Radziņš, P. Kara disciplīna un karavīru savstarpējā sveicināšanās. Latvijas Kareivis (1920.)

I

Disciplīna ir karaspēka pamats. Bez disciplīnas nav karaspēka. Disciplīna ir armijas spēka mēraukla. Šiem izteicieniem piekritīs katrs, kurš daudzmaz iepazinies ar vēsturi; priekš tam nav pat vajadzīgs iepazīties ar speciālo kara vēsturi, pietiek ar vispārīgo cilvēces vēsturi, pat pietiek pazīt pēdējo pasaules karu, viņa beigu cēliena un visu valstu dibināšanās vēsturi.

Kad Krievijā iesākās revolūcija, lielinieki tūdaļ uzsāka aģitāciju pret kara disciplīnu, sludinādami, ka tā nevajadzīga un ka tās vietā jāieved tā sauktā „apzinīgā biedru disciplīna”. Bieži gadās, ka pat mūsu dienās neapzinīgi ļaudis atkārto šo lielinieku domu, neraugoties uz to, ka lielinieki savā armijā jau sen ieveduši atkal to pašu veco cara disciplīnu, bez kuras armija nevar pastāvēt un nav iedomājama. Kad Krievijas revolūcijas sākumā vieglprātīti ļaudis ticēja, ka kara disciplīnas vietā tiks ievesta „apzinīga biedru disciplīna”, tad tas bija vēl saprotams, bet pēc visiem Krievijas armijas eksperimentiem ticēt tam ir vai nu nepielaižama vieglprātība, vai ļauns nolūks. Daudzi domā, ka pašā sākumā, kad Krievijas Pagaidu Valdība ieveda uz disciplīnu attiecošās reformas armijā, no kurām iesākās armijas sabrukšana, - ka tas tika izdarīts nejauši vai neapzinīgi. Nebūt ne. Es varu apgalvot, ka pašā revolūcijas sākumā strādāja pie armijas iznīcināšanas un ka to darīja pilnīgi apzinīgi, jo ļaudis kas to darīja, ļoti labi zināja, kur slēpjas armijas spēks. Strādāja lielinieki, kuri ļoti labi pazina kara zinības. Kara lietās nekompetents cilvēks nekad nevarētu nejauši izdot tādus rīkojumus un pavēles, kuras izrādās par viskaitīgākām priekš armijas, tāpat kā medicīnā vai farmaloģijā nekompetents cilvēks nekad nevarētu nejauši iedot nemanot otram visnāvīgāko gifti. Lieliniekiem vajadzēja iznīcināt veco armiju un tie to panāca ar disciplīnas iznīcināšanu. Turpretim, kad lieliniekiem pašiem vajadzēja armijas, tie to sāka organizēt, pirmā kārtā ieviesdami visstingrāko disciplīnu. Tā tad lielinieki ļoti labi zina, kur ir armijas spēks. Tagad viņi ved propagandu pret kara disciplīnu, bet tikai ne savā armijā. Tāpēc ikviens, kas aģitē vai izsakās pret kara disciplīnu armijā, ir Latvijas armijas ienaidnieks, tas grib iznīcināt Latvijas nacionālo armiju, lai tās vietā latviešu zemē ienāktu kāda sveša armija.

Kara disciplīna nav nekāds izgudrojums. Tā ir radusies tanī pašā laikā, kad cilvēce sāka sadalīties tautās un organizēties valstīs un sāka vest pirmos karus par cilšu, tautu vai valstu uzturēšanu un pastāvēšanu. Kara disciplīna bija pirmā; no tās ir atvasinājušās civildisciplīna, pat civillikumi. Kara disciplīna nav mākslīgi radīta, pati dzīve to ir ievedusi, jo pēc tās bija nepieciešama vajadzība.

Kara disciplīna stipri atšķiras no civildisciplīnas. Ļaužu bars, apģērbts kara drēbēs, apbruņots un apmācīts rīkoties ar ieročiem, vēl nebūt nav karaspēks, tas ir tikai apbruņots pūlis, bars ar visām pūļa īpašībām. Galvenā ļaužu pūļa īpašība, vienalga vai tas sastāvētu no profesoriem vai vistumšākiem, ir šāda: pūlis nedomā, bet tikai jūt, tādēļ padodas instinktiem un neklausās ne uz kādiem aizrādījumiem: piemēram, kad aizdegas publikas pārpildīts teātris, tad visi spiežas uz durvīm. Spiež cits citu, aizsprosto un netiek ārā; ja ļaužu bars domātu, tad neuztrauktos un kārtīgi, jo ātri visi tiktu ārā un neviens netiktu nospiests. Barā atsevišķs cilvēks zaudē savas individuālās īpašības, pievienojas baram un pieņem tā īpašības; piemēram, ļoti apdomīgs un mierīgs cilvēks, iekļuvis ielas demonstrācijas garā izdauza logus savam labākam paziņam, kur viens būdams tas pat ienaidniekam logus nesistu. Bars viegli sajūsmināms kā uz labu, tā arī uz ļaunu, un sajūsmas stāvoklī var izdarīt vislielākās neģēlības un mežonības, kā arī vislielākos varoņu darbus; bet sajūsma drīz pāriet un tad nāk reakcija. No Kerenska runām aizrautie zaldāti steidzās uz fronti, bet viņu sajūsma izkūpēja kā dūmi, agrāk, nekā tie bija fronti sasnieguši, un tie izklīda pa visu frontes aizmuguri. Bars nežēlīgs: bara ļaudis izdara tādas mežonības, kādas atsevišķi cilvēki reti izdara. Baru vada ne gudrākais, stiprākais un veiklākais, bet tas, kas attiecīgā brīdī apvieno sevi bara instinktus; bars aplaudē tam, kas labu un pūlim patīkami būs runājis, bet ja tajā pašā brīdī radīsies otrs runātājs, kurš veikli izmantodams kādu pūļa tieksmi iesauksies: „biedri, sitat viņu, viņš grib jūs piemānīt!” – bars sitīs pirmo runātāju, kuram pāris minūtes atpakaļ aplaudēja.

Še pievestās pūļa, bara īpašības ir tas iemesls, kādēļ  apbruņots bars neder kara vešanai.   Tāds bars būs bīstamāks savējiem nekā ienaidniekam. Tādēļ ir nepieciešami līdzekļi – karaspēku atsvabināt no šīm ļaunām bara īpašībām.

II

Kad vislabākie tautas dēli, ar vislabāko gribu aizstāvēt savas tēvijas brīvību, nāk zem ienaidnieka uguns un kad viņiem jābūt zem šīs uguns ne stundām, bet dienām un nedēļām un kad pie tam vēl ik brīdi jābūt gataviem pienācīgi saņemt ienaidnieka uzbrukumu ar aukstiem ieročiem, - tad cilvēkus pārņem pašsaglabāšanās instinkts, kurš dabīgi ir katram radījumam, jo katrs grib dzīvot. Ja cilvēku ir daudz kopā vienā vietā, tad šis instinkts top par masas instinktu un kā tāds ir sevišķi stiprs. Pret šo instinktu katrā atsevišķā cilvēkā strādā dažādas citas jūtas, citi motīvi – pie dažiem pienākuma sajūta pret tēviju, pie dažiem godkārība, pie citiem naida un atriebības jūtas pret ienaidnieku u.t.t. Apzīmēsim pašsaglabāšanās instinktu ar a, citas jūtas kuras līdzsvaro a, ar b, c, d, u.t.t. Ja nu ņemsim pulciņu no 25 cilvēkiem, tad pašaizsargāšanās instinkta pulciņā būs pavisam 25 a. Ja šai pulciņā 25 cilvēku atsevišķie a tik turēti līdzsvarā desmit cilvēkos no b otros desmit no c un piecos no d pretmotīviem, tad vis pulciņa gara stāvoklis izteiksies šādi: vienā pusē 25a, otrā – 10b, 10c un 5d. Pārsvars būs dabiski pirmā pusē, jo tur valdošā sajūta būs vispārīga, masas sajūta. Pašaizsargāšanās instinktam pretī strādājošie motīvi, kā neapvienoti, dalīti, šķirti, nebūs tik stipri. Būs dabīgi, ka pulciņš neizturēs cīņā un atstās nedrošo vietu. Lai savaldītu pašaizsargāšanās instinktu un nodibinātu tam pienācīgu pretsvaru, nepieciešami likt otrā pusē apvienojošu pretmotīvu. Šis pretmotīvs ir – kara disciplīna.

No augšā aprakstītā kļūst saprotams, ka kara disciplīnu nepieciešams katram kareivim ne tikai zināt, bet sajust sevī, sajust to tāpat kā pašaizsargāšanās instinktu. Tas tāpēc, ka vairāki cilvēki kopā nedomā, bet tikai jūt. Iedomāsimies, ka rota atrodas zem stipras ienaidnieka uguns, ka visiem nervi saspīlēti līdz pēdējam un ka šāda brīdī kāds rotas kareivis uzsauc: „glābjaties kur varat! Mēs esam ielenkti!”. Neviens nedomās pārliecināties, bet visi sāks bēgt; nepalīdzēs ne runas, nedz pierādījumi, jo bars uz pierādījumiem neklausās. Bet ja šī bara vietā būs kareivji, kuriem disciplīna ieaugusi miesā un asinīs, tā ka viņi to jūt nedomādami, kuri būs ar disciplīnu apvienoti un paklausīs tās mehāniski, ja vadonis uzsauks komandu: „stāviet mierā!”. Visi nedomājot paliks savās vietās, un briesmas būs pāri – tās būs pārvarētas.

Īstam kareivim jābūt norūdītam, lai viņš vajadzības gadījumā varētu nāvei acīs skatīties. Šis ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ kara disciplīnai jābūt citādai, nekā civildisciplīnai. Nāves briesmās atrodoties nepietiek ar to, ka cilvēks tikai zina, ka ja viņš neizdarīs to un to, tad viņam draud tāds un tāds sods. Atrodoties dzīvības briesmās un reizē ar to barā, cilvēks, kā jau teicu, nedomā, bet tikai jūt. Tādēļ kara disciplīna nevar dibināties uz pienākumu zināšanas un saprašanas, bet tai jādibinās uz pienākumu sajušanas. Un patiesībā arī dzīve ir pierādījusi, ka šāda kara disciplīna ir nepieciešama visur, kur draud nāves briesmas, un tāpēc tā ir ieviesta arī dažos civiliestādījumos, piem. uz tirdzniecības kuģiem. Ja kuģis ir briesmās, kapteinis paliek par komandieri, kam padotas dzīvības; viņa pavēles tad ir likumi, kas jāizpilda katram uz vietas, bez jebkādām ierunām.

Otrs, ne mazāk svarīgs iemesls, kamdēļ kara disciplīnai jābūt citādai nekā civildisciplīnai, ir tas, ka karaspēka darbībā bieži atgadās, ka viens cilvēks nepilda vai kavējas izpildīt rīkojumu vai pavēli, no tā var celties briesmīgas sekas priekš vairākiem simtiem un tūkstošiem tā paša karaspēka locekļu. Kad izlūkošanas nodaļa, kas izsūtīta flanga apsargāšanas nolūkā, neizpildīs sava uzdevuma, tad ienaidnieks mums uzbruks no aizmugures negaidīts un mēs pazaudēsim simtiem cilvēku. Ja ziņnesis neatnesīs noteiktā laikā kādai karaspēka daļai pavēli, tad tā viegli var zaudēt savus sakarus ar citām daļā u var tikt iznīcināta no ienaidnieka. Ja kāda karaspēka daļa neizpildīs pavēli, tad viņas kaimiņu daļa var būt padota ienaidnieka uzbrukumam no muguras un var ciest lielus zaudējumus. Civildzīvē tādu gadījumu nav vai ir daudz mazāk tādēļ tur pietiek, ka likumi tiek izsludināti un ikviens, kas tos nepilda, tiek saukts pie atbildības; civildzīvē parasti arī nav no tik liela svara, vai kāds rīkojums tiek izpildīts stundu vai dienu agrāk vai vēlāk. Ja kāds pilsonis izsit otram logu, vai izbrauc otra labības lauku, tad dzīvības briesmas nevienam no tam nedraud un laika pietiks, lai vainīgo sauktu pie atbildības. Turpretim uz kara lauka rīkojumu un pavēļu nepildīšana vai izpildīšanas nokavēšana bieži ir savienota ar lieliem zaudējumiem.

Tādēļ kara disciplīnai jābūt tādai, lai katrs karaspēka loceklis to nedomādams, mehāniski izpildītu, tai jābūt tā ieaudzinātai, iepotētai, lai to justu kā miesā un asinīs pārgājušu. Tikai armija ar tādu disciplīnu ir kaujas spējīga un tikai tādu armiju tautai un valstij ir vērts uzturēt. Armija bez disciplīnas tautai izmaksās tikpat dārgi, bet kara laukos tā būs vāja un ļoti bieži būs vairāk bīstama pašu ļaudīm, nekā ienaidniekam. Nedisciplinētas armijas uzturēšana ir lielākais absurds. tā tad, ja ir vajadzīga armija, tad nepieciešama arī disciplīna, jo bez pēdējās nav armijas.

III

Kara disciplīnai jābūt ne tikai iekšējai, bet viņai jāparādās arī uz ārieni. Ka karaspēks ir disciplinēt, tas jārāda uz āru aiz šādiem iemesliem. Tēvijas aizsargāšana ir katras tautas svētais uzdevums; tauta, kura netura šo uzdevumu par svētāko, nevar pastāvēt – tā iznīks, pazudīs. No vēstures zinām daudz tautu, kuru tagad vairs nav – tās nomāktas un pārtautotas no citām. Karavīri ir tie tautas dēli, kuri ar savām krūtīm, ar savām asinīm, savu dzīvību apsargā savas tautas brīvību un tiesības. Tādēļ, ikviens, kas mīl un ciena savu tautu, tas mīlēs un cienīs arī viņas karavīrus. Kas nicina vai neciena karavīrus, tas neciena savas tautas. Tas ir savas tautas slepens ienaidnieks vai arī tas ir ienaidnieka nopirkts aģents. Tautai ir jāciena sava armija, bet pēdējai jāizturas tā, lai tā patiesi un visādā ziņā būtu cienījama. Viens no galvenajiem cienības parādījumiem uz āru ir – pieklājība. Visā civilizētā pasaulē ir pieklājības likums, kā gadījumos, kur pazīstami cilvēki satiekas, tie savstarpēji sasveicinās, pietam katrs jaunākais tur par pienākumu pirmais sveicināt vecāko. Ļoti daudzu tautu starpā pastāv paraša sasveicināties arī tādos gadījumos, kur pilnīgi sveši cilvēki satiekas uz ceļa, laukā vai mežā. Bet visur pasaulē tāds cilvēks, kas nesasveicinās ar pazīstamiem, tiek uzskatīts par nepieklājīgu.

Armija ir tautas gods un lepnums; tādēļ neviens karavīrs nedrīkst un nevar būt nepieklājīgs. Nēsājot savas tautas goda uzvalku – uniformu, vajag nēsāt to ar godu un nepielaist ne mazāko nepieklājību. Visi karavīri nēsā viņiem nosacīto formas uzvalku, no tā tie cits citu pazīst un zina, no kuras karaspēka daļas katrs ir. Tā tad ja viens karavīrs nesveicina otra, tad tas būtu, pirmkārt, nepieklājība un, otrkārt, necienības izrādīšana pret savu kārtu un pret to karaspēka daļu, kurā otrs atrodas. Ja karavīram gadās to prasīt uz ceļa, dzelzceļa stacijā, pilsēta vai kur citur, tad viņš griezīsies ar savu jautājumu pie tur atrodošamies karavīriem un ne pie civilpersonām, jo visus karavīrus savstarpēji saista no ārienes viņu formas uzvalks bet iekšēji viens un tas pats cienījamais darbības mērķis – tēvijas brīvības aizsargāšana. Tādēļ katrs karavīrs , kurš apzināsies un augsti cienīs Tēvijas brīvību un caur to būs iekšēji savienots stiprām saitēm ar visiem citiem karavīriem – tādiem pat Tēvijas brīvības aizstāvjiem, - katrs tāds labprāt vēlēsies šo iekšējo tuvumu izrādīt arī savu ārējo uzvešanos. Citiem vārdiem – viņš labprāt sasveicināsies pie katras tikšanās ar citiem karavīriem, kas ir tās pašas augsti cienījamās un varonīgās idejas nesēji. To atzīst visi latvju tautas varonīgie kareivji un šinī ziņā Latvijas armijas ienaidnieku propagandai nav nekādu sekmju. Bet neatkarīgās Latvijas nāvīgie ienaidnieki neapmierinās; netikuši pie sekmēm vienā virzienā, tie pagriežas otrā. Latvijas ienaidnieki lūko iestāstīt varonīgajiem mūsu armijas karavīriem, ka ja arī savstarpējā sasveicināšanās ir dabiska pieklājības prasība, tad tomēr tai nevajagot būt obligatoriskai, jo latviešu nacionālā armija esot pašapzinīga, nevis cara laika spaidu armija. Tādēļ obligatoriska sasveicināšanās ķeroties apzinīgiem kareivjiem pie goda, jo viņi paši labāki zinot, kuru sveicināt un kuru ne. Šis paņēmiens ir taisni tāds pat, kādus krievu komunisti Krievijas Pagaidu valdības jeb tā sauktā Kerenska laikā izlietoja pie Krievijas armijas iznīcināšanas. Toreiz komunisti sludināja: „mums nevajaga vecās obligatoriskās disciplīnas, mūsu apzinīgā armijā būs „apzinīga biedru disciplīna”, caur ko mūsu armija būs vēl stiprākā nekā līdz šim”. Tagad Latvijas armijas un līdz ar to mūsu valsts nākotnes ienaidnieki šinī pašā teicienā mainījuši tikai vārdu „disciplīna” ar vārdu „sasveicināšanās”. „Mums nevajaga obligatoriskas sasveicināšanās, mūsu apzinīgā armijā būs „apzinīgo biedru sasveicināšanās”, un pēdējā ir labāka par pirmo.”.

Tā tad salīdzinot komunistu propagandu armijā 1917.gadā ar tagadējo propagandu pret obligatoriskas sasveicināšanās ieviešanu, ir skaidri redzams, ka šī pēdējā propaganda nāk no tās pašas puses, no kuras nāca Krievijā propaganda  pret disciplīnu, proti no Latvijas valsts ienaidniekiem, kuri grib mūsu tēviju pārvērst par komunistu „paradīzi’.

Armijā, kurā ir kara disciplīna, nevar būt ne noteikumu, ne paņēmienu, kurus atsevišķs armijas loceklis izpilda tikai tad, ja vēlas un kad vēlas. Disciplīnētā armijā nav vietas parādībām, kur zināmu priekšrakstu izpilda kad patīk un neizpilda kad nepatīk. Var būt jautājums tikai par to, vai savstarpējai sasveicināšanai jābūt vai ne. Ja tai ir jābūt, tad jābūt obligatoriskai priekš visiem karavīriem bez izņēmuma, kuri nēsā formu. Sasveicināšanās ir ieviesta visās pasaules armijās, jo tā ir dabīga un vajadzīga prasība. Pate dzīve, bez kādā pavēlēm vai rīkojumiem, ieveda šo pieklājības formu mūsu armijā. Mūsu karavīri pastāvīgi sasveicinājās savā starpā un tikai pēc tam, kad tā kļuvusi vispārēja un parasta parādība, tā tika pastiprināta ar pavēli un, kā visās armijās pasaulē, noteikta par obligatorisku. Bet līdz tika izdota šī pavēle, notika gadījumi, kur sāka pret to aģitēt tumši cilvēki komunistiskiem nolūkiem, atzīzdami šo līdzekli par izdevīgu, jo tas ir neuzkrītošs un aiz tā ne katrs redz mērķi, pēc kura dzenas runātājs.

Sasveicināšanās mūsu armijā ir obligatoriska priekš visiem, sākot ar Virspavēlnieku un beidzot ar jaunāko kareivi, un tādēļ apvainojoša vai apkaunojoša ne priekš viena tā nevar būt.

Kam ir dārga un mīļa brīva un neatkarīga Latvija, tam dārga arī Latvijas armija, tam dārga disciplīnā Latvijas armijā un tas ar visiem spēkiem lūkos disciplīnu uzturēt. Kas nicina armiju, kas lūko armijai postīt disciplīnu, tas ir brīvās Latvijas ienaidnieks vai arī no Latvijas ienaidniekiem uzpirkts aģents vai spiegs, kurš cenšas iznīcināt Latvijas spēku, kurš garantē mūsu brīvību un tiesības. Tā slepenais nolūks ir dabūt latviešus atkal zem citu tautu kundzības un jūga. 

P. Radziņš

Publicēts:

Radziņš, P. Kara disciplīna un karavīru savstarpējā sveicināšanās. Latvijas Kareivis, 1920., nr.32., 26.marts; nr.33., 27.marts; nr.34., 28.marts.