Gints Skutāns. Kas ir Māras zeme?

Nesenš situācija Latvijā ar simtgades svinību deju uzvedumu, par kuru sabiedrībā norisinājās polemika, rosina paskaidrot jautājumu – kas īsti ir Māras zeme un no kurienes cēlies pats termins? Izrādās, ka pirmā vienotā valsts mūsu Baltijā ir Livonija, kurai atrodams arī sakrālas cilmes paralēls apzīmējums – Dievmātes Marijas zeme. Tas izveidojās jau katoļu rīkotajos 13.gadsimta krusta karos. Viduslaikos to attiecināja uz divām trešdaļām no Austrumbaltijas, bet mūsdienās nereti lieto tikai attiecībā uz Latgali. Pie Livonijas 13.-16.gadsimtā piederēja visa Igaunija un Latvija, kā arī, īslaicīgi, daži Rietumlietuvas novadi (Klaipēdas piekraste u.c.). Ironiski, ka īsteni katoliskā Lietuva šajās robežās neietilpa, un visādi apkaroja ziemeļu kaimiņus, līdz Māras zemes sabruka kā kāršu namiņš karā ar Krieviju. To tūliņ izmantoja Polijas ‑ Lietuvas valsts, un viņu karaspēks ieņēma visu Baltiju līdz pat Ziemeļigaunijai. Šis bija viens no drūmākajiem laikmetiem Māras zemes pamatiedzīvotājiem, latviešiem un igauņiem, jo dzimtbūšana pēc poļu parauga daudz neatšķīrās no verdzības.
Termins Māras zeme ir pieskaitāms pie mūsu nacionālajiem simboliem, kuru līdz šim mēs tā īsti neesam sākuši ekspluatēt. Daudz tālāk ir gājuši igauņi, kaut arī vēsturiskās atmiņa viņiem šai jautājumā ir daudz sāpīgāka. Pēdējiem ir pat 1995. gadā iedibināts apbalvojums ‑ par godu Igaunijas valsts neatkarībai Māras Zemes krusta ordenis (igauņu: Maarjamaa Risti teenetemärk). Tas gan atgādina skaidru Melno vācu bruņinieku t.s. Maltas krustu, un tāpēc par krusta kariem šeit vēl būs jāparunā sīkāk.

Ir arī citi aspekti, kas ļauj pie mums Māras-Marijas simbolikai dzīt dziļākas saknes. Garīdzniecības nemīlētie astrologi no savas puses apstiprina, ka viss Baltijas valstu reģions atrodas Jaunavas zīmē, kas nosaka latviešu, igauņu un lietuviešu mentalitāti un etniskās īpatnības. Un vēl ir kāda pavisam šaubīga leģenda, ka Jēzus māte Marija mūža nogalē ir atbēgusi uz Baltiju, vairīdamās no romiešu vajāšanām pret Kristus sekotājiem. Taču nopietni šis stāsts nav ņemams, jo īstā Marija (ebreju Mirjama) pēc kristiešu tradīcijas atdusas tomēr Svētajā Zemē Palestīnā.
Livonijas paralēlais nosaukums Svētās Jaunavas Marijas zeme latīņu valodā skan kā terra Mariāna, no kuras tad nācis mūsu latviskojums – Māra, bet igauniski Mārja. Romas pāvestu Livoniju adresētajos dokumentos parādās nosaukuma formas ‑ Māras zemes (terra Mariana) vai Mātes zemes (terra matris). No kanonisko tiesību viedokļa mēs ap 1201./1202 gadu skaitījāmies Romas svētā Pētera krēsla īpašums, kam drīzumā izveidojās specifisks apzīmējums: Dievmātes Jaunavas Marijas zeme (arī Svētās Marijas zeme, igauniski: Maarjamaa). Tā bija galvenā atšķirība no līdzšinējās Dieva dēla zemes Palestīnā (terra filii) un vēlākās svētā Pētera zemes Prūsijā (terra Petri). Izveidojas unikāla situācija Eiropas mērogā, kad lielā teritorijā pastāvēja autonoma baznīcvalsts. Šī bija faktiski neatkarīgu, Dievmātei veltītu baznīcas valstu savienība, kurā laicīgiem valdniekiem nebija nekādas teikšanas. Vienīgais laicīgais veidojums šeit bija Rīgas brīvpilsēta, kura izcīnīja sīvu cīņu ar ordeņa valsti. Jāatgādina, ka Māras zemes pastāvēšanas 350 gados, ordenis, bīskapi un rīdzinieki viens otru nemitīgi apkaroja. Tas viss ir sabojājis vēstures acīs Māras zemes sirdskaidro tēlu.
Indriķa hronika pirmā sīkāk pastāsta par šī nosaukuma pielietojumu, kad 1215.gada Laterānas baznīcas sapulcē Romas pāvests Inocents III paziņoja, ka vienlīdz atbalstīs Mātes zemi Livoniju tāpat kā Dēla zemi Palestīnu. Tas bija pavērsiens krusta karu laikmetā, jo, redzot bezcerīgo stāvokli Svētajā zemē, akcents tika likts uz Baltijas jūras krastiem. Bija skaidrs, ka šeit ieguldītajiem līdzekļiem gaidāma daudz lielāka atdeve un drošības garantijas.
Indriķa hronika stāsta (19.nodaļa, 7.apakšnodaļa.): (..) Tā Kunga iemiesošanās 1215.gadā Romas baznīcā tika noturēts koncils, kuru vadīja pāvests Innocents un kurā piedalījās četrsimt patriarhu, kardinālu un bīskapu, kā arī astoņsimt abatu. To vidū bija Līvzemes bīskaps Alberts ar Igaunijas bīskapu. Viņi ziņoja visuaugstajam priesterim un reizē visiem bīskapiem par Līvzemes baznīcas pārbaudījumiem, kariem un vajadzībām. Un visi līdz ar viņiem priecājās par pagānu atgriešanu, kā arī par kariem un daudzkārtējiem kristiešu triumfiem.Un bīskaps [Aberts] sacīja: “Tāpat kā tu, svētais tēvs,” viņš teica, “nepārstāj ar savas svētības centību rūpēties par svēto Jeruzalemes zemi, kas ir dēla zeme, tev tāpat nevajag arī šoreiz atstāt bez mierinājuma Līvzemi, kas ir mātes zeme un līdz šim ar tavu atbalstu un gādību paplašināta pagānu vidū. Dēls taču mīl savu māti un, tāpat kā negrib, lai iet bojā viņa paša zeme, arī nekādā ziņā negrib, lai briesmas draudētu mātes zemei.” Visuaugstais priesteris [pāvests Inocents III], viņam atbildēdams, sacīja: “Tāpat kā dēla zemi, tā allaž centīsimies arī mātes zemi atbalstīt ar savas tēvišķās gādības pūliņiem.” Un, kad koncils beidzās, viņš atlaida tos priecīgus, atjaunojis pilnvaru sludināt un grēku atlaišanai ar krusta zīmi apzīmēt krustnešus, kas dotos ar viņiem uz Līvzemi, lai sargātu jauno baznīcu no pagānu uzbrukumiem.
Šeit redzams, ka nosaukuma izcelsme saistāma ar Livonijas valstu izveidošanos laikmetu 13.gadsimta sākumā, kura krusta kari sīki aprakstīti Indriķa hronikā. Māras zemes nosaukums sāk parādīties arī dažādos pāvestu izdotajos dokumentos, līdz pāvests Gregorijas IX 1237.gadā izdotā bullā oficiāli apstiprina Livonijas baznīcvalstu statusu, sadalot zemes bīskapijās un ordeņa valstī.
Jau vismaz 20 gadus Austrumbaltijā bija darbojušies vācu katoļu mūki, un iepazinuši vietējo tautu valodas, mentalitātes un reliģiskās īpatnības. Viņi noteikti bija saskārušies ar latviešu tautas dziesmām, kurās tika apdziedāts Dievs Tēvs un Svētā Māra. Līdzība ar kristīgo tradīciju bija acīmredzama, trūka tikai Dieva dēla ‑ Jēzus Krista. Lai propogandētu kristīgās ticības misiju viņi ķērās pie pašām mazākajām paralēlēm ar Bībeli un Svēto zemi. Tā, piemērām, lībiešu novads Idumeja ātri atrada analogu Vecajā derībā.
Līdz ar to šai nosaukumā varētu būt sapludinātas divas tradīcijas, kā vietējā pagāniskā, tā arī jaunatnākusī katoliskā. Protams būs, neticīgie, kas apstrīdēs pagāniskās Māras ietekmi uz šo simbolu. No vienas puses viņiem ir taisnība – nekur citur, izņemot tautasdziesmas, dieviete vārdā Māra nefigurē. Tās vārda nav nedz dažādajos rakstus avotos, un nav arī vēl nacionālromantiķu darbos 19.gadsimtā (Auseklis, J.Alunāns, A.Pumpurs u.c.). Un tikai kļustot zinošākiem par Latvju dainu saturu, varējām izvirzīt tēzi par savu pašu Svēto Māru. Līdz ar to vienīgi folkloras pētnieku intuīcija ļauj Māras tēlu attiecināt uz daudz senāku laikmetu, nekā viduslaiku krusta kari Baltijā.
Noslēgumā gribētu padalīties par to kā pirmoreiz uzzināju par šo nosaukumu, kaut arī pēc tam vēl ilgu laiku nesapratu tā simboliku un izcelsmi. Padomju skolas gados, lasot puslegālo literatūru – Aleksandra Grīna Varoņu grāmatu, pamanīju, ka Tālavas un Beverīnas latviešus – toreiz uzticamus vācu sabiedrotos, autors poētiski dēvē par Māras zemes karotājiem. Kopā ar vāciešiem un lībiešiem, vidzemnieki ilgstoši apkaroja savus ziemeļu kaimiņus, kuri ārkārtīgi cieta no nebeidzamajiem livonieši kargājieniem. Beigu beigās tie pārspēka priekšā pakļaujas un pieņem ticību, bet hronists šo igauņu iekļaušanu toreizējā Eirosavienībā ir sīki un smalki dokumentējis. Tādējādi mūsu senči bija uzņēmušies aktīvu krustnešu misiju, kas sekmējās ar ziemeļu kaimiņu nospiešanu uz ceļiem. Un Igaunijas brīvības cīņu vadoni un nacionālo simbolu Lembitu kaujā nogalina Veķis, kāds latviešu karotājs no Beverīnas pilsnovada. Ja mūsu nopelni pie Māras zemes tapšanas ir acīmredzami, tad kaimiņzemē Igaunijā ar to lepoties nav īsti saprātīgi.
Noslēgumā tāpēc jāaizrāda arī, ka tieši Latvijai ir lielāka priekšroka uz šo nosaukumu, jo mūsu folkloras Māra ir acīmredzams avots tā ģenēzei. Bet ar savu nebeidzamo karošanu 13.gadsimtā esam likuši pamatus Livonijas valsts izveidei. Nosaukums Māras zeme faktiski ir mūsu nacionālais simbols, kuru pirmo reizi bijām iedomājušies izmantot tikai tagad, simtgades svinībās! Kā redzam, šo pašu simbolu daudz aktīvāk izmanto mūsu ziemeļu kaimiņi, un nemaz nenojauš kādu problemātiku nosaukuma izcelšanās apstākļos. Ar šo nelielo ironiju, tad noslēgsim Māras zemes meklējumus, un cerēsim, ka tā pielietojums Latvijai nākotnē atnesīs daudz taustāmāku rezultātu.
Gints Skutāns, vēsturnieks