Austris Ozols. Mans dzīves gājums

Rīga 2017

Redakcija, titullapa - Jānis Ozols 2017.
Datorsalikums - Daina Freimantāle 2017.

Es, Austris Ozols, esmu dzimis Rīgā, 1923.gada 18.jūnijā, Tallinas ielā 35 - 68 (starp Brīvības un Tērbatas ielu) kā Eduarda un Mildas Ozolu dēls. Tiku kristīts Jaunajā Ģertrūdes baznīcā. Kad mans tēvs – Latvijas armijas virsnieks – pārgāja civildienestā (ap 926.g.), pārgājām dzīvot Maskavas ielā pie Puškina ielas, Valstspapīru spiestuves, kur tēvs strādāja kā nodaļas vadītājs, mājā, četristabu dzīvoklī. Sākotnēji ar mums kopā dzīvoja arī tēva māte, kas vēlāk pārgāja dzīvot dzimtajās Raunas „Kāpiņās”.

Bērnību atceros kā ļoti skaistu, bieži pie mums viesojās radi un draugi: tēva brālis Hermanis, otra brāļa Gustava ģimene, mans krusttēvs Podnieks, gudrā mājsaimniece tante Marija, Pālēnu un Vecpuišu ģimenes, citi radi un draugi.

Tiku ļoti mīlēts, taču īpaši lutināts gan ne (audzināšanas nolūkā). Mūsu mazajā ģimenē valdīja draudzība, mīlestība un saticība. Pērienu dabūju reti, vairāk simboliski, un tas bija labi – jo tikai īsti pamatots pēriens noveda pie taisnīguma sapratnes.

Lasīt iemācījos ļoti agri – tā kā pats no sevis, bez boksterēšanas, un iemīlēju bērniem veltītas un Ziemsvētku dzejas. Mēģināju lasīt pat Bībeli. Māte ļoti mīlēja literatūru, mums bija plašs grāmatu krājums.

Ziemassvētki mūsmājā bija ļoti skaisti. Mēs ar tēvu svētvakara dienā posām egli. Svētvakarā bijām allaž tikai mēs paši trīs. Dziedājām, deklamējām, apdāvinājāmies. Bija tik gaiši un silti svecīšu gaismā.

Visas trīs dienas kā Ziemsvētkos, tā Lieldienās, bijām kopā ar mīļajām radu ģimenēm: 1. – pie Kiriem (tēva māsīcas ģimenē), 2. – pie Vecpuišiem, kur auga mana vienaudzīte un draudzenīte Ilga, 3. – visi viesojās pie mums. Šī ģimeņu draudzība palika kā kaut kas silts un uzticams.

1931. gadā sāku skolas gaitas 12.pamatskolā. Tā kā biju mājās sagatavojies – pratu labi lasīt un rakstīt, nekādu grūtību nebija, un gaisotne gan starp skolniekiem un skolotājiem bija jauka. Arī mana māmiņa, strādājot vecāku padomē, ļoti sekmīgi organizēja palīdzību trūcīgajiem bērniem un bija visu iemīļota.

Taču viņa bieži slimoja un ārsti ieteica dzīvot vairāk svaigā gaisā. Tādēļ vecāki pārgāja dzīvot uz t.s. Heinrihsonu muižu Bieriņos, kur bija gan skaists parks ar kanālu apkārt, gan ābeļu un ogu dārzs, kas deva bagāturažu. Bērni bijām tur vairāki. Slidojām, rotaļājāmies, spēlējām teātri, ēdām ogas. Skolā gāju skolotāju institūta paraugpamatskolā. Man ļoti padevās latviešu valoda: gan diktāti, gan sacerējumi (domraksti), kas skolotājiem ļoti patika. Jaunā audzinātāja Oškalna jaunkundze man ierakstīja albumā:

             „Mīļo mazo puteklīt,
              Tumšo brīžu dzīvē daudz.
              Bet kad tumšie brīži pāri slīd,
              Sirds lai spīd!”

To atceros visu mūžu. Tomēr dzīve muižā bija gan dārga, gan ziemā ļoti neērta, ar apgrūtinātu satiksmi.

Pārgājām uz tēva kolēģa pārbūvēto māju Jelgavas šosejā (pretī Šēnfelda klīnikai) – jauku dzīvoklīti otrajā stāvā, kur man bija sava istaba, ko vajadzēja pašam turēt kārtībā.

Ar skolu man atkal laimējās. Nonācu 17. Pamatskolā III klasē, ko audzināja dzejniece Valda Moora, kas mīlēja un saprata bērnus, kuri savukārt viņu dievināja. Klasē mācījās arī Viļa Plūdoņa meita Dainuvīte
un Antona Austriņa meita Mudīte, ar kuru sadraudzējos. Vispār noskaņa klasē bija brīnišķa, tādu savstarpēju plašu draudzību nekur citur neesmu redzējis. Morītis, kā viņu klusībā saucām, pasniedza mūsu valodu, ticības mācību, vēlāk arī Latvijas vēsturi. Pie mums viesojās arī Plūdonis, deklamējām viņam tā dzeju, spēlējām teātri: „Pelnrušķīti”, ko bērniem uzrakstīja mūsu Morītis. Dažreiz gājām zālē, audzinātāja sēdās pie klavierēm, mēs dejojām tautas dejas, gājām rotaļas.

Mana māmiņa atkal nodarbojās vecāku komitejā, rūpējoties par trūcīgajiem bērniem. Viņas abas ar Valdu Mooru kļuva domubiedres un draudzenes.

Vasaras bieži pavadījām Jūrmalā, gan Lielupes zvejniekciemā, pie ietekas, gan Jaundubultos tuvu Raiņa priedēm kopā ar krusttēvu Hermani un Pālenu ģimeni, arī manu bērnības draudzeni Mēriju, un pēdējo reizi Vaivaros, kur varēja pārēsties vietējās zemenes.

1935.gadā vecāki loterijā vinnēja naudas summu un, lai uzlabotu ģimenes budžetu, nolēma Rīgas priekšpilsētā Nordeķos atvērt grāmatu, rakstāmlietu un citu sīku preču veikaliņu. Pārgājām dzīvot Slokas ielā nr.106, vēlāk 104. Diemžēl bija jāšķiras arī no manas mīļās 19.pamatskolas un jāpāriet uz 14.pamatskolu. Nonācu klasē, ko vadīja Braueres jaunkudze, kurai bija klasē arī savi mīluļi. Mans deguns viņai
īpaši nepatika. Toties mūzikas skolotājs, vijolnieks Vilis Švinka tūliņ uztvēra manu mūzikas mīlestību, pierunāja arī vecākus man ļaut mācīties vijoļspēli, ļoti interesanti pasniedza vijoļstundas un uzņēma arī mazajā skolnieku stīgu orķestrī, ko bija skolā blakus korim arī izveidojis.

Klasē ieguvu arī draugu Tālivaldi Sprici, virsnieka dēlu, ar kuru sēdējām kopā un kopā arī palaidņojāmies un pārrunājām nākotni. Arī mūsu vecāki sadraudzējās.

1937.gadā beidzu pamatskolu ar ļoti labām sekmēm. Manu eksāmenu domrakstu „Ko es stāstītu svešniekam par savu dzimteni” uzskatīja par vislabāko paraugu.

Iestājos Rīgas Valsts II ģimnāzijā (Āgenskalna). Iestājeksāmenus gan latviešu valodā, gan matemātikā veicu ļoti labi. Uzreiz ieguvu arī draugu, ar kuru visu skolas laiku sēdējām kopā, vēlāko gleznotāju Arvīdu Jēgeru. Mūsu abu ģimenes īdz pat mūža galam bijām vistuvākie draugi. Bija arī otrs draugs, talantīgais skauts Oļģerts Šifers, ar kuru arī mūsu kara ceļi gāja cieši blakus. Diemžēl viņš krita 1944.gadā pie Opočkas Jāņu kaujās, bet atceros viņu arī visu mūžu. Nespēju viņa tēvam pastāstīt par viņa nāvi, jo tēvs, pazīstams inženieris, viņu ļoti mīlēja un par spīti visam cerēja uz viņa atgriešanos.

Man mājās allaž tātad bija sava dzīvojamā istaba, ko pienācās arī pašam apkopt un turēt kārtībā. Tāpat pastrādāju arī mums ierādītajā puķu dārziņā, kā arī uzņēmos savu daļu kurināmā sagatavošanā. Palīdzēju arī māmiņai saimniecībā un reizēm pastrādāju arī veikalā kā tirgotājs.

Un brīnums – visam pietika laiks – gan mācībām, pat augstākajā matemātikā, gan 4 (!) valodām (arī latīņu), gan deju kursiem skolā, gan ciemojoties pie draugiem, gan literatūrai un mūzikai. Jauki bija, kad
iegādājāmies VEF radioaparātu.

Ģimnāzijā mūsu klases audzinātājs bija J.Jaunsudrabiņa novadnieks, gleznotājs J.Ērglis. Viņš bija bezgala labsirdīgs, runāja neretiešu izloksnē, pasniedza arī mākslas vēsturi. Tāpat arī vēlākais profesors Jēkabs Vītoliņš stāstīja par mūzikas vēsturi. Visa tā iespaidā es arī patstāvīgi sāku daudz lasīt par pasaules, mākslas un mūzikas vēsturi.

No 1935.gada vasaras pavadīju laukos pie radiem; gan Raunas Kosās (tēva dzimtajās mājās), gan valmieriešos „Pidriķa” pusmuižā, kas piederāja manai mīļajai krustmātei Martai Ozolai un kur saimniecībai bija arī pārraudzība par pasta nodaļu, telefonu centrāli un mazu lauku veikalu. Man patika pastrādāt gan saimniecībā, gan telefona centrālē un krustmāte ar onkuli Jāni mani mīlēja, arī palutināja. Tā kā viņiem bērnu nebija, pat gribēja mani atstāt visam par mantinieku, ja es būtu ar mieru studēt Lauksaimniecības Akadēmijā. Es tomēr mīļi atteicos, jo man bija citi nodomi.

1940. gada vasaru pavadīju Zemgalē – Kroņauces „Briežos”, kur saimniekoja mātes māsa Almas tante ar savu vīru. Skaista vieta upmalā ar krāšņu dārzu. Visi bijām satriekti par PSRS iebrukumu Latvijā, ar bažām gaidījām nākotni.

Bet kara sākuma vasaru dzīvoju Jaunraunas „Priekūnās” pie tēva radiem Raunas krastā. Strādāju daudz, bet daudz sēdēju arī pie rūpīgi noslēptā VEF radioaparāta un informēju visus apkārtējos tuvumā (arī mūsu partizānus) par notiekošo. Kad uzzinājām, ka krievi padzīti no Rīgas un Cēsīm, nekavējoties uzvilkām augstajā karoga mastā mūsu sarkanbaltsarkano karogu.

1942.gadā sekmīgi beidzu ģimnāziju, ar lielisku diplomu. Ģimnāzija uz laiku kara prasību dēļ bija pārvietota uz nolaisto veco fabrikantu Tilo pili.

Vasaru pavadīju „Pidriķī”, palīdzot krustmātei un onkulim Jānim. Tā kā onkulis bija aizsargs, bet krustmāte vietējo aizsardžu priekšniece, viņus no represijām bija izglābis kaimiņš – komunists, ar kuru viņi iepriekš bija draudzīgi sadzīvojuši – viņš bija galvojis par onkuli. Interesanti, ka vācu laikā, kad šis kaimiņš tika arestēts, onkulis par viņu galvoja un tā savukārt palīdzēja atbrīvoties.

Tā kā krievu laikā vecākiem vajadzēja slēgt veikaliņu, bijām pārgājuši dzīvot turpat tuvumā – Užavas ielā 11 – 4, Jirgensonu privātmājā.

Rudenī atgriezos Rīgā, bija strauji jādomā, ko tālāk darīt. Studēt vācieši atļāva tikai tiem, kas gadu bija dienējuši vācu darbadienestā – RAD. Pārējos, manā vecumā, caur darba pārvaldi iesaistīja armijas palīgdienestā vai aicināja armijā. Pārrunājis ar vecākiem un ņemot vērā to, ka Latvija netika atjaunota, bet vācieši arī uz vietas ieviesa stingru režīmu, nolēmu pieteikties RAD un 1942.gada septembrī tiku iesaukts un tiku kopā ar citiem latviešiem nosūtīts uz Šlēzvigas pilsētu netālu no Dānijas. RAD nodaļā 4/76 pie Jageles ciema, kur tikām nodarbināti gan aerodroma pārbūvē, gan ierindas un ieroču apmācībās. Biju tur līdz 1943.gada septembrim. Tā bija beigusies man laimīgā civilā jaunība un sākušās kara gaitas, līdzi paņemot mātes rakstisko vēlējumu un Zentas Mauriņas jaunāko eseju krājumu „Prometeja gaismā”.

Dzīve RAD (1942.IX-1943.IX) bija pakļauta īsti prūsiskai dresūrai, pie tam diezgan prastā formā. Man laimējās nokļūt vadā, ko komandēja vienīgais inteliģentais virsnieks, oberfeldmeisters Volfs, kurš saglabāja saprotošu, humānu attieksmi. Tikām arī svētdienās ne tikai uz Šlēzvigu, bet arī uz Ķīli, kur man laimējās iegūt tēvam nepieciešamos medikamentus pret čūlu, arī uz Flensburgu un Husumu. Vasarā mums piešķīra nedēļu atvaļinājuma dzimtenē – Rīgā. Tas bija brīnišķīgi. Tikos ar visiem draugiem, apciemoju arī tēvu, kas ārstējās Baldonē. Bet – atvadījos atkal no māmiņas un dabūjām atgriezties Jagelē pie Šlēzvigas. Taču pāris mēnešus vēlāk beidzās iesaukums. Un tagad glīti ietērpti un apmācīti arī militāri, ieradāmies dzimtajā pilsētā. Pēc svinīgas parādes Domlaukumā dabūjām aizmaršēt ar spožām lāpstām uz pleca prūšu solī un atgriezos ģimenes klēpī vecāku un draugu mīļi sagaidīts. Paviesojos pie mīļās krustmātes Pidriķī, kura man bija regulāri sūtījusi pakas ar lauku rupjmaizi un speķi, kopā ar māmiņu bijām pie Zemgales radiem.

Tiku uzņemts LU ķīmijas fakultātē. Īsta studēšana nesanāca, jo sekoja iesaukums latviešu leģionā 1943.gada oktobrī. Fakultātes dekāns Ķēšāns man spieda roku un teica: „Mēs jūs gaidīsim atpakaļ. Turieties!”

Tiku iesaukts uz instruktoru skolu Bolderājā. Tēvs mani skumīgs pavadīja uz autobusu. Dažas dienas vēlāk mani kopā ar daudziem citiem skaisti ietērptus nozīmēja mācībām Holandes teritorijā. Nonācām Arnhemā (Holandes ziemeļos), slavenās tanku divīzijas „Vikingi” instruktoru skolā, apmācībai par tanku grenadieru zemākajiem komandieriem. Šeit nu bija cita atmosfēra: labas telpas bijušā Holandes policijas kazarmā, labs uzturs, stingra militārā dresūra, bet biedriska gaisotne ārpus apmācībām. Gadījās arī tā, ka pēc intensīvām ierindas un kaujas mācībām (ar īsto munīciju, bet organizācija bija tāda, ka neviens nekad necieta), teorētiskajām lekcijām, noguruši paēdām ēdnīcā labas vakariņas, bet sekoja pavēle mazgāties, pārģērbties parādes tērpā un devāmies uz operu, skatīties un klausīties Mocarta „Bēgšanu no seraja” vai karavīriem veltītu koncertu.

Mums, kam bija mūsu nacionālie vairodziņi uz piedurknes, bija arī diezgan labas attiecības ar holandiešiem, kuri tai pašā laikā necieta vāciešus. Holandiešu meitenes ar mums svētdienu atvaļinājumos labprāt sarunājās un kāds vecs vīrs kafejnīcā tieši pateica: „Mēs jūs saprotam, jo kas mums ir vācieši, jums ir krievi.” Ziemssvētki un Lieldienas tika diezgan bagātīgi atzīmēti.

Kursa beigās mēs uz mēnesi tikām pārcelti uz Hāgu, kur pildījām arī sardzes dienestu pie dzelzceļiem un tiltiem. Noslēgumā bija gala eksāmens – manevri, ko mēs veicām lieliski, un tikām slavēti. Mana specialitāte bija smago ložmetēju SMG-42 kompleksi.

Kad mēs vilcienā uz Latviju bijām pie Štetīnes, notika rietumvalstu desants Normandijā. Bijām laimīgi izsprukuši no rietumfrontes.

Braucot caur Rīgu, vienu dienu paguvām pavadīt mājās. Māmiņa man iedeva visu labāko līdzi, kas man derētu. Vienu nakti pavadījis mājās, atgriezos pie ešelona, kas devās caur sabombardēto Rēzekni uz Opočkas fronti – uz 15. latviešu divīziju (1943. VI-1943. VIII).

No drūmās mazpilsētiņas Opočkas devāmies kājām pārgājienā uz diezgan tālo Bardovo ciemu, uz 15.divīzijas štābu, ko sasniedzām veselas dienas pārgājienā. Tur mūs saņēma divīzijas vadība un lielākai daļai piešķīra treses, t.i., paaugstināja par unteriem, latviski – kaprāļiem. Piešuvām atribūtus pie formām un tikām sadalīti pa pulkiem. Es nonācu 32.pulkā pie pulkv. Krīpena un tālāk 3.bataljonā pie vēlāk ļoti slavenā majora Hāznera. Pēc specialitātes nonācu tā sauktajā smagajā rotā (smagie ložmetēji un mīnmetēji). Bataljons bija izvietots pie Veļikajas upes caurtekas trim ezeriem (Hvoino u.c.). Mēs pagaidām izvietojāmies 2.līniju bunkuros. Fronte bija mierīga. Es ar savu kaujas grupu pa naktīm gājām uz priekšējiem ierakumiem sagatavot sev bunkuru un ložmetēju izvietošanas vietas. Tuvojās Jāņu diena, un mēs gatavojāmies iet uz bataljona štābu aplīgot komandieri un Jāņus. Kādu nakti mūsu grupu izvietoja tā iesauktā Jāņu kalna virsotnē sargāt artilērijas novērotājus no pēkšņa krievu uzbrukuma. Nekas nenotika un ap 7.00 no rīta virsnieki mūs atlaida mājās uz novietni. Paēduši nolikāmies bunkura lāviņā atpūsties. Ap 8.30 pēkšņi sākās krievu artilērijas viesuļuguns – uzbrukums tam pašam Jāņu kalnam, ko pirms pāris stundām vēl bijām sargājuši. Sākās viena no smagākajām kaujām leģiona vēsturē – 1944.gada Jāņu kaujas.

Padomju armijas soda vienības ar milzīgu skaitlisko pārsvaru un lieliem zaudējumiem tomēr ieņēma kalna virsotni, no kuras labi pārredzama visa apkārtne.

Es ar savu grupu tiku nosūtīts bataljona komandiera rīcībā. Hāzners man uzdeva ieņemt aizsardzības līniju šaipus kalna, liela līdzenuma vidū, iekāroties jau izbūvētā bunkurā, izveidot ložmetēja pozīcijas, atjaunot aizbirušās satiksmes ejas, labi nomaskēties, visu darot naktī, lai ienaidnieks mūs vispār nepamanītu. Konkrēta uzbrukuma gadījumā gan cīnīties visiem spēkiem līdz pēdējam. Iekārtojāmies diezgan ērtajā bunkurā un intensīvi pildījām komandiea rīkojumu.

Trakais divīzijas komandieris, policijas virsnieks Heilmanis bija licis nekavējoties atgūt kalnu. Pulka komandieris Kripēns atteicās nesagatavoti dzīt zēnus drošā nāvē un dabūja atstāt posteni. Vietā nāca Aperāts, bet tas domāja tāpat. Tad Heilmanis uzdeva vācu vienībām pildīt galveno uzdevumu, taču tās, nonākušas mežonīgajā viesuļugunī, atkāpās. Šai laikā bija kritis arī mans mīļais draugs un skolas biedrs Oļģerts Šifers. Krieviem palika kalns, mēs ar to pašu nonācām priekšējās līnijās. Asiņainās cīņas ilga daudz dienas, mēs pildījām Hāznera uzdevumu, uzņēmām arī pie sevis artilērijas novērotājus ar t.s. šķēru tālskatu. Smago ieroču uguns abpusēji bija fantastiska, ar mežu noaugušais kalns kļuva kails.

10.jūlijā sākās visas frontes atvilkšana. Aizgāja artilēristi un kaimiņu vācu daļas. Mani zēni prasīja, lai es noskaidroju, kad mēs varēsim iet. Aizgāju pie Hāznera, tas uzdeva palikt uz vietas un gaidīt tiešu
norādījumu.

Agrā rīta stundā sākās pēkšņs krievu uzbrukums, mums trūka artilērijas atbalstu. Ievainoja ar PAKA šķēpeli manu 1.numuru, jauku dižkareivi. Viņš negribēja mūs vienus grūtībās atstāt, bet pārsējis viņu pateicu, ka saņēmis „Heimatšussu” nedrīkst izaicināt likteni, lai pasveicina Latviju no mums. Viens no zēniem viņu laimīgi pavadīja uz aizmuguri, bet nākamais nozīmētais 1.numurs saņēma šķēpeli galvā, atsedzot smadzenes. Aiznesām viņu uz mūsu rezerves bunkuru nomirt. Šis mūsu pirmais nāvīgi ievainotais tika mums atsūtīts pirms nedēļas. Bijām saņēmuši kantīnes devu – saldumus, cepumus, arī šampanieti. Novakarē sēdējām bunkura pretējās lāviņās, pļāpājām, iedzērām. Pēkšņi šis jaunais sāka pārliecināti stāstīt, kā viņš piedalījies žīdu iznīcināšanā, neatceros, vai šaušanā vai vešanā uz nošaušanu. Pēkšņi jutos iespiests starp savējiem, viņi visi bija pārnākuši uz lāviņu manā pusē, viņš otrā pusē sēdēja viens. Tad atmeta ar roku un nolikās guļus. Neviens vairs lāga negribēja ar viņu sarunāties. Kad viņš saņēma nāvējošo krievu prettanku granātas šķembu galvā, viens no maniem latgaliešiem man pieliecies čukstēja: „Vai tev, kaprāl, arī neliekas, ka tas bija Dieva pirksts?” Nekā jau neteicu, bet labi sapratām, ka katrs ļauns darbs nes atmaksu pats sevī. Sākās konkrēts krievu kājnieku trieciens. Tā kā bijām palikuši ap 1 km garā līnijā vieni, devu rīkojumu atkāpties, saglabājot visus ieročus, lieko atstājot. Sekoja ap 150 metru pārskrējiens pa klajumu. Skrienot pāri klajajam laukam, bēgot no drošas nāves nometām visu lieko, arī mūsu ieroča lafeti. Toties ieročus pašus saglabājām visus. No kāda aizmugures kalna bija redzējuši šo mūsu skrējienu, kad krievi bija jau pie mūsu bunkura. Bet notika brīnums, viņi mūs vis neapšāva, bet gan atraduši bunkurā maizes klapu grēdiņu, sāka tos badīgi ēst, aizmirstot kauju.

Mēs tikām aiz meža līkuma, atpūtāmies mazliet atstātajā kāda komandiera bunkutā, izdzērām tur pusizdzertās šampanieša pudeles un atradām mūsu smagās rotas kolonu. Sākās atkal artilērijas apšaude un aviobombardēšana. Tuvu man smagi kontuzēja vīru, ar kuru biju iedraudzējies, vadības grupas komandieri kaprāli Oskaru Pīronu. Viņam bija ļoti slikti. Aizvilku viņu uz lielceļu, palīdzēju iekāpt kādā mašīnā. Viņš man atstāja savu lielisko Bergmaņa tipa mašīnpistoli un kaujas binokli. Viņš izglābās, bet pēc pusgada bija Vācijā kritis jau seržanta pakāpē. Viņa kapa fotogrāfiju atradu kādā vēsture grāmatā.

Kauju laikā man un manai grupai stāvēja klāt brīnums, nezinu, vai mātes lūgšanas vai kas cits. Man un maniem zēniem vairākkārt izdevās palikt dzīviem īsti neiespējamās situācijās. Visi lielākoties bija latgalieši, ticīgi Dievam. Man likās, ka mani kāds spēks īpaši pasargā. Vai tās bija mātes lūgšanas, vai kas cits. Tā (1) manā 21.dzimšanas dienā sēdēju uz akmens un lasīju mātes vēstuli. Vai kāds mani pasauca, vai nejauši es piecēlos, tak pagāju dažus soļus, lai parunātos ar kādu citu cīņu biedru. Tās bija pāris sekundes. Mīnas kauciens, nokritām, un krievu mīna sprāga uz akmens, kur tikko sēdēju, nositot vienu zēnu, kurš apsēdās manā vietā.

(2)Sēdēju pie atvērtām bunkura durvīm, kad pēkšņi nokrita smagā krievu mīna kādu metru no manis. Ieurbās zemē, bet nesprāga. Mēs to apbērām ar smilšu kalnu, ar paldies krievu „stahanoviešiem” munīcijas rūpnīcās. (3)Apmēram pusbataljonam pārejot ķēdēs klaju lauku, pēkšņi mūs pārklāja „katjušu” viesuļuguns, kur slēptie nebija, visi nokritām, man šķita, ka es cenšos ieurbties mīļajā zemē. Visam beidzoties, bija apvilkts tāds kā burvju loks, neviens nebija cietis. Padzīvojušais latgalietis man čukstēja: „Kaprāl, vai zini, es lūdzu Dievu!” Es atčukstēju: „Es arī!”

Šie nav vienīgie gadījumi, bet raksturīgākie. Paldies mīļajiem, kuri par mani domāja un paldies Dievam, kas mūs pasargāja.

Atkāpjoties allaž bijām ienaidnieka tuvumā. Smags moments bija, kad bija jāpārpeld pārplūdusī Veļikajas upe. Es taču ļoti vāji pratu peldēt. Riskēju un laimējās, no plosta, ar kuru pārcēla ievainotos, kāds, redzēdams manas pūles, turklāt mīnu apšuades laikā, pastiepa man savas šautenes laidi un teica, lai pieturos. Tā laimīgi tiku otrā krastā. Tālāk, pildot kādu sakaru uzņemšanas uzdevumu, krievu pēkšņa trieciena rezultātā, kopā ar vienu manējo tikām nošķirti no mūsu vienības un kopā ar 19.divīzijas vīriem dabūjām atkāpties, beigās nonākot Krasnojes pilsētiņā, no kuras veda lielceļš uz Goliševu Latvijā. Tur no dažādu vienību atlikušajiem komplektēja kaujas vienību, kas sargāja apšaudīto pilsētu. Faktiski bijām pēdējie, kas atstāja šo vietu, aiz mums vēl brauca vācu prettankisti un apklusināja sarkano partizānu uguni no mežiem. Pēc dienas pāri tiltam nonācām Latvijā, Goliševā pie Kārsavas. Gribējās noskūpstīt Latvijas zemi, ko diemžēl nebijām spējuši krietni aizsargāt.

Pārnakšņojuši Mērdzenes mežā, tikām pāršķiroti atbilstoši pamata dienesta daļām. No mūsu 32.pulka bijām ap 30, kuru vadību uzdeva man (laikam mēnesi neskūtās bārdas un pamatīgā bruņojuma dēļ). Saņēmuši ceļam pāris pudeles dzeramā, devāmies uz jauno pulka štābu (krietni patālu). Pārgulējām kādā šķūnī. Nozīmēju nakts apsardzes maiņu. Pusnaktī cēlos pārbaudīt. Sargs, būdams tiešām pareizā sarga stājā, bija aizmidzis (neviens dienām nebija gulējis). Aizsūtīju viņu gulēt, paliktu pats visu nakti sardzē. No rīta smējos, lai vīri man par to samaksā. Jautāja – kā? Teicu, lai noskuj manu garo bārdu. Viens ar sentēvu zviedru bārdas nazi to tūliņ pusstundā izdarīja. Visi brīnījās, bija turējuši mani par pieredzējušu Latvijas armijas instruktoru, taču biju pavisam jauns zēns.

Tālākā ceļā uz atjaunoto pulka štābu, mūsu pārpalikušo karavīru pulciņš iegāja kādā skaistā Latgales lauku sētā. Taču tur vairs nebija neviena cilvēka vai mājlopa – visi bija jau devušie bēgļu gaitās. Tomēr viss bija atstāts skaistā kārtībā – nopļauts mauriņš, uzgrābstīti celiņi, atstātie priekšmeti glīti nolikti, dārzā ziedēja rozes, kuras meitenes droši vien vēl vakar bija kopušas. Ieejot mājā, lielajā istabā ar tīri sakoptu grīdu un balti noberztu galdu, redzējām, ka uz galda nolikts nupat celpts liels, vēl silts rudzu maizes klaips. Bijīgi apsēdāmies pie galda, kāds vecāks mūsējais grieza maizi šķēlēs – tā bija garda, taču mums tā ķērās kaklā. Mēs gan bijām priecīgi, ka esam palikuši dzīvi, bet bija bezgala grūti apzināties, ka vieni nespējām nosargāt mūsu mīļo zemi ar tās būtisko simbolu – šo brīnišķo lauku sētu. Šī maizes šķēle mums likās kā Svētais vakarēdiens. Tad cēlāmies un gājām. Nevienam īpaši neierosinot, zēni kā pašsaprotamu noslaucīja galdu, izslaucīja istabu, nogrābstīja aiz sevis celiņus. Lielgabali ducināja jau netālu, bet mums likās, ka ja atstāsim aiz sevis visu tāpat tīru un skaistu, varbūt liktens lems mums atkal še atgriezties. Tādi mēs bijām toreiz. Domāju, ka atmiņas par šo brīdi mums daudziem palīdzēja saglabāt gaišumu arī nākotnes pārdzīvojumos.

Nonācām pie atjaunotās pulka štāba izvietnes. Tur bija tikai pāris virsnieku, kas nopriecājās, ka vīri sākot lasīties kopā (bijām pirmie). Atnāca vēl tikai dažas mazas grupiņas. Viss lielais pulka sastāvs bija gājis cīņās bojā, ieskaitot komandieri Aperātu, kuru pēc nāves apbalvoja ar visaugstāko armijas ordeni – Bruņinieku pakāpes dzelzs krustu. Visa mūsu divīzija, sedzot frontes daļas atkāpšanos, bija faktiski gājusi bojā.

Atbrauca Bangerskis, uzrunāja mūs, pateicās, zemu nolieca galvu kritušos biedrus pieminot. Tā kā stāvēju ierindas pirmajā rindā, pavisam tuvu viņam, sajutu trīsas viņa balsī, redzēju patiesas asaras acīs. Tobrīd man radās patiesa cieņa pret viņu, jo viņš, tāpat kā lielākā daļa mūsu virsnieku, neatlaidīgi cīnījās ar vācu vadību arī par mūsu dzīvībām.

Bija paredzēts mūsu 15.divīziju atjaunot Vācijas teritorijā, visi atlikušie devāmies Rīgas virzienā.

Es negaidīti saslimu, radās milzīgs, dziļš augonis muguras lejasdaļā. Tā kā bija grūti staigāt, mani novietoja kādā pajūgā, vezumnieku kolonas apsardzei. Kad bijām cauri Viļāniem un Varakļāniem nonākuši tuvu Ērgļiem, atbrauca kāds ārsts, apskatīja mani un pateica, ka ja gribu dzīvot, nekavējoties jāoperē. Ar auto mani aizveda atpakaļ uz Madonu, kur bija liela kara lazarete. (Lazarete 1944. VIII-IX) Jau pirmajā rītā mani uzlika uz galda, iešpricēja pilno narkozi. Pamodos gultā, blakus man stāvēja lazaretes feldfēbelis un teica: "Cilvēk, cilvēk, kā tu to biji spējis izturēt? Biju klāt, kad no tevis izlaida vismaz puslitru strutu.” Sākās uzlidojums, viņš palīdzēja man nonākt pagrabā. Sarkanie bija pienākuši tuvu Madonai. Otrā rītā jau lazareti pārveda uz dzelzceļa vagoniem un caur Gulbeni, Ieriķiem, Valmieru braucām uz Igauniju. Valmierā man kaut kā izdevās tikt pie telefona un varēju piezvanīt uz Pidriķu telefoncentrāli krustmātei Martai. Viņa bija laimīga, apsolīja nekavējoties sazvanīt manu tēvu darba vietā un iepriecināt. Vecāki visu šo laiku bija meklējuši mani pa dažādām slimnīcām un lazaretēm. Bet mēs nonācām igauņu kūrortā Otepē, skaistā ezera krastā esošā sanatorijas ēkā, tagad kara lazaretē, kur labos apstākļos ārstējos un atpūtos pēc smagākajiem mēnešiem manā mūžā. Tas man bija pirmais intermeco divu gadu laikā.

Dzīvoju vienā palātā ar diviem vācu unteroficieriem – garo švābu Karlu un omulīgo reinzemieti Gerhardu. Sadraudzējāmies, jo viņi pēc rakstura pārstāvēja simpātiskāko vācu karavīru daļu, ko vadīja nevis prūšu gars, bet gan tas biedriskums kā mūsu vecajā Latvijas armijā. Gerhards bija bijis arī Āfrikas korpusā pie Rommela. Taču viss beidzas, arī jaukā ārstēšanās, jo sarkanie iegāja Viru un tuvojās Otepei. Steidzīgi bija jāaiziet, taču nebija transporta. Tā nu smagi ievainotos izvietoja zirgu pajūgos, bet mēs citi soļojām vai klibojām uz rietumiem, pārguļot naktis klajā laukā. Par laimi vasara bija ļoti silta. Nonācām Mustlā, lielā Vircezera rietumkrastā kādas skolas telpās. Atkal sākās tīri jauka dzīve. Man kļuva labāk, taču izrakstīt mani nevarēja, jo šī operācijas rēta turpināja strutot un ārsti pareģoja, ka tas būs ilgi – ar vienu vārdu – sava veida Heimatschuss.

Mēs trīs klīdām gar ezeru, pirkām no igauņiem ābolus un ēdām, reizēm arī tāpat „nospērām” kādā dārzā. Taču ezera austrumkrastā uzplauka granātas sprādzienu dūmi, krievi strauji tuvojās. Tika izdalīta pārtikas un alkohola rezerve, t.s. kantīne. Mēs trīs to iegādājāmies vēl papildus un vakarā savā istabā jauki piedzērāmies, runājām katrs par savu dzimto pusi, dziedājām gan vācu, gan latviešu dziesmas, ko es šiem paguvu iemācīt. Otrā rītā pamodāmies vēlu, bijām palikuši vienīgie, naktī viss zibenīgi evakuēts, tā kā mūs nevarējuši pamodināt, atstāja norādi doties pašiem uz Vilandi, kur braucot lazarete. Tā kā neviena mašīna turp nebrauca, kātojām kājām. Vilandē mums pateica, ka visi pārcelti uz Rūjienu. Šeit nu gāja armijas mašīnas un nonācām tur žigli. Lazarete tika likvidēta, visi personālie dokumenti bija izmētāti, es ar Karlu savējos tā arī neatradām. Ārstiem gan bija izdevies rūpīgi saglabāt visas personālās veselības kartes. Mūs sadalīja pa mazajām lauku lazaretēm – Garhardu sūtīja uz Mazsalacu, mūs ar Karlu uz Matīšiem. Tas atkal bija likteņa pirksts, kas būtībā noteica arī manu tālo nākotni, jo tur satiku savu vēlāko mūža dzīves laimi – Viju Daigu, Lodes māju saimniekmeitu – meiteni ar lielām acīm un matiem kā Saulstaru riets.

Lazarete Matīšu skolā bija jauka. Lielisks galvenais ķirurgs, štāba ārsts Vuppermans, kas dažreiz lūdza mani par tulku dialogiem ar pacientiem – latviešu karavīriem (stāstīja, ka šis ārsts bijis Minhenes ķirurģiskā institūta vadītājs, bet sanīdies ar nacistiem un aizsūtīts un fronti). Bija tikai viena profesionāla operāciju māsa. Saimnieciskos darbus darīja pagasta meitenes, kuras bija mobilizējusi vietējā mācītāja kundze. Līdz ar to gaisotne bija brīnišķa. Mana krustmāte no Pidriķiem atbrauca ciemā ar milzīgu pīrāgu grozu, ar kuriem cienāju visus citus. Šefārsts man piešķīra arī atvaļinājumu 3 dienas uz Pidriķi pie krustmātes. Šeit notika arī balle, dejoju visu nakti (kāju pievilkdams) ar sen pazīstamām kaimiņu meitenēm, pasēdēju telefoncentrālē, kamēr krustmāte gatavoja ceļa kukuli – atkal pīrāgu grozu un pati mani aizveda atpakaļ uz Matīšiem. Onkuli Jāni gan nesatiku, jo viņš, aizsargs būdams, dežurēja un sargāju tiltus. Toties no Pidriķa centrāles dabūju savienojumu ar tēvu darbā, abi bijām ļoti priecīgi.

Tā ar panākumiem turpināju lazaretē ārstēties un jauki izklaidēties, kopā ar kara biedriem un pagasta meitenēm. Kārtīgs Latgales vīrs Izidors Groza, kāda kaujās daudz cietuša policijas bataljona jaunākais kaprālis (vahtmeistars), meklēja manu draudzību. Kļuvām nešķirami draugi visās turpmākajās lazarešu un leģiona gaitās.

Kādu dienu, guļot savas lazaretes gultas augšējā plauktā un lasot, biju pārkāris kājas gultas malai, traucējot citiem paiet garām. Kāda meitene viegli palauza man pēdas. Salecos, bet ieraudzījis viņas gaišo smaidu, sāku smieties. Smējāmies abi un sekoja jauka saruna par dažādām todienas tēmām. Viņa nāca palīdzēt reti, jo bija jāpalīdz mājās un kā uzzināju, nupat bija kritis viņas brālis Modris 44.pulkā, aizstāvot Lubānas apvidu. Vienmēr, kad satikāmies, parunājāmies draudzīgi. Atmiņā iegūla viņas lielās acis, mati saulrieta krāsā un jauka valoda. Trīs gadus vēlāk, atgriezies no lēģera, satiku viņu atkal, un viņa kļuva manas dzīves visa mūža lielā laime.

Bet sarkanie jau iebruka Valmierā un lazaretei vajadzēja zibenīgi evakuēties. Transporta, protams, nebija. Smagāk ievainotie pajūgos, mēs citi kājām. Kopā ar lazaretes dienesta feldfebeļiem un igauņu medmāsiņām, kas bija atbēgušas, noturējām mazu atvadu brīdi ar padzērieniem, dziesmām un pat īsām dejām.

Matīšu meitenes bija sanākušas no mums atvadīties. Viena – Vijas skolasbiedrene un draudzene, ar kuru mums bija radušās draudzīgas jūtas (bet tikai draudzīgas), atsprauda savu sudraba saktiņu, iedeva man sakot: „Lai viņa palīdz jūs nosargāt!” un aizsteidzās. Es šo saktiņu visu laiku nēsāju pie mundiera ordeņa vietā, līdz pēc 2,5 gadiem vilcienā no Brestavas lēģera uz Rīgu, vagonā kāds čekists smīnot man viņu atņēma un kopā ar otru talismanu – mātes doto masīvo Indijas sudraba gredzenu – provokatīvi izmeta no vilciena. Bija jāsavaldās, citādi – saprotiet paši!

Bet mēs no Matīšiem soļojām uz Limbažiem, pa ceļam pārguļot lauku mājās, kur tikām mīļi uzņemti un cienāti. Limbažos satiku dr.Vuppermanu, viņš mūs ar Izidoru savā mašīnā aizveda uz Lādi. Še saņēmām pēdējo kantīni un tālākā ceļā uz Rīgu (caur Skulti) dažbrīd mūs paveda armijas mašīnas. Rīga bija klusa un tumša – apmēram 5.oktobris. Izvietoja mūsu lazareti kādā skolā pie Maskavas ielas. No rīta aizgāju uz tēva darba vietu Puškina ielā un satiku viņu. Atvadījos, bet pārnākot atpakaļ skolā, bija drīz klāt tēvs ar māmiņu – atnesa man siltu veļu un sadeva dažādas dārglietas (zelta medaljonu ar vecāku fotogrāfijām u.c.), kas varēšot varbūt man Vācijā noderēt. Mīļi atvadījāmies un tēvs mūs pavadīja uz Daugavmalu. Tur kuģītim vajadzēja mūs aizvest uz Daugavgrīvu, kur stāvēja liels kuģis „Moltkefels” ceļam uz Vāciju. Šķiroties Daugavmalā gan mēs uz kuģīša, gan pavadītāji krastā dziedājām „Dievs, svētī Latviju”. Kādu laiku vēl redzēju tēva sirmo galvu krastā, tad uzkāpām uz milzīgā kuģa, kur izvietojās gan lazaretes, gan armijas daļa, gan arī mūsu civilie bēgļi.

Abi ar Izidoru nokļuvām dziļā klājā zem ūdens līmeņa. Gulējām lāvās, kas bija utainas (kā kādreiz frontē). Aizmigām, kad pamodāmies, kuģis jau bija jūrā. Sāpēja sirds, pametot Latviju un savus mīļos, bet citas pieņemamas iespējas jau nebija. Transportkuģi brauca kolonnā, zemūdeņu un mīnu kuģu apsargāti. Bija viens krievu aviācijas uzlidojums, bet vācu zenītieroči strādāja tik labi, ka vienu lidmašīnu notrieca, pārējās aizlidoja.

Pēc pāris dienām iebraucām Dancigā (tagad Gdaņskā). Kādu laiku nosēdējām ostmalā, tad pienāca īsts sanitārais vilciens,mūs izsauca pa uzvārdiem un izsēdināja pa vagoniem. Mūs saņēma laipnas medmāsas, pabaroja, izsniedza arī padzērienus. Jutāmies kā debesīs. Braucām caur Berlīni un Halli Kaseles virzienā. Tīringā daļa izkāpa Veimarā, citi Gotā, mūs aizveda uz skaisto mazpilsētu Eizenahu – Mārtiņa Lutera un J.S.Baha dzimto vietu ar stalto Varburgas pils cietoksni, kur Luters tulkojis Bībeli un ko R.Vāgners iemūžinājis operā „Tanheizers”. Izvietoja mūs par lazareti pārvērstā viesnīcā ļoti labos apstākļos, tikām aprūpēti no laipnām medmāsām. Še ārstējās labs skaits latviešu karavīru. Režīms bija ļoti brīvs, klīdām pa skaisto Tīringas apkārtni, tikāmies ar latviešiem, kuri diezgan lielā skaitā šeit strādāja, sēdējām kafejnīcās utt. Tas bija skaists ārstēšanās un mums ar Izidoru faktiski arī atslodzes un atpūtas laiks (apm. no oktobra beigām līdz novembra vidum). Arī laiks bija ļoti silts un angļu uzlidojumi gāja mums pāri.

Bet visam pienāk gals, bija jāatgriežas dienestā. Mūs latviešus – vairākās grupās nosūtīja uz Graudencu Rietumprūsijā – 15.divīzijas vienu grupu bija jāvada man. Un tā caur Halli un Berlīni beigās nonācā Berentā, kur komplektēja mūsu karavīrus. Mūs visus iedalīja t.s. 3. grenadieru pulkā, faktiski brīvpulkā. Nonācām īsti ļaunos apstākļos. Dzīvojām vecās teltīs, atkal ar kukaiņiem. Biju tikai vienā mundierī, jo pārējais bija gājis Opočkā bojā. Prieks bija par to, ka te bija iesaukti daudz vecie Latvijas armijas instruktori, kuri pret mani izturējās kā pret mīļo dēlu, aizdeva segas un visādi palīdzēja. Brīdi bija jāņemas ar jauno karavīru apmācību, kuru cieņu man arī izdevās iegūt. Beidzot mūs nosūtīja uz Sidovu pie Polnovas (Pomerānijā) nocietinājumu būvei. Mans „intermecco” bija beidzies. Laime bija, ka atrados tiešām krietnu latviešu vīru pulkā.

Un tomēr, atrodoties diezgan drūmos apstākļos, sāku iejusties pēc dzimtenes atstāšanas kā otrajās mājās. Tā kā rotā biju gandrīz vienīgais, kas īsti brīvi runāja arī vācu valodā, mani nozīmēja par rotas tulku, kļuvu arī daļēji par darbvedi, kas tulkoja dokumentus no un uz abām valodām. Vēlāk man uzdeva arī t.s. 6. (aprūpes) nodaļas pilnvarotā pienākums, kļuvu arī par ieročzini (ieroču gan bija maz). Rakstīju arī rotas vēsturi un pārzināju mazo biblioteku, no kuras izmetu visus propagandas materiālus, atstājot lasīšanai latviešu klasiku utt. Centos apzinīgi un precīzi visu to pildīt un iegtuvu komandiera un citas vadības uzticību. Rotas virsseržants, jaunais Jelgavas advokāts Straupe kļuva mans personīgs draugs visās lietās, tāpat vecie instruktori un kancelejas un saimniecības darbinieki. Arī ierindas karavīriem biju kļuvis simpatisks kaprālis. Gaisotne mūsu rotā (būtībā celtniecības vienībā) bija ļoti gaiša, brīva un atklāta. 1944. gada Ziemsvētkus un Jauno gadu sagaidījām iespējami latviski. Dziedāju arī bataljona dubultkvartetā 2. tenoru, kaut biju bass. Bija skaists kopējs svētku brīdis kādā ciema zālē. Dziedājām gan Ziemsvētku, gan mūsu karavīru, gan J.Vītola dziesmas. Svētkos varējām pat padejot ar vietējām vācu un poļu meitenēm, kas bija še norīkotas darbā.

Paši bijām izbūvējuši dzīvojamās barakas ar dzelzs krāsnīm. Jā, pie mums viesojās arī izcili latviešu balss un baleta mākslinieki (kā Ādolfs Kaktiņš, L. Sepe, u.c.).

Taču viss tas atkal beidzās ar padomju armijas lielo uzbrukumu Polijā un Austrumprūsijā. Mūs pārvietoja uz Kolbergu (pie Baltijas jūras). Biju pēkšņi smagi saslimis ar pleirītu (temperatūra virs 40). Draugi jau mani vāca un palīdzēja ar mūsu no kādas vācu cisternas „nacionalizētu” spirtu. No Kolbergas bija daudzi kilometri jāiet uz paredzēto darba vietu. Nesaprotu, kā varēju tikt galā, draugi palīdzēja. Atceros, ka pa ceļam atpūšoties sadzērām spirtu ar franču karagūstekņiem, es kopā ar viņiem dziedāju Marseljezu un kāds Žaks mani pēc kara ielūdza uz Parīzi ciemā, atstājot savas ģimenes adresi.

Nonācām galā, kādā Pomerānijas ciemā. Mūsu kanceleju kaut kā laipni uzņēma kāda saimniece, piesēdināja pie īsti lauku garā klātā pusdienas galda. Taču es tad, līdzšinējo izturējis, pēkšņi zaudēju samaņu un nogāzos. Pamodos baltos, tīros pēļos, tāds netīrs, utains un nomocījies, saimnieces arī karā iesauktā dēla spožajā istabā. Nekad neaizmirsīšu, kā viņa mani dzirdīja ar karstu pienu, kuram medu pievienoja Kēnigsbergas bēglīšu ģimenes māte un meitas, kuras tāpat bija zaudējušas visu.

Bataljona ārsts, kas mani izmeklēja, bija laimīgi no vācu mediķiem (ne jau tikai priekš manis vien) dabūjis „Brontosilu” (sarkano streptocīdu), kas bija tolaik vienīgais aktīvais palīgs. Un pamazām sāku atveseļoties – pateicoties gan maniem mīļajiem karabiedriem, gan bezgala jaukajām vācu sievietēm, kurām pašām bija smaga, tuvojošās nelaimes gaidās, dzīve. Saimniece teica: „Varbūt par manu dēlu arī kāds parūpējas.”

Man darbos nebija jāiet – kārtoju un formēju dokumentus. Vakaros mūsu „kancelejisti” dažreiz ciemojāmies pie bēglītēm, jutām līdzi viņām, kas bija zaudējušas dzimteni tāpat kā mēs.

Sarkanarmija tuvojās. Pulka komandierim pulkv. Teodoram Briggem izdevās mūs izglābt, cīnoties ar vācu birokrātiju un pēdējā mirklī pa dzelzceļu izvest uz Štetīnes apkārtni. Jaukā saimniece mums pārdeva (faktiski uzdāvināja) cūku, ko izžāvējām un sadalījām pa savām mugursomām. Bija pavalgs. Būtu šausmīgi, ja šīs jaukās biedriskās sievietes būtu nonākušas iebrūkošo vardarbīgo krievu rokās. Diemžēl to nezinām, jo bija pēkšņi jāaizbrauc. Nonācām šimpus Oderas pretī Štetīnei kara bāzē Altdammā, no kurienes mūsu bataljonu nosūtīja austrumu virzienā uz idilisko pilsētiņu Augustvaldi prettanku aizsardzības līnijas uzbūvei. Sākās atkal jauna lappuse mūsu vienības vēsturē.

Augustvaldē iekārtojāmies diezgan ērti. Kad pienāca ziņa, ka iespējams pieteikties uz atgriešanos Kurzemē, arī mēs abi ar virsnieka vietnieku Straupi nolēmām braukt. Tomēr rotnieks leitn. Jēkabsons, dzelzskrustietis personīgā sarunā mūs atrunāja, atklāti norādot, ka Vācija jau drīz kapitulēs un mēs par Latviju varēsim drīzāk cīnīties, aizejot uz rietumiem, nevis krītot krievu gūstā.

Sarkanie atkal tuvojās un, kad no mūsu darba vietas piekalnē varējām jau saskatīt krievu tankus, kuriem uzbruka vācu „stukasi”, steidzīgi tikām pārvesti atpakaļ uz Altdammu un tālāk pāri Oderai, kuras austrumkrastu ieņēma krievi. Būvējām nocietinājumus, dažreiz zem artilērijas apšaudes pie Politzas, tad dienvidos Stetīnei un atpakaļ. Gaidījām, kad pulkv. Briggem būs iespējams sākt mūsu atiešanu uz rietumiem. Tā sākās aprīļa beigās, kad krievi pārgāja Oderu vietā, ko sargāja tikai neliela vācu zemessargu vienība. Strauji gājām Gistrovas un Rostokas virzienā. Jau nonākot klajajā Meklenburgā, uzzinājām 1.IV. par Hitlera pašnāvību. Pulkvedim Briggem, apmānot vāciešus, izdevās pulka vairumu aizvest līdz angļu karaspēkam. Tikai, diemžēl, mūsu bataljonam uzbrauca krievu tanku kolonna, dabūjām glābties bēgot. Tanki tālāk mums pakaļ nedzinās, jo viņu mērķis jau bija pirmiem nonākt Rostokā, bet visu apvidu strauji okupēja krievu vienības. Daļa mūsu rotas, ko vadīja komandieris vecais kapteinis Paeglis (viņš aicināja mani palikt kopā ar viņiem, un tā kā viņš bija kā tēvs rotai, paklausīju). Nakti pavadījām mazā mežiņā. Otrā rītā es ar pāris zēniem devos izlūkos. Mājā, kur iegājām un tikām uzcienāti, iebrauca krievi, uzzinājuši, ka esam latvieši (teicām, ka esam mobilizēti kā grāvrači), viņi lika iet mums atpakaļ pa kādu lielceļu, mums karš esot beidzies.

Kāds cits krievs pat uzcienāja mani ar „nacionalizēto” cigāru. Pēc brīža cits, braucot pretī, mūs nolamāja, cigāru atņēma un iesprauda sev zobos. Tomēr mūs nenošāva, jo kara pēdējās dienās, atrodoties rietumu sabiedroto tuvumā, bija laikam saņēmuši rīkojumu savaldīt savu mežonību. Attiecīgā momentā aizbēgām atkal pie savējiem, ziņoju kapteinim. Viņš atzina, ka aizbēgt vairs nav iespējams un ieteica iziet uz ceļa padoties. Mēs jautājām, vai viņš būs kopā ar mums. Atbildei viņš izvilka revolveri. Sapratu, atļāvos pieiet klāt un, sasitot militāri vēlreiz papēžus, pateikt: „Varbūt nevajag tā, kapteiņa kungs, varbūt liktens mūs visus pažēlos”. Viņš paskatījās man acīs, uzlika roku man uz pleca un teica: „Varbūt tev taisnība, dēls!” Un iesvieda ieroci dīķī, nāca kopā ar mums no mežiņa laukā. Pirmie krievi, uzzinājuši, ka esam „latviešu grāvrači”, teica, lai ejot kājām uz Latviju atpakaļ. Ēdamo, ja kāds no vāciešiem nedodot, lai paņemot paši. Bet, protams, izejot uz šosejas tikām nekavējoši pievienoti gūstekņu kolonnai. Bija 2.jūnijs. Stāvēju blakus kapteinim, kad apsargs atņēma viņam armijas pulksteni, bet seržants tūlīt to savukārt atņēma viņam. Pienāca leitnants, nolamāja seržantu un atņēmis pulksteni, iebāza to sev kabatā! Kapteinis to redzot pateica: „Šī skata dēļ vien bija vērts palikt visiem kopā.” Kolonnā satiku bijušo mūsu bataljona ziņnesi, manu vēlāko nešķiramo draugu Zigi Vītolu, ar kuru līdz viņa nāvei 70.gados draudzējāmies arī mūsu abu ģimenēs.

Visas tālākās gūstu, lēģeru un vēlākās gaitas, kaut dažādi raksturos (viņš bija pragmatiķis, es romantiķis) bijām uzticami draugi. Starp citu viņš bija Ulmaņa laika VEF direktora Vītola dēls; ko citiem gan drošības labad nestāstīja. Mums bija kopīga vecā VEFa devīze: „Mācies precīzi domāt, teikt, darīt!” kas daudz palīdzēja ikdienas darbā.

Pēc dažām dienām, virsniekus atdalīja atsevišķi, un pārējos baltiešus (arī igauņus), vienkārši pārskaitīja, kopīgi ar Vācijā pret savu gribu nonākušajiem krieviem t.s. Bobruiskas vārdā nosauktajā divīzijā, kas bija smagi cietusi, pārejot Oderu, no vecajiem vācu zemessargiem. Kļuvām zaldāti padomju armijā, gan tādā kā palīgdienestā, kuram ieročus rokās vis nedeva. Darījām visādus saimnieciskus darbus, diemžēl nomainot glītos vācu formastērpus pret ļumīgajām „gimnastjorkām”. Vienīgais, nodevis savus naglotos zābakus, pretī saņēmu mīkstus, ērtus amerikāņu tankus, kas atļāva manas tālākās gaitas noiet bez tulznām kājās.

Un tad, karam beidzoties, dabūju uzsākt mana mūža garāko pārgājienu – tikai kājām – no Ziemeļvācijas Rostokas caur jaunajām un vecajām Polijas zemēm līdz vecajai Šlēzijai (Silēzijai) pie čehu robežas. Garākais nepārtrauktais dienas pārgājiens – 85 kilometri. Tad gan sēdējām mežā un taustījām pa zemi mellenes. Pēc dienas gājām tālāk gan pa saules karstumu, gan caur lietus gāzēm un pērkoņiem. Mēs, latviešu zēni, pat soļojot uzdziedājām savas dziesmas. Skanēja labi, un krievu virsnieki mūs paslavēja, tikai prasot, ka ejot caur pilsētām latviski vis nedziedot, jo nevarot zināt, ar kādu tekstu mēs dziedot. Uzturs bija vienkāršs, bet pietiekošs, jo vietas, kur gājām vecajā vācu teritorijā tika nesaudzīgi tīrītas no mājlopiem, kas nonāca mūsu katlos. Izbrīnīja tas, ka pretēji Latvijas un vācu armiju tradīcijām, virsnieki padomju paradīzē ēda no atsevišķa – komandieru – katla, krietni labāk par vienkāršajiem karavīriem. Apmēram pēc mēneša nonācām Neištatē – Silēzijā pie čehu robežas. Visus izvietoja vecās milzīgās vācu kazarmās – it kā uz palikšanu. Iztīrījuši telpas, sākām parastu kazarmu dzīvi, ar ierindas dienestu. Mums, latviešiem, pateica, ka mūs pārsūtīšot uz Latviju – latviešu padomju teritoriālo korpusu.

Un tā sākās, kādu dienu, mūs kāda virsnieka pavadībā sūtīja it kā uz Latviju. Cauri nopostītās Neises drupām, cauri neskartajai Valdenburgai, kur gāja pat tramvaji. Es biju pēc visa šitā izturēšanas biju apslimis, man piemetās t.s. slapjā ēde (impetigo). Visa galva un seja bija pūšļos – strutām klāta. Pēdīgi nonācām pie kādas dzeloņdrātīm nožogotas teritorijas ar sargtorņiem – apcietināto lēģera. Virsnieks, kas mūs pavadīja, svēti zvērēja, ka arī viņš neesot zinājis, kas atrodas šai adresē un lūdza mums piedošanu. Bet mēs dabūjām caur sargtorņu iežogotiem vārtiem ieiet pilnīgā nebrīvē. Sapratām, ka tas tika darīts no paša sākuma ar nodomu, ka mēs paši, šā apmānīti, aizietu tos tūkstošus kilometru brīvprātīgi kājām un nebūtu jāved pa dzelzceļu, kas bija pārslogots, turklāt apsardzībā. Ilūziju nebija vairs nevienam nekādu!

Pēc nedēļas mūs tomēr gan zem apsardzības nosūtīja pārgājienā uz citu vietu. Mani ar visu briesmīgo ģīmi un temperatūru gribēja tomēr ielikt kādā hospitālī, bet tur mani neņēma pretī. Vilkāmies tālāk, līdz nonācām Strigavā, gluži tuvu Čehoslovākijai. Pilsētā bija koncentrēti tie krievi, kas bija tikuši nosūtīti uz Vāciju darbos. Jauniekārtotā lēģerī, gan vienkāršākā, tikām nopratināti par savām gaitām kara laikā, atņemti visi dokumenti, bet mani tomēr aizveda uz jauniekārtoto krievu civilistu slimnīcu. Laimīgi nonācu kāda veca, labestīga krievu ārsta rokās. Divas nedēļas biju tīri cilvēcīgos apstākļos. Mans ārsts, kuram laikam gan arī jāpateicas par izdzīvošanu, bija kaut kur sameklējis pretimpetigo ampulas, iešļircināja man regulāri, noteica higiēnas režīmu. Atceros viņu tāpat kā tās jaukās vācu sievietes Kolbergā – ar lielu pateicību. Atgriezos nometnē un nonācu diezgan brīvos apstākļos, pēcslimnieku mājiņā, ko formāli gan apsargāja, kopā ar citiem bijušiem leģiona biedriem.

Izmantojot tikai formālo apsardzi, dažreiz naktī aizgājām uz netālo sabumboto cukurfabriku, kuras atliekas tika no poļiem arī formāli apsargātas. Piebērām mugurkules ar kaktos palikušo, gan mazliet samirkušo cukuru. Lai tiktu pie trūkstošās tabakas, par visiem kopā salasījām arī vienu palielu maišeli cukura, ko man kā valodpratējam bija pilsētā jāpārdod, faktiski jāsamaina ar poļu jaunajiem veikalniekiem pret tabaku. To sekmīgi veicu un mums pamatā nekas netrūka.

Tomēr viss reiz beidzas. Garā, stingri apsargātā lēģernieku kolonnā, dabūjām soļot pa veco vācu reihsaustobāni uz nopostīto lielo vācu pilsētu Breslavu (tagad Vroclavu), kuras centrs gan bija vienas drupas. Nomalē ap kādu bijušo tirgus laukumu izbūvēto kvartālu bija ierīkota liela, īsta, stingri apsargāta aizturēto koncentrācijas nometne. Mēs turējāmies stingri kopā abi ar draugu Zigi Vītolu, kas tur atrada pielietojumu kā radiotehniķis, kurš krieviem laboja to „nacionalizētos” vācu radioaparātus, ar vienu noteikumu – lai Maskavu dzirdētu uz maksimālo skaļumu. Arī man mazliet laimējās. Ierindā stāvot, man pienāca krievu armijas ārsts un pateica: „Tev ir brilles. Būsi saninstruktors savā rotā.” Tā tiku vaļā no citām slodzēm. Mērīju slimniekiem temperatūru, devu zāles, kādas nu tur bija, vedu uz ārsta pieņemšanu. Pats saslimu ar dzelteno slimību. Kāds cits tautietis, kas bija medicīnas students, tika nozīmēts par feldšeri – ārsta palīgu, bija kaut kur dabūjis attiecīgas ampulas – glikozi, vitamīnus un vēl citu, ko man draudzīgi regulāri injicēja – un brīnums – acīs un uz ādas dzeltenums pamazām izzuda.

Iztikšana būtu dikti bēdīga, jādzīvo mūžīgā izsalkumā. Zigis tomēr par atjaunotajiem radioaparātiem dažreiz saņēma kādu maizes kukuli. Dzīvojām abi kā brāļi un gaidījām, ko nesīs nākotne.

Lēģerī, lai izdzīvotu, gāja vaļā arī „bizness” – viltotu zelta gredzenu izgatavošana no rupji demontētām misiņa ūdensvada caurulēm – tās sazāģēja ripiņās un tālāk individuāli apstrādāja. Bija arī savs mūsu „proves” meistars – gravieris, kas gredzenos iesita provi. Produkciju par lētu naudu pārdevām mūsu apsargiem, kas to savukārt par dārgu naudu realizēja pilsētas veikalos. „Bizness” beidzās ar to, ka veikalu logos tika izlikti zaļgani gredzenu riņķi ar uzrakstu „Sargieties no viltotām zeltlietām!” Arī es vienu gredzenu izgatavoju.

Kopā ar mums bija ieslodzīti arī ordeņoti sarkanarmieši, kuri kara sākumā bija krituši vācu gūstā, tad izbēguši vai atbrīvoti un turpinājuši karot savā armijā līdz pat Berlīnes ieņemšanai. Viņi dažreiz raudāja un teica mums: „Jūs vismaz zinat, par ko sēžat, bet mēs?” Viņus, cik zinu, aizsūtīja uz Sibīriju, kamēr mums un igauņu leģionāriem laimējās – mūs atsūtīja uz Rīgu un Tallinu, jo vietējās varas bija aprēķinājušas, lai atjaunotu kvalificētu rūpniecību, trūkst šāda darba spējīgi vīri, kamēr no Krievijas atsūtītie puikas vēl gadiem ilgi šos darbus neapgūs.

Pēc Jaunā gada (1946), kura naktī poļi bija nošāvuši mūsu lēģera sargu posteni, kādu dienu mūs ievietoja sarkanajos vagonos – domājām, ka arī mūs gaida Sibīrija un tādiem, vāji apģērbtiem, būs gals klāt. Taču vilciens iebrauca Daugavpilī, kur mūs pirmoreiz pacienāja ar žāvētām desām. Tad braucām uz Rīgu. Dabūjām izkāpt Zemitānos un ejot cauri visai Rīgai, ko nebiju tik ilgi redzējis, mūs ievietoja Pārdaugavas pusē – Balastdambī esošajā vācu kara gūstekņu nometnē. Man caur vienu civilistu izdevās paziņot, kur esmu, vecākiem, un tuvākās dienās, kad tīrījām ledu pie pils, mans tēvs par smēķu paciņu tika pielaists klāt – atnesa maizes kukuli un „Belomorkanal” smēķu paciņu. Bijām abi dikti laimīgi, kaut gan vecāki bija cerējuši, ka atgriezīšos kā uzvarētājs pār komunistiem, taču Dievs bija mūsu visus tomēr pasargājis.

Sākās mūsu paradoksālās gūsta dienas pašu galvaspilsētā. Kopā turējāmies mēs abi ar Zigi Vītolu un brašu jaunu kurzemnieku Gunāru Zigertu. Vēlāk mums pievienojās arī bijušais messeršmitu lidotājs Ilmars Bokāns. Zigis un Gunārs jau vēlāk bija mani pirmie „maršali” mūsu laulībās, ejot pāros ar Vijas tuvinieēm Spulgu un Ritu. Šodien esmu palicis kā „pēdējais mohikānis” no vīriem.

Pēc dažām dienām mūs nosūtīja uz rūpnīcu „VEF”, lai varētu izveidot svarīgās ražotnēs II un III darba maiņu. Mūs veda atklātās tramvaja platformās ar vilcēju priekšgalā cauri visai Rīgai.

VEFā mūs sagaidīja galvenais inženieris, pirmskara vefietis, vēlākais direktors Aleksandrs Egle. Viņš mums ieteica kvalitatīvi un čakli strādāt, tas tuvināšot mūsu atbrīvošanas brīdi. To pašu mums piekodināja arī pats iekšlietu ministrs (vai vēl komisārs?) ģenerālis Eglītis, speciāli ieradies lēģerī Balastdambī, kur centās izrādīt laipnību, runāja skaidri latviski.

Zigis gan gribēja mūs dabūt shēmošanā, taču tikām visi četri nozīmēti rīku cehā, kur izgatavoja štances un citus rīkus. Sākumā bijām atslēdznieki, taču drīz meistars Balodis bija atpazinis Zigi, un mums uzdeva darbu komplektēšanu un dispečerēšanas darbu kā tehniķiem. Izveidoja divas maiņas, Vītola un Bokāna, kas mainījās II un III maiņās.

Mūsu braucieni atklātās platformās uz un no darba kļuva populāri sabiedrībā. Latvieši sveica mūs, meitenes svieda ziedus un saldumus, iepretīm čekas namam, medmāsu skolā mūs māsiņas sagaidīja ar skaļiem saucieniem pie logiem. Taču kādu dienu visi logi bija aizvērti, manīja tikai meiteņu ēnas pie aizkariem. Čeka bija uzlikusi stingru veto. Krievi turpretīm mūs centās nolamāt, pat meta ar akmeņiem. Vienu pat ievainoja.

VEFā lielā daļa darbinieku mums centās visādi palīdzēt – iznēsāja vēstules tuviniekiem, atnesa paciņas. Tas pats Balodis pat uzticēja Zigim uz pusi dienu savu caurlaidi, lai tas slepeni varētu apmeklēt paziņas pilsētā. Arī cehā strādājošie krievi un žīdi bija laipni pret mums.

Mūsu apsargi braucienos nebija krievi, bet lielākoties mongoļi, kuri bija tīri vēlīgi pret mums. Galu galā, ja tika solīts mūs atbrīvot, kurš tad bēgtu.

Atceros dažus kuriozus. Braucot gar Brīvības pieminekli, parasti satiksmes dēļ brīdi dabūjām pastāvēt. Reiz, tur stāvot, mums pietuvojās kāds piedzēries krievu virsnieks, rupji nolamāja mūs un gribēja pāri bortam kādam iesist. Zēni viņu veikli atgrūda, bet, kad viņš sauca mūsu apsargu sev palīgā – brašais mongolis ar šautenes laidi viņam tā iekrāva, ka viņš palika uz sliedēm guļam, bet mēs aizbraucām.

Otrreiz, kad kādu rītu pēc nobeigtas III maiņas izgājām pie tramvaju pieturas, gaidot mūsu transportu, kāds piedzēries augstāks jūrnieks gribēja mūs rītausmā iekaustīt. Zēni ieņēma viņu aplī, sāka spēlēt ar viņu futbolu, kamēr viņš nokrita pats un baltā cepure arī. Mēs iekāpām tramvajā, kāds mūsējais iekāpa dubļu peļķē un tad samērcēja lepno „furažku”. Mūsu mongoļi smējās vien un tad aizbraucām. Viņš palika sēžam dubļos. Vēlreiz apstājoties pie Raiņa bulvāra, kāds mūsējais ieraudzīja malā savu kādreizējo meiteni, kas bija solījusies viņu gaidīt, zem rokas ar staltu padomju virsnieku. Zēns lūdz mūs dziedāt līdzi – un skanēja braši:

      „Tu nāksi, kad ārā būs ziema.
       Būs ziema un sals tava sirds.
       Bet tad atbilde būs tikai viena –
       Mana sirds tevi vairs nepazīs!”

Viņa paskatījās uz mums, ieraudzīja viņu, izrāvās no pavadoņa un lielā ātrumā aizskrēja pa bulvāri universitātes virzienā. Viņas pavadonis palika stāvam nekustīgs, arī, kad mēs aizbraucām, var jau būt, ka viņš bija latvietis.

Vēl – kad pakāra karātavu laukumā vācu augstākos virsniekus – mēs, braucot uz darbu pa Slokas ielu – tālumā redzējām šīs karātavas, kas atstāja nospiedošu iespaidu.

Uzzinot, ka zviedri izdevuši krieviem mūsu internētos karavīrus (arī manu vēlāko VEFa un Atmodas draugu virsleitnantu Valdi Knoku), domājām, ka varbūt mums tomēr kaut kā liktenis vēlējis arī zināmas labvēlības drumslas.

Bija iespēja nosūtīt un saņemt vēstules. Saņēmu bieži mātes mīļās vēstules. Varēja tuvinieki arī mums nodot paciņas un kaut arī Rīgā valdīja trūkums, kartiņu sistēma, turklāt ar garām rindām. To visi darīja, gaut gan mūsu oficiālais uzturs tomēr bija krietni labāks nekā Breslavā.

Abi ar Gunāru sarakstījāmies ar divām jaukām ģimnāzistēm, no kurām viena bija Raunas Kalna-Kosu kaimiņmājas Kaķīšu saimniekmeitiņa, kuru iesaucu par puķuzirnīti. Viņas abas mūs allaž gaidīja braucienā uz VEFu pie Tallinas ielas, stāvot ar baltām, krītotām tupelītēm kājās un mājot.

Vecāki man atsūtīja manas vecās civildrēbes, tā kā nebija jāstaigā padomju skrandās.

Tad – mūs pārcēla uz atsevišķu nometni – vecu fabrikas ēku Ganību dambī pie Sarkandaugavas. Ierīkoja sevišķu tikšanās dārzu, kur varēja pie mums atnākt arī apmeklētāji svētdienās. Process bija garš, taču tīkams. Tikos ar vecākiem. Mūs ar Gunāru apciemoja arī „baltās tupelītes”, atnesot kādu gardumu un latviskus smaidus. Reiz viena apciemojuma laikā pie manis pienāca kāda redzēta meitenes no Matīšu lazareteslaikiem, kas apciemoja kādu savu radinieku, arī leģionāru. Parunājāmies, bet pēc pāris nedēļām saņēmu īsu, bet jauku vēstuli no Matīšu meitenes, kura bija man patikusi gaišā atmiņā ar savu smaidu un matiem „kā saulstaru riets”. Viņa sveicināja mani un lūdza pasveicināt arī citus draugus, ar kuriem bijām Matīšos kopā. Tā bija Vija ar skaisto uzvārdu Daiga. Es aizrakstīju atbildes vēstuli un pēc laika saņēmu garāku vēstuli. Arī es atbildēju vēl garāk, jo sajutu radniecīgu dvēseli. Tā sākās mūsu vairāk par gadu ilgā sarakste, pašiem netiekoties. Vēstules kļuva arvien garākas un biežākas, īpaši, kad biju jau iznācis uz brīvām kājām un pēc mana lūguma pārgājām uz uzrunu „Tu”. Jaunajās telpās mūs atkal apciemo ministrs. Viņš teica, ka mūs atbrīvošot nu tā līdz 26.augustam, bet visiem pagaidām būšot jāpaliek strādāt VEFā. Mūs apciemoja arī iekšlietu darbinieku vīru koris, kas, starp citu, uzdziedāja arī latviski: „Tūliņ deja iesāksies, jautri ies, kad visi dies”. Attieksme kā lēģerī, tā VEF bija mums tīri labvēlīga. Sapratām, ka tas pirmkārt ir, lai noskaņotu labvēlīgāk latviešu sabiedrību, otrkārt – vismaz pašlaik bijām dikti vajadzīgi VEFam. Uzticēties gan īpaši neuzticējāmies.

Mūs atkal pārveda uz jaunām lēģera telpām, tagad atkal Pārdaugavā pie Spilves pļavām Daugavmalā. Dzīvojām barakās, kas bija pilnas blaktīm, kuras pa nakti krita no griestiem uz guļošajiem. Režīms palika arvien brīvāks. Lēģera priekšnieki – dzērāji – pat dažreiz, ja vecāki tiem atnesa pudeļu bateriju, palaida dēlu uz 24 stundām svētdienā „atvaļinājumā” uz mājām. Neviens jau nebēga.

Viesu uzņemšanas „dārziņa” vietā mūs pa grupām svētdienās palaida vienkārši pļaviņā aiz vārtiem. Formas pēc tur sēdēja un snauda kāds apsargs, kas pēc laika mūsu un mūsu viesu grupu nomainīja pret nākamo. Reiz mūs ar Gunāru apciemoja jaukās ģimnāzistes, līdzi paņemot pudeli vīna un glāzes. Sēdējām pļaviņā visi četri kā piknikā.

Beigās mums viss tas apnika, pienāca solītais 26. augusts, bet nebija nekādu pazīmju par „brīvlaišanu”. Torīt mēs – I maiņa – atteicāmies iziet darbā, sākām streiku. Mums lika gulties visiem zemē, solīja tūliņ mūs nošaut. Mēs tā neko, ne nu šaus, nekā. Negribēs jau dumpi Rīgas latviešos. Beigās mainīja toni, lūdz tomēr braukt uz VEFu. Mēs aizbraucām, tak turpinājām itāļu streiku – atrodoties darbā, bet tomēr nestrādājot. Kad pēcpusdienā atbrauca II maiņa mūs nomainīt, visus nostādīja VEFa laukumā un atbrauca pats ministrs ar pavadoņiem. Tā kā atrados vienā no pirmajām rindām „viesu” tuvumā, skaidri dzirdēju visas operetiskās sarunās, ko nu citēšu. Runāšana, izņemot VEF direktoru Georgu Gaili, notika skaidri latviski.

Ministrs: „Nu, zēni, kāpēc dumpojaties?”

Mūsu izvēlētie pārstāvji: „Gribējām jums darīt zināmu, ka jūsu padotie un VEF vadība nepilda jūsu rīkojumu mūs līdz šodienai atlaist brīvībā.”

Ministrs: „Biedri Gaile, kāpēc jūs neko nedarījāt?”

VEF direktors stomās krieviski: „Mēs nevaram tik ātri sagatavot viņiem kopmītnes.”

Mēs visi, bļaujot: „Mums nevajaga nekādas kopmītnes, mums visiem vecāki vai draugi, kur varam dzīvot.”

Ministrs Gailem: „Biedri Gaile, jūs taču esat latvietis, kāpēc nerunājat latviski?”

Gaile stomās: „Diemžēl esmu aizmirsis.”

Ministrs: „Es visu mūžu dzīvoju padomju zemē, taču neesmu vis aizmirsis” (viņš tiešām runāja bez akcenta).

Pulkvedi Rozenberg, mana pavēle – lai šodien līdz 24.00 visiem tiktu izsniegti dokumenti un visus atbrīvotu! Izpildīt un man nekavējoši ziņot, ka lēģeris ir tukšs!

Jums, zēni, pagaidām tomēr visiem būs jāpaliek strādāt VEFā. Sveiki, zēni!

Mēs visi, bļaujot: „Sveiki, biedri ģenerāl!”

Un kārtīgā latviešu ierindā, dziedot mūsu tautas dziesmu, soļojām uz tramvajiem, lai brauktu šais platformās pēdējoreiz uz lēģeri. Visu ceļu dziedājām, tautieši uz ielām mums māja ar rokām. Lēģerī paēdām pēdējoreiz pusdienas. Un tad pie vārtiem piebrauca daudzas automašīnas, izkrāva turpat pļaviņā rakstāmgaldus, rakstāmmašīnas, arī mašīnrakstītājas, dokumentu kalnu. Uzcēla telti. Paziņoja mums, ka dokumentus izsniegšot uzvārdu alfabēta kārtībā, lai savam burtam tuvojoties nākot pie vārtiem un gaidot izsaukumu. Es savu papīru saņēmu un pa vārtiem izgāju pēc pusvieniem (24.30).

Kopā ar kādu biedru, kam naktī uzreiz nebija kur palikt, gājām pa Bolderājas dzelzceļa sliedēm uz vecāku dzīvokli Užavas ielā. Zvans pie durvīm, pārsteigtās, laimīgās vecāku sejas, mātes steidzīgi uzklātās nakts vakariņas, lielā skārda vanna un uz plīts uzkarsētais ūdens mums ko nomazgāties un dažas stundas miega tīros palagos, bet no rīta, vecajā 9.tramvajā kā civilisti braucām uz darbu, kur cehā latvieši mūs sirsnīgi apsveica. Bija piektdiena.

Svētdienā mani vecāki gribēja kaut mazā pulciņā nosvinēt dēla atgriešanos. Biju kopā ar īstajiem draugiem – Zigi un Gunāru, protams, ar veco draugu Arvīdu Jēgeru. Bija daži ģimenes draugi un kāda kaimiņu meitene, kas allaž bija interesējusies par manu likteni. Sēdāmies pie galda. Vecāki vēlēja mums gaišākas dienas še Latvijā. Tad mēs trīs piecēlāmies un dziedājām mīļo Lāčplēsa dziesmu:

      „Še kopā mēs biedri, kam lemts nebij mirt
       Daugavas vanagi, sasauksimies!”

Un galvas noliekuši brīdi klusumā pieminējām draugus, kuri, tāpat kā mēs gribēja dzīvot – taču neatgriezās – kā Oļģerts Šifers un citi. Pavadījām jauku novakari. Tagad pārgulēju savā vecajā skolnieka istabiņā ar veco rakstāmgaldu, grāmatplauktu, guļamdīvānu, mīļām grāmatām uz naktsskapīša. Māte to visu bija saglabājusi nemainītu. Bija kā senāk un tomēr pavisam citādi.

Otrā rītā ierados pie VEFa bez dokumentiem. Tos man kopā ar maciņu sestdien nozaga, iepērkot veikalā iespējamo svētdienai, dažas pudeles u.c. Rūpnīcā netiku, gāju uz kadru daļu. Tur mani bāra, kāpēc nesargājot kabatas no zagļiem. Saskaitos un teicu, ka četrus gadus nebiju Rīgā, bet pirms tam kabatas tā nevajadzēja sargāt. Man ieteica tā vis nerunāt, bet izrakstīja un iedeva jaunus papīrus.

Biju gan zaudējis četrus skaistākos jaunības gadus ar visām nākotnes cerībām un sapņiem, taču vietā ieguvis fantastisku dzīves pieredzi, ko īsti saprast laikam var tikai tie, kas paši šīm dzirnavām cauri gājuši. Biju pateicīgs Dievam un saviem vecākiem, ka biju varējis un pratis šos gadus nodzīvot, nesasmērējot savu sirdsapziņu. Arī tas ir daudz. Nu pāršķīru jaunu dzīves lappusi, kurā vēl īsti nepratu ieiet, droši vien reizēm kļūdījos, taču – turpinājums sekos…

Darbā man radās nepatīkamas pārmaiņas. Pārveidoja mūsu mazo „tehniķu” grupu. Zigim un Gunāram izdevās kaut kā aizlaisties prom no VEFa, pazust no Rīgas, bet mani pārveda trīs maiņu darbā ceha rīku noliktavā, gan pie rīku izsniegšanas darbam, gan rīku pasūtīšanas un vērtēšanas. Darbs ne grūts, bet pie maiņām grūti bija no jauna pierast – turklāt naktīs pa tumšajām ielām atgriežoties mājās (līdzi ņemot pamatīgu gumijas steku drošībai).

Pēc vairākiem mēnešiem man radās izdevība uzņemties t.s. materiālu dispečera darbu – pēc ienākošajiem tehniskiem zīmējumiem pasūtīt, noformēt, noliktavās saņemt materiālus un nokārtot visus transporta jautājumus (iepriekšējais dispečers tika sodīts par niecīgu spirta zādzību). Atteicos tikai no spirta saņemšanas, atstājot to ceha šefa ziņā. Darbs ērts, vienā maiņā pie rakstāmgalda vai ar rūpnīcas dienestiem. Alga gan niecīga – 600 rubļi pamatā mēnesī. Bet miers gan.

Še ieguvu jaunu, īstu draugu, strādājot kopā ar materiālu tālākas sagatavošanas vadītāju – arī lēģernieku – lielo Rūdi Grauzi, bijušo bokseri, riteņbraucēju (sporta) kara laika autoinspektoru. Kļuvām nešķirami gan darbā, gan bieži arī ārpus darba – domubiedri visās lietās. Trešais bija mūsu draugs, bijušais Ulmaņlaika Valmieras policists Jūlijs Pencis, ko diemžēl pēc vairākiem gadiem čeka no jauna arestēja, laikam par darbību Ulmaņlaikā, un viņš pazuda Sibīrijas Gulagā. Jūlijs bija asprātīgs, humora pilns, kopā dziedājām dažādas vecas ziņģes, gan uz balsīm kapraču dziesmu no J. Kalniņa operas „Hamlets”: „Kad biju jauns un mīlēju, man šķita…”

Mājās man bija miers. Ar vecākiem pārrunājām visu bijušo šais četros gados. Tikos ar dažiem skolas biedriem, jo meklējām jau cits citu. Dažreiz ar Zigi kārtīgi iešmorējām (kad viņš bija iebraucis). Satiku arī draugu Izidoru, gan tikai uz brīdi, jo viņam ar ģimeni bija jābrauc uz savu Latgali. Gribējām vēl tikties un tad visu pārrunāt, taču neiznāca.

Iepazinos ar Daiļamatniecības vidusskolas meitenēm, gāju tur uz ballītēm un tikos ar turienes direktora vietnieku (vēlāk direktoru) manu mīļo ģimnāzijas klases audzinātāju Ērgli, kas allaž dežurēja ballēs. Viņa dēls leģionārs bija pazudis bez vēsts. Tā nu ballītēs gan dejoju, gan runājos ar Ērgli, kurš man atmiņai ierakstīja vārdus: „Kārtība ir pirmais ceļš uz daiļumu!” Viņš vēlāk bija drosmīgi riskējis, glābjot un slēpjot savas skolnieces no čekas izsūtījuma.

Daiļamatnieces bija jaukas meitenes, taču mani arvien vairāk nodarbināja sarakste ar Matīšu meiteni Lodes Viju, kurā biju atradis kaut ko ļoti tuvu un dārgu. Mana māmiņa, redzēdama mani pie rakstāmgalda vēstuļojot, noteica: „Laikam jau tā ir ļoti jauka meitene” un nopriecājās, ka es tik daudz nedauzos pa izpriecām.

Tā netikāmies, kaut gan reiz Vija, viesodamās pie radiem Rīgā, kādu svētdienu atnāca uz Užavas ielu, bet nebiju mājās, jo bija VEFā svētdienas darbs. Māmiņa, kad Vija lika mani sveicināt un gāja prom, palūdza Viju atpakaļ, kopā visi trīs padzēra kafiju un parunājās par 1944.gadu. Vecākiem viņa bija patikusi. Tāpēc Vija vēlāk dažreiz pazobojās: „Tu jau mani apprecēji, tāpēc, ka mamma lika”. Apprecēju gan jau, bet tāpēc, ka biju atradis īsti arī garīgi tuvu meiteni, ar kuru būtu jauki dalīt mūžu kopā.

1947.gada jūnijā saslimu ar kādu elpas vīrusu vai, bet slimoju ilgi. Kad tiku uz pekām un atgriezos darbā, man iedalīja kārtējo atvaļinājumu jūlijā, lai atpūstos. Vēstulē pateicu to Vijai, un viņa smēja, lai braucot kā pilsētas izpalīgs uz Lodēm, vasaras darbu esot daudz. Un tā kādu pēcpusdienu ar autobusu Valmierā, tālāk vaļējā preču kulbas kastē uz Matīšiem, un pa lielceļu kātoju uz Lodi. Pa gabalu jau ieraudzīju liepu puduri ceļa malā, tālāk iekoptu dārzu ar vasaras lapeni un daudz guļbaļķu celtas saimniecības ēkas ar ļoti vecu dzīvojamo māju centrā. Viss smaržoja pēc liepziediem un man pretī iznāca meitene ar skaistu latvisku smaidu un matiem, kam varētu piedomāt klāt arī zilo lakatiņu. Tiku uzcienāts un prasījos darba. Gājām pļaut govīm sēku. Vija bija izbrīnīta, ka pratu gan labi pļaut ar izkapti, gan jūgt zirgus. Mītnei man ierādīja mazo, senlaicīgo, ļoti tīro klētiņu, kur gulēju kā runcis, putniņiem čivinot jumtā, un jutos bezgala labi.

Otrā dienā braucām uz Burtnieku ezera pļavām. Grābām nopļauto sienu, krāvām lielu vezumu, ko rūpīgi nosējām un pa jauko novakari, sēdot uz vezuma kopā, braucām mājā, dziedādami kopā mūsu mīļās dziesmas. Skanēja labi. Jutos tik brīvs un laimīgs kā agrā jaunībā.

Nākošā bija svētdiena, Vijai bija ielūgums uz kāzām kaimiņu Dreimaņos. Braucām abi uz baznīcu. Pēc vidzemnieku paražas visi gāja baznīcā garā pāru rindā, mēs kā pēdējais pāris. Un pēkšņi iedomājos, kā izskatītos, ja mēs abi būtu pirmais pāris.

Tad braucām uz kāzu namu, ēdām, dziedājām, bija jauki. Vija vēlējās vēl piebraukt citā mājā, kur viena viņas draudzene (kas vēlāk arī bija mūsu brūtes māsa) svinēja iesvētības. Aizbraucām, aizvedām ziedus, iedzērām pa glāzei vīna. Satiku vienu lustīgu vefieti, manu paziņu – konstruktoru Eiženu Rubeni, kas izrādījās kaimiņu zēns.

Tad braucām atpakaļ. Bija brīnišķa novakare, īsta Latvijas dabas daiļuma pilna. Netālu no mājām ieteicos, ka nudien šā es labprāt brauktu visu mūžu. Vija paskatījās man acīs ar tādu dziļu skatienu. Un tad es viņu pirmo reizi noskūpstīju – tā pavisam viegli, maigi. Mājā nojūdzām zirdziņu, bet paši kājām atgriezāmies kāzu namā. Un visu nakti dziedājām un dejojām, jutāmies tik labi. Uz rīta pusi mājā ejot, ilgi abi sēdējām uz viena liela akmens ceļmalā.

Bet otrā dienā atkal abi pastrādājām darbiņus kopā. Laikam biju arī Vijas tēvam iepaticies, viņi abi ar jaunāko māsu Ausmu bija pret mani ļoti laipni.

Un tā pagāja mans pirmais atvaļinājums. Vēl tā riktīgi noballējām māsīcas Spulgas dzimumdienā. Un pēdējo rītu ilgi sēdējām kopā, turēdami viens otra roku. Tad nāca autobuss (toreiz tas gāja gar Lodēm) uz Valmieru. Īsas atvadas un drīz biju Valmieras stacijā. Man pienāca čigāniete: „Dod roku, pazīlēšu.” Iedevu. Teica: „Tu būsi laimīgs mīlestībā, ak ko – jau esi. Bet nu dod naudiņu!” Iedevu piecīti un kāpu vilcienā.

Atgriezies mājā, aizgāju darbā, bet vakarā apsēdos pie galda un rakstīju Vijai, jau formāli lūdzot viņu kļūt par manu mūža biedru. Viņa atbildēja domīgi, jo esot arī jārūpējas par veco tēvu un jauno māsiņu.

Atkārtoju savus argumentus, lūdzot pārlasīt, ko biju ierakstījis viņai dāvātajā ziemeļnieku rakstnieka grāmatā. Biju rakstījis Veronikas Strēlertes rindas:

      „Vai savu sapni projām sviedi?
       Lai auļo pakavs zeltā kalts.
       Nav galā dziesma, kamēr dziedi,
       Un putenis gar ausīm šalc.”

Viņa man atbildēja: „Atbrauc!” Bet es palūdzu darbā papildus brīvdienu. No mātes saglabātā ģimenes dārgumu klāsta paņēmu līdz veclaicīgu gredzenu ar lielu zilo ametistu un kādu vakaru kāpu nakts vilcienā uz Valmieru.

Vēlā rudens naktī, iedams pa lielceļu, caur lapas nometušajiem kokiem, redzēju Lodes mājas logā uguni. Mani Vija gaidīja mājas durvīs, vispirms pacienāja ar siltu liepziedu tēju. Tad paņēmu viņas roku savā un ieliku tajā saderināšanās gredzenu. Un apsolījāmies, ka nekad mēs viens otram nemelosim.

Otrā rītā pie brokastgalda pateicu Vijas tēvam, ka mēs abi vēlamies mūžu pavadīt kopā un lūdzām viņa svētību. Viņš teica: „Jūs jau esat lieli cilvēki un paši vislabāk izlemjat savu likteni. Lai Dievs jums palīdz!” Tad uzliku uz galda benediktīnieša pudeli un visi iedzērām pa glāzei nākotnes laimei.

Nākamā dienā Ausmiņa mūs pajūgā aizveda abus uz Valmieras staciju. Patukšajā vilcienā sēdējām galvas kopā salikuši. Bet no rīta ieradāmies Užavas ielā, kur vecāki mūs mīļi, mīļi saņēma. Bija jau noorganizējuši vakarā mazu svinēšanu, kopā ar perspektīvajiem vedējiem un, protams, manu vissenāko draugu Arvīdu, ar ko vēl – nudien neatceros. Bet nākamo dienu man bija jābūt darbā un Vijai jāatgriežas Lodēs. Vēl novakarē tikāmies dzelzceļa stacijā. Aizvadīju savu meiteni ceļā, bet ejot atpakaļ pāri stacijas laukumam, par brīnumu skaļruņos, kas tai laikā bija Rīgā visur izvietoti, „častušku” vietā skanēja F. Lista „Mīlas sapņi”.

Biju kļuvis par laimīgu līgavaini.

Darbā man viss norisēja labi. Abi ar Rūdi tikām uzskatīti par gudriem materiālu speciālistiem, īpaši tērauda šķirnēm, ko kāds vecs vefietis mums iemācīja izšķirt pēc dzirksteles pie šmirģeļa.

Tuvojās t.s. oktobra svētki. Kopā ar Spulgu, viņas Matīšu draudzenēm un Eiženu Rubeni braucām visi ar nakts vilcienu, gan ieņemot pa malciņam un skaisti uzdziedot mūsu latvisko repertuāru.

Tālāk sagaidījām kādu prečinieku, kas braucot uz Mazsalacu, ieņēma mūs kravas kastē līdz Matīšiem. Tad izklīdām katrs savā virzienā. Vija mani Lodē sagaidīja ar ierasto smaržīgo liepziedu tēju un saviem gaišajiem, mīļajiem smaidiem. Otrā vakarā bijām pie Spulgas Intos uz jautru ballīti, kur līksmi dejojām. Tad gājām mājās. Vēlējāmies, lai mūs salaulātu 7.decembrī senajā Matīšu baznīcā. Man dodoties atpakaļ, aizbraucām vispirms uz Dikļiem pie mācītāja Džindžas „rādīties”. Viņš saņēma mūs ļoti laipni, viņš pazina Viju, jo bija jau sniedzis mierinājumu viņas dzimtai tās nelaimēs, un izjautājis apsolīja šo dienu darīt skaistu mums arī no viņa puses. Un ieteica man tomēr pirms tam kaut formāli iesvētīties, jo šo iepriekšējo gadu dēļ nebiju paguvis to izdarīt. Tad atvadījāmies – es iekāpu mazajā bānītī uz Valmieru, mana līgava atgriezās mājās, lai uzņemtos smago nastu kāzu dienas sagatavošanai un sagaidīšanai Lodēs.

Iesvētījos Mārtiņa draudzes mācītāja Smilškalna mājā. Vienīgais liecinieks bija draugs Arvīds. Viņš diemžēl nevarēja mūsu kāzās ierasties, gan darba dēļ, gan gatavojoties pats savām kāzām ar Silviju. Rūdis palika darbā arī manā vietā.

Vedēji mums bija Žīguru pāris. Par „maršaliem” aicināju Zigi un Gunāru. Līdzi brauca arī vēl divi vefieši, viens kāds bija kolēģis, otrs bija lielisks akordeonists ar visu akordeonu un fotoaparātu, ar ko cehā sadraudzējāmies. „Brūtes māsas” visas, protams, no Vijas puses, kā arī brālēns Verners kā trešais „maršals”. Bērnības draudzene Mērija diemžēl mazās meitiņas dēļ netika, taču viņas vīrs – operdziedonis Elmārs gan apsolīja arī baznīcā no balkona nodziedāt skaisto Bēthovena korāli „Tā debess izteic” un Hendeļa „Largo”, ko lūdzu. Elmārs pagādāt varēja arī toreiz ziemā Latvijā gandrīz neiespējamo – līgavas ziedus – baltas kallas, izmantojot Operas resursus.

Taču visu kāzu gatavošanas smagumu tomēr iznesa mana Vija, jo palīdzēt gribēja visi pa detaļām, taču kopumā nevarēja.

Tā tuvojās mūsu kāzu diena.

5.decembra novakarē mēs visi – mani vecāki, vedēji, mani draugi un Vijas draudzenes iekāpām vienā Valmieras vilciena vagonā un vēlā vakarā bijām Valmieras stacijā, kur mūs sagaidīja Vija un smagā automašīna, kuras vaļējā kulbā pa trepītēm sakāpām visi. Laiks bija labs un drīz nonācām Matīšos, kur visus Rīgas viesus savā „Biedru” lauku mājā mīļi uzņēma un izmitināja Vijas vecmāmiņa un tantes.

Bet mēs paši abi cauri mežiem kājām devāmies uz Lodi gatavoties mūsu mūža lielajai dienai. Otrā dienā mēs abi ar Elmāru aizbraucām pie baznīcas ērģelnieka, lai viņi samēģinātu savu muzikālo velti. Pēc tam ilgi vēl mājā spodrināju savu vienīgo melno veco uzvalku. Vija bija pāršuvusi savu iesvētību kleitu, papildinot ar skaistu plīvuru. Mana māte vēl bija atdevusi Vijai savu vienīgo ļoti reti uzvilkto vakarkleitu, kas viņai labi piestāvēja un derēja pat bez pāršūšanas. Pavadoņu pāri arī mums bija četri, pirmais Zigis ar Spulgu. Citiem vārdiem, uzskatījām, ka nabadzības dēļ nedrīkstam lepnību zaudēt.

7.decembrī uz dievkalpojuma beigām visi pulcējāmies Matīšos, kur no pasta nama ierastajā pāru rindā lēni iesoļojām vēl ļaužu pilnajā baznīcā, šoreiz mēs abi aiz vedējiem kā pirmais pāris. Mācītājs mūs sagaidīja altārī, kamēr kopā ar ērģelēm skanēja Elmāra varenajā baritonā dziedātais Bēthovens. Mācītājs bez parastā ceremoniāla mums pateicu vēl gaišus, mīļus vārdus. Viņam sakot: „Jūs esat tās baltās ūdensrozes, palieciet tādi visu mūžu!” mums abiem saskrēja asaras acīs. Un tad es varēju atklāti noskūpstīt savu meiteni – sievu altāra priekšā, kamēr Elmārs dziedāja Hendeļa „Largo”.

Tad visi tāpat pāru rindā devāmies laukā pie pajūgiem, lai novestu visus atpakaļ kāzu namā. Mācītājs pēc mūsu lūguma brauca mums līdzi.

Mūs abus ar strauju zirgu veda Verners. Zirgs gan satrakojās, taču Verners, kājās piecēlies, to stingri savaldīja. Drīz bijām atpakaļ Lodē pie goda vārtiem. Sasveicinājāmies ar visiem vidzemniekiem, jo tolaik Vijas radu un draugu pulks vēl bija ļoti plašs.

Tad sēdāmies pie kāzu galdiem lielajā istabā. Tie bija divi ļoti gari, viens domāts jauniešiem, kuru, protams, bija daudz. Mācītājs, sēdot mums blakus, pateica dažus jaukus vārdus. Tad visi dziedāja

      „Līgodama upe nesa
       Zaļu ziedu vainadziņu;
       Dziedādamas tautas veda
       Vainadziņa vijējiņu” un daudz citu mīļu tautas dziesmu. Sauca „Rūgts!” un nolasīja daudz apsveikuma telegrammu no tiem, kas nebija varējuši ierasties.

Tad sākās dejas. Mums bija jādejo valsis, ko nekad tā īsti neesmu pratis, bet šoreiz iznāca tīri labi. Tad, mičošana un Vija pēc tam pārģēbās vakarkleitā. Svētki turpinājās ilgi naktī.

Bet otrā rītā pēc brokastīm braucām uz pagastvaldi (izpildkomiteju) pārreģistrēties. Liecinieki mums bija Elmars un Emīlija (Džuljeta). Bet novakarē visi viesi gan autokulbā, gan pajūgos devās uz Valmieru vai savām mājām, novēlot mums laimi. Automašīna gan netālu no Valmieras bija saplīsusi, bet Zigis prasmīgi palīdzēja šoferim to salabot. Bija jau arī kas nepatīkams. Pieņemtās saimnieces, kas gatavoja galdus, bija negodīgi lielu daļu gardo ēdienu klusām aiznesušas uz savām mājām, būtībā Lodes apzogot. Taču nu ko?

Mēs nākamā dienā bijām kapos pie Vijas mātes, kas bija nomirusi tai pašā gadā, un Vija nolika uz mātes kapa savas līgavas kallas.

Vēl dažas dienas nodzīvojām pa Lodi, tad es no vietējā daktera izlūdzos slimības lapu, ko viņš arī saprotoši izrakstīja, lai formāli attaisnotu manu neierašanos darbā. Atkal no Valmieras stacijas braucām uz Rīgu, lai manās mājās sagaidītu Ziemsvētkus.

Kāzu dāvanu mums bija daudz. No vecākiem saņēmām visus trīs milzīgos „Latvju Rakstu” sējumus, bija ļoti daudz dažādu trauku, kuri pēc 1949.gada 25.marta diemžēl palika padomju varas nolaupītajās Lodēs. Taču par spīti visām mūs skarošajām traģēdijām, Dievs mums palīdzēja nodzīvot kopā tos 65 gadus vienam otru balstot nestundās un kopā priecājoties gaišajos brīžos. Tagad, palikušam vienam, mani lielā mērā uztur gaišās atmiņas. Laimīgi visi, kuriem tādas ir.

Rīgā paguvām operā glaunās vietās – beletāžas vienā vidus ložā – noklausīties „Aīdu”, kur titullomā dziedāja nupat no represējuma atgriezusies operas prīma – Milda Brehmane-Štengele. Viņai uznākot, zāle to sveica ar aplausiem, daudziem – arī mums – pieceļoties kājās. Ziemsvētkus svinējām klusi – mājās, ģimenē un tad Vija atgriezās Lodēs palīdzēt tēvam, lai atkal ierastos manā vārda dienā un uz Arvīda un Silvijas laulībām un kāzām, kas notika Silvijas vecāku dzīvoklī. Un tā lielāko tiesu tagad mēs dzīvojām šķirti, pēc iespējas biežāk braukājot viens pie otra. Uz Ausmiņas iesvētībām aizbraucām abi ar manu draugu akordeonistu. Bet jaukākais tagad bija mans gada atvaļinājums pa Jāņiem Matīšos – pēdējie īsti latviskie Jāņi vēl galīgi neizpostītajos Latvijas laukos. Tātad…

Ierados īsti pirms Līgosvētkiem. Līgo rītā Vija ar Ausmu pina vainagus. Es ar mierīgo Brencīti braucu uz purviņu, kur bija bērzu ataudze, pēc meijām. Tieši tad, kad gatavojos lekt pār grāvi uz liela akmens, tur uzrāpās liela odze. Tā kā man pēc dabas no čūskām ir vairāk bail nekā no ienaidnieka lodēm, apgriezu zirdziņu un braucu uz otru piekalnē esošo Lodes mežiņu un no turienes atvedu meijas. Kaunējos to mājās stāstīt, bet tā bija.

Novakarē pie mums atnāca Spulga un Rita, un tā, ielikuši ratos alus kannu un siera rituli, mūsu četras tautu meitas ar vienu tautudēlu braucām uz ierasto Matīšu svētku vietu Kociņkalnu. Braucām dziedādami, pa ceļam iebraucot aplīgot kaimiņus – Dreimaņus.

Dreimanī vecie saimnieki no apkārtnes sēdēja pie svētku galda, vairāk klusējot. Mēs iebrāzāmies kā vētra ar nepārtrauktām dziesmām, tā uzbungājot visus kājās. Mūs negribēja laist projām, lūdza vēl palikt, bet mēs atvadījušies ar dziesmu braucām uz Kociņkalnu, kur dega lielās Jāņugunis un bija arī balle. Satikām tur Eiženu Rubeni un dāmu skolas biedru Pēteri Ķirsi, protams, ar pudelēm, kuri nekavējoši pārnāca pie mums. Pievācām vienu tur izvietoto galdu un dziedājām un dejojām līdz saulīte rotājās. Tad citi noguruši sēdēja zemē pie galda un dziedāja, bet mēs ar Viju to darījām stāvēdami kājās uz galda. Tad ar Brencīti atkal braucām mājās, kur Vija ar Ausmiņu svētku tērpos gāja slaukt govis, bet es kāsu pienu un liku kannas dzesēšanai akā.

Pēc pāra stundu snaudiena braucām abi uz Mazsalacu pie viena Vijas brālēna. Izstaigājām gleznainos Salacas krastus, tad bijām uz Mazsalacas dziesmu svētkiem, ar sekojošu balli. Tā dziesmās un dejās pagāja viena no mūsu mūža skaistākajām Līgo un Jāņu dienām.

Gan strādāju vasaras darbus pie siena vākšanas, bet bijām arī Matīšos uz vienu lustīgu balli. Bet priekus nomaina ikdiena. VEFā abi ar Rūdi turpinājām savu ne īpaši grūto darbiņu. Tā kā mani no darba VEFā atteicās atbrīvot (par patvaļību draudēja tiesa ar iespējamu Sibīriju), Vija vēlā rudenī izrakstījās no Matīšiem (kā precēta sieva) un atbrauca pie manis – uz Užavas ielu, reizēm gan apciemojot arī tēvu. Sākās jauns posms mūsu dzīvē…

Vija pierakstījās Rīgā – Užavas ielā, atvest varēja gan tikai daļu sava inventāra. Darba meklējumi neveicās. Es VEFā biju sarunājis viņai komplektētājas darbiņu manā cehā, arī priekšnieks rakstiski piekrita, taču kadru daļa tomēr gribēja viņu nosūtīt uz štancētavu grūtā, nepatīkamā darbā.

Mājās ievācāmies arī manā mazajā istabiņā, kas bija vismaz atsevišķa un jutāmies tīri labi. Gribējām abi Jaungadā apciemot viņas dzimtās Lodes. Vecgada naktī, iebraucot Valmierā, visi ceļi bija noledojuši un uzsaluši. Vienīgā mašīna, kas gāja uz Matīšu pusi un kurā braucām, salūza netālu no Valmieras. Un mēs – mēs kājām iedami, turēdamies viens pie otra, bieži klupdami un krizdami, pa ledaino šoseju vai tās malu aizgājām tos daudzos kilometrus līdz Matīšiem un Lodei. Paši brīnījāmies, kā mēs to toreiz spējām. Atpūtāmies, iejūdzām zirgu kamanās un apciemojam visas Vijas tuvo radu mājas – Biedrus, Baidiņus, Intus. Braucām caur aizsnigušo mežu – bija tik skaisti. Nezinājām, ka tie būs pēdējie šie ciemi vēl kaut cik brīvajās Latvijas radu viensētās.

Atgriezāmies Rīgā. Vija oficiāli piestrādāja kā modelis Mākslas Akadēmijā Arvīda un Silvijas diplomdarbiem – kā latviešu tautu meita. Viņa tam bija tā piemērota, ka arī citi vēlējās viņu gleznot tautu meitas lomā. Sapazinās ar citiem jaunajiem gleznotājiem un arī pasniedzējiem, pat rektoru Oti Skulmi. Dažas gleznotājas pat apciemoja mūs Užavas ielā, lai papļāpātos ar Viju.

Marta vidū 1949.gadā man piešķīra kārtējo atvaļinājumu. Braucām uz Lodi. Ar autobusu iebraucot Matīšos, mūs ap 20.martu satrauca armijas daļu klātbūtne. Baumas klīda, bet neviens nekā konkrēta nezināja.

Pēc dažām dienām Lodēs ienāca čekas majors ar pāris zaldātiem, tīri pieklājīgi pārbaudīja visiem dokumentus un aizgāja.

Pie mums neoficiāli dzīvoja arī maza auguma somiete – Elvīrīte, kas bija atbēgusi no krievu okupētās Karēlijas un uzdevās par igaunieti. Viņa bija reti jauka, palīdzēja darbā un bija kā savējais ģimenes loceklis un draugs mums arī nākotnē. 26.marta rītā mēs no viņas uzzinājām (viņa bija todien ciemojusies Baidiņos), ka visi Vijas radi – gan baidinieši, gan Vijas vecmāmiņa un tantes naktī apcietināti un tikšot sūtīti uz Sibīriju. Vienīgā vēl neskārtā bija Intus – Spulgas tēva māja un mēs Lodē.

Iztīrītas bija visas lielākās Lodes kaimiņu mājas. Runāja, ka izsūtīšanas turpināšoties. Vijas tēvs, pats palikdams, ieteica mums un Ausmiņai nakti nepalikt mājās. Pārnakšņojām patālākā šķūnī. Kad nekas tālāk pagaidām nenotika, atgriezāmies Lodēs.

Nākamā naktī dauzījās pie durvīm. Ienāca majors ar kareivjiem, paziņojot, ka viņš izpildot valdības lēmumu, Vijas tēvu un Ausmiņu aizturēja pārvietošanai uz austrumiem. Man sākumā pielika apsargu, bet tad, aptvēris stāvokli, mūs abus ar Viju atbrīvoja, lai mēs palīdzētu tuviniekiem sagatavot visu līdzi ņemamo – drēbes, ēdamo. Noteikti darba rīkus. Tad arī mums būšot māja jāatstāj, nedrīkstot tur atgriezties. Klētī stāvēja nesen nokauto cūku gaļa, sacirsta. Mēs visu labāko salikām viņiem maisos, tāpat vācām mūsu mīļo drēbes, ko tiem ņemt līdzi. Majors izturējās cilvēcīgi, mierināja raudošo Ausmiņu, ka tāda jau nu esot dzīve. Pārbaudīja bufetes atvilktnes, atrada vienā ģimenes dārglietas, sabēra pats tās visas Ausmiņas mēteļa kabatā teikdams: „Tās, meitiņ, jums ļoti noderēs.”

Pretēji tam, vietējais izpildkomitejas priekšsēdētājs Kamergrauzis zvērīgi kliedza uz Vijas tēvu: „Vecais, kur ir tavi dēli?” Ienāca arī Lodēs ieliktais jaunsaimnieks Ābols - ar šauteni. Izrādās viņš arī bija iznīcinātājs – istrebiteļs – viņš mantkārības dēļ arī bija pielicis pirkstu. Mēs vēl lūdzām, lai viņš mums ar Viju paglabā kāzu dāvanu „Latvju Rakstus”. To gan viņš izdarīja. Bet visas citas mūsu kāzu dāvanas – trauki u.c. palika un aizgāja zudumā.

Tad viņus abus zirga ratos aizveda, bet mūs abus izdzina no mājas. Pārnakšņojām kaimiņos – vecajā skolā.

Otrā rītā agri klusi aizlavījāmies uz Lodi. Šo to paņēmām, arī atlikušo gaļu, ko kaimiņu žāvētavā viegli apžāvējām. Pēc tam, šo to atstājuši uzglabāt pie kaimiņiem skolā, gājām uz Matīšiem, kur nāca autobuss un mēs satriekti un nomocījušies, pārradāmies Rīgā.

Ar bažām nonācām Užavas ielā. Vecāki par laimi nebija skarti, toties bezgala nobažījušies par mums, jo runāja, ka izsūtīšanas turpināšoties.

Darbā no maniem draugiem aizvests nebija neviens. Bet ar tiem partijniekiem, kas bija piedalījušies izsūtīšanā un no rīta atnāca ar jaunām cepurēm vai mēteļiem, sarunāties izvairījās vairums, pat daudzi krievu kolēģi.

Mājās visi četri sagatavojām čemodānus katram gadījumam. Es savējā no grāmatām ieliku Evaņģēliju un Kārļa Skalbes dzeju izlasi „Daugavas viļņi”. Mēs abi vakaros vēlu klīdām pa apkārtni, pētot gaisotni.

Es nebiju zaudējis manā dzimtā tikpat kā neko. Mana meitene Vija bija zaudējusi visu – visus tuviniekus. Viņai paliku tikai es. Un es apzinājos, ka to nekad nedrīkstu aizmirst.

Vija no šī brīža nerunāja vairs neviena vārda krieviski, kaut mazliet prata – ne veikalos, ne uz ielas, ne darbā. Bet mana iekšējā pārliecība nostiprinājās strikti uz visu mūžu, lai atkal varētu izpausties mūsu tautas Trešajā Atmodā, tāpat kā manai mūža dzīves biedrei. Šais jautājumos bijām vienoti domās un izdarībās kā divas kopā saliktas dūres.

Savus bērnus tāpēc audzinājām, neslēpjot no viņiem latviski patiesību ne atmiņās, ne vēstures izpratnē un devām lasīt arī toreiz aizliegto literatūru. Daudz cilvēku tolaik slēpa visu pārdzīvoto un pieredzēto no bērniem, lai viņiem būtu vieglāka dzīve un labāka karjeras iespēja. Biju laimīgs, ka kā mani vecāki, tā Vijas radinieki un mūsu draugi domāja līdzīgi mums un šīs domas piepildījās, sabrūkot ļaunuma impērijai. Lai nu šis domu spēks paliktu mūsu tautai arī nākotnē!

1949. gada „jaunizcepto” Matīšu kolhoznieku pretpadomju spītīgā folklora:

      "Neraud’, neraud’, zemnieciņ
       Zirgu nododams.
       Lidmašīna, autobuss
       Tevi vizinās!

                                            Nezviedz, nezviedz, kumeliņ,
                                            Stallī stāvēdams.
                                            Nu tu esi kolhozā,
                                            Miera valstībā.

       Tavā vietā arklu vilks
       Traktors varenais,
       Zemnieciņš, tas nabadziņš,
       Brauks uz austrumiem.

                                           Rīta ausmā rūķis brauks
                                           Pāri plēsumam.
                                           Un pa taisno ceļu vien
                                           Prom uz austrumiem." 

Piez.: Matīšu apvidū jaundibināto mazo kolhozu vārdi bija: „Rīts”, Ausma”, „Rūķis”, „Taisnais ceļš” un „Austrumi”.

      "Kur palika viensētas skaistās
       Un zemnieku priecīgais smaids?
       Kā ēnas gar pakšiem tie slaistās,
       Un draudzības vietā zeļ naids." 

Visas šīs folkloras rindas varēja tikt dziedātas un īpaši vecajiem zemkopjiem satiekoties arī tika atklāti dziedātas. Un tās nebija vienīgās.

Neilgi pēc mums traģiskā 25.marta abi apciemojām mana tēvabrāļa Gustava ģimeni, kas tagad dzīvoja Kr.Barona un Merķeļa ielas stūra namā, kādā laikam atstātā lielā dzīvoklī. Pie pusdienu galda pieminējām arī mūsu pārdzīvotās notikušās izsūtīšanas uz Sibīriju, nosaucu laikam tās par valsts varas izdarītu noziegumu pret cilvēcību. Iebilda mans izcili talantīgais brālēns Oļģerts, kas savas spējas bija parādījis gan VEFā, gan kara laikā laikam Sīmensā un tagad kā mācību spēks Lauksaimniecības Akadēmijā, teikdams, ka tās bijušas pamatotas un valstiski vajadzīgas. Ieskatījos Vijas izmisušajā sejā, tad abi piecēlāmies un es atvainojos tantei, ka mums diemžēl jāiet. Citi saprata stāvokli un centās visu izlīdzināt, taču mēs uzsvērti pieklājīgi atsveicinājāmies un aizgājām. Tā pārtrūka mūsu radu attiecības uz ilgu laiku un tikāmies tikai bēru gadījumos, kaut gan Oļģerts vairākkārt bija izpalīdzīgs manam tēvam.

Tikai mana vecākā māsīca Milda mums allaž sūtīja svētku kartiņas, mēs viņai atbildējām.

Tā kā pat kartupeļi bija dārgi, daudzi tos audzēja ģimenes dārziņos – arī mēs. Mums abiem tādi bija gan kopā ar tēvu Katlakalnā, gan pašiem vien Torņakalnā un vēlāk tepat Nordeķos, pie Sudrabkalniņa. Vienīgie darba rīki – lāpsta un grābeklis. Mājā vedām maisos – stumjot Pārdaugavai cauri uzliktus divritenim. Vija savu divriteni atguva, kaut gan „jaunsaimnieks” Ābols neatdeva to, bet piesavinājās. Viņu, izpalīdzot Vijai, atdot piespieda jaunā mazā kolhoza galva – bijušais kaimiņu saimnieks, ģimenes draugs Simsonu Jānis, kas kā grāmatvedis bija ticis piespiests piedalīties „nacionalizētā” uzskaitē, un Lodēs bija pievācis visus fotoalbumus, ko nu vismaz Vija atguva. Pārējais pazuda vai tika izlaupīts.

Vijas mīļie bija izsūtīti uz Omskas apgabala Korņilovkas sādžu, sākotnēji neiedomājami grūtos apstākļos. Taču latvieši turējās kopā, cits citam palīdzēdami un pamazām ar savu darbu iegūstot vietējo krievu cieņu.

Mēs viņiem visādi centāmies palīdzēt ar paciņām un ko vien varēja te dabūt. Sibīrijā drīz mūžībā aizgāja Vijas tēvs un vecmāmiņa.

Mēs ar Rūdi darbā saņēmām jaunu kolēģi – Vijas māsīcu Spulgu, kas atnāca pārzināt štanču metālisko sagatavju reģistru un izsniegšanu. Tā kā arī visi citi „Baloža iecirkņa” komplektētāji bija savējie – latvieši, gaisotne darbā bija ļoti tīkama un darbs bez virsstundām. Taču naudas par maz.

Un tad vēlāk slavenais izgudrotājs Leo Roze, kas pārzināja metālapstrādē pielietojamo „jauno tehniku” un ar kuru biju iepazinies, saņēma uzdevumu organizēt galvanisko reljefa virsmu ciethromēšanu līdz pat 50 mikronu biezumam, kas padomjzemē tā īsti nekad vēl nebija ieviesta. Krievu puisis, kas bija šim darbam paredzēts, no tā neko nesaprata. Un tad Roze, zinādams, ka esmu virzījies ķīmijas virzienā, ieteica man uzņemties šito darbiņu. Arī ceha priekšnieks Neliuss bija piekritis. Tā kā solīja līdz 50% palielināt izpeļņu – piekritu. Krievu puisis, būtībā lāga zēns, negribēja arī tālāk te strādāt un man par palīgu reljefo anodu mehāniskajā izveidē pieņēma jauku tehnikumieti – Dzintaru Lāmi. Nebiju tikai īsti apdomājis, ka šis darbs, saistīts ar hroma anhidrīdu, sērskābi, nātrija sārmu un svinu, ir veselībai ļoti kaitīgs, tomēr intensīvā ventilācijas sistēma to kaut cik palaboja. Mani teorētiskajos elektroķīmijas jautājumos labi konsultēja gudrs VEFa žīds – galvaniskā ceha tehniskais vadītājs – Kadanovs, apgādājot arī vajadzīgo tehnisko literatūru, protams, krievu valodā. Un iemācījos krievu tehnisko valodu arī. Prieks bija, ka vispārējās laboratorijas, kurās strādāja arī vecie vefieši, man atsaucās kā draugi un sniedza visu palīdzību analīzēs u.c.

Tā nu kļuvu par strādnieku – galvaniķi un atslēdznieku, reizē esot pats sev par tehnologu un pat konstruktoru. Izveidojās draudzīgas attiecības ar VEF tehnisko dienestu speciālistiem, kas gandrīz visi bija latvieši un labprāt palīdzēja vajadzīgajās lietās.

Un tad mums pēc ilgām pūlēm un neizdevībām izdevās kvalitatīvi nohromēt telefona korpusu presformas iekšējo – veidojošo virsmu. Tas deva iespēju pagarināt gan presformas mūžu, gan detaļu dekoratīvo kvalitāti. Bet es sajutu, ka varu gan ko veikt derīgu, turklāt kā viens no pirmajiem visā padomjzemē. Priekšnieki gan jau centās nopelnus pierakstīt sev (neko tehniski nedarot), tomēr rūpnīcas vadībā tehnologu vadība, šķiet, to novērtēja pareizi.

Tad dabūju vajadzības gadījumos strādāt virs darba laika, kādreiz paliekot darbā pat naktīs. Tad gan piekritu tikai tad, ja vienalga kādā veidā par to tiktu savlaikus informēta arī mana dzīves biedre. Vadība šai ziņā nepievīla, kāds vienmēr atbrauca uz Užavas ielu, jo telefonu jau vēl nebija. Naudiņas arī bija kā solīts – vairāk. Šai laikā Vijai radās nesaprašanās ar maniem vecākiem – vai nu sadzīves jautājumu, vai raksturīgās ģimeņu iekšējās greizsirdības dēļ. Ne jau nu tādā līmenī kā Jēgeriem, kur Arvīda māte atklāti ienīda un nolika Silviju. Man jau mīļi bija visi, taču tā kā vecāki tomēr bija divi, bet Vija bez manis paliktu viena, es vairāk aizstāvēju Viju, t.i., sekoju evaņģēlijā teiktajam. Un rezultātā – vēlāk, kad dzīvojām atsevišķi, vecāki – īpaši māte – bezgala iemīlēja Viju kā vienu visvistuvāko cilvēku, it sevišķi, kad viņas abas saliedēti visiem spēkiem centās izglābt mani no draudošās kroplības. Tā kā es vienmēr esmu bijis lepns kā par saviem vecākiem, tā par savu mīļoto meiteni – sievu.

Un tad pieteicās mūsu pirmais mantinieks. Nopirkām lielu matraci, kā gultu nākotnei, pārgājām dzīvot lielajā istabā. Nopirku radioaparātu – to Radiorūpnīcas metāla kastīti, kas tomēr bija ļoti selektīva, un vakaros klausījāmies Rietumvāciju un RIAS BERLIN – kā ziņas, tā jaukos šlāgerus. Bet bijām arī universitātes Lielajā aulā uz L.Vīgnera novadīto Bēthovena 9.simfoniju. Biju dziļi aizrauts.

1952.gada 23.aprīļa naktī Vijai vajadzēja palīdzību – braukt uz dzemdību nodaļu. Tuvumā neviena telefona. Aizskrēju pa Slokas ielu gandrīz līdz tramvaja pieturai. Kādā metālfabrikā vārtu sardze, noklausījusies manu lūgumu, pielaida mani pie dienesta telefona. Sazvanīju ātros – un pēc 20 minūtēm sagaidīju viņus pie dzelzceļa pārbrauktuves. Bija laimējies, Dievs palīdzēja. Vija bija jau sagatavojusies un viņu teicās vest uz bijušo žīdu slimnīcu Maskavas ielā. Negulējis, jau otrā rītā agri, tiklīdz tramvaji sāka kustēties, braucu tur. Slimnīcā man dežurante smaidot paziņoja, ka Vijai piedzimis dūšīgs zēns, bet pati turoties braši. Aizbraucu uz darbu, atbrīvojos, nopirku sarkanas rozes, aiznesu uz slimnīcu. Saņēmu arī Vijas vēstulīti, ka esot gan bijis grūti, taču tagad viss būšot labi, lai domājot par dēliņa vārdu. Tad gan iegāju pirmajā „amerikankā” un izdzēru 100 gramus, tad braucu mājās, informēt vecākus par mazdēlu. Ratiņus dabūju (sen lietotus) no Vijas onkuļa Paula, naudiņas jau nebija, tāpēc stūmu tos pats visu ceļo no Avotu ielas uz Užavas ielu, reizēm paceļot nokritušo riteni. Mājā salaboju, rūpīgi izmazgāju un dēliņam kur gulēt būs. Tāpat sameklēju bērnu svariņus – aizņēmos, jo tad bija tāda mode – svērt jaundzimušos.

Vija palika diezgan ilgi slimnīcā, jo viss noritējis smagi. Jaukā maija dienā, kokiem plaukstot, ar taksometru aizbraucu pēc saviem mīļotajiem. Pirmo reizi turēju arī savās rokās mūsu dēliņu. Saulītei spīdot, aizbraucām mājā. Un sākās grūtais, bet jaukais laiks ar autiņu mazgāšanu un visu citu. Vijai vēl bija jāveseļojas, centos viņu maksimāli atslogot. Vārdu izlēmām – Jānis Ingmārs (Ingmara vārds no Lagerlevas romāna „Svētā zeme”). Kādu nakti redzēju sapnī, ka puisītis, kas gulēja mums blakus ratiņos, tur vairs nav. Mans satricinājums bija šausmīgs. Uzrāvies sēdu, pataustīju – Jānītis, viegli elpodams – gulēja ratiņos. Mani pārņēmafantastiska laimes sajūta. Tas, šķiet, bija viens no mana mūža laimīgākajiem momentiem.

Jānīti nokristījām mācītāja Smilškalna mājā. Krusttēvs, protams, bija mūža draugs Arvīds, Bet krustmāte – Vijas māsīca Lilita Daiga (Paula Daigas meita). Par neklātienes krustmāti tika nosaukta Vijas tolaik vēl Sibīrijā mītošā māsa Ausma. Pēc tam mājā visi tuvinieki un daudzi draugi, arī skolas draugs Tālivaldis Spricis, pasvētījām.

Darbā, kaut visu tehnisko risinājumu vēl nebijām pilnībā atraduši un ieviesuši, citas rūpnīcas, uzskatot, ka VEFa jaunā apstrāde pilnībā ieviesta, sūtīja savus lielos instrumentus pie mums hromēt. Protams, visu to nevarējām veikt, izraisījās strīds ar priekšniekiem. Un vēl, cehā bija faktiski divas ražotnes – viena rūpnīcai, otra sev – gan spiningu kāti un šķiltavas, ko visi gribēja hromēt. Mēs kolēģiem nevarējām atteikt, jo princips bija padomisks: „Vispirms pašam, tikai tad Sašam (t.i., priekšniekam)”. Kompensēt mūs daudzi gribēja ar „šķidro valūtu” – labo spirtu, ar kuru savukārt cienāju tos, kas mums palīdzēja. Protams – pats arī ierāvu. Priekšnieki tam tā kā skatījās pāri. Vispār dzeršana darbā bija kļuvusi plaša.

Sapratu jau, ka tas būtībā nav labi, pat bīstami, bet daļēji jau bija jāpakļaujas vispārējai gaisotnei. Vairāk gan ierāvu tikai kopā ar labiem kolēģiem un draugiem. Būtu jau varbūt par dziļu iegrimis šai nodarbē, taču laime, ka gan vēlākie smagie pārdzīvojumi (mana ilgā slimība un invaliditāte u.c.), un, protams, Vijas draudzīgi striktā nostāja, ko respektēju, mani, šķiet, laikā apturēja, liekot stingrāk pieturēties īstajām dzīves vērtībām. Paldies Dievam, manai Vijai, maniem vecākiem un arī citiem labiem cilvēkiem, kas manī atmodināja uzmanīšanos no šī negatīvā ceļa. Daudz mācījos ķīmijā un elektroķīmijā no maniem draugiem rūpnīcas laboratorijās. Īpašs draugs kļuva Imants Verners, padomju varas smagi represētā operdziedoņa Alberta Vernera dēls.

Piemērs par gaisotni manā rīku cehā.

Kāds no maniem ceha draugiem gribēja atzīmēt savu jubileju pie mums – hromētavā, ko varēju aizslēgt. Laikā, kad man vannu procesā bija liela matrica uz 3 stundām, visi sanāca – uztaisījām galdu ar padzērienu un uzkodām – un likām vaļā. Kad nonāca līdz dziesmām – ieslēdzu lielo ventilatoru. Te pēkšņi kāds atslēdza durvis (ar priekšnieka atslēgu) un ienāca toreizējais vietnieks – mūsu Matīšu draugs – Eižens Rubenis. Vispirms nolamājās, tad palūdza ieliet viņam arī. Tā viņš palika, un kad pietrūka dzeramā, aizgāja pats pēc jaunas pakaļ. Maiņu beidzot, rūpīgi visu pārbaudījām un tad kopā ar Eiženu un citiem aizgājām uz krogu „Pie čigāna” Biķernieku ielas stūrī, noslēgt tur šo jubileju. Un braucām mājās. Stāstīju, pilnā būdams, par to Vijai, viņa gan dusmojās, gan smējās par drauga Eižena izdarībām.

Otrā dienā priekšnieks Neliuss klāt. Mūsu saruna tāda:

Viņš: „Vakar pie tevis notika dzeršana?”
Es: „Notika gan.”
Viņš: Kas dzēra?”
Es: „Es.”
Viņš: „Kas vēl bija?”
Es: „Es, priekšniek, to tev neteikšu, ja vajag – sodi mani!”
Viņš: „Un neteiksi?”
Es: „Neteikšu vis.”

Viņš uz mani noskatījās ar vienu aci nikni, ar otru atzinīgi, noteica: „Nu, tu man skaties!” Un aizgāja. Viss.

Neliuss bija liels lamstiķis, bet naidu neturēja. Ar viņu salamājoties, viņš otrā dienā izlikās to aizmirsis. Palama viņam bija Pūslis. Dziesma par viņu, ko arī pats esot dziedājis:

      „Deguns tam kā sarkans tomāts,
       Pakausis kā spogulis,
       Kas var ēst un dzert par trijiem –
       Tas ir mūsu kapteinis.”

Strādāt gan viņš arī prata.

Biju noskumis, kad manu līdzšinējo palīgu – simpātisko Dzintaru Egli, pēc tehnikuma beigšanas piespieda pret paša gribu kļūt par inženieri-tehnologu. Viņa vietā saņēmu kāda priekšnieka skolas biedru, flotes dienestu beigušo Robertu Vīksnu, kas sākumā bija izdarīgs un lādzīgs, bet man saslimstot, faktiski mani nodeva, arī piesavinoties mana radošā darba faktiskos apbalvojumus – prēmijas – t.i., pienākošās.

60.gadu vidū iepazinos ar Gunāru Astru, kas arī strādāja VEFā. Mūs saveda kopā darba jautājumi. Viņam kā radioceha tehnologam vajadzēja palīdzību spiedformu atjaunošanā. Kaut kā starp mums radās savstarpēja uzticība Latvijas nākotnes jautājumos. Viņš pastāstīja, ka viņam bijusi izdevība sapazīties ar rietumu vēsturniekiem un diplomātiem, no kuriem dabūjis arī latviešu trimdas literatūru. Viņš piedāvāja arī man šādu tikšanos, jo viņi ļoti interesējoties par mūsu leģionāru likteņiem padomju zemē. Pārrunāju šo jautājumu ar Viju un nolēmām, ka lai kā gribētos, pašlaik to vēl nevaru darīt, jo riskēt var ar sevi, bet ne ar mūsu diviem mīļajiem mazulīšiem un viņu tālāko likteni. Gunārs mani labi saprata un mūsu draudzība turpinājās. Pāris reižu viņš mūs apciemoja arī Avotu ielas dzīvoklī.

Bet tad es saslimu un uz pāris gadiem biju darba nespējīgs invalīds. Gunārs bija pārgājis uz darbu kādā zinātniskā institūtā un mūsu gaitas pašķīrās.

Kad jau 60.gados strādāju galvenā tehnologa nodaļā, VEFā ienāca baumas, ka Gunārs arestēts, pie viņa atrasts arī akordeons ar iebūvētu radioraidītāju. Sapratu, ka tie ir meli, ka čeka izrēķinājusies ar Gunāru par viņa nacionālo stāju. Gunāru notiesāja uz gadiem.

Kad 87.gadā čekisti bija noindējuši vilcienā Gunāru, kurš tikko bija atbrīvots, un tauta viņa kapu aizbēra ar rokām, es diemžēl nebiju klāt, jo atkal slimoju ar savu muguru.

Taču nedaudz vēlāk, kad iesvētīja mūsu skulptora veidoto Gunāra kapa pieminekli, biju II Meža kapos, kopā atkal ar tūkstošiem tautiešu. Ejot uz kapavietu, man pienāca Ingrīda Tītava – Gunāra sievas māsa, ko arī pazinu no kopēja darba Atmodas sākumā. Viņa pateica, ka mūsu visu pazīstamais trimdas tautiešu – latgaliešu dzejnieks Jānis Klīdzējs uzrakstījis Gunāram veltītu plašu piemiņas poēmu, ko lūdzis pie viņa kapa nolasīt. Tītavas kundze, zinādama, ka bijām ar Gunāru jaunības draugi, lūdza mani, ja iespējams, to izdarīt, jo viņai kā sievietei un tuviniecei to nevajadzētu darīt. Sapratu, ka tas ir mans svēts pienākums, jo jutos arī kā Gunāra parādnieks. Pa ceļam izlasīju oriģinālo manuskriptu, tur dzejnieks pateica visu, kas uz sirds.

Kad tuvinieki bija atklājuši pieminekļa pārsegu un nolikuši ziedus, prāvests Augusts Ālers aizkustinošiem vārdiem to iesvētīja.

Tad es, izpildot dzejnieka Klīdzēja vēlējumu, garo poēmu nolasīju – t.i. norunāju. Domāju, ka tas bija no sirds. Savā darbā dzejnieks nosauca tieši vārdos gan Maskavas, gan Rīgas neliešus un arī tos, kas tobrīd jau centās maskēties, vienlaikus sēžot divos krēslos. Nobeidzis noliecu galvu, aizdedzot savu svecīti, tad atdevu manuskriptu Gunāra dzīves biedrei un iejaucos ļaužu pulkā.

Pēkšņi kāds mani saņēma aiz elkoņa. Mans dēls Jānis, toreizējais helsinkietis, pačukstēja, ka mani rūpīgi vērojot helsinkiešiem zināmi čekas aģenti, man būtu lēni un uzmanīgi jāpazūd. Tā arī izdarījām, ar līkumu pa kapiem uz II kapu vārtiem. Tur Jānis savā vecajā zapītī mūs ar līkumu aizveda uz mājām.

Gunārs bija paraugs katram latvietim, katram cilvēkam, kas mīl savu zemi un tautu. Lai viņam vieglas smiltis! Viņa piemiņa tautā nekad nezudīs.

1953.gada rudenī mēs pārgājām dzīvot uz centru – Avotu ielu (starp Ģertrūdes un Stabu ielu), Vijas onkuļa Paula lielajā (4 istabu) dzīvoklī ar visām ērtībām. Viņš tur bija palicis viens. Tante – psihiatriskajā slimnīcā, abas meitas mācībās ārpus Rīgas. Viņš mūs aicināja, jo viens arī lāga netika ar visu galā (pensionēts skolotājs – ekonomists). Darba vieta man bija daudzkārt tuvāka, ceļš īsāks. Jāatzīst, ka Vijas un manu vecāku draudzībā īsti nenostiprinājās – ne īsti būtisku, bet gan sadzīves apstākļu dēļ. Man viņi visi bija bezgala mīļi, tāpēc visi nolēmām, ka padzīvosim atsevišķi, nezaudējot savstarpējo gaišumu. Onkulim bija arī Langstiņos, ezermalā zeme ar nepabeigtu mājiņu (daļēji), kur varējām visi pavadīt vasaru, audzēt ziemai ražu – kartupeļus un padzīvot īsti svaigā gaisā, peldēties utt. Palīdzējām viņam izbūvēt mājiņu, sākotnēji ērtu istabu, kur pašiem dzīvot.

1954.gada 7.oktobrī mūsu ģimenīte papildinājās ar meitiņu, ko nosaucām par Diānu. Tas viss norisa kaut kā vieglāk nekā pie „kroņprinča” dzimšanas. Atkal vēlā vakarā Vija teica, ka nu laikam jābraucot uz slimnīcu. Es metos skriet pēc taksometra, taču Vija nāca pati man līdzi. Taksi nevarējām sadabūt. Vija nolēma, ka izturēs un aizbraucām uz Miera ielas tolaik pirmo dzemdību namu ar trolejbusu un tramvaju. No sirds novēlās kā akmens, kad viņu laipni tur saņēma, pateica man telefona numuru, kur no rīta varu zvanīt. Noskūpstīju savu mīļo un devos mājā, kur mazliet aizmigu. Jau agri no ielas automāta zvanīju – un man pateica, ka viss esot labi, mums atnākusi jauka meitiņa. Aizvedu dēliņu pie Spulgas uz Matīsa ielu, pats aizbraucu uz darbu, bet tūliņ arī uz puķu veikalu un aiznesu rozes uz dzemdību namu. Vija varēja jau pienākt pie loga un mēs sarunājāmies.

Daudz palīdzēja Spulga, sākotnēji rūpējoties par Jānīti, jo man bija jāstrādā. Rūpju bija daudz, taču tās visas bija tādas līksmas. Onkulis Pauls gan, šķiet, īpaši priecīgs nebija, jo Vija nu vairs nevarēs viņam tā vairs palīdzēt kā iepriekš. Pēc kāda laiciņa pārvedu Viju un Dinīti abas ar taksi mājās. Jānis, šķiet, bija ļoti priecīgs par māsiņu. Dinīti Ziemassvētkos nokristījām Pāvila baznīcā (mācītājs Blumbergs) skaisti un svinīgi, ar sekojošu kristību mielastu pie mums. Mani vecāki arī bija ļoti priecīgi, tēvs mazmeitu sauca – mana Dieniņa. Attiecības ģimenē, kā paredzēju, labi izlīdzinājās.

Vijas māsas vīramāte, mūzikas pedagoģe, kādreizējā dziedātāja Mangolda kundze (ko mēs saucām par Bora mammu, aizgāja pensijā un mēs pierunājām onkuli pieņemt viņu no Jelgavas dzīvot pie mums – mazajā dzīvokļa istabiņā. Viņa atveda līdzi savas klavieres un savu dižo VEFa radioaparātu, ar ko varēja klausīties visu pasauli. Viņa ļoti iemīļoja mūs abus ar Viju, vēlāk ieveda arī mūsu mazulīšus klavieru spēles izpratnē, nostādīja manu skanīgo balsi pareizai basa dziedāšanai un nu varēja jau (pēc Staļina nāves) sarakstīties ar dēlu un vedeklu Amerikā, kā uzvārdu minot viņiem nevis Mangolds, bet gan Muksis. Viņi jau varēja sākt no Amerikas atbalstīt māsiņu Ausmu tur, Sibīrijā.

Bet Vija iesāka oficiāli cīnīties par Ausmiņas atbrīvošanu no izsūtījuma, darīja to ļoti enerģiski un drosmīgi gan Iekšlietu ministrijā, gan Augstākajā padomē.

Sibīriešu dzīves apstākļi pamazām sāka mainīties. Latvieši ar savu ierasto čaklumu sāka tikt novērtēti. Ausmiņa no Omskas apgabala kā viena no labākajām slaucējām saņēma apgabala goda rakstu un atļauju uz nedēļu apmeklēt Latviju. Tā bija mums visiem gaiša nedēļa, taču diemžēl bija jābrauc atpakaļ. Iekšlietu ministrijā pulkvedis Karpačs sākumā nepiekrita dot atļauju viņai atgriezties uz dzīvi Latvijā. Kad Vija bija drosmīgi apmeklējusi un pārliecinājusi arī AP priekšsēdētāju Ozoliņu, arī Karpačs sāka mainīt toni un kļuva kaut kā ļoti labvēlīgs kā pret Ausmu, tā Viju. Kad Ausma atgriezās, viņš pretēji nolikumam atļāva viņai pierakstīties Langstiņos onkuļa mājiņā, kas deva iespēju meklēt darbu arī centrā. Man savukārt palīdzēja kāda krievu inženiere, pierunājot savu vīru – lielā radioceha šefu Galkovu pieņemt viņu darbā VEFā kā radiomontētāju. Dzīvoja viņa pailgu laiku kopā ar mums Avotu ielā un pamazām atgriezās normālā dzīvē. Vēlāk mani vecāki sarunāja viņai mazu dzīvoklīti savu Iļģuciema draugu privātmājā, jo onkulītim nepatika tik daudz cilvēku pie viņa. (Savu laiciņu še nodzīvoja arī Ausmas draudzene no Sibīrijas – Martiņa.)

Pēc kāda laika tika no tālā Amūras apgabala atbrīvotas arī Vijas abas „Biedru” tantes (Milda un Mēta), kā arī brālēna Vernera māte. Viņas pēc brīža uzturēšanās pie mums atgriezās Matīšos, savās vecajās mājās (bet bez kādām īpašuma tiesībām) un sāka cik spēja strādāt kolhozā. Tā nu viņi visi varēja atgriezties, bet aizdomu zīmogs viņiem netika noņemts un tiesības netika atdotas.

Darbā man notika pārmaiņas. Mūsu rīku cehu pārveda uz citām telpām, jauniegūtā korpusā Ūnijas ielas malā. Par cik es varēju piedalīties mana hromēšanas iecirkņa pārplānošanā, izmantoju darbā iegūto draudzību ar VEF tehniskajiem dienestiem. Izdevās no būtībā stipri indīgajiem darba apstākļiem izkļūt puslīdz normālos – ar augstiem telpas griestiem, nodrošinošu ventilācijas sistēmu un ērtu elektrisko nodrošinājumu. Ceha rīcībā nodeva lielos transporta dienestus, bet Neliuss uzdeva mums katram rūpēties par labu un drošu pārceļošanu. Mans palīgs bija atvaļinājumā un man nācās to darīt vienam. Izglāba atkal pazīšanās un draudzība. Kāda liela montāžas ceha priekšnieka vietnieks – man labi pazīstams un draudzīgs inženieris – vienkārši man iedeva lielu daudzumu
spirta, ko uzpirkt transportu un tā vadību. Un manas smagās iekārtas kā sapnī aizceļoja uz jaunajām telpām. Pēc katra brauciena iedevu vīriem trauku spirta un varēju rūpīgi un precīzi norādīt tiem paredzēto izvietojumu. Pats gan arī dabūju smagi pastrādāt (domāju, ka tas varēja būt arī iemesls manai ilgajai muguras slimībai (diska trūcei).

Beigās vīri man sirsnīgi paspieda roku un aizgāja pasvētīt. Iznāca paradokss – smago slīpmašīnu un virpu vietā tika pārvietotas manas svina vannas un viss pārējais. Neliuss tīri sašutis man prasīja, kā es to izdarījis. Smīnēdams atteicu: „Bija jāstrādā ar galvu.”

Pagāja laiciņš, kamēr visu ar ceha dienestiem savedām kārtībā – un nu viss izskatījās kā paraugiecirknī. Mazliet pasvētījām ar maniem ķīmiskās laboratorijas draugiem un sākām strādāt.

Bet mājā abi mazie auga un bija nešķirami. Kad reiz uz ielas kāds laipns garāmgājējs smaidīja, ka gribētu arī tādu mazu meitiņu, Jānis viņam nikni metās virsū, māsiņu viņš neatdošot nevienam!

Tā kā darbā blakus manam hromēšanas iecirknim bija izvietota vienīgā cehā gāzētā ūdens sagataves iekārta, bieži mani apciemoja arī mani leģiona un lēģera biedri – padzērās gāzēto, dažreiz arī ko stiprāku. Īpaši satuvinājos arī ar vienu leģiona kaprāli Bruno Virku, kuram turklāt bija reti jauka, jau paskolota baritona balss. Un reizēm abi padziedājām duetā – skanēja labi. Atceros vienu kuriozu. Maiņas beigās mēs, vecie puikas, mazliet atzīmējām kāda cīņu biedra jubileju. Mēs ar Bruni dūšīgi iemetām un braucām uz mājām, caur Rīgas centru. Vaļņu un Kaļķu ielas stūrī mums uznāca vēlme skaisti uzdziedāt, turklāt uz balsīm, kur es to otro piedomāju klāt. Un Viko Toriani šlāgeris „Bella bella donna” izskanēja skaļi:

„Wo die Zipressen steh’n am blauem Meer, da ist die Welt so schoen ...” utt.

Apkārt sanāca ļaudis un aplaudēja. Redzot tuvojamies milici, šmaucām prom uz Doma laukumu. Tur mūs sāka vajāt doma, ka ja kādreiz mēs apkarojām okupantus ar ieročiem, tad tagad arī kaut kas jādara. Un vairākkārt nokliedzāmies kopā pie radiomājas „Nāvi krievu okupantiem!” Pretī, par laimi, nāca latvieši. Viens teica: „Brašie zēni, tikai uzmanaties!” Otrs teica: „Jums taisnība, bet nu labāk kaut kur aizbēdziet!” Atjēdzāmies un tad caur mazās Šķūņu ielas pagalmiem aizlaidāmies uz tramvaja pieturu pie pontontilta. Kāpām katrs savā tramvajā un braucām mājās pie dzīves biedrēm. Šito štuku Vijai gan es pastāstīju tikai pēc gadiem. Viņa nošūpoja galvu. Brunis bija darījis tāpat.

Šai laikā Rīgā komponists Viktors Sams bija noorganizējis pie filharmonijas vīru vokālo kvartetu, dziedāja gan dažādu tautu dziesmas, gan šlāgerus. Kvartets kļuva ļoti populārs. Otru, arī ļoti labu kvartetu veidoja Medicīnas darbinieku nams. Un mēs gan kopā ar Bruni un citiem, sākām domāt, ka jādara tas pats VEFam.

Izveidojās sastāvs: pirmais tenors Aleksandrs Grūbe (Sašiņš), kas jau kara laikā bija dziedājis Sama vadītajā vīru dubultkvartetā „Tēvija” un labi pazina Samu. Precējies ar lietuvieti, arī dziedātāju. Otrais tenors – Eriks Asmuss ar jauku, bet vēl neskolotu balsi. Viņa dzīves biedre Margarita bija matīšniece, kara laikā kopā ar Viju aprūpēja mūs lazaretē. Viņa Sarkandaugavas lēģerī, apmeklējot kādu radinieku, satika arī mani un bija par to stāstījusi Vijai, tā savedot mūs atkal kopā. Trešais baritons – Bruno Virks ar skaistu balsi,. Precējies arī ar meiteni, ko iepazinis lēģera laikā.

Bass biju es. Sašiņš spēlēja arī klavieres, prata arī kaut cik sabalsot dziesmas un varēja konsultēties ar Viktoru Samu. Piereģistrējāmies VEF klubā, vēlākā Kultūras pilī. Iedeva mums arī pianisti – pavadītāju. Mēģinājumi notika klubā, a capella, arī dažreiz manā hromētavā, dažreiz mūsu dzīvoklī Avotu ielā un vēlāk arī Sama dzīvoklī Gogoļa ielā.

Sākam ar mūsu latviešu tautas dziesmu apdarēm, krievu častušku „Garmoņ”, kas būtībā izsmēja esošo varu, bet viņi jau to nesaprata, ka divi brāļi no sādžas braucot caurā laivā uz Pēterburgu, aiziet dibenā. Bet bass (es) smejas: „Ha, ha, ha!” Arī angļu, neapolitāniešu, arī tiroliešu dziesmas (jodelēt - paradoksāli – vajadzēja basam – man, jo citi to neprata). Bija arī viena skaista Vīnes dziesma: „Du Wunderstadt am Kehlenberg”. Kad mēģinājām mūsu mājā, dēliņš Jānis sekoja tam lielā uzmanībā, jo viņš jau arī no mazām dienām mīlēja mūziku un dziesmas.

Mūsu kvartets kļuva pazīstams un iecienīts. Koncertējām bieži VEF kluba pasākumos, arī vakaru ballēs, visbiežāk paralēli ar tautu deju kolektīvu “Rotaļa”. Tikām aicināti arī uz radio, ministru padomi, kolhoziem un citur. Atminos piedalīšanos Vecā gada koncertā jaunatklātās televīzijas vecajā studijā Nometņu ielā – Sama vadībā dziedājām 2 dziesmas: “Sliņķis gāja lūkoties sev sievu” un kādu jaunu Sama jūrnieku dziesmu, par ko toreiz tīri godīgi mums samaksāja. Kuriozs: Māsām Vambutēm (Lolitai un Regīnai) dziedot savu duetu, Antai Klintij no klēpja izlēca viņas jaukai Miķelītis un devās pie dziedātājām. Viņas turpināja dziedāt, operators pagrieza kameru gaisā, bet jaunie Harijs Liepiņš un Arnolds Liniņš četrrāpus metās sunīti ķert. Viņš laipni padevās un atkal nonāca Antai Klintij padusē. Visi garšīgi smējās, tad tāpat neatgrimējušies braucām uz ģimeņu klēpjiem turpināt atzīmēt jauno gadu (1956.?).

Braucienos pa laukiem dažreiz līdzi ņēmām mūsu dzīves biedres – sievas, kuras arī visas bija pazīstamas savā starpā. Atceros braucienu uz Staburagu, kur sniedzām plašu koncertu ar lieliem panākumiem un varenu gada mielastu pēc tam ar dziedāšanu, dancošanu un, protams, dzeršanu. Sašiņš sēdēja pie klavierēm, spēlēja dančus, pa starpu iestiprinoties, kamēr beigās nokrita no krēsla zemē. Apslacījām viņu ar aqua destillata un … balle turpinājās, kamēr bija jābrauc mājās. Pēc tam gan briesmīgi nāca miegs. Tāpat viesojāmies gan Jelgavā, gan Baldonē arī ar varenām pēcspēlēm.

“Rotaļa” un mēs bijām ielūgti viesoties Tallinā – arodbiedrībās. Braucām ar toreiz jauno un moderno “Ikarusu”. Iebraucām vakarā, aizgājām uz restorānu. Dūša bija laba, sākām visi četri dziedāt savu repertuāru (arī igauniski). Piekrišana bija milzīga, jo igauņiem toreiz vīru kvartetu vēl nebija. Pēc slēgšanas laikā, personāls lūdza mūs vēl palikt, saklāja labu galdu, un tā, kopā ar estiem, nolīgojām pāri pusnaktij.

Kopā ar dejotājiem noturējām 2 koncertus laipni sagaidīti, pēc kam atvadīšanās mielasts arodbiedrību pārvaldē. Vēlu braucām mājā, līdzi mums esti iedeva gan dzeramos, gan uzkožamos, un braucām mājās dziedādami. Pie Pērnavas konstatējām, ka viss ir izdzerts. Ārpus pilsētas bija kāds liels lokāls. Pieturējām, tur bija jau slēgts. Iznāca kāds igaunis, laikam sargs, sākotnēji negribēja runāt (krieviski), kad uzrunājām viņu vāciski, viņš noprasīja, vai mēs visi esot latvieši. Teicām, ka jā. Tad lai nodziedot kopā ar viņu veco, labo igauņu himnu. Mēs četri jau pratām, un kad uzrāvām “Mu isamaa… “, viņš atslēdza zāli, kuras vienā galā bija bufete, teica, lai mēs paņemot, ko gribot, naudu lai atstājot uz letes un … pats aizgāja. Nolēmām, ka visi nu nevarētu ņemt ko grib, un mēs ar Bruni uzņēmāmies bārmeņu lomu – stājāmies aiz letes un pārdevām citiem gan dzeramos, gan ēdamos pēc cenrāža. Naudu jau visi iedeva pat vairāk, to atstājām uz letes, sargs laukā mūs gaidīja, novelēja laimīgu ceļu: “Lai dzīvo Latvija, elagu Eesti!” un dziedādami braucām mājās. Tādi toreiz baltieši bijām.

Mans kvarteta laiks, diemžēl, neturpinājās ilgi. 1958.g. man sākās pieaugošas sāpes mugurā, toreiz visi teica, ka radikulīts, taču laikam biju sevi pārmocījis, ceļot smagās kannas darbā pie pārvākšanās. Kļuvu darba un, protams, pārvietošanās nespējīgs. Kad pēc 2 gadiem ciešanu konstatēja mugurā diska plīsumu un dr. Arājs 1.slimnīcā man atdeva dzīvi, visa mūsu ģimenīte bija pārcietusi daudz. Bet par to tālāk.

Tā kā Kronins savā “Citadelē” labi pateicicis – medicīnā nekad nevari būt par kaut ko pilnīgi drošs, ap 1958.gadu mūsu ģimenes nostabilizējusies dzīvē parādījās jaunas nelaimes. Šoreiz tieši man. Sākās hroniskas sāpes mugurā, arī labajā kājā, kas kļuva arvien stiprākas. Biju Ķemeros uz sanatorijas kursu, bet sāpes neatlaidās, bija grūti staigāt. Ārsti uzstādīja vispārīgo diagnozi – radikulīts. Beigās vairs nevarēju strādāt ne darbā, ne mājā, ne Langstiņos. Vairākkārt nonācu 1.slimnīcā, kur izdarīja visu toreiz pieņemto, tomēr cēloni nevarēja noteikt. Tai pat laikā Vijas onkulis palūdza mūs sameklēt sev pašiem dzīvokli (nebijām vairs nekādi palīgi). VEFā es biju dzīvokļu rindā pirmais, bet redzot, ka no manis šobrīd speciālista – strādnieka vairs nav, mani pārcēla uz tālāku vietu, taču piešķīra zemi “Dārziņos” augļu dārza ierīkošanai. Vija meklēja un atrada kokmateriālus vasaras mājiņas būvei, manis izstrādātais būvprojekts tika apstiprināts. Gan ar grūtībām, par spīti visam, centos piedalīties zemes iekopšanā un pagaidu būdiņas uzcelšanā (kur palīgā nāca arī daži darbabiedri), tomēr vienreiz tā īsti nolūzu. Kļuvu 2.grupas invalīds, ar VEFa draugu palīdzību Viju pieņēma tur releju cehā par spolīšu tinēju. Viņa cīnījās tik varonīgi, bija pat pie Zilā Kalna Martas, kura pareģoja gaišu iznākumu, un psihoterapeita Dr. Saltupa, lai ar hipnozi atvieglotu manas sāpes (viņš tomēr konstatēja, ka es hipnozei nepadodos, toties spēju daudz ar pašsuģestiju). Mana māmiņa, kura cieta tāpat mums līdzi, tikās ar savu kādreizējo šefu prof. Rudzīti, kurš tad lūdza savu draugu docentu Upneru personīgi aprūpēt mani savā tag. Stradiņa slimnīcas neiroloģiskā nodaļā. Tā nonācu 2. pilsētas slimnīcā (tag. Stradiņos). Upners ņēmās ar mani 2,5 mēnešu gan pats taisot dziļās blokādes, gan deva iespēju ūdensterapijai un kā vienam no pirmajiem pie mums – adatu terapijai.

Beidzot viņš konstatēja, ka visa cēlonis ir mugurkaula diska trūce, ko biju ieguvis, ceļot smagumus, un nosūtīja mani pie sava drauga – talantīgā 1.slimnīcas neiroķirurga, bij. Leģiona ārsta, Dr.Arāja, kurš apsolīja pats izdarīt toreiz ļoti smago operāciju (2 stundas pie pilnas apziņas uz operāciju galda – tikai ar vietējo anestēziju un atvērtu mugurkaulu). Biju, protams, ar mieru, ja operē viņš. Viņa gaišais mediķa miers bija apbrīnojams un laipnība. Mani operēja 1960. ada decembrī, tad 2 nedēļas pēcoperāciju palātā, bez patstāvīgām kustībām. Operācijā asistēja vēlākā slavenība R.Ķikuts un vēl viens populārs neiroķirurgs. Kļuvu slavens, jo operācijas laikā ciešot mežonīgas sāpes, sāku pļāpāt ar operācijas māsiņu par Operas uzvedumiem un brītiņu pēc operācijas prasīju ēst.

Prof. Vilde arī esot bijis par to izbrīnījies. Pie operācijas zāles durvīm visu laiku sēdēja mana mīļā Vija. Vēl pārcietu pēcoperācijas drudzi (infekciju). Atceros to nakti, bija atnācis Dr.Arājs un noglaudīja manu roku. Visi šie mediķi bija brīnišķīgi vēl vecās raudzes cilvēki. Dr.Arājs un Upners izglāba manu dzīvību. Ko gan visu neizdarīja Vija un mani vecāki! Visu, kas cilvēkam iespējams. Bet no mīļajiem darba biedriem uz Stradiņiem atnāca tikai draugs Rūdis Grauze, pats būdams smagi slims īsi pirms paša nāves.

Vecā gada dienā pie nodaļas piebrauca taksis – Vija, Jānītis un Diāna – visi trīs. Atceros, kā sniga sniedziņš tad. Uz āra trepītēm stāvēja viens no ārstiem un smaidot māja mums ar roku, kad devāmies mājās. Tur stāvēja eglīte, atnāca, protams, mani vecāki un tā mums visiem sešiem tas bija gaišs Jaungads. Esmu bezgala pateicīgs visiem, kas man palīdzēja un varēju atkal staigāt.

Bet Vijas onkulis uzteica mums apakšīrnieku īri (bija solījis gan mūs pierakstīt kā tuviniekus) un iesniedza tiesā prasību par dzīvokļa atbrīvošanu no mums. Bija jau sarunājis mūsu vietā paziņu, kas, protams, maksātu vairāk. Bet es neturu uz viņu ļaunu prātu. Lai viņam tāpat kā mums visiem Dieva miers!

Pāris mēnešus pēc operācijas es atgriezos agrākajā kaitīgajā darbā. Cilvēks, kuru biju apmācījis, bet kurš gan maz ko saprata no elektroķīmijas teorijas – bija vienkāršs praktiķis – diemžēl bija neglīti izrīkojies – manas tehnoloģiskās izstrādes un paņēmienus uzdodot par savējiem – bija kļuvis par rūpnīcas labāko racionalizatoru un saņēmis attiecīgās prēmijas. Dažiem maniem draugiem ticis stāstīts, ka es esot aizgājis viņā saulē. Nedrīkstēju to pieminēt, citādi man piedraudēja, jo viņš bija guvis patiesu vai melīgu vadītāju atbalstu.

Tā kā turpināju saņemt arī II grupas invalīda pensiju, pagaidām klusēju, taču citu vadītāju atbalstīts, turpināju diezgan nozīmīgu racionalizatora darbību, kopā tikai ar tehnisko nodaļu speciālistiem, par ko mani nu dažs apskauda.

Bērni mājās auga. Jānis sāka iet 42. vidusskolā, turpat netālu. Viņam laimējās arī ar klases audzinātāju, kas bija ļoti jauka – bērnus mīloša. Kā jau muzikālas ģimenes bērns – iestājās Rīgas zēnu korī, ko vadīja Krišs Deķis, dažreiz dziedot kopā ar Haralda Medņa “Tēvzemi”. Es piedalījos kora vecāku padomē, kura palīdzēja kārtot visus praktiskos jautājumus – tā abi ar Viju iegājām arī jaunā sabiedriskā gaisotnē.

Vija bieži veda Jāni un Diānu uz konservatorijas audzēkņu koncertiem, kur vēlāk parādījās arī tāda muzikālā personība kā Jānis Zābers. Lasīt devām ģimenē mūsu klasiķus – Brigaderi, Skalbi un Jaunsudrabiņu un stāstījām patiesību par mūsu un Latvijas vēsturi. Tā arī bērnos iegājās nacionālais gars, kaut gan daudzi vecāki to baidījās darīt. Tomēr labāk rūgta patiesība nekā glauni meli! Mani ļoti reliģiskie vecāki arī to atbalstīja. Kādreiz aizgājām arī uz Doma baznīcu, kur tētis bija ievēlēts par draudzes priekšnieku.

Tikai attiecības ar onkuli un Vijas māsīcu Lilitu diemžēl arvien pasliktinājās, īpaši tad, kad Mangolda kundze – Bora mamma – ar filharmonijas vadītāja Šveiņika (Šveinekes) palīdzību saņēma reto atļauju pārcelties uz dzīvi ASV pie dēla. Mīļi, mīļi aizvadījām Bora mammu tālajā ceļā. Līdz Maskavas aerodromam viņu pavadīja kāda pazīstama kundze. Mums viņa atstāja savas klavieres un glauno vecā VEFa radioaparātu. Tā palikām Avotu ielas dzīvoklī mēs ar saimnieku – onkuli un viņa meitu un gatavojāmies tiesai par izlikšanu no dzīvokļa.

Nolēmām, ka tiesā vajadzētu advokātu. Un atkal laimējās. Vija satika jaunu advokātu Paulu Grebņicki, kuru lieta ieinteresēja. Ar viņu un viņa jauko kundzi, kuri diemžēl agri aizgāja mūžībā, kļuvām ģimenes draugi un dažreiz viesojāmies arī viens pie otra. Viņš savu aizstāvību pamatoja gan juridiski, gan morāli, neslēpjot, ka onkulim ir arī māja Langstiņos, kuras izbūvē arī mēs esam piedalījušies. Tiesa onkuļa prasību noraidīja, norādot, ka mums viņa dzīvoklis ir jāatbrīvo tad, kad es savā VEFa dzīvokļu rindā būšu to ieguvis no VEFa. Onkuļa advokāts tika iebāzts, kā saka, maisā. Onkulis pārsūdzēja lēmumu Augstākajā tiesā. Tur nolēma, ka VEFam man ātrāk jāpiešķir dzīvokli un mums tad tas nekavējoši jāatbrīvo. VEFam jaunas mājas cēla tikai pēc gadiem un onkulis griezās pie rajona izpildkomitejas sabiedriskajām institūcijām pēc palīdzības. Nāca komisijas, kas mēģināja mums iestāstīt, ka jāizvācas. Tad gadījās brīnums iekšlietu pulkveža Karpača personā. Viņa dēls Voldemārs dziedāja arī Rīgas zēnu korī, sieva arī palīdzēja vecāku padomē. Viņš atcerējās Ausmu un Viju, kurām izņēmuma kārtībā bija dažādi palīdzējis. Reiz pēc kora mēģinājuma viņš apvaicājās kā mums tagad ejot. Ņēmu un izstāstīju mūsu grūtības, norādot, ka onkulim mēs negribam nekā kaitēt. Viņš lika, lai es viņam piezvanu pēc trim dienām, viņš parunāšot mūsu Maskavas rajona izpildkomitejā. Pēc trim dienām viņš man pateica tās priekšsēdētāja telefonu, lai piezvanot viņam. No sākuma sekretāre negribēja ļaut ar priekšsēdi runāt, bet kad pieminēju Karpača vārdu, viss izmainījās. Saruna bija uzkrītoši laipna, man iedeva adresi Brīvības un Dzirnavu ielas gandrīz krustojumā – 2 skaistas istabas komunālajā dzīvoklī, kur dzīvojošais pavecais latviešu pāris ar prieku gribēja mūs kaimiņos. Pārrunājām ar Viju, viņa ļoti gribēja jebko, kaut bez ērtībām, bet tikai pilnīgi savējo. Šoreiz piedāvāja 2 istabu dzīvoklīti bez īpašām ērtībām Vecrīgā Komjaunatnes (Jēkaba) ielā 3/5-18 – 3. stāvā ap 200 gadu vecā mājā, kuru atbrīvoja viena sieva, pārejot uz mazu vienistabas dzīvokli, bet ar visām ērtībām. Pa logu istabā skatījās Jēkaba baznīcas tornis ar pulksteni – un tur pavadījām 32 gadu – varētu teikt, bagātākos, ja ne vislaimīgākos mūsu ģimenes mūžā, kur aizvadījām un veicinājām arī mūsu tautas 3.Atmodu, kur atkal dziedājām brīvi mūsu himnu “Dievs, svētī Latviju!”

Tā beidzās mūsu paradoksālā epopeja onkuļa īpašumos ar Raiņa slēdzienu: “Ko dari, to dari pats.”

Pārvācāmies 1962.gada pavasarī. Mantas, arī vecās klavieres, palīdzēja pārvest mani draugi un darba biedri. Vija atstāja rūpīgi uzkoptas telpas, gan bez atvadīšanās. Jāpasaka, ka izpildkomiteja tomēr onkulītim lielo 4 istabu dzīvokli neatstāja, bet pārvietoja citur. Vietā – mūsu ar Viju rūpīgi kosmētiski atjaunotā vietā, viņš saņēma kaut kur – mazāku. Dzīvokli atdeva kādai žīdu ģimenei.

Pēc pārvešanas turpat uztaisījām mazu mielastu, kopā ar palīgiem un pārgulējām pirmo nakti paši savā mītnē, no rīta dzirdot baznīcas zvanu.

Dzīvokli ar krāsnīm, plīti, bez plauktiem savest kārtībā palīdzēja 1.namu pārvalde. Viņu mūrnieks pārmūrēja krāsnis. Iedeva man labus kokmateriālus, ar kuriem es pats iebūvēju koridoriņā plauktus un trepju telpā no jauna uzbūvēju noliktavu skapi – tieši blakus mūsu durvīm. Tualete gan bija stāvu augstāk bēniņos!!!

Man kā 2.grupas invalīdam, ārpus rindas piešķīra gāzes iekārtu plītij, bet plīti, protams, nopirkām paši. Dzīvokļa iekārtošanā visvairāk darbojās Vija, vajadzīgo pērkot un plānojot izvietojumu. Bērniem radās iespēja apmeklēt labo 3.vidusskolu Valdemāra ielā. Varējām pamazām pāriet uz vasaras mītnes iekārtošanu Dārziņos. Vija VEF dārzniecībā iegādājās augļukoku un krūmu stādus, bet no savām zaudētām Lodēm atveda ceriņu un jasmīnu stādus, ko iestādīja ceļmalā. Blakus mūsu dārzam Ausma arī saņēma savu dārzu, ko galvenokārt viņas veselības dēļ apsaimniekojām mēs. Bija tagad kopā 600+600 = 1200 m2, ko varējām iekopt.

Tad nāca jaunas bēdas. Tai pašā pēdējā pusgada laikā mūžībā aizgāja abi mani mīļie vecāki. Māmiņa augustā ar vēzi, tēvs decembrī ar 2.infarktu, par laimi man klāt esot. Pirms tam viņš ārstējās Stradiņos pie dr.Štifta, bet gribēja kādu laiku vēl viens padzīvot atmiņās savā Bauskā. Vecā gadā viņš atkal atbrauca pie mums uz Rīgu un turpat... Bēres abiem bija lielas – ar 2 mācītājiem un daudz draugiem, jo viņus abus visi mīlēja. Ar Vijas mīļo rūpību es varēju to visu izturēt. Pēc tam pārvedām daļu Bauskas inventāra pie mums Rīgā un Dārziņos, daļu atdevām mīļajai Almas tantei Kroņauces “Briežos”. Mums sākās atkal jauns dzīves cēliens gan VEFā darbā, gan Daugavmalas “Dārziņos” plūstošās Daugavas tuvumā, ar iespēju ikdienā arī peldēties.

Pēc 1962.gada, kas lielā mērā izmainīja mūsu mazās ģimenes situāciju un padarīja to vairāk atkarīgu tikai no pašiem – galvenais, kas izveidojās, bija pārmaiņas manā darbā un vasaras mītnes izveidošana Dārziņos.

Kā II grupas invalīds atgriezos agrākajā indīgajā un smagajā darbā, kur saņēmu draudzību no daudziem, bet īgnumu no manis apmācītā līdzstrādnieka, kas gan nepārvaldīdams darba teoriju, tomēr palikdams vienīgais vispār apmācītais, bija izmantojis iespēju – manus nopelnus (arī finansiāli) izmantot sev, un pat dažiem maniem draugiem nodaļās apgalvojis, ka esmu miris. Kad to pieminēju, saņēmu draudus. Mans iecirknis bija ticis arī pārcelts uz veselībai bīstamākiem apstākļiem. Jaunpieņemtie strādnieki ieviesa bezkompromisa dzeršanu un pat amorālu dzīvesveidu darba vietā. Kad protestēju, tiku nolamāts un apmelots. Vienu dienu pārnācu mājā galīgi sašauts. Vija mani izpratināja, pirmo reizi pati atnesa man glāzīti šnabja un ieteica mainīt darbu, jo mani tak labi pazīstot liela daļa rūpnīcas speciālistu.

Tā izdarīju, aprunājos ar manas nozares Galvenā Tehnologa nodaļas vadību. Mani zinādams, arī pats galvenais tehnologs piekritis mani (kaut arī bez augstākās izglītības) uzņemt nodaļā. Galvenais tehnologs bija III cilvēks VEFa tehnisskajā vadībā – Vecināns, ko varu uzskatīt par savu gudrāko skolotāju tehnoloģiskajā domāšanā. Viņš necieta, ka vinam pretī runā, bet nicināja tos, kas to nedarīja. Es vajadzības gadījumā to darīju, ko viņš novērtēja. Tā kļuvu VEF tehniskās nodaļas inženieris tehnologs, pēc 2 gadiem par vecāko inženieri. Nokļuvu pavisam citā gaisotnē, varēju nodarboties arī radoši – gan racionalizēt ķīmiskos procesu, gan izmantojot ārzemju (vācu un angļu) pieredzi no oriģinālās tehniskās literatūras, jo pratu valodas un varēju lasīto arī atreferēt priekšniecībai. (Šai laikā svešvalodas pārzināja mazs skaits ITD), kā arī braukt komandējumos uz Pēterburgu, Maskavu, Kijevu – semināriem un rūpnīcām, atskaitot specrūpnīcas. Un par to biju lielā mērā pateicīgs manas mīļās Vijas gaišajam prātam un VEFa draugu atbalstam. Vienīgais – inženiera atalgojums bija zems – 110 līdz 120 rubļi. Toties garīgs uzplaukums. Vecināns gan solīja man pie izdevības pielikt, taču inženieru algas bija un palika apžņaugtas. Uz citām tehniskajām nodaļām viņš man neļāva pāriet, bet kad rūpnīcā radīja tā saucamo Nozares konstruktoru tehnoloģisko biroju (īstenībā mazu neatkarīgu institūtu) novēlēja mani to vadošajam galvenā inženiera vietniekam, vēlākām ģenerāldirektoram, manam jaunības rīku ceha biedram Ivaram Bražim, kurš piešķīra 135 rubļu algu ar vēl iespējamām prēmijām. Šķiroties aizgāju pateikties Vecinānam par visu, ko pie viņa biju apguvis, paliku arī viņa zināmā padotībā, ar piezīmi, ka pēc padoma drīkstu griezties, ja vajadzīgs, arī pie viņa. Atceros viņu kā lielu personību, vienīgo bezpartejisko VEF lielajā vadībā, lietas labā reizēm arī nežēlīgu – galvenokārt pašam pret sevi. Viņu principi – kā vecajā VEFā – 1) mācies precīzi domāt, teikt un darīt, 2) tehnoloģiski jādomā no plašiem variantiem uz noteiktu mērķi, nekad otrādi.

Jaunajā darbā biju ķīmisko apstrāžu tehnoloģiskās grupas vadītājs, būtībā ar biroja vadītāja pienākumiem (par ko gan mani biogrāfijas dēļ nevarēja iecelt). Tehnologu sastāvs – visi latvieši.

Strādājot galvenā tehnologa nodaļā šos gadus, biju, šķiet, padarījis labu tiesu godīga tehniskā darba un tā ieguvis kolēģu un priekšniecības uzticību. Kā izgudrotājs kopā ar konstruktoriem saņēmu arī vienīgo tīri tehnisko valsts apbalvojumu – t.s. Tautas saimniecības izstādes Maskavā diplomu un medaļu par jauna veida automatizētu apstrādes veida tehnoloģiju un automāta konstrukciju, ko ieviesām VEFā un kas deva iespēju brīvi apmeklēt pirmās starptautiskās tehniskās izstādes Krievijā, lielu vērību piegriežot rietumvācu un itāļu firmām. Tā kā brīvi runāju vāciski, ko prata arī visi itāļi – pārvedu daudz informatīvo materiālu, ko vieglāk varēja izmantot VEFa vadība un tehniskie dienesti. Ienaidnieku darbā man nebija, jo mana pieredze visiem noderēja. Centos vienmēr būt
absolūti tehniski godīgs pret savu firmu.

Ar dažām kolēģu – latviešu ģimenēm sapazināmies un savstarpēji apciemojāmies. Vija ar savu gaišo raksturu arī šeit man daudz palīdzēja, iegūstot arī sev simpātijas un draudzību.

Jānis ar Dini arī ieguva jaunajos apstākļos. 3.vidusskola bija ļoti laba latviešu skola. Jānis gan reizēm parādīja spītīgu raksturu, nesatiekot ar savu, manuprāt, tīri jauko klases audzinātāju Ritu Svelpi, taču vēlāk pēc gadiem skolu beidzot, kad viņi pat nebija īpaši saistīti – viņš viņai pasniedza skaistu ziedu pušķi un pateicās. Viņa bijusi aizkustināta.

Mājās mums bija jauks draudziņš – kaķītis Billijs, bērnu iemīļots rotaļbiedrs. Reiz viņš, gribēdams pastaigāties pa mūsu 3.stāva loga dzegām, neprata atgriezties un nokrita uz M.Pils ielas akmens bruģa. To brīnumu – palika dzīvs, bērni kopā ar mammu apbraukāja vetārstus un beigās sadziedēja kauliņus, bet pa logu laukā gan vairs nekāpa. Taču viņam ļoti patika, ka viņu, uzliktu uz segas, mazie mētāja pa gaisu – gluži kā Servantesam Sančo Pansu spāņu krodziņā.

Skolas lietas nebija tik laimīgas. 3.vidusskolu pārveidoja, bērnus pārcēla sākumā uz 2., tad uz 1.slaveno vidusskolu Raiņa bulvārī. Jānis parādīja lieliskas dāvanas matemātikas un fizikas olimpiādēs, bet nevarēja samierināties ar tur valdošo strikto padomju domāšanu (arī mūsu vaina, taču to nenožēloja ne viņš, ne mēs). Arī es, būdams vecāku padomes loceklis, sarāvos šai aspektā ar partordzi. Jānis parādīja spītīgu nesamierināšanos, daži skolotāji arī. Pēc skarbas sarunas ar direktori, Jānis aizgāja no šīs lepnās skolas. Pa to laiku 3.vidusskola tika atjaunota – Vecrīgā. Aizgāju vispirms pie tās direktores. Viņa smējās, ka pazīstot labi Jāni, viņa ar prieku pieņemtu viņu atpakaļ, t.i., dziļāk prata mūsu dēlu novērtēt. Tā viņš atgriezās vecajā (tagad jaunajā skolā), kur gāja labi,
atkal saņemot uzvaras tehniskajās olimpiādēs, spēlējot arī zēnu orķestrī un turpinot dziedāt savos mīļajos koros – īpaši pie Haralda Medņa. Arī Diana pēc 9.klases beigšanas nepalika 1.vidusskolā. Bija sākusi kopā ar draudzeni izlaisties. Viņai jau nebija tā spītīgā gribasspēka kā Jānim. Vidusskolu viņa pabeidza Draudziņas vidusskolā, ko vadīja kāda kolēģa dzīvesbiedre – ļoti latviskā garā. Gatavojās stāties LU, bet neizturēja iestāšanās eksāmenus. Tas diemžēl radīja arī tālākas negatīvas sekas. Taču daudz prieka atnesa vasaras Dārziņos mums visiem četriem. Par to – turpmāk.

“Dārziņu” apguve vislielākā mērā gūlās diemžēl tikai uz Vijas pleciem (uzlicis pamatus pagaidu mājiņai (12 m2), es nogāzos un darbā tur varēju atgriezties pēc operācijas. Vija materiālus iegādājās vairumā nelegāli no garām braucošām haltūristu automašīnām, bet būvē daudz palīdzēja mani vecie ceha draugi – galdnieki Skujiņš un Dakteris, turklāt ļoti lēti – ar mazu iedzeršanu reizēm. Atgriezies no slimnīcas, arī es ar viņu palīdzību piebūvēju klāt vēl 2 m2 virtuvīti. Vija no tēva mājām “Lodes” pārveda jasmīnu un ceriņu stādus, un pēc nedaudz gadiem smaržoja visa mūsu teritorija. Tika iestādīta arī ieva, kuras ziedus kaimiņi pavasarī arī varēja izmantot. Bija gan ābeles, gan bumbieres, gan ķirši, plūmes, sarkanās un baltās jāņogas, upenes, cidonijas, aronijas u.c. Protams, arī tulpes, narcises, rozes u.c.

Palīdzēja arī Ausma, taču veselības dēļ ne pārāk bieži. Mūsu “Dārziņu” sektorā (20 mājiņas) valdīja jauka sadraudzība, savstarpēja izpalīdzība starp kaimiņiem, mums īpaši ar Medņiem, Bokāniem, Buntēm, draudzējās kā lielie, tā bērni. Man jaunā pāreja uz jauno darbu VEFā arī deva spēku tīkamajam darbam “Dārziņos”.

Bija jāsāk domāt par lielākas mājas būvi. Manu projektu, kas mazliet atšķīrās no standartiem, apstiprināja. Nolēmām celt no koka. Materiālu palīdzēja sagādāt Jermaku Pēteris, Grietiņas vīrs un klīstošie haltūristi. Logus un durvis izgatavoja viens pazīstams būvorganizācijas meistars, visus ūdens notekas materiālus ar VEF drauga Kravaļa palīdzību – tikai par vienu iedzeršanu izgatavoja kāds žīdu artelis – feini zēni. Pamatus no Daugavas dolomītiem ķerrā atstūmām paši – kā anekdotē – ķerra, es, Vija, Jānis un Dinis. Tā mēs daudzkārt stūmām dolomītu no Daugavmalas, kaimiņiem par labvēlīgu uzjautrinājumu. Pēc pamata iebūves korpusu celt atnāca vedējtēvs Žīgurpapa ar saviem brālēniem – celtniekiem. Visu pārējo būvējām paši ar Viju, bērniem pieturot dēļus pirms pienaglošanas. Šīfera jumtu uzlikt man palīgā atnāca Spulgas vīrs Oļģerts. Par elektrības ievilkšanu rūpējās draugs Zigis Vītols ar savu sievas brāli Sašiņu.

Beigās gadījās ķibele, salauzu nejauši kāju. Gāju tomēr arī darbā, kamēr Vecināns, palūrējis uz mani, aiztrieca mani uz poliklīniku, kur saņēmu t.s. veselības lapu uz 2 nedēļām. Bet tā kā gribējām māju iesvētīt, tad ar visu šinoto kāju kāpu uz jumta un pie jumta, padarot vajadzīgo. Bijām izbūvējuši arī pagrabu un pēc Vijas vēlmes baseiniņu dārzā, kur savācās lietus ūdens no jumta. Tualetei mājā, gan ar durvīm no ārpuses, mēs abi ar Jāni no Vagonu parka stacijas atstiepām nomainītu vagona tualetes podu.

Un kad viss bija kaut cik kārtībā, visi četri pirmo nakti pārgulējām jaunajā mājā, kur smaržoja svaigie dēļi un bija lieli lieli logi uz dārzu. Tas likās tik brīnišķi. Jāatzīstas, ka celtniecībai izmantojām gandrīz visas manas no mammas mantotās dārglietas – gan sudrabu, gan zeltu, bet tas bija to vērts. Aizgāja pat mana krusttēva no nāves gultas man sūtītais lielais safīra gredzens, bet zinu, ka viņš par to tur būdams arī nedusmojās.

Beidzās tas viss ar lielo balli Jāņos – mājas iesvētību. Bija gandrīz visi mīļie draugi un radiņi. Gan Žīguri, gan Zigis ar ģimeni, visi, kas man palīdzēja. Jāņi tā mūsu mājā ilgus gadus palika kā kopīgas svinības visiem mums tuviem un mīļiem cilvēkiem. Paldies viņiem visiem!

Dziesmas gan mūsu mājā, gan Daugavmalā skanēja visu nakti tik skaisti, ka kaimiņi nāca klausīties. Tā bija viena no skaistākajām mūsu ģimenes tradīcijām, kad saulītei lecot visi – īpaši vīri – nostājāmies uz terases un nodziedājām:

      “Še kopā mēs, biedri, kam nebija mirt...
       Dzīves laiku, kas savu var tālāk irt.
       Daugavas vanagi, sasaucieties,
       Kas vēl dzīvi, kas vēl brīvi
       Esam palikušies!”

Zinu, ka daudziem Dārziņu tradīcijas palīdzēja sglabāt ticību Latvijai un tās brīvībai nākotnē. Raksturīgi, ka mūs neviens kaimiņš nekad nenodeva; kaut visi, arī krievu kolēģi, to dzirdēja.

Sūkni (ūdens), vecu, bet pamatīgu, uzdāvināja Žīguru papa. Āderi arī sameklējām, izurbām un ūdens apgāde no paša sākuma bija, ūdens no dziļuma skaidrs un garšīgs.

Iestādījām ceriņus un izveidojām to lapeni kā kādreiz bija Vijai Lodē. Pagaidu mājiņu iekārtojām arī virtuves vajadzībām un viesu izguldīšanai, gar vēlāk kolektīvi izbūvēto sētu gar sektora ceļu – iestādījām jasmīnu dzīvžogu. Smaržoja ziedu laikā visa apkārtne. Mūsu dārzs – Vijas īpašais darbiņš – tika vietējās biedrības konkursā augstu novērtēts, īpaši skaistuma dēļ.

Šitādas individuālo dārzu būšanas nokritizēja Latvijas PSR kompartijas vadītājs Pelše un pavēlēja visu kolektivizēt – gan dārzus, gan mājiņas. Pateicoties vietējiem komunistiem, šitas stulbums gan laimīgi tika novērsts un Jāņos varējām uzdziedāt ironiski:

      “Nevar līgot, dejot rumbu,
       Ja mums draud ar atombumbu
       Tāpēc labāk draugi, radi,
       Pildam Jāņos septiņgadi...”

Jāņus svētīt oficiāli aizliedza, taču tam neviens neklausīja, arī vietējie komunisti ne. Taču brīvdiena palika atcelta ilgus gadus.

Bet dziesmas pēdējo pantu dziedāja visa Latvija.

      “Jāņiem nav nekāda vaina,
       Tikai Pelše jānomaina,
       Līgo!”

“Stūra māja” dūšīgi meklēja autoru, taču bez panākumiem. Neviens nenodeva pat to latvisko uzņēmumu, ko zinājām, ja ne visi, tad daudzi, kur dziesma tapa. Še teikšu atklāti: tā bija Rīgas Radiorūpnīca Pārdaugavā.

Vija arī visu laiku strādāja VEFā – gan materiālu noliktavā mehāniskā cehā, pēc tam manā bijušā rīku cehā kā komplektētāja – palīgmeistare kopā ar maniem vecajiem ceha biedriem – Egli, Dzintaru, Balodi u.c. Strādnieki, īpaši jaunie zēni, viņu ļoti cienīja, lūdza padomus arī personīgās lietās.

Es savā NKTB noņēmos ar jautājumiem, kas saistīti ar nākotnes elektronisko telefoniju: herkonu (hermetizētu – kontaktu) zeltīšanas ieviešanu un divpusīgo iespiestu platu ražošanu, kā arī plastmasas metalizāciju (Cu+ Ni + Cr) pielietošanu, kuras pamatus no rietumiem un tās tālāku lietošanu radiotehnikā (dekoratīvi) ieviesa Rīgas Radiorūpnīcas talantīgais inženieris Veiherts, ar kuru sapazinos un sadraudzējos.

Tās ķīmiski galvanisko daļu pārņēma arī mūsu plastmasnieki tehniskās pētniecības nodaļā. Automātisko līniju projektēja mūsu nodaļas konstruktori Dzintara Reķa vadībā, ar kuru arī sadraudzējāmies (arī ģimenēs). Mēs likām priekšā pārņemt tajā rietumu “Blasberg” u.c. pamatmodeļus. Iesākās dažādas starpnodaļu intrigas, kuru laikā nomainīja arī manu autoritāti G.T.Vecinānu, vietā ieceļot kādu iebraukušu krievu Maļkovu, kurš noliedzot dažu jaunu progresīvu automatizācijas procesu izstrādi, konfliktēja ar Braži, G.I.Strautnieku mūsu NKTB (arī mani). Mūsu lielisko projektu gan rūpnīcas apgrūtināto finanšu dēļ, gan arī atbalstot vecā tipa konstruktorus, Strautnieks bija spiests noraidīt, gan atvainojoties savam vietniekam Bražim, gan – teikšu atklāti – arī man – tehniskajā padomē. Mūsu mūsdienīgās automatizētās līnijas uzbūvētais modelis un projekts ilgi glabājās VEF vēstures muzejā un pēc gadiem, mazliet pārveidots, tomēr tika ieviests, bet Maļkovam izdevās panākt, ka mūsu NKTB tika sadalīts, tam atstājot tikai konstruktorus, bet tehnologus pievienojot viņam GT nodaļā. Biju izmisis, jo mani viņš necieta, tomēr gribēja pievākt. Pateicoties Bražim un citiem rūpnīcas tehniskajiem bosiem, man tomēr izdevās izmukt, pārejot uz jauno, arī manis paša projektēto nozari – speciālo iespiesto platu ražotni kā vadošajam tehnologam, saņemot krietni palielu algas pielikumu (arī par kaitīgumu). Nezināju tikai, ka no saliedētā mūsu darba kolektīva tomēr beigās nonākšu dažādu vadības grupu intrigu vidē.

Šis G.T.V. un NKTB nostrādātais laika posms bija mans vislaimīgākais VEFā (1963-1971), kad varēju brīvi darbā attīstīties brīvā vidē.

Mūsu jaukā vietā esošais mazērtību dzīvoklis pamazām ērtības ieguva. Pieslēdza arī karsto ūdeni un centrālo apkurināšanu, kas bija mums milzīgs atvieglojums. Krāsnis daļēji nojaucām (to veica atkal Vija, kamēr es ķieģeļus un flīzes nostiepu lejā trepju telpā, cerībā daļu aizvest uz Dārziņiem. Viņus tomēr tur nospēra kāds cits). Pārbūvē palīdzēja arī pārvaldes mūrnieks. Un savu tualeti, gan tikai mūsu stāva trepju telpā, uzbūvēja pārvalde, ar toreizējā vadītāja Bajāra lēmumu, kurš no manis prasīja pašam gan uzzīmēt un apstiprināt būvvaldē projektu tualetei blakus dzīvokļa ārdurvīm. Izdevās, jo tas bija loģiski.

Abi ar Viju dzīvojām priekšistabā, lielo dibenistabu ar skapi daļēji sadalot, nodevām bērniem.

Jānis, kas sākotnēji gribēja studēt fiziku, tomēr pārlēma un iestājās medicīnas institūtā, kur sāka intensīvi mācīties. Mūsmājā pie viņa bieži sanāca viņa draugi un to draudzenes, kas intensīvi diskutēja par visu ko, dažreiz pa vakaru visi izdzerot tikai vienu skābā vīna pudelīti. Māte viņiem bieži uzvārīja kafiju. Mums šī viņu sabiedrība ļoti patika, no malas raugoties.

Dinis turpretī, diemžēl nenonāca šādā sabiedrībā, bet gan bieži lietoja alkoholu tāpat kā viņas draudzenes un draugi. Tamdēļ arī ļoti bieži mainīja darbavietas, kuras arī mēs centāmies viņai piespēlēt – gan grāmatu palātā, valsts arhīvā, vēstures muzejā un citur. Viss bija ļoti labi, kamēr nesākās sistemātiski darba kavējumi. Mēs, īpaši Vija, bijām ļoti nelaimīgi, bet ko tie var palīdzēt tam, kas apgalvo, ka visur pats tiks galā, kaut rezultāts – čiks. Teikšu atklāti – mums tas bija ļoti sāpīgi, žēlumā par mūsu mīļās meitiņas, būtībā ļoti talantīgās, garīgo lejupslīdi, ko uz laiku apturēja tikai viņas mīlestība un laulība ar metālmākslinieku Gundaru Pekeli.

Es visu laiku esmu apbrīnojis manas mūža biedrenes Vijas raksturu. Neskatoties uz formāli mazo izglītību (6 klases), viņa kaut kādas intuitīvas pašmācības ceļā zināja daudz vairāk par dažu citu krietni izglītoto. Un ne tikai literatūrā un tēlojošā mākslā. Viņa automātiski prata daļēji iegūt draudzību ne tikai ar maniem draugiem, bet arī ar tādām personībām kā Lidija Freimane, Mudīte Šneidere, dziedonis Jānis Sproģis, manas draudzenes – vēsturnieces Baumane un Fleija, mūsu mīļie vecie prāvesti: Ālers, Akmentiņš, Kaminskis. Pat Raimonds Pauls viņu kādreiz pasveicināja teātrī. Tāpat arī žurnālisti, kas reizēm nāca mūsu mājā, gribēja ar viņu parunāties. Un viņas klātbūtne mani allaž centās piecelt augšup. Viņai mans mūžīgais paldies!

Taču dzejniece Strēlerte saka:

      “Viss aiziet aizmirstības ceļu,
       Tik ērkšķis paliek smalks un spīvs.”

Tikai ne man!

Kaut padomju sistēmā privātiniciatīva bija aizliegta, visi centās kaut kā blakus nopelnīt, jo kurpe spieda. Arī mēs “Dārziņos”. Vija sāka ieaudzēt tulpes, kuru sīpolus varēja realizēt dārzkopju biedrībās. Ar ziediem – peonijām, rozēm u.c. braucām tirgoties Centrāltirgū. Un kad sākās ābolu ražas, stiepu tos sasvērtus pa 1 kg uz tirguslaukumiem, un tā nopelnījām blakus neparedzētiem izdevumiem. Dažreiz peļņa bija niecīga, bet dažreiz bija tīri laba. Iemācījos andelēties un lielīt savu preci. Tādas šķirnes kā “Melba”, bet arī Serinkas un baltie dzidrie – īpaši krievietes, kam vairumā savu dārzu nebija, labprāt pirka. Tikai tās mugursomas un ābolu paunas pastiept gan uz, gan no autobusa bija pagrūti, bet mēs to darījām. Vairumā Vija audzēja un es braucu izandelēt, gluži kā Ābrams “Skroderdienās Silmačos”. Pēc iztirgošanās iegāju kādā kafejnīcā, paņēmu ko garšīgu un aliņu. Bet stiepa un tirgojās arī Vija. Viss ģimenes labā.

Dārza māju mazliet pārbūvējām, pievienojot diezgan ērtu virtuvi ar balonu gāzes pavardu. Kad dārzu sektorā būvējām kopīgu ūdenstorni ar ūdensvadiem uz katru māju, virtuvē ievilkām arī ūdenskrānu arī telpiņā mazai dušai. Celtniecībā atnāca palīdzēt mans VEFa paziņa, galdnieks, bet arī bijušais Opočkas karavīrs – virsleitnants Valdis Knoks, kurš bija viens no tiem, ko Zviedrija izdeva pēc kara krieviem. Ar viņa ģimeni draudzējāmies visu Atmodas laiku, līdz pat viņa nāvei. Jutu pret viņu ļoti lielu cieņu, īpaši viņa mūža pieredzes un stingrā rakstura dēļ. Es pats, diemžēl, neskatoties uz veiksmi darbā, atbilstoši laikmeta stilam, sāku arī palaisties alkoholismā. Un tas lielā mērā bija arī saistīts ar darbu – dzēra visi: “Cosi fan tutte”. Manās tagadējās darba aprindās darīja ne jau kā 40.-50. gados. Iznāca pasēdēt kopā gan ar vadību, gan kolēģiem – arī pēc darba, pārrunājot darba lietas. Iepatikās, it kā nespēju atrauties. Sapratu, ka no tā cieš ģimene un mājas dzīve – īpaši Vija un tās noslodze.

Nebiju jau piedzēries, bet nedaudz iereibis gan. No lāpīšanās otrā dienā gan izdevās atturēties. Pats no iekšējiem pārmetumiem arī stipri cietu. Kad pārrados vēlu mājā pie Vijas, kas mani noskumusi gaidīja, dažreiz pārmeta, dažreiz pat viegli iepļaukāja, saņēmu to pazemīgi nokārtu galvu un iekšēju apņemšanos uzlikt bremzes sev. Bet šī tradīcija turpinājās. Arī smēķēšanu vairākkārt atmetu, galīgi – aizejot pensijā. Un arī alkoholu – varēju labu laiku neņemt ne mutē, taču atkal gadījās, galvenokārt sakarā ar darbu. Iznāca paradokss – mēs zemākie vadītāji – vienlaikus cīnoties pret alkoholismu savu darbinieku vidū, palaidāmies paši, gan darot to separāti. Reizēm bija kauns pašam par sevi. Tā īsti gan tiku ar sevi galā, sākoties Atmodai, kad uzskatīju, ka cīnoties par savu taisnību savai tautai, allaž jāpatur tīra un skaidra galva. Paldies maniem mīļajiem līdzbiedriem, kuru vairums darīja tāpat. Un atkal visdziļākā pateicība manai mūža meitenei, kas darīja šo cēlo, gaišo, nesavtīgo darbu.

Jānis nobeidza studijas kā ķirurgs, sesiju brīvlaikos strādājot slimnīcās sanitāra vai māsas darbu. Nozīmējumu darbā gan saņēma tālā perifērijā – Balvos slimnīcā, jo bija taču leģionāra dēls un skaitījās mazāk uzticams. Kursa izlaiduma balle notika pie mums Dārziņos. Atveda “Lāčplēša” alus mucu un jaunie akadēmiķi palīksmoja. Atceros – agrā rīta stundā, kad citi bija prom, citi atpūtās, uz terases kāpnēm sēdēja jauns dakteris un tāda pat dakteriene – skaisti, klusināti dziedot duetā:

“... es esmu dzīvs, tu esi dzīva, viena vieta uz zirga vēl brīva” – Lilioma dziesmu. Tā bija skaistā jaunība; šai paaudzei, kaut gan viņi bija pelnījuši gan vēl labāku.

Mans jaunais, gan tīri labi apmaksātais darbs VEF ceha iespiesto platu nodaļā, tomēr bija saistīts ar dažādu priekšnieku savstarpējām intrigām. Iecirkņa vadītājs Garins, gribēja kļūt slavens, iztaisot lielu produkciju, kas dažreiz īsti neatbilda kvazielektronikas prasībām un ļāva pārkāpt tehnoloģiju – viņu atbalstīja arī man padotā inženiere ķīmiķe – ebrejiete. Es turpretī biju Vecināna skolnieks, kas godīgumu darbā un tehnoloģijas precīzu ievērošanu uzskatīja par goda jautājumu. Kamēr cehu vadīja vecais Krieviņš – īsts miera mika – kas bija pret mani ļoti draudzīgs, bet negribēja nostāties arī pret ražotāju savtīgajām interesēm, bija vēl tīri labi. Es vēl saņēmu uzdevumu plastmasas metalizācijas ieviešanai (ko pats biju ierosinājis). Krieviņš gāja pensijā uz atvadām arī mani pamatīgi premējot. Ar jauno ceha priekšnieku, ļoti talantīgu karjeristu, tā negāja. Vispirms man atņēma darbu plastmasas metalizācijā, ko pats biju ieteicis ieviest un savu daļu prasmīgi veicis. Iespiestās platēs, lai mani iespaidotu, Garins sāka darbā represēt Viju, nozīmējot netīkamos darbos. Nolēmām abi, ka Vijai jāmaina darbs. Daži mani draugi, bijušie NKTB vīri, bija aizgājuši darbā uz citu zinātniski praktisko mazo elektronisko centrāļu radīšanas institūtu. Viņi Vijai piedāvāja labu, ērtu darbu – zīmēt iespiesto platu shēmas – kā teikt – savējo kolektīvā. Darbu varēja vēlāk arī darīt mājās, tikai padarot vajadzīgo daudzumu. Tā nu Vija ar paceltu galvu, iesniegumā aiziešanai uzrādīja īsto iemeslu – mērķi šantažēt mani un atteicās Oherinam iesniegumu pārrakstīt. Oherins aizgāja augstākā amatā, vietā nāca ļoti inteliģents inženieris Suhovs, kas centās parunāt arī latviski. Kaut arī man izdevās manu šaubīgo ķīmiķi nomainīt, bet mana fotoinženiere Jansone bija mūsu cilvēks, tāpat rīku atslēdznieki, gaisotne nebija tur tomēr lādzīga. Bez tam, lai es varētu 5 gadus agrāk aiziet pensijā, vismaz 3 gadi man vēl bija jānostrādā kaitīgā vidē. Man palīdzēt gribēja gan rīku cehā, aicinot atkal par strādnieku, gan bijušais rūpnīcas G.I. ģenerāldirektora vietnieks Strautnieks, būdams tagad Autoelektrorūpnīcas G.I. Bet man piedāvātais tomēr nepatika. Un tad Suhova vietnieks, man ļoti draudzīgais Lucs, pēc nelaimes kaitīgajā lakošanas iecirknī, kur gāja bojā cilvēks, un vecāko meistaru, kas gan nebija vainīgs, noņēma no amata. Šo posteni, kas nodrošinātu man vajadzīgos 3 gadus, piedāvāja man. Kaut tas bija vissmagākais un bīstamākais iecirknis, tomēr piekritu. Iecirknim iedeva kadru daļa vēl arī iecirkņa vadītāja amatu, ko saņēma jauns inženieris Mihails (tam pensijas saīsinājuma nebija). Es biju ražošanas jautājumos arī viņa vietnieks, taču saņēmu iesauku – iecirkņa galvenais inženieris. Ar šo priekšnieku satikām labi un sadzīvojām lieliski.

Mana tēva Eduarda (Edvarda) Ozola mūža gājums

Eduards Ozols dzimis 1888.gada 1.jūlijā Raunas pagasta Kalna Kosās kā Jāņa Ozola viņa otrajā laulībā (pēc pirmās sievas nāves) ar Kristīnu dz. Kāpiņu dēls. No šai laulībā dzimušajiem 6 bērniem 4 mira agri, izdzīvoja Eduards un jaunākais brālis Ermanis (Hermanis). Vectēvs bija lauku kalējs, kurš savu smēdi bija uzcēlis uz brāļa, Kalna-Kosu saimnieka zemes. Viņš bija apkārtnē pazīstams arī kā grāmatnieks, kurš abonēja latviešu laikrakstus (avīzes), un pie viņa notikumus pārrunāt bieži nāca kaimiņi.

Eduarda bērnība pagāja krāšņajos Raunas krastos gan palīdzot vecākiem, gan rotaļās ar citiem bērniem. Nobeidzis pagasta skolu, viņš nobeidza arī Raunas draudzes skolu, kuru vadīja atmodas darbinieks Augusts Bračs, bet par skolotāju strādāja dzejnieks Kārlis Skalbe. Pazīšanos ar Skalbi tēvs saglabāja arī Latvijas neatkarības gados.

Pēc skolas beigšanas Eduards pārcēlās uz Rīgu, kur strādāja par pārdevēju radiniekiem piederošā pārtikas veikalā Antonijas (?) ielā – bija tā sauktais bodes zellis. Viņš piedalījās arī sabiedriskajā dzīvē.

Iesaukts karadienestā Krievijas armijā viņš nonāca St.Pēterburgā, kur dienēja galvenā štāba intendantūras pārvaldē, beigās saņemot virsnieka pakāpi. Viņa priekšnieks bija pulkvedis Hibbenets (no pazīstamas Krievijas ārstu ģimenes), kurš augstu novērtēja tēva godīgumu un precizitāti darbā. Viņš bija arī aktīvs Pēterburgas latviešu sabiedrībā.

Viens no tuvākajiem draugiem bija mans vēlākais krusttēvs Jānis Podnieks. Šeit viņš arī iepazinās ar manu māti Mildu Sieks, ar kuru 1918.gada 1.jūnijā salaulājās. Viņus laulāja mācītājs Jānis Sanders.

Revolūcijas laikā tēvs saglabāja darbu intendantūrā, vēlāk abi pārcēlās uz Jaroslavļu (?) un pēc tam –, notikumu , uz Harkovu Ukrainā. 1920. (?) gadā tēvam izdevās izcīnīt atļauju atgriezties Latvijā. Pēc gara un grūta brauciena abi nonāca dzimtenē. Politiskā karantīna viņiem nebija jāiziet, jo par viņiem galvoja brālis Ermanis, Latvijas atbrīvošanas cīnītājs.

Pēc atpūtas Raunā tēvs tika ieskaitīts štābā kā virsnieks - kara ierēdnis. Pēc demobilizācijas sāka strādāt Latvijas iekšlietu ministrijā, bet dzīvoja Tallinas ielā – mazā dzīvoklītī. Vēl dienot armijā, vecākiem piedzimu es – 1923. gada 18.jūnijā. Vecāki bijuši ļoti laimīgi.

Pēc demobilizēšanās un valsts ierēdņa darba Iekšlietu ministrijā, tēvs pārgāja strādāt Finansu ministrijā, Valsts papīru spiestuvē (vēlāk arī naudas kaltuvē). Viņš kļuva par nodaļas vadītāju kārtošanas nodaļā, kur uzskaitīja, sistematizēja un sakārtoja izgatavotos vērtspapīrus. Sava stingrā godīguma un pat pedantiskās kārtības mīlestības dēļ tēvs baudīja spiestuves direktora prof. Riharda Zariņa cieņu un uzticību. Sabiedriski tēvs darbojās kā priekšsēdētājs valsts darbinieku arodbiedrības bēru fondā. Tāda pat saskaņa un uzticība valdīja mūsu ģimenē. Pērienu par nerātnībām saņēmu vairāk simboliski.

Pārnācām dzīvot Maskavas ielā, Valstspapīru spiestuves dzīvojamā mājā -4 istabu(3,5) dzīvoklī. Sākotnēji pie mums dzīvoja arī tēva māte, kas vēlāk pārgāja dzīvot dzimtajās Kāpiņās Raunā.

Sakarā ar manu nelāgo veselības stāvokli 1932.g. pārgājām dzīvot uz Bīriņiem Heinrihsona muižā, bet gadu vēlāk uz Jelgavas šoseju – pretīm Šēnhofa klīnikai.

Šai laikā tēvam sākās grūtības darbā. Prof. Zariņš aizgāja pensijā. Vietā nāca Saeimas politikāņu pārstāvis – Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas biedrs un sāka ievilkt spiestuves vadošos darbos savus partijas ļaudis. Tēvs bija spiests pāriet darbā par spiestuves galveno kasieri. Arī tas bija ļoti atbildīgs darbs, jo caur viņa rokām uz banku un citur plūda miljoni, taču izpeļņa bija mazāka un postenis tik un tā nedrošs. Tālab vecāki nolēma izmantojot Sarkanā krusta loterijā vinnētos 500 latus paralēli atvērt Slokas ielā 106 (vēlāk 104) rakstāmlietu un galantērijas veikalu, pārejot tur arī dzīvot.

Tēva stāvokli spiestuvē glāba 1934.gada 15.maijs. Vadību nomainīja, par direktoru kļuva prof. Ludolfs Liberts, kurš pret tēvu izturējās ar tādu pat uzticību kā prof.. Zariņš. Šai laikā tēvam bija izdevība iepazīties ar vairākiem māksliniekiem, kas sastrādājās ar Libertu – Kārli Zāli, Anšlavu Eglīti, Kārli Krauzi (komunistu nobendēts), Artūru Apini, Šternbergu, u.c., arī saņemot viņu rakstītos veltījumus, ko savukārt krāja māte, bet es 1990. nodevu literatūras un mākslas vēstures muzejam. Tēvs tika apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa zelta goda zīmi.

Tēvs bez dzimtās valodas pārvaldīja vēl arī krievu un vācu. Viņam bija spilgti izteikta radniecības izjūta, regulāri tikāmies ar abiem brāļiem (pusbrālis Gustavs), Kūdēm, Kiriem, Lutcena kundzi, tanti Mariju, visiem Ozoliem un Kāpiņiem, kā arī draugu ģimenēm – Vecpuišiem, Pāleniem, Podniekiem, u.c., vēlāk ar Žīguriem u.t.t..

Viens no vecāku galvenajiem mērķiem bija palīdzēt man iegūt labu izglītību un saglabāt veselību. Tādēļ dažreiz vasaras pavadījām Jūrmalā – Lielupē, Buļļu ciemā, Jaundubultos, kopā ar Pālēniem Asaros. Kad tēvs brauca uz Ķemeriem ārstēt reimatismu, kas viņu mocīja, ņēma mani līdz ne tikai padzīvot, bet arī dušās un sēra vannās. Tā pienāca 1940.gads. Tēvs jau kopš1939. gada ar bažām domāja par ģimenes un Latvijas nākotni. Valsts vērts papīru spiestuvi pārvērta par vienkāršu paraugtipogrāfiju, mūsu veikals bija jālikvidē. Pārgājām dzīvot Jirgensonu privātmājā Užavas ielā turpat Nordeķos.

Baidījāmies par turpmāko likteni. 1941.g. 14.jūnijā tika izsūtīti paziņas, arī tēva ģimenes ārsts – vācietis dr.Blumbergs.

Sākās karš. Es atrados Jaunraunā pie radiem, māte mājās, kur apkārtne tika apšaudīta. Tēvs bija Rīgā – darbā un netika mājās. Dievs tomēr palīdzēja. No sākuma viņš gribēja, ejot cauri lodēm, glābties Pēterbaznīcas laukuma pagrabos (tie tika drīz sagrauti), taču ar risku devās uz Marijas ielu pie Kiriem, kur pārlaida varas maiņu. Ar laivu pārcēlās Daugavai un tā kā vācieši viņu neaizturēja (viņš labi runāja vāciski) sekmīgi atgriezās mājās.

Spiestuves vadību atkal pārņēma Ludolfs Liberts un organizēja mākslas grāmatu un nacionālas literatūras iespiešanu. Darbinieki par pašizmaksu varēja to iegādāties, ko tēvs arī regulāri darīja.

Vecāki smagi pārdzīvoja manu aiziešanu darba dienestā – Vācijā Šlēzvigā (1942), kā arī iesaukumu leģionā (1943), un centās, paši dzīvodami grūtos materiālos apstākļos, man maksimāli palīdzēt. Tēvs vienpusīgā uztura dēļ ieguva nopietnu divpadsmitpirkstu zarnas čūlu, ārstējās Baldonē, bet man laimējās viņam no Vācijas atsūtīt grūti dabūjamu preparātu – „Larostidina” ampulas. Viņš atveseļojās.

1944. gadā, austrumu frontei sabrūkot, zaudējām sakarus. Vecāki mani meklēja pa lazaretēm un uzzināja, ka esmu dzīvs. 1944.g. oktobra sākumā, pirms Rīgas krišanas, satikāmies un tēvs mani pavadīja uz Daugavmalu, aizbraucot ar lazaretes kuģi uz Vāciju. Vecāki neevakuējās. Kāds vācu virsnieks, kas viņu dzīvesvietā pārnakšņojis, tā viņiem draudzīgi ieteicis.

Pēc varas maiņas tēvs turpināja strādāt paraugtipogrāfijā, saņēma pat apbalvojumu par palīdzību tipogrāfijas iekārtu saglabāšanā. Tā, abiem strādājot, 1946.g. sākumā viņi sagaidīja mani no gūsta un nometnēm Rīgā, kur, atrodoties filtrācijas nometnē, strādāju VEFā. 1946.g. 26.augustā tiku atbrīvots un nu dzīvojām atkal visi trīs kopā, bet strādājām katrs savā darba vietā.

Tēvs pārgāja uz darbā uz Lauksaimniecības Akadēmiju kā kancelejas pārzinis (laikam brāļa bērnu, kuri tur bija pasniedzēji, atbalstīts).

Pēc manām kāzām, no 1948. gada rudens arī mana Vija pārnāca uz Rīgu. Ar sāpēm un bažām pārdzīvojām 1949.gada 25.marta genocīda aktu. Vēl ilgi pēc tam mums visiem čemodāni bija sagatavoti, ja nu ….

Tēvam bija darbā nelaime, viņš kļūdas dēļ bija izdevis Akadēmijas izziņu kādam, kurš tur vairs nemācījās, turklāt priekš kara komisariāta. Draudēja smagas sekas, tomēr, rektoram Peivem piepalīdzot, tās aizgāja garām. Taču tēvs, sasniedzis pensijas vecumu, bija spiests 1953.g. pensionēties (sākotnēji 165 ( !) rubļi mēnesī).

Šai laikā viņš tika izvēlēts par Doma draudzes priekšnieku un darbs baznīcā, kopā ar prāvestiem Kauliņu un Ozoliņu, viņam deva mierinājumu. Smags trieciens atkal bija, kad Doma baznīcu atņēma draudzei. Viņš laimīgi pārcieta arī smagu uroloģisku operāciju (dr.Vētra).

Mana ģimene bija pārcēlusies uz dzīvi otrpus Daugavai un vecāki daļu dzīvokļa izīrēja, sākotnēji radiem, vēlāk citiem.

Vecāki ļoti mīlēja mazbērnus. Tēvs mazmeitu sauca par „manu Dieniņu”.

Lielas bēdas vecākiem bija arī mana smagā mugurkaula slimība (1958.-1960.g.g.) ar sekojošo invaliditāti un prieks par sekmīgo atveseļošanos.

1961.g. pavasarī vecāki izlēma mūža nogali pavadīt brīvākā dabā āŗpus Rīgas un izmainīja savu dzīvojamo platību uz labiekārtotu vienistabas dzīvokli Bauskā , mājas pirmajā stāvā. Māja atradās netālu no parka un pilsdrupām. Es palīdzēju viņiem pārvākties, un, iekārtojušies, viņi jutās laimīgi. Mēs viņus šad tad apciemojām, īpaši es.

Taču liktenis ir nepielūdzams. 1962. gada pavasarī tēvs pārpūlējās ģimenes dārziņā (tādu arī viņi bija paņēmuši) un ieguva sirds infarktu (sirdsslims viņš bija visu mūža otro daļu). Pēc viņa apārstēšanas Bauskas slimnīcā dažus mēnešus vēlāk smagi saslima māte un mira 28.augustā, arī Bauskas slimnīcā, ar ļaundabīgo audzēju. Par šo savu slimību viņa bija visiem, arī tēvam noklusējusi.

Es nekavējoši ierados pie tēva un , saliedēti visiem rīkojoties, māti ar godu apbedījām, piedaloties diviem mācītājiem (V.Ozoliņš un R.Vanags) II Meža kapos, viņas tālāku radinieku ģimenes kapu vietā.

Tēvam tas bija vissmagākais trieciens. Sākotnēji viņš padzīvoja pie mums Jēkaba ielā, ārstējās Stradiņa slimnīcā pie dr. Štifta, taču gada beigās gribēja pagaidām atgriezties Bauskā un pasērot tur vienatnē, kur viņi abi bija bijuši tik laimīgi. Kaimiņu dzīvokļos dzīvoja labi cilvēki, kas viņam palīdzētu. Palīdzējām abi ar Viju tēvam aizbraukt atpakaļ un iekārtoties vienam. Sarakstījāmies vairākkārt nedēļā.

Tēvs bija nolēmis Jaungadu pavadīt pie mums Rīgā un 29.XII. atbrauca. 30.XII. viņš gribēja apciemot māti kapos. Tā mēs abi pēc mana darba beigām tur aizbraucām. Bija sniegota novakare. Tēvs stāvēja pie kapa un runāja ar māti. To nekad neaizmirsīšu. Ejot uz tramvaju viņam sākās sāpes sirdī. Nolēmām pa ceļam ieiet Palīdzības ielā pie viņa brāļa Ermaņa sievas brāļa Simsona un izsaukt ātro palīdzību. Tur tad ātrās palīdzības ārsta klātbūtnē, kaut tēvs turējās možs, taču pēkšņi aizvēra acis un viegli aizgāja mūžībā, nomira manās rokās ar infarktu.

Tēvu apbedījām blakus mātei ar godu. Tāpat piedalījās divi mācītāji (V.Ozoliņš un J.Kauliņš) un liels ļaužu pulks. Pie viņa kapa ir piemineklītis, ko tēvs pats izmeklēja. Tur iegravētas viņa paša izmeklētās Friča Bārdas rindas:

      „… bija nemiers.
       Atpūta nu būs. Lai dus.”

Mans tēvs bija raksturīgs veco laiku pienākuma cilvēks: gods, godīgums un precizitāte bija vieni no viņa dzīves pamatprincipiem. Tēvs gan mēdza reizēm būt izteikti pašpārliecināts, taču, laikam ritot, prata atzīt arī savas kādreizējās kļūdas. Daudz kas no viņa īpašībām ir pārmantotas gan manī, gan dēlā Jānī, gan mazdēlā Mārī.

Lai manam mīļajam tēvam gaiša piemiņa!

1.11.2003. Austris Ozols

Manas mātes MILDAS OZOLAS, dz. Siekas dzīves gājums manās atmiņās

Mana māte Milda dz. Sieks dzimusi 1897.g. 23.janvārī Sv. Pēterburgā latviešu ģimenē. Viņas tēvam Jēkabam Siekam tur Zirņu ielā piederēja tabakas preču veikals, tur arī dzīvoja. Bija 4 bērni ģimenē: Milda (vecākā), Alberts, Vladimirs, Lidija.

Viņas mātes dzimtene – Madonas apriņķis, Lidēres pagasts. Radi – Rudzīši un Āboliņi. Mājas – Raktēni un Platkāji.

Tēva izcelsme – man nezināma vai aizmirsta.

Mana māte ieguva vidējo izglītību, šķiet, franču licejā, tīri labi prata franču valodu. Vēlāk, kad ģimenes materiālie apstākļi kļuva grūtāki,, viņa palīdzēja ģimeni uzturēt strādājot par sekretāri un mašīnrakstītāju holandiešu sēklaudzētāju (arī tulpju) firmas Van Veverenu filiālē Sv.Pēterburgā. Bija sabiedriska, viesojās arī pie radiem Vitebskā. Kara laikā iepazinās ar manu tēvu Eduardu Ozolu, kas būdams administratīvais virsnieks dienējis kādā armijas štāba pārvaldē, kur ar savu precizitāti un godīgumu bija ieguvis zināmu autoritāti. Sākotnējā draudzība pārauga mīlestībā un Eduards lūdza par sevi 9 gadus jaunākās Mildas roku. Viņa piekrita. Mātes ģimene gan sākumā iebilda, ka vīrs būšot par vecu, taču viņa bija atcirtusi: „Labāk zem veca vīra bārdas, nekā zem jauna pātagas”.

Manus vecākus 1918.gada 1.jūnijā salaulāja prāvests Jānis Sanders (vēlāk Rīgas Jēzus draudzes mācītājs).

Tēvam bija jāiet stādīt jauno sievu priekšā savam komandierim pulkvedim Huebbernetam. Tas viņus sagaidījis sēdot pie klavierēm un spēlējot Mendelsona kāzu maršu.

Manu vecāku laulība, manuprāt, bija gaiša, savstarpējas uzticības pilna. Neatceros gadījumu, kad viņi būtu ilgstošāk sastrīdējušies.

Sākoties padomju laikiem, vecākiem bija jāpārceļas uz Jaroslavļu, pēc tam – uz Harkovu Ukrainā. Tēva galvenā vēlēšanās bija iespējami ātrāk atgriezties Latvijā. Tas viņiem izdevās 1920.gadā pēc ilga brauciena pa tālaika dzelzceļiem. Nonākot Latvijā, viņiem karantīna nebija jāiziet, jo par to ar savu galvojumu parūpējās tēva jaunākais brāli Hermanis, kas bija brīvības cīņu dalībnieks Latgalē.

Apmetušies Rīgā, viņi vispirms aizbrauca apciemot tēva radus dzimtajā pusē Raunā. Māte ātri atbrīvojās no svešā akcenta savā valodā, tika no vīra radiem iemīļota un uzņemta, kā teikt „savējos”.

Atgriežoties Rīgā tēvs tika iesaukts jaunajā Latvijas armijā kā virsnieks – kara ierēdnis un strādāja, ja nemaldos, armijas štābā. Viņi dzīvoja Tallinas ielā 35-68 , kur 1923. gada 18. jūnijā pasaulē nācu es. Kristīts tiku jaunajā Ģertrūdes baznīcā.

Tēvam pārejot darbā uz Valstspapīru spiestuvi, sākām dzīvot spiestuves mājā četristabu dzīvoklī. Sākotnēji pie mums dzīvoja arī tēva māte, kas vēlāk atgriezās dzimtajās Raunas „Kāpiņu” mājās. Māte saimniekoja un audzināja mani. Kad sāku iet skolā – 12. Un vēlāk 17. (Torņakalna) pamatskolā, viņa ļoti intensīvi darbojās vecāku komitejās, vadot palīdzības darbu trūcīgajiem skolēniem un viņu ģimenēm un tā iegūstot arī dziļu cieņu sabiedrībā. Atceros viņas draudzību ar manu klases audzinātāju 17.pamatskolā - dzejnieci Valdu Mooru.

Māte vispār bija augstas garīgās kultūras cilvēks. Viņa mani ievadīja dziļākā literatūras mākslas un mūzikas izpratnes pasaulē. Abi bijām iemīlējuši Annu Brigaderi, Jāni Jaunsudrabiņu, Frici Bārdu, vēlāk ar arī Zentu Mauriņu. Viņa man ieteica lasīt pasaules klasiķus, klausīties klasisko mūziku, kopā gājām uz operu. Māte bija ļoti reliģioza, interesējās arī par indiešu filozofiju. Visu to garīgo bagātību, ko saņēmu no manas mātes, esmu centies nodot arī saviem pēctečiem.

1935.gadā laimējām Sarkanā Krusta naudas izlozē. Vecāki nolēma atvērt Slokas ielā 106 (vēlāk 104) rakstāmlietu, grāmatu un sīkpreču veikalu. To sekmīgi vadīja māte, tā radot vērtīgu materiālu atbalstu mūsu dzīvei un manai attīstībai. Visos jautājumos viņa lieliski sapratās ar tēvu.

Pēc Latvijas okupācijas, ko ļoti smagi pārdzīvojām, veikalu likvidēja un pārcēlāmies dzīvot uz Užavas ielu.

Sākoties karam, kad tiku iesaistīts kara gaitās – sākumā valsts kara dienestā, vēlāk Leģionā ,vecāki- īpaši māte – paši dzīvojot trūkumā, mani tur svešumā – Vācijā, frontē un lazaretēs – maksimāli atbalstīja. Varbūt tas kādam izklausās fantastiski, bet esmu pārliecināts, ka bez mātes lūgšanām Dievam es no kara šausmām, droši vien, nebūtu atgriezies, un vecāki mani no lēģeriem nebūtu sagaidījuši.

Kara laikā māte strādāja Rīgas telefonu centrālē, pēc otrreizējas okupācijas sākumā Rīgas tirgus pārvaldē, kur viņai ļoti nepatika. Taču vēlāk viņa darbojās, izmantojot savas spējas un prasmes, Eksperimentālās medicīnas institūtā kā profesoru Paula Stradiņa un
Kristapa Rudzīša tehniskā sekretāre, pārrakstīja arī prof.Rudzīša grāmatu manuskriptus uz mašīnas.

Pēc kara, kad arī mātes brāļi atbraukuši uz Latviju, viens no viņiem bijis iekšlietu ministra vietnieks (Alberts), otrs (Vladimirs) – šūšanas firmas „Latvija” direktors. Māte uzmeklējusi Alberta adresi un gājusi ciemos, taču nav ielaista un pieteikts, lai vairs nerādās. Pēc tam nekādu kontaktu ar brāļiem mātei vairs nebija.

Manai māmiņai bija izcila prasme kārtot sadzīvi un saimniecību, tāpat prasme pārņemt pozitīvo pieredzi. Viņa apguva pavārmākslu no mūsu tantes Marijas Spundes. Arī savu veikalu viņa vadīja ļoti lietpratīgi.

Plaša bija viņas garīgā pasaule. Māte savāca labu klasisko mājas bibliotēku, sevišķi mīlēja ziemeļniekus – Sigridu Unseti, Selmu Lāgerlevu, Trigvi Gulbransenu u.c. Ļoti tuva viņai bija Zentas Mauriņas pasaule, gandrīz visas viņas eseju u.c. grāmatas bija mūsu bibliotēkā.

Māte bija ļoti reliģioza, bet ne ortodoksāli. Kad tēvs vadīja Rīgas Doma draudzi, māte vienmēr bija kopā ar viņu, taču tieši darbā nepiedaloties. Vēlāk ļoti mīlēja dievkalpojumus Jēzus draudzē. Paralēli tam viņa studēja Austrumu filozofijas, bija ciešā kontaktā ar Latvijas Rēriha biedrību.

Māte gandrīz visu mūžu rakstīja dienasgrāmatu, tur atspoguļojot gan notikumus ģimenē, gan savu pasaules skatījumu. Tagad dienasgrāmatas atrodas viņas mazdēla, mana dēla Jāņa Ozola bibliotekā. Viņa draudzējās ar manu 17.pamatskolas skolotāju, Valdu Mooru, rakstnieci Alisi Eku un daudziem Rīgas pedagogiem.

Mūsu ģimenes draugu lokā bija viņas Rudzīšu un Āboliņu dzimtu radi. Vistuvākā draudzība bija ar viņas māsīcu Almas tanti un viņas ģimeni, kas sākotnēji dzīvoja Rembatē, bet pēc Ķeguma spēkstacijas būvniecības Kroņauces Briežos. Sena draudzība viņu saistīja ar Pālēnu ģimeni, ar kuru mēs vienu vasaru dzīvojām kopā Jaundubultos. Cita sena draudzība bija ar valsts notāra Vecpuiša ģimeni. Vēl vien draudzīga ģimene - Kiri, kur mājasmāte bija tēva māsīca Austra. Ar šīm ģimenēm mēs tikāmies visos tradicionālajos svētkos. Karš izjauca daļu no šīm tradīcijām, jo daudzi aizbrauca uz Rietumiem.

1960.gadā vecāki nolēma pavadīt vecumdienas ārpus lielpilsētas, samainīja dzīvokli pret labiekārtotu dzīvoklīti Bauskā, pils parka tuvumā. Palīdzējām viņiem iekārtoties, cik varējām – apciemojām. Māte, tāpat tēvs, ļoti mīlēja mazbērnus, māte – īpaši Jāni. Viņi tur, Bauskā jutās labi un laimīgi. Taču 1962.g., pēc tam, kad tēvs izgulēja pirmo infarktu, slimnīcā nonāca māte. Viņa pat tēvam bija slēpusi savu onkoloģisko saslimšanu. 1962.g. 28.augustā mana mīļā māte aizgāja mūžībā.

Viņi abi, tāpat kā bija kopā dzīvojuši, kopā atdusas II Meža kapos pie pieticīga piemineklīša ar Friča Bārdas rindām, ko tēvs bija izmeklējis:

      „… bija nemiers,
       atpūta nu būs.
       Lai dus.”