Projekts Ķencu Republikas dārgumi - Zosēnu pagasta jaunatklāšana!

Uzsākot šovasar novadpētniecības darbu Zosēnu pagastā, atklājās jaunas iezīmes Piebalgas etnogrāfisko un valodas īpatnību varavīksnē, dodot interesantu materiālu tālākajiem pētījumiem. Ja Zosēnu pagasta austrumu daļā piebaldzēnu dialekts ir izteikts, tad rietumu pierobežas mājās viņu konstatēt pagaidām neizdodas. Līdz ar to šejienes iedzīvotāji pēc izcelsmes tuvāki īstajiem vidusvidzemniekiem ‑ drustēniešiem, dzērbeniešiem un taurēniešiem, nevis Jaunpiebalgas piebaldzēniem. Par iedzīvotāju dažādo izcelsmi liecina vispirms jau specifiskie uzvārdi. Par tipiskiem piebaldzēnu uzvārdiem uzskatāmi Tavars, Avens, Šūtelis, Mīļais, Zvēriņš u.c., bet vidusvidzemes izcelsmes ir tādi kā - Neilands, Prūsis, Liekne,Plekšs, Sniķers, Gābers, Branders u.c. Pierobežas iedzīvotāju atsevišķas dzimtas bija piederīgas pie četrām dažādām draudzēm ‑ Dzērbenes, Drustu, Jaunpiebalgas un Vecpiebalgas. Tas vien norāda uz šīs pagasta daļas komplicēto apdzīvotības veidošanos, kurai neko līdzigu neizdodas konstatēt citos Piebalgas apvidos.

Administratīvā vēsture šai pierobežai izskaidro sarežģīto apdzīvotības rašanos, jo pēc kara jaunizveidotajam Zosēnu ciemam ir piegrieztas klāt teritorijas no Drustu un Vecpiebalgas pagastiem, bet senākajos laikos arī no Dzērbenes draudzes. Pagasta apdzīvoto vietu un centru nosaukumi ir ļoti atšķirīgi: Zosēnu pagasta centrs saucas Melnbārži, kolhozs bija Gaujaslīči, pasta nodaļa vēl tagad ir Pērļupe, tiem blakus atradās Pēterskola, bet Zosēna apdzīvoto vietu (piebaldzēniski zuosens) kartēs patiesībā veidoja Stepeļu 12 mājas. Nezinātājam šais nosaukumos ir viegli galvu izmežģīt.

Vēl 19.gadsimtā pagasta ziemeļrietumu stūrī bija īpatnēja situācija, kad Gaujaskroga māju grupa- Ķenci, Urles un Spulgas piederēja Vecpiebalgas muižai un draudzei. Pēc nostāstu versijas, Drustu barons Hāgemeisters esot šīs mājas nospēlējis kārtīs Vecpiebalgas muižai. Taču tā kā Vecpiebalga piederēja bagātajam krievu grāfiem Šeremetjeviem, kas visu laiku dzīvoja Pēterburgā un kārtis spēlēt ar vācu baroniem nevarēja, tad jautājums paliek neatbildēts. 20.gadsimta sākumā šis apvidus no jauna tika pievienots Drustiem.

Apzinot šejienes vecākos iedzīvotājus, Zosēnu pagasta ziemeļrietumu stūra valodā (Jērūži, Slāķi, Medņi, Urles, Ķenci u.c.) iezīmējas Dzērbenes izloksnes īpatnības – vairāk runā caur e un ā, kamēr Drustos vairāk caur o (garais ō), bet Piebalgā caur palto e, ē. Tā piemēram, Dzērbenē vārdu dzīvoja izrunā- viņš, viņa dzīvāja// dzīvājuse, Drustos dzīvōse (ar garo ō ), piebaldzēniski viņš dzīvēj’, viņa dzīvēse (ar plato ē). Šeit fiksētas arī atmiņas par nu jau izzudušo Drustu- Gatartas izloksni, kas varbūt bija sastopama tikai Zosēnu pagasta ziemeļu pierobežā (Rudiņi, Slāķi, Magonas u.c.).

Interesantas ziņas ir par Zosēna pagasta ziemeļaustrumu stūri – Timšsilu. 17.-18.gadsimtā Timšsila apvidus vēl ir neapdzīvots, un daudzo šejienes sīksaimniecību izcelsme saistāma ar 19.gadsimta beigām, kad zeme iedalīta gan izceļotājiem no Jauniebalgas draudzes, tā arī no kaimiņu apvidiem. Vēl ap gadsimtu miju Timšsilā vecās sievas savā starpā esot runājušas tādā izloksnē, kuru Buliņu māju iedzīvotāji - drustēnieši nemaz nav varējuši saprast. Pēc uzvārdiem šeit dzīvoja gan piebaldzēni (Ķinķeris, Zuoss), gan vidus vidzemnieki (Plekšs, Sniķers, Gābers). Vai senākais piebaldzēnu žargons kaimiņiem varēja likties tik nesaprotams?

Interesants stāsts ir par kolhoza laikā ierīkoto ziemas ceļu no Melbāržiem uz Spulgām, tieši pāri dziļajam Naudža atvaram, kura dziļums pēc dažiem mērījumiem ziemā ir sniedzies līdz pat 12 metriem. Ziemas ceļu iesaldēja tieši pāri Gaujas dziļākajai vietai, jo šādās vietās izveidojas biezāks ledus. To izmantoja satiksmei ar Spulgu fermu, pie kuras atradās lielas skābbarības novietnes. Diemžēl pavasarī pa to braukāja tik ilgi, kamēr kāds traktors vai mašīna ielūza ledū un nogrima dziļajā Gaujas atvarā.

Ķencos ir dzīvojis saimnieks Branders, kurš atzīts kā prototips Mērnieku laiku varonim, kas nu jau kļuvis par novada zīmolu - Ķenci. Taču patiesība veidojas mazliet ačgārna, jo vēsturiski mājvieta ir bijusi piederīga citam pagastam- Drustiem, bet vēl senākos laikos –Vecpiebalgai. Realitāte ir arī tā, ka pats pirmvaronis piebaldzēnu mēlē nemaz nav runājis, bet visdrīzāk jau dzērbeniešu izloksnē. Tā nu sanāk, ka mūsu Čangalienas valsts no brāļu Kaudzīšu romāna ar saviem spilgtajiem varoņiem patiesībā atradās spilgtā kultūras tradīciju un valodu krustpunktā. Interesanta ir ziņa, ka Jaunķencu mājās ir audzētas tikai aitas, un govju kūts uzbūvēta aizpagājušā gadsimta mijā. Tas šīs mājas tuvina Vecpiebalgai, kur tirdzniecība ar jēriem bija sevišķi raksturīga. Vēl Ķencu apkārtnē ir saglabāti četri kādreiz Piebalgai tik raksturīgie siena šķūnīši, kas nu jau uzskatāmi šeit par lielu etnogrāfisku retumu. Trīs no tiem ir guļbūves, ar īpatnējām trīslīpu un četrslīpu jumtu formām (Skatīt titulfotogrāfiju: Viens no Mazķencu siena šķūnīšiem).

Ļoti bagātīgs ir arī vietvārdu klāsts šai apvidū, jo Gaujai saglabājušies daudzie atvaru, sēkļu un līkumu nosaukumi – Naudzis, Grūzis, Bērķis, Bulvēģis, Bumbas, Duknais atvars, Cūkastes sēkme, Uošlīkums. Tāpat apvidū izdevās fiksēt daudzus kalnus ‑ Saules, Igauņu, Romas, Baznīcas (Lenderes), Metumkalnu. Spulgu augstākā virsotne (200 metru augsta) vispirms ir saukusies par Ērbērķa kalnu, tad pēc saimnieces vārda par Mīlītes, un visbeidzot, kad šeit uzcelts ugunsnovērošanas tornis ‑ par Torņa kalnu. Daļā māju, kuras atradās Jaunpiebalgas pagasta senākajās robežās (Zeikari, Magonas, Ormaņi, Ķiguņi, Ķīši u.c.), bagātīgu vietvārdu klāstu 70-ajos gados tika savākusi Ilga Prīse. Pašlaik šis vākums ir jāapstrādā atkārtoti, noskaidrojot vietvārdiem atrašanos vietu un pašreizojo stāvokli, kartējot un fotografējot. Tāpēc lūgums vietvārdu zinātājiem griezties pie raksta autora un padalīties ar atmiņā saglabāto.

Gints Skutāns, vēsturnieks un novadpētnieks

Tel.: 29196952; [email protected]

Publicēts: Skutāns, Gints. Zosēnos uzsākts novadpētniecības projekts. Avīze Piebaldzēniem: Jaunpiebalgas novada izdevums. Jaunpiebalga, 2016. Nr. 9 (septembris, 222), 14.lpp.