Lēģere, Laura. Jebkura rekonstrukcija ir nepareiza. Vienīgais jautājums, cik nepareiza tā ir?[1] Historia.lv (26.01.2022)

Arheoloģijas zinātne kopš tās pirmsākumiem bijusi saistīta ar dažādiem vizuālajiem medijiem. Arheoloģisko izrakumu plāni, fotogrāfijas, zīmējumi vai skices ir nozīmīga neverbālās informācijas daļa. Lai arheoloģiskajā izpētē iegūtos datus skaidrotu plašākai sabiedrībai pieejamā veidā, īpaša nozīme bijusi rekonstrukcijām, kas attēlo vai imitē zudušas celtnes un citus objektus pēc to arheoloģiskajos izrakumos atsegtajām fragmentārajām paliekām. Kopš 19. gadsimta beigām rekonstrukcijas arvien vairāk balstījās arheoloģiskajos datos, kas kļuva pieejami, pateicoties plašākiem arheoloģiskajiem pētījumiem. 
Mūsdienās tiek veidotas gan grafiskas rekonstrukcijas un dažādu mērogu modeļi, gan pilna izmēra brīvdabas rekonstrukcijas, kā arī sarežģītas daudzdimensionālas rekonstrukcijas virtuālajā vidē.  Arheoloģisko rekonstrukciju spektrs kvalitātes un uzticamības ziņā kļuvis ļoti plašs un daudzveidīgs, un daudzos gadījumos bez īpašām zināšanām nav iespējams nošķirt zinātniski pamatoto daļu no rekonstrukcijas autoru pieņēmumiem (Hageneuer, 2020).  Tomēr, neskatoties uz dažādu kultūras mantojuma starptautisko tiesību dokumentos un vadlīnijās pausto, ka rekonstrukcijas ir pieļaujamas tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos, arheoloģiskajos parkos arvien biežāk priekšroka tiek dota pilnībā izstrādātām ēku un pat vides rekonstrukcijām ainavā, nevis tikai noteiktiem fragmentiem, kas balstīti uz pieejamajiem arheoloģiskajiem avotiem (Breznik, 2014).  

Netālu no Cēsīm, Drabešu pagasta Āraišu ezera krastā atrodas “Āraišu ezerpils Arheoloģiskais parks”, kura centrālais apskates objekts ir Āraišu ezera mītnes jeb ezerpils rekonstrukcija (1.attēls). Parka veidošanās vēsture ir atsevišķas analīzes vērta, tāpēc šeit tuvāk pievērsīšos Āraišu pirmās eksperimentālās ēkas jeb tā sauktā “proves namiņa” tapšanai 1981.gadā un 2021.gadā uzsāktās eksperimentālās ēkas būvniecības uzsākšanas mērķiem un aspektiem. 

Katra rekonstrukcija pamatā sastāv no trim elementiem: primārie avoti, sekundārie avoti un pieņēmumi. Pirmais solis ceļā uz rekonstrukciju ir arheoloģisko datu apkopošana un analīze. Šie dati ir primārie avoti un tajos balstītā rekonstrukcijas daļa ir visticamākā. Tajā pat laikā jāatzīmē, ka, neskatoties uz to, ka izrakumu laikā iegūtie avoti tiek uzskatīti par primāriem,  izrakumos fiksēto datu pilnīga objektivitāte tomēr ir ilūzija (Hodder & Hutson, 2004), un rekonstrukciju autoriem arī pret tiem jāizturas kritiski. 

Āraišu ezera saliņā izrakumi arheologa Jāņa Apala vadībā veikti no 1965. – 1969.gadam un no 1975. – 1979.gadam. Pirmā posma izrakumi notika galvenokārt salas vidusdaļā, bet otrā posma izrakumi jau bija saistīti ar lēmumu par Āraišu ezerpils rekonstrukcijas īstenošanu. To uzdevums bija izpētīt līdz šim nepētīto ezerpils dienvidu daļu un iegūt papildu materiālus rekonstrukcijas projekta izstrādāšanai. Abu izrakumu posmu laikā izpētīja aptuveni 70% no ezerpils platības. Atsegtās arheoloģiskās koksnes saglabāšana brīvdabā tolaik tika uzskatīta par pārlieku sarežģītu, pat nerealizējamu variantu. Tieši tādēļ nolēma, ka arheoloģiskā celtniecības materiāla saglabāšanā liela nozīme būs rekonstrukcijai. Lai pārliecinātos par savu zinātnisko secinājumu pareizību, 1981.gadā J.Apala vadībā rekonstruēja pirmo 9.gadsimta dzīvojamo ēku (2.attēls). Tolaik eksperiments tika atzīts par sekmīgu un apstiprināja autora secinājumu pareizību (Mugurēvičs, 2000). 

Neskatoties uz Āraišu ezerpilī izrakumos iegūto plašo datu klāstu, lai izstrādātu pirmās eksperimentālās ēkas un vēlāk visas rekonstrukcijas projektu, bija nepieciešams aizvietot trūkstošo informāciju ar sekundārajiem avotiem. Kā atzina J.Apals, Latvijas teritorijā izmantojami salīdzināmie dati par 9. – 10.gadsimta celtnēm nebija pietiekami, un iepriekš veidotās arheoloģiskās rekonstrukcijas nebija izmantojamas šim nolūkam (Apals, 1994). Rezultātā nolēma apakšējās ēkas daļas atjaunot kā izrakumos atsegto oriģinālu kopijas, bet trūkstošās augšdaļas rekonstruēt kā apakšdaļu konstruktīvu turpinājumu un nobeigumu, par paraugiem izmantojot kultūrslānī atrasto celtņu augšdaļu būvdetaļas, kā arī etnogrāfiskas paralēles (Apals, 1994). Šajā ziņā 1981.gada eksperimentālās ēkās būvniecība neapšaubāmi ietvēra tobrīd uzkrātās zināšanas, dažādus apsvērumus, un ir sava laika vizualizēta  un materiāli īstenota teorija (3.attēls). Āraišu pirmā eksperimentālā ēka nostāvēja 21 gadu, līdz sliktā tehniskā stāvokļa dēļ tika nojaukta. 

Atbilstoši arheoloģisko izrakumu materiālam, pirmo eksperimentālo ēku cēla no apaļiem egles un priedes baļķiem un kārtīm. Aplodas un durvju vērtnes izgatavoja no plēstiem apses koka dēļiem. Izmēģinājuma nolūkā celtnē iebūvēja gan iepriekšējā ziemā (1980.gada decembrī), gan vasarā (1981.gada jūlijā), būvdarbu laikā cirstus kokus. Plēstos dēļus izgatavoja no 1980.gada ziemā cirstiem apses baļķiem. Kokus iebūvēja ar visu mizu, nelīdzenās vietas virspusē pietēšot. Baļķu spraugas aizdrīvēja ar sūnām un mizām (4.attēls). Dzīvojamā telpā grīdojumu pārklāja ar māla klonu. Telpas vidū novietoja māla krāsni, pie gala sienas –lāvu, gar sānu sienām – solus, bet ieejas fasādes tuvākajā labajā stūrī  - saimnieciskas nozīmes iebūvi (Sast.Caune, 2012). 

Eksperimentā fiksēja dažādus datus, piemēram:  2,3 m garus un 15 – 18 cm resnus, zarainus greizas šķiedras baļķus ar ķīļiem un vāli varēja pārplēst  15 – 16 min laikā, bet taisnus, bezzarainus baļķus – 2 minūtēs. Nepieredzējuši cirtēji ar šaurasmens cirvjiem (cirvja zoba platums 5 cm) varēja nogāzt 20 cm resnas egles 4 - 7 minūtēs, bet profesionāls mežstrādnieks – 40 sekundēs. Tāpat J.Apals izdarījis secinājumus, ka, strādājot ar senajiem darbarīkiem, trīs vīri  20 – 25 m2 lielu dzīvojamo ēku varējuši uzcelt pāris mēnešu laikā un atzinis to par optimālo darbaspēka daudzumu, kas cits citam palīdz, bet netraucē (Apals, 1996).

Tāpat tika konstatēts, ka svaigi cirstie jauno egļu stumbri izrādījās teicams būvmateriāls: zaļie baļķi labi iegūlās sienu vainagos, to virspuses vajadzēja tikai nedaudz pietēst. Baļķi žuva palētināti, mitrumam iztvaikojot pa pietēsto virsmu, bet atstātā miza piekalta pie koksnes, pasargājot to no straujas izžūšanas un līdz ar to arī plaisāšanas. Vietās, kur miza bija noplēsta, zaļajos stumbros parādījās plaisas, gar noplēsumu malām – mizgrauži, kas gan tālāk neizplatījās. Turpretī ziemā cirstie koki jau bija iežuvuši un to iestrāde ēkā prasīja lielāku darbu. Mizgraužu bojātā miza šiem baļķiem viegli atdalījās, un karstajā vasarā koki plaisāja (Sast.Caune, 2012).    

Jāpiemin, ka nereti pēc visu primāro un sekundāro avotu izmantošanas joprojām nav skaidrības par atsevišķām rekonstrukcijas daļām, kā tas bija arī Āraišu dzīvojamās ēkas gadījumā. Lai arī samazināta līdz minimumam – ikvienas rekonstrukcijas daļa ir pieņēmumi. Par tām ēkas daļām, par kurām trūkst primāro un sekundāro avotu, pieņēmumi ir absolūti neizbēgama rekonstrukcijas procesa daļa. Piemēram, ir praktiski neiespējami pilnīgi precīzi noteikt, cik vainagu augstumā celtas Āraišu dzīvojamās ēkas vai kāda bijusi ēkas jumta konstrukcija vairāk kā pirms tūkstoš gadiem. Tāpēc vienīgais ceļš ir  zināšanās balstīts pieņēmums, kas galu galā ir subjektīvs lēmums. Tomēr jāatzīst, ka daļu neskaidros jautājumus un pieņēmumus ir iespējams pārbaudīt praksē, tādējādi arheoloģiskās vietas rekonstrukcija var kalpot vienai vai abām funkcijām - objekta interpretācijai un eksperimentālajiem pētījumiem (ICOMOS, 1990), kas īstenotas arī Āraišu gadījumā. 

Turpinot J.Apala aizsākto darbu seno mājokļu eksperimentālo rekonstrukciju jomā, Āraišu ezerpils Arheoloģiskā parkā, t.s. Meitu salā, 2021.gadā uzsākta jaunas eksperimentālās ēkas būvniecība. Šāda lēmuma pieņemšanā svarīgi bija trīs savstarpēji saistīti jautājumu loki:

1. Kā nodrošināt specifisku prasmju un zināšanu iegūšanu, apkopošanu un tālāknodošanu, kas nepieciešamas Āraišu ezerpils rekonstrukcijas saglabāšanai ilgtermiņā? To vidū ir gan tradicionālās amatprasmes, gan zināšanas par izmantojamo materiālu iegūšanu un īpašībām, gan izpratne par ēku konstruktīvo risinājumu kopumā. Līdzšinējā pieredze skaidri norādīja, ka ezerpils remonta darbos nav pieļaujams iesaistīt nepieredzējušus un neprofesionālus būvniekus, jo apmācība un dotie norādījumi darbu laikā nenodrošina vajadzīgo darbu izpildījuma kvalitāti. 
2. Kaut arī J.Apala ieguldītais darbs rekonstrukcijas tapšanā ir milzīgs, viņa atstātajā mantojumā ir vēl daudz neizzinātā. Kādā virzienā turpināt J.Apala aizsākto darbu? Āraišu ezerpils arheoloģiskais materiāls sniedz plašas iespējas pētniecībai, kā arī, pielietojot eksperimentālās arheoloģijas metodes, izvirzīt un pārbaudīt jaunas hipotēzes. 
3. Kā noritēja cilvēku ikdienas dzīve ezerpilī? Izrakumu materiāls ļauj izveidot maksimāli pietuvinātu ēkas iekārtojumu un pārbaudīt tā funkcionalitāti, kā arī pēc oriģinālajiem paraugiem izgatavot un novērtēt darbībā dažādus senos mājsaimniecības priekšmetus. Tomēr šobrīd Āraišu ezerpils oriģinālajā rekonstrukcijā dažādu drošības apsvērumu dēļ to nav iespējams realizēt. 

Lai risinātu šos jautājumus, paredzēts, atkārtojot J.Apala veikto arheoloģisko eksperimentu, uzbūvēt vienas ezerpils ēkas rekonstrukciju t.s. Meitu salā, kurā jau atrodas akmens un bronzas laikmetu mājokļu ideālrekonstrukcijas un regulāri tiek organizēti “dzīvās vēstures” demonstrējumi (5.attēls).

Uzsāktais ēkas rekonstrukcijas process daudzējādā ziņā ir sarežģīts, tomēr īpaši plānots pievērsties tam, lai skatītājs uztver un izprot rekonstrukcijas problēmas un neskaidrības. Tas nozīmē sniegt iespējami pilnīgu priekšstatu par esošajām zināšanām, bet tomēr panākt, lai skatītājs apzinās, ka neviena rekonstrukcija nav pilnībā patiesa. Dažreiz labi veidotām rekonstrukcijām piemīt spēja nodot autentiskumu tādā veidā, ka skatītājam no malas tā var šķist kā neapstrīdama atsauce uz pagātni. Tāpēc jāapzinās, ka  rekonstrukcijas, ja tās tiek nepareizi pasniegtas, var izveidot maldinošu priekšstatu par attiecīgajām pagātnes reālijām. Tādējādi ēkas rekonstrukcijas tapšanas uzstādījums ir nevis pēc iespējas ātrāk uzcelt ēku, bet izvirzīt risināt arvien jaunus zinātniskus jautājumus, dokumentēt tās prasmes un pamatojumus, kas nepieciešami Āraišu ezerpils rekonstrukcijas uzturēšanai un remontdarbiem, kā arī rosināt dažādu iesaistīto pušu diskusijas. Visus soļus rekonstrukcijas tapšanā pavada dokumentēšana, datu vākšana un skaidrojošas piezīmes, ar mērķi arheoloģiskā parka apmeklētājam parādīt izmantotos avotus un atklāti apspriest rekonstrukcijas nenoteiktību. Gan būvniecības, gan izpētes darbus paredzēts turpināt arī 2022.gadā.

Lai arī gribētos apgalvot, ka mūsdienās rekonstrukcijas ir pamatotākas un materiāls, uz kurām tās balstītas, apzināts ievērojami plašāk, daudzi piemēri rāda, ka bieži vien šāds apgalvojums ir kļūdains. Protams – vienmēr ir jānošķir komerciāla rakstura rekonstrukcija no zinātniskas, taču šīm kategorijām nav jābūt viena otru izslēdzošām (Hageneuer, 2020).  

Āraišu eksperimentālās mājas būvniecības gaita pierāda, ka, pat veicot vienkāršus procesus, nezināmo mainīgo skaits strauji palielinās, katra nākamā soļa zinātniskā pamatojuma nodrošināšana ar atbilstošu arheoloģisko materiālu ir milzīgs izaicinājums. 

Jāatzīmē, ka dažās publicētajās aptaujās (Paardekooper, 2012; Breznik, 2014) kā galveno arheoloģisko muzeju (parku) apmeklējuma iemeslu apmeklētāji norāda interesi par pagātni. Tāpēc ikvienas rekonstrukcijas tapšanas gaitā arheologam ir jāuzņemas atbildība par procesa un rezultāta atbilstošu pasniegšanu, izvairoties radīt tādu pagātnes tēlu, kas tiek pieņemts bez diskusijas. Kritiskā domāšana jāienes jebkurā muzejā, tajā skaitā arī arheoloģiskajā parkā. Paradoksāli, ka paaugstinot rekonstrukcijas reālismu, tiek palielināts arī tās potenciāls radīt noteiktu, skatītāja atmiņā autoritatīvi iegulstošos pagātnes tēlu, tādējādi bieži vien tikai veicinot un vairojot maldīgu priekšstatu rašanos un izplatību. 

Tas, protams, nenozīmē, ka nevajadzētu veidot sarežģītas rekonstrukcijas vai turpināt izmantot virtuālās vides iespējas. Zinātniska pagātnes skaidrošana plašākā sabiedrībā patiesībā ir arheoloģisko rekonstrukciju svarīgākā daļa. Attiecībā uz visas ezerpils rekonstrukciju – pieaugošās tehnoloģiskās un virtuālās vides iespējas pieļauj pārbaudīt dažādās hipotēzes par pagātni, neiejaucoties J.Apala veidotās brīvdabas rekonstrukcijas struktūrā. Tuvākās nākotnes uzdevums ir izveidot virtuālu ezerpils modeli, kurā būtu iespējama visu zināmo datu apkopošana dažādu kopsakarību meklēšanai un analīzei. Izmantojot uzkrātos datus un mērķtiecīgi iegūstot jaunus, tos apvienojot un apstrādājot ar mūsdienu tehnoloģiskajām iespējām, nākamais uzdevums būtu konstruēt ne tikai seno latgaļu dzīvesvietu ezerā, bet arī tolaik pastāvējušo apkārtējo telpu jeb ainavu.

Visbeidzot – gan brīvdabas, gan virtuālu rekonstrukciju veidošana ir lieliska iespēja nonākt pie labāk skaidrotas un izprastas pagātnes nākotnē, iesaistot arheoloģiskā parka apmeklētājus domāšanas procesā, nevis aizvien atkārtojot iepriekš sagatavotus vēstījumus. 

Atsauces:

1. Professor and archaeologist Simon James: “Every reconstruction is wrong. The only real question is, how wrong is it?” In: https://smarthistoryblog.org/2015/12/15/archaeological-reconstructions-by-sebastian-hageneuer-m-a/ (Skatīts: 15.12.2021.)

Izmantotie materiāli: 

1. Apals, J., 1994. Āraišu ezerpils rekonstrukcija. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Nr. 2., 1–9.lpp.
2. Apals, J., 1996. Senie mājokļi Latvijā. RaKa.
3. Breznik, A., 2014. Management of an Archaeological Park. Ljubljana: National Museum of Slovenia.
4. Caune, S. A., 2000. Arheologs Dr.hist., Dr.hist.h.c. Jānis Apals. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds.
5. Hageneuer, S., 2020. The Challenges of Archaeological Reconstruction : Back Then, Now and Tomorrow. In: S. Hageneuer, ed. Communicating the Past in the Digital Age: Proceedings of the International Conference on Digital Methods in Teaching and Learning in Archaeology (12–13 October 2018). London: Ubiquity Press, p. 101–112.
6. Hodder, I. & Hutson, S., 2004. Reading the Past. s.l.:Cambridge University Press.
7. ICOMOS, 1990. Charter for the Protection and Management of the Archaeological Heritage. Lausanne.
8. Mugurēvičs, Ē., 2000. Dr.hist., Dr.hist.h.c. Jāņa Apala dzīve un zinātniskā darbība. Sast.A. Caune. Arheologs Dr.hist., Dr.hist.h.c. Jānis Apals. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 7–18.lpp.
9. Paardekooper, R. P., 2012. The Value of an Archaeological Open-Air Museum is in its use. Leiden: Sidestone Press.
10. Sast.Caune, A., Apala,  Z., 2012. Jānis Apals. Āraišu ezerpils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds.
11. Vilka, A., 2000. Āraišu ezerpils rekonstrukcija: kultūras resursa vērtība un dažas arheoloģiskās interpretācijas iespējas.A. Caune, red. Arheologs Dr.hist., Dr.hist.h.c. Jānis Apals. Rīga: Latviijas Vēstures institūta apgāds,114–125.lpp.