Kā “pārdeva” Rīgu

Rīgas krišana atstāja dziļu iespaidu uz visplašākajām tautas aprindām, jo visa tauta sajuta un pārliecinājās, ka nevien bagātais kaŗa laupījums Rīgā un Latvijā, bet visa Latvija nu nāks zem vācu junkuŗu varas. Arī par to, kā šī vara izturēsies pret latviešiem, nevienam nebija nekādu šaubu, jo vāci neslēpa savus nodomus un plānus, kuŗi pa lielākai daļai bija izstrādāti ar mūsu baronu palīdzību un par kuŗiem sniedza ziņas arī krievu prese. Visi intelliģentie tautas slāņi saprata, ka līdz ar visas Latvijas iekarošanu sāksies vācu kolōnizācija, kas nozīmē nāves spriedumu latvju tautai kā tādai.

Arī mūsu lielinieki pēc Rīgas krišanas juta, ka pret viņiem var izcelties tautas sašutums, kā pret armijas ārdītājiem un Latvijas nodevējiem ienaidnieku rokās, kāpēc viņi jau pie laika centās novērst no sevim sagaidāmās tautas dusmas un vēl pirms Rīgas krišanas izlaida baumas, ka augstākā kaŗa priekšniecība gatavojot Rīgas pārdošanu Vācijai. To pašu viņi izsludināja arī tūliņ pēc Rīgas krišanas visās savās avīzēs, un, lai mantotu šiem meliem cik necik uzticības, nodeva tiesai ģenerāli Skalonu. Saprotams, ka ģenerāli Skalonu viņi ne par ko nevarēja [92.lpp.] apvainot un viņš, protams, tika attaisnots. Bet pa to laiku, kamēr notika tiesas sasaukšana un ģenerāla Skalona tiesāšana, kaŗapulki, kuŗi bij atmodušies no lieliniecisma hipnōzes un palikuši uz īsu laiku par kaujas spējīgiem, atkal pamazām tika apmulsināti un iemidzināti.

Visās tajās katastrofās, kuŗu pirmā puse norisinājās 1917. gada rudenī, pati Rīgas atdošana arī pamazām tika aizmirsta un plašākās aprindas vēl līdz šim nav skaidrībā, vai varbūt tiešām daļa no vainas par Rīgas atdošanu nekrīt uz krievu armijas komandieŗiem.

Visā lielā krievu frontes sabrukumā Rīgas atdošana, saprotams, ir tikai neliela, bet tomēr ļoti raksturīga epizode, jo še, kā fokusā ir visskaidrāki saredzamas mūsu lielinieku fizionōmijas ar žīdu Nachimsonu un provokātoru Daniševski priekšgalā. Un viņu abu, tāpat arī citu lielinieku darbībā pie Rīgas atdošanas ir patiesi skaidri pierādāmi pārdošanas simptomi.

Šimbrīžam visas Krievijas vakaru frontes, tai starpā arī Rīgas frontes krišanu mēdz izskaidrot ar armijas sabrukšanu, un lielinieki atklāti atzīstas, ka viņi ir šīs sabrukšanas organizētāji. Lūk, ko saka Daniševskis savā rakstā: “Proletāriskā armija sociālistiskā revolūcijā”, kas nodrukāts grāmatiņā “Oktōbŗa revolūcijas gada svētkos, Rīgā 1918.”: “Proletāriskā partija izlietoja milzīgu enerģiju, lai ārdītu šo vareno militāro mēchanismu... mēs ārdījām to, kas saturēja armijas paklausību ... ārdījām veco armiju, dezorganizējām to, mēģinājām padarīt viņu par nelietojamu.... Kaŗa organizācijas vienā otrā vietā, lai izvairītos no vajāšanas, darbojās slepeni. Tā bija arī Latvijā, kur mēs izlietojām visu savu iespaidu, lai izrautu no kapitāla ķetnām visnopietnāko ieroci. Tas mums arī izdevās: vecā armija sabruka...” [93.lpp.]

Tā ir pārāk skaidra, bet reizē ar to arī nekaunīga nodevēja valoda, kuŗā trūkst tik viena aizrādījuma: cik tūkstoši un desmittūkstoši no Daniševska un viņa biedru lētticīgiem piekritējiem par šiem mēģinājumiem “darīt armiju nelietojamu” samaksāja ar savām dzīvībām pie “armijas sabrukšanas”.

Un tomēr arī visa šāda mūsu lielinieku atzīšanās vēl nevar pilnīgi izskaidrot Rīgas krišanu, un Daniševskim ar laiku būs jāatzīstas vēl daudzās citās noziedzībās, kuŗās viņš vēl negrib atzīties, lai nezaudētu savu viņam tagad vēl vajadzīgo komunista reputāciju. Kad viņam tā vairs nebūs vajadzīga, viņš mums, varbūt, pastāstīs vēl daudzus sīkumus par to, kādā ceļā viņš un citi lielinieki pilnā mērā saskaņoja armijas ārdīšanas programmu ar vācu armijas aktīvo darbību, un tad pat viņš, varbūt, arī nosauks to vācu ģenerālštāba virsnieku vārdus, no kuŗiem viņš kopā ar Nachimsonu saņēma instrukcijas, lai piemērotu savu darbību Rīgas frontes apstākļiem, jo bez tādas darbības apvienošanas un saskaņošanas Rīgas krišana 1917. gadā vēl nevarēja notikt.

Vācu kaŗaspēks iesāka savu uzbrukumu Rīgai 19. augustā, kad krievu armija vēl nebija galīgi sabrukusi. Acīmredzot, vāci gribēja, lai Baltijas pievienošana Vācijai notiktu kā iekarošanas, bet nevis kā armijas sabrukšanas rezultāts. Tādēļ arī viņi negribēja vis nogaidīt, kamēr galīgi sabrūk krievu armija un fronte, bet Rīgas ieņemšanai izlietoja zināmu spēku. Un tomēr jāsaka, ka visi šie izlietotie vācu spēki būtu bijuši par maziem, ja vāciem nebūtu palīdzējuši mūsu tautas pārdevēji.

Rīgas frontei bija savas īpašības, kuŗas ļoti pareizi savā laikā bija uztvēris ģenerālis Radko-Dimitrijevs, toreizējais 12. armijas pavēlnieks. Viņš [94.lpp.] 

[95.lpp.]

vienmēr uzturēja frontē aktīvu darbību un vienmēr viņam bija sagatavots kaut kāds plāns uzbrukumam jeb kuŗā virzienā, jo Rīgu varēja aizsargāt tikai šādā veidā. Daugava dalīja Rīgas fronti divās daļās: 1) pa Daugavas labo krastu līdz Doles salas austrumu galam un 2) no šā punkta caur Tīreļa purvu līdz Kemeŗu jūrmalai. Ja vāci nāktu uzbrukumā Rīgai, tad tas visvieglāki būtu izdarāms Aizdaugavas rajonā, kur nav jāforsē tik liela upe, kā Daugava. Tādēļ arī še tika turētas mūsu galvenās rezerves, kā kājnieki, tā arī artilerija, lai varētu tūliņ stāties pie uzbrukuma likvidēšanas, jo turpu no mūsu kreisā spārna caur Rīgu nav nekādi iespējams padot laikā rezerves. Turpretī, ja vāci izdarītu uzbrukumu mūsu kreisam spārnam, forsējot Daugavu, tad mūsu spēki, kas atradās aiz Daugavas, uzbrūk un atgriež par Daugavu pārceltos vācu spēkus no viņu tiltiem, vai vismazākais saista vācu rezerves spēkus Aizdaugavas placdarmā.

Tā tad, lai sasniegtu nopietnus rezultātus šai virzienā, vāciem bij vajadzīgi ļoti lieli spēki, vismaz tik lieli, kuŗi būtu pietiekoši stipri, lai atsistu katru mūsu mēģinājumu pāriet pretuzbrukumā visā 60 verstis platā Aizdaugavas frontē, un bez tam vēl diezgan lieli papildu spēki, lai varētu forsēt Daugavu un pēc tam ieņemt pietiekoši plašu rajonu uz Daugavas labā krasta, kuŗš varētu apdraudēt Rīgu. Bet tādu spēku vāciem toreiz nebija un tādus viņi arī ne novienas savas frontes noņemt nevarēja.

Še nu mūsu lielinieki sniedza vāciem palīdzīgu roku: viņi vācu štābam garantēja, ka mūsu kaŗaspēki aiz Daugavas uzbrukumā neies, un tādi nodrošināja vācus, ka tiem tur nebija jātur neviens kareivis.

Notika tas šādi: Aktīvais kaŗaspēks Aizdaugavas rajonā bija mūsu — latviešu strēlnieku pulki, kuŗi [95.lpp.] bija jau vairākas reizes savas spējas spīdoši pierādījuši. Lai gan vēl maija mēnesī 1917. gadā viņi bija pieņēmuši lielinieciskās rezolūcijas, tomēr lielinieki redzēja, un arī vāci to ļoti labi saprata, ka mūsu strēlniekiem nekad nevarēs iestāstīt to, ka viņiem jāatstāj fronte un ka Rīga jāatdod vāciem.

Tādēļ vācu štābs šādu uzdevumu saviem aģentiem arī nedeva, bet toties pieprasīja no viņiem kaut ko citu, t. i. lai lielinieki dara visu, kas var garantēt vāciem, ka mūsu pulki ne pie kādiem apstākļiem uzbrukumā neies.

Lai to panāktu, tad pie vispārīgas ārdīšanas programmas bij pievienots vēl viens visai svarīgs punkts par “pasīvo aizsargāšanos”. Šim punktam mūsu lielinieku vadoņi piegrieza sevišķu vērību. Daniševskis bija gatavs pat atzīt pa daļai disciplīnu, lai tikai strēlnieki galīgi atsakās no kaut jeb kādas aktīvas darbības.

Kas daudz maz sekoja lielinieku propagandas gaitai, tas atcerēsies, ka lielinieku prese par šo jautājumu debatēja taisni jūlija mēnesī 1917. gadā, t. i. taisni tad, kad vāci sāka gatavoties uzbrukumam Rīgas frontē. Ne soli uz priekšu, ne arī atpakaļ, — tāds bija lozungs, ar kuŗu gandrīz vienmēr beidza savas runas aģitātori. Strēlnieki bija tā satricināti un apmulsināti, ka nebija vairs iespējams izdarīt kaut kādu izlūkošanas darbību. Un kad uz izlūkošanu izgāja tikai vienīgi virsnieki, tad lielinieki viņus sāka apšaudīt no muguras puses. Bet viena no mūsu pulku komitejām ar strēlnieku Kvēpu priekšgalā pieprasīja pat atcelt no amata pulka izlūkošanas nodaļas priekšnieku par to, ka viņš bija iedrošinājies organizēt nakts izlūkošanu, piedalīdamies viņā pats, kopā ar citiem virsniekiem.

Un tomēr, pēc visām mūsu pulkos pieņemtām rezolūcijām, vācieši nejutās vēl visai droši un, lai izsargātu sevi no katras nejaušības, viņi gribēja jau [97.lpp.] laikus iepriekš uzzināt par katru pārmaiņu, kas tikai vēl gatavojas notikt mūsu pusē.

Acīm redzot, ievērojot šo vācu prasību, mūsu “Iskolostrels” — Latviešu strēlnieku pulku komitejām jau jūnija beigās uzstādīja prasību, lai visas operātīvās pavēles trīs dienas pirms viņu izpildīšanas tiktu paziņotas pulka komitejām. Katram it labi ir saprotams, ka 3 dienas ir pietiekoši gaŗš termiņš, lai iespētu šīs pavēles paziņot pār fronti un dabūt no turienes instrukcijas, kā rīkoties. Še būs kāds atgadījums, kas taisni par to liecina.

Jūnija beigās 1917. g. I. latv. strēln. brigādei bija jāizmaina no pozicijām daļa no 86. un daļa no 14. Sibirijas strēlnieku divizijām. Tā kā pat “pasīvo aizstāvēšanos” propagandējot, neviens neko nevarēja iebilst pret pulku mainīšanos pozicijas, tad komitejas, kā arī “Iskolostrels” nepretojās šai maiņai, jo pulki bija jau veselu mēnesi stāvējuši Rīgā atpūtā. Pulki bija jau pilnīgi sagatavojušies uz iziešanu, kad piepeši, uz “Iskolostrela” rīcību, sākās visasākā aģitācija neiziet no Rīgas. Bet šis rīkojums par pretiziešanas aģitācijas uzsākšanu bij nokavējies, un pa to starpu jau ķēķi bija izsūtīti no Rīgas, kāpēc strēlnieki, negribēdami palikt izsalkuši, tomēr gatavojās iziet. Tad aģitātoriem bija jāmeklē citi līdzekļi un tie pieņēma lēmumu — iziet tikai līdz Olaines mežiņam, kur stāvēja ķēķi un tāļāk neiet.

No visa šī gadījuma varēja nomanīt, ka mūsu lieliniekiem nebija it nekas pretim pret pulku iziešanu uz pozicijām citu pulku nomainīšanai, bet ka tur bija kāda cita — kaŗa zināšanās daudz gudrāka galva, — un tāda varēja būt tikai vācu štābi, — dabūjusi ziņojumu par priekšā stāvošu pulku maiņu, bija novērojusi, ka te nenotiek vis gluži vienkārša maiņa, un tāpēc bija pavēlējusi aģitēt pret pavēles izpildīšanu, [98.lpp.] lai dabūtu zināt tos mūsu plānus, kas stāvēja sakaŗā ar šo maiņu. Tā tas arī tiešām bija, jo nomainīja nevis viena divizija otru, bet mainījās tikai divu diviziju daļas ar jaunu frontes rajona štāba ierīkošanu. Maiņai bija tā nozīme, ka izmainītās daļas neaizgāja vis aizmugurē, bet varēja tikt sapulcētas demonstrātīvā uzbrukuma izdarīšanai, kas arī tiešām bija vajadzīgs, lai saistītu Rīgas frontē esošos vācu spēkus pie Rīgas tai laikā, kad Daugavpils rajonā no mūsu puses tika gatavots nopietns uzbrukums. Šo taktisko paņēmienu mūsu lielinieki, saprotams, paši nebija spējuši ne aptvert, ne ievērot, ar ko arī vienīgi izskaidrojama viņu iepriekš izteiktā gatavība izpildīt šo pavēli par pulku maiņu.

Nepaklausīgie pulki divas dienas stāvēja mežiņā pie Olaines, un kad tie beidzot galīgi bija piespiesti ieņemt pozicijas, tad aģitācija viņos tūliņ apklusa un nu uz reizi tika pārnesta uz tiem nomainītiem pulkiem, kuŗi koncentrējās mežā uz dienvidiem no Ķekavas rajona, un kuros pulku komitejas vēl nebija lielinieciskās un bija devušas solījumu iet uzbrukumā.

Aģitējot šajos pulkos, lielinieki atkal izlietoja savu sātanisko paņēmienu — nemusināt uzreizi pret uzbrukumā iešanu, jo tad vajadzētu musināt zaldātus lauzt doto solījumu, un tas varētu palikt bez sekmēm. Tāpēc viņi te lietoja citu paņēmienu, musinādami iet uzbrukumā tikai tad, ja kāda cita kaŗaspēka daļa ies papriekš uzbrukumā. Atrast kādu pulku, kas tanī laikā pats uzņemtos iet pirmais uzbrukumā — citiem pa priekšu, — protams, nebija iespējams, tāpēc armijas pavēlnieks gribēja izlietot šim uzdevumam triecienu bataljonus un steidzoši ķērās pie tādu formēšanas. Bet tiklīdz lielinieki bija nomanījuši šo formēšanos, viņi uzsāka visniknāko aģitāciju pret triecienu bataljoniem, kuŗa vēlāk, kā to atmin visa Rīga, beidzās ar lielinieku sarīkoto uzbrukumu [99.lpp.] (jūlija sākumā) Rīgā atbraukušam triecienu bataljonam.

No visa sacītā redzams, ka lielinieku aģitācija sekoja frontes operātīvai darbībai un tika vadīta no laba kaŗa lietpratēja. Un bija ļoti daudz sīku faktu, kas liecināja par lielinieku tiešiem sakariem ar vācu armijas priekšniecību. Tā pirmās brigādes pulkos dažādā laikā bija noķerti trīs strēlnieki pie ziņu nonešanas vāciešiem. Pašas strēlnieku tiesas nolēma viņiem nāves spriedumu, bet “Iskolastrels” izgādāja sprieduma apmaiņu un vispār gādāja, lai ne par vienu noziegumu nebūtu ne kaut kādas atbildības.

Visu jūlija mēnesi un arī augusta sākumā turpinājās šīs frontes ārdīšana, pie kam sakaru uzturēšanu ar vācu komandieriem ļoti atvieglināja iesāktā “brāļošanās”. Viens no visdedzīgākiem Daniševska palīgiem šai ziņā bija Br. K., kuŗš viens no pirmiem, 7. Bauskas pulka rajonā pārgāja brāļošanās nolūkā fronti, un, kā liecināja daži strēlnieki, bija aizbraucis līdz Jelgavai. Bija pat tādi gadījumi, kad vācu virsnieki, pārģērbti latviešu strēlnieku formā, apmeklēja Rīgu un kopā ar mūsu lieliniekiem ieturēja vakarīņas kādā no Rīgas viesnīcām.

Beidzot, kad visas vajadzīgās ziņas bija ievāktas, un vācu štābs bija galīgi pārliecinājies, ka nekāda aktīva darbība no mūsu puses viņiem vairs nedraud, jo visi mūsu pulki no lieliniekiem bija šai ziņā tikpat kā padoti vācu tiešai rīcībai (jo viņi galu galā izpildīja visas vācu ģenerālštāba caur lieliniekiem dotās pavēles), tikai tad vāci sāka gatavot savu uzbrukumu Rīgai.

Es šimbrīžam neatceros tieši to kaŗaspēka daļu nosaukumus, kas operēja Rīgas frontē un kuŗas bija atvestas, bet ļoti labi atceros vācu un mūsu kopīgo spēku samēru Rīgas ieņemšanas laikā, un jāsaka, ka mūsu dzīvie spēki bija divas reizes lielāki, nekā vācu [100.lpp.] spēki, bet artilerijas spēki abas puses bija gandrīz līdzīgi.

Kad vācu armija sāka sakopot savus spēkus un daudz maz noskaidrojās virziens, kuŗā viņi bija nodomājuši izdarīt šo operāciju, mūsu XII armijas pavēlnieks ģenerālis Parskijs, redzēdams pilnīgu aktīvās darbības neiespējamību, izlietoja visus līdzekļus, lai vienīgo, kas vēl viņam bija palikusies — “pasīvo aizsargāšanos” padarītu daudz maz spējīgāku un stiprāku. Kā zināms, pirms vācu uzbrukšanas Rīgas frontē, mūsu rokās bija daži tādi poziciju rajoni, kas pavisam nenoderēja aizsargāšanās nolūkiem, bet kuŗus mēs tomēr paturējām aiz aktīvās darbības nolūkiem, lai gan to aizņemšanai bija vajadzīgs liels kaŗaspēka vairums. Tāds rajons bija visi Tīreļu purvi, sākot no Lielupes un līdz pat Ķemeru jūrmalai. Pārnesot šo poziciju līniju uz Lielupes-Slokas līniju, poziciju līnijas garums stipri saīsinājās, un proti, par tik daudz, ka varēja atsvabināt veselu diviziju un turēt viņu rezervē. Tāpat arī gandrīz nekādas nozīmes priekš “pasīvās aizsargāšanās” nebija “Nāves salai”, kuŗas viss garnizons pie nopietna vācu uzbrukuma varēja krist par upuŗi, neatnesot pie tam nekāda labuma. Bez šiem galveniem bija vēl arī daži sīkāki, bet nozīmes ziņā tamlīdzīgi poziciju iecirkņi. Visus šos iecirkņus ģenerālis Parskijs pavēlēja atstāt, paredzēdams vācu uzbrukumu, lai no viņu aizsargāšanas atsvabinātās kaŗaspēka daļās savāktu kā nepieciešamus rezerves spēkus Ikšķiles rajonā, kur pēc lidotāju novērojumiem varēja paredzēt vācu uzbrukumu.

Ģenerāļa Parska rīkojums par zināmo poziciju rajonu atstāšanu, kas no ārienes likās tik labi saskanam ar lielinieku sludināto “pasīvo aizsargāšanos”, lieliniekiem būtu bijis jāapsveic ar prieku, ja viņi būtu bijuši “tikai lielinieki”, bet vācu ģenerālštābam šis rīkojums, protams, nemaz nevarēja patikt. Tādēļ [101.lpp.] nav jābrīnās, ka mūsu lielinieki uzreiz sacēla brēku, kliegdami, ka ģenerāļi gatavojoties pārdot Rīgu un tādēļ atstājot “labākās pozicijas”.

Rīgas ieņemšanas operācijai vāci bija sakopojuši rajonā pret Ikšķili, bez no jauna atvestām divizijām, gandrīz vai visus spēkus, kas tiem bija Rīgas frontē, atstādami Aizdaugavas rajonā tikai niecīgas izlūku nodaļas. Tāpat arī Ikšķiles rajonā bija sakopota gandrīz visa vācu artilerija. Jelgavas virzienā, kur stāvēja pirmā latviešu brigāde, pret viņu visu laiku atradās 12 vācu baterijas, bet uzbrukuma laikā tur bija atstātas vairs tikai 2 baterijas, kuŗas demonstrēdamas raidīja šāvienus visādos virzienos.

Tādu spēku koncentrēšana Ikšķiles rajonā vāciem bija vajadzīga, lai radītu tiešām pārsvaru par tiem mūsu spēkiem, kas tobrīd atradās tajā rajonā. Visi šie sakopotie vācu spēki jau pašā pirmā uzbrukuma dienā 19. augustā — zem milzīgi stipras artilerijas uguns aizsardzības tika pārsviesti pār Daugavu un ieņēma vairāk kā 60 kvadrātverstes lielu rajonu.

Atkārtoju, ka tas bija pārdrošs solis pat tanīs laikos, ka vācu ģenerālštābs nekad nebūtu uzdrošinājies viņu izdarīt, ja mūsu lie1inieki nebūtu devuši drošas garantijas par to, ka mēs pretuzbrukumā nepāriesim. Pie šiem apstākļiem mūsu kaut kur Aizdaugavas placdarmā izdarītais pretuzbrukums būtu izdarāms gandrīz bez jebkādiem zaudējumiem mūsu pusē. Un ļoti viegli bija saņemt gūstā gandrīz visu sakopoto vācu artileriju, kuŗa vēl nebija pārcelta pār Daugavu, tai pašā laikā atgriežot no tiltiem visus jau pārceltos vācu kājnieku pulkus. Bet tas bija izdarāms tikai ejot uzbrukumā.

Es gribēju izdarīt tai nolūkā mazu mēģinājumu un uzdevu diviem pulku komandieriem izdarīt mazu uzbrukumu izlūkošanas nolūkā, lai saņemtu kādu vācu gūstekni, no kuŗa varētu ievākt tuvākas ziņas, [102.lpp.] bet izrādījās, ka arī šis vieglais uzdevums nebija vairs iespējams.

Izlasot visus šos faktus un notikumus, pēc kuŗiem jau ir pagājuši daudzi gadi, katrs lasītājs pats varēs atcerēties vēl daudz citus notikumus šo gadu laikā, kas varēs tikai pastiprināt še izteiktās domas, ka lielinieki, kuŗi toreiz vadīja mūsu strēlniekus, nebija sociālisti, bet tikai Vilh. II valdības aģenti, kas apzinīgi strādāja par labu “Baltijas programmas” izvešanai dzīvē, nododot mūsu zemi vācu kalpināšanai, bet tautu kolōnizatoru verdzībā.

Bet ne tikai tas vien. Tāļāk šie paši aģenti noveda mūsu strēlnieku pulkus uz Krieviju, lai ar mūsu strēlnieku palīdzību iznīcinātu viņas rūpniecību un ar žīdu komisāru palīdzību iznīcinātu arī krievu intelliģenci, padarot tādi lielo Krieviju par lielās Vācijas kolōniju, reizē ar to pašai latvju tautai iegūstot laupītāju un slepkavu slavu. Par to it sevišķi gādāja vācu aģenti, kuŗi strādāja krievu presē. Nebija gandrīz neviena briesmu darba, kas krievu presē netiktu atzīmēts, kā latviešu strēlnieku roku darbs, kaut gan zem latviešu firmas strādāja vistumšākie elementi no Krievijas padibenēm. Un viņiem ir jāpateicas par to, ka latviešu vārds vēl ilgi paliks krievu tautā par lamas un biedekļa vārdu.

Tādi ir šie fakti no nesenās pagātnes, kuŗi mums visiem sagādāja tik daudz ciešanu un prasīja Latvju tautai tik daudz upuŗu. Un jāvēlas tikai, lai šīs zaļokšņās dzīvības būtu pēdējās, ko mēs paši savā apstulbumā upuŗējām uz ienaidnieka altaŗa. [103.lpp.]