Grīviņš, Valters. Sarkanais terors Valmierā un pilsētas atbrīvošana no komunistiem 1919. g. maijā. Historia.lv (20.05.2025)

1919. gada maijā, pēc nepilnu piecu mēnešu komunistu valdīšanas padomju Latvijas proletāriskais cietoksnis sāka ļodzīties visās šuvēs. Ja sarkanajiem strēlniekiem ienākot Latvijā “vismaz 75 procenti tautas bija par komunistiem”, rakstīja Linards Laicens 1919. g. 8. augustā publicētajā rakstā “Kāpēc krita Padomju Latvija?”, tad maijā “varbūt nebija virs 15–20 procentu”. Padomju Latvijas sabrukuma iemesli bija iekšēji: tautai svešā un nepieņemamā komunistiskā ideoloģija, kļūdainā tautsaimnieciskā politika un nežēlīgais terors pret mierīgajiem iedzīvotājiem. “Mūsu uzdevums”,  paziņoja Stučka ceļā uz Latviju 1918. g. decembrī, “ir pēc iespējas daudz iznīcināt, ne tik daudz un vienīgi buržuāzijas šķiras varu, bet viņas personīgo sastāvu”. 

Kurš bija vai nebija buržujs, kuru iznīcināt, kuram tikai atņemt mantu, to noteica Revolucionārie tribunāli. Tribunāliem nebija citu likumu, kā vienīgi tā sauktā “revolucionārā sirdsapziņa”. Diemžēl, vairumā gadījumu tribunālu locekļi bija ļauni un sadistiski slepkavas, tribunālos iekļāva arī no Padomju Krievijas ieradušos latviešu čekistus ar “jau piešautu roku” padomju varas ienaidnieku iznīdēšanā. Viena no bēdīgi slavenajām komunistu upuru slepkavošanas vietām bija Valmiera, kurā, kā apriņķa pilsētā, uz sodīšanu tika nogādāti nelaimīgie no tuvākas un tālākas apkārtnes. 

Komunistu tribunālu lēmumi tika publicēti padomju varas oficiālajos izdevumos. Tā, piemēram, 25. aprīlī "Valmieras apriņķa strādnieku padomes Biļetens", sadaļā “Vietējā dzīve” ziņoja, ka tribunāls 16. aprīlī līdz ar profesionāliem zagļiem Kristapu Netti, Jāni Lūžu, Jēkabu Belovu un Frici Ilvesu nāves sodu nošaujot piespriedis arī Ansim Krustkalnam, kas “Tukuma pagasta pilsonis, 41. g. vecs, kā uzticīgs baronu kalps okupācijas varas laikā, kalpodams Koku muižā par pārvaldnieku, nodevis vācu varai strādniekus, draudējis izlikt no dzīvokļiem izsūtīto Padomju darbinieku ģimenes, neskatoties uz viņu grūto bezizejas stāvokli.”, un Jūlijam Vankinam, kas “Koku pagasta pilsonis – viens no krasākiem vācu okupācijas kalpiem – sarkano gvardu nodevējs un strādniecības pretinieks, uzturējis sakarus ar izbēgušiem kontrrevolucionāriem un pastāvīgi gājis pret strādniecību”. 

Tribunāla sēdes notika vidēji 2–3 dienas nedēļā, piespriesto nāves sodu skaits dažāds. Šķiet, viena no briesmīgākajām Valmieras tribunāla sēdēm notika 20. martā, kad nāves sodu piesprieda 48 cilvēkiem no Burtnieku, Rencēnu, Vecates, Puikules, Mazsalacas, Limbažu, Vidrižu u. c. pagastiem. Laikam tobrīd pilsētā dislocētās strēlnieku vienības uz šāda daudzuma notiesāto nogalināšanu nebija pierunājamas, tāpēc visus aizveda uz Rīgu un 26. martā tagadējo Meža kapu teritorijā nošāva.

Jo tuvāk komunisti sajuta savas varas beigas, jo zvērīgāki palika. Pēc Valmieras atbrīvošanas šausmu ainas atklājās Mācītājmuižā (tagad sociālās rehabilitācijas centrs “Valdardze”).  1931. gadā publicetajā Otto Vīcupa “Melnajā grāmatā” ievietotas vairākas fotogrāfijas ar Valmierā nomocītiem un sakropļotiem komunistu upuriem. Zīmīgs ir attēls, kurā nošautajam uz muguras sasietas rokas un redzamas svārku caurās piedurknes – tipiska “buržuja” pazīme. 

Augusta Melnalkšņa redakcijā iznākošais pilsoniskais laikraksts “Vidzemnieks”, 12. jūnija numurā publicēja rakstu par to, kā Ozolu pagasta komunisti izrēķinājušies ar šī pagasta cilvēkiem, kas gaidīja tiesu, ieslodzīti Valmieras koncentrācijas nometnē. 

“Atsvabināšanas pulkiem Valmierai tuvojoties, Ozolos dzīvojošie Ed. un Teodors Brieži, Jānis Krīgers, Kampuši (Kampusi?), Drillis un citi, kopā 8, redzēdami, ka viņu upuri var no viņu rokām izsprukt, iebrukdami Valmieras mācītāja muižā, necilvēcīgā kārtā izrēķinājās ar saviem iedomātajiem pretiniekiem. Noslepkavoti: 1) Arturs Raudiņš par to, ka vācu okupācijas laikā izpildījis pagasta rakstveža pienākumus, 2) Purleimaņu majas Apsīts par to, ka, redzēdams biedriem smukas plintes uz pleciem, vaicājis, pa kuru galu tad nāk uguns ārā, 3) Vizlas mājas saimnieks Melnalksnis, ka bijis pag. vecākā palīgs, viņam dzīvam būdamam nokapāti locekļi un beigās nošķelta galvas mala, 4) rokpelnis Briedis, pats komitejas loceklis un izvēlētais par priekšsēdētāju pie tribunāla, par to, ka atteicies šo amatu pieņemt, jo pats, grēcīgs cilvēks būdams, nezinot citiem nāvi spriest; viņam pārlauzta mugura un štikiem sadurstīts, 5) zirgu pasta kalējs Ludiņš, pats sirdīgs sociālists, izteicis kādu greizu vārdu, par ko tas sakropļots līdz nepazīšanai, 6) pag. ziņnesis Bukaus par to, ka iedrošinājies dažās sapulcēs pretī runāt, 7) Paegļu mājas saimnieka dēls Mednis par to, ka esot bijis draugs kādam pret-lieliniekam. Agrāk nošauti 2 cilvēki, bez tam pēdējā laikā, kad zaldāti sākuši protestēt pret pārmērīgām nošaušanām, starp apcietinātiem sāka izplatīties “ātra epidēmija” ar nāves gala iznākumiem, caur ko arī vairāki ozolieši bij jāgulda smilšu kalniņā.

“Varoņi” aizbraukdami teikuši, ka Ozolos vēl esot 140 cilvēki (no apm. 500 cilvēkiem) jāaizraida uz viņu sauli.” 

Tas tikai par Ozolu upuriem. Līdzīgus stāstus varēja stāstīt par katru no Valmieras apriņķa pagastiem.

Pēc tam, kad 22. maijā vācu un latviešu spēki atbrīvoja Rīgu, Padomju Latvijas daļas zaudēja cīņas sparu un, baidoties nokļūt ielenkumā, atkāpās visā frontē, neizrādot nopietnu pretestību. Jau 26. maijā Igaunijas nacionālā armija, pulkveža J. Zemitāna vadītajai Ziemeļlatvijas brigādei piedaloties, atbrīvoja Pleskavu, Strenčus, Salacgrīvu un Valmieru. 

Laikraksts “Vidzemnieks” par Valmieras atbrīvošanu rakstīja: 

“Tiklīdz bija saņemtas neskaidras ziņas par Rīgas krišanu, mūsu komunisti steidzās pievākt vērtīgāko, lai kurā katrā brīdī varētu pazust no Valmieras skatuves. Kamēr varas vīri apsprieda bēgšanas un atvadīšanās (apšaušanas!) plānus, viņu aģenti uz ielām un laukumiem čukstēja jaunākās ziņas par Jelgavas, Rūjenes un Maz-Salaces ieņemšanu un Rīgas un Valkas aplēģerēšanu un citām sarkanarmiešu uzvarām. Piektdiena, 23. maijs, pagāja vienā uztraukumā. Pilsētā cirkulēja dažādas baumas par vairāk desmit cietumnieku apšaušanu un priekšā stāvošiem arestiem un komunistu izrēķināšanos ar buržujiem un inteliģentiem. 

Sestdienas rītā uztraukums bija rimis un visās komunistiskās iestādēs tika paustas un sludinātas sarkano uzvaras visās frontēs; tomēr, kad Valmieras nesaudzīgais “tribulis” (tribunāla priekšsēdētājs – V.G.) Ošlejs pārtrauca tribulēšanu, lai dotos uz Izpildu komiteju un tur izrēķinātos ar Valkas apr. “tribuli” Zaķi, visi baigās gaidīja notikumus.

Samērā mierīgi pagāja sestdienas pēcpusdiena un nakts uz svētdienu. Tikai svētdienas pusdienā, kad aiz pilsētas tika apšauti 8 arestētie, kad tādi netika taupīti arī II. pilsētas slimnīcā, uztraukums pieauga un katrs, kam bija dārga dzīvība, lūkoja nolīst pie malas. Caur pilsētu bez mitēšanās klīda lopu pūļi un vezumu rindas ar salaupītām mantām. Kā apsviluši skraidīja komunistisko iestāžu darbinieki un nodurtām galvām un portfeļiem padusēs laidās pār tiltu, uz kura stāvēja sagatavotas degošas vielas. Visi kustējās lielā steigā, kā likās, ka viņu vajātājs tiem jau mītu uz papēžiem. Tomēr šis stāvoklis vēl vilkās līdz pirmdienas pusdienai, lai gan partizāņi-komunisti jau vairāk reizes bija pacēlušies spārnos un atkal nolaidušies mīkstos krēslos uz ielām, kur tie, aiz namu stūriem aizslēpušies, gaidīja ienaidnieku.

Pirmdien, 26. maijā, ap pulksten 4 pēc pusdienas, visi ceļi uz ziemeļiem un vakariem apklusa un pilsētā iestājās klusums, kuru traucēja tikai bēgošā kara spēka atsevišķi kareivji un jātnieki-izlūki.

Ap pulksten 6 pēc pusdienas strēlnieki, dažu tumšu subjektu pavadīti, uzlauza Balt. Lauks. Biedrības noliktavas un magazinu un citas tirgotavas un iesākās laupīšana, kurā piedalījās grāvēji – mazi un lieli, veci un jauni. Pašā laupīšanas karstumā tika uzspridzināts dzelzceļa tilts, bet šie grāvieni neizbiedēja laupītājus, kas īsā brīdī no Lauks. Biedrības veikala izstiepa mantas un preces par apm. 450.000 rubļiem. 7.45 min. vakarā atskanēja signāla šāviens un pēc apm. 5 minūtēm no abiem koka tiltiem pacēlās ugunsliesmas. Pulksten 8.05 no Valmieras muižas puses pilsētai tuvojās igauņu pirmās nodaļas kājnieku, kurus saņēma uguns no namos uzstādītiem ložmetējiem. Bruņotie automobīļi drīz apklusināja ložmetēju tarkšķi un 8.15 jau igauņu aukstasinīgie izlūki mierīgi pastaigājās pa Valmieras pils. ielām.

Pirmdiena nobeidzās ar dūšīgu apšaudīšanos starp igauņu daļām un komunistiem, kas bija uzstādījuši ložmetējus Pārgaujas namos un smilšu bedrēs. Komunistu pozīcijas apšaudīja arī igauņu artilērija, no kuras šāvieniem aizdedzās Priedīša nams pilsētā un daudzi nami Pārgaujā. Neraugoties uz komunistu pastāvīgiem šāvieniem ar sprāgstošām lodēm, kuras tie vērsa pret ugunsdzēsējiem, vietējiem iedzīvotājiem, ar kara spēka palīdzību izdevās izglābt no uguns tuvējās koka ēkas.

Visbargākos brīžus Valmiera pārdzīvoja otrdienas pievakarē, kad komunisti ar smago artilēriju apšaudīja pilsētu, sagraudami pilsētas domes ēku, baznīcu un Treija un Piķeļa namus.

Igauņu batareja tomēr apklusināja komunistus un izjauca komunistu nodomus sagraut pilsētas elektrisko staciju.

Trešdienas rītā izplatījās ziņas par apšaudīšanos ar smagām artilērijām un visi panikā meklēja drošākus pagrabus. Tomēr apšaudīšanās vairs nenotika un ap pusdienu beidzamie komunisti bij atstājuši savas bedres Pārgaujā un pazuduši. Trešdienas pievakarē nodegušo tiltu vietā pa laipām jau nodibināja satiksmi starp pilsētu un Pārgauju.

No privātpersonām pilsētā kritušu nav. Ir daži viegli ievainoti. Pārgaujā un Karlovkā krituši daži, kas apšaudīšanas laikā nodarbojās ar dažādu mantu pievākšanu.

Ceturtdienā dzīve pilsētā sāka ieiet normālās sliedēs”

Viena no igauņu karaspēka grupām, kas atbrīvoja Valmieru bija Vīlandes skolnieku rota. Brašo igauņu puišu iedvesmoti, savas zemes atbrīvotājiem, atsaucoties Valmieras reālskolas vingrošanas skolotāja Alfreda Lukstiņa aicinājumam, pievienojās arī Valmieras skolnieki. Bruņojušies ar šautenēm, viņi no namu jumtiem uzturēja uguni uz komunistu pozīcijām Pārgaujā, kā arī, dažas dienas veica kārtības uzturēšanu pilsētā. Valmieras puišiem apvienojoties ar cēsniekiem, jūnijā sākumā izveidoja Cēsu pulka Skolnieku rotu, kas piedalījās gan Cēsu kaujās, gan turpmākajās Latvijas Brīvības kara cīņās.

Ņemot vērā, ka Valmiera, atšķirībā no daudzām citām Latvijas pilsētām, nevar lepoties ar savas vēstures nozīmīgāko notikumu un ievērojamo personību pieminekļiem, domāju, ir laiks padomāt par Valmieras skolnieku – Skolnieku rotas cīnītāju – skulpturāla pieminekļa (šobrīd Paegles ielas malā bij. reālskolas nama vietā novietotā akmens plāksne ar blakus esošo metāla rozi nav nosaucama par pieminekli, bet tikai par piemiņas zīmi, pie tam tās atrašanās vieta pilsētvidē, lai arī vēsturiski atbilstoša, ir visai necila) izveidošanu un uzstādīšanu labi redzamā un piemērotā vietā. Piemineklis varētu atrasties no bijušās reālskolas ēkas vietas netālajā Vecpuišu parkā un attēlot igauņu un latviešu skolniekus, kas plecu pie pleca cīnās par savas tēvzemes brīvību.