Radziņš, P. Kritika un darbs. Latvijas Kareivis (30.04.1920.)

Dažas dienas atpakaļ satiku uz ielas kādu savu paziņu. Mums sarunājoties garām pagāja kāds no mūsu lidotājiem. Rādīdams uz aizejošo karavīru mans paziņa teica:

„Kas jums par kārtību, kāda jūsu organizēšanas darbība un ko no viņas var sagaidīt! Nekad neredzam mūsu lidotājus gaisā, vienmēr tikai uz zemes!”.

Kad sāku savam pazīstamam paskaidrot, ka patlaban priekš lidošanas slikts laiks (bija stiprs vējš un retums smidzināja lietus), ka benzīns dārgs, ka lidmašīnu mums nav daudz, un ka tādēļ lidošanas apmācība jāved pēc zināma plāna un tad, kad tas ir izdevīgi, - viņš atbildēja: 

„pirmkārt lidot vajaga ne tikai labā, bet arī sliktā laikā, otrkārt, ja valsts maksā naudu, tad vajaga redzēt, kur tā nauda paliek – mēs gribam redzēt dārgi izmaksājošos lidotājus ne tikai uz aerodroma, bet gaisā, pāri Rīgai, ne reizi mēnesī, bet ik dienas. Kas zīmējas uz jūsu mācības plānu, tad no visa jau var redzēt, ka tas nav lietderīgs.”

Es uzprasīju savam paziņam, vai viņš pats arī ir kādreiz braucis ar lidmašīnu. Tas atteica, ka neesot nekad gadījies to darīt.

Tas pašas dienas pēcpusdienā pie manis atnāca kāds otrs paziņa. Laiks bija noskaidrojies un gaisā bija dzirdams lidmašīnu motora troksnis. Šis otrs paziņa teica:

„Kas tā jums par kārtību! Ņemsim piemēram tos pašus jūsu lidotājus. Viņi pastāvīgi lido pār pilsētu, lai publika tos redzētu. Dzirdot – pat tagad, pie tik stipra vēja. Cik viņi šā, bez kādas vajadzības izdedzina benzīna un nolieto lidmašīnas!”.

Kad es arī šim paziņam gribēju paskaidrot, ka mūsu jaunie lidotāji apmācas pēc zināma plāna un ka tiem jāmācas lidot labā un sliktā laikā, ka pie lidotāju apmācīšanas jāiztērē zināms daudzums benzīna un jādeldē mašīnas – mans paziņa pameta ar roku un noteica:

„Vai nu tā lidotājus apmāca? Kas nu tas par mācības plānu – lidot pār Rīgu!”

Kad es viņam uzprasīju, vai viņš jau daudz lidojis un daudzus lidotājus apmācījis. Izrādījās, ka arī šis paziņa nebij ne reizi pacēlies gaisā. Atstāju lasītājiem novērtēt šo divu „nopietno lietpratēju” spriedumus.
Līdzīgu kritiku tagad dzird uz katra soļa. Šī kritika galvenā kārtā vērsta pret valsts un armijas izbūves darbu. Parasti šādiem „kritiķiem” viss, kas ir un kas tiek darīts ir pavisam slikts. Katrā darbā viegli var atrast sliktās puses un kļūdas, piem. ļoti viegli ir pateikt: „Šis šoferis nekur neder – viņš māk braukt tikai ļoti lēni.”. Tāpat arī var pateikt: „Tas šoferis nekam neder – viņš laiž mašīnu pilnā gaitā un brauc kā traks.” Ar tādu spriedumu pamatošanu var tumšajam cilvēciņam iestāstīt par katru lietu un darbu, ka tie nekur neder.

Es ieteiktu arvienu uzprasīt katram tādam „nopietnam lietpratējam-kritiķim”, ko viņš pats, ne vārdos, bet darbos, izdarījis tajā lietā, tajā darbā, kuru tas kritizē. Bieži viņš atbildēs, ka tas ir mazs cilvēciņš, ieņem mazu vietu un tādēļ nav varējis parādīt savas spējas. Bet mazā mazu darbu taču var daudz vieglāk izpildīt priekšzīmīgi nekā lielu.

Otrs jautājums, kuru vajaga likt tādam kritiķim priekšā varētu būt šāds:” Ja jūs atrodat, ka šis darbs tiek slikti darīts, uzrādāt, kā viņu labi darīt un kādēļ jūs neizstrādājiet projektu un nevis vispārīgos vārdos, bet pilnīgi pamatotu un sīki motivētu un tādu, kurš būtu labs ne tikai priekš jums, bet priekš visiem – un neiesniedzat apspriešanai?”.

Visinteresantākais ir tas, ka visi tādi lieli kritiķi, ja palūkojas viņu pagātnē, nav nekad neko izdarījuši, cenzdamies ar kritiku iegūt popularitāti un varu. Nomelnot citus un citu darbus, tieši vai apslēpti uzteikt sevi – tas ir vislētākais un vieglākais ceļš iegūt sev siltu vietu, tas ir paņēmiens, kuru pastāvīgi lietoja lielinieki, lai iegūtu sevim komisāru vietas. Bet kur tas noveda visu Krieviju, tas katram zināms; tagad pret to sāk pacelties balsis pat terorizētajā Krievijā. Tā oficiālā kar laikrakstā „Voenoe delo” pagājušā gada 2 (31.) numurā lasām sekojošu:

„Šā momenta vispārīgais lozungs ir – vajadzīgs pārmainīt iekārtu tā, lai tā būtu piemērota laika garam. Nepieciešami, lai mēs sajustu, ka Krieviju tagad pārvalda ne daudzģīmīgais galda priekšnieks, kā tas bija cara laikos un kā to atzīmēja pat Nikolajs II, bet „mēs” – jaunās Krievijas radītāji un cēlāji. „Mums” vajadzīgs, lai viss tas, kas „mums” ir iepaticies un atzīts par svarīgu, nekavējoši tiktu izvests dzīvē un dotu gaidāmos rezultātus.

„Mēs” esam nepacietīgi, mums nav laika gaidīt, „mēs” būvējam jauno Krieviju, un mūsu apakšniekiem tas jāsaprot.

Ja tik ātri tika noplēsta vecā kārtība, tas ir, nevis joks, bet vesela valsts kārtība, vai tagad ir vajadzīgs rēķināties ar kaut kādu birokrātisku iestādi. Tā ir apzinīga sabotāža, bremzēšana. Tādēļ viņu vajag ātrāk salauzt, ātrāk uzcelt jaunu.

Patiesību sakot, šie ir tie paši pamatmotīvi, kuri ar dusmām, dažreiz ar sirsnīgām dusmām, tiek izkliegti daudzo kara laikrakstos. Viņu izkliedzēji ir revolūcijas laikmeta aizgrābtie cilvēki. No militāriem laikrakstiem šie „sašutumi” pāriet vispārējā presē, pievelk sev tumšos ļautiņus un sekmē demagoģiju.

Demagogi nekad netura par vajadzīgu godīgu runāt caur presi, tā viņu daba. Viņus nevar atturēt pat paša Ļeņina brīdinājumi par momenta svarīgumu, par nepieciešamību mest pie malas pašizteikšanos un tukšu vārdu šķiešanu. Vienmēr laikrakstu lappusēs tiek ļoti asi salīdzināti – „mēs” tas ir tie, kuri paši sevi uzteic par ideālistiem un aktīviem visa labā darītājiem, un visi citi cilvēki, kuri nekā nesaprot un arī negrib saprast”.

Tā tad lielinieki jau paši nosoda šo paņēmienu, to pašu, kuru tie lietoja – visus citus kritizēt un lamāt, sevi uzteicot. Pati dzīve lieliniekiem parādījusi šā paņēmiena postošās sekas.
Vai tad mums, latviešiem, ieviest šo paražu? Tā novedīs mūs pie posta, kādā nokļuvusi Krievija. Vai tikai tad redzēsim to ļaunumu? Vai mums nepietiek Krievijas piemēra, lai atteiktos no neprātīgas demogoģijas.

P. Radziņš

Publicēts:

Radziņš, P. Kritika un darbs. Latvijas Kareivis, 1920., nr.59., 30.aprīlis, 1.-2.lpp.