Radziņš, P. Ceļš uz mieru. Latvijas Kareivis (11.03.1920.)

Ja kāds cilvēks noliktos mierīgi gulēt, neaizslēgdams āra durvis, un viņam zagļi izzagtu no dzīvokļa mantas – tādu cilvēku nosauktu, mazākais par vieglprātīgu. Un kāds cits cilvēks gulētu pie neaizslēgtām āra durvīm, viņa dzīvoklī ienāktu zagļi, cilvēks uzmostos, aizdzītu zagļus, paziņotu policijai un pēc tam, neaizslēdzis durvis, likto mierīgi gulēt – un pēc tam otrreiz ienāktu zagļi un aiznestu no viņa dzīvokļa vislabākās mantas, - tad tādu cilvēku visi sauktu vismaz par muļķi.

Mēs, latvieši, pagājušajā gadā esam divi reizes ne tikai apzagti, bet pilnīgi aplaupīti: reiz no lieliniekiem un reiz no Bermonta – tādēļ, ka mūsu valsts durvis nebija aizslēgtas. Ar lieliem grūtumiem, ar lieliem upuriem mums izdevās aizdzīt abus laupītājus – vienu uz austrumiem, otru uz rietumiem. Man rādās, ka tagad vienkārša loģika mums diktē, ka mēs nedrīkstam apmierināties tikai ar to, ka esam laupītājus aizdzinuši un paziņojuši policijai par viņu uzbrukumu. Mēs nevaram likties mierīgi gulēt pie atvērtām durvīm ar cerību, ka ja laupītāji mums vēl reiz gribēs uzbrukt, tad policija tos saķers un nosodīs. Vispirms mums vajag noslēgt visas āra durvis. Savas āra durvis – savas robežas – mēs varam noslēgt vienīgi ar karaspēku. Kad mums pirmo reizi uzbruka laupītāji – lielinieki un Bermonts, vai tad pasaules policija mūs apsargāja no viņiem? Nebūt ne, un ja arī palīdzēja, tad vienīgi ar vārdiem un nelielu kara materiālu. Tikai tad sabiedrotie sāka mums vairāk palīdzēt, kad redzēja sekmes mūsu pusē. Ja nākamībā Latvijai kāds uzbruktu, būtu tas pats: pasaules politikā neviens nedara otram neko labu par velti. Katrs strādā tikai savā labā. Ja mēs gribam, lai mums kāda cita tauta palīdz, tad ir nepieciešams, lai priekš šīs citas tautas mūsu pastāvība un brīvība būtu no liela svara. Cita tauta vai valsts saistīs savas intereses uz Latviju tika tādā gadījumā, ja Latvija būs stipra. Uz šo daudzi man atbildēs, ka citas tautas vai valstis var būt ieinteresētas Latvijā ne tikai tādēļ, ka Latvijai ir militārs spēks, bet arī tādēļ, lai vestu ar Latviju vai caur Latviju savu tirdzniecību. Bet tirdzniecības ziņā es šaubos par divām lietām: pirmkārt, pašā Latvijā ir ļoti maz bagātību priekš tirdzniecības ar ārzemēm; tad, kas tirgotājam ir izdevīgāki – vest tirdzniecību ar lielo Krieviju caur Latviju jeb arī ar Krieviju tieši, tas ir, vai tirgotājiem nebūtu patīkamāki, lai Latviju piedalītu atpakaļ pie Krievijas, šādā gadījumā tirdznieciskas operācijas varētu notikt bez Latvijas kā liela vidutāja? Otrkārt , es šaubos par to , ka kāds tirgotājs riskētu ieguldīt savus kapitālus nedrošā vietā un lietā. Latvija vēl ir juridiski neatzīta, austrumos Latvijai vēl ir ļoti stiprs ienaidnieks, priekš kura dzīvības interesēs ir nepieciešamas dabūt Baltijas jūru savās rokās, un tādēļ ārzemju tirgotājiem Latvija var būt par drošu vietu kapitālu ieguldīšanai tikai tanī gadījumā, ja Latvijai būs stipra armija, kura spēs nodrošināt mūsu valsti un līdz ar to arī ārzemju kapitālus.

Nav ko runāt par to, ka armijas uzturēšana izmaksā ļoti dārgi, tāpat arī par to, ka visai latvju tautai nāktos tam grūti uzturēt armiju; tautai jānes milzīgi upuri. Bet vai mūsu tautai bija vieglāki, kad pār Latviju valdīja lielinieki, vai tauta dzīvoja labāki, kad Kurzeme bija ieņemta no Bermonta un vai būs labāka dzīve, ja atnāktu atkal svešinieki no austrumiem vai rietumiem un sāktu pārvaldīt latviešus? Kar runa par demobilizāciju un karaspēka atlaišanu uz māju, tad, man šķiet runātāji pavisam piemirsuši nesen pagājušos laiku un visu to, kādēļ latvieši tik vienprātīgi pacēlās, lai vairs nebūtu jāliec muguras svešzemnieku jūgā. Dažu mēnešus atpakaļ visi bija gatavi nest upurus, bet tikko briesmas pārgājušas, tūlīt ļaudis tās aizmirsuši. Aizmirsuši, ka Latvija savu brīvību ir izcīnījusi ar zobenu, viņi tagad šo zobenu grib pārkalt par izkapti. Bet par vēlu būs suni barot, kad vilks būs lopos, par vēlu būs izkapti pārkalt atpakaļ zobenā, kad ienaidnieks būs zemē iekšā. Ja cilvēks grib savu mantu nodrošināt pret ugunsgrēka nelaimi, viņa patstāvīgi jāmaksā apdrošināšanas nodeva. Un ja tauta grib dzīvot droši un baudīt mieru, tad tai jatura stiprs karaspēks. Neviens neuzbruks tam, kurš stiprs – uzbrūk tika vājajiem. Ja kādam cilvēkam jāiet gar bailīgu vietu, tas meklē sev stipru biedru; ar vāju un bailīgu tas nebiedrosies. Gluži tāpat neviena valsts neuzbruks otrai, ja zinās, ka pēdējai ir stipra armija; ikviena valsts vai tauta meklē sabiedrību ar stipru un spēcīgu kaimiņu; bet valsts stiprumu mēro pēc viņas armijas. Tā tas ir bijis vispār, bet mūsu laikos, kad visā pasaulē tautu un valstu starpā vēl nav iestājies līdzsvars, vienīgais līdzeklis, ar kuru kāda tauta var uzturēt sev daudzmaz mierīgu un drošu stāvokli, ir – armija. Tikai stipra un katrā lakā karot spējīga armija, var šinīs laikos nodrošināt tautai mieru. Ja nebūs armijas, tad tautas miers līdzināsies uz smiltīm uzceltai mājai, kuru sagāzīs mazākā vētra un lietus.

Ne par velti daudz piedzīvojušie senie romieši teica: „Ja gribi mieru – gatavojies uz karu!”. Bet latviešos tagad bieži dzird balsis: „Demobilizēsim armiju, tad būs miers.” Vai tika ātri šie ļaudis ir piemirsuši pagājušā gada vēsturi, aizmirsuši tās sekas, kuras izbaudīja Krievijas pēc 1017.gada rudeņa lozungiem: „Nost ar karu! Lai armija izklīst – katrs savā sētā!” – vai tik ātri?

P.Radziņš

Publicēts:

Radziņš, P. Ceļš uz mieru. Latvijas Kareivis, 1920., nr.19., 11.marts, 1.-2.lpp.