Niedre, Uģis. Dabiskās maģijas un fizikas profesors Johans Jēkabs Jānis Štrauss. Historia.lv (21.10.2024)

Ir tādi latvieši, kas dzīves laikā bija maz pazīstami, bet šodien visiem zināmi. Kā Eduards Veidenbaums vai  Oskars Kalpaks, piemēram. Bet ir arī tādi, kas savā laikā slaveni – un citās zemēs pat vēl plašāk nekā Latvijā – taču šodien aizmirsti un nezināmi. Par vienu no tādiem – 19. gadsimta  vidū dzimušo Johanu Jēkabu Jāni Štrausu – kurzemnieku, brīnumdari un burvi, cilvēku ar neparastām spējām, dotumiem, darba un ceļotkāri, mākslinieku – artistu, kā dažreiz izrādes pieteikumā pieticīgi rakstīts: dabiskās maģijas un fizikas profesoru, vēderrunātāju – varam lasīt Dr. hist. Uģa Niedres Historia.lv publicētajā pētījumā. Autors izseko topošā iluzionista jaunības gadiem, mūža amata vai pareizāk – mākslas – iepazīšanai, apgūšanai un slavas zenīta sasniegšanai, gūstot gan parasto ļaužu, gan augstdzimušu un karalisku personu atzinību neskaitāmos Eiropas, Krievijas un Āzijas skatuvēs, salonos un galmos sniegtos priekšnesumos.

Dokumentāls vēstījums atcerei par sen aizmirstām personībām, laikmetiem un vietām, kas jau citas...

Uzvārds izplatīts Vācijā, Austrijā. Latvijā retāk. Latviešu vairāku paaudžu sabiedrībā pēc uzvārda Strauss vai Štrauss atpazīst divas personības. Joprojām muzicēto valšu un operešu komponistu, arī Johanu Štrausu – dzimis Vīnē 1825. gadā, miris Vīnē 1899. gadā. Un zilo, kniedēto džinsu ražotāju, rūpnieku, baņķieri, mecenātu Levi Štrausu – dzimis Bavārijā 1828. gadā, miris Kalifornijā 1902. gadā.

Bet kādreizējo rakstu, dokumentu un publikāciju krātuves Latvijā glabā ziņu un notikumu fragmentus par mūsu pašu Johanu Štrausu – kurzemnieku. Brīnumdari un burvi. Cilvēku ar neparastām spējām, dotumiem, darba un ceļotkāri, mākslinieku – artistu, kā dažreiz izrādes pieteikumā pieticīgi rakstīts: dabiskās maģijas un fizikas profesors, vēderrunātājs. 

Dzimis Kurzemes guberņā Jelgavas apriņķa Ozolu muižas [Paulsgnad] Sizaru mājās 1842. gada 3. februārī četros no rīta. Vecāki: tēvs Jēkabs Štrauss – audējs, māte Anlīze. Kristījis mācītājs Panteniuss Jelgavas Svētās Annas evanģeliski-luteriskās baznīcas lauku draudzē 8. februārī. Krustvecāki: Sizaru mājas puisis Jēkabs Āboliņš, kalps Pēteris Āboliņš un viņa sieva Lībe. Kristībās doti divi vārdi Johans Jēkabs. Ir ziņas, ka tēvs pēc tautības bijis vācietis, māte latviete. Spriežot pēc krustvecākiem, kas nepārprotami latvieši, arī saimē un ģimenē sarunu valoda galvenokārt bijusi latviešu. Bet jau no bērnības Johans apguvis pārējās vietējās valodas – vācu un krievu.

1850. gada dvēseļu revīzijas laikā Štrausu ģimene reģistrēta Tukumā. Tēvs Jēkabs 29 gadu vecs, pierakstīts pilsētā kā strādnieks. Domājams, ka viņš ģimenei iztiku joprojām nopelna ar aušanu. Sievai Anlīzei 38 gadi. Pēc Johana, kuram tagad 8 gadi, dzimušas meitas: Karolīne – 7 gadi, Anna – 3 gadi. Kopā ar viņiem dzīvo Anlīzes māte Grieta – 56 gadus veca.

Bērnības gaitas un skolas laiks paliek nezināms. Ērtāk būtu apgūt pie tēva aušanas prasmi. Taču jau 19. gadsimta otrajā pusē vientuļais audējs, lai kāds prasmīgs meistars būtu, nespēja sacensties ar fabriku produkciju. Tēvs, laikam, izprata – fabriku un tehnikas laikmets ir klāt. 14 gadu vecumā Johanu nodod mācīties daiļkrāsotāja amatu Jelgavā. Varbūt uz to mudināja zēna zīmēšanas spējas, varbūt redzējums, ka jaunajā laikmetā būvēšanās strauji vērsīsies plašumā un iztikšana krāsotājam droša. Mācību gadi skarbi. Jādzīvo meistara ģimenē. Sākumā māceklis vairāk ir mājkalpotājs un melnstrādnieks. Izklaižu maz. Dažreiz tomēr ir svētki un brīvdiena arī māceklim. Gada tirgos Jelgavā milzu telti slej ceļojošais cirks. Žonglieri, akrobāti, virves staigātāji, ugunsrijēji ir topošā māldera iedvesmotāji. Gribas darīt tāpat. Viņam padodas žonglēšana ar otām, krāsu trauciņiem, dažādiem piemērotiem un nepiemērotiem priekšmetiem. Pēc ilgākiem vingrinājumiem izdodas pastaigāt pa nostieptu virvi. Citi mācekļi un zeļļi arī mēģina, bet nesanāk. Roku veiklība un līdzsvara izjūta ne visiem dota. Mācekļa gados atklājās noslēpumainākais zēna talants – vēderrunāšanas spēja. To izkopt palīdzēja arī vienmuļais darbs. Apmācības laiks – septiņi gadi. Ja māceklis izturēja, saņēma grezni drukātu apliecinājumu – rekomendāciju par amata prasmi. Un, kā kopš viduslaikiem pieņemts, varēja doties pasaulē zeļļa gaitās. Johanam Štrausam apliecinājums vācu valodā izrakstīts un parakstīts 1863. gada 6. jūlijā Jelgavas pilsētā Kurzemes guberņā. “Mēs, godājamā krāsotāju amata vecākais un piesēdētājs, ziņojam un apliecinām ikvienam, sevišķi visvairāk visiem krāsotāju mākslai labvēlīgiem un labklājīgiem krāsotājiem, līdz ar mūsu dienesta lūgumu un pienācīgu sveicienu, ka Johans Jēkabs Štrauss pie mūsu amata kolēģa Pētera Foeges krāsošanas mākslu septiņos vienu aiz otra sekojošos gados apguvis un mācību laikā uzvedies krietni, uzticīgi un čakli.” Vēstulē izteikts lūgums izrādīt Johanam Štrausam labvēlību, pretimnākšanu un ļaut iespēju pilnveidoties amatā, “(..) to katram vienam līdzīgos gadījumos šeit [Jelgavā] būsim gatavi dot.” Vēstules patiesums apliecināts parakstiem un amata zīmogu lakā.

Johans ir 21 gadu vecs. Pasaule vilina un brīnummākslas vilina. Tomēr viņš paliek Jelgavā un dara ko prot vislabāk – ir krāsotāju zellis – mālderzellis. Kāds vilinājums ir arī te. Melnmates, tumšaces Adelheidas izskatā un personā. Kur jaunavu ieraudzījis – tirgū, cirkā, baznīcā? Krāsotāja gaitās? Adelheide Heimane dzimusi Kuldīgā ebreju ormaņa ģimenē. 1857. gadā Kuldīgas vācu draudzē pārkristīta luterticībā. Johans Štrauss 1865. gada decembrī Jelgavas Trīsvienības vācu draudzē salaulājas ar 17 gadīgo Adelheidi.

Bet pasaule vilina, brīnummākslas sauc. 

1866.gadā Johans Štrauss sāk nerimstošus ceļojumus un maģiskos priekšnesumus mūža garumā. Pirmās lielākās uzstāšanās plašai publikai un savu varēšanu pārbaude notiek Impērijas galvaspilsētā Sankt-Pēterburgā. Atzinība, panākumi un peļņas iespēju iedvesmots, decembrī, gadu pēc kāzām, Johans Štrauss ir Londonā, kur līdz nākošā gada 30.martam viņa burvju mākslas priekšnesumi pulcē skatītājus Biržas zālē. Kā noprotams no turpmāko gadu izrāžu afišām, kurās Štrauss aprakstījis uzstāšanos ģeogrāfiju un panākumus, ārzemēs viņš ieradies jau kā gatavs un prasmīgs burvju mākslinieks. Londonā kurzemnieks pirmo reizi plašākai publikai demonstrēja virves staigāšanas prasmi un darīja to tik veikli, ka iesaukts par “cilvēku-mušu”. No Londonas Štrauss dodas uz Parīzi. Šeit publiku pārsteidzis, pārejot Sēnu aizsietām acīm pa augstu gaisā nostieptu virvi. 1867. gada 15. jūnijā Vispasaules izstādes laikā viņš ar dažādiem maģijas priekšnesumiem iepriecina imperatoru Napoleonu III Tileriju pilī. Imperators sajūsmināts. Dāvina māksliniekam briljantiem rotātu spraužadatu. 1868. gadā Johans Štrauss ar maģijas izrādēm viesojas Madridē, Vīnē, Berlīnē. Brīnumdaris Eiropas lielpilsētās nemitīgi pilnveidoja un papildināja prasmes un priekšnesumus, kur vien iespējams, apmeklēja līdzīgo meistaru izrādes, mācījās pie viņiem individuāli. Iztikai izrādes deva pietiekamus līdzekļus, jo Štrauss turpina ceļošanu un izvēlēto nodarbi. Vai viņu klaidoņa gaitās pavadīja sieva? Nav noskaidrojams.

1869. gadā viņš atgriežas Krievijā. Izrāžu hronoloģiskajā uzskaitē togad maģists atzīmējis tikai divu mēnešu izrādes Sankt-Pēterburgā Berga teātrī no 20. februāra līdz 20. aprīlim. Katru dienu izrādes nenotika. Zinot viņa turpmāko gadu paradumus, jāpieņem, ka apmeties kādā lielpilsētā viņš apbraukāja tuvākas un tālākas apkārtnes vietas, īrēja telpas dzīvošanai un izrādei. Un rādīja brīnumus. Izrāžu uzskaitē mākslinieks afišas ierobežotā apjoma dēļ atzīmējis tikai lielākās, ļaudīm daudz-maz dzirdētās pilsētas. Uzturoties Krievijas rietumos 1870. gadā Štrauss ieceļoja bijušajā Polijā un pārsteidza arī Varšavas iedzīvotājus.

Štrauss ticēja, ka lielās maģijas mākslas šūpulis ir Austrumu zemēs un izziņas kāres urdīts uzsāk nedrošo, bīstamo ceļojumu teiksmainajā pasaulē, kur ļaudis no Eiropas joprojām retums. 1871. gada ziemas sākumā viņš ierodas Karabahā un 10. decembrī notiek izrāde Persijas šaha tēvoča prinča Behmet-Mirzas pilī. Princim priekšnesums patīk un viņš apdāvina magu ar pieciem Karabahas paklājiem un briljantiem rotātu gredzenu. 1872. gada pavasarī maģists ir Tiflisā [Tbilisi]. Lielajā teātrī burvestības pulcē daudz ļaužu. Vasarā ieceļo Teherānā, kur maģiskajiem priekšnesumiem no 18. jūlija līdz 14.augustam īrētas telpas angļu teātrī. Par izrāžu neparastumu un nevainojamo izpildījumu uzzināja šahs Nas-Redins un aicināja Štrausu uz pili rādīt programmu šaurākā, augstdzimušo personu lokā. Bez parastā atalgojuma – naudā, šahs balvoja meistaru ar “Lauvas un Saules” ordeņa zīmi un dārgu persiešu šalli.

1873. gada vasarā Johans Štrauss Maskavā visu sezonu pa dienu Zooloģiskā dārza skatuvē priecē ļaudis, bet Tautas teātrī katru vakaru no 1. līdz 13. augustam.

1874. gada ceļojumi nav zināmi. Maestro pierakstījis galveno epizodi. “1874. gada 17. jūnijā priekšnesums Lielkņazam Mihailam Nikolajevičam un viņa Augstības ģimenei Boržomas pilī un man bija tas gods bez parastās samaksas saņemt dāvanā zelta pulksteni.” Mihails Nikolajevičs ir cara Nikolaja I ceturtais dēls, ģenerāl-feldmaršals, Kaukāza vietvaldis un Kaukāza armijas pavēlnieks. Viņa vadībā pabeidza Kaukāza iekarošanu. 

1876. gadā Johans Štrauss ieceļo Sibīrijā. Vasarā atzīmētas izrādes Irkutskā Ziemas teātrī un izrādes Krievijas karaspēku daļās. No Sibīrijas uz Japānu, Ķīnu, Indiju. Garo un tolaik grūto Āzijas ceļojumu laikā, dzelzceļu vēl retums, pat neiespējami iztēloties toreizējās ceļošanas grūtības un piedzīvojumus.

Štrauss raksta reklāmas prospektā: “Mana ceļojuma laikā pa Indiju cauri Afganistānai un Buhārai līdz Taškentai sarīkoju vairākas izrādes Afganistānas emīram Jakub-Hanam Kabulā 1879. gadā no 1. līdz 15. oktobrim. Par to saņēmu 500 zelta tillas [nauda] un afgāņu kalnu zirgu pāri.” Liekas, ka Austrumzemju apceļojums ilga līdz 1884. gadam ieskaitot. “1884. gadā no 5. marta līdz 10. aprīlim Saila svētku [pavasara svētki] laikā Buhārā rādīju priekšnesumus emīram Hazretam. Saņēmu 6000 tangas algā, apbalvojumus, titulu “Kat Nairanboz”, vienu buhāriešu tīrasiņu rikšotāju un 16 beka halātus.” Uzkavējies Samarkandā un Taškentā mags atgriezās Eiropā. Austrumus viņš neaizmirsīs un apmeklēs vēl.

“Visur, kur rādīju savus priekšnesumus, sastapos ar pilnīgu atzinību gan eiropiešu gan Āzijas skatītājos. Maniem priekšnesumiem ir ļoti liela popularitāte gan izglītotās sabiedrības, skolu jaunatnes, gan vienkāršo ļaužu vidū. Katrs priekšnesums ir daudzveidīgs zinātnisko un māksliniecisko izrādījumu sajaukums ar jautrām izklaidēm, kuru skaitā mana daudzbalsīgā vēderrunāšanas māksla ar uzjautrinošām ainām sniegs skatītājiem lielu iepriecinājumu.” Tā reklāmas izdevumā, atzīmējot 25 gadu darbošanos maģisko mākslu jomā, raksta Johans Štrauss. Izdevuma galvgalī trekniem burtiem: “Štrausa atbraukšana. Šajās dienās atbrauks pazīstamais Persijas, Indijas, Japānas, Afganistānas, Buhāras un pēdējā laikā Mongolijas un Ķīnas  apceļotājs, Persijas šaha galma vēderrunātājs, profesors JOHANS ŠTRAUSS ar savu fantastisko un mistisko kabinetu un rādīs priekšnesumus burvestību, fizikas, optikas, sonambulizma, spiritisma, mūzikas, ažioskopa, kā arī vantreloģiskas, fantastiskas ainas un vēderrunāšanas divertisimentus, elektriskos baletus, indijas faķīru feierus lieliskā iekārtojumā ar pārmaiņām un pārvērtībām, bez tam vēl ķīniešu spēles, japāņu ekvilibristiku, indiešu žonglēšanu, 1000 gadīgos Muhameda brīnumus, skulptūru  galeriju, jaunākās sistēmas miglas bildes ar mehānisku kustību, fata morgānu, hromotropu un nozīmīgākos antispiritizma priekšnesumus. Johans Štrauss – dažādu nāciju izpriecu mākslas meistars, kura repertuārs ir izklaidējošs un izglītojošs dažādu vecumu personām.”

Kā noprotams viņa paša un viņam veltītajos tekstos, Štrauss lieliski pārzināja un noslīpēja dažādus trikus, acu apmānīšanas māku un dabas doto aktiera talantu. Plašākām izrādēm viņš algoja muzikantus. J. Štrausa atstātajos dokumentos ir notis dažādu valstu himnām – Krievijas, Vācijas, Francijas un Buhāras maršs.

Viņš joprojām mācījās. Pilnveidoja žonglēšanas iemaņas. Pie indiešu faķīriem apguva nažu un zobenu rīšanas mākslu. Vienmēr sensāciju publikā raisīja triks, ka, it kā, norīdams šautenes durkli viņš spējis ar zobiem vien pacelt šauteni horizontāli gaisā.

Publikas jūsmīgu apbrīnu burvestības spēkiem izpelnījās vēderrunāšana. Spēja, pārvaldot rīkles un balsenes muskulatūru, izdot balss skaņas, kas klausītājam izliekas nākam pavisam no citas vietas. Vēderrunātājs nerunā ar vēderu, kā kādreiz domāja, viņš savu mākslu guvis ar lielu vingrināšanos un prot izrunāt skaņas mutei nekustoties, tā ir gandrīz pilnīgi ciet. Vēderrunātāja balss ir uz pus vai veselu oktāvu augstāka nekā normāli runājot un tādēļ balss izklausās sveša. Vēderrunātājam vislabāk izdodas imitēt bērna balsi. Klausītājam grūti arī noteikt balss skaņas virzienu. Jautājumos un atbildēs imitējot citu un izmantojot dabīgo balsi, staigājot, žestikulējot vēderrunātājs rada iespaidu, ka tiešām sarunātos ar vienu vai vairākām personām. Vēderrunāšanas māksla bija pazīstama senajā Ēģiptē, antīkajā Grieķijā un Romā.

Cik bieži Johans Štrauss 25 gadu ceļošanas un mākslinieciskās darbības laikā apmeklēja Dzimteni nav noskaidrojams. Ilgu laiku šeit par viņa darbu un panākumiem zināja vien tuvākie radi. Un tad beidzot! 1885. gada 29. augustā avīze “Baltijas Vēstnesis” publicē īsu ziņu: 

“Kāds mākslinieks acumirkli mīt Rīgā famīliju darīšanās, kas spētu gan modināt pie latviešiem ievērošanu. Protiet – Štrausa kungs, burvju mākslinieks un sevišķi slavens kā tā sauktais vēdera runātājs, māksla runāt vairāk nekā desmit dažādās balsīs, kas atskan cita tālumā, cita tuvumā, cita atkal gaisā, cita zemes apakšā u. t. j. pr. – ir dzimis kurzemnieks un latvietis. Priekš vairāk nekā 25 gadiem Štrausa kungs atstāja savu tēviju un devās tāļās svešās zemēs, studēt un pieņemties savā mākslā, lai tad varētu ieņemt pie Persijas valdnieka vietu kā pilsgalma mākslinieks, pēc tam, kad vairāk gadus sevišķi bija uzkavējies Indijā, kur burvju māksla visvairāk attīstījusēs. Štrausa kungs caur savu veiklību jau izpelnījies vairāk ordeņu un, kas visinteresantākais, tais ilgos gados nav piemirsis latviešu valodu, jo viņa radinieki, ar kuriem stāvējis vienumēr sakarā, tam visur sūtījuši pakaļ latviešu laikrakstus.” 

Paiet mēnesis un “Baltijas Vēstneša” 30. septembra numurā redzamā vietā lasāms sludinājums: 

“Rīgas Latviešu biedrības zālē ceturtdien 3. oktobrī 1885. noturēs slavenais ceļotājs pa Persiju, Indiju, Japāni un pēdējā laikā pa Mongoleju, Ķīnu un Buharu, dabiskās maģijas un fizikas profesors Johann Štrauss maģisku, vēdera runāšanas un indisku, ķīnisku, japānisku mākslu izrādi trijās nodaļās. Sākums pulksten 8 vakarā. Cenas: 1. un 2. rindā 1 rublis, 3. – 8. rindā 70 kap,  citur zālē 50 kap, ložās 45 kap, galerijā 20 kap. Plašākas ziņas afišās.”

Dienu pēc izrādes avīze ziņo: 

“Rīgas Latviešu biedrības lielā zāle reti mēdz tik pilna būt kā vakar dabiskās maģijas un fizikas profesora J. Štrausa izrādījumu vakarā; daudziem vajadzēja griezties atpakaļ nedabūjušiem ieiešanas biļetes. Un Štrausa kunga izrādījumi arī tiešām pelnīja tādu publikas ievērību: viss, kas nāca priekšā bija veikls, glīts, burvīgs. Dažu, ko vakar dabūjām redzēt bijām savā laikā jau reizu reizēm redzējuši, bet nekad tik jauki un veikli. Zem Štrausa kunga rokām viss iznāca patīkamāki, gludāki un pilnīgāki – ir vēdera runāšana, ir magnetizēšana, ir bajoneta ierīšana, ir visādi burvības gabali. Pie tam mūsu publikai bij ļoti patīkami tādu Persijas, Indijas, Ķīnas un Japānes mākslinieku dzirdēt visu izskaidrojam – skaidrā latviešu valodā. Kā dzirdams Štrausa kungs gribot vēl divi vakaros Rīgas Latviešu biedrībā savu mākslu izrādīt, pēc jaunas programmas.”

Zāle bija pārpildīta, mākslinieks vietējās sabiedrības pieņemts un cildināts. 7. oktobra “Baltijas Vēstnesī” jauns sludinājums par izrādi ceturtdien 10. oktobrī. Kāds rakstītājs avīzē brīdina: “(..) lai Štrausa kunga izrādījuma apmeklētāji raudzītu pēc iespējas daudz maz laikāk sev biļetes apgādāt un, lai caur to nespiestos kā pirmā izrādē īsi priekš pulksten 8 ap kasi, caur ko dažam gribot negribot izrādījuma iesākums jānokavē.”

Sestdienas 12. oktobra laikrakstā plašāks pārstāsts par Johana Štrausa priekšnesumiem Latviešu Biedrības zālē. No rakstītā uzzināms programmas saturs. Mākslinieks līdzīgi demonstrēja arī citviet. 

“Profesora Štrausa kunga izrādījums ceturtdienas vakarā atkal bija pievilcis lielisku skatītāju pulku, kas atkal ļoti tika pārsteigts no viņa maģijas mākslas izveicības. Štrausa kungs bagātās programmas gabalus izrādīja gludi un ātri, izvārīja publikas priekšā kafiju, izcepa no publikas dotā cepurē kūkas ar ko publiku pacienāja, sadauzīja smalku no publikas dotu pulksteni, to pēcāk atkal veselu atdeva, lika kādam zēnam sadedzināt no publikas doto un tāpat no publikas konvertā ieliktu 25 rubļu gabalu, kas pēc tam atradās stearinsveces gabalā, acumirkļos pārvērta ūdeni par dažādiem vīniem, par pienu un pat tinti utt. It īpaši apbrīnojama Štrausa vēderrunātāja māksla, ar to viņš nevien cilvēku balsi spēj likt kur patīk, bet arī uz mata izdara dabiskus trokšņus, kā: zāģēšanu, ēvelēšanu utt. Lietas pratēji saka, ka viņš šajā ziņā esot nepārspējams. Tāpat jo lielisku patikšanu publikai darīja Štrausa kunga beigās izrādītās daudz un dažādas košas miglas bildes, kuras, kā tiek stāstīts, pa lielākai daļai viņš pats krāsojis. Rīt pulksten puspiecos Štrausa kungs Latviešu Biedrības zālē izrīkos trešo un pēdīgo izrādi. Kā dzirdams, tad mākslinieks drīzumā domājot aizceļot un citās lielās pilsētās izrādīt savas mākslas.”

Triks ar naudu vienmēr ļoti populārs un skatītājiem patīk. Iepriekš jāsagatavo divas vienādas aploksnes. Vienā ieliek salocītu papīru, kas izskatās kā nauda, to ieliek servantē [skatītājam neredzams slēpnis], otra, tukšā atrodas uz galda. Tāpat uz galda ir divas sveces svečturos. Maģists palūdz publikā kādam naudas zīmi, liek iegaumēt tās numuru un vēl kādam publikā to pierakstīt. Tad pasniedz aploksni no galda, liek ielikt tajā naudas zīmi un aizlīmēt, pats neņemdams tajā dalību. Pieaicina kādu zēnu, kuru parasti izrādēs netrūkst. Liek izvēlēties vienu no svecēm un lūdz aizdedzināt. Sarunas laikā ar zēnu, izrādītājs neuzkrītoši uzliek roku uz galda un iemet aploksni servantē un tās vietā paņem otru. Protams, tam jānotiek nemanāmi un ātri. Dodas vēlreiz publikā un liek taustīt aploksni, lai pārliecinātu, ka tur patiešām ir nauda. Atgriezies uz skatuves liek zēnam aploksni uz sveces sadedzināt. Pa to laiku palīgs no aizkulisēm iznes kādu paplāti vai šķīvi un noliek uz galda, bet promejot paņem no servantes īsto aploksni ar naudu. Aiz kulisēm viņš naudu sarulē un ieliek iepriekš izdobtā sveces galiņā. Virsū uzber stearīnu un galu aizkausē. Šo sveces galu atkal, uznākot uz skatuves, iemet servantē. Sveces sagatavošana aizņem ilgāku laiku un mākslinieks to aizpilda sarunā ar zēnu. Piemēram, jautā – Vai tev ir nauda ko atdot tam cilvēkam? – Nav! Zēns izbijies atbild. – Man arī nav, ko nu darīsim? Publika, protams, smejas. Maģists saka – Labi, ņemsim no paplātes šos pelnus un mēģināsim iztaisīt naudu. Paņem pelnus un izkaisa uz svecēm. Lūdz skatītājus, lai pasaka, kuru sveci ņemt. Paņem un uz galda griež to gabaliņos. Pa to laiku vienu veikli iemet servantē un no turienes paņem īsto ar paslēpto naudu. Diviem sveces galiem rokā iet skatītājos un liek kādam izvēlēties vienu. Neizvēlēto aizsviež un rokā palikušo pārlauž. Tajā, protams, naudas zīme. Roku veiklība nodrošināja, ka pie skatītāja, lai ko viņš būtu izvēlējies, nonāca īstais.

Škiet, ka Rīgas apmeklējumam bija vēl kāds iemesls. Dziļi personīgs, kā rakstīts iepriekš: “famīliju darīšanās”. Dokumentu krājumā, kas attiecas uz Johanu Štrausu ir neliels, glīts, vācu valodā tipogrāfiski drukāts ielūgums: “Mūsu meitas Cecīlijas laulāšanās ar Johana Štrausa kungu. Laipni aicināti svētdien pulksten 4 pēcpusdienā Jēzus baznīcā un pēc tam mūsu dzīvoklī Mazā Nometņu ielā Nr. 3. Eduards Šēnfelds. Karolīne Šēnfelds.” Ielūgumā gads nav norādīts, bet 1. septembris svētdienā bija 1885. gadā. Kas notika ar maga pirmo laulību, paliek nezināms. Cecīlija bija mākslinieka māsas meita. Viņa devās līdzi ceļojumos, klejojumos un darbojās izrādēs gan kā palīdze, gan kā medijs. Izturēja šādu dzīvi trīs gadus un 1889. gadā atgriezās Rīgā.

Johans Štrauss no Rīgas devās uz Berlīni, Hamburgu, Vīni, Parīzi atrast un iepirkt dažādus aparātus un palīglīdzekļus savam arodam. Burvju mākslā konkurence  ievērojama un repertuāru nepārtraukti vajadzēja atjaunot, modernizēt. Un izrādēm izvēlēties arvien nomaļākus Eiropas un Āzijas apgabalus, kur mazāk cerību sastapt amata brāļus.

Lai uzstātos kādā Krievijas vietā vajadzēja guberņas administrācijas visaugstākā līmeņa atļauju. Saglabājies nedatēts mākslinieka lūgumraksts: “Viņa Augstībai Permas guberņas gubernatora kungam lūgums no Kurzemes sīkpilsoņa, maģijas – vēderrunāšanas mākslinieka Johana Štrausa. Pazemīgi lūdzu atļaut man Permas guberņas pilsētās, rūpnīcās un apdzīvotās vietās izrādīt maģiskos seansus un vēderrunāšanu.” Lapas malā pret vidu nevērīgi uzšņāpts “Atļauju” un nesalasāms paraksts. Krievu valodā rakstītais teksts kaligrafiski glīts. Jāpiemin, ka krievu valodā viņa uzvārds visur rakstīts kā Štrauss, nevis Strauss, kā nereti tā laika latviešu periodikā. Kristāmzīmē, vāciski rakstīts Strauss, jātceras, ka vācu valodā s pirms t izrunā kā š.

Johans Štrauss turpināja nebeidzamo turneju. Cik var spriest, viņš laiku pa laikam atkārtoja pirmoreiz apgūtos maršrutus un vietas. Brīnumaini, bet Johana Štrausa ceļa gaitu pieminējumi sastopami arī interneta tīmekļa dzīlēs.

I. J. Šmidts. Iz tālās senatnes. Brauciens kopā ar A. P. Čehovu pa Sibīriju.

Brauciens notika 1890. gada pavasarī, vasarā. Čehovs bija ceļā uz Sahalīnas salu, lai redzētu un aprakstītu katordznieku dzīves apstākļus.

“(..) ar mazu, čīkstošu tvaikonīti mēs veiksmīgi pārpeldējām Baikālu un piestājām Mišinskas ciemā. Aizbaikālā mums pateica, ka tvaikonis no Sretenskas aties pēc piecām dienām un paspēt uz to mēs varot tikai dienu un nakti bez apstājas joņojot ar pasta zirgiem. Mūs tas nebiedēja, devāmies ceļā. Veicās. Ceļš bija sauss un gluds kā parkets. Stacijās jau bija sagatavoti atkal svaigi trijjūgi, bet važoņi, algoti ar dāsnu kabatas naudu, veda mūs kā uz kāzām. Reiz važonis, jauns vasarsraibumains puisis, saņēmis no Čehova papirosu, palaida zirgus solī, pagriezās pret mums un iesāka: - Kungi, ticiet vai neticiet, bet nesen vedu pašu velnu. Lūk, šai pat mežiņā dzirdu, ka sarunājas ļaudis dažādās balsīs, bet neviena neredzu. Mati cēlās stāvus, bet viņš, mans pasažieris vēl skubina – skaties važon, kas tie par ļaudīm! Vai tik nav laupītāji. Tiklīdz bijām tikuši garām nolādētajai vietai, viņš atkal man – Tagad ieēdīsim. Izņēmais maizi un gaļu, prasa – Vai tev nebūtu nazītis maizi sagriezt? Iedevu viņam, paņēmis nazi, iegrūda to mutē un, zvēru pie Kristus, norija. Man ne nazīša žēl, bet domāju – viņš nomirs un kā es atvedīšu stacijā mirušu pasažieri? Uz mani būs vaina! Bet viņš skaļi iesmejas – Paskaties sev zem sēžamvietas. Piecēlies skatos, tiešām tur mans nazis. Lūk, ar kādu nelabo man bija jāsastopas.

Mēs no sirds izsmējāmies par to puisi, kurš noturēja par velnu tolaik pazīstamo burvju mākslinieku un vēderrunātāju Johanu Štrausu, viņš vienlaicīgi ar mums bija Irkutskā un rādīja savus priekšnesumus. No turienes devās projām pirms mums un te pēkšņi nokļuvām viņa pēdās.”

A. Čehovs Štrausu un viņa mākslu neaizmirsa. Brīnumdaris kļūst par  prototipu lugā “Ķiršu dārzs” – Šarlote Ivanovna, guvernante, kura rāda burvju trikus un pārvalda vēderrunāšanu. 

“Ķiršu dārza” otrā cēliena sākumā ir Šarlotes monologs:

“Šarlote (domīgi). Kārtīgas pases man nav, cik man gadu – nezinu, un man aizvien šķiet, ka esmu pavisam jauniņa. Kad biju maza meitene, mans tēvs un māņa braukāja pa gadatirgiem un rīkoja izrādes, ļoti labas. Es taisīju salto mortale un visādus citādus trikus. Bet, kad tētiņš un māmiņa nomira, mani pieņēma kāda vācu kundze un sāka mācīt. (..) Izaugu un tad aizgāju par guvernanti. Bet no kurienes es esmu un kas esmu – nezinu...”

Pēdējā cēlienā, gaidot vēstis no muižas ūtrupes, Šarlote izklaidē gaidītājus ar kāršu trikiem. 

“Šarlote (pasniedz Piščikam – muižas īpašniekam – kāršu kavu). Te jums kārtis, ieceriet vienu.

Piščiks. Iecerēju.

Šarlote. Sajauciet kavu labi ātri! Dodiet šurp, o, mans mīļais Piščika kungs! Eins, zwei, drei! Tagad pameklējiet, kārts atrodas jūsu sānu kabatā.

Piščiks (izvelk no sānu kabatas kārti). Pīķa astotnieks, pilnīgi pareizi! (Brīnās.) Ko jūs sakāt!

Kad Šarlotei apnīk blēņoties ar kārtīm, viņa saka: Bet cik šodien jauks laiks!

Viņai atbild noslēpumaina sievietes balss, it kā no pagrīdes: O jā, lielisks laiks kundze.

Šarlote. Jūs tāds labs, mans ideāls.

Balss: Jūs, kundze, man arī ļoti patīkat.

Stacijas priekšnieks (aplaudē). Bravo, vēderrunātājas kundze.”

Važoņus Štrausam patika izjokot ne reizi vien. Kad līdz Omskai vēl nebija dzelzceļš, Štrauss brauca turp no kādas vietas pasta trijjūgā. Štrauss noskatās, ka kučieris labās puses zirgam arvien uzgāž ar pātagu. Te uzreiz zirgs pagriež galvu un saka – Kāpēc tu mani aizvien sit? Kučieris sāk ausīties, bet domā, ka pārklausījies, brauc tālāk. Kad atkal uzšauj zirgam ar pātagu, tas protestē – Atkal tu kaujies! Kučieris pārmet krustu, bet nu zirgi iesāk diskusiju – Ne es vainīgs, ilkss zirgs nevelk, tikai sakas nēsā. Vidējais taisnojas – Man jau tā grūti, bet kreisais gluži slinks. – Tas jau viņa mīlulis. – Mājās sūdzēsim saimniekam. To izdzirdis kučieris no bukas nost un mežā iekšā. Gan Štrauss saucis, ka viņš jokojies un ir vēderrunātājs, bet puisi bijis grūti pārliecināt atgriezties uz bukas.

Burvju mākslas profesionāļu aprindās Krievijā Štrausu pazina un cienīja. Liecinājums tam ir oficiālā vēstule māksliniekam no brāļu Ņikitinu krievu cirka 1893. gada 26. decembrī: 

“Cienītais Johan Štrausa kungs. Kopā ar šo vēstuli mums ir tas gods nosūtīt Jums sudraba žetonu par labu atmiņu no mums un mūsu cirka. 1893. gada 26. decembrī lielā pacilātībā nosvinējām pirmā krievu cirka 20 gadu darbības jubileju. Mēs vienmēr novērtējam un atceramies Jūsu godīgo un nesavtīgo kalpošanu mūsu lietai un uzskatam par patīkamu pienākumu ar dāvanu apliecināt Jums par mūsu labajām attiecībām. Cienīts kungs, pieņemiet mūsu patiesos cieņas un pateicības apliecinājumus.” Paraksti: “Cirka lietu pārzinis D. A. Ņikitins. Trupas direktors P. A. Ņikitins. Cirka direktors A. A. Ņikitins.”

Johans Štrauss nebija arēnas mākslinieks. Viņa trikiem vajadzēja skatuvi, kulisi, slēptu fonu. Cirka arēna viņš varēja uzstāties galvenokārt ar vēderrunāšanu.

Iedziļinoties kāda sen bijuša cilvēka dzīvē un lūkojot to dokumentēt, iespējas parasti ir ļoti ierobežotas. Arī šajā gadījumā kopā saliekamas tikai fragmentāras ainas. Plašāks un daudzpusīgāks skatījums uz Johana Štrausa dzīvi un darbību pieejams no 1898. gada pavasara līdz 1901. gada vasarai. Un tas pateicoties nejaušībai. Kaut gan – brīnumdaru dzīvē nejaušībām nav vietas. Ap 1895. gadu Johans Štrauss atkal ir Dzimtenē. Varbūt, lai nokārtotu šķiršanos ar Cecīliju, viņai izrādījās neiespējami būt ceļojošā burvju mākslinieka sievai un pavadonei. Štrauss apmeklējuma laikā sniedz vairākas izrādes Kurzemes pilsētās. Arī Kuldīgā. Viņam bija dzejnieka dvēsele. Saglabājušies daži dzejoļi. Rīmes. Domājams, ka Dzimtenes iespaidā tapis šis nedatētais vārsmojums: “Nu es atkal esmu še, / Savā tēva zemītē. / Kundzes, kungi, latvji, krievi, / Vāci, igauņi, resni, tievi, / Visi kopā sanākās / Redzēt Štrausa izrādes! / Jo es esmu kurzemnieks / Latvis, burvju mākslenieks.”

Kuldīgā Štrauss apmetās saviesīgās biedrības namā, kur bija izdodamas istabiņas iebraucējiem – ceļotājiem. Namā pastāvīgi dzīvoja Kārkliņu ģimene. Štrausa šarms, iznesība, aktiera talants un laikam arī māksla savaldzina 18 gadus jaunāko Annu Kārkliņu. Annas brālis Jēkabs bija biedrības nama ekonoms – saimniecības pārzinis. Annu, Kabiles zemnieka Jēkaba meitu, vilina arī tālās pilsētas un neparastās vietas par kurām Johans nenorimis stāsta. Pēc kāda laika viņa uztic savu likteni maģijas un fizikas profesoram un dodas pasaulē. 1897. gada 6. janvārī 54 gadus veco mākslinieku Johanu Jēkabu Štrausu un 36 gadus veco Annu Kārkliņu Samārā laulā luterāņu draudzes mācītājs Fr. Meijers.

Kuldīgā Štrauss iepazinies ar Annas brāli Ernestu Kārkliņu, kurš mēģināja spēkus dzejošanā, rakstniecībā un teātra mākslā. Ernests Kārkliņš latviešu sabiedrībā labāk pazīstams ar pseidonīmu Zeltmatis [1868. Kabiles pagastā – 1961. Rīgā]. Jaunajā un enerģiskajā Ernestā Johans Štrauss saskatīja iespēju rast uzticamu ceļabiedru un impresāriju. Pašam sāka pietrūkt spēka un laika kārtojot izrāžu organizatorisko pusi, jaunu vietu meklējumos, rekvizītu un nelielās iedzīves pārvietošanai pārbraucienu laikos. Ernests Kārkliņš vairākkārt saņēma māsas vēstules ar Štrausa aicinājumu pievienoties. Izšķirties par soli – doties nezināmā pasaulē un neparastā darbā nebija viegli. Ernests Kārkliņš cītīgi raksta vēstules un dienasgrāmatu. 1897. gada 19. novembrī Kuldīgā: “(..) ko es še stāvu, ko es še pūstu šai vārnu ligzdā, šai mietpilsoņu miteklī. Man visa šī sadzīve, šī apkārtne līdz kaklam apnikuse. Tagad esmu nolēmis doties pasaulē. Man jāatvadās no šīs dzīves citādi tā mani pavisam pārvarēs un tad nekur vairs netikšu. Jāuzņemas raibā bohēme, čigāna, klaidoņa dzīve, bet es gribu riskierēt...”

Viņš riskē. 1898. gada 15. februārī Rīgas dzelzceļa stacijā iekāpj vilcienā Rīga – Orla otrās klases vagonā un uzsāk tālo ceļu pie Johana Štrausa uz Samarkandu. No Orlas – Harkova – Rostova – Taganroga – Vladikaukāzs, kur nonāk 19. februārī pulksten sešos vakarā. un bauda pavasari, neparasto ainavu un Kahetijas vīnu. No vēstules vecākiem: 

“Mīļie vecāki! Nupat izdzēru glāzi Kachekina vīna uz Jūsu veselību. Nopirku veselu pudeli, maksā 40 kap, tas pats Rīgā veselu rubli (..) ir varen labs, pēc pāris glāzēm jau metas migla gar acīm. Kādreiz, kad tikšu pie naudas, pārsūtīšu Jums gan kādu mučeli. Rīt braukšu uz Petrovsku, sestdien ar kuģi tālāk. Pa jūru ies četras dienas un tad pa dzelzceļu vēl trīs dienas (..). Šejienes pastā stādā Grīnbergu Pēteris (..) pa ceļam arī satiku pāris latviešu. No Harkovas līdz Rostovai braucām kopā. No Rostovas vagoni pārpildīti. Vladikaukāzs ir liela pilsēta, glauni veikali kā Rīgā, platas ielas, telefons, dārzi, teātris un daudz citu greznumu. Lielos kalnus nevar redzēt, jo migla.”

26. februārī pulksten divos pēc pusdienas Ernests Kārkliņš ir Samarkandā. Adrese zināma. Štrausam nepatīk viesnīcas un ar sievu kādā mājā īrē divas mēbelētas istabas. “Nebija mani tik ātri gaidījuši, tādēļ viņus tik ļoti pārsteidzu. Štrauss vārīja kaut ko uz savas kukņas, kad iegāju. Padevu labdienu, viņš it pārsteigts lūkojās manī. Anna otrā istabā iekliedzās, kad izdzirdēja manu balsi.”

Štrausam paticis pašam gatavot ēst. Iemanījies darīt to uz petrolejas virtuves – ceļojot ērti līdz ņemama, vai uz speciāli konstruētas lampas cilindra. Ēdiena vārīšanas laikā Štrauss necieta, ja kāds viņu traucēja ar jautājumiem, runām vai citādi. Viņš “būrās” ap katlu vai pannu kā meditācijā. Ernests Kārkliņš raksta vecākiem: “Štrauss mīlē labprāt labu ēst, tādēļ pērk šo un to un taisa un vāra. Tagad pat izvārīja vakariņās vērša gaļas zupu ar grūbām. Pēc tam tēju. Mums visi trauki: šķīvji, bļodas, krūziņas, tējkannas no balta bleķa, tātad var kuru katru uzlikt uz cilindra un vārīt.”

Pirmais, kurp jaunais impresārijs Samarkandā dodas ir pirts. “(..) pa ceļu biju varen apmelnējis (..). Pa Kaspijas jūru brauciens vilkās kādas 30 stundas un pa dzelzceļu bija liela vārgšana, jo bānis še iet ļoti lēni.”

Štrauss Samarkandā bijis daudzreiz un ilgi. Pieradis neparastuma. Bet Ernests Kārkliņš ir pārsteigts. “Ir nu gan pilsēta, par kuru var rakstīt veselas loksnes! Kad staigā pa tirgus lakumu, tad liekas, ka ceļotu pa Bībeli. Vietām sēž pravieši un māca tautu tāpat kā Kristus sacīja savus Kalna sprediķus. Simtiem sēž apkārt un klausās.”

Brīnīties Baltijā dzimušam un dzīvojošam ir par ko. Kad martā nelielā trupa ar izrādēm ir Buhārā, impresārijs raksta vecākiem: 

“Šejienieši runā juku jukām dažādas valodās, kā persiešu, uzbeku, turkmēņu, arābu, sartu, tadžiku, bet savā starpā saprotas. Pa druskai arī varu sarunāt sartiski. Šejieniešu dzīve ir ļoti vienkārša, viņi dzīvo no māliem uzceltos namos. Vec-Buhāra, kur emīra sēdeklis ir kā māla čupa. Visas ēkas no nededzinātiem ķieģeļiem. Ielas tik šauras, ka divas arbas tikai ar mokām var garām tikt. Zeme te ir pelēka, bez akmeņiem. Kad līst lietus, paliek kā māla skrīnis. Arī Jaun-Buhārā, Samarkandā, Šerbudinā nav bruģētu ielu un trotuāru, labi, ka paņēmu vecās bikses. Jaun-Buhāra celta 11 verstu atstatu pie dzelzceļa un ir krievu pilsēta, kurai zeme izīrēta uz 99 gadiem, bet šaubos par to, pēc tam visa Buhārija piederēs Krievijai, tas tikai tā, goda dēļ. Buhāru apģērbs sastāv iz krekla, apakšbiksēm un kādiem pāris halātiem (..). Visur redz tikai vīriešus vien. Ļaudis ļoti godīgi, ja kāds ko nodara, tad īsa tiesa – pakar. Izrādēm mums ierādīja kāda nama jumtu pretī pili, lai visi ļaudis varētu redzēt. Dzīvoklis turpat ir blakām, ļoti pa rokai. Kad mums to ierādīja, tajā atradās kāda beka [ierēdnis] šķimelis, bet pēc stundas jau bija ierīkots ar tepiķiem, gultām,  krēsliem pēc eiropiešu vīzes.”

Buhāra kopš 1869. gada ir Krievijas vasaļvalsts. Teritorija ap 200,000 kv. km. no Pamira kalniem līdz Amudarjas lejteces tuksnešiem. Iedzīvotāju ap 2 miljoni – uzbeki, tadžiki, turkmēņi, kirgīzi. Emīram neierobežota vara pār saviem pilsoņiem, kuri islāmticīgi. Ārējā politikā un muitas likumos pilnībā pakļauta Krievijai. Vec-Buhārā ap 47,000 iedzīvotāju [1926. gada dati], no tiem 82% uzbeku. Pilsētu apjož vareni mūri ar 11 vārtiem. Aiz tiem 360 mošejas, vidū emīra nocietinātā pils.

Štrausa izrādes paredzētas pavasara “sail” svētku laikā. Tos svin vairākas nedēļas. Pils priekšā agri no rīta skan bungas un taures. Pēc tam stabuļu skaņu pavadībā “dejo jauni puikas, jo sievietes nedrīkst uz svētkiem nākt, puikas izpilda viņu vietu.” Tad priekšā nāk bārdaini cīkstoņi skūtām galvām. 

“Pretinieku vajag nospiest uz muguras. Kurš cīkstonis uzvar divus citus, dabū no beka jaunu halātu. Stiprākie saņem pa dienu kādus sešus. Pēcpusdienā Štrausa izrāde, bet tā ilgst ap pus stundu, jo viņiem vairāk interesē viņu svētki nekā cits kas. Pēc šādiem svētkiem pie mums Kurzemē vēl stundām dzirdētu piedzērušo balsis, bet še reibinošie dzērieni stingri aizliegti un ļaudis izturas ļoti mierīgi. Mēs dzīvojam pa daļai kā augstmaņi, pa daļai kā čigāni. Ēst dabūjam no beka kukņas. Rītos tēju ar žagaru maizi [neraudzētas mīklas baltmaize], pusdienās un vakariņās plovu, to vāra ar auna gaļu kā biezputru, beigās vēl pieliek rozīnes un apkaisa ar sagrieztiem burkāniem. Bez tam vēl dabūjam visādus saldumus, rozīnes un vīnogas. Vīnu pērkam Jaun-Buhārā – 20 kap pudele, labāks 50 kap. Tā dzīvojam – labāki kā Kurzemes baroni. Šejienieši neizturas naidīgi pret krieviem, bet neuzskata tos arī par aplaimotājiem, labākas kultūras nesējiem. Štrausu sauc par burvi „nerambas” un pret viņu ir ļoti laipni.

20. martā izbraucām uz Kata-Kurganu, mazu pilsētiņu pie dzelzceļa, tur pavadīju vispatīkamāko laiku kamēr svešumā atrodos. Kata-Kurganā ir viens bataljons zaldātu ar piederīgiem oficieriem, citu krievu nav daudz. Buhāru vairāki tūkstoši, tikai pēdējie maz apmeklē krievu izrādes. Virsnieku klubs mums atvēlēja savu skatuvi. Apmeklēts bija labi, tādēļ Štrauss apņēmās dot vēl vienu izrādi. Mums tika parādīta liela laipnība un cieņa. Apriņķa priekšnieks palkavnieks Čertkovs, ļoti laipns cilvēks, ielūdza mūs uz pusdienām. Bija vēl citi viesi un pusdienas bija lieliskas. Otrā dienā mūs ielūdza uz pusdienām stacijas priekšnieks. Tam nabadziņam sieva aizbēgusi, gatavs romāns. Pie stacijas priekšnieka dabūjām zināt, ka pasta-telegrāfa kantora priekšnieks esot mūseniets, saucot Vīgants. Kad ar Štrausu viņu apciemojām, bija priecīgs satikt tautiešus un ielūdz mūs pie sevis. Runājāmies, kad otrā istabā atskanēja priecīgs kliedziens – Otto, kas tur pa latviski runā!?” Un Ernests Kārkliņš priecīgs raksta: “Cik svešumā tautieši ātri iedraudzējas pāri aizspriedumiem un partijām. Viņus saista latvju gars.”

“Kata-Kurganā arī bija “sail” svētki un kāds fotogrāfs uzņēma izrādes bildes. Dažas arī mēs iegādājāmies. Bez nolīgtās izrādes maksas Štrauss dabūja vienu halātu un arī es vienu zīda halātu.”

1898. gada pareizticīgo Lieldienās Samarkandā Štrauss krievu karaspēka daļās sniedz priekšnesumus četrās izrādēs. “Katra šāda izrāde velkas pāris stundu. Nopelnījām kādus 100 rubļus”.

"18. un 19.aprīlī bija izrādes Čeršujā (Amudarjā) un satikām vēl vienu tautieti – dzelzceļa stacijas priekšnieku Bērziņu. Viņš jau divus gadus ir te. Un šveicera sieva biedrībā, kur izrādījām, bija latviete. Dzirdot mūs latviski runājam, prasa – Vai mēs latviski protot? Tālāk gribējām braukt uz Kokandi, bet turp dzelzceļš vēl nav pabeigts un vedēji par arbu ar vienu zirgu prasa 35 rubļus. Brauciens vilktos kādas 10 dienas. Štrauss vairs nav nekāds jaunais un šāds ceļojums ar arbām būtu viņam grūti izturams. Tad nolēmām braukt uz Kaukāziju.”

Maijā trupa atstāja Turkestānas apgabalu un Vidusāziju. Nav saprotams kāpēc Ernests Kārkliņš nepiemin svarīgu notikumu Štrausa dzīvē – Buhāras emīra ordeņa saņemšanu.

Ordeņa pasniegšanas faktu apstiprina Emīra parakstīts teksts arābu valodā un tulkojums krieviski. “Rīkojums. Ņemot vērā draudzības un saskaņas saites, kas vieno Buhāru ar vareno Krievijas Impērijas Valdību, tautu labklājībai un mieram mēs apbalvojam maģijas meistaru Johanu Štrausu ar Buhāras sudraba zvaigznes trešās pakāpes ordeni, lai viņš ar to greznodams savu krūti labvēlīgs pie mums uzturētos. 

(Zīmogs)

Emīrs Seids Abduls Ahads 1303. gads. Nr. 233.”

Ordeņa apliecības patiesumu un tulkojuma pareizību ar savu zīmogu un parakstu apstiprina Krievijas Impērijas politiskais aģents Jaun-Buhārā 1898. gada 6.martā.

Ordenis – astoņstūru zvaigzne ar staru reljefu 10 x 10 cm – pēc tam daudzu priekšnesumu laikā vienmēr greznoja Johana Štrausa fraku.

Nelielās trupas tālāko ceļu palīdz izsekot Ernesta Kārkliņa piezīmju grāmatiņas. Sīkā rokrakstā, citreiz grūti salasāmā ar spalvu vai zīmuli. Kā noprotams, ne vienmēr rakstīts pie galda, bet parkos uz soliņa vai stacijās, gaidot vilcienu vai tvaikoni. Štrausam stacijās vienmēr paticis ierasties vairākas stundas pirms vilciena vai kuģa atiešanas. Baidījies nokavēt un gribējis pārliecināties vai visa bagāža atvesta un iekrauta. Bieži rakstīts pārbraucienu brīžos, arī sēžot par biļešu pārdevēju pirms izrādes apmeklētāju gaidās. Impresārijam darba un satraukuma pirms vai pēc izrādes gana. Bieži piezīmēs vairāku dienu, nedēļu pārtraukums. Tad lūkots atminēt svarīgākos notikumus. Tekstā daudz dabas ainavu vērojumu, pilsētu apraksti, piezīmējumi par nejauši satiktiem tautiešiem un to garajā un ilgajā turnejā nav mazums. Sākot no Buhāras līdz Irkutskai – simtiem. Dažos gadījumos pierakstīts satiktā uzvārds, dažos nodarbošanās, dažos vien pieminējums. Par izrāžu norisi atzīmēts vienīgi: bija labi apmeklēts; lija lietus, apmeklētāju maz; šodien Štrauss spēlēja ļoti labi, sevišķi vēderrunāšana izdevās labi; bija nervozs, pieļāva neprecizitātes.

Piezīmēs dažreiz mākslinieks arī raksturots: Štrauss jau atkal niķojas, bija nervozs un ķildīgs. Par maģista nervozumu un dažreiz skarbu teicienu un neiecietības veltīšanu sievai vai līdzstrādniekiem Ernests Kārkliņš raksta ne reizi vien. Nav brīnums – visu laiku jādzīvo kopā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Un visu laiku ceļš, ceļš, ceļš, izrādes, izrādes, izrādes. Nemitīga vietas un apstākļu maiņa. Publikas priekšā jābūt labā formā un koncentrētam. Mākslinieks izdeg. Pierakstos ir vietas, kurās atzīmēts Štrausa humors, jokošanās, omulība, saviesīga pasēdēšana ar savējiem, dziedāšana. Visāds bija mākslinieks. Bet enerģija, profesionālā atbildība un fanātiska uzticība reiz izvēlētam amatam pāri visam.

No Ernesta Kārkliņa Kaukāzā rakstītām vēstulēm vecākiem: “Šušā no 16. jūnija līdz 2. augustam. Devām piecas izrādes un ieņēmumi bija labāki nekā cerējām. Uz Šušu bija jābrauc 103 verstis ar zirgiem. Izkratījāmies gan dūšīgi, bet par to daudz redzējām.Te būtu laba dzīve – vīns, arbūzi, melones. Viss tik lēts.

Tiflisā atbraucām 12. augustā. Te boržomi avoti. Ar boržomi ārstējas, dzer un avotos peldas. Peldēties nebija vaļas, bet pāris kausu izdzēru gan.

Erivānā 19. novembrī. 98. Sirdsmīļie tēvs un māte! Rakstu šīs rindiņas savas dzimumdienas vakarā “Londonas” viesnīcā [30 gadu]. Dzīves pārmaiņas man veselības ziņā nākušas par labu, kaut gan ceļojot, sevišķi ar zirgiem, jāpārnes dažas neierastas grūtības. Štrauss bija pastellējis kliņģeri, pudeli vīna, rumu, vairākas mārciņas ābolu un dažus rubļus naudas. Tiflisā nopirku vizītsvārkus. Man jāiet labi ģērbušamies, jo bieži darīšanās jātiekas ar lieliem “kungiem” vai jābūt glaunās viesībās. Es jau sen Ašhabadā nopirku ceļojuma kasti ar trim kārtām [nodalījumiem]. Tajā ļoti kārtīgi varu salikt drēbes, grāmatas, veļu. Tā ir visa mana māja. To var paņemt uz muguras un nest. Pa zemes ceļiem braucot mums gan lietas drusku sabojājas, izberzējas, bet liela skāde vēl nav notikuse. Cerams,ka arī pastāvīgie Kaukāzijas ceļa žūkuri – razbainieki mūsu lietas nepārlūkos. Un ko tad viņi no mums klaidoņiem, čigāniem ņems? Nabadziņi tiek arī par daudz vajāti no policijas.

Batumi 2. janvārī 1899. Te silts kā pa Jāņiem. Abās mūsu izrādes dienās lija stiprs lietus, tādēļ bija maz apmeklētas. Vispār svētku laiks nav priekš artistiem izdevīgs, jo tad rīko visādas balles utt. Kutaisā iepazināmies ar pāris latviešiem viens ir palkavnieks Laimiņš. Dienēja arī Kuldīgā, kur viņu gribēja pārtaisīt par vācieti, bet nu nabadziņš palicis par krievu. Bērni neprot latviski. Tur bija arī kāds skolotājs Kleja, kas apmeklēja Kuldīgas ģimnāziju. Kāds gruzīnu kņazs Eristovs mūs uzlūdz vakariņās, nodzīvojām jautri, vīns sakāpa galvā.

Suhumā. 23. janvārī 1899. Mēs dzīvojam kā paradīzē. Še jau 10 dienas, bet negribas projām braukt, cik jauki, cik patīkams gaiss. Ziemas nemaz nav, bet apkārt ir ar sniegu klāti kalni. Bez lielkņaza te vēl citi bagātnieki pilsētas tuvumā, jūrmalā uzcēluši vasarnīcas. Mēs ar Annu runājām, ja kādreiz kļūtu bagāti, tad še nopirktu dāču un pārvestu jūs šurp.”

Ak, sapņi, sapņi! Bet rāda Zeltmata pieķeršanos vecākiem. Ne tikai tas. Arī reāli viņš ik mēnesi sūtīja viņiem naudas pārvedumus 15 – 30 rbļ. Kā ļāva paša ienākumi, kas atkarīgi no izrāžu skaita un apmeklējuma. Te arī impresārija izdarībai nozīme, ne tikai vietējiem apstākļiem. Ernestam Kārkliņam Štrauss maksāja mēnesī 25 rubļus algā un vēl 15% no izrāžu tīrajiem ienākumiem.

Vēlāk rakstītās atmiņās Ernests Kārkliņš īpaši uzsver, ka Johans Štrauss bija godīgs maģijas mākslinieks, kurš nemaldināja publiku, tai liekot domāt, ka triki notiek ar pārdabisku spēku palīdzību. Viņa “burvju mākslas” pamatā augsti izkopta roku veiklība, publikas psiholoģijas pārzināšana un arī jaunāko ķīmijas, fizikas atklājumu un aparātu izmantošana. Štrauss, neraugoties uz korpulenci mūža otrajā pusē un lielajām plaukstām, spēja kustēties ļoti veikli un pieskarties priekšmetiem neparasti viegli. Viņš varēja nožonglēt uz deguna papīra lapu vai no tās  iztaisītu tūti, to aizdedzinot un turot, līdz izdega un izpūta paliekas gaisā. Žonglēja arī ar dažāda smaguma priekšmetiem. Ar viegliem pirkstu pieskārieniem lika rotēt un lēkāt dažāda lieluma šķīvjiem un bļodām uz galda.

Impresārijs aprakstījis arī dažu populāru maģiska triku būtību.

Triku veikšanai mākslinieka galvenais palīgs ir servante, šinī gadījumā – slēpnis, kas piestiprināta aiz galdiņa uz skatuves. Servantē noslēpti izrādei nepieciešamie priekšmeti, tur maģists iemet vairs nevajadzīgo vai arī tos, kas palīgam jāaiznes aiz kulisēm un jāsagatavo trika veikšanai.

Populārs triks bija “Trikolors”. Štrauss ņēma trīs lakatus – zilu, baltu, sarkanu. Deva kādam skatītājos, lai sasien kopā Krievijas karogkrāsu secībā. Savīsta kamolā un ieliek slīpētā tukšā tējas glāzē, to noliek visiem redzamā vietā skatuvē uz galda. Uzaicina publiku pateikt, kuras valsts karogā arī trīs tādas pat krāsas. Francijas, bet citā secībā. Štrauss pieiet galdam un no glāzes izvelk lakatu kamolu. Attin un tiešām – lakati sasieti kā Francijas karogs. Triks, kā daudzi, ir vienkāršs. Glāze ar spožu skārda sloksni pārdalīta uz pusēm un no skatītāju vietām izskatās tukša. Pret kulisi vērstajā glāzes pusē jau iepriekš ielikts kamols ar Francijas krāsām. Paņemot glāzi rokā, triku meistars to veikli apgriež un izvelk vajadzīgo.

Visos priekšnesumos neiztrūkstošs numurs bija omletes cepšana. Izrādītājs pasauc kādu zēnu no skatītājiem. Ņem tukšu pannu, liek zēnam iesist tur divas olas. Plīts nav pieejama, ceps citādi. Uzmet virsū vati, aplaista ar etiķi, kas īstenībā petroleja. Aizdedzina. Deg lielu liesmu. Ko nu? Uzliek degošo pannu uz galda un tur pannas vāks. Kad tas uzlikts pannai, liesmas apdziest. Izrādītājs runājas ar zēnu, jautā kādas olas viņš gribētu – karstas, aukstas, dzīvas, nedzīvas. Tikmēr tincina zēnu, kamēr viņš izvēlas dzīvas olas. Kad noceļ vāku, pannā divi žirgti un balti baloži. Vāks bija dubults un tur iesprostoti baloži, bet publika vērojot mākslinieka un zēna rosīšanos vākam nepievērsa uzmanību.

Skatītājus vienmēr pārsteidzis Štrausa numurs “Gaisā lidojošais cilvēks”. Štrauss izved palīgu. Liek uzkāpt uz krēsla, paliek zem katra elkoņa vertikālu stieni un hipnotiski iemidzina mediju. Izvelk krēslu un vienu stieni. Medijs uz viena elkoņa balstoties karājas gaisā gan slīpi, gan horizontāli, veido dažādas ķermeņa pozas – kā tikai izrādītājs pavēl.

Johanam Štrausam patika jokot arī nedaudzu vai dažu skatītāju klātbūtnē. Zeltmatis atceras, ka kādā Krievijas pilsētas tirgū triku meistars piegājis zemniecei, kura atvedusi pārdot teļu. Prasa cik maksā. Cena augsta. – Kāpēc tik daudz? – Nu, teļš kārtīgi uzbarots, dzirdīts ar pienu, saka zemniece. Te no teļa puses atskan balss – Ko nu muldi, sūkalas vien devi, ne pienu. Saimniece pārsteigta un sāk domāt, ka nelabais teļu apsēdis. Citreiz atkal Štrauss staigā pa tirgu. Pieiet zemniecei, kura no groza pārdod olas, bet prasa dārgāk kā citas. – Vai svaigas? – Svaigas gan un lielas, tāpēc dārgākas. – Palūkosim!  Un Štrauss paņem vienu olu un pārsit. Olā sudraba rublis. Ņem otru, tajā arī rublis. – Jā par tām var maksāt prasīto cenu, pirkšu visas. Bet pārdevēja atsakās pārdot. Štrauss samaksā par divām un aiziet. Zemniece ņemas uz savu laimi sist olas, bet velti – rubļa nav. 

Vislielākie joki tomēr sanāca ar vēderrunāšanu. Irkutskā kāds uzņēmīgs latvietis tirgojot zivis un kaviāru bija ticis pie turības. Reiz vakarā vairāki latvieši un Štrauss sēž pie viņa, dzer šnabi un uzēd melnos ikrus. Drīz vien bļoda tukša, bet nama tēvs, saka, ka vairāk neesot sagatavoti. Te aiz sienas atskan balss – Ko nu mānies Ikru Juri, pagrabā vēl diezgan!  Neko darīt, jānes galdā. Tā Ikru Jura palama viņam palika uz visiem laikiem.

Ar tvaikoni “Poseidons” 4. jūnijā 1898. gadā Johans Štrauss ar ceļabiedriem pārbrauc Kaspijas jūru un izkāpj Baku ostā. Dzīves un darba ritms nemainīgs. Apmešanās mēbelētās istabās vai viesnīcā, mantu un rekvizītu izpakošana, atļauju, telpu īres, reklāmas, organizēšana izrādēm. Izrādes pilsētā un tuvākajās apdzīvotās vietās. Tālākais ceļš Kaukāzā: Jeļizavetpole – Šuša – Tiflisa – Erevāna  – Aleksandropole – Karsa. Ziemu viņi sagaida pie Melnās jūras – 9. decembrī apmetas Kutaisī, bet 22. decembrī sāk izrādes Batumi, Poti, Suhumi un citās Melnās jūras austrumdaļas pilsētās. Mākslinieka ceļš no Kaspijas līdz Melnajai jūrai Kaukāza kalnos ildzis pus gadu un 18 dienas. Kādā savā vārsmojumā Štrauss rakstījis: “Kad man apnīkst dienvidos, / Braucu priecīgs ziemeļos / Ararata kalnam garām / Kaspijs jūr un Volgas malām, / Pār bagātiem Urāliem / Līdz pat Amur straumes malām, / Jo es esmu kurzemnieks, / Latvis burvju mākslinieks.”

1899. gada pavasarī turneja turpinājās gar Melnās jūras krastu no Novorosijskas, kur strādā vairāki latviešu telegrāfisti, cauri Kubaņas kazaku apgabalam Azovas piekrastē – Jeiska – Azova – Rostova – Taganroga – Donas kazaku galvaspilsēta Novo-Čerkaska. Pārbraucieni ir nervozi un saspringti. Ernests Kārkliņš iespaidu, darba pienākumu un nemitīgo vietas maiņu nogurdināts raksta: “Štrauss tiek ar katru dienu nepanesamāks, tā kā nezinu vai vēl kādu gadu ar viņu kopā nodzīvošu.” Bet Štrauss ir publikas cienīts un godāts. Viņa māksla apbrīnota. Pēc izrādēm, īpaši karaspēka daļās gandrīz vienmēr augstākie virsnieki viņus lūdz vakariņās. Neviens neprasīja, bet meistars nelika vilties un rādīja dažādus salona trikus – šnabi dzerot, norija glāzīti visiem redzot, bet pēc brīža tā viņa priekšā uz galda. Meta gaisā šķīvjus, kas pēc tam atradās zem galdauta. Bāza sev vai sulaiņiem mutē olas un izvilka no pakauša vai kakla. Papirosu etvijām sagrozīja monogrammas. Nekad tajās pat viesībās trikus neatkārtoja. Viņam simtiem roku veiklības un acu apmāna triki krājumā.

Rostovā pēc izrādes vācu Bierhallē ar Štrausu un Kārkliņu laipni iepazīstas divi kārtējie latvieši – ērģelnieks Pauliņš un provizors Kļaviņš.

Jūnijā viņi pa Donu ar tvaikoni dodas uz augšu, pārceļas uz Volgas baseinu un turpina ceļu pret straumi. Mainās tvaikoņi, piestātnes, pilsētas, izrāžu vietas –  Carīcina – Sarātova – Voļska – Samāra – Simbirska – Kazaņa – Sarapala – Perma. No Ernesta Kārkliņa piezīmju grāmatiņas: “Ieņēmumi 1899. jūlijā – 9 izrādes – 652 rbl 43 kap. Izdevumi jūlijā – 432 rbļ 82 kap. Atlikums 219 rbļ 61 kap.”

Septembrī viņi ir Vjatkā. Ernests Kārkliņš: “Pēc ilgām klapatām dabūjām atļaujas izrādēm.” Bet kā vēsta ieraksts 5. oktobrī: “Iekritām. Neskatoties uz to, ka labs laiks un nekāda konkurence, publikas bija maz, laikam gaidāmā cirka dēļ. Štrauss tomēr spēlēja labi un publikai varen patika. Uz otru izrādi arī cerības mazas.”

Ir decembris, kad viņi dodas pāri Urālu kalniem. No Petropavlovskas Ernests Kārkliņš 1899. gada 17. decembrī raksta vecākiem uz Kuldīgu: “(..) Štrauss ar Annu vēl Čeļābinskā. Gaidu viņus atbraucam rīt. Esam sākuši lielo Sibīrijas ceļojumu, redzēs kā mums veiksies. Dzirdams, ka daudz artistu priekšā, tātad nekā. Tagad jau katris pa dzelzceļu var nobraukt, agrāk ceļš maksāja dārgi, tad tik reti kāds [triku meistars] brauca. Nebija, kā saka, tik izzvejots un varēja vairāk ieņemt. Tomēr ceram visu labu, jo Štrausu Sibīrijā pazīst un mīl. Es pēdējā laikā izdevu daudz naudas iegādājoties šo un to pret Sibīrijas salu. Nopirku siltus zābakus (burkas), drēbes un kažoku. Še mēdz nēsāt tādus kažokus (dohus) kam abās pusēs vilna – drēbes vietā pārvilkti ar brieža vai kumeļādu, ar lieliem krāgiem. Tie ir ļoti silti, bet izskatās savādi. Es labāk izmeklēju sesku ādu kažoku, jo to var nēsāt arī pie mums Baltijā. Dabūju diezgan lēti – par 50 rbļ, tas Rīgā maksātu mazākais 100 rbļ.”

Lētos kažokos un zvērādās peļņas un veikala iespējas reiz saskatīja kādreizējais Johana Štrausa māceklis un palīgs F. L. Mertens. Pēc Sibīrijas turnejas viņš atvēra kažokādu veikalu Rīgā Kungu ielā 6. Preci piegādāja no Krasnojarskas un Irkutskas. Veikals pastāvēja arī Latvijas pirmās valsts laikā.

Lai daudzmaz iedomātu toreizējo ceļošanu Sibīrijā bez dzelzceļa, jāšķir Antona Čehova 1890. gada Sibīrijas piezīmes. 

Viņa ceļojums sākās Maskavā. Līdz Jaroslavļai pa dzelzceļu. No Jaroslavļas līdz Permai ar tvaikoni pa Volgu un Kamu. No Permas līdz Tjumeņai pa dzelzceļu. No Tjumeņas līdz Baikālam brauca ar zirgiem (apstādamies Tjumeņā, Išimā, Tomskā, Krasnojarskā un Irkutskā); ar tvaikoni pāri Baikālam, pēc tam atkal ar zirgiem līdz Sretenskai; no Sretenskas pa Šilkas un Amūras upi līdz Nikolajevskai un pāri Tatāru jūras šaurumam uz Ziemeļsahalīnu. Gandrīz divu mēnešu ilgajā ceļošanā ar zirgiem – vairāk nekā 4000 verstu ceļā rakstnieks izmisīgi cīnījies ar salu, pārplūdušām upēm, neizbrienamiem dubļiem, dzīvi pusbadā un vēlēšanos kārtīgi izgulēties.

“Gar Sibīrijas traktu no Tjumeņas līdz Tomskai nav ne miestiņu, ne muižu, ir tikai lieli ciemi divdesmit un pat četrdesmit verstis tālu cits no cita. Muižas braucot neredzēju, jo šeit nav muižnieku; nav redzamas arī fabrikas, dzirnavas, iebraucamās sētas (..). Vienīgā pazīme, kas šajā ceļā liek domāt par cilvēkiem ir telegrāfu vadi, kuri vējā brīžam iegaudojas, un verstu stabi.

Katrā ciemā ir baznīca, dažā arī divas; ir skolas. Mājas celtas no baļķiem, bieži vien divstāvu, apjumtas ar dēļiem. Katrā mājā pie žoga piesists strazdu būrītis un tik zemu, ka to var aizsniegt ar roku. Dārzu nav. Mājā goda istaba – gaiša, plaša telpa ar iekārtojumu par kādu Kurskas vai Maskavas zemnieks var tikai sapņot. Apbrīnojama tīrība – neviena gruzīša, neviena traipa.

Sibīrijas trakts ir visgarākais un, šķiet, arī visnejēdzīgākais ceļš visā pasaulē. No Tjumeņas līdz Tomskai tas ir vēl ciešams: šeit ir klajs līdzenums; no rīta lija lietus, bet vakarā jau zeme sausa; ja līdz maija beigām trakts ir klāts ar biezu, nelīdzenu, kūstošu sniegu, kas pārvērties par ledu, tad ceļinieks var braukt pa lauku, plašajās ārēs izvēlēdamies jebkuru apceļu. Aiz Tomskas jau sākas taiga un pakalni, augsne šeit tik drīz neapžūst, apceļu nav kur izvēlēties, gribot negribot jābrauc pa traktu.

Katrā pasta stacijā mēs visi, netīri, izmirkuši, miegaini, lēnas braukšanas un kratīšanās nomocīti, nokrītam uz dīvāna un dusmojamies: „Cik nejauks, cik briesmīgs ceļš!” Bet stacijas rakstveži un pārziņi saka: „Tas vēl nav nekas, pagaidiet tikai, kas būs pie Kozuļkas!”

Par Kozuļku dēvē divdesmit divas verstis garu ceļa posmu starp Černorečenskas un Kozuļkas zirgu pasta stacijām (ceļā no Ačinskas uz Krasnojarsku). Šaipus briesmīgā posma kāds pretimbraucējs stāsta, ka viņa rati četras reizes apgāzušies, cits sūrojas, ka viņa ratiem pārlūzusi ass. Netālu no Černorečenskas stacijas vakarā rati ar maniem ceļabiedriem – diviem poručikiem un ārstu – pēkšņi apgāžas. Paši un čemodāni, saiņi, zobeni un vijoles kaste sakrīt dubļos.

Černorečenskas stacijas istabā deg nespodra lampiņa. Ož pēc petrolejas, ķiplokiem un sīpoliem. Uz viena dīvāna aizmidzis poručiks ar papahu, uz otra sēž kāds bārdains vīrs un laiski mauc kājās zābakus; viņš nule saņēmis pavēli braukt un salabot telegrāfu. Poručiks ar akselbanti un ārsts sēž pie galda, nogurušās galvas atbalstījuši uz delnām un snauž.

Visgarām traktam pasta stacijās runas par vienu un to pašu: kritizē vietējo priekšniecību un gānī ceļus. Ceļiniekam, kuram līdz Irkutskai vēl jābrauc vairāk nekā tūkstoš verstis, viss pasta stacijās stāstītais liekas šausmīgs. Visas šīs valodas, ka vienam Ģeogrāfiskās biedrības biedram, braucot kopā ar sievu, pāris reižu salūzusi ekipāža un galu galā viņi bijuši spiesti pārnakšņot mežā, ka viena dāma, ratiem kratoties, pārsitusi galvu, ka viens akcīzes ierēdnis notupējis ratos, dubļos iestidzis, sešpadsmit stundas un samaksājis zemniekiem divdesmit piecus rubļus par izcelšanu no dubļiem un aizvešanai līdz nākamai stacijai, ka neviens ekipāžas īpašnieks neesot bez kļūmēm aizkļuvis līdz stacijai – visas šādas valodas atbalsojas sirdī kā nelaimes putna kliedzieni. Kādā stacijā man stāstīja, ka pasta ratiem Kačas upīti pārbraucot, ielūzis tilts un gandrīz noslīkuši zirgi un pasta saiņi, – tas ir viens no parastajiem piedzīvojumiem, kas pasta vedējiem Sibīrijā sen jau kļuvis pierasts.

Grūti braukt, bet kļūst vēl grūtāk, ja padomāju, ka šī nejaukā, gluži kā baku rētāmzbedrotā zemes strēmele ir gandrīz vienīgā dzīsliņa, kas Eiropu savieno ar Sibīriju.

Dabas ainavu apjūsmotājam pirmās divtūkstoš verstis ceļa no Urāliem līdz pat Jeņisejai šķitīs garlaicīgas. Apkārt salts līdzenums ar greiziem bērziņiem, peļķēm, šur tur ezeriem, tuksnešainiem un vienmuļiem Obas pieteku krastiem. Daba, ko dievina cittautieši, ko ciena mūsu izbēgušie katordznieki, īpatnējā, majestātiskā un brīnišķīgā daba sākas tikai ar Jeņiseju. Šajā pusē Krasnojarska, vispatīkamākā un glītākā Sibīrijas pilsēta, viņējā pusē kalni, tādi sapņaini, dūmakā ieskauti.

Aiz Jeņisejas sākās slavenā taiga. Taigas spēks un burvība izpaužas tās nepārredzamajā klaidā. Pirmajā dienā braucējs nepievērš taigai uzmanību, otrajā un trešajā sāk brīnīties, bet ceturtajā un piektajā viņu pārņem sajūta, ka nekad vairs nevarēs izkļūt no šīs šausmones. Uzbraucot mežiem klātā paugurā skatam veras citi mežaini pauguri un pakalni. Vienmēr līdz apvārsnim mežs, mežs, mežs.”

Un daudz no tā redzēja, pārcieta, izdzīvoja Sibīrijas traktā maģijas lielmeistars Johans Štrauss.

Ja seko kartei, viņu ceļš iet līkum-ločum. Ernests Kārkliņš arī visas apmeklētās pilsētas nav atzīmējis. Bez tam bija jāpielāgojas satiksmes iespējām – upes, pasta trakti un dzelzceļi, kur izbūvēti. Laika ziņā garākais un apkārtceļš ne vienmēr bija ilgākais. Petropavlovska – Kurgāna un 21. decembrī sasniegta Omska. Pēc tā laika statistikas pilsētā – 37,470 iedzīvotāju. Salīdzināšanai: Rīgā – 282,943, Pēterburgā – 1,267,023, Maskavā – 988,610 ļaužu. Ernests Kārkliņš: “Vienu dienu notika nelaime, suns nokoda visus četrus mūsu baložus, bija ļoti žēl. Pie kāda dvorņika nopirku vienu pāri.” Ļoti žēl. Baloži bija ilgi raduši pie viņiem un trikiem, baroti un aprūpēti pārbraucienos. Daļa no izrādes, neaizstājami rekvizīti. Tos cēla ārā no kungu cilindriem, kabatām, degošām pannām.

Jauno 1900. gadu ceļojošā trijotne sagaida Omskas teātrī. Izrāda A. Čehova “Revidentu”. Pēc tam masku balle. Teātrus viņi apmeklēja visās pilsētās, kur tādi bija, arī operu izrādes, muzejus, mākslas izstādes, botāniskos dārzus, cirka izrādes un vīna vai alus pagrabus.

Ernests Kārkliņš sāk jaunu piezīmju grāmatiņu – kalendāru. Uz iekšējā vāka krieviski ieraksta – Tam, kurš šo atradīs pazaudētu un nogādās man pēc sekojošas adreses: artista Johana Štrausa pārvaldniekam, apsolu 2 rbļ.

Janvāris paiet Omskā, februāris Tomskā – 52,430 iedzīvotāju. Viņu izrādes labi apmeklētas, jo bērniem par brīvu. Abās pilsētās sastop daudz latviešu. Dzelzceļa darbiniekus, skolotājus, zemkopjus. Sibīrijas kolonizācija pieņēma arvien plašākus apmērus. 19. gadsimta beigās visvairāk uz turieni izceļoja no Kurskas, Tambovas un Poltavas guberņām. Avīžu ziņa: “1896. gada maija mēnesī brauca caur Čeļābinskas staciju 80000 aizgājēju, bet slimnīcā bija tikai 8 gultas! Reiz bija tur sapulcējušies 15000 cilvēku, kas gaidīja uz vilciena dienu un par visiem kopā bija tik 2 grāpji priekš ēdiena vārīšanas.”

Visvairāk aizgājēju 1885. – 1896. gados apmetās uz dzīvi Tomskas guberņā – 201,000 personas, Jeņisejas – 23,000, Toboļskas – 22,000, Amūras apgabalā – 13,000, Semipalatinskas guberņā – 7000, Akmoļinskas [te Omskas pilsēta] – 4000. Viņu skaitā arī mūsējie – no Baltijas guberņām – tūkstošiem vidzemnieku, kurzemnieku, latgaliešu ģimeņu devās turp zemes vai izdevīgāka darba meklējumos. Sibīrijā bija ap 100 lielākas latviešu kolonijas ar 4206 saimniecībām.

Martā viņi ir Krasnojarskā – 26,600 iedzīvotāju. Jeņiseju klāj ledus. Ernests Kārkliņš raksta piezīmju grāmatiņā: “31. martā. Pret Krasnojarsku ceļš bija ļoti slikts, kratīšanās briesmīga, bija nepanesami. Pēdējā stacijā vajadzēja pat 4 zirgus. Slapjdraņķis, briesmīgi kratīja.” Arī Krasnojarskā Johans Štrauss bijis nevienu reizi vien. Saglabājusies izziņa, ka 1882. gada 28. jūnijā mākslinieks visus ienākumus no izrādes – 144 rbļ 30 kap – ziedojis Krasnojarskas luterāņu baznīcai.

Izrādes pilsētā un apkārtnē. Ernests Kārkliņš Jeņisejskā apciemo Jēkabu, šķiet, ka tuvs radinieks, varbūt pat brālis, jo vēstulē vecākiem nepiemin viņa uzvārdu. “11. aprīlī 1900. Jeņiseiskos Jēkabam ir aptieka. Brangi ierīkota, bet maz pircēju, sevišķi no tā laika, kopš atvērta kroņa ārstēšana iz kuras zemnieki dabū palīdzību un zāles par velti.”

Dažas dienas vēlāk viņus piemeklē Štrausa izrāžu un ceļa dzīvē laikam vēl nepieredzēts negadījums.

“Jeņisejskie Vedomosti”. 1900. gada 18 aprīlī. Otrdiena. “Hronika. Maģijas profesors Johans Štrauss kungs pārsteidz krasnojarskiešus ar savu prasmi rādīt dažādus trikus. Daži Krasnojarskā aklimatizējušies „japāņi” no savas puses arī nolēma Štrausa kungu pārsteigt ar tādu fokusu, kuru viņš varētu ilgi atcerēties. Nodomu viņi īstenoja 15. aprīlī starp pulksten 9 un 12 naktī.

Uzskatot, ka ērtāk un izdevīgāk par viesnīcu ir apmesties privātā dzīvoklī, Štrausa kungs īrēja četras istabas krodzinieka Čistjakova mājā Teātra laukumā. Cirkā par biļešu kontrolieri piestrādāja kāds “Aleksandra kungs” – ieceļotājs, tikai pirms trim nedēļām atbrīvots no cietuma, kur atsēdēja par dažādiem nodarījumiem. Parasti “Aleksandra kungs” kontrolēja biļetes pie ieejas parterā. 15. aprīļa vakarā viņš uzskatīja par izdevīgāku kontrolēt ieeju galerijā un uz kādu laiciņu bija nozudis. Pēc izrāde Štrausa kungs, negaidījis savējos, pāri laukumam devās uz dzīvokli. Nevar nepieminēt oriģinālo veidu kā Štrausa kungs sarga sevi no laupītāju uzbrukumiem. Būdams vēderrunātājs viņš, ejot pāri laukumam atšķirīgās balsīs sarunājas ar dažādām personām, it kā ar pavadoņiem, bet īstenībā pats ar sevi. Kurš gan viņam uzdrošinātos uzbrukt, dzirdot vairāku ļaužu draudzīgo sarunu.

Štrausa kungs ļoti izbrīnījās atrodot dzīvokļa durvis vaļā. Bet vēl vairāk bija pārsteigts ienākot guļamistabā. Viņš ieraudzīja uzlauztu lādi, no kuras izlaupīta nauda un dārglietas ap 2000 rubļu vērtībā. Citas lādes, tāpat arī daudzas vērtīgas lietas dzīvoklī bija neskartas. Štrausa kungs metās pie mājas īpašnieka, kuram dzīvoklis jāuzrauga. Bet – krodzinieka telpās valdīja tumsa, visi gulēja rimti un mierīgi. Čistjakova divos krogos veica kratīšanu un pratināšanu, bet rezultātu nebija.”

Šajā avīzes numurā vēl viena ziņa: “Štrausa kunga priekšnesumi 15. aprīlī cirkā, pēc visu izdevumu atskaitīšanas, deva tīro ienākumu 18 rbl 72 kap. Pusi no tā – 9 rbl 36 kap viņš ziedoja atturības biedrībai.”

Par aplaupīšanu vecākiem uz Dzimteni raksta Ernests Kārkliņš. Vēstule tapusi braucot ar tvaikoni “Modest” 1900. g. 24. aprīlī pa Jeņiseju. 

“Mīļie vecāki! Iznāca kāda šļura, kas aizņēma man veselu nedēļu. Notikums diezgan bēdīgs un atnesa mums daudz raižu. Sestdien, kad Štrauss pārgāja mājās, viņš atrada mūsu dzīvokļa durvis uzlauztas un savu ceļa kasti uzplēstu. Nozagta visa tur atrodošās nauda, ap 300 rbļ, zelta lietas un fraka ar ordeņiem. Viss kopā zaudējums ap 1500 rbļ. Visas tās lietas varētu pieciest, tik žēl par tiem Štrausa ordeņiem, kurus viņš izpelnījies. Viss ved uz domām, ka zagļi ir zinātāji. Aizdomas krita uz mūsu kalpotājiem, kurus apcietināja, bet nespējot neko pierādīt, atkal palaida. Štrauss saka – gan jau atkal nopelnīšot. Pavisam pliki neesam, jo Štrausam lielākās naudas summas bija klāt, tā kā nekur parādā nepalikām. Še katru nakti dzird dažādus uzbrukumus un zādzības un ir īsts zagļu pilsēts [Krasnojarska], sastāvošs no atsūtītiem blēžiem. Policija nav neko vērta un kā visi runā – ar zagļiem uz vienu roku.”

Aprīļa beigās, sākoties navigācijai viņi ar kuģi no Krasnojarskas ceļoja pa Jeņiseju uz augšu – līdz Jeņisejskai. Tad pa Augš-Tungusku līdz Angārai un lejā uz Irkutsku – 51,484 iedzīvotāji. Irkutska – Johanam Štrausam kopš jaunības turnejām zināma pilsēta. Zināma apkārtne un lielais Baikāla ezers tepat.

Latvieši ir visur. Irkutskas tirgū Ernests Kārkliņš pēc akcenta atpazīst latviešu tirgotāju un, kad viņi pārgājuši uz mātes valodu, sarunai pievienojas vēl kāds – pilsētas ārsts, kurzemnieks. Viņš iepazīstina vēl ar dažiem – dārznieku Ozolu un aptiekāru Rudzīti.

Pēc dažām izrādēm Štrauss grib doties uz Ļenas krastiem un pa to ar kuģi uz Jakutsku. Taču dažādu apsvērumu dēļ ieceri atliek.

Turpmākais ceļš un ieceres viņus atved pie Baikāla ezera. 2. augustā ar tvaikoni “Angāra” Johans Štrauss, Anna Štrauss un Ernests Kārkliņš pārpeld ezeram un sāk izrādes Krievijas un Mongolijas pierobežas pilsētiņās. Noprotams, ka Štrauss iecerējis ceļot pa Amūras apgabalu un Mandžūriju, bet plānus izjauc nemieri Ķīnā – bokseru dumpis. Ernests Kārkliņš: 

“14. augustā 1900. Bijām Ķīnas pilsētā Maimačinā, kas atrodas pie robežām, pie Kjahtas. Še ķīnieši ļoti mierīgi satiek un tirgojas ar krieviem un tie nebūt nav tik bīstami kā izkliedz mūsu laikraksti. Viņi nāk uz mūsu izrādēm.

17. augustā. Tagad te lielāks karaspēks. Daudz oficieru un mūsu izrādēs katru reizi pietrūkst biļetes, jo publika labprāt skatās Štrausu. No Maimačinas brauksim atpakaļ uz Verhņeustinsku un Čitu.”

Rudenī viņi atgriežas Irkutskā. Johans Štrauss gatavo īpašu pasākumu. Īpašam pasākumam īpaša afiša un reklāmplakāti. Plakāti iespiesti Irkutskā avīzes “Vostočnoje Obozreņije” tipogrāfijā. Saturs pirms tam apstiprināts un atļauts. Atvēli devis policijmeistera vietnieks Dragomirovs.

Plakāts gaumīgi maketēts. Tūlītēju uzmanību piesaista Johana Štrausa portrets frakā ar dažādiem ordeņiem un goda zīmēm. Domājams – sudrabā. Virs portreta liels uzraksts trekniem burtiem – Jubilejas Izrāde. Johans Štrauss dēvēts par profesoru, izrāde notiks svētdien 21. janvārī 1901. gadā Irkutskas biedrības namā. Johans Štrauss vienlaikus atzīmē divus dzīves un darba gadadienu notikumus. Paiet 35 gadi kopš mākslas gaitu sākuma un pirmās izrādes Sankt-Pēterburgā 1866. gadā, kad nākošais virtuozs un pasaules apceļotājs 24 gadus jauns. Otrs atzīmējamais notikums – apritējuši 25 gadi kopš Johana Štrausa pirmās ierašanās un izrādes Irkutskā. Tātad 1876. gadā. Toreiz, lai sasniegt pilsētu tālajā Krievijas nomalē jāpārvar neparedzamas ceļa un sadzīves grūtības un pārbaudījumi nedēļām un mēnešiem ilgi. Ne katram, arī īstenam un dzimušam ceļotājam, tas pa spēkam. Faķīra cienīgs pasākums. Toties nebija konkurences un ļaudis rādītos brīnumus uztvēra lielā sajūsmā. Jāturpina apbrīnot arī maģists. Viņš 25 gadu laikā Irkutskā ar priekšnesumiem bijis piecas reizes! 21. janvāra izrādē solīts, ka Štrauss rādīs sava repertuāra vislabākos numurus, kas publikas sen iecienīti, kā arī jaunus, ko šejienieši nekad nav redzējuši. Reklāmā uzsvērts, ka viņš patreiz ir savas mākslas vecākais [pēc gadiem] meistars un ilggadējā praksē tā izkopis roku veiklību, ka pelnījis titulu “triku karalis.” Un vēderrunāšanas jomā viņam joprojām nav konkurentu. Bet Štrauss jāredz uz skatuves, lai novērtētu viņa daudzpusīgos talantus izvēlētajā mākslā. Teksta reklāmas daļu parakstījis pārvaldnieks Ernests Kārkliņš.

Lapas noslēguma laukumā ar meistara parakstu nodrukāts: Ielūgums. “Saglabājis  labas atmiņas par Irkutsku, es, sakarā ar manas  skatuviskās darbības 35 gadiem un ievērojot, ka vienlaikus paiet 25 gadi kopš manas pirmās ierašanās Irkutskā, nolēmu savu jubileju svinēt šeit. Šejienes publika mani vienmēr laipni uzņēmusi un ceru, ka arī šoreiz tā veltīs man uzmanību. Apsolot visiem sagādāt patiesu prieku, pazemīgi lūdzu godājamo publiku, bet īpaši savus kādreizējos draugus un paziņas pagodināt mani ar savu apmeklējumu manā jubilejas dienā. Pilnīgā godbijībā Johans Štrauss.”

Izrādes sākums astoņos vakarā. Programmai trīs daļas un noslēgums.

1. daļa.

1) Štrausa uznāciens. 2) Pārgājiena brokastis pēc Štrausa receptes (pārsteigums). 3) XX gadsimta Demona un Feniksa banka. 4) Trīskrāsu lakati. 5) Blēžu noslēpumu atklāšana (kāršu triki). 6) Ziedu audzēšana (ar pārsteigumiem). 7) Buhāras virtuve (pārsteigums). 8) Indiešu-ķīniešu gredzeni.

2. daļa.

9) Karogu svētki. 10) Dažādu tautu dzērieni vai doktora Fausta karafe. 11) Montavisms vai skatītāju domu uzminēšana. 12) Akmens dejotāji uz galda vai gaisā. 13) Ekvilibristikas popūriji. 14) Cilvēka pazušana vai ceļojums neiespējamā.

3. daļa.

15) Japāņu tauriņi. 16) „Neredzamais staigātājs”, vēderrunāšanas aina vienā cēlienā, kurā Štrauss izpilda sešas dažādu personu lomas.

Noslēgumā:

Alegoriskas fantastiskas – burvības ainas Štrausa kundzes izpildījumā.

Daudzus no šiem trikiem un priekšnesumiem cirka mākslinieki, pārsteidzot skatītājus, izpilda joprojām. Taču ar vēderrunāšanu un montavismu ir citādi. Skatītāji domā, ka izmantotas jaunākās tehnoloģijas un mākslinieks darbojas ar slēptiem mikrofoniem, skaļruņiem vai citām datorizētām palīgierīcēm.

Turpmākām Johana Štrausa gaitām Sibīrijā izsekot grūti. Ernests Kārkliņš uz naudas sūtījuma kvīts par 25 rbļ vecākiem, uzrakstījis: “31. janvāris 1901. gads. Rītā izbrauksim iz Irkutskas uz mājas pusi.”

Ernestam Kārkliņam klaidoņa dzīve galīgi apnikusi. 22. maijā viņš aizbrauc no Štrausa, Krasnojarskas un Sibīrijas. 10. jūnijā Ernests Kārkliņš jau pastaigājas Vērmaņdārzā Rīgā. Dārzs zied un koku lapotnes sulīgi zaļo. Ernests Kārkliņš ir jaunu darbu un jauna dzīves ceļa sākumā. Štrauss un Anna vēl tikai domā par pārbraukšanu Dzimtenē. Bet arī tas notiek.

Sludinājumi avīzē “Dienas Lapa” 1901. 12. decembris Nr. 282.: “Minerālūdens iestādes zālē (ieeja no Pauluči ielas) piektdien 14. decembrī 1901. maģijas mākslinieks-vēderrunātājs Jānis Štrauss dos pirmo izrādi.”

“Dienas Lapa” 1902. 8. februārī Nr. 33. : ““Ausekļa” telpās (uz Pēterburgas šosejas Nr. 5.) svētdien 10. februārī 1902. maģijas profesora, vēderrunātāja Jāņa Štrauss burvju mākslas un staigu bilžu izrāde. Jauna programma – ģeoloģija jeb pasaules attīstīšanās no tvaika ķermenīša sākot līdz tagadējam veidam. Sākums pulksten 7 vakarā. Pēc izrādes dejas. Ieejas maksa 1. vietā 75kap. 2.vietā 50kap, 3.vietā 40kap.” 

Sludinājumi, salīdzinot ar 1885. gada, necili, pazūd citu vidū. Neseko vairs mākslinieka izrāžu apraksti. Saprotams, jo Rīgā ir cirks, opera, tūlīt būs teātri un kinomotogrāfs. Rīgā meistars priekšnesumus rāda vēl 12., 13., 15. un 16. augustā Arkādija parkā Torņkalnā.

Pēc tam par viņa turnejām ziņas skopas. Viņš atkal devies uz Urāliem. 1904. gada 24. septembrī Karas garnizona karaspēka daļās izsūtīts Štāba priekšnieka apakšpulkveža Ričkova parakstīts paziņojums, ka svētdien 26. septembrī karaspēka sanāksmju zālē priekšnesumus rādīs vēderrunātājs J. Štrauss. Sākums pusdeviņos vakarā.

Vēl viena ziņa no tīmekļa: 

“Žizņ Volgograda i oblasti”, Nr. 51 – Rodnoj gorod Volgograd. Natalija Puškarska. Jaunā gada svinēšana vecajā Carīcinā. “1907. gada priekšvakarā Carīcinā bija ievērojams notikums – pilsētas centrā pie Astrahaņas tilta atklāja teātri “Konkordija”. Teātra celtniecību finansēja ievērojamais uzņēmējs Millers. No tā laika pilsētas inteliģence vienmēr uzskatīja par savu godu  apmeklēt izrādes. Bet Jaunajā gadā pārpildītā teātra zālē uzstājās ārzemju viesmākslinieki – zobenrijējs Dons Karloss un vēderrunātājs Johans Štrauss. Zālē vajadzēja likt papildu krēslus.”

1907. gada 6. februārī Permas guberņas Irbitas apriņķa bāriņu patversmē rīkotajā labdarības vakarā Štrauss sniedzis bezmaksas izrādi. Vai viņš atgriezās Sibīrijas ceļos – nav ziņu. Ernests Kārkliņš gan vēlreiz apceļoja Sibīriju – 1907./08. gadā kopā ar operdziedātāju Malvīni Vīgneri-Grīnbergu kā viņas impresārijs.

Pa laikam maģists atgriežas dzimtajā Kurzemē. Neliela afiša vēsta, ka Aleksandra III vārdā nosauktajā karaostā Liepājā 1909. gada 27., 28., 29. jūnijā par godu Poltavas kaujas divsimtgadei Pētera parkā notiks tautas svētki ar mūziku, akrobātiem, vēderrunātāju Štrausu, klauniem, balalaiku spēlētājiem, kupletistiem, miglas bildēm, gaisa baloniem, lidojošām čūskām un uguņošanu.

Bet triku meistaru laiks pie beigām. Nāk citi brīnumi – kinomotogrāfs, kari, revolūcijas.

Kur maģijas profesors pārlaida kara un juku laikus? Nav noskaidrojams. Ernesta Kārkliņa piezīmēs minēts, ka Johans Štrauss dzīves nogali pavadīja pieticībā un trūkumā. Pēdējo gadu dzīvojis Rīgā Helēnes ielā [tagad Lienes iela] Nr. 13., 8. dzīvoklī. Noslēgums izlasāms Latvijas revolucionāro zociālistu partijas (eseru) laikrakstā “Uz Priekšu”. Iznāca no 1918. g. 12. novembra līdz 1919. g. 22. maijam ar neilgiem pārtraukumiem katru dienu, izņemot pirmdienas. Moto: Cīņā iegūst savas tiesības.

Vēsts par Johana Jāņa Štrausa došanos mūžības turnejā publicēta Nr.85. (115.) ceturtdienā 24. aprīlī: “Pazīstamais ceļotājs, maģijas mākslinieks un vēderrunātājs Jānis Strauss miris Rīgā, Lieldienas naktī, 20. aprīlī 1919. g., 77 gadu vecumā. Apbedīšana notiks piektdien, 25. aprīlī Matīsa kapos. Piederīgie.” Jautājums uzpeld pats no sevis – Vai no mākslinieka trīs laulībām palika bērni? Atbildes nav.

Tobrīd vēsturiskā situācija Latvijas zemē neparedzama un nepārredzama. Asiņainā pilsoņu karā mokoši veidojās valsts. P. Stučkas lielinieku valdība kopš 3. janvāra ekspropriēja īpašumus, likvidēja buržuāziju un garīdzniecību kā šķiru. Lika pamatus vispārējam komunismam. Un izmisīgi turēja fronti Kurzemē pret vācu landesvēru un J. Baloža brigādi, Vidzemē pret igauņu, somu un J. Zemitāna komandētām latviešu vienībām. Rīgā nepārtraukts terors un bads.

24. aprīļa numurā rubrika: Pēdējās vēstis. Latvijas frontēs. Padomju Latvijas Armijas štāba ziņojumi: “21. aprīlī Vidzemes frontē – bez pārmaiņas. Kurzemes frontē mūsu artilērija apšaudīja Sloku, izsaucot sprādzienu pretinieka lādiņu krājumā. Citos virzienos flinšu un artilērijas apšaudīšanās. 22. aprīlī Vidzemes frontē Alūksnes virzienā sarkanās daļas ieņēma Gaujenes Jauno muižu. Kurzemes frontē Jelgavas virzienā mūsu daļas zem pretinieka pārspēka spiediena atgāja 2 verstes uz ziemeļrītiem no Iecavas upes.”

Laikrakstā ir nodaļa Māksla: “Padomju Latvijas opera. Publikai caur šo tiek ziņots, ka šī vakara (24. aprīlī) operas “Rigoletto” izrāde priekš  publikas būs slēgta, jo tiek dota priekš 3. brigādes strēlniekiem. Uz “Rigoletto” pirktās biļetes derīgas svētdien 27. aprīlī 7 vakarā. Strādnieku teātris. Piektdien 25. aprīlī 6 vakarā Otrā teātrī vēlreiz izrādīs Andreja Upīša drāmu “Saule un tvaiks” ar Paulu Baltābol Lauras lomā. Sestdien 26. aprīlī 7 vakarā Kārļa Freiberga drāma “Tumsā un salā.” Maksima Gorkija drāmu “Ienaidnieki” izrādīs pirmo reizi Pirmajā teātrī piektdien 2. maijā.”

Sludinājumu lapā blakus nāves ziņām drukāti situāciju raksturojoši piedāvājumi: “Pērk kartupeļu mizas par 15 kap mārciņā Bruņinieku ielā 62., dz. 6. Produktus vēlas mainīt pret klavierēm, piesolīt šīs avīzes kantorī. Mainu pienu pret petroleju Bolderājā Jaunā ielā 13.”

Bēres rīkoja Ernests Kārkliņš. Komunistiskā režīma apstākļos visnotaļ sarežģīti. 22. aprīlī viņš raksta Rīgas VII iecirkņa dzīvokļu komitejai: “Mans svainis Jānis Strauss, kurš dzīvo Helenes ielā 13 ir miris un bēru gadījuma dēļ man nepieciešami pārvest dažas lietas, kā krēslus, galdus, drusku veļas, čemodānus utt. no viņa dzīvokļa uz manu Ģetrūdes ielā 71. dz. 87. un atkal pēc tam atpakaļ. Tādēļ, laipni lūdzu izdot priekš tam attiecīgu atļauju.” Otrā pusē iesniegumam sarkans zīmogs ar āmuru un arklu centrā un: “Tiek atļauts.” Paraksts nesalasāms.

Lienes ielas 13. nams ir 19. gadsimta otrajā pusē celta divstāvu koka strādnieku māja. Tipveida projekts. Dzīvokļu plānojums paredzēts vienai strādnieku ģimenei. Ieeja no kāpņu telpas nelielā virtuvē bez loga un no tās tālāk vienīgajā istabā – ar logu. Ūdens no kopēja pumpja pagalmā. Arī tualetes pagalmā. Ēka apdzīvota joprojām. Dzīvokļi pieslēgti pilsētas ūdensvadam un kanalizācijai. 8. dzīvokļa vientuļā iemītniece 76 gadus vecā Rūta Lakstīgala un pārējie sastaptie nama iedzīvotāji neko par tādu Štrausu nebija dzirdējuši.

Ka Johans Jēkabs Jānis Štrauss tomēr bez miņas nav zudis, pārliecinājos Rīgas cirka direktores Lolitas Lipinskas kabinetā. Viņa vākusi kartotēku par Latvijas izcelsmes cirka māksliniekiem un J. Štrauss arī tur bija. Maģijas profesoru zināja arī iluzioniste Dace Pecolli.

Maģists pārstāvēja gaistošo, acumirklīgo mākslu. Ilūziju. – Un dzīve? – Ilūzija.

Viļus neviļus raksts iznāca par divām latviešu personām – tikai šaurā profesionāļu lokā zināmo Johanu Štrausu un plaši pazīstamo, enciklopēdijās minēto Zeltmati – Ernestu Kārkliņu.

P.S. Temata nobeigumam un turpinājumam

Pastāstiņš.

Uz kāda kruīza kuģa strādāja iluzionists. Pasažieri regulāri mainījās, tāpēc viņš bez problēmām varēja rādīt vienus un tos pašus trikus. Par nelaimi uz kuģa dzīvoja arī kapteiņa papagailis, kas uzstāšanos bija redzējis pietiekami daudz reižu, lai iegaumētu noslēpumus. Priekšnesumu laikā papagailis sāka jaukties ar izsaucieniem: “Tā ir cita cepure! Pīķa dāmu viņš paslēpa kabatā! Kastītē ir caurums!”

Iluzionists par to dusmojās, bet ko padarīsi – kapteiņa papagailis.

Kādu dienu kuģis avarēja. Uz viena plosta nokļuva  tikai iluzionists un papagailis. Abi ilgi klusējot dreifēja jūrā. Iluzionists nikni nenolaida acis no papagaiļa, kurš savukārt vēroja iluzionistu. Pēc nedēļas papagailis vairs neizturēja un ierunājās: “Labi, es padodos! Kur paslēpi kuģi?” [Žurnāls IR 2012. Nr. 39. 27. IX – 3. X.].

Rīgā, 2012.–2024. 

P.S. 2

Lai arī apkopotie materiāli sniedz plašu ieskatu Johana Štrausa ceļojumos, priekšnesumos, trikos un personībā, tomēr ne uz visiem jautājumiem par meistara dzīvi ir izdevies rast atbildes. Tāpēc, ja šo rakstu gadījumā lasa kāds no Johana Štrausa radiem, vai kāds, kurš tādus pazīst, pētījuma autors laipni gaidīs jebkādu ziņu (saziņai: [email protected]).

***

Rakstam izmantots: interneta resurss raduraksti.lv,  LU Akadēmiskās Misiņa bibliotēkas retumu krājums, Raiņa Literatūras un mūzikas muzeja krājuma Zeltmata fonds, 1929. gada dažādos žurnāla Atpūta numuros publicētās Zeltmata atmiņas “Maģijas mākslinieks Jānis Štrauss”, kā arī tekstā minētās publikācijas laikrakstos un internetā.

© Uģis Niedre