Jemeļjanovs, Egils. Jaunākie arheoloģiskie pētījumi Turaidas Baznīckalna kapsētā. Historia.lv (01.12.2020)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 01.12.2020

2019. gadā atsegto apbedījumu attīrīšana Turaidas Baznīckalna kapsētā. E.Jemeļjanova foto.
2019. gadā atsegto apbedījumu attīrīšana Turaidas Baznīckalna kapsētā. E.Jemeļjanova foto.

Pēdējos gados, no 2017. gada Turaidas muzejrezervāts atsācis arheoloģiskus pētījumus Turaidas Baznīckalnā – senā kapsētā, kur vietējie iedzīvotāji apglabāti no 13. gadsimta līdz 1772. gada beigām. Pētījumi saistīti ar vajadzību noteikt senās kapsētas robežas, lai nākotnē varētu atjaunot bijušo kapsētu aptverošo koka žogu tā vēsturiskajā vietā un sākotnējā izskatā. To, ka koka žogs apkārt kapsētai bijis, norāda 17. gadsimta otrās puses plāns – zīmējums, kurā attēlots stāvkoku nožogojums ar lieliem vārtiem baznīcas priekšā. Zīmējums, diemžēl, ir stipri aptuvens. Pēc tā nav iespējams precīzi noteikt žoga atrašanās vietu un izskatu. Arī vairākos baznīcas vizitāciju protokolos minēts “koka žogs” ap baznīcu, taču sīkāk nekas nav paskaidrots. 

17. gadsimta plāna fragments. Redzams nožogotais Turaidas Baznīckalns ar baznīcu.

Baznīckalna rietumu un dienvidu nogāzēs baznīcas kapsētas robežas iespējamā vieta nosakāma pēc uzkalna reljefa – šeit tā plakums strauji pāriet nogāzēs. Austrumu un īpaši dienvidu nogāzes ir lēzenas, izskatās arī pārveidotas zemes darbu rezultātā, tāpēc te seno apbedījumu robežas nosakāmas tikai ar arheoloģisko izrakumu palīdzību. 

Pats Baznīckalns ir iegarens ap 100x40m liels dabīgs, daļēji mākslīgi apdarināts paugurs. Pirmie arheoloģiskie pētījumi kapsētā veikti 1971. gadā Dairas Kleperes vadībā. Pētīts aptuveni 40 kvadrātmetru liels laukums uz ziemeļiem no baznīcas. Izrakumu laikā atsegti 45 apbedījumi no 13., 17. un 18. gadsimta. Pētījumi no 1969. līdz 1971. gadam veikti arī Turaidas baznīcas iekštelpā (Roberts Malvess, Maija Kreišmane). 

2017. gada izpētes mērķis bija noteikt kapsētas seno robežu un veiksmes gadījumā – žoga konstrukciju paliekas kalna dienvidaustrumu stūrī, tā lēzenajā austrumu nogāzē. Iepriekšējā gadā šī vieta tika pārbaudīta ar ģeoradaru (Dr. ģeol. J.Karušs un D.Bērziņš), kas norādīja piejaukumus zemē aptuveni līdz uzkalna nogāzes vidum. Veicot arheoloģiskos izrakumus, jau zemes virskārtā parādījās pārjaukti cilvēku kauli un to fragmenti. Tie bija gan no senākiem apbedījumiem, gan vēlāk ieraktie 1969.–1971. gada baznīcas iekštelpā savāktie kauli. Zeme visa laukuma teritorijā bija tumša, kapu bedres neiezīmējās, jo aptuveni 500 gadu ilgā laikā tur atkārtoti veikti apbedījumi, tādēļ zeme stipri pārjaukta. Neskarti apbedījumi tika konstatēti aptuveni 0, 95 m dziļumā. Kopā tika atsegti seši apbedījumi, no kuriem divi postīti, ierokot jaunākus.

2017. gada izrakumos atsegtie apbedījumi. Kopskats no augšas. E.Jemeļjanova foto.

Četri nepostītie apbedījumi bija guldīti aptuveni rindā, vienādā dziļumā, izstieptā stāvoklī uz muguras, ar galvu uz rietumiem. Bioarheoloģisko izpēti veica Dr.hist. Guntis Gerhards un Elīna Pētersone-Gordina. Tika noteikts, ka starp apglabātajiem bija divi bērni. Vienam no tiem tika konstatēta smaga kaulu tuberkuloze. Pārējie apbedītie bija divas sievietes un divi vīrieši. 
Kapa piedevu nebija, bet augšējos slāņos kā savrupatradumi tika iegūti no senākiem apbedījumiem uzjaukti trīs Hamburgas un Lībekas 14. gadsimta brakteāti, trīs pakavsaktas ar atrotītiem galiem un viena riņķa sakta ar stūrveida izvirzījumiem. Tās būtu attiecināmas uz 15.–16. gadsimtu. Tika atrasti arī divi naži un zirgu skrāpis.

2017. gada Baznīckalna izrakumos atrastās 16. gadsimta pakavsaktas un riņķa sakta.

Apbedījumi un uzjauktie kauli beidzās ap nogāzes vidu, kas sakrita ar ģeoradara sniegto informāciju. Te būtu meklējama arī kapsētas austrumu robeža, kaut gan žoga paliekas netika konstatētas. Pašā laukuma austrumu pusē gan atklājās blīvs akmeņu un ķieģeļu krāvums, kas turpinājās profilā. Lai pārliecinātos, vai tas nav ap kapsētu veidots valnis, nākamajā gadā krāvumu pilnībā attīrīja. Nācās secināt, ka akmeņi un ķieģeļi, kas atradās ārpus kapsētas robežām, nekādas konstrukcijas neveidoja. Tie bija vienkārši nolasīti no blakus esošā lauka.

2018. gada izrakumu laukums. Akmeņu un ķieģeļu sakopojums pēc attīrīšanas. E.Jemeļjanova foto.

2019. gadā izrakumi Baznīckalna kapsētā turpinājās. To mērķis bija noteikt apbedījumu galējo robežu ziemeļaustrumu stūra nogāzē. Arī te bija veikta pārbaude ar ģeoradaru, kas uzrādīja piejaukumu līdz nogāzes vidum. Rezultātā 0,75 m dziļumā tika atsegti trīs malējie apbedījumi – vīrietis, sieviete un bērns (noteica Dr.hist. G. Gerhards). Tātad ziemeļaustrumu daļā kapsētas robeža meklējama 3–3,5 m uz austrumiem no Turaidas Rozes piemiņas vietas apkārtmūra austrumu sienas.

Tālāk (laukums – tranšeja turpinājās vēl 7 metrus uz austrumiem) ne apbedījumi, ne atsevišķi kauli vairs netika konstatēti. Izrakumu laikā atsegtie mirušie bija guldīti tradicionāli – izstieptā stāvoklī uz muguras, ar galvu uz rietumiem, bez piedevām. Atsevišķas monētas, kas varēja būt bijušas kapu piedevas – 16. gadsimta Johanna III šiliņš un trīs Kārļa XI Rīgas šiliņi pārsvarā atradās zemes virskārtā un bija aizstumti uz austrumiem no kapsētas teritorijas. Žoga paliekas neizdevās konstatēt. Tās visticamāk bija satrūdējušas un noartas, apstrādājot zemi uz austrumiem no kapsētas.

2020. gada izrakumu laukums. Tā rietumu profilā redzams viduslaiku būvgružu slānis. E.Jemeļjanova foto.

Šogad, 2020.g., izrakumi tika veikti baznīcas ziemeļu pusē esošajā terasē, lai pārliecinātos, vai kapsēta neturpinās tālāk uz ziemeļiem. Tāda šeit netika konstatēta. Izrakumu laukuma vietā bija blīvs viduslaiku būvgružu (ķieģeļu fragmentu un plienakmeņu) klājums, acīmredzot no Turaidas pils. Tāds šeit sabērts, domājams, 19. gadsimtā, lai iegūtu līdzenu un stabilu virsmu, jo tolaik te atradās gan graudu klēts, gan kalte, uz kuru vajadzēja transportēt labību. 

Nākošgad izrakumu laukumu vajadzētu iemērīt tuvāk kalna ziemeļu nogāzei, lai varētu noteikt kapsētas ziemeļu robežu. Pēc tam varētu domāt jau par žoga atjaunošanu – tā vietai būtu jāsakrīt ar kapsētas malējiem apbedījumiem. Tā kā žoga paliekas līdz šim nav izdevies konstatēt, tā analoģijas būs jāmeklē 17.–18. gadsimta zīmējumos – J. K. Broces un citu autoru attēlotajos kapsētu iežogojumos, vadoties pēc vienīgā autentiskā 17. gadsimtā zviedru kartogrāfu zīmētā stāvkoku žoga.

Egils Jemeļjanovs, Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists, arheologs

Iezīmes

Tematiskie rādītāji: 
Arheoloģija
Pagasts: 
Krimuldas pagasts
Literatūra: 
Populārzinātniskie raksti un publicistika

Reklāma