Gints Skutāns. Vīlandes igauņu pilsvietas noslēpums un latvieši- septiņu gadsimtu kopā būšana!

Ekspedīcija uz Sakalu- Muļgi zemi

Lai cik arī nebūtu dīvaini un no patreizējā skatu punkta nesaprotami, tad  par kareivīgāko un slavenāko senlatviešu militāro darboni 13.gadsimtā ir atzīstams letu vecākais Rūsins (Russinus, seniorus).  Un ne tikai-  Rameķis, Robums, Veķis, Paiķis, Dotis ... un citi. Vesela plejāde vārdu, par kuriem latviešu vēstures mīļotāji vēl neko daudz nezina. Ne par Viesturu, nedz arī Nameju vēstures avoti mums nesniedz tik daudzus un detalizētus ziņojumus, kā Indriķa hronikā atrodam par šiem senlaiku varoņiem. Tiesa gan, no 21.gadsimta skatu punkta viņi nav nemaz tik pareizi varoņi- viņu pretinieki bija mūsu tuvākā kaimiņu tauta, var teikt bālēliņi igaunīši. Taču pateicoties tieši šiem ilgstošajiem pret Ugaunijas un Sakalas novadiem, mums ir pieejams materiāls par Dienvidigaunijas vēsturisko ģeogrāfiju.

Rūsins ar saviem letiem izceļas arī 1211.gadā, kad notiek Vīlandes pils pirmā aplenkšana. Šai aplenkuma aprakstā atklājas arī svarīgas liecības par Vīlandes pils konstrukcijas īpatnībām- žogiem, grāvi un apbūvi. 1217.gadā izšķirošajā Matīsa dienas kaujā, Beverīnas Veķis kaujas laikā sastopas ar Lembitu. Pēc gada viņš krīt varonīgā cīņā ar deviņiem krieviem Omuļupes krastos, t.s. Puides kaujā.

Neskatoties uz bagātīgo hronikas ziņu klāstu, igauņu vēsturnieki un arheologi, nav varējuši tikt skaidrībā ar precīzas Vīlandes pils atrašanās vietas lokalizāciju. Tikvien ir skaidrs, ka tā atradusies Vīlandes pilsētā pie ezera, kura ļoti stāvā senlejas krauja kalpoja par nepieejamu nocietinājumu pils vienā sānā. Situācija nav uzlabojusies arī pēc daudzajiem izrakumiem -  neizdevās atrast materiālus pierādījumus par pils nocietinājumu pastāvēšanu. Tāpēc pašlaik par valdošo pieņēmumu izkristalizējies uzskats, ka igauņu pils kultūrslānis ir iznīcināts ceļot ordeņa pili.

2016.gada oktobrī trīs Vidzemes vēstures entuziasti (Valters Griviņš, Edgars Žīgurs, Gints Skutāns) devās uz Sakalu, lai iepazītos ar Indriķa hronikā aprakstītajām vietām dabā. Iepazīstamies ar Muļgimā Omuļupes krastos,  t.s. Puides kaujas vietu, Hallistes un Tarvastes novadiem, Lihaveres (Lembita pils!), Vooru, Sinialliku un Nānu pilskalniem. Pēdējie divi atrodas Vīlandes pilsētas tuvumā, un abi beidz pastāvēt bez redzama iemesla 12.gadsimtā. Pakavējamies arī pie Vircezera krastiem, kur atrastas akmens laikmeta apdzīvotības pēdas. Pavisam īpatnēja viduslaiku baznīciņa vieta ir Risti kapella (Risti kabel - Krusta kapella), kuras tuvumā 1217.gadā ir it kā notikusi Matīsa dienas kauja. Tajā vācu pusē iet bojā lībiešu virsaitis Kaupo, bet iegauņu pusē  vecākais Lembits krīt cīņā ar Tālavas vecāko Veķi. Tik maziņas viduslaiku baznīcas pamati nekur Latvijā nav tik perefekti izpētīti un restaurēti. Blakus baznīciņas mūrim atrodas arī neliels Lembita piemineklis,  simboliska piemiņas vieta savam nacionālajam varonim.

Nonākot Vīlandes vecpilsētā,  konsultējāmies muzejā ar Ainu Andri Vislapū, pretimnākošu kolēģi - vēsturnieku, kura dzimtā puse ir Setu zemes Pleskavas pierobežā. Viņš mūs aizveda ekskursijā pa mūra pili, iepazīstināja arī ar jaunizdoto grāmatu par ordeņa pili. Pēc meklējumiem dabā un viedokļu apmaiņām, mēs nonācām pie slēdziena par pils atrašanās vietas acīmredzamo intrigu. Sākotnēji raksta autors pili mēģināja novietot ezera un upītes senleju stūrī, aiz ordeņpils, kur sarežģītajā reljefā atrodas trīs stāvi kalniņi ‑ Riekstu, Mīlestības un Tramplīna kalniņi. Senāk šai vietā bija viens liels pilskalna plakums, ko 14.-16.gadsimtā pārraka ar gravām, lai padarītu nepieejamu vācu mūra pili. Tomēr pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem, sākumā nešķita iespējams, ka šeit varētu tikt veikti tik grandiozi zemes darbi, pārrokot kalna plakumu un  ierīkojot dziļas mākslīgās gravas. Neieslīgstot detaļās, tikai norādīšu uz būtiskāko - blakus Vīlandes pilsētai 16.-18.gadsimtā darbojās ļoti  jaudīgs māla ceplis ķieģeļu dedzināšanai. Arī 14.-16.gadsimtos celtajā ordeņa pilī galvenais būvmateriāls bija ķieģeļi. Rodas jautājums- no kurienes tika ņemts māls šai pilsētbūvniecībā nepieciešamajai industrijai?

13.gadsimta pirmā ceturkšņa igauņu- vācu pils kontūras.

Atgriežoties mājās, un iepazīstoties ar jaunizdoto grāmatu par pili un ziņām par arheoloģiskajiem atradumiem šai teritorijā, veidojās daudz skaidrāka aina par pils attīstības vēsturi un tās izmēriem 13.gadsimtā. Grāmata izdota angļu un igauņu valodās, un aptuvenais tās virsraksta tulkojums varētu skanēt: Vīlandes ordeņpils un kalniņi aiz tās cauri laikiem [1]. Zīmīgi, ka grāmatā sevišķa uzmanība pievērsta mazajiem pauguriem senleju stūrī, viņpus mūra pils, kuros atrasts bagāts 9.-13.gadsimta senlietu klāsts. Trūkst tikai jebkādu pierādījumu par koka nocietinājumu pastāvēšanu.

No Indriķa hronikas ziņām 13.gadsimtā Sakalas vidusdaļā minētas tikai divas - Vīlandes un Lihaveres igauņu pilis. īdz šim visi pētnieki Vīlandes pili ir centušies skatīt kā nelielu pilskalnu, tagadējās ordeņa pils apmērā. Taču Igaunijai 11.-12.gadsimtā raksturīga spēcīgu nocietinājumu ierīkošana, ar ļoti lielu platību (Tallinas Tompejas kalns, Lones pils u.c.). Arī Vīlandes apkārtnē 12.gadsimtā pārstāj eksistēt Sinialliku un Nānu pilskalni, kuri ir salīdzinoši neliela izmēra. Acīmredzot, apkārtējais novads nolemj ierīkot to vietā vienu lielu un spēcīgu nocietinājumu. Tas viss liecina, ka mazā Vīlandes pilskalniņa priekšpils vietā ir ierīkots jauna tipa nocietinājums, kura valnis atdalīja vismaz trīs hektārus lielu pussalu - no ordeņa pils ziemeļaustrumu stūra līdz Valuojas upītes senlejai. Senākā pils grāvja vieta plakuma ziemeļu pusē ir labi saglabājušās, un šeit netraucēti var veikt arheoloģisko izpēti. Vēlāk viduslaikos (14.-16.gadsimtā) igauņu 13.gadsimata pils valnis tika norakts un sabērts senākā igauņu pilskalna grāvī, kur Mīlestības kalniņa tuvumā atklāts ap trīs metrus dziļš, no citurienes pārvietots kultūrslānis. Tajā atrodams kāds būtisks pierādījums - ķieģeļi no 1220.-1222.pastāvējušās Zobenbrāļu ordeņa pirmās mūra baznīcas, kuru igauņi noposta savas sacelšanās laikā 1222.gadā.

Senās igauņu pilsvietas rekonstrukcija pēc Indriķa  hronikas ziņām un apsekošanas dabā ieguva jaunas aprises, jo Vīlandes pili var raksturot kā vienu no lielākajiem Igaunijas pirmskristiešu laika nocietinājumiem. Kopā ar ordeņa laika priekšpilīm tā varēja aizņēmt pat četru- piecu hektāru platību. Līdz ar to sarežģītā Vīlandes pilskalna vēsture sevī ietver četras nocietinājumu būves stadijas:

1) igauņu 9.-12.gadsimtā (mazais pilskalns);

2)  lielā pils līdz 1211.gadam;

3) vācu pirmā apbūve 1220.-1222.gados;

4) pils nocietināšana pēc 1223.gada iekarošanas. Mūra pils tapa kā citadele pilskalna viducī, un 13.gadsimtā vēl ilgi izmantoja ārējos- zemes vaļņa un koka būvju nocietinājumus

Kartē ar sarkanām līnijām ir ieskicētas domājamās pils attīstības etapi 12 gadsimtā un 13.gadsimta pirmajā pusē. Ļoti interesants ir fakts, ka rīdzinieki 1211. un 1223.gadā pēc pils ieņemšanas to nenodedzina, tāpēc pils koka nocietinājumi turpina pastāvēt un attīstīties divos gadu desmitos. Tas pieļauj domu, ka vācieši šeit izveidoja arī divas priekšpils aizsardzības līnijas, kuras vēlāk tika pakārtotas mūra pils aizsardzības sistēmai. Kāpēc paši igauņi nav pamanījuši šādas Lielās Vīlandes pils iespējamību? Vispirms jau grūti noticēt, ka seno igauņu koka fortifikācijas varēja aizņemt tik lielu platību. Otrkārt viņi visu uzmanību koncentrēja uz maza izmēra nocietinājuma ( ne lielāka par hektāra) meklējumiem. Šī raksta autors ir apsmeklējis visus Dienvidigaunijas pilskalnus, un analizējis viņu kopainu. Trīs mazāku pilskalnu apvienošana vienā lielā ir sevišķš gadījums, kuram, pagaidām, nav precendentu Baltijas arheoloģijā.

Gadījumā, ja šis viedoklis mainīs pastāvošās igauņu pētnieku domas un pozitīvi apstiprināsies arī izrakumos, tad varēsim lepoties ka esam no jauna cēluši saulītē vienu no redzamākajām Igaunijas brīvības cīņu vietām. Turpinot Indriķa hronikas Sakalas 13.gadsimta jautājumu izpēti, ir jākonstatē, ka darāmā šeit vēl ir daudz. Vispirms jau jālokalizē Oveles un Purkes pilis, Puides un Vīlandes kauju vietas, Rastigerves ezers, karaspēka pulcēšanās vieta Sakalas tuvumā, senie kara ceļi u.c. Tagad galvenais ir atrast kopēju valodu ar igauņu kolēģiem, un pakpēniski pārtulkot mūsu pētījumu materiālu igauniski.

Gints Skutāns, vēsturnieks

Literatūra

[1]The Teutonic Order’s Castle and Castle Hills in Viljandi Through Time.// Viljandi ordulinnus ja Lossimäed läbi aja. Viljandi Muuseumi: Viljandi, 2015. 184 p.