J.D.Polsterna ziņas par Engures dzelzs cepli. No: Supplementum Curiouser und nutzbarer Anmerckungen von Natur- und Kunstgeschichten, Bd.3 – Buddisin, 1728.

Engures mācītāja Johana Dītriha Polsterna sniegtās ziņas par dzelzs iegūšanu Engurē 18.gs. divdesmitajos gados. Publicētas ārsta un dabaszinātnieka Johana Kanolda izdotajā mākslas, etnogrāfisko un dabaszinātņu rakstu krājumā, tās Eiropas vācvalodīgo izglītoto ļaužu aprindās sāka graut priekšstatu par Kurzemi kā fizisku un garīgu aukstuma, nabadzības un tumsas zemi.

”Engure atrodas pie Baltijas jūras, 10 jūdzes no Rīgas un tikpat tālu no Ventspils. Tur ir saglabājies hercoga dzelzceplis, ar ko saistīti sekojoši notikumi. Pirmā un otrā Kurzemes hercoga, gaišās piemiņas Gotharda un Frīdriha laikā, Engurē, tāpat kā citos amtos, čakli nodarbojās ar zemkopību, un hercoga muiža atradās baznīcas tuvumā. Hercoga Jēkaba laikā, 1679. gadā šeit tika ierīkots dzelzsceplis, un par to var novērot sekojošo:

1. Dzelzsceplis ir uzbūvēts pie palielas upītes, kas tek no Engures ezera uz Baltijas jūru.
2. Tur stāv liela kausējamā krāsns, kas no apakšas līdz augšai ir mūrēta, 9 olektis [ap 5,6 m] augsta un 3 olektis [ap 1,70 m] plata, kas no ārpuses ir ietverta ar tēstu baļķu kvadrātu, segtu ar pusjumtu.
3. Blakus stāv būve, kurā ir lielais āmurs, kas, ūdensrata darbināts, tiek izmantots divām ēzēm. Tagad tur strādā četri stangu kalēji, pa diviem pie katras ēzes, bet agrāk to ir bijis vairāk, un viņu darbs norit dienu un nakti.
4. Rūdu neiegūst raktuvēs, bet tā ar bakstāmā iesma palīdzību tiek meklēta šur un tur ganībās un purvainās vietās; dažās vietās to atrod vienas olekts [ap 56,30 cm], citās – pusklastera vai puspēdas [ap 16 cm] dziļumā, citur – pēdu [ap 32 cm] dziļi, un rūdas āderes iet vairāk platumā, nekā dziļumā.
5. Rūda netiek meklēta ar rīkstēm, nedz arī zeme griezta un izcelta ar arkla vai šurfa dzelžiem, bet vispirms tiek ar laužņiem izcelta no zemes, tad mucās vesta uz jūru un mazgāta, un to nesauc citādi kā dzelzsrūda.
6. Grunts ir pa daļai mitra, pa daļai akmeņaina, pa daļai smilšaina, pa daļai mālaina.
7. Rūda ir atrodama trijos veidos, proti: brāķa rūda, labā rūda un smalkā rūda, kas ir atpazīstamas laukos. Labākā rūda ir tā, ko atrod dzeltenā zemē.
8. Rakumos nekad netiek atrasti rūdas piemaisījumi kā minerāli, vitriols, kristāli vai citi.
9. Zemes virspusē nav manāmas nekādas rūdas pazīmes, bet to ir čakli jāmeklē ar iesmiem. Tagad rūdu rok Uguņciemā, 6 jūdzes no Engures, un raks tik ilgi, kamēr vien to varēs atrast.
10. Kompasa adata uz rūdu nereaģē.
11. Bez dzelzs rūdas nav atrodami nedz dzelzs tīrradņi, nedz arī svins, varš vai sērs.
12. Gruntij, kur atrod rūdu, nav kāda īpaša nosaukuma.
13. Par indīgiem tvaikiem, smagu gaisu vai tamlīdzīgām parādībām nekas nav dzirdēts.
14. Rūdu rok tikai vasarās, un tik daudz personu, cik norīko dzelzsāmura pārvaldnieks - jo vairāk, jo labāk, un šiem darbiem nav noteikts strādnieku skaits.
15. Nevar pateikt, cik daudz tīra dzelzs tiek iegūts no centnera rūdas, bet ir pamanīts, ka vienā nedēļā, kad krāsns darbojas, tiek izkausēti pie 50 šokiem [sešdesmitās daļas ?] čuguna, kas tiek izmantots lējumiem vai pārkalts stangu dzelzī.
16. Delzscepli pārvalda hercoga inspektori vai nomnieki, un, cik zināms, tie ir bijuši šādi: 1.) inspektors Fahta kungs; 2.) Strema kungs; inspektori 3.) Fahta un 4.) Lilas kungi; un atkal 5.) Strema kungs, kurš maksāja 7000 Alberta florēnus nomas naudu un 100 Alberta florēnus par zušu zveju; 6.) muižas rakstvedis Voltera kungs; 7.) nomnieks Rommela kungs; 8.) nomnieks Frīdrihs Cīfers, varkalis no Rīgas, maksā 700 Alberta dālderus.
17. Strādnieku trūkums ir liels, īpaši tādēļ, ka no 150 saimniekiem pēc mēra ir palikuši ne vairāk kā 40, un ir jātiek galā ar algādžu palīdzību.
18. Pamatmateriāli kausēšanai ir dzelzs rūda, lielā daudzumā ogles, kaļķakmens un dolomīts, ko tagad Engures zemē ir grūti atrast.
19. No tā izriet, ka, jo vairāk ļaužu ir darbā, jo biežāk var tikt kurināta kausējamā krāsns.
20. Par sevišķiem notikumiem nav ko ziņot, izņemot to, ka Engurē ir grūti laiki, jo krāsns dažus laikus nedarbojas, un strādnieki saņem sliktu algu. Tomēr ir zināms, ka Engurē vienmēr ir kalts labākais dzelzs un liets labākais čuguns no labākās rūdas, kas nav sliktāki par zviedru dzelzi. Turklāt vēl jāpiebilst, ka Engurē ir liela zivju bagātība, sevišķi pavasaros un vasarās.

Es ceru, ka esmu pietiekami atbildējis uz Jūsu Godības jautājumiem. Bez tam kāds man labi pazīstams draugs kā aculiecinieks man stāstīja, ka pirms 40 gadiem viņš Engurē redzējis rokam dzelzs rūdu dziļākās bedrēs, kur aptuveni puses vīra auguma dziļumā rūda tika izlauzta, izcelta, nomazgāta vai notīrīta no smiltīm, un aizvesta uz kausējamo krāsni. Viņš arī pie Jelgavas pilsētas Ūdens vārtiem pirms kara redzējis varenu stikla šķūni un tērauda kaltuvi, kur no stangu dzelzs ticis gatavots labs tērauds. Stikla šķūni zviedri kara laikā pārveidoja par ceptuvi, un tagad tur vairs nav palicis ne akmens. Viņš raksta, ka Engures dzelzsceplis vienmēr bijis lielākais un ievērojamākais. Vēl man cits uzticams draugs ziņo, ka 1692. gadā viņš redzējis darbojamies dzelzs kausējamo krāsni Baldonē, kas atrodas Zemgalē, lejpus Bauskas pilsētai. Tur toreiz lietas granātas, bumbas, u.c., bet tagad šī dzelzscepļa vieta vairs nav atrodama.”

Publicēts: Supplementum Curiouser und nutzbarer Anmerckungen von Natur- und Kunstgeschichten, Bd.3 – Buddisin, 1728.

No vācu valodas tulkojis Agris Dzenis.