Radziņš, P. Kara disciplīna sarkanā armijā. Latvijas Kareivis (27.05.1920.)

„Kara disciplīna ir cara režīma ierocis! Demokrātiskā tautas armijā kara disciplīna nav vajadzīga! Tautas armijā vajadzīga apzinīga biedru disciplīna, kura būs daudz stiprāka nekā vecā cara laika kara disciplīna!”.

Tā aģitēja 1917.gada rudenī atklātie un slepenie komunisti, kad to nolūks bija izpostīt Krievijas pagaidu valdības armiju. Tā aģitē vēl tagad atklātie un slepenie komunisti citu valstu un tautu armijās, kuras tie grib izpostīt. Tikai savā sarkanā armijā tie runā ko pavisam citu, piemēram: „Armijas un valsts glābiņš – dzelzs kara disciplīna!”. Raksti par šādu tematu tagad ļoti bieži sastopami oficiālajos un neoficiālajos Padomju Krievijas laikrakstos. Viskrievijas Centrālās Izpildu Komitejas apstiprinātais kara disciplīnas status (Discipļinarnij ustavj Raboče-Krestjanskoij krasnoi armii), uz kura pamatojas tagad sarkanās armijas disciplīna, principiālā ziņā visai mazs atšķiras no vecā Krievijas disciplīnas statusa.

Sarkanās armijas kara disciplīnas statuta ievadā teikts par kara disciplīnu sekošais: „Pašai revolūcijai bija vajadzīga apsardzība... Un tāpēc jau pie pašiem pirmajiem soļiem, neraugoties uz pilnīgi biedrisko vienlīdzību, bija vajadzība ieviest šinīs pirmās karaspēka daļās visstingrāko kara disciplīnu”.

„Bez kavēšanās nosodāms katrs, kurš ir vainīgs pie savu revolucionāri komunistisko pienākumu neizpildīšanas”. 

„Armijā, kur nāve var nākt uz katra soļa, kur katru nolaidību izmanto ienaidnieks, nevar būt žēlastības pret nolaidību un pārkāpumiem”. 

„No padomju valdības nosacītie priekšnieki ir atbildīgi ne tika par sevi, bet arī par viņiem uzticētām karaspēka daļām, tādēļ to rokās jābūt līdzekļiem, lai bez kavēšanās nosodītu katru vainīgo”.

Jau no še pievestiem izteicieniem ir redzams, ka padomju Krievija atzinusi:

1) ka kara disciplīnai jābūt atsevišķai, citādi nekā vispārējiem likumiem un dzīves un darba iekārtai;
2) ka katrs dienesta pārkāpums jānosoda uz vietas, bez kavēšanās un pie tam bargi („bez žēlastības”) -tas ir bargāki nekā par līdzīgiem pārkāpumiem soda civiliedzīvotājiem. 
3) Nosodīšana piekrīt karaspēka daļu priekšniekiem, tiem, kuri atbild par savām daļām, kuri ved savas daļas kaujā.

Sarkanās armijas disciplīnas statūta pirmā nodaļa paskaidro, kas ir kara disciplīna, kas ir priekšnieki, kas apakšnieki. Šie ir visi tie paši vecās Krievijas disciplīnas pamatprincipi, vienīgi pārmainīti nosaukumi. Tā § 4 skan: Katra disciplīna prasa: a) izpildīt visus likuma noteikumus, b) stingri izpildīt komisāru un priekšnieku dienesta pavēles, c) godīgi un apzinīgi izpildīt dienesta pienākumus un neatstāt bez soda apakšnieku dienesta pārkāpumus un nolaidības”.

§ 5. Ļoti plaši paskaidro karavīru savstarpējās attiecības un viss šis paskaidrojums beidzas ar norādījumu, ka karavīri dalās priekšniekos un apakšniekos.

Otrā nodaļā ir aprakstītas vispārējās karavīru tiesības un pienākumi. Visas še minētas tiesības sauktas vispārējos vārdos un visai nenoteiktas, tā ka ļoti bieži viena paragrāfa puse atceļ otrā pusē apzīmētās tiesības vai arī nostāda tās atkarībā no zināmiem apstākļiem. Tā piem. § 11 skan: ”Visi karavīri bauda līdzīgas tiesības ar visiem citiem R.S.F.S.R pilsoņiem, cieši izpildot visas kara dienesta un kara dienesta un kara disciplīnas prasības”. Šā paragrāfa otrā puse atceļ visas pirmā pusē teiktās tiesības. Vienīgās faktiskās jaunās tiesības, kuras šī nodaļa dod, salīdzinot ar veco Krievijas disciplīnas statutu, ir tas, ka karavīriem ir atļauts ārpus dienesta un ārpus savas karspēka daļas kazarmu rajona nēsāt privātdrēbes, bet ir stingri noteikts, ka savas daļas kazarmu rajonā jābūt noteiktā formā; tā tad pārģērbšanās var notikt vienīgi ārpus kazarmu rajona.

Statūta 4.nodaļā aprakstīti priekšnieku un apakšnieku pienākumi un tiesības. Pie pavēļu izpildīšanas ir pieņemti visi vecā Krievijas statuta noteikumi, tikai ķeizara vietā nostādīta padomju valdība. Ieroču lietošanā pie pavēļu izpildīšanas piespiešanas priekšniekam jāsazinās ar komisāru. Disciplīnas uzturēšanai ir noteikti divi līdzekļi – sodi un uzmundrināšanas līdzekļi (meri pooščreņija).

Piektā nodaļā apzīmēti šie uzmundrināšanas līdzekļi, kuri ir šādi: 1) pateicība dienesta vārdā – mutiska vai rakstiska; 2) pārcelšana augstākā vietā vai priekšā stādīšana uz paaugstināšanu augstākai priekšniecībai; 3) atestātu un apliecību izdošana par labu dienesta pārzināšanu 4) atvaļinājuma piešķiršana un citi atvieglojumi, kas neaizskar dienesta intereses, u 5) priekšā stādīšana uz apbalvojumu ar Sarkanā Karoga ordeni.

No šī redzams, ka visi šie uzmudināšanas līdzekļi ir tie paši, kuri bija vecā Krievijas armijā un kuri tiek lietoti visās armijās, tikai še viņi ir ievesti disciplīnas statusā. Bez tam še viņi ir daudz nabadzīgāki par tiem, kuri bija vecā Krievijas armijā, jo pēdējā bija apbalvojumi par katru dienesta nozari, piem. šaušanu, vingrošanu u.t.t., un kara laikā bija daudz ordeņu nozīmju.

Piektā nodaļā (par sodiem, kuri uzliekami disciplinārā kārtībā) § 42. Skan šādi: „Par disciplināriem sodiem tiek nosaukti sodi, kursu uzliek komisārs vai komandieris par mazām dienesta nolaidībām aiz paviršības vai neveiklības, bez ļauna nodoma un tādām, kuras dienestam nenes nopietnu sliktumu.” Tā tad pat par niecīgu nolaidību var uzlikt disciplināru sodu. Katrs daudz mazs svarīgāks dienesta pārkāpums nododams tiesai. Disciplinārie sodi ir šādi: a) aizrādījums, brīdinājums un pārruna, b) rājiens ierindā un pavēle pa karspēku daļu, c) virskārtas (uz dienestu vai darbu) nosacīšana ne vairāk kā uz 10 dienām, d) neatvaļināšana no pagalma ne vairāk kā uz divām nedēļām vai piespiesta ievietošana kazarmās uz to pašu termiņu, e) pazemināšana, sākot no vada komandiera un augstāka izdarāma ar komisāra piekrišanu, un j) visi citi represīva iespaida līdzekļi, kurus apstākļi pierāda par vajadzīgiem un kuri nav pretīgi sarkanās armijas garam.

Kādi ir šie pēdējā paragrāfā minētie „represīvā iespaida līdzekļi” tas nekur nav tuvāk aprakstīts, kā tad tie atkarājas no komisāru un komandieru ieskatiem. Pulka komandierim ir piešķirta pilna disciplinārā vara, t.i. visu še pievesto sodu uzlikšana pilnā mērā. Sūdzības par disciplīnas soda lielumu netiek pielaistas.

Sestā nodaļa runā par biedru tiesām. Rotu biedru tiesām ir padoti tikai tie pārkāpumi, kuri nav saistīti ne ar kara dienesta pienākumiem, ne ar valsts interesēm, bet kuri aizskar savstarpīgu kopdzīvi un tikumību: biedra apvainošana ārpus dienesta ar vārdiem vai darbiem, dzeršana, azarta spēles u.t.t. Rotas biedru tiesa var uzlikt tos pašus sodus, kuri pievesti kā disciplinārie sodi.

Septītā un pēdējā nodaļa runā par sūdzībām. Katram ir brīv sūdzēties par nelikumību. Sūdzību nevar iesniegt ierindas pie dienesta darbu izpildīšanas. Kādu ceļu iet iesniegtās sūdzības, nav norādīts. Tā tad ikviena sūdzība var tikt neievērota un ar to lieta izbeidzas.

No visa pievestā var redzēt, ka sarkanarmieši ir padoti stingrākiem u patvarīgākiem sodiem, nekā tas bija vecās Krievijas armijā. Turpretim viņu tiesības ir mazākas, īpaši taisnības izmeklēšanas ziņā, jo ļot pamatīgi izstrādātas un stingri noteiktas Krievijas statūta sūdzības nodaļas vietā sarkanā armija ir statūtu nodaļa tikai no diviem paragrāfiem. Tā tad pēc neilgas cara laiku disciplinārā statūtu ķengāšanas un zobošanās sarkanarmieši dabūjuši daudz bargāku un patvarīgāku disciplināro statūtu, sastādītu no L.Trocka.

Publicēts:

Radziņš, P. Kara disciplīna sarkanā armijā. Latvijas Kareivis, 1920., nr.78., 27.maijs, 1.-2.lpp.