Filips Bobinskis. Divi sarkanbaltsarkani karogi. Savs un svešais.

Šogad apritēja 30 gadi kopš vērienīgā Vides Aizsardzības kluba rīkotā mītiņā 1988. gada 14. jūnijā Helsinki 86 Rīgas nodaļas dalībnieki pēc ilgiem okupācijas gadiem publiski pacēla sarkanbaltsarkano Latvijas Republikas karogu. Miervalža Krima darināto karogu pasākuma norises vietā ienesa un kā pirmais pacēla grupas atbalstītājs Jānis Alberts Mucenieks, bet nedaudz vēlāk karogu pārņēmušais Konstantīns Pupurs (nelielu posmu arī Roberts Klimovičs) iepriekš neplānota vērienīga gājiena priekšgalā to iznesa cauri Rīgai līdz Brāļu kapiem.

Var piebilst mazāk zināmu faktu, ka Helsinki 86 Rīgas nodaļas biedru karogs nav bijis vienīgais sarkanbaltsarkanais karogs, kas parādījies minētajā pasākumā. Uz pavisam īsu brīdi vēl pirms J.A. Mucenieka sarkanbaltsarkanu Bena Latkovska un Aivara Jakoviča darinātu karogu esot pacēlis Edvīns Jansons, bet tūlīt kāds „vīrs pelēkā” to licis atdot, un arī apkārt stāvošie šādu Jansona „provokāciju” nosodījuši. Tomēr neapšaubāmi tieši Helsinki 86 Rīgas nodaļa un K. Pupurs, kas neņēma vērā karoga pacelšanas pretinieku, tajā skaitā viena VAK līdera pausto nepatiku, bija tie, kas 1988. gada 14. jūniju neizdzēšami ierakstīja Latvijas karoga vēsturē.

14. jūnija notikumiem drīz vien sekoja sarkanbaltsarkanā karoga aizvien aktīvāka lietošana arī citos publiskos pasākumos (Studentu dziesmu svētki „Gaudeamus” Viļņā, folkloras festivāls „Baltica – 88”, VAK rīkotais karogu gājiens, politiskas demonstrācijas), parādot, ka Latvijas karogs vairs nav nogrūžams tumšās slēptuvēs, kādās prom no svešām acīm tas ilgus gadus bija glabāts ne vienā vien Latvijas ģimenē, pa retam vien kādiem drosmīgiem patriotiem atļaujoties to slepeni izkārt publiskās vietās, nereti par šo soli samaksājot ar savu brīvību un salauztu dzīvi.

Līdz ar sarkanbaltsarkanā karoga nenovēršamo atdzimšanu publiskā telpā sākās diskusijas par šī karoga nozīmi. Līdzās balsīm, kam tas bija 1918. gada 18. novembrī proklamētās, 1940. gadā okupētās, bet joprojām de jure pastāvošās Latvijas Republikas simbols un kurām tā lietošana simbolizēja prasību pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, sāka skanēt aicinājumi sarkanbaltsarkano karogu uzlūkot kā abstraktu latviešu tautas simbolu, norobežojoties no kādreizējās „buržuāziskās Latvijas” iekārtas, kā arī izskanēja pirmie aicinājumi to pasludināt par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts karogu. Atsevišķos gadījumos šādu prasību varam izskaidrot vienkārši ar izpratnes trūkumu vai trūkstošu drosmi pievienoties stingrākai prasībai par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, tomēr pārsvarā gadījumu tā vērtējama kā izpausme parādībai, ko ar sarkasmu varam saukt par sarkanbaltsarkano vai „labo” komunismu. Tas uz politisko pārmaiņu skatuves bija uznācis jau 1988. gada 25. martā, kad kā alternatīva Helsinki – 86 grupas izsludinātam piemiņas pasākumam pie Brīvības pieminekļa tika sarīkots otrs paralēls Latvijas PSR Rakstnieku Savienības organizēts pasākums Brāļu kapos. Pie Brīvības pieminekļa notika Helsinki 86 dalībnieku aizturēšanas, bet Brāļu kapos cilvēku pūļi ar okupācijas režīmu saaugušās inteliģences vadībā neviena netraucēti nolika ziedus. Šo varam uzskatīt par brīdi, kad tā komunistu daļa, kas saprata, ka pārmaiņas sabiedrībā ir nenovēršamas un pat nepieciešamas, tās alkstošai tautai  kā alternatīvu stingras pretīmstāvešanas komunistiskajai varai un līdz arī neizbēgamas konfrontācijas un konfliktu vietā sāka iebarot domu par mērenāku, piesardzīgāku pārmaiņu ceļu „labo komunistu” vadībā. Šo divu atšķirīgo redzējumu sadursme, sacensība, arī modificēšanās bija vērojama visos turpmākajos Atmodas gados.

Bet atgriežamies pie 1988. gada vasarā notikušajām diskusijām par sarkanbaltsarkano karogu. Tās rezultējās 29. septembra Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija „Dekrētā par latviešu tautas kultūrvēsturisko simboliku”, kurā sarkanbaltsarkanais krāsu salikums tika definēts kā latviešu tautas kultūrvēsturiskā simbolika un tika legalizēta tā lietošana, ja tā nepārkāpj „Nolikumu par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts karogu”. Piebilstams, ka 1988. gada 29. septembrī Latvijas PSR Augstākās padomes prezidijs pieņēma arī „Lēmums par latviešu valodas statusu”, kuru LPSR Augstākās padome apstiprināja 6. oktobrī un ar kuru tika nolemts „atzīt latviešu valodu Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas teritorijā par valsts valodu”.

Jau līdz ar minēto dekrētu „Par latviešu tautas kultūrvēsturisko simboliku” pieņemtajā Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija „Lēmumā par kultūrvēsturiskās simbolikas izmantošanu” varēja saskatīt signālus par iespējamību arī sarkanbaltsarkano karogu integrēt komunistiskajā iekārtā. Tādēļ tie Latvijas pilsoņi, kas iestājās par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, nevis Latvijas PSR reformēšanu un pārkrāsošanu, lai arī priecājās par iespēju sarkanbaltsarkano karogu atkal brīvi lietot, pauda iebildumus pret jebkādiem mēģinājumiem Latvijas Republikas lietoto simboliku padarīt par daļu no komunistiskās okupācijas iekārtas.

Minēšu tikai dažus piemērus. Jau 1988. gada 10. jūlijā grupas Helsinki – 86 Rīgas nodaļa LPSR Augstākai Padomei adresētā iesniegumā pauda: „Mēs iebilstam, ka šis karogs tiktu pasludināts par LPSR valsts karogu, jo LPSR uz šo brīdi ne pēc tiesiskā stāvokļa un vēl vairāk pēc būtības nav latviešu tautas republika. (...) Sarkanbaltsarkanais karogs drīkst kļūt par valsts karogu tikai tad, kad Latvija atkal kļūs suverēna valsts”. (Pilnu iesnieguma tekstu skatīt pielikumā)

1989. gada 15. janvārī Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības paziņojumā pausts: „LNNK kategoriski protestē pret mēģinājumiem nelikumīgi pārņemt par oficiālo Latvijas PSR simbolu sarkanbaltsarkano karogu un pasludināt latviešu tautas lūgšanu „Dievs, svētī Latviju!” par Latvijas PSR valsts himnu. (...) Aicinām latviešu tautu konsolidēties ap sarkanbaltsarkano karogu un himnu „Dievs, svētī Latviju!” kā nacionālajiem, nevis Latvijas PSR „valsts” atribūtiem. Neaptraipīsim šodienas dubļos to, ko mūsu tauta iznesa baltu un tīru caur 48 nebrīves gadiem!” (Pilnu paziņojuma tekstu skatīt pielikumā)

Arī 1990. gada sākumā, kad komunistu plāni piesavināties Latvijas Republikas simboliku bija pieņēmuši pavisam konkrētas aprises, pret šādiem plāniem izskanēja protesta balsis. Piemēram, 1990. gada 16. februārī laikrakstā „Latvijas Jaunatne” tika publicēts ar 14. februāri datēta Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības biedra, LELB mācītāja Arvīda Bobinska atklāta vēstule, kurā paustos iebildumus koncentrētā veidā izsaka publikācijas virsrakstā paustais jautājums „Sarkanbaltsarkanais pie „čekas”?” (Rakstu skatīt pielikumā)

Tomēr, neskatoties uz izskanējušiem iebildumiem, 1990. gada 15. februārī Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma „Likumu par grozījumiem Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Konstitūcijā”, nosakot, ka „Valsts (t.i. LPSR – F.B.) karogs ir karmīnsarkans ar garenvirziena baltu svītru vidū. Sarkanbaltsarkano krāsu attiecība ir 2:1:2; karoga garuma un platuma attiecība ir 2:1.” (Pilnu likuma tekstu skatīt pielikumā) Ar šiem grozījumiem tika pieņemts arī jauns valsts (LPSR) ģerbonis, kura aprakstā redzam nepārprotamu līdzību 1921. gada 15. jūnijā Satversmes sapulces apstiprinātajam Latvijas Republikas ģerbonim. Šajā dienā tika pieņemti arī atsevišķi likumi „Par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts karogu” (Skatīt pielikumā), „Par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts ģerboni”, kā arī likums „Par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts himnu”, ar kuru tika noteikts, ka Latvijas PSR himna turpmāk būs Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju!”

1990. gada 27. februārī, nepilnas divas nedēļas pēc veiktajiem grozījumiem LPSR Konstitūcijā, sarkanbaltsarkanais karogs (Vēlreiz uzsveru, ka nevis kā Latvijas Republikas karogs un pat ne kā abstrakts latviešu tautas nacionāls simbols, kā tas bija definēts LPSR AP prezidija 1988. gada dekrētā, bet kā konkrētas iekārtas - komunistiskās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas - jaunpieņemtais karogs!) tika pacelts pie LPSR Augstākās Padomes ēkas, Ministru padomes, Rīgas pilsētas padomes ēkām, kā arī pie valsts, pašvaldību iestādēm pārējā Latvijas teritorijā. Okupācijas varas un kolaborantu režīms, kas vēl ne tik sen par sarkanbaltsarkanā karoga izkāršanu Latvijas patriotus bija slodzījis lēģeros, nu pats bija nokrāsojies sarkanbaltsarkans.

Šī komunistu maskarāde ir saistīta ar divām nenovēršamo pārmaiņu un sabiedrībā pieaugošo brīvības alku kontekstā pieņemtām Latvijas PSR Augstākās padomes deklarācijām. 1989. gada 28. jūlijā tika pieņemta „Deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti”, kurā vēstīts, ka „izeja no pašreizējās nelabvēlīgās demogrāfiskās, ekoloģiskās un ekonomiskās situācijās Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā iespējama tikai tādejādi, ka tiek atjaunota republikas reālā valstiskā suverenitāte”. Lai arī deklarācijā ir piesaukta Latvijas Republikas suverenitāte, kas zaudēta „staļiniskās noziedzīgās ārpolitikas rezultātā”, pārējais deklarācijas teksts runā par Latvijas PSR suverenitātes atjaunošanu. Ar vārdu savienojumu „suverēna Latvijas PSR” var saprast vienīgi situāciju, kāda uz papīra pastāvēja no padomju varas oficiālas pasludināšanas 1940. gada 21. jūlijā līdz formālai Latvijas PSR uzņemšanai Padomju Savienībā 1940. gada 5. augustā.

Nepilnus septiņu mēnešus pēc šīs deklarācijas, 1990. gada 15. februārī Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma „Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību”. Deklarācijā tika pausts nosodījums 1940. gada 21. jūlijā Tautas Saeimas pieņemtai „Deklarācijai par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republikas sastāvā” (Pati 1940. gada 17. jūnija okupācija, Tautas Saeimas izveide un padomju iekārtas pasludināšana deklarācijas tekstā gan netiek nosodītas) un pausta gatavība organizēt darbu „Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai”. To, kā mums jāsaprot šī „neatkarības atjaunošana” nepārprotami redzam no deklarācijas 2. punkta, kur minēts, ka LPSR AP iestājas par to, ka „jāveic pasākumi, lai Latvijas PSR pārveidotu par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti tādu valstu savienībā, kas iet humānu demokrātiska sociālisma ceļu un savas attiecības ar citām valstīm veido uz līguma pamatiem”. Šeit skaidri redzam, ka līdzīgi kā 1989. gada deklarācijā runa ir par 1940. gadā izveidotās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas lielāku neatkarību no pārējās PSRS, un šis dokuments nekādā veidā nav saistāms ar iestāšanos par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Vienlaicīgi ar šo deklarāciju tika pieņemti jau minētie grozījumi Latvijas PSR konstitūcijā, nomainot valsts simboliku. Būtībā tā bija tautas aizvien skaidrāk prasītās neatkarības atjaunošanas falsificēšana. 

Lai arī mēnesi pēc LPSR simbolikas nomainīšanas ievēlētais jaunais LPSR Augstākās Padomes deputātu sastāvs 1990. gada 4. maijā, pieņemot „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, iepriekš postulētās „Latvijas PSR pārveidošanas par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti” vietā izvēlējās atzīt 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas valstisko nepārtrauktību (Tomēr tas, ka deklarācijas tekstā paustais lēmums uzsākt ceļu uz de jure pastāvošās Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanu tika pamatots arī ar augšminētajām LPSR AP deklarācijām „Par Latvijas valsts (t.i. Latvijas PSR – F.B.) suverenitāti” un „Par Latvijas (t.i. Latvijas PSR – F.B.) valstisko neatkarību”, gan liecina par vēlmi mēģināt nosēdēt uz diviem krēsliem vienlaicīgi), faktiskā Latvijas neatkarības atjaunošanas gaita nereti turpināja atgādināt Latvijas PSR iekārtas pārkrāsošanos un pārdēvēšanos. Latvijas PSR Augstākā Padome, neleģitīms okupācijas varas orgāns, pārsaucās par Latvijas Republikas Augstāko Padomi, ar šo nosaukumu darbojoties vairāk nekā gadu līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai 1991. gada 21. augustā, kā arī nepilnus divus gadus pēc tam. Valsts vadībā līdzās ar Atmodas kustībām ienākušām personām (arī daļa no šiem jaunpienācējiem vērtējami kā „sarkanbaltsarkanie komunisti”) turpinājām redzēt virkni okupācijas periodā iepazītu seju. Netika novilktas stingras robežas starp atjaunojamo Latvijas Republikas iekārtu un aizejošo neleģitīmo Latvijas PSR režīmu, izņemot to reakcionāro komunistu daļu, kas spītīgi nevēlējās pārkārtoties un laicīgi nenolika savas kompartijas biedru kartes, par to samaksājot ar dažiem tiem noteiktiem ierobežojumiem.  1991. gada septembrī, pēc augustā notikušā puča izgāšanās un Latvijas neatkarības atjaunošanas, kas beidzot pielika punktu perestroikas piekritēju plāniem par jauno Savienības līgumu, Latvijas Komunistiskā partija tika aizliegta, bet par datumu, līdz kuram dalība komunistiskajā partijā tiek joprojām akceptēta, tika izvēlēts 1991. gada 13. janvāris. Tie ir 8 mēneši pēc 1990. gada 4. maija deklarācijas pieņemšanas!

Ņemot vērā augstāk minēto, nav brīnums, ka ir personas, kas pašreizējo valsts iekārtu neatzīst par 1918. gadā proklamētās un 1940. gadā okupētās Latvijas Republikas mantinieci un dēvē to par no Padomju Savienības izstājušos Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku, kas piesavinājusies Latvijas Republikas simbolus un nosaukumu. Šāda nostāja, gan, šķiet, nebūs diez ko auglīga, jo ne tikai esošā valsts iekārta pati sevi ir definējusi par 1918. gadā dibinātās valsts turpinājumu, bet arī starptautiskā sabiedrība to tā uztver, kā arī – un tas ir vissvarīgākais – Latvijas Republiku cauri visiem okupācijas gadiem pārstāvējušā diplomātiskā un konsulārā dienesta pārstāvji, kā arī Latvijas tautas absolūtais vairākums šo pēctecību nenoliedzami ir atzinis, tādejādi leģitimizējot to neatkarības atjaunošanas ceļu, kuru ne gluži visiem gribētos atzīt par pareizu bijušu.

Dēļ neskaidrajām robežām starp atjaunoto Latvijas Republikas valsts iekārtu un Latvijas PSR iekārtu, pat neskatoties uz valstiskās nepārtrauktības un pēctecības uzsvēršanu, kuru šobrīd redzam, piemēram, valsts simtgades svinēšanā, sabiedrībā ik pa laikam novērojama putrošanās starp piederību Latvijas Republikai un Latvijas Padomju Sociālistiskajai Republikai. Minēšu dažus piemērus, kas attiecas uz rakstā aplūkoto valsts simbolikas tēmu. Ieskatoties dažādos uzziņu materiālos par Latvijas karoga vēsturi, nereti redzama nespēja atšķirt Latvijas Republikas un Latvijas PSR karogus. Piemēram, letonika.lv Latvijas vēstures enciklopēdijā šķirklī „valsts karogs” (skatīts 28.06.2018) līdzās vairākām citām vēsturiskām aplamībām minēts: „1990.15.II sarkanbaltsarkano karogu atjaunoja kā Latvijas Republikas simbolu”, kaut patiesībā, kā tas jau iepriekš tika minēts, šajā datumā tika pieņemts jaunais sarkanbaltsarkanais Latvijas PSR karogs. 2017. gada oktobrī Saeimas oficiālajā youtube kanālā tika publicēta Saeimas Sabiedrisko attiecību biroja sagatavota bērniem adresēta izglītojoša animācijas filmiņa „Latvijas valsts karoga vēsture”, kurā, stāstot par okupācijas periodu, vairākkārt tiek uzsvērts valsts nepārtrauktības princips, tomēr pēc brīža tiek pausts: „Valsts karoga statusu sarkanbaltsarkanajam karogam noteica vēl pirms neatkarības atjaunošanas”, norādot, ka tas noticis 1990. gada 27. februārī, kad patiesībā pie Latvijas PSR iestādēm tika izkārts jaunais sarkanbaltsarkanais LPSR karogs. Diemžēl šie ir tikai daži no sastopamiem piemēriem publikācijām par Latvijas Republikas karoga vēsturi, kurās tiek piesaukts 1990. gada 15. vai 27. februāris, kad sarkanbaltsarkanais karogs esot „atzīts par oficiālo valsts simboliku”, tam „tika atjaunots valsts karogs statuss” u.tml. Līdzīgi izteikumi atrodami arī par valsts ģerboni un himnu.

Arī valsts valoda un tās statuss nav izticis bez šādas putrošanās. Kā piemēru minēšu šī gada 17. aprīlī portālā la.lv publicēto Sanitas Uplejas labi domāto rakstu „Valodas trīsdesmit gadi” (raksts veltīts nepieciešamībai visiem valsts iedzīvotājiem lietot latviešu valodu), kurā pieminēts 1988. gada 29. septembrī Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija pieņemtais „Lēmums par latviešu valodas statusu”, kā arī 1989. gada 5. maijā pieņemtais Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valodu likums, ar kuru latviešu valodas kā LPSR valsts valodas statuss tika nostiprināts jau likuma līmenī. Nevaram noliegt, ka šajos lēmumos, kas izpelnījās lielu atbalstu sabiedrībā, bija saskatāms mēģinājums pretoties okupācijas varas piekoptajai rusifikācijai, tomēr izbrīna autores vēlme šos lēmumus par valsts valodu citā valstiskā veidojumā (pie tam absolūti neleģitīmā) ierindot līdzās tiem juridiskiem aktiem, kas attiecas uz valsts valodu jau neatkarīgajā Latvijā, piemēram, latviešu valodas kā valsts valodas nostiprinājumam Latvijas Republikas Satversmē 1998. gadā un 2000. gadā pieņemtajam jaunajam Valsts valodas likumam. Nekādi nevar piekrist autores paustajam formulējumam: „No šiem vēsturiskajiem faktiem izriet, ka latviešu valodas kā valsts valodas statuss atjaunotajā valstī ir senāks pat par pašu atjaunoto valsti un ka šogad tam apritēs pilni 30 gadi. Tātad jau trešo gadu desmitu visiem mūsu valstī mītošajiem ļaudīm būtībā ir jāpilda likums par valsts valodu.”

Šī nav sīkumaina piesiešanās apskatīto tekstu autoru lietotai valodai, bet principiāli iebildumi formulējumiem, kas nav savienojami ar nu jau arī Satversmes preambulā definēto nostāju par esošo valsts iekārtu kā cauri okupācijas gadiem de jure pastāvējušās Latvijas Republikas tiesisko turpinājumu. Runāt par 20. gs. 80./90. gadu mijā it kā notikušu valsts simbolikas atjaunošanu nozīmē neatzīt Latvijas Republikas valstisko nepārtrauktību. Paust, ka mūsu valsts simbolu un valsts valodas statuss esot noteikts pirms neatkarības atjaunošanas, ar to domājot lēmumus, ar kuriem no Latvijas Republikas pārņemtā simbolika tika pasludināta par LPSR simboliku un latviešu valoda – par LPSR valsts valodu, nozīmē pasniegt pašreizējo valsts iekārtu kā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas mantinieci un noliegt tās sasaisti ar 1918. gadā dibināto pastāvošo Latvijas Republiku. Un pat mazākās leģitimitātes pieskaņas piešķiršana 1990. gadā veiktajiem grozījumiem Latvijas PSR konstitūcijā automātiski nozīmē visas LPSR konstitūcijas, tātad arī visa 1940. gadā izveidotā komunistiskā okupācijas režīma leģitimizēšanu.

Pat ja robežas starp Latvijas PSR un neatkarību atjaunojušās Latvijas Republikas iekārtām ir visai saplūdušas, ikvienam ir jābūt skaidrai izpratnei par to, ar kuru valsti mēs sevi identificējam. 1918. gada 18. novembrī proklamētajai un cauri visiem okupācijas gadiem de jure pastāvējušajai Latvijas Republikai nav nekāda sakara ar tās teritorijā 1940. gadā okupācijas rezultātā izveidoto veidojumu ar nosaukumu Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika, kuras tiesiskais statuss bija apmēram tāds kā šobrīd Krievijas slēptas okupācijas rezultātā vienā Ukrainas teritorijas daļā pasludināto Doņeckas un Luganskas Tautas Republiku režīmiem.

Un tieši tāpat, kā runājam par diviem savstarpēji nesaistītiem valstiskiem veidojumiem, ir jārunā par diviem stingri nošķiramiem sarkanbaltsarkaniem karogiem. Viens ir Latvijas Republikas karogs, kas tika lietots no valsts proklamēšanas brīža un kura statuss ir skaidri noteikts gan 1921, gada 15. jūnijā Satversmes sapulces pieņemtā „Likumā par Latvijas Republikas karogu un ģerboni”, gan 1922. gada 15. februārī pieņemtajā Satversmē, gan citos Latvijas Republikas likumos un normatīvajos aktos un kuru cauri visiem okupācijas gadiem turpināja lietot Latvijas Republiku pārstāvošais diplomātiskais dienests. Šis karogs ne uz vienu brīdi nav pārstājis būt Latvijas Republikas valsts karogs. Un ir otrs - 1990. gadā pieņemtais neleģitīmās Latvijas PSR sarkanbaltsarkans karogs, kuram ierādāma vieta līdzās abiem iepriekšējiem 1940. un 1953. gadā pieņemtiem LPSR karogiem. Abu sarkanbaltsarkano karogu identiskā izskata, paralēlā lietojuma, kā arī ikviena Latvijas patriota cieņas pret šīm krāsām dēļ to nošķiršana nav vienkārša, bet tai ir jāizpaužas vismaz skaidrā nostājā, ka sarkanbaltsarkanā karoga ierakstīšana Latvijas PSR konstitūcijā un izkāršana pie Latvijas PSR iestādēm 1990. gada 27. februārī nav bijusi nekāda Latvijas karoga atdzimšana, nekas tāds, par ko varētu priecāties, bet gan tieši pretēji – tā bija Latvijas Republikas simbolikas zaimošana.

Tad kad būsim iemācījušies abus šos valstiskos veidojumus un to simbolus nošķirt, varbūt beidzot pieķersimies arī Atmodas stāsta pārskatīšanai, nošķirot komunistiskās iekārtas pārkārtošanos no skaidras iestāšanās par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, līdz ar to par komunistiskās okupācijas un kolaborantu iekārtas gāšanu, vienalga kādās krāsās tā arī nebūtu nokrāsojusies.