Pumpuriņš, Tālis Vigo. Kārlis Andersons: no skolotāja un kordiriģenta līdz pirmajam diplomētajam latviešu fotogrāfam. Liesma, Valmierietis (25.05.2022, 29.06.2022)

Latvijas fotogrāfijas vēsturē uz līdzšinējo pētījumu bāzes nostiprinājies viedoklis, ka par pirmo profesionālo latviešu fotogrāfu uzskatāms Cēsu fotogrāfs Kārlis Andersons (1844–1912). Tas, ka pēc fotogrāfa profesijai nepieciešamo zināšanu papildināšanas ārzemēs viņš atvēra savu darbnīcu Cēsīs, fotogrāfijas vēsturnieku aprindās ir jau zināms fakts, taču to, ka Andersona fotogrāfiskā darbība sākusies Kocēnos (Kokmuiža, Kokenhof) pie Valmieras izdevies dokumentāli apstiprināt tikai nesen.

Ziņas par fotogrāfa Kārļa Andersona dzimšanas gadu atrodamas ierakstā Dzērbenes – Drustu evaņģēliski  luteriskās baznīcas draudzes metrikas grāmatā. Tas vēsta, ka 1844. gada 3. decembrī (pēc vecā stila) Dzērbenes – Nēķena muižas „Urbiņos”, gruntnieka Kriša Andersona un viņa sievas Kates ģimenē piedzimis dēls Kārlis. Kārlis Andersons audzis daudzbērnu ģimenē. Kārlis pirmo izglītību guvis Dzērbenes draudzes skolā. Skolā sevi parādījis kā labu zīmētāju. Pēc daudziem gadiem kāds skolas biedrs viņam vēstulē rakstījis: „Tu, kad Dzērbenes skolā gāji, biji lielākais mākslinieks par citiem skolniekiem iekš ceikināšanas”. Pēc draudzes skolas jauneklis izglītību turpināja Jāņa Cimzes Vidzemes skolotāju seminārā Valkā, kuru beidza 1868. gadā.  

Līdz ar Andersonu semināra IX kursu (1865–1868) beidza vairāki vēlāk pazīstami izglītības un sabiedriskie darbinieki. Viņu vidū Ķoņu pagastā dzimušais skolotājs, vairāku mācību grāmatu autors Johans Bahs, kurš bijis arī semināram un tā audzēkņiem veltītā grāmatas (albūma) līdzautors. Šajā kursā mācījās arī Ārciemā dzimušais vēlākais Tautiskās atmodas darbinieks, Vietalvas ministrijas skolas pārzinis Juris Kalniņš – Prātkopis un pedagogs, sabiedriskais darbinieks, žurnāla “Rota” izdevējs un redaktors Kārlis Klāviņš.

Pēc semināra beigšanas Andersons sāka strādāt par skolotāju Kocēnu (Kokmuižas ) pagastskolā, kur, spriežot pēc sarakstes ar Jāni Cimzi, nav bijuši tie labākie darba un dzīves apstākļi.  Cimze vēstulē Andersonam 1869. gada 23. februārī rakstīja: „Mīļo Anderson! Jūsu mīļā vēstule mani bezgala iepriecināja – pa daļai ar to, ka esat parādījis savu draudzīgu attieksmi pret mani un manu iestādi, pa daļai ar to, ka lietišķi ziņojat par savu pieredzi. Turklāt mani ļoti iepriecina tas, ka esat pieņēmis šo vietu. Katrs sākums ir mazs. Kas negrib sākt no mazuma, nekad nekļūs liels. (..) Lai Dievs palīdz Jums drīzumā tikt pašam zem sava jumta un mums visiem – izkļūt no drupām bez bankrota! Jūs draudzīgi sveicinādams, Jūsu vecais J. Cimze.”

Kā visi Cimzes semināra beidzēji, kuri bija guvuši labu muzikālo izglītību, arī Kārlis Andersons veicināja kordziedāšanas tradīciju attīstību tuvākajā apkārtnē. Viņš bija starp 1872. gadā dibinātās Valmieras dziedāšanas biedrības “Dziesmu rota” aktīvākajiem dalībniekiem. Skolotājs Kārlis Andersons kā pirmais tenors divpadsmit vīru lielā “Dziesmu rotas” kora dziedātāju sastāvā “vadoņa” Antona Millera vadībā piedalījās Pirmajos Vispārīgos latviešu dziesmu svētkos Rīgā 1873. gada jūnijā. Kad citu pienākumu dēļ no “Dziesmu rotas”  vadības atteicās Valmieras draudzes skolas skolotājs Millers, kora vadīšanu uzņēmās Andersons. Cēsu Vēstures un mākslas muzejā glabājas diriģenta zizlis, ko koristi dāvinājuši savam vadonim. Jāatzīmē, ka Kārlis Andersons vēl kā “Dziesmu rotas” dziedātājs piedalījies arī  Otrajos Vispārīgos latviešu dziesmu svētkos Rīgā 1880. gada jūnijā. Tobrīd jau viņš kārtoja savu pārcelšanos uz Cēsīm. 

Par Kārļa Andersona pedagoģisko darbību ziņu maz. Tas, ka viņš pagastā uzskatīts par labu skolotāju un devis savu ieguldījumu sabiedriskajā darbā, apliecina Kokmuižas (Kokenhof) pagasta vecākā ziņojums K. Andersonam 1909. gada 22. decembrī,  kurā tiek paziņots par pagasta nodokļa atlaišanu K. Andersonam sakarā ar iepriekšējiem nopelniem skolas un pagasta labā: „Ievērojot Andersona labdarīgos pūliņus, kādus viņš parādījis kā senākais skolotājs vietējā pag. skolā, vietnieku sapulce atrod par iespēju Andersonam no 1. janvāra 1910.g. no pagasta nodokļu maksāšanas atsvabināt”. No Kārļa Andersona darbības Kokmuižā bija jau pagājuši trīsdesmit gadi!

Pozitīvu Andersona kā skolotāja raksturojumu draudzes skolas pārvaldes vārdā sniedz arī Valmieras virsmācītājs  Alfrēds Valters 1880.gada 3. aprīlī , atbildot uz viņa lūgumu: „Apliecinu, ka Kārlis Andersona kungs no 1870. – 1879. gadam kā skolotājs vadīja Kokmuižas (Kokenhof) skolu, pilnīgi apmierinādams savu priekšnieku prasības un gūdams vislabākos panākumus, un viņa dzīvesveids aizvien bija priekšzīmīgs; tas tiek apstiprināts ar mācītāja vārdu un baznīcas zīmogu.”

Neskatoties uz panākumiem skolas darbā un kordziedāšanas tradīciju kopšanā, kas tika arī sabiedrībā novērtēti, Kārlis Andersons bija nolēmis kardināli mainīt dzīvi, pamest skolotāja darbu un kļūt par fotogrāfu.1879. gadā Kārlis Andersons uzsāka fotogrāfa darbību Kocēnu (Kokmuižas) pagastskolā. Par to liecina viņa ievietotā reklāma laikraksta “Balss” 1879. gada 21. marta numurā: “Fotografijas ziņa. Caur šo daru zināmu, ka savu fotografierēšanas darbu jav esmu iesācis. Uzņemšanas laiks ir katru dienu no pulksten 9 priekš pusdienas līdz pulksten 4 pēc pusdienas. Uzņemšana notiek glāžu mājā, tāpēc viens daudzums, voj debess skaidra, jeb apmākusies. Koceniešu valsts skolā, martā 1879. K.Anderson.” Šī foto darbnīca pastāvēja īsu brīdi un nav saglabājusies informācija vai tā bija speciāla stiklota celtne vai arī tika piemērota kāda skolai piebūvēta veranda. Jāatzīmē, ka Andersona darbnīca Kocēnos pastāvēja ļoti īsu laika sprīdi 1879. gadā un vizītkaršu formāta fotogrāfijas ar iespiesto norādi “C. Anderson. Kokenhof” pieskaitāmas pie Latvijas fotogrāfijas vēstures retumiem.

Kas pamudināja tautskolotāju Kārli Andersonu uz tik kardinālām dzīves pārmaiņām nav zināms. Šķiet, ka sava loma šajā izvēlē bija igauņu tautības fotogrāfam Jākobam Līvenstrēmam (Livenstrom), kurš 1870. gadu pirmajā pusē sāka darboties Valmieras apkārtnē. Viņa dzīves ceļš bijis līdzīgs kā Andersonam. Igauņu tautskolotājs Jakobs Jobso (no 1876. gada uzvārds Livenstrom, 1830–1901) bija atteicies no skolotāja karjeras turpināšanas un, lai uzturētu sešu bērnu ģimeni, sācis ceļojoša fotogrāfa darbu. Savu pirmo fotodarbnīcu Kaugurmuižā viņš dabūju drīz slēgt, jo nebija licenze šādai darbībai. Oficiālu atļauja darbnīcas atvēršanai Valmieras Pārgaujā, kas toreiz vēl skaitījās Kaugurmuiža, Līvenstrēms dabūja 1878. gada pavasarī. Togad viņš uz dažiem mēnešiem savu fotodarbnīcu bija iekārtojis Burtnieku pagastmājā. 1878.gada 29. aprīlī laikrakstā “Mājas Viesis” Līvenstrēms bija ievietojis reklāmu, ka fotogrāfēšanas darbu Valmierā iesāks 3. maijā un “uzņēmumus pagatavošu savā glāžu mājā tiklab pie vējaina kā arī apmākušā laika, kas caur to nemaz nav skādīgs” Turpat norādīts, ka viņa “dzīvoklis un glāžu māja atrodas pie Gaujas tilta netāļu no šlagbauma”. Līvenstrēms fotogrāfa zināšanu papildināšanas nolūkos par savu naudu bija apmeklējis fotogrāfu kursus Minhenē. Jāatzīmē, ka Līvenstrēms darbojies literatūras laukā. Viņa literārajos darbos atspoguļojas arī fotogrāfa gaitās Valmieras apriņķī redzētais un dzirdētais. Jakobs Līvenstrēms Valmierā darbojās līdz 1884. gadam, kad pārcēlās uz Vīlandi. Pie Līvenstrēma darbnīcā fotogrāfa prasmes apguva viņa radinieki – brāļi Kristini, kas turpmāk darbojās Valmierā. 

Fotogrāfa gaitas uzsākušais Kārlis Andersons 1879. gadā zināšanas papildināja ārzemēs. Viņš Vācijā pavadīto mācību laiku pieminējis Ķeizariskajai Vidzemes guberņas valdībai iesniegtajā lūgumrakstā 1880.g. 28. februārī: „Pēc tam, kad es ar teorētiskām mācībām un vēlāk arī ar praktisku darbu biju apguvis fotografēšanas mākslu fotoateljē, es devos uz Vāciju, lai papildinātu zināšanas un iegūtu lielāku māksliniecisku prasmi. Tur es nodarbojos vairākās fotogrāfiskās iestādēs, lai iepazītu visus uzlabojumus un papildinājumus, kas pēdējā laikā radušies fotografēšanas mākslā. Kā pierādījums tam, ka fotogrāfiskās iestādēs Vācijā esmu ar to nodarbojies, atļaujos uzrādīt atestātu, kas man izsniegts Fridriha Millera fotogrāfiskajā iestādē Minhenē, pagājušā gada 30. novembrī, un sagādāšu vēl citus dokumentārus pierādījumus, ja tādi izrādītos nepieciešami.” 

Sākotnēji Andersons bija paredzējis atvērt darbnīcu Rīgā, Pēterburgas priekšpilsētā, alusdarītavas īpašnieka Lovisa namā Dzirnavu ielā nr. 45.

Šim nolūkam acīmredzot radušies kādi šķēršļi, un jau pēc mēneša K. Andersons Ķeizariskajai Vidzemes guberņas vadībai raksta jaunu lūgumrakstu: „(..) Mans pašreizējais nolūks ir – ierīkot fotoateljē Cēsu pilsētā, Vaļņu ielā, dārznieka Birnbauma nekustamā īpašuma robežās. Tā kā Cēsu dome piekrīt šim pasākumam, tad es griežos pie gaišības ar padevīgu lūgumu: dot man atļauju nodarboties ar mākslas fotogrāfijas amatu, kā arī ierīkot ateljē Cēsu pilsētā.”

Uz šo lūgumrakstu K. Andersons no Vidzemes guberņas valdes 1880. gada 19. maijā saņem pozitīvu atbildi. No K. Andersona arhīva materiāliem, kas glabājas Cēsu muzejā, uzzinām arī par nepieciešamajiem dokumentiem un izmaksām sakarā ar koncesijas izsniegšanu foto ateljē atvēršanai Cēsīs. Tajos ietilpst: paskaidrojums Cēsu pilsētas galvam, paskaidrojums Cēsu domei, paziņojums K. Andersonam, raksts avīžu galdam, raksts gubernatora kancelejai, ministrijas nodeva, arhīva nodeva, maksa par kvīts izrakstīšanu, pastmarka, kopsummā 16 rbļ. un 95 kapeikas.

Pēc šo dokumentu nokārtošanas laikrakstā „Лифляндские Губернские Ведомости” Nr. 60, 1880.gada 26. maijā, lasāma Vidzemes gubernatora atļauja K. Andersonam : „Atļauts atklāt fotogrāfisku iestādi Cēsīs, Birnbauma mājā.” Uz K. Andersona fotogrāfiju grafiskajām reklāmām iespiest adrese „CARL ANDERSON PHOTOGRAPH WENDEN Wallstrase 5” (Kārlis Andersons, fotogrāfs Cēsīs, Vaļņu ielā Nr. 5). Acīmredzot tā ir arī minētā „Birnbauma dārza” adrese.

Drīz pēc tam laikraksts „Mājas Viesis” Nr. 24, 1880.g. 14. jūnijā, publicē sīkāku rakstu par šo faktu: „ Cēsis. Ne ilgi atpakaļ nonāca Cēsīs jauns fotogrāfs K. Andersona kungs. Zinādams, ka šeit laba fotogrāfa vēl trūkst, viņš griezās pie Vidzemes gubernatora kunga ar to pazemīgo lūgšanu, lai viņam atvēlot Cēsīs, Birnbauma dārzā īpašu fotogrāfa ietaisi iegrozīt. Pēc darbības atļaušanas K. Andersona kungs savu mākslas ietaisi iesāka. Tagad tiek šai ziņā jau krietni strādāts. Lai Dievs dod, ka mūsu jaunam fotogrāfam arī darba netrūktu.” 

Jātzīmē, ka kopš Cēsu ilgadīgā fotogrāfa Gustava Cīmena (Ziemens, 1815–1876) aiziešanas mūžībā šajā nozīmīgajā apriņķa pilsētā nebija sava fotogrāfa. Ar darbnīcu Kocēnos Andersonam nāktos konkurēt ar Līvenstrēmu.

1880. gada  4. jūnijā ziņu par Vidzemes gubernatora atļauju fotogrāfam Kārlim Andersonam Cēsīs ierīkot “nobildētavu” publicēja arī laikraksts “Baltijas Zemkopis”. Dažas nedēļas vēlāk – 25. jūnijā – tas pats laikraksts ar nosaukumu  “Jauna fotogrāfijas ierikte Cēsīs” bija ievietojis paša Andersona paziņojumu: “Dziļāku un plašāku fotogrāfijas mācību Vāczemes pilsētās, Minhenē un Vīnē nobeidzis un īpaši tos jaunākos atradumus un pārlabojumus fotogrāfijas ziņā vērā licis, daru caur šo cien.publikai zināmu, ka esmu Cēsīs Birnbauma k. mājā uz Wall-ielas [Vaļņu ielas] Nr.5, ieriktējies un jau darbu iesācis. – Portreju uzņemšanas laiks katru dienu un arī pie katra gaisa no pulksten 10 līdz 4.” Tā pēc vairāk nekā desmit gadiem Kokmuižas pagastskolā pavadītiem gadiem skolotājs Kārlis Andersons uzsāka profesionāla fotogrāfa gaitas Cēsīs. Andersona fotogrāfisko darbību Cēsīs, izmantojot viņa personīgo arhīvu, 2007. gadā pētījumā apkopojusi Cēsu Vēstures un mākslas muzeja speciāliste Māra Baķe.

Par fotogrāfa Kārļa Andersona darbības pilnveidošanos liecina arī reklāmas laikrakstos. Laikraksts “Balss” ziemas dienu laikā 1884. gada novembrī un decembrī vēstīja: “Pie manas tagadējās ietaises var tumšās dienās tikpat labi uzņemties (noģīmēties) kā gaišās dienās. Uzņemšanas laiks īsajās dienās ap pusdienu.”  Kā redzams pēc sludinājumiem laikrakstos Andersons jau 19. gadsimta 80-tajos gados specializējās arī lielformāta fotoportetu izgatavošanā, Laikraksts “Balss” (08.06.1888.) par to rakstīja: “Portrejas palielina līdz dabīgam lielumam – arī pēc vecām labām fotogrāfijām – fotogrāfs Andersons, Cēsīs.”

Kārlis Andersons, tā pat kā citi fotogrāfi, fotografēja ne tikai savā darbnīcā, bet izbrauca arī pie klientiem ārpus pilsētas, veicot uzņēmumus brīvā dabā. Kādreizējais Raiskuma pamatskolas pārzinis Pauls Puriņš (1878–1967) savās piezīmēs atzīmējis: “Jau 1881. gadā mans tēvs noorganizēja Raiskuma pagasta zemnieku māju saimnieku fotografēšanu par piemiņu Raiskuma skolas 25 gadu pastāvēšanai. Ieradās skolā fotogrāfs Andersons un fotografējamie zemnieki ar pagasta valdi priekšgalā. Andersons sagrupēja fotografējamos uz pagastskolas lieveņa pakāpēm un šo grupu uzņēma priekšzīmīgi un ar paliekošu izturību.”

Pauls Puriņš rakstījis: „80. gados Andersons bija vienīgais fotogrāfs Cēsīs. Arī apkārtējie muižnieki aicināja viņu pie sevis. Tā 1888. gadā Raiskuma muižā Andersons ir fotografējis seno muižas lielo māju, kas pastāvējusi gandrīz 300 gadu. Ir vēl Andersona uzņēmumi no muižas citām vietām Raiskumā. K. Andersona darbi ir skaidri, izturīgi, paliekoši un vispārīgi ļoti atzīti. Savā ilgajā mūžā Andersons atstājis nākošajām paaudzēm ļoti daudz vērtīgu uzņēmumu.”

1887. gada jūnijā Kārlis Andersons ūtrupē par 3792. rubļiem nopirka nekustamo īpašumu Cēsīs Lielajā Kalēju ielā 5 un 5a (19.gs. beigās tika lietots zemesgrāmatas numurs 60/62). Viņš savā īpašumā bija ieguvis divstāvu ķieģeļu ēku un tai blakus esošo vienstāva koka mājiņu. Mūra ēkā Andersons ierīkoja fotogrāfa darbnīcu – ateljē, fotogrāfa dzīvokli, bet pārējā ēkas daļa tika izīrēta. Izīrēta tika arī blakus esošā vienstāvu koka ēka. Spriežot pēc dažādām kvītīm, rēķiniem un piezīmēm K. Andersona arhīva materiālos, fotogrāfs centies nepārtraukti ēku uzlabot. Viņa 1911. gada piezīmēs redzams, ka ķieģeļu ēkas otrajā stāvā  atrodas „fotogrāfijas  ietaise un paša dzīvoklis: zāle ar 3 logiem, ēdamistaba ar vienu logu, guļamistaba ar vienu logu un mazā meitas istabiņa.” Apakšējā stāvā atrodas divi plaši dzīvokļi. Fotogrāfam piederošā vecajā vienstāva koka ēkā atrodas četri dzīvokļi, no kuriem viens jumta stāvā. Sarkano ķieģeļu mūra ēka saglabājusies līdz mūsdienām.

Kārļa Andersona arhīvā Cēsu muzejā ir arī klade ar foto darbnīcas inventāra sarakstu. Tajā atrodam ziņas, ka fotogrāfa īpašumā ir 10 dažādi fotoobjektīvi, 5 kameras, starp kurām ir arī „ceļojuma kamera”, 4 dažādi statīvi un sīki uzskaitīts viss bilžu taisīšanai nepieciešamais inventārs, kā arī salona dekorācijas un mēbeles.

Cēsu muzeja krājumā atrodas arī daļa no fotogrāfa Kārļa Andersona salona mēbelēm, tās ir: balti krāsota dekoratīva koka sētiņa un etažere ar koka redelītēm, brūna etažere, – raksturīgas tā laika fotosalona dekorācijas. Tāpat fotosalonā izmantoti historisma stila krēsli – ažūra kokgriezuma atzveltnes, polsterēti ar sinepju krāsas drēbi, uz kuras spiestas dekoratīvas lielas puķes un lapas, kā arī taburete historisma stilā. Seši jūgendstila krēsli un dīvāns, polsterēti ar zaļu plīšu, domājams, izmantoti fotogrāfa dzīvoklī. 

Savas profesionālās fotogrāfa darbības laikā Kārlis Andersons par saviem darbiem ir saņēmis dažādus apbalvojumus. Jau 1885. gadā Smiltenes lauksaimniecības un rūpniecības izstādē K. Andersona fotogrāfiskā iestāde  saņēma pirmo apbalvojumu. 1890. gada augustā  Kārlis Andersons ar saviem darbiem piedalījās Lauksaimniecības, amatniecības un rūpniecības izstādē Cēsīs, mākslas amatniecības nozarē. Izstādes katalogā viņš sevi pieteicis: „Kārlis Andersons, fotogrāfs Cēsīs. Pašpagatavoti fotografiski darbi; oriģināluzņēmumi: portrejas, skati, landšaftes. Skati un landšaftes pārdodami.” Kataloga reklāmas nodaļā atrodama reklāma: „Fotografija no Andersona, Cēsīs. Visādi fotografiski darbi tiek pieņemti un īsā laikā uz labāko izgatavoti. Uzņemšanas laiks ir katru dienu un pie katra gaisa, no plkst.9 līdz 3. – Bet pa izstādes laiku no plkst. 8 līdz 12.” Izstādē K. Andersons par saviem darbiem saņēma izstādes medaļu. Andersona darbi saņēma apbalvojumus arī 1896. gadā Krievijas fotogrāfu biedrības rīkotajā izstādē Maskavā un 1901. gadā Rīgā.

Kārlis Andersons darbojies ne tikai kā fotogrāfs, bet devis ieguldījumu arī pirmās latviešu valodā pieejamās foto literatūras radīšanā. 1910. gadā autora apgādībā iznāca viņa sarakstītā rokasgrāmata „Retuša fotogrāfijā”, kas iespiesta Bērziņa – Zariņa tipogrāfijā Cēsīs. Tās ievadā autors norādījis uz šādas literatūras nepieciešamību: „Ar retušu, sevišķi portreju fotogrāfijā, tiek vēl tagad joprojām daudz grēkots, t.i. tiek retušēts palaikam aplam daudz, nepareizi un bez vajadzības. (..) Daudz jauni retušieri domā, ka retuša pastāv tikai nogludināšanā, krunku un ēnu izdzēšanā; tamdēļ tad viņi arī ņemās visu nogludināt un ēnas pārmērīgi izdzēst, tā ka fotografētā persona zaudē pavisam līdzību. (..) Ēnas, kura daudzreiz pie cilvēka galvas nozīmīgas, raksturīgas, vaj ar vajadzīgas priekš ģīmja noapaļošanas, vaj atšķiršanas vienas ģīmja daļas no otras – tiek pavisam nereti izdzēstas.” Autors norādījis arī uz pareizu gaismas izmantošanas nozīmi fotografēšanas procesā: „Uzņemamie objekti (priekšmeti), sevišķi personas, jānostāda pareizā gaismā (slikta apgaismošana paģēr daudz retušas) un jāapgaismo (jāeksponē) pilnīgi, jo pretejādi iznāk negatīvi cieti un tad ir daudz ko izlabot.” Brošūras tālākajās lappusēs autors detalizēti apskatījis šīs un citas ar retušas nepieciešamību saistītas problēmas, norādot uz praktisko darbību to risināšanā. 

19. gadsimta 90-to gadu vidū Kārlis Andersons pievērsās arī pastkaršu izdošanai. Viņa apgādā iznāca vairākas tipogrāfiski iespiestas pastkartes ar Cēsu pilsētas un apkārtnes skatiem, tomēr pastkaršu izdošanas jomu Andersons plašāk neattīstīja. Nereti viņa fotografētos skatus izmantoja citi pastkaršu izdevēji.

Sākumgados pēc pārcelšanās no Kokmuižas uz Cēsīm Andersons ņēmis arī aktīvu dalību vietējā sabiedriskajā dzīvē, no 1884. – 1886. gadam būdams Cēsu Labdarības biedrības kora diriģents.

1906. gada 19. novembrī Kārlis Andersons salaulājies ar gados krietni jaunāko Natāliju Grūbi (1871–1947), kura dzimusi Āraišos un abu iepazīšanās laikā strādājusi modes preču veikalā Cēsīs. Pēc apprecēšanās Natālija kļuva mājsaimniece. Abu ģimenē 1911. gada 31. jūlijā piedzima dēls Kārlis Aleksandrs. 

Andersonam kļūstot vecākam, acīmredzot pasliktinājās veselība, un viņš nolēma darbnīcu ar visu tās inventāru izīrēt citam fotogrāfam, paturot tai savu vārdu un firmas nosaukumu. Tā radās firma  „K. Andersona fotogrāfija Cēsīs”, kas pastāvēja arī pēc fotogrāfa nāves, kad tās vadību pārņēma enerģiskā dzīvesbiedre Natālija Andersone. 1909. gadā Andersons noslēdza vienošanos ar Jaungulbenē dzimušo fotogrāfu Gotlību Matīsu (1878–1944). Līgumā bija noteikts, ka fotogrāfs K. Andersons “izīrē savu fotogrāfijas darbnīcu fotogrāfam G. Mattīsam uz trim gadiem, no 1. marta 1909. līdz 1. martam 1912.g. zem sekojošiem noteikumiem: 

Īrētājs saņem visas telpas, kuras pieder pie fotogrāfijas, līdz ar aparātiem un darba rīkiem, pēc inventāra saraksta. Strādā ar savu materiālu, bet zem Andersona firmas; saņem visus ieņēmumus un maksā izīrētājam par gadu 400 rbļ. īres. (…) Uz izgatavotām bildēm jāstāv Andersona firmai kā arī īrētāja vārda parakstam.”

Fotogrāfs Kārlis Andersons nomira 68 gadu vecumā, 1912. gada 11. februārī, apglabāts Cēsu pilsētas Vācu draudzes kapsētā. Firmas „K. Andersona fotogrāfija Cēsīs” vadību līdz ar visas mājas apsaimniekošanu  pārņēma viņa atraitne Natālija Andersone, kura viena uzaudzināja arī dēlu Kārli Aleksandru.

Pēc fotogrāfa Gotlība Matīsa aiziešanas uz savu personīgo darbnīcu Natālija Andersone firmu izīrēja dažādiem fotogrāfiem, līdz ilgāko laiku firmu pārstāvēja Naukšēnu pagastā dzimušais fotogrāfs Pēteris Paukšēns (1878–1954), kurš te darbojās no 1915. gada līdz 1933. gadam. Pēc Paukšēna vēl nomainījās vairāki darbnīcas īrnieki, taču tie vairs nespēja nodrošināt pietiekamus ieņēmumus. Situācija fotogrāfijas jomā Cēsīs kopš 1912. gada, kad nomira K. Andersons, bija krasi mainījusies, jo bija pieaudzis profesionālo fotogrāfu skaits un savstarpējā konkurence. Tas viss lika Natālijai Andersonei pieņemt lēmumu – fotogrāfijas firmu likvidēt un darbnīcu pārbūvēt par izīrējamiem dzīvokļiem. 1937. gada vasarā notika nama pārbūve.

Dēls Kārlis Aleksandrs Andersons 1943. gadā pabeidza Latvijas Universitātē iesāktās studijas un ieguva arhitekta diplomu, taču Otrā pasaules kara beigās emigrēja. Viņš nomira 1991. gada 21. jūlijā Spānijā. Fotogrāfa Kārļa Andersona māju padomju vara nacionalizēja un Natālija Andersone kļuva īrniece savā kādreizējā īpašumā. Nonākusi trūkumā viņa lietas, kas saistījās ar Kārļa Andersona ģimeni un fotodarbnīcu, sāka pārdot Cēsu muzejam, taču jau 1947. gada 9. februārī savulaik sabiedriski rosīgā fotogrāfa kundze nomira.

Par Kārļa Andersona trīsdesmit gadu ilgo fotogrāfa darbu, kā arī viņa darbnīcas darbību ceturtdaļgadsimta garumā Natālijas Andersones vadībā, liecina neskaitāmas fotogrāfijas muzeju, arhīvu, bibliotēku un privātpersonu krājumos. Kopumā tā ir ļoti būtiska Latvijas fotogrāfijas vēstures kopainas sastāvdaļa. Taču šīs ievērojamās foto darbnīcas pirmsākumi meklējami Kokmuižas pagastskolā, kur 1879. gadā tika atvērts Kārļa Andersona fotosalons.

Tālis Pumpuriņš, vēsturnieks.

Publicēts: laikraksta Liesma pielikums Valmierietis, 2022. gada 25. maijs un 29. jūnijs.