Bobinskis, Filips. Ieskats kara invalīdu patversmju darbībā Rīgā laika posmā no 1915. līdz 1917. gadam. Historia.lv (21.05.2018)

Pievienoja: 
Filips Bobinskis, 21.05.2018

Skats uz teritoriju Mūkusalā, kur no 1916. līdz 1917. gadam atradās kara invalīdu patversme. Foto: F.Bobinskis, 2018
Skats uz teritoriju Mūkusalā, kur no 1916. līdz 1917. gadam atradās kara invalīdu patversme. Foto: F.Bobinskis, 2018

Pirmais pasaules karš vēl pirms 1915. gada pavasarī frontes līnija bija iesniegusies Latvijas teritorijā jau bija prasījis tūkstošiem Krievijas impērijas armijā mobilizētu latviešu karavīru dzīvības. Pieauga arī ievainoto skaits. Daļai karavīru iegūtie ievainojumi, kā arī pārciestās slimības beidzās ar paliekošām veselības problēmām, invaliditāti.

No 1915. gada sākuma latviešu laikrakstu slejās sāka parādīties viedokļi par to, kā būtu risināmas to kareivju problēmas, kas pārnāks no kara sakropļoti. Izteiktie priekšlikumi gan nereti bija vērsti uz periodu pēc kara beigām, nenojaušot, ka karadarbība ieilgs un skars arī visu Latvijas teritoriju.

Karam ieilgstot un invalīdu skaitam pieaugot, tā kļuva par nopietnu sociālu problēmu. Atbilstoši 1912. gada 27. jūlija likumā „Par zemāko militāro pakāpju un viņu ģimeņu apgādību” noteiktajai kārtībai kara invalīdi saņēma tiem piešķirtai darba spēju zuduma kategorijai atbilstošu invaliditātes pensiju. Saņemto pensiju lielums bieži vien nebija pietiekams patstāvīgai dzīvei. Tādēļ karā sakropļotie mēdza apmesties nabagu patversmēs. Radās nepieciešamība dibināt speciālas kara invalīdu patversmes. Laikrakstos tika pieminētas šādas patversmes Krievijas pilsētās, piemēram, Petrogradā.

Pirmā iecere Rīgā izveidot kara invalīdiem paredzētu patversmi, šķiet, tika izteikta 1915. gada februārī. Laikrakstā „Dzimtenes Vēstnesis” 1915. gada 6. februārī lasāms, ka „Rīgas nodaļa pie Viskrievijas biedrības, kura sniedz vispār palīdzību karā cietušiem kareivjiem un viņu dzimtēm”, apņēmusies uzcelt namu kara invalīdiem un skolu ar patversmi kritušo kareivju bāreņiem. Biedrībai šī mērķa īstenošanai gan vēl neesot bijis nepieciešamo līdzekļu un piemērota zemes gabala, bet kā pagaidu risinājumu invalīdu izmitināšanai kāds namīpašnieks Leflers esot piedāvājis nodot bezmaksas lietošanā savu namu Āgenskalnā.1 Par to, vai šajā īpašumā invalīdi tiešām nometināti, informācijas trūkst, bet ir atrodamas ziņas par invalīdu nama celšanai paredzētu ziedojumu vākšanu 1915. gada martā.

Drīz vien kara invalīdu aprūpes jautājumā sevi pieteica Vidzemes gubernatora sievas V. Keļapovskas vadītā Vidzemes sakropļoto kareivju apgādāšanas biedrība. Lai arī dažās publikācijās minēts, ka biedrība esot dibināta 1915. gada maijā, ir zināms, ka jau 30. martā ir ievēlēta tās valde.2 Biedrība izvirzīja mērķi kara invalīdiem ierīkot patversmes, rūpēties par to amatu apmācību (kā piemēri minēti kurpnieka, grāmatu sējēja, kurvju pinēja prasmes), kā arī sagādāt tiem nepieciešamās protēzes. Iedzīvotāji tika aicināti veikt ziedojumus šo uzdevumu veikšanai. Bija uzņēmumi, kas apņēmās daļu no peļņas ziedot biedrības darbībai. Līdzekļu piesaistīšanai tika rīkoti arī labdarības koncerti.

Kara invalīdiem paredzētu patversmi Vidzemes sakropļoto kareivju apgādāšanas biedrība izveidoja īrētā savrupnamā Pēterburgas šosejā (šobrīd Brīvības gatve) 74. Patversme faktiski darbojusies no 1915. gada 18. jūnija, bet oficiāli tika atklāta 21. jūnijā. No preses apraksta par patversmes atklāšanas ceremoniju, kuru vadījis pareizticīgās baznīcas Rīgas un Jelgavas arhibīskaps Joans [Smirnovs] un kurā piedalījās vairākas sabiedrībā augstu stāvošas personas, gūstam ļoti minimālu patversmes aprakstu: „Patversmes telpas G.Kerkoviusu plašajā koka namā ir ērtas, gaišas un glītas ar nelielu ambulatoriju un 15 gultām.3 Patversmes atklāšanas dienā tajā mitinājās jau 6 kareivji, 4 no Kurzemes, 2 no Rietumlietuvas.

Tālāko speciālu invalīdu patversmju ierīkošanu Rīgā aizkavēja Kurzemes ieņemšanas, kā arī krievu varas iestāžu izvēlētās „izpostītās zemes” taktikas izraisītā milzīgā bēgļu kustība. Tiek lēsts, ka 1915. gada vasarā Rīgā bija apmetušies aptuveni 60 000 bēgļu. To apgādes jautājumi kļuva par galveno risināmo sociālo problēmu pilsētā. Jaunu invalīdu patversmju ierīkošanai par labu nenāca arī bailes par draudošo Rīgas ieņemšanu un tām sekojusī vērienīgā Rīgas rūpniecības evakuācija.

1916. gada pavasarī kara invalīdu aprūpes jautājumiem pievērsās 1915. gadā dibinātā, ar latviešu strēlnieku vienību izveidošanu nesaraujami saistītā Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja (LSBOK). 1916. gada maijā presē tika izplatīts LSBOK priekšsēdētāja J. Goldmaņa aicinājums ”Sirds un goda pienākums”, kurā pausts: „Lūk, še nu tad mums ir jānāk palīgā tiem, kas ir gājuši palīgā, lai izcīnītu Latvijai labāku nākotni. Mūsu sakropļotie karavīri, mūsu cīnītāji, kas zaudējuši lielā mērā veselību kara darbos, mūsu kritušo kareivju bāriņi un tuvinieki nedrīkst palikt neapgādāti.”4 J.Goldmanis rosināja celt kara invalīdiem domātus namus, ierīkot darbnīcas, rīkot kursus, apgādāt darba rīkus un dod iespēju invalīdiem atbilstoši to spējām strādāt un sevi nodrošināt.

Pie Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas tika izveidots Palīdzības fonds Latviešu strēlniekiem, saukts arī par Invalīdu fondu, kura mērķis bija uzturēt dziedināšanas iestādes, patversmes, sniegt ambulatoru ārstu pakalpojumus un gādāt protēzes. Pirmo pagaidu patversmi fonds izveidoja Nikolaja ielā 67 (šobrīd Krišjāņa Valdemāra un Sporta ielu stūris), kur savas telpas šīm vajadzībām atvēlēja 2. Riteņbraukšanas biedrība. Pēc piemērotu telpu atrašanas fonds izplatīja aicinājumu sabiedrībai veidojamo patversmi atbalstīt ar naudas vai nepieciešamo mantu (gultas, gultas piederumi, trauki u.t.t.) ziedojumiem.5 Tika mēģināts uzrunāt arī meistarus, kas par brīvu varētu apmācīt kara invalīdus dažādos amatos.6

LSBOK ziņojumā par 1916. gada pirmās puses ienākumiem un izdevumiem norādīts, ka mērķziedojumos patversmei komiteja saņēmusi 65 rubļus, bet izmaksas invalīdu patversmes uzturēšanai neilgajā laika posmā kopš tās izveidošanas veidojušas 139,77 rubļus.7 1916. gada vasarā LSBOK kara invalīdu patversmi izveidoja arī Jaungulbenē.

Nelielus Rīgas 2. Riteņbraukšanas biedrības ēkā ierīkotās patversmes aprakstus atrodam preses publikācijās par J.Goldmaņa un citu LSBOK pārstāvju veikto patversmes apmeklējumu 1916. gada 28. jūnijā. „Patversmes pagaidu telpas ir ļoti piemērotas savam uzdevumam. Ap namu dārzā kupli lapu koki. Lielā, ērtā zālē, pa kuras milzu lielo gala logu, kā sauc stikla sienu, plūst iekšā gaisma. Te visa diena ziemā no rīta gaismas līdz vakara krēslai. Gar sienām gultas. Vairāk uz zāles vidu plats galds. Uz tā latviešu laikraksti. Šodien atnesām še arī pirmās ziedotās grāmatas invalīdu patversmei, kurai tiks krāta sava bibliotēka.”8 Šī apmeklējuma laikā patversmē mituši 6 ievainoti karavīri, no kuriem 2 bija iestājušies apmeklējuma dienā. No patversmes iemītniekiem 1 bijis darbspējīgs un strādājis LSBOK galdniecības darbnīcā, pelnot 1 rubli dienā. Bija paredzēts, ka patversmes iemītnieki atbilstoši savām spējām strādās LSBOK darbnīcās, to ieņēmumus sadalot trīs daļās: starp strādātāju, patversmi, bet trešo daļu atliekot pabalstam patversmes atstājējiem.

Saskaņā ar Kārtības rulli šajā patversmē bija paredzēts uzņemt pirmkārt latviešu strēlnieku vienību kareivjus invalīdus bez tautību atšķirības un strēlniekus, kuri pavisam vai uz laiku atvaļināti, ja tiem nav piederīgo, līdzekļu vai ja tie darba trūkuma dēļ nevar sagādāt sev uzturu. Otrām kārtām tiktu uzņemti iepriekš minētiem punktiem atbilstoši latviešu tautības kareivji no citām vienībām. Trešām kārtām – prasībām atbilstoši nelatviešu kareivjus no citām vienībām.9

No preses publikācijām redzams, ka 9. jūlijā patversmē mituši jau 12 iemītnieki un to personu skaits, kas vēlējušies apmesties patversmē, turpinājis pieaugt. Vietu trūkuma dēļ patversme no Nikolaja ielas drīz tika pārcelta uz plašākām telpām Rīgā, Mūkusalas ielā 9/11, kur tā darbojās līdz 1917. gada augustam. Blakus ēkā patversmei mitinājās dzelzceļa tilta sardzes kareivji.

Mūkusalā bijušās patversmes aprakstu varam gūt no Sevišķās revīzijas komisijas protokola, kas tapis pēc tās iepazīšanās ar Invalīdu fonda darbību 1917. gada 20 - 21. jūnijā. Patversme raksturota kā divstāvu koka ēka ar 11 istabām, virtuvi un divām darbnīcas telpām atsevišķā ēkā. Tiek pieminēts, ka ziemas laikā koka ēkā nav iespējams nodrošināt pietiekami daudz siltuma un pēc laika patversmes vajadzībām vajadzētu meklēt citas piemērotākas telpas.  Šajā laikā, patversmē mituši 30 invalīdi un 2 apkalpotājas. Guļamtelpās atkarībā no to izmēriem bijušas paredzētas guļamvietas līdz 6 personām. Ēdamistabā bijis visiem patversmes iemītniekiem kopīgs ēdamgalds. Pieminētā arī kancelejas telpa, kurā atradusies neliela patversmes iemītniekiem pieejama bibliotēka. Darbnīcā atradušies divi ēvelsoli un galdniecības instrumenti.10

Latviešu kareivju palīdzības fonda pārskatā par periodu no 1916. gada 1. jūnija līdz 1917. gada 1. maijam minēts, ka kopējie fonda izdevumi dažādām vajadzībām šajā periodā bijuši 19005,21 rubļi, tajā skaitā invalīdu uzturēšana patversmē izmaksājusi 7222, 04 rubļus, patversmes ēku īre un apkure – 1572,89 rubļus, alga patversmes pārzinim un kalpotājiem 1153, 33 rubļus. Periodā no 1916. gada 1. jūlijam līdz 1917. gada 1. martam patversmei izsniegtas mantas (apģērbs, saimniecības preces, trauki, pārtika) 2673,25 rubļu vērtībā. Fonda uzturētajās abās patversmēs šajā periodā kopā bija mitinājušies 69 invalīdi, no tiem Rīgā – 68.11

Atmiņas par Mūkusalā izveidoto patversmi sniedzis vēlākais Latvijas Kara Invalīdu Savienības darbinieks Jānis Auzenbahs, kurš laika posmā no 1916. līdz 1918. gadam bija mitinājies tur, kā arī Matīsā ielā izveidotā pilsētas nespējnieku patversmē. Viņš raksta: „Patversmes iemītnieki apmeklēja dažādus kursus un skolas, mācījās jaunus, saviem miesas trūkumiem piemērotus arodus, sagatavoja vienu otru izrīkojumu un turpināja, kam tas vēl bija vajadzīgs, ārstēšanos. Masāžu, medikamentus un ārsta palīdzību sniedza Strēlnieku lazarete ar Dr. Jankovski priekšgalā. (...) Tādu invalīdu, kas patversmē dzīvotu bez kāda darba, bija ļoti maz. Pat smagi sakropļotie, kam rokas vēl bija veselas, mācījās patversmes darbnīcā galdnieka amatu. Meistars bija invalīds ar vienu kāju.12 Savās nepublicētajās atmiņās J. Auzenbahs atļāvies paust arī kritiskākas piezīmes par daļu no patversmes iemītniekiem: „Zināms, arī daži invalīdi morāliskā ziņā bija zemu vērtējami; nestrādāja, nemācījās, dzina intrigas, trumpoja un žūpoja.”13

Iepriekš minētajā 1917. gada jūnijā tapušā Sevišķās revīzijas komisijas protokolā arī minēts, ka patversmē darbojusies no invalīdiem ievēlēta komisija trīs cilvēku sastāvā, kas no Invalīdu fonda saņēmusi naudu un iepirkusi produktus. J.Auzenbahs, kurš šo komisiju vadījis, par tās izveidošanas iemesliem raksta: „Februāra revolūcija atbalsojās arī mūsu invalīdu patversmē. Bija arī iemesls dumpoties. Uzturs pēdējos mēnešos bija daudz sliktāks. Patversmes saimniece bez kontroles iepirka produktus un izlietoja tos tā, ka drīz radās daudz dažādu norādījumu par noziedzīgu rīcību.”14 Arī citviet Auzenbahs piemin, ka patversmes saimniece, pusmūža vecuma sieviete, iemītnieku acīs bija izpelnījusies nepatiku „ar savu brutalitāti, sliktā uztura izsniegšanu un patvaldniecisko rīcību.15

Kā piesauktās patversmes iemītnieku „dumpošanās” epizode uztverams Apvienotās latviešu strēlnieku pulku deputātu padomes Izpildu Komitejas 1917. gada 2. jūnijā notikušās sēdes protokolā lasāmais, ka invalīdu patversmes pārstāvis tās iemītnieku vārdā lūdzis Izpildu Komiteju pārņemt patversmes apgādību, ko līdz tam Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komisija it kā veikusi nepilnīgi.16 Dažas nedēļas vēlāk tapušajā jau iepriekš minētajā LSBOK darbības izvērtēšanai izveidotās revīzijas komisijas protokolā par patversmes darbību gan nekādi būtiski organizatoriski trūkumi netiek piesaukti. Tiek gan pieminēts, ka kādu laiku atpakaļ trūkuši pilsētā tobrīd grūti dabūjami produkti un ticis lūgts Izpildu komitejai patversmi pabalstīt, kas arī darīts. LSBOK turpināja patversmi uzturēt līdz 1917. gada augustam, kad, sākās vācu iebrukums Rīgai.

Pieminams, ka februāra revolūcijas notikumi bija mudinājuši kara invalīdus pašorganizēties arī plašākā apmērā un iesaistīties politiskajos procesos. 1917. gada jūnijā Rīgā tika dibinātas Vidzemes apriņķa kara invalīdu savienība un Rīgas Invalīdu Organizācija (citviet: Rīgas Invalīdu Savienība). Neiedziļinoties šo organizāciju darbībā, kas būtu atsevišķas publikācijas vērta tēma, minēsim, ka Mūkusalas ielā 11 bijusī patversme bija Rīgas invalīdu organizācijas pagaidu izpildu komitejas sēžu norises vieta. Tā minēta arī kā vieta, kur invalīdi ik dienas var vērsties pēc tiem nepieciešamās informācijas.17 Sākoties vācu uzbrukumam Rīgai, invalīdu patversme tika evakuēta uz Tērbatu. Rīgā tika pārtraukta arī invalīdu organizāciju darbība. Invalīdu apvienības turpināja aktīvi darboties neieņemtajā Vidzemes daļā, kā arī Krievijā.

Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja arī pēc Rīgas atstāšanas turpināja aktīvu darbu, tajā skaitā kara invalīdu un slimo strēlnieku pabalstīšanā. Lai arī Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja jeb Iskolastrels pēc LSBOK darbību izvērtējošās revīzijas komisijas darba pabeigšanas vēl 1917. gada 11. oktobrī bija paudusi, ka „Organizācijas Komitejas darbība vispāri ir bijuse pareiza un „Iskolastrelam” pret Organizācijas Komiteju kā tādu nav pārmetumu. „Iskolastrels” atrod par iespējami strādāt ar Organizācijas Komiteju turpmāk kopā18, jau drīz tā Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteju un Kara invalīdu palīdzības fondu likvidēja un pārņēma to līdzekļus.

Atsauces

1. Vietējās Ziņas//Dzimtenes Vēstnesis, Nr.36 (06.02.1915) – 6.lpp.

2.  Rīga // Rīgas Ziņas, Nr.90 (01.04.1915) – 3.lpp.

3. Sakropļoto kareivju patversmes iesvētīšana // Jaunais Vārds, nr.140 (22.06.1915) – 3.lpp.

4. Goldmanis J. Sirds un goda pienākums // Baltija, Nr. 8 (24.05.1916) – 2.lpp.

5. Neatliekams pienākums pret mūsu varoņiem // Jaunais Vārds, Nr. 133 (13.06.1916) – 3. lpp.

6. Rīga // Līdums, Nr.158 (15.07.1916) – 2. lpp.

7. Latviešu Strēlnieku Bataljonu Organizācijas Komitejas norēķins pa 1916. gada pirmo pusi // Līdums, Nr.196 (29.08.1916) – 2. lpp.

8. Latviešu strēlnieku invalīdu patversmē // Līdums, Nr.146 (01.07.1916 – 2. lpp.

9. Fleija A. Pirmā pasaules kara invalīdi Latvijā (1914 – 1918) // Latvijas kara muzeja gadagrāmata XVI, R, 2015 – 17. lpp.

10. Revīzijas protokols // Brīvais Strēlnieks, Nr. 80 (20.07.1917) – 4. lpp.

11. Strēlnieku dzīve // Brīvais Strēlnieks, Nr. 40 (02.06.1917) – 3. lpp.

12. Auzenbahs J. Mūksalieši // Lāčplēsis, Nr. 10 (11.11.1928) (Turpmāk: Auzenbahs, 1928) – 2. lpp.

13. Auzenbahs J. Manas dzīves stāsts. Materiāli dzimtas hronikai (Turpmāk: Auzenbahs: 1948) – 7. lpp. https://www.historia.lv/sites/default/files/mani_faili/568/auzenbahs_j._manas_dzives_stasts.pdf

14. Turpat

15. Auzenbahs, 1928 – 2. lpp.

16. Apvienotās Latviešu Strēlnieku Pulku Deputātu Padomes Izpildu Komitejas sēdes protokols 2. jūnijā 1917. g. // Brīvais Strēlnieks, Nr. 55 (20.06.1917)

17. Rīga // Brīvais Strēlnieks, Nr. 61 (28.06.1917) – 3. lpp.

18. Latvija // Laika Vēstis, Nr. 18 (26.10.1917) – 3. lpp.

Iezīmes

Tematiskie rādītāji: 
Karaspēks un bruņoti konflikti
Pilsēta: 
Rīga
Hronoloģija: 
20. gadsimts
Literatūra: 
Populārzinātniskie raksti un publicistika

Reklāma