 
(05697.) tad viņi manīja,
 
(05698.) ka daudzi braši varoņi
 
(05699.) šai cīņā tiem ir zaudēti.
 
(05700.) Tos apgauda tie nedēļām
 
(05701.) ar gauži rūgtām žēlabām.
 
(05702.) Bij nātangiešiem[219] šķērmīgs prāts
 
(05703.) un prūšiem ar ne pacilāts,
 
(05704.) un vārmieši[220] bij visai klusi:
 
(05705.) jo visiem bargi maksājusi
 
(05706.) tā kaušanās pie Durbes bija.
 
(05707.) Tai laikā viņiem pavēstīja,
 
(05708.) ka arī maršals beigts nu dus,
 
(05709.) kas kaustījis bij pagānus
 
(05710.) ar savu gudro brāļu spēku,
 
(05711.) lai skaustu neticības grēku.
 
(05712.) Tad drīzi vien tie novadi,
 
(05713.) kas jums še tika nosaukti,
 
(05714.) ar vispārēju pārdrošību
 
(05715.) un itin lielu apņēmību
 
(05716.) atklāti, bez slēpšanās
 
(05717.) no kristietības atteicās.
 
(05718.) Lūk, tā tas gāja dažu dienu,
 
(05719.) ka mīļos kautiņos arvienu
 
(05720.) dažs labs ar viņiem iraid ticies.
 
(05721.) Tas viņiem tā bij iepaticies.
 
(05722.) Tad mierināja vēlīgi
 
(05723.) dievs brāļus prūšos žēlīgi,
 
(05724.) lai tie agri, vēlu
 
(05725.) ar sirdi gudru, kvēlu
 
(05726.) un ar vīrišķīgu roku
 
(05727.) izdzen neticības spoku
 
(05728.) sembjiem, kas tik netikuši,
 
(05729.) citiem ar, kas atkrituši
 
(05730.) no kristietības ir aiz naida;
 
(05731.) lai brāļi tos nu tagad spaida
 
(05732.) gan ar varu, gan ar viltu -
 
(05733.) meklēt Kristus klēpi siltu.
 
(05734.) Kurši par šo lietu nu
 
(05735.) ziņoja uz Lietuvu,
 
(05736.) lai tiem palīdzību sniedz
 
(05737.) un lai to ar nenoliedz,
 
(05738.) ka tie īstā brīdī
 
(05739.) īsā laika sprīdī
 
(05740.) no Durbes atkāpās.
 
(05741.) Tad leiši apķērās
 
(05742.) un itin drīzi savīkšās
 
(05743.) un Kuršu zemē ieradās,
 
(05744.) tiem palīdzību sniegdami.
 
(05745.) Par to bij kurši priecīgi,
 
(05746.) tiem dūša kāpa mākoņos.
 
(05747.) Tur bija viņu novados
 
(05748.) pils, par Dzintari[221] ko sauca,
 
(05749.) turp nu lietuvieši trauca,
 
(05750.) ar postu un ar negodu
 
(05751.) lai brāļus tad nu apkrautu,
 
(05752.) lai kuršiem būtu lieli prieki,
 
(05753.) kad labie dieva bruņinieki
 
(05754.) no zemes tiktu ārā dzīti.
 
(05755.) Brāļi, viņiem kā par spīti,
 
(05756.) savu sardzi stiprināja.
 
(05757.) Neviens par to gan nebēdāja.
 
(05758.) Kuršiem bija gatavība,
 
(05759.) lietuviešiem - virsvadība.
 
(05760.) Te gadījās kāds negants kūrs,
 
(05761.) kam sirdī mita ļaunums sūrs,
 
(05762.) tam sirds bij pilna rūgtas žults -
 
(05763.) ko saku es, nav tukši kults.
 
(05764.) Tas nodevīgā kārtā jāja,
 
(05765.) uz Kuldīgu tam domas gāja.
 
(05766.) Utilis[222] tam vārdā bija,
 
(05767.) un viltību tas parādīja.
 
(05768.) Kad Kuldīgā tas nonāca,
 
(05769.) tad devās tas pie komtura
 
(05770.) un lūdza šo un vedināja
 
(05771.) un gauži lūgties nenostāja,
 
(05772.) sacīdams: “Kungs, dodi tu
 
(05773.) man palīgus, jo dzīvoju
 
(05774.) kā kristīgais es katrā vietā
 
(05775.) un nepiedalos tajā lietā,
 
(05776.) ko kurši pasākuši ir.
 
(05777.) Bet tev man atbalsts jāpiešķir:
 
(05778.) pie kristīgajiem palikšu,
 
(05779.) vai miršu es vai dzīvošu.
 
(05780.) Ar siev' un bērniem turēties
 
(05781.) pie tevis esmu apņēmies.”
 
(05782.) Komturam tas labpatika,
 
(05783.) astoņiem viņš brāļiem lika
 
(05784.) žigli gatavoties,
 
(05785.) aši ceļā doties.
 
(05786.) Ar nodomiem it kristīgiem
 
(05787.) tie jāja nu uz Vārtājiem -
 
(05788.) tā kāda pils ir nosaukta.
 
(05789.) Bet tūlītās tos saņēma
 
(05790.) tur neģēlīgā kārtā ciet
 
(05791.) un neļāva vairs projām iet
 
(05792.) no turienes ne šā, ne tā.
 
(05793.) Tad ugunskurā sakurtā
 
(05794.) šie tūdaļ dažus brāļus lika,
 
(05795.) kas sadedzināti tur tika.
 
(05796.) Cits tika sacirsts gabalos.
 
(05797.) Dievs dvēseles tiem pamielos.
 
(05798.) Tie cieta mokas nāves sviedros,
 
(05799.) un tādēļ tie ir tagad biedros
 
(05800.) tiem mocekļiem tur debesīs.
 
(05801.) Bet palika pēc drausmas šīs
 
(05802.) viens brālis vēl pie dzīvības;
 
(05803.) gan gauži cieta dienām tas,
 
(05804.) kad kurši viņu vārdzināja.
 
(05805.) Par to viņš tiem ar atmaksāja,
 
(05806.) kad izspruka viņš no to važām:
 
(05807.) viņa dēļ ar lielām bažām
 
(05808.) dažs kursis galu dabūja.
 
(05809.) Viņš atklāti tos galēja.
 
(05810.) Nu tagad es šo runu beigšu
 
(05811.) un citu runu tālāk teikšu.
 
(05812.) Tai pilī, kas bij Karšavā,
 
(05813.) kā zināms jums no lasītā,
 
(05814.) tur bija brāļi palikuši,
 
(05815.) tie čakli tika piekopuši
 
(05816.) karošanu katru dienu.
 
(05817.) Tad saņēma tie ziņu vienu
 
(05818.) visai slepeni,
 
(05819.) ka visi novadi
 
(05820.) tā vietā, lai tiem līdzētu,
 
(05821.) uz citu pusi skatās nu.
 
(05822.) Nu katrs jutās skumdināts.
 
(05823.) Bet visiem viņiem prāts bij tāds,
 
(05824.) ka mūžam viņi neatstās
 
(05825.) to pili, kurā atradās,
 
(05826.) kamēr vien viņiem pietiks maizes.
 
(05827.) Drīz māca viņus bada raizes
 
(05828.) bez ēdamā un izpalīgiem;
 
(05829.) tad šmauca soļiem pazemīgiem
 
(05830.) kā prazdami pa vienam tie,
 
(05831.) gan brāļi, gan ar kristīgie.
 
(05832.) Tā Klaipēdā tie nonāca.
 
(05833.) Pats debestēvs tos sargāja
 
(05834.) ar savu lielo visspēcību.
 
(05835.) Jo dievs ar savu žēlastību
 
(05836.) stāv allaž klātu taisnajam,
 
(05837.) lai kāda būtu mēle tam.
 
(05838.) Komturam tā labpatika,
 
(05839.) ka brāļus visus viņš nu lika,
 
(05840.) kur nākuši, tur aizsūtīt.
 
(05841.) Tā tika izdarīts tūlīt:
 
(05842.) tos atpakaļ nu aizsūtīja.
 
(05843.) Tie, kas Dobes pilī bija,
 
(05844.) tie šo pili atstāja
 
(05845.) un nu steigšus ielīda
 
(05846.) atkal Kristus azotē.
 
(05847.) Prieks par to bij Zemgalē.
 
(05848.) Hornhauzenes Burhards pats,
 
(05849.) mestrs, kam bij redzīgs skats,
 
(05850.) pirms bij pie dieva aizgājis,
 
(05851.) bij vietā brāli atstājis;
 
(05852.) teikšu, kā to vārdā sauc,
 
(05853.) lai to pazīt jums ir ļauts:
 
(05854.) viņš vārdā Jurje[223] bija
 
(05855.) un zemi pārvaldīja
 
(05856.) ar sirdi gudru, kvēlu
 
(05857.) diendienā agri, vēlu,
 
(05858.) un tādēļ ļaudīm patika.
 
(05859.) Viņš tikumībā kūsāja.
 
(05860.) Kā komturs Siguldā
 
(05861.) viņš bija mīlībā
 
(05862.) baudu sniedzis jaunam, vecam.
 
(05863.) Amats viņam bij pa plecam.
 
(05864.) Brālis Jurje brāļus ņēma
 
(05865.) un ar viņiem kopā lēma,
 
(05866.) ka tiem padomu būs dot,
 
(05867.) ko viņš ņēmās īstenot,
 
(05868.) kā būs tagad kristietībai
 
(05869.) pāri tikt tai pārestībai,
 
(05870.) ko tai pie Durbes nodarīja.
 
(05871.) Padoms drīz pie rokas bija:
 
(05872.) ka viņš karagājienā
 
(05873.) dosies tūdaļ ātrumā.
 
(05874.) Tas brālim Jurjem labpatika,
 
(05875.) viņš saviem ziņnešiem nu lika
 
(05876.) uz savu brāļu zemēm jāt.
 
(05877.) Nu jāja viņi ar labprāt
 
(05878.) pa visiem brāļu novadiem
 
(05879.) un nesa vēsti komturiem.
 
(05880.) Komturiem tas labpatika,
 
(05881.) zemes ļaudīm viņi lika
 
(05882.) un arī vāciešiem turklāt,
 
(05883.) kā pieņemts, karagaitā stāt.
 
(05884.) Vai patika vai nepatika,
 
(05885.) bij jādara, kā darīt lika:
 
(05886.) pret kuršiem jājāj ļaunajiem,
 
(05887.) ienaidniekiem negantiem.
 
(05888.) Tā sanākšana Rīgā bija.
 
(05889.) Brālis Jurje izraudzīja,
 
(05890.) jo viņš bija mestra vietā,
 
(05891.) kādu brāli, kam šai lietā
 
(05892.) ar brāļu padomu
 
(05893.) un gaitu steidzīgu
 
(05894.) karaspēks būs jāved galā
 
(05895.) kuršu zemē jūras malā
 
(05896.) un jāvāc vīri sprauni,
 
(05897.) vai veci tie vai jauni,
 
(05898.) kas vien tur sanākuši būtu.
 
(05899.) Tad brālis nu, pilns prieka jūtu,
 
(05900.) ko mestrs lūdza, uzklausīja
 
(05901.) un izpildīt to apsolīja,
 
(05902.) jo kuršus postīt bij tam prieks.
 
(05903.) Tas sacīja: “Šis ienaidnieks
 
(05904.) par pārdrošību jāsit būs.
 
(05905.) Dievs debesīs tad sargās mūs.”
 
(05906.) Tad gāja viņš uz jūras malu
 
(05907.) kuršu sērgai darīt galu.
 
(05908.) Brālis Jurje jāja nu
 
(05909.) uz Siguldu ar skumību,
 
(05910.) ka līdzi ceļot neiznāca.
 
(05911.) Nu karpulks Kursas zemē nāca
 
(05912.) it priekšzīmīgā kārtībā.
 
(05913.) To uzzināja Kuldīgā
 
(05914.) tie brāļi, kas tur dzīvoja.
 
(05915.) Tie atklāti nu sacīja:
 
(05916.) “Dievs grib mūs priecināt,
 
(05917.) nu būs mums pretī stāt
 
(05918.) kuršiem ļaunajiem,
 
(05919.) mūsu kaimiņiem.”
 
(05920.) Tie ņēma katru, kurš vien gāja, -
 
(05921.) kalpus, kuršus - un nu jāja
 
(05922.) pretī tiem, kas šurpu nāca.
 
(05923.) Pulka mestrs sveikt tad sāca
 
(05924.) brāļus kuldīdzniekus nu,
 
(05925.) teikdams šādu teikumu:
 
(05926.) “Kādu padomu mums nesat?
 
(05927.) Prieks, ka jūs vēl dzīvi esat.”
 
(05928.) Tad viņš, pēc brāļu padoma,
 
(05929.) uz kādu pili aizjāja
 
(05930.) turpat netālu steidzīgi -
 
(05931.) sauca to par Dzintari.
 
(05932.) Šai pilī leišu algotņi
 
(05933.) dzīvoja it bezrūpīgi.
 
(05934.) Tie kuršiem bija labvēlīgi.
 
(05935.) Kad kristīgie nu ieradās
 
(05936.) pie pils, vispirms tie atpūtās
 
(05937.) to nakti, kamēr gaisma nāca.
 
(05938.) Tad pilij virsū iet tie sāca
 
(05939.) un uzbrukumu izdarīja,
 
(05940.) kas kristietībai svētīgs bija.
 
(05941.) Pēc cīniņa tie visi alka;
 
(05942.) drīz grāvjos sakrauta bij malka,
 
(05943.) šo krāvumu tie aizdedza.
 
(05944.) Tie, kas tai pilī tupēja,
 
(05945.) kas bij no leišiem atnākuši,
 
(05946.) kā tikko tikāt dzirdējuši,
 
(05947.) tie visu algu galdā celtu,
 
(05948.) turklāt vēl sudrabu un zeltu,
 
(05949.) ja varētu tie projām mukt,
 
(05950.) no brāļu nagiem sveikā sprukt.
 
(05951.) Kad malka grāvī iedegās,
 
(05952.) tad uguns tūdaļ pacēlās
 
(05953.) un lielām liesmām pilī sliecās
 
(05954.) un ciešāk, ciešāk apkārt liecās.
 
(05955.) Tomēr gaiņājās ar sparu
 
(05956.) leiši vēl pret brāļu baru
 
(05957.) caur šo uguns spelti.
 
(05958.) Tomēr tas bij velti:
 
(05959.) liesmu kļauti bij to stāvi,
 
(05960.) redzēja tie drošu nāvi,
 
(05961.) tai tie izbēgt nevarēja.
 
(05962.) Dzīvību tie pazaudēja,
 
(05963.) liesmās viņus apkāva.
 
(05964.) No uguns ārā iznesa
 
(05965.) daudz laupījuma brāļi kāri.
 
(05966.) Kas gadiem vienpadsmit bij pāri,
 
(05967.) tos kuršus visus apsita
 
(05968.) un atkal liesmās iemeta.
 
(05969.) Tos jaunākos, kas bij no liesmām
 
(05970.) glābušies ar lielām briesmām,
 
(05971.) tos gūstā ņēma līdz ar sievām
 
(05972.) īsām, garām, resnām, tievām;
 
(05973.) ja negribēja savu miesu
 
(05974.) tās atvēlēt kā uguns tiesu,
 
(05975.) bij brāļiem jālūdz dzīvība.
 
(05976.) Tā dažām tika piešķirta.
 
(05977.) Kad pils bij nodedzināta,
 
(05978.) tad karpulks tālāk aizjāja,
 
(05979.) līdz nonāca pie Aizputes[224].
 
(05980.) Tik klusi tā kā pelītes
 
(05981.) bij tie, kas pilī atradās.
 
(05982.) No skaļuma tie vairījās,
 
(05983.) jo zināms bija tiem it viss,
 
(05984.) cik neveiksmīgi izgājis
 
(05985.) Dzintarē bij lietuvjiem.
 
(05986.) Vairs varas draudēt nebij tiem,
 
(05987.) nu brāļu rokās devās tie.
 
(05988.) Kā ķīlu ņēma kristīgie
 
(05989.) bērnus tur no labiešiem
 
(05990.) un klaigāja bez aplinkiem,
 
(05991.) ko darījuši tie un kā.
 
(05992.) Uz savu pili Kuldīgā
 
(05993.) nu brāļi kuldīdznieki jāja,
 
(05994.) un lielie karapulki gāja
 
(05995.) uz Rīgu sveiki, veseli.
 
(05996.) Tad dievu teica kristieši
 
(05997.) un arī viņa mīļo māti,
 
(05998.) jo bij caur abiem nosargāti
 
(05999.) tie nabadziņi kristīgie.
 
(06000.) Tad atkal uzzināja tie,
 
(06001.) ka lietuvji ar lielu baru
 
(06002.) Līvzemē ar pilnu sparu
 
(06003.) šurpu turpu sirojot:
 
(06004.) laupot tie un dedzinot.
 
(06005.) Nu ceļā devās mudīgi
 
(06006.) brāļu pulki vienoti,
 
(06007.) līdzi bij tiem ēdamais -
 
(06008.) tāds tiem tikums ierastais.
 
(06009.) Tas, kurš stiprs zirgā bija,
 
(06010.) brašus vīrus izraudzīja
 
(06011.) un aizdrāzās uz ceļiem tiem,
 
(06012.) pa kuriem nāksies pagāniem
 
(06013.) mājup doties katrubrīd:
 
(06014.) šos ceļus bij tiem uzraudzīt.
 
(06015.) Brāļu pulki pakaļ jāja,
 
(06016.) pagāni tos kairināja.
 
(06017.) Drīz vien sargi vērīgie -
 
(06018.) bij labi sargājuši tie -
 
(06019.) atpakaļu atjoņoja
 
(06020.) un nu brāļiem paziņoja:
 
(06021.) “Brāļi, žigli celieties!
 
(06022.) Ātri vajag izšķirties!
 
(06023.) Jau tuvu mums ir pagānbars.
 
(06024.) Lai kāds ir viņu spēks un spars,
 
(06025.) kam prāts ir drošs, tas nenoskums.
 
(06026.) Lūk, tāds ir mūsu ziņojums.”

[Piezīmes:]

[205] Vārtājas (Warchdach, Warrach) pils lokalizējama Vārtājas pilskalnā jeb senajā Elkas kalnā Vārtājas jeb Vārtagas (Vārtavas) upes krastā (Liepājas raj. Gaviezes pag.). Pilskalns ar 0,5 ha lielu plakumu ierīkots zemesragā; to norobežo divi grāvji un vaļņi (Brastiņš 1923, 93, 94). Pilskalna senpilsētā izdarītie izrakumi liecina par apdzīvotību 5.–13.gs. (Stepiņš 1964, 16, 17). Vārtājas pils Hronikā minēta sakarā ar 1259.gada otrās puses notikumiem (Biļķins 1960, 58).

[206] Zemgaļu sacelšanās pret vāciešiem un fogtu izraidīšana notikusi 1259.gadā. To rosināja vāciešu sakāve Skodas kaujā. Garīdznieki un fogti, kas ievāca nodevas, Zemgales novados bija nometināti pēc tam, kad 1254.gada aprīlī Zemgale tika sadalīta starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni (LVA II, Nr. 388, 389).

[207] Konkrētajā gadījumā zemgaļu augstsirdība pret ordeņa fogtiem nevis cildināta kā bruņinieku tikums, bet aplūkota tikai kā notikums, kurš neiekļaujas tradicionālo attiecību normās. Tāpēc šāda rīcība nosaukta nevis par bruņniecisku (ritterlich), bet gan par pieklājīgu ([ein teil] hovelîch).

[208] Šābis, Šabis (Schabe) – zemgaļu 1259.gada sacelšanās vadonis. Vārda etimoloģija tiek saistīta ar nozīmi “skābs”. Arī citām baltu tautām sastopams gan šāds personvārds, gan šādas cilmes vietvārdi (Blese 1929, 242).

[209] Pala (Pâle) – teritorija Igaunijā pie Palas upes (tag. Navesti), kas ir Pernu kreisā pieteka (IH 1993, 390). Pala, jādomā, bijusi mazāks novads Navesti augštecē, kur vēl pagājušajā gadsimtā senās Sakalas novadā atradusies Oberpalas draudze (tag. Peltsamā) (lrc 1857, 271).

[210] Tērvete (Terweten) bija galvenais politiskais centrs Zemgales rietumdaļā, kur 13.gs. dzīvoja valdnieki Viestards un Nameisis. Pils atradusies 19 m augstajā Tērvetes pilskalnā ar 1000 m2 lielu plakumu, ko no austrumpuses aizsargāja līdz 8 m augsts zemes valnis, grāvis un priekšpils. Ap pili konstatētās senpilsētas platība ir ap 10 hektāru. Arheoloģiskajos izrakumos (1951–1960) konstatēts, ka pilskalns apdzīvots līdz 13.gs. beigām. Tas sevišķi nostiprināts 11.–13.gs., kad ziemeļpuse paplašināta, nocietināta ar guļkoku sienu un torņiem (Brīvkalne 1964, 85).

[211] Bīdāmtornis jeb aplenkumtornis (ebenhôe; lat. propugnaculum) bija no kokiem celts tornis vairākstāvu mājas augstumā, pārvietojams uz riteņiem, veltņiem. To uzbīdīja uz pils grāvī samestiem kokiem, lai varētu sasniegt pils nocietinājumu augšu (LRC 1857, 302; IH 1993, 384).

[212] Ir izteiktas vairākas hipotēzes par vācu krustnešu 1258./1259.gada ziemā celtās Dobes (Dobên) pils vietu (LRC 1857, 272). Ticamākā ir tā, ka Dobes pils lokalizējama tā sauktajos Dobes kalnos uz rietumiem no Auces. Pils vieta attiecināta gan uz Incēnu, gan Mežakalna pilskalnu (Bielenstein 1892, 111, 112; Löwis of Menar 1922, 31, 50; Ozols 1971, 121–123). Citās domās ir E. Brastiņš (1926, 16–18), kas Dobes pili lokalizē Kurzemē, Vormsātes pilskalnā (Kuldīgas raj. Nīkrāces pag.). Tātad šo jautājumu nevar uzskatīt par izšķirtu, jo līdzīgi senas cilmes vietvārdi (Doben, Dubena, Dobberg) ir vairākās vietās (Dunsdorfs 1984, 106).

[213] Karšava (Karschowen; liet. Karšuva) – plašāks novads Lietuvā uz dienvidrietumiem no Žemaitijas. Vācu ordeņa pils (Karschowen, Jurburg, Georgenburg), kas celta 1259.gada pavasarī, atradusies tagadējā Jurbarkā (Gudavičius 1989, 125, 126).

[214] Kalnēnu (Kalnenai) pilskalnā lietuviešu celtā pils atradusies netālu no vācu krustnešu Karšavas pils (Tautavičius 1975, 75–77).

[215] Maršals (marschalk) – šajā gadījumā Heinrihs Botels (Botel, Bozel), kas 40.–50.gados bija maršals Prūsijā (Fenske, Milidzer 1993, 799). Vācu ordenī pēc ieņemamā amata maršals kopā ar lielkomturu bija nākamais aiz lielmestra. Maršals pārzināja kara lietas. Viņam bija jāgādā par piļu nocietināšanu, ordeņbrāļu apbruņošanu un ieroču izgatavošanu. Lielmestra prombūtnes laikā maršals bija karaspēka vadītājs (Šterns 1969, 158–162).

[216] Kā jau iepriekš minēts, Vācu ordeņa bruņiniekiem, iestājoties ordenī, bija jādod šķīstības, paklausības un nabadzības zvērests. Taču īstenībā tas ne vienmēr tika ievērots.

[217] Durbe (Dorben) – apdzīvota vieta Kursā pie Durbes ezera jau 1230.gadā, kad rakstos minēta teritorija Durpis; 1253.gadā minēts ezers – Dorben see (Kiparsky 1939, 94).

[218] Durbes kauja, kas notika 1260.gada 13. jūlijā, uzskatāma par vienu no svarīgākajām 13.gs. vietējo tautu kaujām, kurās gūta uzvara pār krustnešu karaspēku. Tā notikusi uz dienvidiem no Durbes ezera, kur sens ceļš šķērso Durbes vecupi. Durbes kaujā žemaišu karaspēks, kam cīņas laikā pievienojās kurši un igauņi, pilnīgi sakāva krustnešus. Kaujā krita 150 bruņinieku, karaspēka maršals, daudz karakalpu un krustnešu. Par sakāvi vēsta arī citas hronikas (Biļķins 1967, 252–260). Netālu no kaujas vietas senkapos pie Dīrām izrakumos atklāti kritušo kuršu karavīru grupveida apbedījumi, bet pašā kaujas vietā atrasti cilvēku skeleti un ieroči (Stepiņš 1967).

[219] Nātanga bija Prūsijas zeme uz dienvidiem no Sembas (sk. 179. piez.).

[220] Vārme bija Prūsijas zeme dienvidos no Sembas, aiz Nātangas (tag. Varmija Polijā).

[221] Dzintares (Sintelîn, Sinteles) pils lokalizējama Dzintares pilskalnā, kas atrodas Liepājas rajona ziemeļaustrumu daļā, Lažas pagastā Tebras un Ilmedas upju satekā. Nocietinājums neliels (0,2 ha), ierīkots šaurā, 6 m augstā zemes strēlē, kas pārrakta ar platu grāvi, lai savienotu abas upes (Brastiņš 1923, 115, 116). Dzintares novads (Sintre, Zyntere) minēts Kursas dalīšanas dokumentos (LVA II, Nr. 357, 358) Piemares zemē (Bihaveland).

[222] Utilis (Utilie) – kuršu sacelšanās vadonis Vārtājas pilī. Līdzīgs personvārds sastopams prūšiem (Kiparsky 1939, 360).

[223] Brālis Jurje (Juries) – Jurje no Eihštetes (Jurie von Eichstädt), komturs Siguldā (1252–1262), arī ordeņa vicemestrs Livonijā (1260–1262). Cēlies no Eihštetes (tag. pilsēta Vācijas dienviddaļā, ap 120 km uz dienvidiem no Nirnbergas), kritis kaujā pie Lielvārdes 1262.gada 3. februārī (Fenske, Militzer 1993, 225).

[224] Aizputes (Asseboten) pils atradusies pilskalnā Tebras labajā krastā (tag. Baznīcas kalns Aizputē, Liepājas ielā 3). Pilskalna reljefs stipri pārveidots, kad kuršu pils vietā te celta Kurzemes bīskapa pils (13.–14.gs.), vēlāk (18.–19.gs.) baznīca (Brastiņš 1923, 99, 100; Löwis of Menar 1922, 63). Kursas dalīšanas dokumentā redzams, ka 1253.gadā Aizputes novads (Hasepotten, Asenputten) nonācis Kurzemes bīskapa valdījumā (LVA II, Nr. 357, 358).

Reklāma