(11032.-12017. - vidusaugšvācu valodā) (11032.-12018. - tulkojums latviešu valodā)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 14.01.2014

Livlädische Reimchronik (11032.-12017.)Atskaņu hronika (11032.-12018.)
(11032.) Dô daß her was alleß komen,
 
(11033.) sechs tûsent uber al
 
(11034.) prûvete man des heres zal.
 
(11035.) die nacht sie hatten gût gemach.
 
(11036.) des morgens dô der tac ûf brach,
 
(11037.) in dem here man messe sanc.
 
(11038.) eß was dar nâch nicht al zû lanc,
 
(11039.) dô geßßen was, daß her ûf brach:
 
(11040.) wol geordent man eß sach
 
(11041.) vor die burc zû Racketen komen.
 
(11042.) daß grôße her wart nicht vernomen
 
(11043.) êr sie quâmen vor daß tor.
 
(11044.) sie vunden cleine wer dâ vor;
 
(11045.) in daß hachelwerc man brach,
 
(11046.) kein der burc man vlîhen sach
 
(11047.) man, wîb unde kinder;
 
(11048.) vil pfert unde rinder
 
(11049.) und irs gûtes sie verzigen,
 
(11050.) sie ließenß in den hûsen ligen
 
(11051.) und îlten kein der burge tor.
 
(11052.) die were begriffen sie dâ vor,
 
(11053.) ir brucken wurfen sie dâ nider.
 
(11054.) daß wart ir gelucke sider,
 
(11055.) dô man mit sturme zû in trat:
 
(11056.) ir berc was îsec unde glat,
 
(11057.) man mochte dar an nicht bestên
 
(11058.) noch ûf daß wal zû in gên:
 
(11059.) eß wart versûchet wol genûc.
 
(11060.) in dem hachelwerke man slûc
 
(11061.) waß ûf die burc nicht mochte komen.
 
(11062.) dâ wart roubes vil genomen
 
(11063.) an pferden und an gûte.
 
(11064.) dem here was wol zû mûte.
 
(11065.) eß was ûf den âbent komen,
 
(11066.) die legerstat wart dâ genomen.
 
(11067.) bie daß hûs ûf ein velt
 
(11068.) slûc man dô manich gezelt.
 
(11069.) der brûdere her vor Racketen lac
 
(11070.) wol biß an den dritten tac.
 
(11071.) dar under schôß man manchen man,
 
(11072.) der zal ich nicht genennen kan.
 
(11073.) man brante ouch in der selben stunt
 
(11074.) daß hachelwerc in den grunt;
 
(11075.) eß was michel und grôß.
 
(11076.) die Semegallen des verdrôß,
 
(11077.) daß sie iren schaden sâhen.
 
(11078.) eß gienc irme herzen nâhen,
 
(11079.) daß in geschach sulch ungemach.
 
(11080.) dar nâch der brûdere her ûf brach
 
(11081.) und kârten kein der Rîge wider.
 
(11082.) dar quâmen sie gesunt sider
 
(11083.) und lobeten got von himele dô,
 
(11084.) daß eß in was irgangen sô,
 
(11085.) daß sie gesunt wâren komen
 
(11086.) zû Rîge, als ir hât vernomen.
 
(11087.) nicht lenger wart dô gebiten,
 
(11088.) die geste hin zû hûse riten.
 
(11089.) ß quam dar nâch in kurzer stunt,
 
(11090.) in Lettowen wart daß mêre kunt,
 
(11091.) daß der meister was gewesen
 
(11092.) zû Semegallen, als ich hân gelesen,
 
(11093.) und hette daß hûs gespîset wol:
 
(11094.) des wart ir herze zornes vol.
 
(11095.) mit einem gemeinem râte
 
(11096.) besamente sich drâte
 
(11097.) ein her von Sameiten lant,
 
(11098.) die ouch Lettowen sint genant:
 
(11099.) die wolden heren durch gewin,
 
(11100.) kein Semegallen stûnt ir sin.
 
(11101.) die wâren irre kumfte vrô.
 
(11102.) nicht lenger sûmeten sie dô,
 
(11103.) dô die Lettowen wâren komen:
 
(11104.) von Semegallen wart genomen
 
(11105.) waß reisen mochte in daß her.
 
(11106.) die quâmen alle mit irre wer
 
(11107.) an der Lettowen schar;
 
(11108.) sie wâren dar zû willic gar.
 
(11109.) dô daß her wart bereit,
 
(11110.) kein Nieflande eß dô reit.
 
(11111.) sie vûrten manchen heiden balt
 
(11112.) uber die Dune mit gewalt.
 
(11113.) ir her was michel und grôß.
 
(11114.) den ertzebischof des verdrôß,
 
(11115.) wen sie kârten in sîn lant
 
(11116.) und stiften roub und brant.
 
(11117.) der meister was zû Rîge dô;
 
(11118.) er was der mêre mâßen vrô.
 
(11119.) sîne boten wurden gesant
 
(11120.) kein Darbeten und kein Eistlant;
 
(11121.) zû Revele und kein Lêal
 
(11122.) sante er boten uber al.
 
(11123.) meister Kûne ouch nicht enließ,
 
(11124.) kein Goldingen er rîten hieß
 
(11125.) und clagete in des landes nôt.
 
(11126.) dem kummentûre er enpôt,
 
(11127.) er solde snelle zû im komen.
 
(11128.) dô er daß hatte vernomen,
 
(11129.) er quam willeclîchen dar
 
(11130.) zû Rîge mit einer stolzen schar.
 
(11131.) von brûderen manchen raschen helt,
 
(11132.) zwelf hundert Kûren ûß irwelt
 
(11133.) sach man zû dem meistere komen.
 
(11134.) von Kûrlant, als ir hât vernomen,
 
(11135.) des bischoves lûte quâmen dar,
 
(11136.) sechs hundert man zû der schar.
 
(11137.) ouch wart nicht vergeßßen
 
(11138.) der helde gar vermeßßen:
 
(11139.) den wurden boten ouch gesant.
 
(11140.) ir burc ûch dicke ist genant:
 
(11141.) der Heiligeberc was ir name.
 
(11142.) die quâmen ouch sunder schame
 
(11143.) mit einer wol bereiten schar.
 
(11144.) von der Mitowe quam ouch dar
 
(11145.) der kummentûr als ein helt
 
(11146.) mit manchem helde ûß irwelt.
 
(11147.) mit stêlînen brunjen gût
 
(11148.) wâren die vil wol behût,
 
(11149.) die er mit im hatte genomen.
 
(11150.) er was ouch hin zû Rîge komen
 
(11151.) mit einer schar, die was gût,
 
(11152.) des vreute sich des meisters mût.
 
(11153.) dâ was gesament manich helt
 
(11154.) und brûdere kûne und ûß irwelt.
 
(11155.) der meister nam ir aller rât,
 
(11156.) junc und alt er sagen bat,
 
(11157.) ob man strîten solde
 
(11158.) oder man eß lâßen wolde.
 
(11159.) ir aller rât geviel dar an,
 
(11160.) man solde die viende niergen lân
 
(11161.) unbestriten kêren hin.
 
(11162.) alsô was ouch des meisters sin.
 
(11163.) dô der rât was irgân,
 
(11164.) daß lantvolc ließ man eß verstân,
 
(11165.) wer bie deme strîte wolde sîn,
 
(11166.) burger und pilgerîn,
 
(11167.) die solden komen an die stat,
 
(11168.) dar sie der meister rîten bat.
 
(11169.) nâch sînem willen eß geschach.
 
(11170.) des heres macht man besach,
 
(11171.) dâ mite man solde den strît bestân.
 
(11172.) eß was wol drithalb tûsent man.
 
(11173.) von Eistlant was niemant komen,
 
(11174.) als ir hîr wol habt vernomen.
 
(11175.) Dô die herschowunge geschach,
 
(11176.) sie riten wider an gemach.
 
(11177.) boten quâmen dô gerant,
 
(11178.) dem meistere tâten sie bekant,
 
(11179.) wie vil der heiden wêre.
 
(11180.) alsô gienc daß mêre:
 
(11181.) siben tûsent an der zal
 
(11182.) was des heres uber al.
 
(11183.) sie hetten ouch daß wol vernomen,
 
(11184.) die Semegallen wêren komen
 
(11185.) mit aller macht in daß her,
 
(11186.) man vunde zû hûse cleine wer.
 
(11187.) der meister nam der brûdere rât,
 
(11188.) wie man gewurbe mit der tât,
 
(11189.) daß eß deme lande wêre gût
 
(11190.) und ouch der cristentûm behût
 
(11191.) blibe zû Nieflande.
 
(11192.) sie sprâchen: “eß ist keine schande,
 
(11193.) daß wir sie lâßen rîten
 
(11194.) heren sunder strîten,”
 
(11195.) sprâchen die brûdere ûf der stat.
 
(11196.) “wir engeben dar zû keinen rât,
 
(11197.) daß wir siben tûsent man
 
(11198.) mit unser macht nû bestân.
 
(11199.) wêren die von Eistlant komen,
 
(11200.) daß mochte uns an dem strîte vromen.”
 
(11201.) nû habt ir vil wol gehôrt
 
(11202.) des meisters und der brûdere wort.
 
(11203.) der meister wolde nicht lân
 
(11204.) die samenunge sô zurgân,
 
(11205.) eß enmûste got ein lob geschehn,
 
(11206.) als ich ûch nû wil verjehn.
 
(11207.) mit der brûdere râte
 
(11208.) ordenierte er drâte
 
(11209.) zwei her ûß vil wol bereit.
 
(11210.) daß eine kein Sidobren reit;
 
(11211.) daß ander her wart genomen:
 
(11212.) wer von Kûrlant was komen
 
(11213.) die riten mit der brûdere schar
 
(11214.) kein Semegallen, daß ist wâr,
 
(11215.) vor die burc zû Doblên.
 
(11216.) die sach man zû prûse gên.
 
(11217.) ir wêre dâ gelucke geschehn,
 
(11218.) wen daß sie wâren vor besehn:
 
(11219.) daß volc in ûf die burc entran.
 
(11220.) sie slûgen doch wol vier man
 
(11221.) und nâmen roubes vol ir hant.
 
(11222.) daß hachelwerc wart ouch verbrant
 
(11223.) des tages umme daß hûs vil blôß.
 
(11224.) keiner arbeit sie verdrôß,
 
(11225.) sie tâten sie willeclîche
 
(11226.) durch got von himelrîche.
 
(11227.) die reise wart dâ wol bewant,
 
(11228.) sie kârten hin kein Kûrlant.
 
(11229.) die brûdere quâmen wol gesunt
 
(11230.) zû Goldingen in vil kurzer stunt.
 
(11231.) dâ wurden sie wol entpfangen.
 
(11232.) sus was die reise irgangen.
 
(11233.) Das ander her, dâ ich von sprach,
 
(11234.) lât ûch sagen, waß dem geschach.
 
(11235.) Sydobren, daß ich hân genant,
 
(11236.) lac in Semegallen lant.
 
(11237.) kein der burge stûnt ir sin.
 
(11238.) dâ wart eß gevûret hin
 
(11239.) durch brûch und manchen bôsen walt;
 
(11240.) die wege wâren sô gestalt.
 
(11241.) von brûderen was dâ manich helt.
 
(11242.) ir einer wart dar zû irwelt,
 
(11243.) dem der vane bevolen was.
 
(11244.) iß was, dâ ich ûch êr von las,
 
(11245.) der menlîchen in deme strîte streit
 
(11246.) und êrlîchen von dannen reit,
 
(11247.) dô meister Willekîn wart geslagen,
 
(11248.) als ir mich hie vor hôrtet sagen.
 
(11249.) der quam gerant mit sîner schar.
 
(11250.) dô er der burge wart gewar,
 
(11251.) er rante menlîch vor daß tor.
 
(11252.) sie irbeißten algemeine dô vor
 
(11253.) und drungen mit einander în.
 
(11254.) waß mochte grôßer vreude sîn?
 
(11255.) daß volc sie vunden sunder wer.
 
(11256.) dô slûc und stach der brûdere her.
 
(11257.) zwênzic vrowen und man
 
(11258.) mit nôten ûf die burc entran.
 
(11259.) ein teil bleib ir bie deme tor.
 
(11260.) die brûdere mochten nicht hin vor
 
(11261.) von lûten zû der pforten komen,
 
(11262.) man mûste sie êr dar nider dromen.
 
(11263.) der brûder, der den vanen trûc,
 
(11264.) mit einer hant er nider slûc
 
(11265.) waß vor im ûf dem wege was.
 
(11266.) waß er irreichte, des nicht genas.
 
(11267.) sîn andere hant die trûc den vanen.
 
(11268.) man dorfte der brûdere keinen manen,
 
(11269.) ir aller arbeit was genûc
 
(11270.) êr man daß volc dâ nider slûc.
 
(11271.) bie in was manich vromer knecht,
 
(11272.) der vil wol begienc sîn recht
 
(11273.) mit stechen und mit howen.
 
(11274.) man wolde die bedrowen,
 
(11275.) die ûf die burc wâren komen.
 
(11276.) zû vûße ein poneiß wart genomen
 
(11277.) mit der banier in daß tor.
 
(11278.) dâ wâren rasche helde vor.
 
(11279.) der venre wart dâ sêre wunt.
 
(11280.) man brâchte die brûdere in der stunt
 
(11281.) mit starken wurfen von deme tore.
 
(11282.) ir rigele stießen sie dâ vore.
 
(11283.) die brûdere trâten abe durch nôt.
 
(11284.) vor iren vûßen lâgen tôt
 
(11285.) ûf einem hûfen lûte geslagen,
 
(11286.) sie enmochte ein wagen nicht getragen.
 
(11287.) man rief daß her gemeine an
 
(11288.) und hieß sie vaste zû sturme gân.
 
(11289.) al zû hant dô daß geschach,
 
(11290.) daß hachelwerc man burnen sach;
 
(11291.) daß was den brûderen allen leit.
 
(11292.) ie doch man von dannen reit.
 
(11293.) waß in dem hachelwerke was,
 
(11294.) vor deme here des nicht genas
 
(11295.) an vie und ouch an lûten.
 
(11296.) nû lât ûch bedûten,
 
(11297.) waß dâ schaden was geschehn,
 
(11298.) des wil ich die wârheit jehn.
 
(11299.) kein gût was ûf die burc komen,
 
(11300.) dâ von wart roubes vil genomen.
 
(11301.) dâ wart geslagen in der nôt
 
(11302.) drithalb hundert mensche tôt
 
(11303.) und sechzic was gevangen.
 
(11304.) sus was die reise irgangen.
 
(11305.) man kârte von der burge dô.
 
(11306.) sie lobeten got und wâren vrô
 
(11307.) an aller sîner hantgetât,
 
(11308.) wen er daß lob von rechte hât.
 
(11309.) waß er mit sînen vrûnden tût,
 
(11310.) daß sol sie alleß dunken gût
 
(11311.) und sullen got dar umme loben.
 
(11312.) wer des nicht tût, der mac wol toben.
 
(11313.) daß her gesunt zû Rîge quam.
 
(11314.) welch cristen mensche daß vernam,
 
(11315.) daß lobete dar umme Jhêsum Crist.
 
(11316.) von rechte er lobes wirdic ist.
 
(11317.) In der zît dô daß geschach,
 
(11318.) an dem dritten tage dar nâch
 
(11319.) dô reit der Lettowen her
 
(11320.) gewaldeclîch mit sîner wer
 
(11321.) und kârte kein irme lande dô.
 
(11322.) manich Semegalle wart unvrô.
 
(11323.) dô sie quâmen in ir lant
 
(11324.) und in der schade wart bekant,
 
(11325.) daß ir gesinde was verlorn,
 
(11326.) sie hetten wol dar zû gekorn,
 
(11327.) daß sie von hûse nie wêren komen.
 
(11328.) manchem was sîn gût genomen,
 
(11329.) daß er eß nimmer mêr verwant.
 
(11330.) eß gienc in sider wirs in hant.
 
(11331.) der Lettowen her zû lande reit:
 
(11332.) in was doch von herzen leit
 
(11333.) um der Semegallen schaden,
 
(11334.) mit dem sie wâren uberladen.
 
(11335.) sie sungen dâ den jâmersanc.
 
(11336.) eß was dâ nâch nicht zû lanc,
 
(11337.) ir hachelwerc sie bûweten wider.
 
(11338.) die brûder quâmen aber sider
 
(11339.) dar nâch in vil kurzer stunt
 
(11340.) und brantenß aber in den grunt.
 
(11341.) daß tet den Semegallen wê,
 
(11342.) sie bûwetenß anderweit als ê.
 
(11343.) Der Heiligeberc lac dâ bie,
 
(11344.) dâ von sie wurden nimmer vrie.
 
(11345.) wan sie pflûgen wolden
 
(11346.) oder sêhen solden
 
(11347.) ir nâkebûre quâmen dar,
 
(11348.) man und pfert sie nâmen gar.
 
(11349.) wen in angest was vergân,
 
(11350.) sô samenten sich die brûdere sân
 
(11351.) und riten aber in ir lant;
 
(11352.) sie tâten roub und brant.
 
(11353.) an manchen stunden eß geschach,
 
(11354.) daß man mit zwein heren sach
 
(11355.) vorbrennen beide hachelwerc.
 
(11356.) man tet dicke heldes werc
 
(11357.) zû Rakel und zû Doblên.
 
(11358.) die mochten vor in nicht bestên,
 
(11359.) eß wêre spâte oder vrû.
 
(11360.) wan die brûdere trâten zû,
 
(11361.) die hachelwerc sie ließen stân.
 
(11362.) wer ûf die burc nicht entran
 
(11363.) der mûste verliesen daß leben
 
(11364.) oder sich gevangen geben.
 
(11365.) man nam ir rindere und gût.
 
(11366.) betrûbet was vil sêre ir mût.
 
(11367.) wan ir korn zîtec was,
 
(11368.) man slûc eß nider alsô gras.
 
(11369.) sulchen dienst man in bôt,
 
(11370.) dâ von wart in hungers nôt.
 
(11371.) wan sie dan gebûweten
 
(11372.) und aller minnest trûweten,
 
(11373.) die brûdere schiere wurden bereit,
 
(11374.) mit here man aber ûf sie reit.
 
(11375.) sie sûchten ander wege dar,
 
(11376.) daß man irs hers icht wurde gewar,
 
(11377.) bie daß mer ûf den strant.
 
(11378.) dâ bie man andere wege vant
 
(11379.) kein der burc zû Doblên.
 
(11380.) die enmochten des nicht ummegên,
 
(11381.) man têt in dicke grôßen schaden.
 
(11382.) sie wurden mancher wîs verladen.
 
(11383.) man slûc und schôß vil manchen tôt.
 
(11384.) dâ bie twanc sie ein ander nôt,
 
(11385.) daß die von dem Heiligenberge dar
 
(11386.) quâmen sô dicke mit irre schar
 
(11387.) und nâmen grôßen roub dâ vor.
 
(11388.) waß sie begriffen vor deme tor,
 
(11389.) daß was gevangen oder geslagen.
 
(11390.) sie mochten dicke dâ von clagen,
 
(11391.) sie wurden arm und blôß.
 
(11392.) zû jungest sie der zît verdrôß,
 
(11393.) und vielen dô ûf einen rât,
 
(11394.) den sie volbrâchten mit der tât.
 
(11395.) Doblên sie ließen stên,
 
(11396.) man sach sie varen und gên
 
(11397.) von dannen jêmerlîchen,
 
(11398.) daß wißßet sicherlîchen.
 
(11399.) sie mochten wol von schulden clagen:
 
(11400.) in geschach bie manchen tagen
 
(11401.) nie sô grôß ungemach,
 
(11402.) als in an der zît geschach.
 
(11403.) zû Racken quam ir dô ein teil,
 
(11404.) die anderen vûren ûf ein heil
 
(11405.) zû Lettowen in daß lant.
 
(11406.) Doblên wart verbrant
 
(11407.) dar nâch in vil kurzer stunt.
 
(11408.) daß nâmen sie vor hundert pfunt.
 
(11409.) Die burc zû Racketen greif man an,
 
(11410.) als man Doblênen hatte getân.
 
(11411.) sie satzten sich eine wîle zû wer.
 
(11412.) man reit sô dicke dar mit her
 
(11413.) und brante dar umme sô blôß,
 
(11414.) daß sie des lebens dâ verdrôß.
 
(11415.) dar zû twanc sie des hungers nôt,
 
(11416.) ouch wart ir vil geslagen tôt.
 
(11417.) der burge sie vil gar verzigen
 
(11418.) und ließen ouch ir erbe ligen
 
(11419.) dem dûtschen hûse vor ein pfant,
 
(11420.) und vûren in ein ander lant.
 
(11421.) ich envrâgete nie dar nâch,
 
(11422.) waß in leides dâ geschach.
 
(11423.) ein kummentûr von des meisters wegen
 
(11424.) des Heiligenberges solde pflegen.
 
(11425.) er wart der mêre harte vrô.
 
(11426.) der brûdere pfant verbrante er dô.
 
(11427.) dô die burc verbrant was,
 
(11428.) Racken, als ich itzunt las,
 
(11429.) Sydobre ein burc was genant
 
(11430.) und lac zû Semegallen lant.
 
(11431.) dâ wâren ûffe helde balt.
 
(11432.) man mûste durch manchen grôßen walt
 
(11433.) zû in rîten unde gân.
 
(11434.) sie hetten leides vil getân
 
(11435.) an der reinen cristenheit.
 
(11436.) daß was den gotes rittern leit.
 
(11437.) der burge satzeten sie dâ zû
 
(11438.) beide spâte unde vrû.
 
(11439.) keiner arbeit sie verdrôß,
 
(11440.) die vlût wart nimmer sô grôß,
 
(11441.) eß wêre warm oder kalt,
 
(11442.) wie daß weter was gestalt,
 
(11443.) sô die brûdere wolden varn,
 
(11444.) niemant dorfte sich sparn,
 
(11445.) die under in sâßen,
 
(11446.) noch von rechte lâßen,
 
(11447.) eß wêre lêhenman oder knecht,
 
(11448.) sie vûren, daß was ir recht.
 
(11449.) von Rîge der bischof nicht enließ,
 
(11450.) sîn volc er dicke varen hieß,
 
(11451.) die Kûren ouch mit irre schar.
 
(11452.) sô man eß hieß, sie quâmen dar,
 
(11453.) wan die brûdere wolden,
 
(11454.) als sie von rechte solden.
 
(11455.) alsô wart manch her bereit.
 
(11456.) man gienc zû Sydober und reit
 
(11457.) und tet in michel ungemach.
 
(11458.) ir hachelwerc man burnen sach
 
(11459.) dicker dan in lieb was.
 
(11460.) waß ûf der burge nicht genas,
 
(11461.) der wart gevangen oder geslagen.
 
(11462.) Man hôrte die Semegallen clagen
 
(11463.) und singen ouch den jâmersanc,
 
(11464.) den Doblên und Racken sanc.
 
(11465.) betrûbet was vil sêre ir mût,
 
(11466.) daß man sô dicke nam ir gût.
 
(11467.) manchen ouch der hunger twanc,
 
(11468.) daß zwîvelhaft wart ir gedanc.
 
(11469.) ein teil viel ir ûf den rât,
 
(11470.) den sie volbrâchten mit der tât.
 
(11471.) die tâten irme dinge rechte:
 
(11472.) sie nâmen ir geslechte
 
(11473.) und ließen eß ûf die burc gên,
 
(11474.) daß hachelwerc sie ließen stên.
 
(11475.) ir gesinde und ir gût
 
(11476.) wart mit wîsheite wol behût:
 
(11477.) iß was ûf die burc komen,
 
(11478.) daß eß niemant hette vernomen;
 
(11479.) sie giengen selbe dâ hin nâch.
 
(11480.) al zû hant dô daß geschach,
 
(11481.) sie machten ein gerûfte dô
 
(11482.) und sprâchen zû den andern sô:
 
(11483.) “wer mit den brûderen wolle sîn,
 
(11484.) der ghê mit vride nû her în.”
 
(11485.) sie hetten snelle vernomen,
 
(11486.) wer dâ zû in wolde komen.
 
(11487.) die in dem hachelwerke bliben,
 
(11488.) ir zît mit jâmer sie vertriben.
 
(11489.) sie wâren doch unlange dâ,
 
(11490.) sie mûsten wîchen anderswâ:
 
(11491.) sie twanc sêre des hungers nôt.
 
(11492.) sumelîche vorchten den tôt,
 
(11493.) ob die brûdere quêmen dar,
 
(11494.) daß man sie irslûge gar.
 
(11495.) von Sydobre was in gâch,
 
(11496.) dar an in vil grôß leit geschach,
 
(11497.) daß sie daß mûsten lâßen stên
 
(11498.) und dâ von varen und gên.
 
(11499.) kein Lettowen sie kârten hin.
 
(11500.) daß was vil gar ir ungewin,
 
(11501.) daß sie ein vremde lant irkorn:
 
(11502.) ir erbe sie dâ mite verlorn.
 
(11503.) die an deme râte gewesen
 
(11504.) wâren, als ich hân gelesen,
 
(11505.) eß wâren helde vermeßßen.
 
(11506.) die hatten dô beseßßen
 
(11507.) Sydobre, die ich hân genant.
 
(11508.) ir boten quâmen dô gerant
 
(11509.) durch walt und manche owe
 
(11510.) kegen der Mitowe.
 
(11511.) den kummentûr ließen sieß verstan,
 
(11512.) wie ir wille was getân
 
(11513.) und waß zû Sydobre was geschehn.
 
(11514.) dô im des alles was verjehn,
 
(11515.) sie gerten sîner hulfe gar;
 
(11516.) er solde ouch selbe komen dar,
 
(11517.) daß er mit in tête,
 
(11518.) wes er willen hête.
 
(11519.) Der kummentûr wart der vrô.
 
(11520.) nâch irem willen tet er dô.
 
(11521.) snelle er des zû râte wart,
 
(11522.) er wolde brûdere ûf die vart
 
(11523.) mit in senden ûf ein heil.
 
(11524.) der Semegallen er ein teil
 
(11525.) behielt die wîle vor ein pfant.
 
(11526.) die brûdere wurden dô gesant.
 
(11527.) sie westen wol des landes site,
 
(11528.) ir armbruste sie nâmen mite.
 
(11529.) al zû hant dô daß geschach,
 
(11530.) nicht lange sûmete dar nâch
 
(11531.) der kummentûr drâte:
 
(11532.) mit sîner brûdere râte
 
(11533.) schûf er, daß eß wart bekant.
 
(11534.) der in der zît zû Nieflant
 
(11535.) an des meisters stat was dâ,
 
(11536.) meister Kûne, was anderswâ
 
(11537.) umme des landes nôt geriten.
 
(11538.) die wîle die brûdere sîn dô biten,
 
(11539.) sô hette er einen wîsen man
 
(11540.) an sîner stat dô verlân.
 
(11541.) deme selben quam daß mêre,
 
(11542.) wie eß irgangen wêre
 
(11543.) zû Sydobre an der stunt.
 
(11544.) die sache wart im alle kunt,
 
(11545.) daß sie wolden gîsele geben
 
(11546.) und halden cristenlîcheß leben.
 
(11547.) der brûder, der dâ meister hieß,
 
(11548.) sîn wîsheit in des nicht erließ,
 
(11549.) er enwêre der gûten mêre vrô.
 
(11550.) die wîsen brûdere nam er dô,
 
(11551.) die bie im waren zû der zît.
 
(11552.) die sache wart in vor geleit,
 
(11553.) er bat sie geben dar zû rât,
 
(11554.) wie er gewurbe mit der tât,
 
(11555.) daß eß dem orden wêre gût.
 
(11556.) sie vielen alle ûf den mût,
 
(11557.) man solde sie entpfâhen.
 
(11558.) sie ließen dâ mite gâhen,
 
(11559.) daß man in vil kurtzer stunt
 
(11560.) Sydobre brente in den grunt.
 
(11561.) zû hant nâch deme râte
 
(11562.) hieß man brûdere drâte
 
(11563.) zûr Mitowe rîten.
 
(11564.) sie gâheten sunder bîten,
 
(11565.) kleine rûwe sie nâmen,
 
(11566.) biß sie dâ hine quâmen,
 
(11567.) dar sie wâren hine gesant.
 
(11568.) dem kummentûr tâten sie bekant,
 
(11569.) wie er dâ mite solde varn.
 
(11570.) er kunde sich vil wol bewarn.
 
(11571.) dô er die botschaft vernam,
 
(11572.) sîne brûdere, als eß wol gezam,
 
(11573.) hieß er snelle sîn bereit.
 
(11574.) kein Semegallen er dô reit.
 
(11575.) er brâchte manchen helt balt
 
(11576.) bie Sydobre in den walt.
 
(11577.) daß her nam dô eine legerstat.
 
(11578.) beiten die brûdere er dô bat,
 
(11579.) er wolde die wârheit wol besehn
 
(11580.) und alle tât verspehn.
 
(11581.) mit einem brûdere reit er hin
 
(11582.) kein der burge ûf den sin,
 
(11583.) daß er besêhe die wârheit.
 
(11584.) ein teil knechte mit im reit.
 
(11585.) sîner kumfte man nicht vernam,
 
(11586.) wan dô er vor die pforte quam.
 
(11587.) sie entpfiengen in lieplîchen dô
 
(11588.) und wâren sîner kumfte vrô.
 
(11589.) umme den vride er mit in sprach.
 
(11590.) nâch sînem willen eß geschach,
 
(11591.) sie machten eine sûne dô.
 
(11592.) des wâren die Semegallen vrô.
 
(11593.) nâch den brûderen wart gesant.
 
(11594.) daß her quam willeclîch zû hant.
 
(11595.) die burc sie mûsten lâßen stên,
 
(11596.) man hieß sie dâ von alle gên.
 
(11597.) daß vie man dar ûß alleß treib,
 
(11598.) irs gûtes nicht dar inne bleib.
 
(11599.) die brûdere der arbeit nicht verdrôß
 
(11600.) biß man die burc gebrante blôß.
 
(11601.) von deme wal sie kârten dô,
 
(11602.) sie lobeten got und wâren vrô.
 
(11603.) sie nâmen lûte und gût
 
(11604.) und brâchten die vil wol behût
 
(11605.) dar nâch in vil kurzer stunt
 
(11606.) zûr Mitowe alle gesunt.
 
(11607.) dô Sydobre wart verbrant,
 
(11608.) dâ was verwûstet wol daß lant.
 
(11609.) eß hôrte niekein man gejehn,
 
(11610.) daß eß dâ vor ie wêre geschehn.
 
(11611.) Wollet ir mir ein wênic dagen,
 
(11612.) sô wil ich ûch die wârheit sagen,
 
(11613.) in welchen zîten eß geschach,
 
(11614.) daß man die lant verwûsten sach.
 
(11615.) dô man gote getrûwete
 
(11616.) und ein hûs gebûwete
 
(11617.) zû Semegallen in daß lant,
 
(11618.) der Heiligeberc wart eß genant.
 
(11619.) dô die bûwunge geschach,
 
(11620.) an dem zwelften tage dar nâch
 
(11621.) quâmen die von Terwetein
 
(11622.) ires grôßen schaden uber ein,
 
(11623.) daß sie ire burc branten nider.
 
(11624.) daß mochte sie wol rûwen sider.
 
(11625.) dô in der êrste val geschach,
 
(11626.) an dem vierden jâre dar nâch
 
(11627.) die burge wurden dô verbrant,
 
(11628.) die ûch hie vor sint genant,
 
(11629.) und wil sie aber nennen,
 
(11630.) daß ir sie moget irkennen:
 
(11631.) Racken unde Doblên
 
(11632.) Sydobren mochte nicht bestên.
 
(11633.) ich hân sie alle drie genant.
 
(11634.) die wurden in der zît verbrant
 
(11635.) von gotes geburte tûsent jâr
 
(11636.) und drittehalb hundert, daß ist wâr,
 
(11637.) vierzic jâr mêre.
 
(11638.) dô riet nâch gûter lêre
 
(11639.) ein meister, was dô wol bekant,
 
(11640.) brûder Kûne was er genant.
 
(11641.) er was geborn von Hazigenstein
 
(11642.) und was der hubeschsten brûder ein,
 
(11643.) den man mit ougen mochte sehn.
 
(11644.) nû hân ich ûch der zît verjehn
 
(11645.) und ouch bie weme eß geschach,
 
(11646.) daß man Semegallen wûsten sach.
 
(11647.) wer mêr gelebe, der schrîbe nâch.
 
(11648.) brûder Kûne, den ich hân genant,
 
(11649.) der meister was zû Nieflant,
 
(11650.) der hette gerâten, daß ist wâr,
 
(11651.) zû Nieflant zwei jâr.
 
(11652.) dar nâch wart er des amtes lôs.
 
(11653.) einen brûder man dô kôs
 
(11654.) zû meister uber Nieflant,
 
(11655.) brûder Holte was er genant.
 
(11656.) der wart zû Mergentheim irwelt.
 
(11657.) er was des liebes ein helt
 
(11658.) und rechter zuchte ein stam.
 
(11659.) dô man zû Nieflant vernam
 
(11660.) unde die brîve gelas,
 
(11661.) daß er des landes meister was,
 
(11662.) des wart vil manich herße vrô.
 
(11663.) daß lantvolc und die brûdere dô
 
(11664.) wâren im willic unde holt,
 
(11665.) vor wâr ir des gelouben solt.
 
(11666.) er was wîse und klûc
 
(11667.) und hette tugende genûc.
 
(11668.) nicht mêr ich dâ von sprechen wil,
 
(11669.) wan lange rede ist zû vil.
 
(11670.) Bie sînen zîten was ein helt,
 
(11671.) der wart zû Goldingen irwelt,
 
(11672.) daß er der brûdere solde pflegen.
 
(11673.) des liebes was er gar ein degen.
 
(11674.) der selbe dâ zû râte wart
 
(11675.) kein Lettowen um eine herevart
 
(11676.) mit sînen brûderen, daß ist wâr.
 
(11677.) der rât was nicht gar offenbâr.
 
(11678.) dô sîn wille dar an geschach,
 
(11679.) nicht lange sûmete er dar nâch.
 
(11680.) die Kûren wurden dô besant.
 
(11681.) sie quâmen willeclîch zû hant
 
(11682.) zû Goldingen, dô man in enpôt.
 
(11683.) sie vorchten keiner hande nôt,
 
(11684.) sie envûren willeclîchen dar.
 
(11685.) vierdehalb hundert was ir gar,
 
(11686.) die zû der reise wâren komen.
 
(11687.) zwelf brûder wurden mite genomen
 
(11688.) und rascher knechte ein teil.
 
(11689.) daß her hûb sich ûf ein heil
 
(11690.) war die brûdere wolden hin.
 
(11691.) kein Lettowen stûnt ir aller sin.
 
(11692.) daß her wart ordenlîch geschart
 
(11693.) nâch der banier ûf die vart.
 
(11694.) sie santen leitsagen vor
 
(11695.) und volgeten nâch ûf deme spor
 
(11696.) brûch und manchen bôsen walt.
 
(11697.) die lant sint alsô gestalt,
 
(11698.) sie vunden manchen bôsen wec,
 
(11699.) dâ weder brucke noch stec
 
(11700.) niekein zît gemachet wart.
 
(11701.) sie wâren vrôlîch ûf der vart.
 
(11702.) dô sie quâmen vor ein lant,
 
(11703.) daß Lettowen ist genant,
 
(11704.) daß her ein legerstat dô nam.
 
(11705.) nû lât ûch sagen, wie eß quam.
 
(11706.) der kummentûr hette gesant
 
(11707.) rasche knechte in daß lant,
 
(11708.) daß sie die wege solden sehn
 
(11709.) und daß lant wol verspehn,
 
(11710.) dâ die brûdere solden heren,
 
(11711.) ûf daß iemant wolde weren.
 
(11712.) nû wâren die Lettowen komen
 
(11713.) zû samne, als ich hân vernomen:
 
(11714.) sie dâchten weren ouch ir lant.
 
(11715.) daß mêre wart in wol bekant,
 
(11716.) daß die brûdere wâren komen
 
(11717.) aldar ûf iren unvromen.
 
(11718.) von in wart lenger nicht gebiten.
 
(11719.) die aller best wâren geriten,
 
(11720.) der nam sich ûß ein michel schar.
 
(11721.) sie jageten grimmelîchen dar
 
(11722.) und quâmen ûf daß selbe spor,
 
(11723.) daß der brûdere her was vor.
 
(11724.) des wâren sie von herzen vrô.
 
(11725.) sie gêheten deste balder dô,
 
(11726.) biß sie dâ hin quâmen,
 
(11727.) dâ sie daß her vernâmen.
 
(11728.) waß der Lettowen was geriten,
 
(11729.) die tâten nâch des landes siten,
 
(11730.) sie trâten von den pferden nider.
 
(11731.) nicht lange sûmeten sie sich sider,
 
(11732.) sie liefen ûf der brûdere her.
 
(11733.) die vunden sie mit irre wer
 
(11734.) genendeclîchen kegen in komen.
 
(11735.) zû vûße ein bêhurt wart genomen
 
(11736.) von brûderen und von knechten,
 
(11737.) die wol torsten vechten.
 
(11738.) menlîch ûf der heiden schar
 
(11739.) mit der banier, daß ist wâr,
 
(11740.) lief man zû in an den walt.
 
(11741.) man sach dâ manchen helt balt
 
(11742.) vorschießen dâ vil manich sper,
 
(11743.) die cristen hin, die heiden her.
 
(11744.) niemant dorfte den anderen manen.
 
(11745.) die Kûren wâren bie dem vanen
 
(11746.) als rasche helde, daß ist wâr.
 
(11747.) die brûdere trâten mit irre schar
 
(11748.) ûf die heiden vromelîch.
 
(11749.) got half in dô genêdeclîch,
 
(11750.) man sach dâ slac und stich,
 
(11751.) die heiden nâmen manchen wich,
 
(11752.) dar under lâgen in der nôt
 
(11753.) beider wegen helde tôt.
 
(11754.) die heiden nâmen die vlucht.
 
(11755.) dô geschach ein unzucht
 
(11756.) den Lettowen, daß sie vlohen hin.
 
(11757.) eß dûchte manchen gût gewin,
 
(11758.) daß er zû vûße dannen quam.
 
(11759.) den brûderen eß die nacht benam,
 
(11760.) daß in der viende sô vil entlief.
 
(11761.) der walt was vinster und tief.
 
(11762.) dâ von des jagens sie verzigen,
 
(11763.) sie vunden in dem walde ligen
 
(11764.) schilde, cleider und swert.
 
(11765.) sechzic und hundert pfert
 
(11766.) nâmen in die brûdere dô.
 
(11767.) sie lobeten got und wâren vrô,
 
(11768.) daß gote die êre aldâ geschach.
 
(11769.) dar nâch sie kârten an gemach
 
(11770.) mit deme here zû lande wider.
 
(11771.) sie legeten sich vil cleine nider.
 
(11772.) biß sie dâ hine quâmen,
 
(11773.) dâ sie eine burc vernâmen,
 
(11774.) die Amboten ist genant;
 
(11775.) sie liget ouch in Kûrlant.
 
(11776.) die brûdere nâmen den gewin
 
(11777.) dâ nâch, als ich bewîset bin,
 
(11778.) und teilten den gelîche.
 
(11779.) got von himelrîche
 
(11780.) wart bescheiden ouch sîn teil,
 
(11781.) der in gegeben hette heil.
 
(11782.) dô die bûtunge geschach,
 
(11783.) nicht lange sûmeten sie dar nâch:
 
(11784.) wie der man was genant
 
(11785.) der reit kein hûse in Kûrlant.
 
(11786.) dô man zû Goldingen vernam,
 
(11787.) daß daß her gesunt quam,
 
(11788.) dô wart gelobet Jhêsus Crist,
 
(11789.) der wol der êren wirdec ist,
 
(11790.) und die liebe mûter sîn,
 
(11791.) die himelische kunigîn,
 
(11792.) die man zû rechte loben sol,
 
(11793.) wan sie sint beide gûte vol.
 
(11794.) Dô in der genâden tagen,
 
(11795.) als ir hie vor hôrtet sagen,
 
(11796.) die Semegallen wâren vertriben,
 
(11797.) der burge keine was bliben,
 
(11798.) wan der Heiligeberc alleine.
 
(11799.) die anderen algemeine
 
(11800.) wâren vertiljet und verbrant,
 
(11801.) als ûch hie vor ist bekant.
 
(11802.) der meister wart zû râte dô
 
(11803.) mit den brûdern alsô,
 
(11804.) daß er den Heiligenberc zubrach.
 
(11805.) durch beßßerunge daß geschach,
 
(11806.) daß man wolde vurbaß varn
 
(11807.) und den cristentûm bewarn
 
(11808.) vor der bôsen heidenschaft.
 
(11809.) dar zû half die gotes craft
 
(11810.) deme cristentûm in mancher stunt.
 
(11811.) nû wil ich ûch machen kunt,
 
(11812.) wie ein her kegen Kûrlant
 
(11813.) von Lettowen quam gerant.
 
(11814.) sie jageten grimmelîchen dar,
 
(11815.) daß man ir wurde nicht gewar.
 
(11816.) Talsen ist ein burc genant,
 
(11817.) die liet noch in Kûrlant,
 
(11818.) dar quâmen sie eines morgens vrû.
 
(11819.) sie trâten ernstlîchen zû.
 
(11820.) daß hachelwerc wart kûme irwert,
 
(11821.) die burc wart ouch von in genert.
 
(11822.) was vor deme hachelwerke was,
 
(11823.) vil wênic des icht genas,
 
(11824.) eß wurde gevangen oder geslagen.
 
(11825.) man sach sie vûren und tragen
 
(11826.) einen grôßen roub von dan.
 
(11827.) ie doch die burc sie ließen stân.
 
(11828.) sie wolden kegen lande wider.
 
(11829.) daß wart in gewert sider
 
(11830.) mit gotes hulfe vil wol,
 
(11831.) als ich ûch nû sagen sol.
 
(11832.) zûr Mitowe wart daß bekant,
 
(11833.) daß ein her zû Kûrlant
 
(11834.) von Lettowen was geriten.
 
(11835.) dô enwart nicht lenger gebiten,
 
(11836.) der kummentûr drâte
 
(11837.) mit der brûdere râte
 
(11838.) snelle brîve schrieben ließ,
 
(11839.) dem meistere er eß kunden hieß,
 
(11840.) der in der zît zû Rîge was.
 
(11841.) dô man die brîve gelas,
 
(11842.) der meister sûmete nicht dar an,
 
(11843.) die brûdere ließ er diß verstân,
 
(11844.) jungen und alden er des bat,
 
(11845.) daß sie gêben dar zû rât,
 
(11846.) ob man strîten solde
 
(11847.) oder man eß lâßen wolde.
 
(11848.) der brûdere wille lac dar an,
 
(11849.) man solde die viende niergen lân
 
(11850.) von dem lande rîten,
 
(11851.) man solde sie bestrîten:
 
(11852.) daß was ir aller wille gar.
 
(11853.) ouch wâren vremde brûdere dar
 
(11854.) von Velîn und von Wißßenstein.
 
(11855.) des quam der meister uber ein,
 
(11856.) boten wurden dô gesant
 
(11857.) kegen Segewalde al zû hant.
 
(11858.) dô in die mêre wurden kunt,
 
(11859.) sie quâmen zû Rîge in kurzer stunt.
 
(11860.) die burgêre santen dar
 
(11861.) rasche helde an die schar;
 
(11862.) pilgerîme vûren mit,
 
(11863.) daß was von alder ir gesit.
 
(11864.) dô daß her zû samene quam,
 
(11865.) vil cleine rûwe iemant nam,
 
(11866.) biß sie dar hin quâmen,
 
(11867.) dâ sie eine burc vernâmen;
 
(11868.) die Mitowe ist sie genant
 
(11869.) und liget vor Semegallen lant.
 
(11870.) sie wâren irre kumfte vrô,
 
(11871.) wan ir gemûte stûnt alsô,
 
(11872.) ob sie nicht wêren komen,
 
(11873.) sie wolden got haben genomen
 
(11874.) zû helfe durch des siges wân
 
(11875.) und wolden selbe gestriten hân.
 
(11876.) sie wâren in doch willekomen
 
(11877.) und wurden gerne mite genomen.
 
(11878.) daß her wart ordenlîch geschart
 
(11879.) nâch der banier ûf die vart
 
(11880.) kein Semegallen in daß lant.
 
(11881.) Schenen ein waßßer ist genant,
 
(11882.) des vlût was in der zît vil breit:
 
(11883.) dâ wart daß her bie geleit.
 
(11884.) nicht verre under einen walt
 
(11885.) nam der brûdere her behalt.
 
(11886.) boten wurden dô gesant
 
(11887.) nâch deme here kein Kûrlant,
 
(11888.) den die wege wâren kunt.
 
(11889.) sie quâmen in vil kurzer stunt
 
(11890.) den Lettowen alsô nâhen,
 
(11891.) daß sie ir her besâhen.
 
(11892.) des wurden sie von herzen vrô.
 
(11893.) nicht lenger sûmeten sie sich dô,
 
(11894.) sie kârten wider al zû hant.
 
(11895.) den brûderen tâten sie bekant,
 
(11896.) sie sprâchen sô: “die heiden komen
 
(11897.) und haben vil grôßen roub genomen.
 
(11898.) sie sint vil nâhe bie uns hie.”
 
(11899.) ich wil ûch sagen rechte, wie
 
(11900.) ir einer zû dem andern sprach:
 
(11901.) “wir suln brucken uber die bach.”
 
(11902.) die brûdere hôrten selbe den schal
 
(11903.) von den Lettowen uber al.
 
(11904.) mit vreuden bûweten sie die nacht,
 
(11905.) biß die brucke wart volbrâcht.
 
(11906.) des morgens dô der tac ûf brach
 
(11907.) die cristen richten sich dar nâch,
 
(11908.) zû vûße wart ir her geschart,
 
(11909.) ir pferde wurden wol bewart
 
(11910.) mit brûderen, die man dâ bie ließ.
 
(11911.) zû pferden man ouch helde hieß
 
(11912.) daß sie die êrsten renten an.
 
(11913.) den wart gegeben ein houbtman,
 
(11914.) brûder Merkelîn was er genant.
 
(11915.) er wart der heidenschaft bekant
 
(11916.) des selben tages mit sîner schar.
 
(11917.) der vreude wart er wol gewar.
 
(11918.) sie zogeten vrîlîchen ûf die vlût,
 
(11919.) wan sie hatten keinen mût,
 
(11920.) daß iemant solde sie bestân:
 
(11921.) man sach sie rîten und gân.
 
(11922.) brûder Merkelîn genante,
 
(11923.) mit sîner schar er sprancte.
 
(11924.) die heiden wurden des gewar,
 
(11925.) daß zû in quam der cristen schar,
 
(11926.) sie wolden zû deme roube wider:
 
(11927.) dô brach in die brucke nider.
 
(11928.) dô wart des kuniges son geslagen;
 
(11929.) sîn vater mochte in wol clagen.
 
(11930.) die heiden lâgen bie im tôt.
 
(11931.) ein grâwer munich wart in der nôt
 
(11932.) aldâ vil snellîch getrôst
 
(11933.) und von der heidenschaft irlôst.
 
(11934.) den hette der Lettowen hant
 
(11935.) gevangen dort in Kûrlant:
 
(11936.) brûder Wîcbolt Dosel was er genant.
 
(11937.) der heiden brucke lac dâ nider.
 
(11938.) die brûder wolden bûwen wider
 
(11939.) ein ander brucke ûf die bach.
 
(11940.) ein seltzên dinc aldâ geschach:
 
(11941.) die heiden satzten sich dâ nider
 
(11942.) und ließen gûtlîchen bûwen wider
 
(11943.) ein ander brucke ûf die bach.
 
(11944.) sie tâten niemant ungemach,
 
(11945.) biß die brucke was volkomen.
 
(11946.) von got wart ein sanc genomen:
 
(11947.) “hilf uns Sancta Marîâ zû vromen!”
 
(11948.) al zû hant dô daß geschach,
 
(11949.) mit drîn banîren man sach
 
(11950.) dringen ûf der heiden schar.
 
(11951.) dô sie wurden des gewar,
 
(11952.) snelle quâmen sie zûr wer,
 
(11953.) sie liefen ûf der brûdere her.
 
(11954.) die trâten menlîch kegen in;
 
(11955.) daß wart vil manches ungewin.
 
(11956.) man sach dô slac und stich,
 
(11957.) ê iemant genême den wich.
 
(11958.) dâ bliben in der nôt
 
(11959.) ein brûder und drie dûtschen tôt.
 
(11960.) der heiden wart vil mêr geslagen,
 
(11961.) sie mûsten von dem strîte jagen:
 
(11962.) dar zû twanc sie die nôt,
 
(11963.) die in der cristen hant dâ bôt.
 
(11964.) Maseke ir kunic hieß,
 
(11965.) den roub er gentzlîch ließ.
 
(11966.) helme, schilde und swert
 
(11967.) und wol drithalb hundert pfert
 
(11968.) bliben bie dem roube stân.
 
(11969.) wer zû vûße dannen entran,
 
(11970.) daß dûchte in gût gelucke wesen
 
(11971.) unde von aller nôt genesen.
 
(11972.) sumelîchen wart ouch der gewin,
 
(11973.) daß er quam zû pferde hin:
 
(11974.) den was kein irme lande gâch.
 
(11975.) der cristen her jagete in nâch
 
(11976.) ûf dem velde her und dar.
 
(11977.) war man eines wart gewar,
 
(11978.) dem was vil schiere der lîp genomen.
 
(11979.) ir kunic was von dem strîte komen,
 
(11980.) er vlouch trûric in sîn lant.
 
(11981.) den son ließ er vor ein pfant
 
(11982.) ligen ûf der walstat.
 
(11983.) sus wâren die heiden strîtes mat.
 
(11984.) Dô diß was irgangen sô,
 
(11985.) die cristen wurden alle vrô.
 
(11986.) die der Lettowen hant
 
(11987.) gevangen hette in Kûrlant,
 
(11988.) die wurden vrôlîch getrôst
 
(11989.) und von der heidenschaft irlôst.
 
(11990.) dô nam man der heiden pfert,
 
(11991.) helme, schilde unde swert
 
(11992.) und teilten daß gelîche.
 
(11993.) gote von himelrîche
 
(11994.) wart bescheiden ouch sîn teil,
 
(11995.) der in gegeben hette heil.
 
(11996.) wer von Kûrlant was komen
 
(11997.) gevangen, als ir habt vernomen,
 
(11998.) die wurden vrôlîch gesant
 
(11999.) wider hin kein Kûrlant;
 
(12000.) des wurden ire mâge vrô.
 
(12001.) der cristen her hûb sich dô
 
(12002.) uber velt und durch walt
 
(12003.) kegen der Mitowe balt.
 
(12004.) dâ wurden sie entpfangen wol,
 
(12005.) als man liebe vrûnde sol.
 
(12006.) wer von Rîge komen was
 
(12007.) mit dem her, als ich êr las,
 
(12008.) die quâmen kurtzelîchen wider
 
(12009.) vrôlîch hin zû Rîge sider.
 
(12010.) der wâren drie tôt bliben,
 
(12011.) die gewunten bliben ungeschriben.
 
(12012.) dô man die mêre vernam,
 
(12013.) daß daß her mit vreuden quam,
 
(12014.) dô wart gelobet Jhêsus Crist,
 
(12015.) der alles lobes wirdic ist,
 
(12016.) und die liebe mûter sîn,
 
(12017.) Marîâ die vrowe mîn.
(11032.) Kad pulks nu kopā savākts bija,
 
(11033.) tad visus vīrus saskaitīja:
 
(11034.) to seši tūkstoši tur bija.
 
(11035.) Tie naktī labi atpūtās.
 
(11036.) Kad rīta blāzma sārtojās,
 
(11037.) tad pulkā mesu nodziedāja.
 
(11038.) Ilgs laiks pēc tam vairs nepagāja
 
(11039.) pēc ēšanas, kad pulks šis viss,
 
(11040.) rindās kārtots, nonācis
 
(11041.) pie Raktes pilsvārtiem jau bija
 
(11042.) tik žigli, ka to nemanīja.
 
(11043.) Tik reti kāds tam pretojās,
 
(11044.) kad pilsētā tas ielauzās.
 
(11045.) Tur vīrus, sievas, bērneļus,
 
(11046.) kas daudzus zirgus, liellopus
 
(11047.) un savas mantas pameta,
 
(11048.) uz pili mūkam redzēja.
 
(11049.) Pie pilsvārtiem tie piesteidzās
 
(11050.) un tad nu sīvi pretojās.
 
(11051.) Tie strauji tiltus nolaida,
 
(11052.) un tas tos pēcāk izglāba.
 
(11053.) Kad iesākās nu uzbrukums,
 
(11054.) tad kalns no ledus bija glums,
 
(11055.) tam nevarēja virsū stāt,
 
(11056.) nedz ar pa valni piekļūt klāt,
 
(11057.) un tos, kas pilī netika,
 
(11058.) tos pilsētā tur apsita.
 
(11059.) Bet zirgu daudz un mantu bija,
 
(11060.) ko karaspēks tur salaupīja.
 
(11061.) Bij karaspēkam priecīgs prāts,
 
(11062.) ka labums šāds bij sagādāts.
 
(11063.) Un, kad jau vakars tuvojās,
 
(11064.) uz naktsguļu tas apmetās.
 
(11065.) Pie pils uz kāda laukuma
 
(11066.) tas daudzas teltis uzslēja.
 
(11067.) Pie Raktes brāļi stāvēja,
 
(11068.) līdz trešā diena pienāca.
 
(11069.) Pastarpām dažu nošāva,
 
(11070.) cik daudz, neviens to nezina.
 
(11071.) Un pa to laiku pilsēta
 
(11072.) ar tika nodedzināta;
 
(11073.) tā liela bij un varena.
 
(11074.) Un zemgaļi nu noskuma,
 
(11075.) kad viņi šajā postā vērās.
 
(11076.) Pie sirds tas viņiem ļoti ķērās,
 
(11077.) kad redzēja tie nelaimi,
 
(11078.) kas bij pār viņiem nākusi.
 
(11079.) Tad brāļi ceļā taisījās
 
(11080.) un atkal Rīgā atgriezās.
 
(11081.) Tie sveiki mājās pārnāca
 
(11082.) un debestēvu slavēja,
 
(11083.) ka viņiem tā bij paveicies
 
(11084.) un lemts bij Rīgā atgriezties
 
(11085.) nu sveikiem, veseliem
 
(11086.) pēc sīviem cīniņiem.
 
(11087.) Neviens vairs ilgi nedomāja,
 
(11088.) it visi viesi mājup jāja.
 
(11089.) Pēc tam jau visā drīzumā
 
(11090.) to uzzināja Lietuvā,
 
(11091.) ka mestrs Zemgalē ir bijis,
 
(11092.) kā jums to tiku nolasījis,
 
(11093.) un pili labi apgādājis.
 
(11094.) Bij savu sirdi pilnu krājis
 
(11095.) ar dusmām katrs lietuvietis,
 
(11096.) kas šādu pārdrošību cietis.
 
(11097.) Tie kopā pasēdēja
 
(11098.) un pulku sapulcēja
 
(11099.) it drīzi vien no žemaišiem,
 
(11100.) ko dēvē ar par lietuvjiem:
 
(11101.) uz Zemgali tiem nesās prāts,
 
(11102.) kur brangu laupījumu vāc.
 
(11103.) Zemgaļi it līksmi bija
 
(11104.) un ilgāk ar vairs negaidīja.
 
(11105.) Kad leiši bija atnākuši
 
(11106.) un zemgaļi tos apsveikuši,
 
(11107.) tad tie, kas gribēja iet karā,
 
(11108.) tie visi gāja leišu barā,
 
(11109.) lai tiktu viņiem piebiedroti,
 
(11110.) jo karot gribējās tiem ļoti.
 
(11111.) Nu leiši pulku kuplināja,
 
(11112.) un tad uz Līvzemi tas jāja.
 
(11113.) Daudz brašu varoņu šai barā
 
(11114.) pār Daugavu tie veda karā.
 
(11115.) Bij virsbīskapam šķērms prāts
 
(11116.) ka karaspēks tiem bija tāds,
 
(11117.) kad tie pa viņa zemi jāja
 
(11118.) un laupīja un dedzināja.
 
(11119.) Un mestram Rīgā sirds vai stājās,
 
(11120.) par ziņu šo viņš nepriecājās.
 
(11121.) Nu sūtīti tiek ziņneši
 
(11122.) uz Igauņzemi, Rēveli,
 
(11123.) uz Lēali, uz Tērbatu,
 
(11124.) lai tie šo vēsti nodotu.
 
(11125.) Mestrs Kūno ar turklāt
 
(11126.) uz Kuldīgu vēl lika jāt
 
(11127.) un žēlojās par zemes bēdām.
 
(11128.) Un komturu uz karstām pēdām
 
(11129.) pie sevis viņš uz Rīgu sauca,
 
(11130.) un komturs steigšus turpu trauca
 
(11131.) ar lepnu pulku paklausīgi.
 
(11132.) Tai pulkā brāļi varonīgi
 
(11133.) un tūkstoš divsimt kuršu bija,
 
(11134.) ko ierodamies ieraudzīja.
 
(11135.) No Kurzemes, kā jums nu paužu,
 
(11136.) šurp nāca sešsimt bīskapļaužu.
 
(11137.) Un tad vēl varoņi
 
(11138.) pavisam drosmīgi -
 
(11139.) tiem arī vēsts bij sūtīta;
 
(11140.) to pils ir bieži minēta:
 
(11141.) par Heiligenbergu pili sauc,
 
(11142.) no kuras knašā pulkā trauc
 
(11143.) šurp varoņi, kā pieklājas.
 
(11144.) Vēl ieradies no Mītavas
 
(11145.) bij komturs: būdams varonis,
 
(11146.) viņš varoņus bij atvedis,
 
(11147.) kas, stiprām tēraudbruņām klāti,
 
(11148.) bij gana labi pasargāti.
 
(11149.) Tos bij viņš līdzi paņēmis,
 
(11150.) ar tiem uz Rīgu atnācis.
 
(11151.) Tas pulks bij tāds kā reti kāds,
 
(11152.) par to bij mestram priecīgs prāts.
 
(11153.) Tur nākuši bij tuvu, tāļu
 
(11154.) daudz varoņu, daudz brašu brāļu.
 
(11155.) Tiem padomu lūgt mestrs steidz,
 
(11156.) vai jauns, vai vecs, lai katrs teic,
 
(11157.) vai iet un cīnīties
 
(11158.) vai labāk atteikties.
 
(11159.) Un visu padoms skanēja,
 
(11160.) ka naidniekam bez cīniņa
 
(11161.) nekādu vaļu nedrīkst ļaut,
 
(11162.) to vajag sist, to vajag kaut.
 
(11163.) Kad lēmums šāds nu pieņemts tika,
 
(11164.) to zemes ļaudīm ziņot lika.
 
(11165.) Pilsoņiem un krustnešiem -
 
(11166.) karotājiem nākamiem -
 
(11167.) kopā jāsajāj nu bija
 
(11168.) tur, kur mestrs norādīja.
 
(11169.) Tie mestra gribu izpildīja.
 
(11170.) Tad karaspēku apskatīja,
 
(11171.) ko cīņā vest pret pagāniem.
 
(11172.) Pustreša tūkstoša bij tiem.
 
(11173.) No igauņiem tur nebija
 
(11174.) neviena paša cilvēka.
 
(11175.) Kad apskate bij notikusi,
 
(11176.) tad jāja tie uz māju pusi.
 
(11177.) Te ziņneši šurp atjoņoja,
 
(11178.) un tie nu mestram paziņoja,
 
(11179.) cik pagānu tur esot.
 
(11180.) Tie vēsti šādu nesot:
 
(11181.) septiņtūkstoš vīru skaitā
 
(11182.) esot šajā karagaitā.
 
(11183.) Vēl esot viņi dzirdējuši,
 
(11184.) ka zemgaļi te atnākuši
 
(11185.) ar visiem saviem karpulkiem
 
(11186.) un maz vairs sargu mājās tiem.
 
(11187.) Tad mestrs brāļiem padomu
 
(11188.) nu lūdza: ko tie ieteiktu,
 
(11189.) lai glābiņš būtu nelaimē
 
(11190.) un kristietībai Līvzemē
 
(11191.) kāds nenodarītu tik ļaunu.
 
(11192.) Tie teica: “Nenāks mums par kaunu,
 
(11193.) ka mēs tiem gribam ļaut
 
(11194.) bez cīņas sirot, graut.”[348]
 
(11195.) Tā atbildēja brāļi tam.
 
(11196.) “Mēs padomu dot nevaram,
 
(11197.) kā pretī stāt tiem tūkstošiem
 
(11198.) ar mūsu spēkiem niecīgiem.
 
(11199.) Ja igauņi būt' atnākuši,
 
(11200.) tie būt' mums cīņā derējuši.”
 
(11201.) Lūk, šo te nu bez vārdiem skaļiem
 
(11202.) tur mestrs runāja ar brāļiem.
 
(11203.) Bet mestrs tomēr negribēja,
 
(11204.) ka sapulce tā izčibēja,
 
(11205.) tam kungam godu nedodot,
 
(11206.) ko allaž pienākas tam dot.
 
(11207.) Kā brāļi viņam ieteica,
 
(11208.) viņš divus pulkus kārtoja
 
(11209.) un ceļā doties steidzināja.
 
(11210.) Tas viens uz Sidabreni[349] jāja,
 
(11211.) bet otrā ierindoja tos
 
(11212.) no kuršu zemes nākušos,
 
(11213.) tie jāja nu ar brāļu baru
 
(11214.) uz Zemgali, kā galvot varu,
 
(11215.) uz Dobeli tur viņi jāja
 
(11216.) un pili izlūkot tad gāja.
 
(11217.) Un viņiem būtu laimējies,
 
(11218.) ja nebūtu tā gadījies,
 
(11219.) ka ļaudis viņus pamanīja
 
(11220.) un tūdaļ prom jau pilī bija.
 
(11221.) Tie četrus tomēr nokāva
 
(11222.) un laupījumu pievāca.
 
(11223.) Tie nodedzināj' pilsētu[350]
 
(11224.) un atstāj' pliku laukumu.
 
(11225.) No darba viņi nebijās,
 
(11226.) tie dieva vārdā rosījās.
 
(11227.) Tā, lūk, šis gājiens nobeidzās.
 
(11228.) Nu Kurzemē tie atgriezās,
 
(11229.) un brāļi visā drīzumā
 
(11230.) jau sveiki bija Kuldīgā,
 
(11231.) tur viņus mīļi sagaidīja,
 
(11232.) un karagājiens galā bija.
 
(11233.) Nu kārta otram karpulkam,
 
(11234.) es teikšu jums, kā gāja tam.
 
(11235.) Tā Sidabrene minētā
 
(11236.) ir zemgaliešu novadā.[351]
 
(11237.) Prāts nesās tiem uz šo te pili.
 
(11238.) Pulks tika vests, kur biezi sili
 
(11239.) un slīkšņas, brikšņi daždažādi,
 
(11240.) jo ceļi turp nu bija tādi.
 
(11241.) Starp brāļiem bij dažs varonis.
 
(11242.) Viens bij tai godā nonācis,
 
(11243.) ka karogu tam uzticēja.
 
(11244.) Viņš to ar godam aizstāvēja
 
(11245.) un braši kāvās cīniņā,
 
(11246.) un godam aizjāja no tā,
 
(11247.) kad Villekīns tur tika kauts,
 
(11248.) kā man jums lasīt bija ļauts.
 
(11249.) Tiklīdz viņš pili ieraudzīja,
 
(11250.) ar savu pulku klāt viņš bija.
 
(11251.) Pie vārtiem piedrāzās tie braši,
 
(11252.) no zirgiem zemē lēca aši
 
(11253.) un visi pilī ielauzās,
 
(11254.) un prieks tiem krūtīs viļņojās.
 
(11255.) Tur ļaudis bij bez ieročiem,
 
(11256.) ko sist un durt nu tikās tiem.
 
(11257.) Pārdesmit sievu, vīriešu
 
(11258.) vēl pilī rada glābiņu.
 
(11259.) Tos, kas pie vārtiem palika
 
(11260.) un brāļus tālāk nelaida,
 
(11261.) tos tagad nomušīt nu nācās:
 
(11262.) tie brāļiem pārāk virsū mācās.
 
(11263.) Tas brālis, karogu kas nesa,
 
(11264.) ar vienu roku tas tik tesa
 
(11265.) it visus, kas tam ceļā bija:
 
(11266.) tiem brūces vairs ar nesadzija.
 
(11267.) Ar otru roku turēja
 
(11268.) tas karogu. Un nebija
 
(11269.) nevienam darba aptrūcis,
 
(11270.) līdz ļaužu bars bij apkauts viss.
 
(11271.) Tiem bija karakalpi braši,
 
(11272.) kas rīkojās tur varen knaši
 
(11273.) ar dūrieniem un cirtieniem.
 
(11274.) Nu ņēmās viņi draudēt tiem,
 
(11275.) kas pilī bija sabēguši,
 
(11276.) un kājām skrēja iekarsuši
 
(11277.) ar karogu tad tuvcīņā,
 
(11278.) lai ielauztos pa vārtiem tā.
 
(11279.) Tur viņiem tika pretī dots
 
(11280.) un smagi tika ievainots
 
(11281.) pats karodznieks. No vārtiem brāļus
 
(11282.) ar stipriem sviedieniem kā cāļus
 
(11283.) drīz zemgalieši atsist spēja
 
(11284.) un vārtus cieši aizbultēja.
 
(11285.) Bij brāļi spiesti atkāpties.
 
(11286.) Pie viņu kājām it paties
 
(11287.) bij kaudzēm ļaužu, kaujā kautu,
 
(11288.) pat vezumā tos nesakrautu.
 
(11289.) Tad pulku steidza kopā vākt
 
(11290.) un lika uzbrukumu sākt.
 
(11291.) Un tad nu pēkšņi notika,
 
(11292.) ka dega visa pilsēta;
 
(11293.) par to sirds brāļiem skumjās mācās,
 
(11294.) ka projām jāt tik drīz tiem nācās.
 
(11295.) Kas pilsētā vien atradās,
 
(11296.) no karaspēka neglābās:
 
(11297.) ne lopi, nedz ar ļaudis.
 
(11298.) Dievs laupījumu skaudis
 
(11299.) tur brāļiem tiešām nebija:
 
(11300.) ja patiesība jāsaka,
 
(11301.) nekas tur pilī nenonāca,
 
(11302.) it visu brāļi līdzi vāca.
 
(11303.) Tai cīniņā bij nokautu
 
(11304.) pustreša simta cilvēku
 
(11305.) un sešdesmit bij gūstā ņemts.
 
(11306.) Tāds iznākums tiem bija lemts.
 
(11307.) No pils nu viņi projām jāja
 
(11308.) un līksmi dievu slavināja:
 
(11309.) ko saviem draugiem dot viņš prata,
 
(11310.) tas viss par labu jāuzskata,
 
(11311.) par to būs viņam godu dot -
 
(11312.) tik bezprātis to nesaprot.
 
(11313.) Pulks sveiks nu Rīgā pārnāca.
 
(11314.) Kurš kristīgais to redzēja,
 
(11315.) tas Jēzu Kristu slavināja,
 
(11316.) kā nākas, viņu daudzināja.
 
(11317.) Bij trešais rīts jau pienācis
 
(11318.) pēc tā, kas tur bij noticis,
 
(11319.) kad lepnais leišu pulks nu jāja,
 
(11320.) kur ceļš uz mājām vedināja, -
 
(11321.) tie savā zemē atgriezās.
 
(11322.) Bet zemgaļi nu bēdājās,
 
(11323.) kad savā zemē pārnāca
 
(11324.) un lielo postu redzēja,
 
(11325.) ka savas saimes zaudējuši.
 
(11326.) Tie vēlējās, kaut nebijuši
 
(11327.) nekad no mājām aizgājuši.
 
(11328.) Daudz mantu tie bij zaudējuši,
 
(11329.) ko neatgūt tiem vairs nudien.
 
(11330.) Nu sliktāk klājās tiem arvien.
 
(11331.) Uz mājām lietuvieši jāja,
 
(11332.) un sāpīgi pie sirds tiem gāja
 
(11333.) tās nedienas un ciešanas,
 
(11334.) kas zemgaļiem bij uzkrautas.
 
(11335.) Tie bēdu dziesmas dziedāja.
 
(11336.) Bet neilgs laiks vien pagāja,
 
(11337.) līdz atkal bija uzcelta
 
(11338.) no jauna viņu pilsēta.
 
(11339.) Tak drīz vien brāļi atnāca,
 
(11340.) to atkal nodedzināja.
 
(11341.) Tas zemgaļiem nu nepatika,
 
(11342.) un citur uzcelta tā tika.
 
(11343.) Bij Heiligenberga tuvumā,
 
(11344.) par postu zemgaļiem bij tā.
 
(11345.) Kad art tie vēlējās
 
(11346.) vai sējai taisījās,
 
(11347.) kaimiņi tad atnāca,
 
(11348.) vīrus, zirgus pievāca.
 
(11349.) Kad brāļiem bailes mitējās,
 
(11350.) tie atkal kopā pulcējās
 
(11351.) un atkal viņu zemē jāja
 
(11352.) un laupīja un dedzināja.
 
(11353.) Un dažu reizi notika,
 
(11354.) ka divus pulkus redzēja,
 
(11355.) kā tie šīs abas pilsētas,
 
(11356.) kas bij ap pilīm uzceltas,
 
(11357.) pa reizei nodedzināja.
 
(11358.) Tur varoņdarbus darīja
 
(11359.) gan Raktē, gan ar Dobelē:
 
(11360.) neviens tos veikt tur nekavē.
 
(11361.) Kad brāļi tiem tur uzbruka,
 
(11362.) tad pilsētu tie atstāja.
 
(11363.) Bet tie, kas pilī nepamuka,
 
(11364.) kad brāļi viņiem virsū bruka,
 
(11365.) tie dzīvību nu pazaudēja,
 
(11366.) ja gūstā doties negribēja.
 
(11367.) Tiem lopus, mantu atņēma,
 
(11368.) par ko tie ļoti noskuma.
 
(11369.) Kad nāca laiks uz rudens pusi
 
(11370.) un labība bij nobriedusi,
 
(11371.) kā zāli to tad nokapāja:
 
(11372.) tā nu tiem zemgaļiem tur gāja.
 
(11373.) Bads visā zemē izcēlās.
 
(11374.) Lai kā tie arī pūlējās,
 
(11375.) tos brāļi mierā neatstāja
 
(11376.) un šurp no jauna pulkā jāja.
 
(11377.) Lai zemgaļi tos nemanītu,
 
(11378.) pirms laika projām neaizdzītu,
 
(11379.) tie citus ceļus meklēja,
 
(11380.) līdz beidzot ceļu atrada
 
(11381.) pa jūrmalu uz Dobeli.
 
(11382.) Bij nelaimīgi zemgaļi,
 
(11383.) tiem lielu postu nodarīja,
 
(11384.) kas viņus gauži nomocīja:
 
(11385.) tik daudz tur viņus šāva, sita.
 
(11386.) Tad uzmācās vēl bēda cita:
 
(11387.) no Heiligenbergas vīri nāca
 
(11388.) un bieži laupījumu vāca.
 
(11389.) Ko vārtu priekšā notvēra,
 
(11390.) tos gūstīja vai apsita.
 
(11391.) Tad bēdājās nu zemgaļi:
 
(11392.) tie kļuva pliki, nabagi.
 
(11393.) Un, kad nu bēdas tā tos māca,
 
(11394.) tad pēkšņi arī padoms nāca:
 
(11395.) Dobeli tie atstāja
 
(11396.) un projām no tās aizgāja,
 
(11397.) gan dikti nelaimīgi,
 
(11398.) bet tomēr apņēmīgi.
 
(11399.) Bij ļoti jāgaužas nu tiem,
 
(11400.) jo nebija kopš senlaikiem
 
(11401.) tāds ļaunums viņiem noticis,
 
(11402.) kāds tagad bija uzkritis.[352]
 
(11403.) Uz Rakti daļa no tiem gāja,
 
(11404.) uz Lietuvu tie citi jāja,
 
(11405.) tur glābiņu tie meklēja.
 
(11406.) Pēc tam, pēc laika neilga,
 
(11407.) Dobeli tad pelnos vērta.
 
(11408.) Simts mārciņu[353] tā bija vērta.
 
(11409.) Kad Dobele bij ieņemta,
 
(11410.) tad Raktes pilij uzbruka.
 
(11411.) Tā kādu laiku pretojās.
 
(11412.) Bet tiem tik bieži uzmācās,
 
(11413.) ap pili dedzināts tā tika,
 
(11414.) ka tur vairs dzīvot nepatika.
 
(11415.) Turklāt vēl bads tos mocīja,
 
(11416.) tur daudzus arī apkāva.
 
(11417.) It drīz tie pili pameta
 
(11418.) un ordenim ar atstāja
 
(11419.) par ķīlu mantojumu savu,
 
(11420.) un devās citur meklēt slavu.
 
(11421.) Es neesmu to taujājis,
 
(11422.) kāds posts viss tiem tur noticis.
 
(11423.) Bij Heiligenbergā iecelts ticis
 
(11424.) kāds komturs, kā to mestrs licis.
 
(11425.) Tas viņu iepriecināja.
 
(11426.) Viņš ķīlu sadedzināja.
 
(11427.) Kad Raktes pils bij nodegusi,
 
(11428.) bij Sidabrene palikusi -
 
(11429.) tā vārdā sauca kādu pili
 
(11430.) tur Zemgalē, kur biezi sili.
 
(11431.) Daudz varoņu tur bija brašu -
 
(11432.) turp jājāj bij caur mežu plašu.
 
(11433.) Daudz ļauna tie bij darījuši:
 
(11434.) bij kristietību postījuši.
 
(11435.) Tas kremta dieva bruņiniekiem,
 
(11436.) tie sadusmojās ne par niekiem
 
(11437.) un pili lenca niknumā
 
(11438.) gan rītā, gan ar vakarā.
 
(11439.) Bez mitas brāļi pūlējās,
 
(11440.) no ūdens viņi nebijās,
 
(11441.) lai kāds ar iegadījās laiks,
 
(11442.) vai bargi auksts, vai silts un maigs;
 
(11443.) ja karā jāt tiem nolemts bija,
 
(11444.) tad tie nevienu netaupīja -
 
(11445.) ko vien tie prasīja,
 
(11446.) to ļaudis pildīja,
 
(11447.) vai karakalps, vai lēņa vīrs[354],
 
(11448.) vai netīrs bija darbs vai tīrs.
 
(11449.) Ar Rīgas bīskaps[355] līdzēja
 
(11450.) un savus ļaudis sūtīja,
 
(11451.) un kurši arī turpu trauca
 
(11452.) ar karaspēku, kad tos sauca:
 
(11453.) kā brāļi gribēja,
 
(11454.) tā kurši darīja.
 
(11455.) Tas pulks bij prāvs, kas karā gāja;
 
(11456.) uz Sidabreni tas nu jāja
 
(11457.) un turieniešus dzina briesmās.
 
(11458.) Tiem pilsēta tur dega liesmās
 
(11459.) daudz biežāk, nekā patikās.
 
(11460.) Kas laikus pilī neglābās,
 
(11461.) tos gūstā saņēma vai kāva.
 
(11462.) Posts zemei atspirgt neatļāva,
 
(11463.) un bēdu dziesmas skanēja,
 
(11464.) ko gauzdamies nu dziedāja
 
(11465.) tie nelaimīgie Zemgalē -
 
(11466.) gan Raktē, gan ar Dobelē.
 
(11467.) Tik bieži viņus aplaupīja,
 
(11468.) ka daži pat jau badā bija.
 
(11469.) Jau šaubas viņu prātus māca,
 
(11470.) kad pēkšņi dažiem padoms nāca,
 
(11471.) ko viņi darbos piepildīja
 
(11472.) un pareizi ar izdarīja:
 
(11473.) tie savām saimēm lika iet
 
(11474.) uz pili kopā vienuviet.
 
(11475.) Ar visām mantām drošībā
 
(11476.) tās gudri nonāca nu tā:
 
(11477.) nu saimes visas pilī bija,
 
(11478.) un it neviens to nemanīja;
 
(11479.) tad paši līdz tie iegāja.
 
(11480.) Un, kad nu tas tā notika,
 
(11481.) tie sauca vienā saukšanā
 
(11482.) un sacīja tiem citiem tā:
 
(11483.) “Kas sadzīvot ar brāļiem māk,
 
(11484.) tas lai ar mieru iekšā nāk!”
 
(11485.) Tā viņi ātri izpētīja,
 
(11486.) kurš no tiem viņu pusē bija.
 
(11487.) Kas pilsētā tur palika,
 
(11488.) tie bēdās dienas vadīja.
 
(11489.) Tie ilgi nepalika tur,
 
(11490.) tiem jābēg bija citur kur,
 
(11491.) jo bads tos nežēlīgi spieda.
 
(11492.) Un citi bijās nāves bieda:
 
(11493.) ka brāļi viņiem neuzkristu
 
(11494.) un viņus visus neapsistu.
 
(11495.) No Sidabrenes viņi muka,
 
(11496.) un nelaimes tiem virsū bruka
 
(11497.) par to, ka viņi aizgāja
 
(11498.) un Sidabreni atstāja.
 
(11499.) Tie apmetušies Lietuvā.
 
(11500.) Tur klīst tie tagad svešumā,
 
(11501.) un liels ir viņu zaudējums:
 
(11502.) tiem zudis tēvu mantojums.
 
(11503.) Bet tie, kas bija apspriedušies
 
(11504.) un pilī bija palikušies,
 
(11505.) tie varoņi bij braši.
 
(11506.) Tie lika sūtņiem aši
 
(11507.) nu skriet ar vēstīm savām
 
(11508.) caur mežiem un pār pļavām
 
(11509.) pie komtura uz Mītavu
 
(11510.) un darīt to tam zināmu,
 
(11511.) kas Sidabrenē noticis
 
(11512.) un ko to kopums nolēmis.
 
(11513.) Kad tam tas viss bij pasacīts
 
(11514.) un tā, kā nākas, izklāstīts,
 
(11515.) tie lūdza palīgus tiem dot
 
(11516.) un lai pats komturs atnākot
 
(11517.) un, kā tam patiktu,
 
(11518.) lai tā ar darītu.
 
(11519.) Par to nu komturs priecīgs bija
 
(11520.) un tā, kā lūgts, ar izdarīja,
 
(11521.) tai pašā mirklī apņēmies,
 
(11522.) ka daži brāļi līdzi ies.
 
(11523.) Bet daļai no šiem zemgaļiem
 
(11524.) bij jāpaliek par ķīlniekiem.
 
(11525.) Tad brāļus turp viņš sūtīja,
 
(11526.) to paražas kas zināja,
 
(11527.) tie arī stopus ņēma līdz.
 
(11528.) Un, kad nu tas bij padarīts,
 
(11529.) tad komturs ilgi nekavējās,
 
(11530.) vairs ilgāk gaidīt nevēlējās,
 
(11531.) viņš paziņot to lika,
 
(11532.) kā viņam ieteikts tika.
 
(11533.) Mestrs Kūno, brālis šis,
 
(11534.) kas drosmīgs bija varonis
 
(11535.) un Līvzemē bij mestra vietā,
 
(11536.) bij aizjājis kaut kādā lietā.
 
(11537.) Un, kamēr viņš bij izjājis,
 
(11538.) viņš savā vietā atstājis
 
(11539.) gudru vīru bija.
 
(11540.) Tam nu pavēstīja,
 
(11541.) kas Sidabrenē noticis.
 
(11542.) Un, kad tas bija dzirdējis,
 
(11543.) ka ķīlniekus tie gribot dot
 
(11544.) un kristīgi ar dzīvošot,
 
(11545.) tad viņš, kas mestra vietnieks bija,
 
(11546.) ar gudru prātu pavēstīja,
 
(11547.) ka ziņa viņu priecina.
 
(11548.) Viņš gudros brāļus sasauca,
 
(11549.) kam padomus dot labpatika,
 
(11550.) un tiem šo lietu priekšā lika.
 
(11551.) Viņš lūdza tiem nu padomu,
 
(11552.) kā lai šo lietu kārtotu,
 
(11553.) ka ordenim tas izdevīgi.
 
(11554.) Tie visi bija vienprātīgi,
 
(11555.) ka jāpieņem ir zemgaļi
 
(11556.) un jādodas tad steidzīgi
 
(11557.) ir Sidabreni nodedzināt:
 
(11558.) to vajagot nu pasteidzināt.
 
(11559.) Kad tas nu nospriests bija,
 
(11560.) tad brāļus aizsūtīja
 
(11561.) uz Mītavu jo aši.
 
(11562.) Turp jāja viņi knaši,
 
(11563.) ne mirkli neatpūtās
 
(11564.) šais ceļa gaitās grūtās,
 
(11565.) līdz beidzot galā nonāca.
 
(11566.) Tur komturam tie ziņoja,
 
(11567.) ka viņam līdzi jādodoties.
 
(11568.) Tik lai viņš labi uzmanoties.
 
(11569.) Kad komturam tas zināms tika,
 
(11570.) viņš saviem brāļiem posties lika,
 
(11571.) lai būtu tie it mudīgi,
 
(11572.) kā pieklājas, ar gatavi,
 
(11573.) un jāja nu uz zemgaļiem
 
(11574.) ar daudziem brašiem varoņiem.
 
(11575.) Pie Sidabrenes mežmalā
 
(11576.) pulks apmetās tad atpūtā.
 
(11577.) Viņš brāļus lūdza uzgaidīt
 
(11578.) un devās pili izpētīt,
 
(11579.) lai tur nu tad ar gudru prātu
 
(11580.) to patiesību izzinātu.
 
(11581.) Ar kādu brāli viņš nu jāja
 
(11582.) un visu smalki izzināja.
 
(11583.) Ar viņu daži kalpi bija.
 
(11584.) Neviens tur viņu nemanīja,
 
(11585.) līdz viņš pie vārtiem pienāca.
 
(11586.) Tad viņu mīļi apsveica,
 
(11587.) pils ļaudīm prieks bij it paties,
 
(11588.) ka viņš pie tiem bij ieradies.
 
(11589.) Par mieru viņi norunāja,
 
(11590.) un viss pēc viņa prāta gāja.
 
(11591.) Tie savā starpā izlīga,
 
(11592.) un zemgaļus tas priecēja.
 
(11593.) Tad lika brāļus aicināt,
 
(11594.) un pulks ar prieku drīz bij klāt.
 
(11595.) Bet pili tagad atstāt nācās,
 
(11596.) un visi no tās ārā vācās,
 
(11597.) it visus lopus izdzīt lika,
 
(11598.) nekas tur iekšā nepalika.
 
(11599.) Tā brāļi tur nu strādāja,
 
(11600.) līdz pili nodedzināja.
 
(11601.) Tad tie no vaļņa aizgāja
 
(11602.) un priekā dievu slavēja,
 
(11603.) un tad ar ļaudīm, mantām jāja,
 
(11604.) ko ceļā labi apsargāja,
 
(11605.) un aizveda tos drīzumā
 
(11606.) it visus sveikus Mītavā.
 
(11607.) Kad Sidabrene liesmās gruva,
 
(11608.) tad zeme apkārt tukša kļuva.
 
(11609.) Par to, kas tur bij noticis,
 
(11610.) neviens pēc tam nav runājis.
 
(11611.) Tik mazliet elpu atvilkt gribu,
 
(11612.) tad stāstīšu jums patiesību,
 
(11613.) kopš kuras dienas, kura rīta
 
(11614.) tā zeme tika nopostīta.
 
(11615.) Kad Heiligenbergas pili,
 
(11616.) kam apkārt lieli sili,
 
(11617.) Zemgaļzemē uzbūvēja
 
(11618.) un debestēvam uzticēja,
 
(11619.) tad dienā divpadsmitā,
 
(11620.) kopš uzcelta pils šitā,
 
(11621.) nāca tērvetieši
 
(11622.) un apņēmās nu cieši,
 
(11623.) ka savu pili nodedzinās.
 
(11624.) Pēc tam to nožēlot tie zinās.
 
(11625.) Pēc pirmā šāda gadījuma,
 
(11626.) par kuru pēcāk viņi skuma,
 
(11627.) gads ceturtais kad pienāca,
 
(11628.) tad vēl trīs pilis nodega,
 
(11629.) ko es jau kādreiz nosaucu
 
(11630.) un tagad vēlreiz nosaukšu,
 
(11631.) lai zin tās visa pasaule:
 
(11632.) tās Rakte bij un Dobele,
 
(11633.) un Sidabrene trešā bija.
 
(11634.) Tās visas uguns nopostīja,
 
(11635.) kad tūkstoš gadu un divsimt
 
(11636.) pēc tam, kad dievam nācās dzimt,
 
(11637.) un deviņi vēl desmiti
 
(11638.) jau projām bija aizlaisti;[356]
 
(11639.) tad valdīja ar gudru ziņu
 
(11640.) kāds slavens mestrs, sauca viņu
 
(11641.) par brāli Kūno. Brālis šis
 
(11642.) bij neaprakstāms skaistulis.
 
(11643.) Viņš Hacigenšteinā dzimis bija.
 
(11644.) Kā Zemgaļzemi nopostīja
 
(11645.) un kad tas bija noticis,
 
(11646.) to esmu nu jums pateicis.
 
(11647.) Tas, kas reiz manā vietā nāks,
 
(11648.) tas tad ar tālāk rakstīt sāks.
 
(11649.) Brālis Kūno minētais,
 
(11650.) zemes mestrs slavenais,
 
(11651.) Līvzemē bij darbojies
 
(11652.) divus gadus it paties.
 
(11653.) Pēc tam tad viņu atcēla
 
(11654.) no minētā šī amata
 
(11655.) un citu brāli izraudzīja,
 
(11656.) kas Līvzemē nu mestrs bija, -
 
(11657.) par brāli Haltu[357] viņu sauca.
 
(11658.) No Mergentheimas[358] šurp viņš brauca,
 
(11659.) jo tur viņš tika ievēlēts.
 
(11660.) Viņš varonis bij neredzēts,
 
(11661.) un braša bija viņa stāja.
 
(11662.) Kad Līvzemē to uzzināja
 
(11663.) un vēstules bij lasītas,
 
(11664.) ka iecelts ir par mestru tas,
 
(11665.) bij daudzas sirdis priecīgas.
 
(11666.) To mīlēja gan liels, gan mazs.
 
(11667.) Ne brāļi, nedz ar zemes ļaudis,
 
(11668.) neviens nav viņa laimi skaudis:
 
(11669.) tie laipni bij un padevīgi,
 
(11670.) to ticēt varat nešaubīgi.
 
(11671.) Viņš bija gudrs, iznesīgs
 
(11672.) un arī ļoti tikumīgs.
 
(11673.) Lai paklusēt nu man ir ļauts:
 
(11674.) jau garu runu pārāk daudz.
 
(11675.) Bij viņa laikā varonis,
 
(11676.) pēc izskata īsts brašulis,
 
(11677.) tas Kuldīgā bij izvēlēts,
 
(11678.) tam brāļus kopt bij uzticēts.[359]
 
(11679.) Un tad nu viņš reiz vienojās
 
(11680.) ar saviem brāļiem, ka tie jās
 
(11681.) pret leišiem karagājienā.
 
(11682.) Tā nosprieda tie klusībā.
 
(11683.) Kad viss pēc viņa prāta gāja,
 
(11684.) vairs kavēties viņš nedomāja.
 
(11685.) Viņš sūtņus kuršiem sūtīja,
 
(11686.) kas Kuldīgā tad sanāca
 
(11687.) ar prieku nu, kā nolikts bija,
 
(11688.) un it nekas tos nebaidīja,
 
(11689.) tie labprāt devās līdz šai gaitā.
 
(11690.) Bij trīsarpussimt vīru skaitā,
 
(11691.) kas bija karot sanākuši.
 
(11692.) Tie bija līdzi paņēmuši
 
(11693.) ar kalpiem divpadsmit vēl brāļu.
 
(11694.) Tad gāja tie nu ceļu tāļu,
 
(11695.) kurp brāļiem bija nodomāts:
 
(11696.) uz Lietuvu tiem nesās prāts.
 
(11697.) Pulks bija labi sakārtots,
 
(11698.) pēc karogiem viss sakopots.
 
(11699.) Pa priekšu gāja ceļveži,
 
(11700.) tiem pakaļ nāca kareivji,
 
(11701.) tie purvus, mežus izbradāja,
 
(11702.) pa sliktiem ceļiem izstaigāja,
 
(11703.) ne laipu bija tur, ne tiltu,
 
(11704.) un likās, kāds tos dūkstīs viltu.
 
(11705.) Bet priecīgi tie staigāja,
 
(11706.) līdz Lietuvā tie nonāca.
 
(11707.) Uz naktsguļu pulks apmetās.
 
(11708.) Nu teikšu jums, kā gadījās.
 
(11709.) No kalpiem ņēmis knašākos,
 
(11710.) bij komturs izsūtījis tos,
 
(11711.) lai ceļus viņi novērotu
 
(11712.) un zemi labi izlūkotu,
 
(11713.) kur brāļiem sirot nesās prāts,
 
(11714.) vai pretinieks tur būs tiem kāds.
 
(11715.) Nu leišu pulks bij sanācis,
 
(11716.) kā esmu to es dzirdējis,
 
(11717.) tie gribēj' zemi aizsargāt:
 
(11718.) bij izdevies tiem uzzināt,
 
(11719.) ka brāļi bija nākuši,
 
(11720.) lai atnestu tiem nelaimi.
 
(11721.) Tie nu vairs ilgāk negaidīja,
 
(11722.) un labākie, kas zirgos bija,
 
(11723.) it prāvā pulkā kopā stāja
 
(11724.) un itin nikni tālāk jāja,
 
(11725.) līdz beidzot pēdas ieraudzīja,
 
(11726.) kur brāļu pulks vēl nesen bija.
 
(11727.) Par to no sirds tie priecājās
 
(11728.) un vēl jo ātrāk pasteidzās,
 
(11729.) līdz tur tie nonāca,
 
(11730.) kur pulku redzēja.
 
(11731.) Kurš jāšus nācis bija, tas,
 
(11732.) pēc tēvutēvu paražas,
 
(11733.) no zirga zemē lēca aši.
 
(11734.) Tie nekavējās vairs, bet knaši
 
(11735.) nu brāļu pulkam virsū skrēja.
 
(11736.) Tak brāļi atvairīties spēja
 
(11737.) un dūšīgi tiem pretī nesās.
 
(11738.) Tā, kājās stāvot, viņi tesās.
 
(11739.) Brāļi, tāpat kalpi ar,
 
(11740.) kas kauties prot un kauties var,
 
(11741.) nu virsū metās pagānbaram
 
(11742.) ar karogu - to sacīt varam,
 
(11743.) līdz mežam tie tam pretī skrēja.
 
(11744.) Bet pagāni ar negulēja.
 
(11745.) Ar šķēpiem sviedās varoņi,
 
(11746.) gan kristīgie, gan pagāni.
 
(11747.) Vai kādu vēl lai mudina?
 
(11748.) Kurši bij pie karoga
 
(11749.) un augstu turēj' varoņgaru,
 
(11750.) un brāļi nu ar savu baru
 
(11751.) virsū bruka pagāniem.
 
(11752.) Dievs žēlīgs palīdzēja tiem,
 
(11753.) tie cirtās, dūrās, cīkstējās,
 
(11754.) līdz pagāni tad atkāpās.
 
(11755.) Nu abām pusēm varoņi
 
(11756.) gulēja tur nokauti.
 
(11757.) Tad bēgt nu nācās pagāniem.
 
(11758.) Liels kauns tas bija lietuvjiem,
 
(11759.) ka tie nu bēga cits aiz cita,
 
(11760.) un dažam tīrā laime šķita,
 
(11761.) ka tas vēl kājām aizlasījās.
 
(11762.) Nakts tumsā projām aizlavījās
 
(11763.) no brāļiem tik daudz ienaidnieku.
 
(11764.) Bet brāļi atrada par prieku
 
(11765.) tai mežā drēbes, vairogus,
 
(11766.) kā arī šķēpus, zobenus.
 
(11767.) Simt sešdesmit tur zirgu bija,
 
(11768.) ko brāļi ar vēl sagūstīja.
 
(11769.) Tad viņi dievu slavēja,
 
(11770.) ka šeitan gods tam notika.
 
(11771.) Un tad uz mājām viņi jāja.
 
(11772.) Tik reti atpūsties tie stāja,
 
(11773.) līdz tur tie nonāca,
 
(11774.) kur pili redzēja;
 
(11775.) tā pils bij Embūte[360],
 
(11776.) tā zeme - Kurzeme.
 
(11777.) Tie laupījumu paņēma -
 
(11778.) tā lieta man ir zināma -
 
(11779.) un brālīgi to sadalīja.
 
(11780.) No tā tad sava daļa bija
 
(11781.) ar debestēvam jāpiešķir,
 
(11782.) kas gādājis par viņiem ir.
 
(11783.) Tad tie vairs ilgi nedomāja,
 
(11784.) uz mājām Kurzemē tie jāja.
 
(11785.) Kad zināms tika Kuldīgā,
 
(11786.) ka pulks ir visā pilnībā
 
(11787.) sveiks, vesels mājās pārradies,
 
(11788.) bij pamats visiem priecāties.
 
(11789.) Tie Jēzu Kristu slavēja,
 
(11790.) kam pienākas tā godība,
 
(11791.) un arī viņa mīļo māti -
 
(11792.) tie abi tika cildināti;
 
(11793.) ir jārāda tiem godbijība,
 
(11794.) jo liela viņu labestība.
 
(11795.) Kad žēlastības dienās viņās,
 
(11796.) par ko jums stāstīju šais ziņās,
 
(11797.) zemgaliešus padzina
 
(11798.) un viena pils tik palika,
 
(11799.) tik Heiligenberga viena pati,
 
(11800.) bet citas, kur vien veras skati,
 
(11801.) bij iznīcinātas
 
(11802.) un nodedzinātas,
 
(11803.) pēc brāļu padoma tad vieda
 
(11804.) nu mestrs līdz ar viņiem sprieda,
 
(11805.) ka Heiligenberga nojaucama.
 
(11806.) Tā lieta būtu apsveicama:
 
(11807.) tad varētu tie tālāk jāt
 
(11808.) un kristietību aizsargāt
 
(11809.) pret negantajiem pagāniem.
 
(11810.) Jo dieva spēks bij kristīgiem
 
(11811.) jau palīdzējis dažubrīd.
 
(11812.) Nu gribu es jums pastāstīt,
 
(11813.) kā leiši bij uz Kurzemi
 
(11814.) ar karaspēku nākuši.
 
(11815.) Par Talsiem[361] kādu pili sauca,
 
(11816.) turp tie nu kādu rītu trauca,
 
(11817.) lai neganti tai uzbruktu.
 
(11818.) Ar lielām mokām pilsētu
 
(11819.) kaut kādīgi vēl noturēja
 
(11820.) un arī pili paglābt spēja.
 
(11821.) Kas ārpusē tai atradās,
 
(11822.) no tiem tik retais izglābās:
 
(11823.) tie tika gūstīti vai kauti.
 
(11824.) Ar laupījumu pilni krauti
 
(11825.) bij vezumi, ko aizveda.
 
(11826.) Bet pils vēl stāvam palika.
 
(11827.) Kad pulkiem mājup griezties lika,
 
(11828.) tas pēkšņi viņiem aizliegts tika
 
(11829.) ar paša dieva palīdzību,
 
(11830.) kā jums to tūdaļ stāstīt gribu.
 
(11831.) Bij zināms kļuvis Mītavā,
 
(11832.) ka leiši karagājienā
 
(11833.) uz Kurzemi nu šurpu jāja.
 
(11834.) Kad Mītavā to uzzināja,
 
(11835.) tad komturs steidzīgi,
 
(11836.) kā brāļi lēmuši,
 
(11837.) vēstuli nu rakstīt lika,
 
(11838.) caur ko tas mestram zināms tika,
 
(11839.) kurš tanī laikā Rīgā bija.
 
(11840.) Kad vēstuli tam nolasīja,
 
(11841.) viņš vairs to lietu neatlika
 
(11842.) un brāļiem to nu izlemt lika,
 
(11843.) viņš lūdza vecu, lūdza jaunu,
 
(11844.) jo padoms nav nekad par ļaunu:
 
(11845.) lai teic, vai cīnīties
 
(11846.) vai labāk atteikties.
 
(11847.) Tāds prāts bij visiem bruņiniekiem
 
(11848.) ka nedrīkst atļaut ienaidniekiem
 
(11849.) no zemes projām jāt:
 
(11850.) pret tiem būs cīņā stāt,
 
(11851.) tie jāapkauj ir tā kā cāļi.
 
(11852.) Tur bija arī sveši brāļi:
 
(11853.) no Vilandes, kā zināms man,
 
(11854.) no Veisenšteinas arīdzan.
 
(11855.) Kad visi tā nu izlēma,
 
(11856.) tad mestrs sūtņus sūtīja,
 
(11857.) uz Siguldu kas steigšus jāja.
 
(11858.) Kad tur šo vēsti uzzināja,
 
(11859.) tad Rīgā ieradās tie aši.
 
(11860.) Tur nāca varoņi it braši,
 
(11861.) ko sūtīja šurp pilsoņi,
 
(11862.) un līdzi devās krustneši,
 
(11863.) jo svēts ir paradums tiem šis.
 
(11864.) Kad karaspēks bij sanācis,
 
(11865.) daudz atpūsties tas neatļāvās,
 
(11866.) bet ātrāk tik uz priekšu rāvās,
 
(11867.) līdz kamēr turpu nonāca,
 
(11868.) kur kādu pili redzēja,
 
(11869.) pie Zemgales kas uzcelta
 
(11870.) un Mītava bij nosaukta.
 
(11871.) Par to tiem tur bij priecīgs prāts,
 
(11872.) jo nodoms tiem nu bija tāds:
 
(11873.) ja nebūtu šie atnākuši,
 
(11874.) tad palīgā būt' pasaukuši
 
(11875.) tie dievu, cerot paši spēt
 
(11876.) ienaidnieku uzvarēt.
 
(11877.) Nu atnācējus sveicināja
 
(11878.) un cīņā līdzi aicināja.
 
(11879.) Tad karaspēku sakārtoja,
 
(11880.) pēc karogiem to sakopoja,
 
(11881.) un devās tas uz Zemgali.
 
(11882.) To upi sauc par Skujaini[362],
 
(11883.) kurp karaspēku aizvadīja, -
 
(11884.) tā tolaik itin plata bija -
 
(11885.) un tur tad mežā tuvējā
 
(11886.) pulks apmetās nu atpūtā.
 
(11887.) Tad izlūkos uz Kurzemi
 
(11888.) nu sūtņi tika sūtīti,
 
(11889.) kam ceļi bija zināmi,
 
(11890.) un nonāca tie mudīgi
 
(11891.) drīz vien tik tuvu lietuvjiem,
 
(11892.) ka viss to pulks bij redzams tiem.
 
(11893.) Par to no sirds tie priecājās,
 
(11894.) bet neba ilgi kavējās:
 
(11895.) drīz vien jau atpakaļ tie bija
 
(11896.) un brāļiem par to pavēstīja;
 
(11897.) tie sacīja: “Nāk pagāni,
 
(11898.) tie laupījumu guvuši,
 
(11899.) tie redzami jau tuvumā.
 
(11900.) Es gribu pasacīt jums, kā
 
(11901.) tie viens ar otru runāja:
 
(11902.) “Pār upi tilts mums jātaisa.””
 
(11903.) Jau brāļi paši dzirdēja,
 
(11904.) kā leišu balsis skanēja.
 
(11905.) Tie visu nakti būvēja,
 
(11906.) līdz beidzot tiltu uzcēla.
 
(11907.) Otrā dienā rītausmā
 
(11908.) kristīgie nu darīj' tā:
 
(11909.) karaspēks viss kājām gāja,
 
(11910.) brāļi zirgus paglabāja,
 
(11911.) kas atstāti nu bija tiem.
 
(11912.) Vien jāšus dažiem varoņiem
 
(11913.) kā pirmiem uzbrukt leišiem lika,
 
(11914.) un arī vadons dots tiem tika:
 
(11915.) brālis Merkelīns[363] tas bija.
 
(11916.) To pagāni nu izbaudīja,
 
(11917.) kāds prieks bij tam un viņa baram,
 
(11918.) un arī mēs to sacīt varam.
 
(11919.) Uz upi leiši droši nāca,
 
(11920.) jo viņiem prātā neienāca,
 
(11921.) ka kāds ar viņiem cīnītos.
 
(11922.) Tur redzēj' ejam, jājam tos.
 
(11923.) Tad brālis Merkelīns
 
(11924.) nu uzklupa tiem grīns,
 
(11925.) un pagāni ar matīt sāca,
 
(11926.) ka kristīgo bars virsū nāca,
 
(11927.) tie atpakaļ tikt gribēja,
 
(11928.) bet pēkšņi tilts tiem sabruka.
 
(11929.) Tur nokauts tika valdniekdēls;
 
(11930.) bij tēvam izmisums nu žēls.
 
(11931.) Daudz pagānu tur galvas lika.
 
(11932.) Kāds pelēks mūks tā paglābts tika,
 
(11933.) ko Kurzemē bij lietuvji
 
(11934.) sev līdzi gūstā ņēmuši:
 
(11935.) tas bija Vigbolds Dozelis[364].
 
(11936.) Nu pagāniem tilts sabrucis.
 
(11937.) Pie upes brāļi pienāca,
 
(11938.) celt citu tiltu gribēja.
 
(11939.) Un tad tāds joks tur notikās,
 
(11940.) ka pagāni tur apsēdās,
 
(11941.) tie necentās ne kaut, ne zvelt,
 
(11942.) tie ļāva citu tiltu celt;
 
(11943.) nekā tie ļauna nedarīja,
 
(11944.) līdz jaunais tilts jau gatavs bija.
 
(11945.) Nu brāļi spēku guva dziesmās:
 
(11946.) “Glāb, svētā Marija, mūs briesmās!” -
 
(11947.) tā dieva dziesma atskanēja,
 
(11948.) un itin drīz jau viņi skrēja
 
(11949.) ar trijiem saviem karogiem
 
(11950.) it naski virsū pagāniem.
 
(11951.) Vairs nebij pagāniem kur dēties,
 
(11952.) tie aši sāka aizstāvēties,
 
(11953.) tie varonīgi cīņā stāja
 
(11954.) un brāļu pulkam virsū gāja.
 
(11955.) Bet brāļi pretī nāca sprauni,
 
(11956.) tak dažam labam klājās ļauni:
 
(11957.) tur redzēja tos cērtamies,
 
(11958.) tie negribēja atkāpties,
 
(11959.) līdz beidzot bija krituši
 
(11960.) viens brālis un trīs vācieši.
 
(11961.) Daudz vairāk leišu nonāvēja.
 
(11962.) No kaujas bēgt tiem vajadzēja
 
(11963.) ar bailēm un ar mokām
 
(11964.) no kristīgajo rokām.
 
(11965.) To valdnieks saucās Mažeika[365],
 
(11966.) un tas nu visu pameta,
 
(11967.) ko salaupījuši tie bija:
 
(11968.) tur brāļi daudz ko salasīja -
 
(11969.) gan bruņcepures, vairogus,
 
(11970.) gan šķēpus, gan ar zobenus,
 
(11971.) gan arī divarpussimt zirgu
 
(11972.) tie savāca pēc tam pa birgu.
 
(11973.) Kam kājām aizmukt laimējās,
 
(11974.) tas dzīvs no briesmām izglābās,
 
(11975.) un, kas vēl jāšus aizbēga,
 
(11976.) tam tiešām laime smaidīja.
 
(11977.) Uz savu zemi tie nu šmauca,
 
(11978.) bet kristīgie tiem pakaļ trauca,
 
(11979.) un, ja tie kādu pamanīja,
 
(11980.) tam dzīvību tie nolaupīja.
 
(11981.) Uz mājām valdnieks bēdīgs jāja,
 
(11982.) no kaujas lauka projām gāja,
 
(11983.) kur dēls tam guļam palika,
 
(11984.) kad leišiem dūša sašļuka.
 
(11985.) Kad tas nu tā bij noticis,
 
(11986.) bij priecīgs katrs kristietis.
 
(11987.) Ko leiši, kuršos noķēruši,
 
(11988.) bij gūstā līdzi aizveduši,
 
(11989.) tie tika mierīgi un glīti
 
(11990.) no pagānrokām izpestīti.
 
(11991.) Kad zirgus, šķēpus, zobenus
 
(11992.) un bruņucepures, vairogus,
 
(11993.) ko pagāni bij pametuši,
 
(11994.) bij brāļi kopā savākuši,
 
(11995.) tie brālīgi tos sadalīja.
 
(11996.) No tā nu sava daļa bija
 
(11997.) ar debestēvam jāpiešķir,
 
(11998.) kas gādājis par viņiem ir.
 
(11999.) No Kurzemes kas nākuši
 
(12000.) un leišu gūstā bijuši,
 
(12001.) tie Kurzemē nu atgriezās.
 
(12002.) Par to nu radi priecājās.
 
(12003.) Tad kristīgo pulks saposās
 
(12004.) un Mītavā drīz ieradās.
 
(12005.) Tur sirsnīgi tos apsveica,
 
(12006.) kā mīļus draugus uzņēma.
 
(12007.) Kas bij no Rīgas nākuši
 
(12008.) un pulkam līdzi gājuši,
 
(12009.) tie Rīgā atkal atgriezās,
 
(12010.) par ko tie ļoti priecājās.
 
(12011.) Trīs beigti bija - lai tiem gods -,
 
(12012.) bet ievainoto skaits nav dots.
 
(12013.) Kad tur to vēsti uzzināja,
 
(12014.) ka pulks nu priecīgs mājās jāja,
 
(12015.) tie Jēzu Kristu slavēja,
 
(12016.) kam pienākas tā godība,
 
(12017.) un Mariju, tā mīļo māti, -
 
(12018.) tie abi tika cildināti.

[Piezīmes:]

[348] Šajā 1289./1290.gada ziemā ordeņa mestra organizētajā akcijā sapulcinātais karaspēks pretēji pāvesta sludinātajiem principiem, ka jāaizsargā kristieši, pameta likteņa varā jau ticībai pievērstos arhibīskapa zemju iedzīvotājus un devās uz Zemgali, lai, izmantojot šīs zemes aizstāvju prombūtni, gūtu vieglu laupījumu.
 
[349] Sidrabrene, Sidrabre jeb Sidrabe (Sidobren, Sydobren, Sydober, Sydobre) pieder pie tām zemgaļu pilīm, kuras nav precīzi lokalizētas. Vispirms tā, balstoties uz dažiem vietvārdiem, tika meklēta Auces muižas vietā (Bielenstein 1869, 22), taču tur nav pilskalna. Ņemdams vērā toponīmus, kuri minēti 1426.gada robežlīgumā starp Livoniju un Lietuvas valsti (ein geberg Sydobber, Suddoberschen bergh; UB VII, Nr. 472, 473), J. Dērings (Sb. Kurl. 1882, 65-70, situācijas plāns pielikumā) izvirzīja hipotēzi, ka pils atradusies pie Jonišķiem, kur divu upju - Sidabres (Sidrabes) un Vilkaušes - satekā bijis sens nocietinājums. Tagad šis pilskalns, saukts Kalnelis (Lietuva, Jonišķu raj.), norakts grantī (Tautavičius 1975, 77). Ir izteikts arī apsvērums (Siliņš 1893, 174, 175), ka Sidrabes pils sākotnēji bijusi pie Platones Robežniekiem, tikai vēlāk pārcelta uz Jonišķu apkaimi. Ka Sidrabes pils atradusies pie Jonišķiem, tas pagaidām liekas visticamāk (Ozols 1971, 141). Vēl pastāv uzskats, ka tā atradusies pie Auces, kur ir pilskalns pie Incēniem un Mežakalns (Brastiņš 1926, 17-20). Te gan, jādomā, drīzāk bijusi Dobes pils (sk. 212. piez.). Ka Sidrabe būtu atradusies Silenes Augstajā kalnā (Skutāns 1991), arī nav pārliecinoši pierādāms, jo šai vietā droši vien bijis Silenes zemes centrs.
 
[350] Šī ir Hronikā minētā piektā reize, kad krustnešu karaspēks nodedzina Dobeles senpilsētu.
 
[351] Tā kā Sidrabe nav minēta 1254.gada Rietumzemgales sadalīšanas dokumentā, parasti pieņem, ka tā ietilpusi Upmales zemē (Bauer 1939, 322-326; Biļķins 1973, 209).
 
[352] Šāda ordeņbrāļu taktika un Zemgales pakāpeniska izpostīšana un okupācija vērtējama kā visīstākais genocīds pret zemgaļiem (Urban 1974, 29).
 
[353] Dobele - zemgaļu centrs - te novērtēta par 100 mārciņām, nav gan teikts, zemgaļu vai krustnešu izpratnē. Tā kā tolaik naudas apgrozībā noteicošā loma bija sudrabam, ticamāk, ka domāta sudraba, nevis zelta nauda – gold pounds -, kā tulkots angļu valodā (Smith, Urban 1977, 136); zelta valūtai 13.gs. Latvijā nebija nozīmes (Švābe 1940, 227). Lai gan neviens šo Hronikā minēto skaitli nav centies interpretēt, var domāt, ka Dobeles novērtējums hronista izpratnē bijis ap 40 kg sudraba.
 
[354] Lēņa vīrs - vasalis, kuram senjors (šajā gadījumā Rīgas arhibīskaps) nodevis valdījumā zemes īpašumu. Par to vasalim bija jāveic dažādi pienākumi senjora labā - 13.gs. tās bija galvenokārt karagaitas. Šo lēņa vīru vidū bija arī vietējas izcelsmes sīkie vasaļi, kurus viduslaikos sauca par leimaņiem (Šterns 1961, 47-92).
 
[355] Rīgas arhibīskaps šajā laikā (1286-1294) bija Johans II no Fehtas. Johana II izcelsme nav īsti skaidra, jo Ziemeļvācijā ir gan pilsēta, gan upe Fehta, taču tās atrodas dažādās vietās. Johans no Fehtas bijis Rīgas doma prāvests (1266-1278), Varmijas (Ermland) bīskaps (1278-1285), pēdējo dāvinājumu parakstījis 1294.gada februārī (Schonebohm 1907, 328, 329).
 
[356] Sidrabes pils nodedzināšana un zemgaļu masveida došanās uz Lietuvu attiecināma uz 1289.gada beigām vai 1290.gada sākumu, kad Livonijas mestrs bija Kūno (Konrāds no Hatšteinas; sk. 345. piez.). Hronikas autora ziņas papildina pāvesta Klementa V (1305-1314) rakstā minētie fakti, ka Livonijas ordeņa vardarbības rezultātā vairāk nekā 100 000 abu dzimumu zemgaļu aizbēguši pie pagāniem (UB II, Nr. 630). Par Zemgales izpostīšanu raksta arī Vartbergs Hermanis (Wartberge 1863, 51). Ar šiem pāvesta un hronistu vēstījumiem par nežēlīgo vardarbību pret zemgaļiem saskan garīgo ordeņu locekļu liecības, kad viņus pratināja pāvesta kapelāns Francisks no Moljāno 1312.gadā (Seraphim 1912, XII 32, XVII 17). Atbildot uz šīm apsūdzībām, Vācu ordeņa prokurators principā tās nenoliedza, turklāt vēl papildināja, ka šajās akcijās piedalījušies arī Rīgas arhibīskapa vasaļi un Rīgas pilsoņi. Uz Lietuvu aizgājušo zemgaļu skaits gan ir pārspīlēts, jo liecinieki to neapstiprina (Biļķins 1973, 219).
 
[357] Halts (Holte; Haold, Halt) - Livonijas mestrs (1290-1293), Vācu ordeņa brālis (1282), Jervas fogts (1282-1287). Personvārda Halts izcelsme meklējama Austrumsaksijā, uz ziemeļiem no Harca kalniem, kur 13.gs. dižciltīgās dzimtās sastopams vārds Haolds (Fenske, Militzer 1993, 289, 290).
 
[358] Mergentheima (Mergentheim; Vācijas dienviddaļā, 45 km uz dienvidrietumiem no Vircburgas) 13.gs. ir pilsēta, kurā atrodas viena no ievērojamākajām Vācu ordeņa pilīm Eiropā. Mergentheima sākotnēji veidojusies no triju ietekmīgu feodāļu 1219.gada dāvinājuma Vācu ordenim, kas to pārvērta par komturijas centru ar reti lielu konventu (Benninghoven 1993, 46).
 
[359] Kuldīgas komturs, kas šai laikā droši vien ir Helmihs - tas minēts kādā 1291.gada dokumentā kopā ar mestru Haltu (UB I, Nr. 543; LRC 1857, 294).
 
[360] Pēc Embūtes kuršu pils (sk. 131. piez.) nopostīšanas un zemju sadalīšanas 1253.gadā Embūtes novads nonāk Kurzemes bīskapa pārvaldē (LVA II, Nr. 357, 358). Bīskapa pils celtniecībā 1265.gadā ar saviem līdzekļiem piedalījies arī Livonijas ordenis (Wartberge 1863, 44), tāpēc 13.gs. 90.gados pils ir ordeņa atbalsta punkts, ko apliecina kāds 1290.gada dokuments (UB I, Nr. 532).
Embūtes viduslaiku pils celta 0,5 km uz ziemeļiem no kuršu pilskalna (Liepājas raj. Embūtes pagastā) kāda strauta (Abbus) labajā krastā. Par pils sākotnējo izskatu nekas nav zināms, jo apaļie torņi ir jaunāku laiku veidojums, tāpat arī pils pārējo daļu iznīcinājusi vēlāka apbūve (Löwis of Menar 1922, 45; Tuulse 1942, 95).
 
[361] Talsu (Talsen) pils atradusies pilskalnā Talsu ezera austrumu krastā pie tagadējās slimnīcas. Talsu vārds rakstītajos avotos pirmoreiz parādās 1231.gadā starp 12 vārdā nosauktiem kuršu ciemiem (LVA II, Nr. 163). Kad 1253.gadā sadala iekarotās kuršu zemes, Talsu novads nonāk ordeņa pārvaldījumā (LVA II, Nr. 357, 358). Spriežot pēc dokumentiem, kurši saglabā vairākas īpašumtiesības. Tā kā par pilīm nekas nav teikts, jādomā, ka tās, kas nebija nopostītas, joprojām pastāvēja. Ņemot to vērā, var uzskatīt, ka Hronikā aprakstītie notikumi attiecas uz kuršu pili, nevis uz vācu celto pili Talsu Dzirnavkalnā, kā uzskatījuši daži piļu pētnieki (Lövis of Menar 1922, 116; Tuulse 1942, 234). Dokumentos vācu pils Talsos droši minēta tikai ar 1434.gadu (UB VIII, Nr. 821). Talsu pilskalna 3500 m2 lielo plakumu dienvidpusē norobežo septiņus metrus augsts zemes valnis, pārējās pusēs valnis ir zemāks. Pilskalnam ir priekšpils un 4,5 ha liela senpilsēta, kas ar nosaukumu “pilsāts” vēl minēta kādā 1422.gada dokumentā (pilsahten to Talsen). Arheoloģiskajos izrakumos (Karnups 1938) konstatēts, ka pilskalna augšējie slāņi attiecas uz 13.-14.gs., ko apliecina 16 monētas, no tām vēlākā ir ar 14. un 15.gs. miju datējams brakteāts (Pelda 1978, 130).
 
[362] Hronikā te minētā upe Schenen, pēc F. Krūzes domām, bijusi Ventas pieteka Vadakste (Kruse 1846, Karte; Meyer 1848, 372), turpretī A. Bīlenšteins, balstoties arī uz citiem avotiem, pierāda, ka tā ir Tērvetes pieteka Skujaine (Bielenstein 1892, 104; Siliņš 1893, 176).
 
[363] Merkelīns (Merkelîn) - Vācu ordeņa brālis Livonijā (Fenske, Militzer 1993, 447).
 
[364] Vigbolds Dozels (Wîcbolt Dosel) – cisterciešu ordeņa mūks Daugavgrīvā (Arbusow 1913, 280).
 
[365] Mažeika (Maseke) ir kāds tuvāk nenoskaidrots lietuvju valdnieks. Vartberges hronikā 1332.gadā minēts, ka Livonijas ordeņa karaspēks reiz iebrukuma laikā žemaišu teritorijā nonācis līdz Mazeikas un Vindeikas sētām (ad curias Mazeiken Windeikenque). E. Strēlke šīs vietas lokalizē tagadējā Širvintu rajonā (ziemeļrietumos no Viļņas), kur esot sastopami vietvārdi Moźeikiszki, Mazele, Musniki, kā arī Vindeiki, kas kā apdzīvota vieta saglabājusies līdz mūsdienām (Wartberge 1863, 66, 67). Taču pastāv arī cits viedoklis - ka Vartberges Hermaņa minētais toponīms Mazeiken gan saistāms ar lietuvju valdnieka Mažeikas vārdu, bet tas attiecināms uz tagadējiem Mažeiķiem (Nikžentaitis 1996, 25).

Reklāma