Lerhis, A. Latvijas diplomātiskā dienesta ieguldījums mūsu valsts de iure statusa saglabāšanā (1940. - 1988. g.). Diena. 1998., 13. februārī, 13. lpp.

Latvijas diplomātiskā dienesta ieguldījums mūsu valsts de iure statusa saglabāšanā (1940. - 1988. g.)

Jau vairākus gadus Latvijas Republikas Ārlietu ministrija iedibinājusi tradīciju Latvijas valsts starptautiskās de iure atzīšanas (1921. g. 26. janvārī) gadadienā pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas diplomātu darbam - tā vēsturiskajām tradīcijām, šodienai, kā arī nākotnes plāniem un redzējumam. Ministrijā 26. janvāri atzīmē arī kā Diplomātu dienu.

Šogad atzīmēsim mūsu valsts proklamēšanas 80. gadskārtu, no kuriem Latvija patiešām bijusi pilnīgi neatkarīga tikai nepilnus 30 gadus. Piecdesmit nebrīves gadi dzimtenē tikpat ilgus gadus radīja sarežģītu un specifisku periodu Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vēsturē. Latvijas diplomātiskā dienesta darbība brīvajā pasaulē kopš dzimtenes okupācijas brīža 1940. gada vasarā līdz pat Latvijas valstiskās neatkarības pilnīgai atjaunošanai 1991. gadā bija šāds reālpolitiskas, neatlaidīgas diplomātiskās cīņas paraugs sarežģītos apstākļos pret lielu pārspēku, bet iespēju robežās izmantojot Latvijas Republikas de iure atzīšanas saglabāšanos un starptautisko tiesību normu un principu dotās iespējas. Tā ir mācību grāmata šodienai, paraugs cīņai par valsts interešu aizstāvēšanu, uzticību Latvijas valstij tās viskritiskākajās dienās, ticību valsts faktiskās neatkarības atjaunošanai.

Padomju okupācijas un aneksijas laikā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiskie dienesti ārzemēs Padomju Savienībai bija ārkārtīgi neizdevīgi vairāku iemeslu dēļ, bet arī tāpēc, ka simbolizēja Baltijas valstu starptautiski tiesiskā statusa saglabāšanos. Kā 1996. gada jūnijā Lietuvas presei pastāstīja visvecākais Lietuvas diplomāts A. Simutis, šie dienesti Maskavai bija kā skabarga un vairākkārt tika mēģināts Vašingtonu piespiest slēgt trīs Baltijas valstu diplomātiskās misijas.

PSRS aktivizēja šos centienus īpaši vēl pārbūves periodā, kad Maskava izvirzīja “jaunās politiskās domāšanas” ideju starptautiskajās attiecībās un tāpēc baltiešu pārstāvniecību slēgšanu izvirzīja Amerikai kā ieteikumu un vienu no priekšnoteikumiem abu valstu attiecību uzlabošanai. Minēto prasību īstenošana apstākļos, kad Baltijā sākās tautas kustības un pieaugošu atbalstu guva neatkarības ideja, diplomātisko pārstāvniecību likvidēšana būtu būtisks trūkums cīņā par neatkarību. Var hipotētiski pieņemt, ka tieši tāds arī bija PSRS mērķis - redzot notikumu attīstību Baltijā, censties izmantot pēdējo iespēju un pēdējā brīdī pārtraukt juridiski atzītās pirmskara Latvijas, Igaunijas un Lietuvas diplomātisko dienestu darbību. Sekmju gadījumā Padomju Savienībai tas būtu bijis jauns arguments, lai neatzītu Latvijas valsts starptautiski tiesisko eksistenci un arī Latvijas neatkarības sasniegšanas gadījumā uzskatītu Latviju par jaundibinātu valsti.

Taču ASV neatkāpās no Baltijas okupācijas un aneksijas neatzīšanas doktrīnas un turpināja atzīt triju valstu minētās pārstāvniecības, tādējādi pēdējā iespējamā brīdī novēršot arī Latvijas diplomātiskā dienesta darbības izbeigšanu. Tieši Latvijas diplomātiskais dienests pēc 1940. g. okupācijas bija vienīgā de iure Latvijas Republikas varas institūcija, kurai objektīvi (atrašanās ārpus okupētās valsts teritorijas) bija saglabājušās iespējas pastāvēt un kas turpināja darboties bez pārtraukuma visu Latvijas de facto okupācijas periodu līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai un tādējādi, kaut arī ļoti ierobežotā apjomā, realizēja Latvijas Republikas valsts varas funkcijas.

1940. gada 17. maijā Latvijas Ministru kabinets nolēma piešķirt sūtnim Londonā K. Zariņam ārkārtējas pilnvaras aizstāvēt Latvijas intereses ārzemēs. Šīs pilnvaras stātos spēkā arī tad, ja kara apstākļu dēļ Latvijas valdībai nebūtu iespējams uzturēt sakarus ar Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām misijām Rietumeiropā, bet spēkā stāšanās laiku noteiktu ārlietu ministrs, dodot attiecīgu rīkojumu sūtnim Londonā. Ja tehnisku iemeslu dēļ ārlietu ministram nebūtu iespējams nodot rīkojumu sūtnim Londonā, pēdējam piešķirtās ārkārtējās pilnvaras stātos spēkā automātiski.

Kaut arī pilnvarām piemita būtiski trūkumi un ierobežotība, tomēr tām turpmāk izrādījās visai svarīga nozīme cīņā par Latvijas valsts de iure pastāvēšanas turpināšanos un īpaši Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta turpmākās darbības nodrošināšanā. Vēl pilnvaras parādīja Latvijas valdības apņēmību gatavoties ārkārtas situācijai un nepiekāpties potenciālas agresijas priekšā. Pēc padomju okupācijas PSRS represīvās iestādes pratināja un apsūdzēja vairākus Latvijas valsts darbiniekus sakarā ar šīm slepenajām pilnvarām. Arī pēc Otrā pasaules kara vairākus gadu desmitus PSRS netieši atzina ārkārtējo pilnvaru nozīmi, jo tā izvērsa pret pilnvarām niknu propagandas kampaņu.

Neskatoties uz iepriekšējiem Latvijas sūtņu brīdinājumiem par kara neizbēgamību, Molotova - Ribentropa slepeno protokolu esamību un pietiekami neievērojot sūtņu padomus ārpolitikas formulēšanā, valdība 1940. gada jūnija okupācijas dienās atturējās dot uzdevumu pārstāvniecībām ārzemēs starptautiski protestēt pret okupāciju un informēt pasauli par notikumu patieso gaitu Latvijā. Latvijas Republikas valdības starptautiska protesta trūkums ievērojami sarežģīja Latvijas sūtņu rietumvalstīs situāciju. Taču jāņem vērā arī tas, ka Latvijas likumīgā valdība savas pastāvēšanas pēdējās dienās 17.-20. jūnijā vēl cerēja uz to, ka arī pēc okupācijas Latvija varēs saglabāt kaut vai ierobežotu neatkarību un veidot attiecības uz Latvijas - PSRS savstarpējās palīdzības līguma pamatiem; arī PSRS tobrīd vēl nebija apšaubījusi Latvijas kā neatkarīgas valsts statusu.

Latvijas sūtņiem kopš pirmajām okupācijas dienām tika sniegta ļoti ierobežota informācija par situācijas izmaiņām dzimtenē, likumīgās valdības nomaiņu ar padomju emisāru valdību. Bet jūlijā no Rīgas pienāca satraucošākas vēstis, it īpaši, kad kļuva zināms, kādā veidā jaunā valdība gatavojas vēlēšanām.

Tāpēc Latvijas diplomātiskie darbinieki ārzemēs jau jūlija pirmajā pusē pakāpeniski nonāca pie secinājuma, ka: 1) sūtņi tikuši maldināti; 2) Latvijā noticis okupācijas fakts, jaunā Latvijas “tautas” valdība ir vairs tikai formāli neatkarīgas valsts formāli neatkarīga valdība un īstenībā darbojas saskaņā ar padomju emisāra A.Višinska rīkojumiem; un 3) Padomju Savienība Latvijā pakāpeniski ar varu un viltu īsteno ne tikai karaspēka neierobežota kontingenta ievešanu, bet arī tālāku Latvijas aneksijas un inkorporācijas procesu. Sūtņi sāka rīkoties sūtņa Londonā K. Zariņa vadībā saskaņā ar viņam piešķirtām ārkārtējām pilnvarām. Padomju Savienība Latvijas un pārējo Baltijas valstu neatkarības iznīcināšanu apzināti veica pakāpeniski, plānveidīgi, vairākos posmos, spēka spiediena metodes piesedzot ar argumentāciju par jaunu formāli neatkarīgu valdību un parlamenta vēlēšanās izteiktu “tautas brīvu gribu”. Tāpēc Latvijas un pārējo Baltijas valstu diplomātu iespējami ātrākai reakcijai pie citu valstu valdībām izrādījās svarīga nozīme Baltijas valstu tiesiskās atzīšanas turpināšanas nodrošināšanā.

Vairākās Rietumu valstīs akreditētie Latvijas Republikas pēdējās pirmskara likumīgās valdības ieceltie diplomātiskie pārstāvji jau 1940. gada jūlijā uzsāka diplomātisko cīņu par Latvijas valstiskuma tiesiskās atzīšanas turpināšanu. Viņi uzņēmās iniciatīvu un rakstveidā iesniedza protestus pret padomju okupāciju to Rietumu valstu valdībām, pie kurām bija akreditēti. Šajos diplomātiskajos protestos viņi aicināja Rietumu valstu valdības tiesiski neatzīt okupētājas valsts Padomju Savienības pārspēka priekšā Baltijā notikušās militāri politiskās pārmaiņas, resp., centās panākt padomju okupācijas un vēlāk arī aneksijas un inkorporācijas starptautisku juridisku neatzīšanu, Latvijas valstiskuma de iure atzīšanas turpināšanu no starptautisko tiesību viedokļa. Ne Latvijas pirmskara pēdējā likumīgā valdība, bet gan Latvijas oficiālie pārstāvji ārzemēs ir starptautiski protestējuši pret Latvijas okupāciju, aneksiju un inkorporāciju un pieprasījuši Padomju Savienības rīcības Latvijā tiesisku neatzīšanu un savukārt Latvijas Republikas valstiskuma de iure atzīšanas turpināšanu.

Baltiešu diplomātu pirmā reakcija uz notikumiem savās valstīs aizsākās jau tūlīt pēc tam, kad Maskavas inspirētie Baltijas valstu “tautas” parlamenti 1940. gada jūlija otrajā pusē nobalsoja par Baltijas valstu iekļaušanos Padomju Savienībā, tātad savu valstu neatkarības iznīcināšanu. Svarīgi, ka sūtņi starptautiski protestēja jau divas nedēļas pirms Latvijas aneksijas un inkorporācijas procesa oficiāla nobeiguma un pilnīgas juridiskas noformēšanas 1940. gada 5. augustā.

1940. gada jūlijā K. Zariņš un sūtnis Vašingtonā A. Bīlmanis iesniedza protestus attiecīgi Lielbritānijas un ASV valdībām sakarā ar padomju okupāciju un aicināja neatzīt to. A.Bīlmanis jau 13. jūlijā nāca klajā ar paskaidrojumu, kurā norādīja, ka priekšā stāvošās vēlēšanas ir pretrunā ar Latvijas Satversmi un vēlēšanu likumu; prasīja aizsargāt Latvijas un tās pilsoņu īpašumus ASV pret Padomju Savienības mēģinājumiem tos pārņemt. Savukārt 21. jūlija deklarācijā Bīlmanis attēloja Latviju kā neizprovocētas agresijas upuri.

Kaut arī rakstveidā tas netika fiksēts, tālākajā attieksmē pret Baltijas valstu pārstāvjiem Rietumvalstis parādīja, ka tās atzina K. Zariņa ārkārtējās pilnvaras. Piemēram, tika atzītas K. Zariņa un viņa pēcteču LR diplomātiskā dienesta vadītāju amatos A. Spekkes un A. Dinberga (divi pēdējie nepārmantoja ārkārtējās pilnvaras, jo pašas pilnvaras šādu iespēju neparedzēja) tiesības iecelt jaunus Latvijas diplomātiskos pārstāvjus vairākās Rietumu valstīs. ASV ārlietu ministra vietas izpildītāja Samnera Vellsa 1940. gada 23. jūlija bezprecedenta deklarācija 51 gadu (līdz 1991. gada septembrim) noteica ASV pozīciju Baltijas valstu neatkarības jautājumā un tādējādi nodrošināja Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību pastāvēšanu Amerikas Savienotajās Valstīs. ASV bija pirmā valsts, kas ievadīja Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku. Pēc okupācijas un aneksijas iestāšanās Baltijā rietumvalstis turpināja atzīt Latvijas diplomātus kā neatkarīgās Latvijas pēdējās likumīgās valdības likumīgos pārstāvjus. Arī kopš Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas ASV un vairākas citas valstis ir vairākkārt atsaukušās uz Baltijas valstu aneksijas neatzīšanas politiku to apspiestības gados.

Jau 1940. gada 6. augustā A. Bīlmanis publicēja paziņojumu, kurā izteica protestu pret PSRS rīcību un uzsvēra, ka Maskavas rīcībai nav nekāda likumīga pamata un ka padomju vara nav ievērojusi pat tos likumus un lēmumus, uz kuriem tā pati bija atsaukusies; un ka padomju agresija ir notikusi, balstoties uz karaspēku. Diplomātu precīzai un aktīvai rīcībai, iesniegtajiem diplomātiskajiem protestiem bija būtiska nozīme Latvijas valstiskuma turpināšanās jautājumā. Otrā pasaules kara apstākļos Eiropu nodarbināja galvenokārt lielvalstu militārā konfrontācija, tāpēc Baltijas reģionam starptautiski tika pievērsta ļoti neliela uzmanība un daži sūtņu protesti šo objektīvo situāciju nevarēja būtiski izmainīt. Kaut arī diplomātu iespējas pievērst uzmanību Baltijas valstu liktenim bija ierobežotas, viņu protesti bija svarīgi tanī aspektā, ka tie starptautiski parādīja starptautiski atzīto Baltijas valstu pārstāvju strikti negatīvo attieksmi pret savu valstu neatkarības iznīcināšanu. Bez tam diplomāti uzsāka ārpolitiski un iekšpolitiski sarežģītās Baltijas valstu situācijas un padomju īstenoto pasākumu patiesās būtības izskaidrošanu ārvalstu valdībām un diplomātiem.

1940. gada vasarā, paliekot bez Latvijas likumīgas valdības un ārlietu resora atbalsta, Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām ārzemēs radās jauns vissvarīgākais uzdevums - turpināt pārstāvēt de iure pastāvošo Latvijas valsti, veikt diplomātiskus centienus Latvijas starptautiski tiesiskā statusa nemainīgai saglabāšanai un cīnīties par Latvijas neatkarības faktisku atjaunošanu perspektīvā nākotnē. Lai to veiktu, sūtniecībām nevarēja būt nekādu citu līdzekļu kā tikai balstīšanās uz starptautisko tiesību normām. Tāpēc diplomāti tās lietoja precīzi un uzkrāja vērtīgu pieredzi, kas noderēja 80.-90. gadu mijā.

1940. gada augustā daļa Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību ārzemēs tika nodota PSRS pārstāvniecībām attiecīgajās valstīs. Tomēr daļa neatkarīgās valsts pārstāvniecību (tur, kur pārstāvniecību turpmāku pastāvēšanu turpināja atbalstīt rezidences valstu valdības) 1940. gada augustā - septembrī nepakļāvās padomju pārstāvniecību uzstājīgajām prasībām, nepildīja Latvijas PSR valdības rīkojumu par Latvijas pārstāvniecību darbības izbeigšanu ārzemēs, nelikvidējās un turpināja strādāt. 1940. - 1941. gadā atlikušajās pārstāvniecībās un visā Latvijas diplomātiskajā dienestā kopumā tika izdarīta pārstrukturēšanās. Savukārt daudzus no tiem ievērojamiem diplomātiem, kuru pārstāvniecības bija spiestas izbeigt savu darbību un kuri atgriezās Latvijā, PSRS varas iestādes vēlāk represēja.

Turpmāk pārstāvniecību darbību lielā mērā noteica Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs un attiecīgās pārstāvniecības vadītājs. Diplomātiskās misijas turpināja darbību saskaņā ar Latvijas Republikas tiesību aktiem un pēdējās likumīgās valdības ārkārtējām pilnvarām. Atšķirībā no palikušajām Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām citās rietumvalstīs, LR sūtniecība Vašingtonā baudīja pilnu diplomātisku atzīšanu. Arī tajās valstīs, kurās Latvijas pārstāvniecību darbības turpināšana tika atļauta, ne visas pārstāvniecības bija pilnā mērā atzītas no attiecīgo valstu valdību puses. Brīvās pasaules valstis līdz 80. gadu vidum Latvijas diplomātiskā dienesta diplomātu pakāpēs turpināja atzīt tikai tās personas, kas bija darbojušās kā diplomāti līdz 1940. gadam. Vēlāk tās piekrita par Latvijas diplomātiskā dienesta darbiniekiem atzīt arī gados jaunākas personas. Dažās valstīs grupa Latvijas diplomātu turpināja darboties personālā (individuālā) statusā, ārpus pārstāvniecībām, ar ierobežotām tiesībām veikt diplomātiskās funkcijas. Tas uzlika Latvijas pārstāvju darbībai zināmus ierobežojumus, tomēr tās pārstāvēja de iure pastāvošo Latvijas valsti un dažādā veidā sekmēja centienus atgūt Latvijas neatkarību.

1940. gada rudenī ārkārtējo pilnvaru nesējs K. Zariņš Londonā griezās pie angļu valdības, lai viņam ļautu ierosināt Latvijas trimdas valdības dibināšanas jautājumu, bet viņam to neatļāva. Britu valdība atbildēja, ka K. Zariņam esot sūtņa akreditīvs, ģenerālkonsula eksekvatūra un ārkārtējās pilnvaras un ar to ir pietiekami; rietumvalstu valdības trimdas valdību neatzītu un nesankcionētu. Pie valdības dibināšanas jautājuma K. Zariņš vairākkārt atgriezās arī vēlāk, bet viņam atbildēja, ka, ja viņš dibinātu trimdas valdību, tad Rietumvalstis būtu spiestas revidēt attiecības ar viņu. Tāpēc K. Zariņš rakstīja: “Tad vairs nepastāvētu oficiālās Latvijas personas vai iestādes. Tagad mēs šeit turpinām strādāt zem sarkanbaltsarkanā karoga kā pirms kara”. Diplomātiem bija jāizvairās no neapdomīgas rīcības, kā rezultātā sūtniecības un konsulāti varētu tikt likvidēti.

Latvijas diplomāti nenogurstoši pasaulei atgādināja Latvijas esamību un aizstāvēja tās godu, nodrošināja valsts juridisko eksistenci, saglabāja Latvijas zeltu ārzemēs, saglabāja un sargāja LR pārstāvniecību mazās teritorijas rietumvalstu galvaspilsētās arī tad, kad ilgus gadus cerības uz pārmaiņām tikpat kā nebija. Ilgus gadus sūtniecības Londonā un īpaši Vašingtonā kā LR valsts iestādes bija simboli neatkarīgas Latvijas tiesiskai eksistencei un mērķim atjaunot faktisko neatkarību.

Piecdesmit gadus Latvijas sūtņi, pilnvarotie lietveži un konsuli ārzemēs aktīvi cīnījās pret nacionālsociālistisko un komunistisko propagandu.Viņi aizstāvēja ārzemēs nonākušo LR pilsoņu tiesības un intereses pastāvošo tiesību un likumu robežās un tradīcijās. Tika darīts viss iespējamais, lai pēckara gados latviešu bēgļi un gūstā kritušie karavīri netiktu izdoti padomju repatriācijas iestādēm ārzemēs. Darbinieki centās atrast līdzekļus medikamentu iegādei un palīdzībai bēgļiem. Kara gados diplomāti izplatīja pasaulē ziņas par Latvijas starptautiski tiesisko stāvokli, apstākļiem Latvijā, nacistu un komunistu noziegumiem pret Latvijas iedzīvotājiem. Diplomātiskie pārstāvji risināja ārvalstu ostās esošo Latvijas Republikai piederējušo kuģu īpašumu jautājumu un jūrnieku intereses, sūtniecību namu īpašumu jautājumus, izprata trimdas latviešu kopības nepieciešamību un veicināja latviešu organizāciju izveidošanos. Tika veikts nozīmīgs darbs konsulāro jautājumu kārtošanā - meklēja pazudušus radus un ziņas par svešumā izklīdušiem latviešiem, izdeva un pagarināja Latvijas ārzemju pases (tās atzina diezgan daudzas valstis), izdeva apliecības un apliecinājumus utt. Sūtniecības atmaskoja padomju mēģinājumus demonstrēt Baltijas padomju republiku “pārstāvniecību” starptautiskajā arēnā, iekļaujot viņus padomju delegāciju sastāvos pēckara konferencēs. Pārstāvniecības veica nozīmīgu ārējās informācijas darbu: publicēja Rietumvalstu deklarācijas, paziņojumus un citus dokumentus, ciktāl tie attiecās uz Latviju, sniedza iegūtās ziņas par patieso stāvokli padomju iestāžu kontrolētajā Latvijā. Latvijas pārstāvniecības sadarbojās ar latviešu un baltiešu kopīgajām organizācijām rietumvalstīs. Sūtniecības varēja izteikt savu viedokli tikai pa diplomātiskajiem kanāliem, pastāvēja arī citi ierobežojumi.

Pēc Latvijas aneksijas LR sūtniecības neveidoja kontaktus ar padomju ielikto LPSR valdību, un tādēļ visam Latvijas diplomātiskajam dienestam 1940. - 1988. gadā nebija nekādu kontaktu ar Latviju. 1989. gadā sūtniecības Vašingtonā darbinieki sāka uzņemt neatkarības atbalstītāju kustību līderus no Latvijas. LR diplomātiskā dienesta darbībā 1989. gadā sākās jauns posms - sadarbība un atbalsts Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atgūšanas prasībām ne vairs tikai trimdā, bet centieniem arī pašā Latvijā.

Publicēts: Diena. 1998., 13. februārī, 13. lpp.

Ievietots: 09.02.2004.