Radziņš, P. Poļu – lielinieku fronte. Latvijas Kareivis (13.06.1920.)

Kad karā notiek neizšķirošas kaujas, tad, - no tam vien skatoties, - kura armija iet uz priekšu, un kura atkāpjas, vēl nevar spriest par to, kurš no pretiniekiem uzvar un kurš no pretiniekiem zaudē; kad uz karalauka notiek sadursmes, tad ir vajadzīgs izšķirt kauju no manevra. Es domāju, ka visiem ir vēl no skolas gadiem atmiņā ķēniņa Pirra uzvaras un gala iznākums. Kad lielinieki uzbruka poļiem Svencjanu virzienā, tiem izdevās tikt ļoti tālu uz priekšu un mūsu publikā bija diezgan liels uztraukums, - es toreiz pilnīgi noteikti varēju sacīt „Jaunāko Ziņu” korespondentam, ka poļi nav sakauti, bet manevrā, un, ka viņi pāries pretuzbrukumā un novedīs savas operācijas pie tāda gala mērķa, kādu tie vēlās. Tanī laikā man nebija daudz vairāk ziņu kā kuram katram laikraksta lasītājam, par to, kā norisinājās kaujas un, cik lieli spēki ņēma dalību no vienas puses un no otras puses; savu slēdzienu es varēju izvest, pateicoties tam, ka labi pazīstu lieliniekus un viņu kara vešanu; un, kopdarbībā ar poļiem, man bija iespēja iepazīties ar poļu armiju, viņas kaujas spējām un kara mākslu, bez tam, vienkāršie, oficiālie frontes ziņojumi arī dod daudz vairāk tam, kurš ir labi pazīstams ar vispārīgo kara vešanu un kara mākslu.

Līdz šim vēl lielinieki uz kara lauka nav uzvarējuši neviena no šiem ienaidniekiem; - jau tādēļ vien nekādā ziņā nevarēja iedomāties tādu gadījumu, ka viņi uzvarētu poļu armiju, kura ir ļoti labi organizēta, apmācīta, apbruņota, un atrodas labā gara stāvoklī.

Kad poļi veda savas galvenās operācijas Ukrainā un, turienei tika piegriezta viņu galvenā uzmanība, lielinieki pārgāja ar ļoti lieliem spēkiem uzbrukumā Svencjanu virzienā un, - ar mazākiem spēkiem pie Borisovas. Samērā nelielie poļu spēki, zināms, nevarēja uz visas garās frontes būt diezgan stipri, lai atsistu lielinieku uzbrukumu tanīs vietās, kur pēdējie bija koncentrējuši pārāk lielus spēkus; tas nebija no liela svara: karā galveno lomu spēlē karaspēks, bet nevis lielāks vai mazāks teritorijas apgabals. Tādēļ poļi atkāpās, pie kam atkāpšanās tika izdarīta pilnīgā kārtībā un, pēc izstrādāta plāna. Ja poļi būtu kur nebūt sakauti, tad jau lielinieku rokās kristu kara laupījums, un viņi savās radiotelegrammās to izkliegtu pa visu pasauli; bet tas nenotika. Gandrīz ¾ no visa lielinieku Eiropas Krievijas karaspēka atrodas poļu frontē; puse no tā bija sagrupēta Svencjanu virzienā un ņēma dalību šajā uzbrukumā. Tādēļ arī no iesākuma uzbrukumam bija sekmes un pat lielākas, kādas līdz šim tie kādreiz poļu frontē sasnieguši. Bet toties, ja lielinieki diezgan ātri gāja uz priekšu, - vēl ātrāki tie tagad atkāpjas, un poļi ir jau ieņēmuši atpakaļ gandrīz visu veco frontes līniju un dažās vietās pat pārgājuši tai pāri.

Par lielinieku uzbrukumu ir jāatzīstas, ka tas tika apdomīgi un apsvērti izdarīts; moments bija izvēlēts ļoti izdevīgs; sliktu satiksmes līdzekļu dēļ lieliniekiem nebija iespējam pārsviest savus Ziemēļkrievijā atrodošos spēkus Kijevas virzienā; tādēļ viņi tos sagrupēja tuvākajā frontes rajonā; pats uzbrukums tika vests ļoti enerģiski – ar lieliem spēkiem šaurā frontē; pie kam uzbrucēju ķēdes sekoja viena pēc otras; - uzbrukums tika izvests pēc lielā kara metodes. Zināms, lielinieku zaudējumi tamdēļ arī bija ļoti lieli, jo tiem nācās uzbrukt vienai no mūsu laika labākajām armijām.

Poļu armija izpildīja savu uzdevumu bez mazākā uztraukuma – ka dara parastu darbu piedzīvojuši speciālisti. Jāpiezīmē, ka Polijas virspavēlniecība ir izskaudusi no savas armijas to, kas agrāk raksturoja poļu karaspēku; tas ir  - pārmērīgu straujumu. Tagadējā poļu armija strādā pēc auksta aprēķina un, tādēļ skaitot no tagadējās Polijas valsts sākuma, poļu armija nav vēl līdz šim cietusi nevienas neveiksmes – viņu daļas nav nekad un nekur sakautas. Šo, ļoti aprēķināto darbību es novēroju būdams Ukrainā un, - vēl vairāk – pie poļu karaspēka darbības Latgalē; tāpēc arī, kad poļi pārgāja uzbrukumā, es nešaubījis par rezultātiem.

Es turu par vajadzīgu piezīmēt, ka pa lielinieku uzbrukuma laiku poļiem, mūsu presē ļoti bieži parādījās no lielinieku aģentiem safabricētas ziņas, kuras pavisam nesagājās ar lietas īsto stāvokli, par piemēru, - ziņoja, ka lielinieki ieņēmuši Borisovu, ka poļi atkāpušie no Kijevas u.t.t.; nav zināms, no kurienes nāca šīs ziņas un nesaprotami, kamdēļ laikraksti baroja publiku ar nepārbaudītām tenkām, kad mums bija dažas oficiāli pārbaudītas ziņas.

Tālāk es gribu griezt latviešu publikas sevišķu vērību uz sekojošo: kad lielinieki uzbruka un poļu karaspēks atkāpās, atrazdamies diezgan grūtā stāvokļi – viņš iekļuvis it kā šaurā garā koridorī starp Lietuvu un lieliniekiem, - tad tomēr poļi neaizmirsa Latviju: Daugavas kreisajā krastā poļu karaspēks pastāvīgi atradās daudz tālāk uz rītiem, nekā visā pārējā frontē; un poļu frontes līnija pastāvīgi gāja no Daugavas krasta uz dienvidvakariem. Šāds stāvoklis gan bija priekš poļiem drusku riskants; ja lieliniekiem izdotos izsisties vēl tālāk uz vakariem, tad ziemeļu grupa būtu atgriezta no pārējā poļu karaspēka. Kad poļu karaspēks pārgāja uzbrukumā, tad arī toreiz vistālāk pastāvīgi uz priekšu virzījās poļu karaspēks gar Daugavmalu. Tā tad poļu virspavēlniecība arī visgrūtākos apstākļos grieza lielāko vērību uz to, lai aizsargātu Latviju no dienvidiem, un mums nebūtu jāpārvelk no citiem rajoniem stiprākās karaspēka daļas, priekš Daugavas apsargāšanas.

Kas attiecas uz poļu fronti Ukrainā, tad tur Polijas karaspēka stāvoklis ir ļoti stiprs un drošs, jo tur ļoti ātri aug un veidojas jaunā Ukrainas armija, kuru ieņems daļu no poļu frontes un pēdējiem būs iespēja turēt vēl lielākas rezerves. Bez tam, kā redzams, poļu-ukraiņu labais spārns drīzumā var nākt tiešos sakaros ar Vrangeļa armiju, caur ko saīsināsies poļu fronte.

Radziņš 

Publicēts:

Radziņš, P. Poļu – lielinieku fronte. Latvijas Kareivis, 1920., nr.93., 13.jūnijs, 1.lpp.