Ciganovs, J. Vēstures mācības neredzam!

Vēstures galvenā mācība ir tāda, ka no tās neviens neko nekad nav mācījies. Kaut gan vajadzētu! It sevišķi tiem, kas saka, ka nevajag daudz gremdēties pagātnē un atcerēties kādus bijušos sliktos darbus, kurus sadarījušas dažas agresīvas lielvalstis attiecībā pret saviem kaimiņiem.

Man rokās nonācis interesants dokuments no kāda Krievijas Federācijas arhīva. Tā ir PSRS Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas institūta direktora D.Zeļeņina vēstule Latvijas Universitātes vadībai ar lūgumu uzrakstīt rakstu par latviešiem tobrīd sagatavošanas stadijā esošajai jaunajai enciklopēdijai „Padomju Savienības tautas”. Raksts nepieciešams, jo „tagad PSRS tautu saime ir palielinājusies un tajā iekļāvušies trīs jaunas padomju tautas: lietuvieši, latvieši un igauņi un par šim tautām mūsu darbinieki raktus nebija sagatavojuši – tas aizkavē mūsu enciklopēdijas izdošanu. Mēs ļoti lūdzam šos rakstus uzrakstīt līdz 1940.gada oktobrim”. Interesantākais šajā dokumentā ir tā tapšanas datums, proti, šī vēstule ir datēta ar 1940.gada 22.jūliju – tā ir nākamā diena pēc tam, kad Rīgā, t.s.”Tautas saeima” bija pieņēmusi lēmumu „brīvprātīgi” iestāties Padomju Savienībā, bet vēl nebija oficiāli to izdarījusi. Latvijas marionešu valdības vadītāja A.Kirhenšteina vadītā delegācija uz Maskavu devās tikai 1940.gada 5.augustā, kad padomju valdība arī oficiāli inkorporēja trīs okupētās Baltijas valstis PSRS sastāvā. Bet Maskavas etnogrāfijas institūta direktors, izrādās, zināja visu jau stipri pirms tam…Apzināti neminu kurā arhīvā šāds dokuments glabājas, jo manā rīcībā tas nonācis, tā teikt, neoficiālā ceļā.

Analoģijas ar mūsdienām saskatāmas ar neapbruņotu aci. Kāda liela Maskavas muzeja direktors man personīgi privātā sarunā pastāstīja, ka šī gada 17.martā, jeb vienu dienu pēc bēdīgi slavenā „referenduma” Krimā, kurā bija jālemj par šīs pussalas pievienošanos Krievijai, viņš saņēmis priekšniecības rīkojumu doties uz tobrīd vēl oficiāli Ukrainas sastāvā esošo pussalu, lai pārņemtu vairākus objektus kā Maskavas muzeja filiāles. Referenduma rezultāti tobrīd vēl nebija oficiāli apstiprināti un nebija oficiāli paziņots par Krimas iekļaušanu Krievijas Federācijā. Arī Maskavas kolēģa priekšniecība notikumus paredzēja ar pārsteidzošu precizitāti.  Jāsaka, ka mans kolēģis par šādu uzdevumu sevišķā sajūsmā nebija.

Šie divi savā starpā it kā nesaistīti notikumi ļoti labi parāda, ka visas runas par to, ka mūsu austrumu kaimiņš ir mainījies ir visai tālu no patiesības. Starp citu – arī 1940.gada vasarā PSRS sūtniecība Latvijā izvērsa visai plašu informācijas kampaņu, kuras mērķis bija parādīt, ka padomju valsts vairs nav tāda, kā 1919.gadā…

Juris Ciganovs, mag.hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks pētniecības darbā

Publicēts arī: Latvijas Avīze, 04.07.2014.