Roberts Malvess. Dundagas pils. Vēsturiskās izpētes materiāli. Būvvēsture. I. daļa. Sabiedriskais īpašums. 1. nodaļa. Rīgas domkapitula īpašums

Satura rādītājs

Būvvēsture. I. daļa. Sabiedriskais īpašums. 1. nodaļa. Rīgas domkapitula īpašums

Rīgas domkapituls bija augstākā baznīcas iestāde Livonijā. Tikai viņam piederēja tiesības ievēlēt Rīgas arhibīskapu un izlemt svarīgākos baznīcas dzīves jautājumus savā diecēzē. 1210.g. bīskaps Alberts tam bija piešķīris premonstriešu ordeņa statūtus un baltu vilnas tērpu līdzšinējā melnā augustiniešu tērpa vietā. Premonstriešu statūti noteica domkapitula locekļiem stingru kopdzīvi kā klostera mūkiem (kopēja ēdamtelpa, guļamtelpa u.c.), aizliedza individuālo privātīpašumu. Turpretim domkapitulam kā kolektīvam īpašuma tiesības nebija ierobežotas. Bīskapi un citi zemju valdnieki tam dāvināja lielus zemes īpašumus, ko domkapituls pārvaldīja ar savām amata personām – pagrabniekiem, soģiem u.c. Rīgas domkapitulam piederēja vairāki zemes īpašumi Rīgas pilsētas apkārtnē, Doles salā, Krimuldā, Dundagā, Tārgalē u.c. Tam piederēja zemes īpašumi arī ārpus Latvijas teritorijas – Pomerānijā, kur radās Rīgenas salas kņazistes kontinentālie jeb „cietzemes” īpašumi. 

Jau 1230.g. Pomerānijas hercogs Vjačeslavs I (Wizlaw I) atļāva Rīgas domkapitulam nopirkt Vulfeshagenas ciemu pie Rihtenbergas.[1] 1237.g. 16.septembrī tas pats Vjačeslavs (Visszylaus), bet šoreiz kā Rīgenas kņazs (Ruianorum princeps), savu, savas nelaiķes sievas Margaretas un savu dēlu grēku piedošanas dēļ un ar pēdējo piekrišanu piešķīra (contulimus) Māras baznīcai Rīgā un tās konventam (domkapitulam) 6 mansus (arklus) Guzdinē (Gusdin). Tāpat vienlaicīgi viņš atļāva nodot domkapitulam otrus sešus mansus, ko turpat kā dāvanu bija saņēmis bīskaps Alberts.[2] Iedzīvotāji tur bija brīvi no kalpības un piļu būvdarbiem (ab aedificandis castris). Tiem jāpiedalās tikai zemes aizstāvēšanā. Domkapitulam ir tiesības šos mansus pārdot, piedāvājot vispirms dāvinātājam. Ja ar to nevar vienoties par cenu, tad domkapitulam atļauts pārdot tos citai baznīcai vai personai.

Vjačeslava I dēls, arī saukts par Vjačeslavu (Wiss-sezlav, Wizlav, Wizslav), Rīgenas kņazs, 1266.g. apstiprināja Māras baznīcai tēva dāvinātās 12 hufas Guzdinas ciemā, bet 1282.g. 8.septembrī piešķīra Rīgas baznīcai tās Rīgenas īpašumos arī augstāko tiesas varu.[3] 1283.g. 28.decembrī Vjačeslavs vēlreiz apstiprināja Rīgas domkapitulam un pilsētai tiesības uz to īpašumiem Rīgenas kņazistē.[4] Domkapituls Vulfeshagenas īpašumiem līdzās 1231.-1233.g. nodibinājās cistersiešu Neienkampas klosteris. Abu kaimiņu starpā 13.gadsimtā radās daudzas ķildas robežu lietās, desmitās tiesas jautājumos un zemju appludināšanas dēļ sakarā ar klostera uzceltajām ūdens dzirnavām.[5]  1242.gadā klosteris ieguva sev tiesības uz desmito tiesu domkapitulaīpašumos Vulfeshagenā. 1333.g. domkapituls no šiem īpašumiem Neienkampas klosterim ieķīlāja 6 ciemus par 1200 markām, bet 1384.g. 10.martā pārdeva tam visus savus īpašumus Rīgenas kņazistē par 6000 Zundas markām, iepriekš iegūstot pāvesta rakstisku piekrišanu pārdošanai. Pāvests savu piekrišanu motivēja ar „lielākas lietderības iegūšanu mūsu Rīgas baznīcai” (causa majoris utilitatis aequirende ecclesie nostre Rigensis). Tā paša gada 24.jūnijā pirkumu apstiprināja Rīgenas kņazs (hercogs) Vartislavs VI.

Varētu domāt, ka pāvesta vērtējums par „lielāku lietderību” attiecas uz Rīgas domkapitula atbrīvošanos no Neienkampas klostera uzbāzības un pretenzijām kaimiņa īpašumos Rīgenas kņazistē. Man tomēr šķiet, ka tam vairāk sakari ar notikumiem pašu mājās, to starpā arī ar Dundagas pils izbūvi. Svarīgi šeit bija divi blakus apstākļi: pilsizbūves steidzināšana un Kursas bīskapa pieaugošās pretenzijas uz Dundagas novadu.

Raksturīgi, ka pils vieta izraudzīta pussalā, kur jau kopš tās dibināšanas 13.gs. vidū tās drošību pret uzbrucējiem no trim pusēm garantēja Pāces upes aizsprostotie ūdeņi. Aizrokot priekšā grāvi, pussalā jau varēja sākt nepieciešamo pils ēku būvi. Pieredzējušais Baltijas piļu pētnieks Armins Tūlze, iepazinies ar patreizējās pils iekštelpām, nācis pie secinājuma, ka vispirms uzcelta pils dienvidu daļa, t.i. aizsardzības grāvja tuvumā.[6] Pie tam jau sākumā izšķirts jautājums par pils tipu, ko noteica vietas izvēlē un pils uzdevumi. Pils galvenais uzdevums bija kalpot saimnieciskiem mērķiem – būt par lauksaimniecības produktu savāktuvi no 1245.g. (un 1248.g.) dāvinātiem 200 arkliem zemes un šo produktu glabātuvi līdz to nogādāšanai patērētājiem Rīgā. Šim nolūkam noderēja brīvās kastellas tips, kas jau bija izveidojies ordeņa novados pie lielajiem kara ceļiem un pierobežu apgabalos. Galvenās celtnes te nav klosteriem līdzīgās konventa būves ar kopējām guļamtelpām, ēdamtelpām, svinību zāli u.tml., bet gan administrācijas telpas, noliktavas, liels pagalms, ko no vairākām pusēm ieslēdz nocietinājumu siena, u.c. saimniecības ēkas. Līdzīga tipa pilis domkapituls cēla arī citos savos zemju īpašumos, piemēram, Dolē un Krimuldā. Dundagā normālo attīstības gaitu kavēja tās lielais attālums no centra un jo īpaši Kursas bīskaps, kuru atbalstīja Livonijas ordenis. Liels traucēklis bija arī līdzekļu trūkums, ko visvairāk izjuta Dundagā.

Jau 1245.g., dāvinot Dundagas novadu, bīskaps Nikolajs to motivēja ar Māras katedrālbaznīcas trūkumu (inopia), ka tās kalpotājiem (domkapitulam) nevarotpietiekami piegādāt dzīvei nepieciešamo.[7] Dāvinājuma dokumentā par liecinieku minēts, starp citu, bīskapa soģis (advocatus) Heidenriks, kas varēja būt viens no pirmajiem dāvināto īpašumu pārziņiem. Zināmaloma pils celšanas vietas izvēlē un tipa noteikšanā varēja būt bīskapa bruņiniekam Albertam no Kokneses un vasaļiem Vedekinam un Gerlakam, kuri „no mūsu puses baznīcu ieveda īpašumā” (qui ex parte nostra in possessionem ecclesiam introduxerunt), t.i. ierādīja dabāto atrašanās vietu.[8] Taču vietas ierādīšana vēl nebija celtniecības uzsākšana. Lai iesāktu būvi, bija jāatrisina arī darbaspēka jautājums. Kā zināms, piļu celšanas klaušas ir vienas no vissmagākajām. Tās ordenis uzlika zemgaļiem un kuršiem tikai pēc to sacelšanās sakāves. Bet Miera Kursā sacelšanās nenotika. Domkapituls zemes īpašumus ieguva dāvinājuma ceļā, bez vietējo iedzīvotāju militāras pakļaušanas. Šajā ziņā līdzekļu sagāde pils celšanai kļuva vēl sarežģītāka.

Pils celšanai izraudzītā vieta – pussala bija samērā liela, kādēļ arī pils ārējiem apmēriem vajadzēja būt lieliem. Par to liecina tagadējie pils ārējie izmēri, kas aizņem iegarenu četrstūri, kura platums 48 m, garums 69 m.

Apto pašu laiku Rīgas domkapituls ziņoja pāvestam uz Romu, ka tas esot jau senāk (iam dudum) uzsācis celt sev dārgu baznīcu (opere sumptuoso), bet tās pabeigšanai tam trūkstot līdzekļu (ad ipsius consumacionem proprie non suppetant facultates), kādēļ lūdza pāvesta palīdzību. Inocentijs IV, uz šo lūgumu atsaukdamies, 1254.g. 7.februārī aicināja Rīgas provinces katoļus atbalstīt iesākto Rīgas Doma baznīcas būvi ar labprātīgiem ziedojumiem.

Tādā pat veidā būs aizkavējusies arī plašās Dundagas pils izbūve. Ka tās izbūve jau senāk bijusi aizsākta, to apliecina Dundagas soģa (fogta) Johana pieminēšana 1310.gada 13.februārī,[9] kā arī pašas pils (castrum) pieminēšana 1318.gada 23.februārī.[10]

Pils izbūves apstākļus ļoti sarežģīja Kursas bīskapa un Livonijas ordeņa iejaukšanās un pretenzijas uz domkapitula īpašumiem. Lai cik dīvaini arī tas nebūtu, domkapitula īpašumiem Dundagā vairāk draudēja briesmas no iekšējiem ienaidniekiem, pašu tautiešiem. Tas bija stimulators pils būves steidzināšanai. Manuprāt, tas bija arī cēlonis domkapitula īpašumu ieķīlāšanai un vēlākai pārdošanai Rīgenas kņazistē – lai iegūtu līdzekļus pils izbūves turpināšanai un pabeigšanai.

Kā jau minēts, Rīgas domkapituls 1333.g. par 1200 markām ieķīlāja Neienkampas klosterim 6 ciemus Vulfeshagenā. Klosteris, acīm redzot, priekšlaicīgi pieprasījis izpirkt ieķīlātos īpašumus, kādēļ domkapituls bija spiests sūtīt „brāli” Frīdrihu meklēt naudas aizņēmumu pie kāda „elekta kunga.” Iespējams, ka tas bija 14 gadu vecais Vencelis, kuru vācu kūrfirstu kolēģija 1376.g. bija ievēlējusi par Čehijas un Vācijas karali. Divus gadus, līdz tēva nāvei 1378.g. Vencelis bija „elekts” (tulkojumā „ievēlētais”). Pie Venceļa arī vēlāk griezās Rīgas arhibīskaps Johans IV no Sintenas (1374.-1393.g.), meklējot atbalstu pret ordeņa inkorporācijas politiku. Domājams, ka Rīgas domkapituls no jaunā „elekta kunga” cerēto aizdevumu nav saņēmis, kādēļ bija spiests 1384.g. pārdot visus Rīgenas īpašumus. Naudai domkapitula saimniecībā bija liela nozīme, jo jau 14.gs. tas visus savus izdevumus par dažādiem darbiem apmaksāja naudā.[11] Naudas saņēmēji bieži bija nevāci. Rīgā tie bija latviešu zvejnieki, pārcēlāji, siena pļāvēji u.c. strādnieki. Dundagā tie varēja būt kuršu zemnieki un zvejnieki, kas par samaksu naudā bija ar mieru piedalīties pils celšanas darbos.

Vienlaicīgi ar Neienkampas klostera pretenzijām Rīgenas kņazistē Kursas bīskapi ar ordeņa atbalstu apdraudēja Domkapitula īpašumus Dundagā. Kad 1251.g. 3.martā pārkārtoja bīskapiju robežas, Austrumkursu piedalīja Kursas bīskapijai ar noteikumu, ka zemju dāvinājums Rīgas domkapitulam paliek spēkā, tikai turpmāk domkapituls šīs zemes saņems kā lēni no Kursas bīskapa. No savām pretenzijām uz Dundagu un Tārgali 1256.g. atteicās arī ordenis. Kad Kursas zemes 1253.g. aprīlī savā starpā sadalīja Kursas bīskaps Heinrihs un ordeņa mestrs Sainas grāfs Eberhards, domkapitula īpašumi netika skarti. Stāvoklis mainījās, kad pāvests Urbāns IV 1263.gadā atbrīvoja Heinrihu no amata un iecēla par bīskapu Himzejas bīskapijā Augšbavārijā, kur viņš nomira 1273.g. Ordeņa mestrs bija lūdzis pāvestu vakantajā Kursas bīskapa amatā iecelt kādu no ordeņa brāļiem. Apejot Rīgas arhibīskapa tiesības, pāvests Urbans IV paziņoja, ka šoreiz izņēmuma veidā par Kursas bīskapu ieceļ ordeņa brāli Verdas Emundu (1263.-1299.g.). Sākumā Emunds vairāk uzturējās Vācijā, jo ordenis bija aizņemts nemitīgās cīņās ar zemgaļiem, bet Emunds no nemierīgām zemēm izvairījās. Tikai 1290.g. viņš ieradās Livonijā un jau tā paša gada janvārī ar arhibīskapa Johana II un viņa domkapitula piekrišanu nodibināja sev jaunu Kursas domkapitulu, jo agrākais bija jau 1260.g. kuršu sacelšanās laikā beidzis pastāvēt. Jaunajā domkapitulā ietilpa 6 locekļi, kas visi bija Vācu ordeņa brāļi. Līdz ar to Kursas bīskapija bija pilnīgi inkorporēta Vācu resp. Livonijas ordenī. Tādēļ ordenis to visādi atbalstīja kā savu sastāvdaļu.

Sava domkapitula uzturam Emunds piešķīra 1/3 no Kursas bīskapijas ienākumiem, bet 1290.g. 1.februārī vēl uzdāvināja savu pusi no sv. Jāņa baznīcas Klaipēdā (otra puse piederēja ordenim).

1290.g. 10.maijā Rīgā ar arhibīskapa Johana II, Tērbatas bīskapa Bernarda un Leālas bīskapa Hinrika starpniecību nokārtoja strīdu starp Kursas bīskapu un Rīgas domkapitulu Dundagas un Tārgales īpašumu jautājumā. Kursas bīskaps gribēja iegūt sev jaunapgūtās zemes, kādēļ atsaucās uz pāvesta izdoto dāvinājuma apstiprināšanas rakstu, kurā runa vienīgi par 200 arkliem. No tā tika izdarīts secinājums, ka Rīgas domkapitulam ir tiesības tikai uz 200 arkliem, bet ne vairāk. Turpretim Rīgas domkungi bija citādās domās un atsaucās uz paša bīskapa Nikolaja dāvināšanas dokumentu, kurā teikts, ka, ja dāvinātos novados vēlāk arklu skaits pieaugtu, tad arī tie arkli, kas pāri par 200, pieder domkapitulam, bet, ja arklu skaits samazinātos, tad dāvinātājam nav pienākums iztrūkumu papildināt.

Bez tam Kursas bīskaps cēla iebildumus pret to, ka Rīgas domkapituls savus piederumus Kursā nav gribējis no viņa kā lēņu kunga par jaunu saņemt, resp. ka domkapituls nav atjaunojis savas lēņu tiesības. Turpretim Rīgas domkungi domāja, ka to viņiem nemaz nav vajadzīgs darīt, t.i. saņemt savus īpašumus Kursā par lēni no katra jauna Kursas bīskapa, ja jau tas ir izdarīt par visām reizēm, saņemot tos lēnī no bīskapa Heinriha (1251.g. 3.martā). Beidzot abas puses vienojās šādi: Rīgas domkapituls patura savus līdzšinējos īpašumus minētajos novados (Dundagā un Tārgalē), proti, ciemus: Valpeni, Anci, Nevēju, Vīdalu, Muņu ciemu, Āžu ciemu, Ilzeri, Anstrupi, Kanķumus, Pāci, Sapdegas ciemu, Sausteru ciemu, Kaļķus, Cirspēnu ciemu un Gaviezi (Gaviezni), līdz ar visiem tur vēlāk iespējamiem pieaugumiem, ar visām brīvībām, īpašuma u.c. laicīgām tiesībām, kā arī desmito tiesu, tāpat arī Irves upi ar zvejas tiesībām tajā.

Tālāk minēts jau iepriekš šajā apcerējumā apšaubītais formulējums par divu ciemu – Vēcišu un Usmas līdz ar Usmas ezera atstāšanu Kursas bīskapam un tā domkapitulam Embūtes pils uzturēšanai. Saskaņā ar bīskapa Nikolaja dāvinājumu šie īpašumi gan piederot Rīgas domkapitulam, bet tas tos savā laikā (kad ? R.M.) ar visiem ienākumiem esot atdevis iepriekšējam Kursas bīskapam Heinriham Embūtes pils celšanas izdevumu segšanai.[12] 

Neatkārtojot jau agrāk izteiktās kritiskās piezīmes parminēto divu ciemu nodošanu Kursas bīskapam, tomēr jāatzīmē svarīgās liecības, kas atrodamas 1290.g. 10.maija vienošanās dokumentā. Šeit pirmo reizi nosaukti ciemi, kuri ietilpa Rīgas domkapitulam 1245. un 1248.g. dāvinātajos Dundagas un Tārgales īpašumos. Šo ciemu vārdi nav atrodami ne rīdzinieku 1230.gada līgumā minētajos 9 Austrumkursas novados, nedz arī Alnas Balduīna 1231.g. 17.janvāra līgumā ar Bandavas un Vanemā kuršiem 12 vārdā nosauktos ciemos. Atskaitot Vēcišus un Usmu, tie nav atrodami arī kuršu zemju 1253.gada sadalīšanas līgumos. Tas rada gan zināmas grūtības Vanemā kuršu zemju identifikācijā ar Dundagas novadu, bet neapgrūtina Dundagas pils un tās zemju turpmāko likteņu noskaidrošanu.

Dibinot pirmās pilsētas un ceļot baznīcas Kursas bīskaps Heinrihs par savu rezidenci bija izraudzījies Klaipēdu (1252.g.). Karu un nemieru dēļ viņš tomēr vairāk uzturējās Rīgā, kur no Rīgas bīskapa bija 1251.g. nopircis nelaiķa Zemgales bīskapa māju ar tai piederīgo zemes gabalu. Pēc Emunda par Kursas bīskapa rezidenci bija izveidojusies Piltene, bet domkapituls apmetās uz pastāvīgu dzīvi Aizputē. Piltenes pils vēstures avotos pirmo reizi pieminēta 1309.g. Tur atradās arī bīskapa kanceleja, arhīvs, bibliotēka un soģa (Stiftsvogt) sēdeklis. 1330.gadā Piltenes pili aplenca lietuvieši, bet ieņemt nevarēja. Tie nodedzināja tikai priekšpili (suburbium) un aplenkumu izbeidza.[13] Iespējams, ka leišu iebrukums apdraudēja arī Dundagu, kas neatradās tālu no apdraudētās Piltenes. Vēstures avotos liecību par to trūkst. Turpretīm ziņas ir gan par to, ka no Piltenes arvien vairāk Dundagu apdraudēja tās netālais kaimiņš Kursas bīskaps. Jau Emunda pēctecim Burhardam atkal radās kārtējie robežstrīdi ar Rīgas domkapitulu. Pie Burharda ieradās Rīgas baznīcas domkungi Vigers un Johans, kā arī avotos pirmo reizi minētais Dundagas soģis (advocatus) Johans. Šoreiz vēl viss noritēja mierīgi, un abas strīdīgās puses 1310.gada 13.februārī vienojās par savstarpējām robežām, kas tika fiksētas vienošanās dokumentā.[14] Starp citu, tika noteikts, ka kurši nedrīkst iet pāri Irves (Iruwe) upei, lai tādejādi kaimiņiem netiktu nodarīts kaitējums. Ar to arī izbeidzās mierīgo izlīgumu periods un sākās atklātās vardarbības laiks. Ordenis ar arhibīskapu bija uzsākuši cīņu virskundzības dēļ pār Rīgas pilsētu. Ordenis centās sakūdīt pret arhibīskapu tā lielos vasaļus un postīja Rīgas baznīcas īpašumus. Pēc attiecīgu sūdzību saņemšanas pāvests Johans XXII 1318.g. 23.februārī aicināja pie sevis ordeņa mestru un vairākus Rīgas arhibīskapa lielos vasaļus atbildēt par Rīgas baznīcas piļu – Turaidas, Krimuldas, Dundagas u.c., kā arī ciemu, mežu un tīrumu piesavināšanos (occupastis), un pieprasīja to atdošanu atpakaļ arhibīskapam un domkapitulam (archiepiscope et capitulo restitui etdimitti).[15] Šeit tad arī pirmo reizi dokumentos pieminēta Dundagas pils līdzās jau agrāk uzceltajām Turaidas un Krimuldas pilīm (castra).

Ap 1350.g. Kurzemi skāra lielais mēris, kas izpostīja arī Pilteni. Domājams, ka no tā cieta arī Dundaga.[16] 

1359.g. 23.decembrī arhibīskaps prokurors apsūdzēja ordeni, ka tas aplaupījis Rīgas domkapitulam Krimuldas un Dundagas pilis, kā arī citus ciemus un zemes, nodarot zaudējumus 10 000 sudraba marku vērtībā.[17] 

Tolaik par Kursas bīskapu bija Ludolfs (1354.-1359.g.),kas sava neilgā episkopāta laikā šajā konfliktā aktīvi vēl neiesaistījās. Iespējams, ka viņa pēctecis Jakobs (1360.-1371.g.) nebūs vairs stāvējis nomaļus, kaut gan par viņa patvarībām liecību vēl trūkst. Citādi tas bija ar nākamo Kursas bīskapu Otto (1371.-1398.g.), kas ar savu izrīcību sasniedza patvarības kalngalus.

Kursas bīskaps Otto, jau drīz pēc savas stāšanās amatā būs patvarīgi iejaucies Dundagas īpašumos, traucēdams Rīgas domkungiem viņu uzdevumu izpildīšanu. Par to liecina domkapitula piezīmes vaskotajās plāksnītēs, kurās nosaukti brālim Frīdriham uzticētie uzdevumi kādā diplomatiskā misijā ap 1376.-1378.g. Tur, starp citu, minēts uzdevums ziņot jeb sūdzēties kādam (iespējams, pāvestam) par „Kursas bīskapa kunga bezkaunību” (de importunitate domini episcopi Curoniensis). Arī citā kādā vaskotas plāksnītes tekstā no aptuveni tā paša laika aprautā teikumā pieminēts Kursas bīskaps.[18]  Acīm redzot, arī te būs bijusi sūdzēšanās par Kursas bīskapa izdarībām.

Galvenie notikumi norisinājās 1383.g., kad par arhibīskapu bija Johans IV fon Sintens (1374.-1393.g.), bet Livonijas ordeņa mestra amatu ieņēma Vilhelms fon Brimersheims (1364.-1395.g.) kopā ar palīgu (koadjutoru) Venemaru fon Brigeneju (1381.-1385.g.). Vācu ordeņa virsmestrs tolaik bija Konrāds Celners fon Rotenšteins (1382.-1390.g.).

Rīgas domkapitulam bija atcelti stingrie premonstriešu statūti, un kādu laiku (1373.-1394.g.), tas dzīvoja pēc brīvāka augustiniešu reglamenta. Domkungi balto vilnas apģērbu nomainīja pret melniem ar siksnu apjoztiem svārkiem un melnu kapuci. Domkapitula priekšgalā vairs nebija priors kā klosterī, bet gan dekāns. Domkungu kopdzīve kādu laiku vēl turpinājās. To atcēla tikai arhibīskapa Mihaela laikā (1484.-1509.g.), kad kopīgās galda muižas izdalīja atsevišķu domkungu uzturam. Iebrukums Dundagā notika laikā, kad pils novads un pati pils vēl bija domkapitula kopējais, sabiedriskais īpašums. Tas notika ar Livonijas ordeņa mestra un tā pavēlnieku ziņu un atbalstu.

Par notikumiem stāsta divi galvenie dokumenti. Viens ir pāvesta Urbāna VI 1384.g. 31.marta raksts Raceburgas, Hefelbergas un Tērbatas bīskapiem, kurā atstāstīta Rīgas domkapitula sūdzība.[19] Otrs ir Lībekas baznīcas treslera Gotšalka Varendorfa kā speciāli norīkota tiesneša lēmums Rīgas domkapitula sūdzībā pret Kursas bīskapu Dundagas un Tārgales lietā 1387.g. 17.oktobrī.[20] Otrs dokuments ir plašāks, jo aptver arī tiesas izmeklēšanas materiālus. No tiem atklājās, ka Kursas bīskaps Otto un viņa ļaudis laupīšanas nolūkā Dundagas novadā 1383.g. iebrukuši četras reizes: februārī, jūnijā, jūlijā un novembrī. Pāvesta rakstā minēti tikai notikumi 1383.g. jūnijā.

Gotšalka Varendorfa protokolā ne bez pārspīlējuma apgalvots, ka Rīgas domkapitulam Kursas diecēzē „kopš 10, 20, 30, 40, 50, 60 gadiem” un pat, mazāk vai vairāk, kopš cilvēkiem neatmināmiem laikiem (de cuius contrario memoria hominum non exsistit) piederot kāda „svinīga pils, nostiprināta piemērotiem nocietinājumiem, tautā saukta par Dundagas pili” (solenne castrum, congruentibus fortalitiis munitum, vulgariter nuncupatum castrum Dondange).

Kā redzams, pils celšanas laiks dokumenta sastādītājiem nav bijis zināms. Turpretim pilij veltīti epiteti „svinīga,” „nostiprināta piemērotiem nocietinājumiem” liecina, ka tās celtniecības darbi jau domkapitula laikā (1383.g.) visumā bijuši pabeigti. Vārds „svinīga” (solenne) attiecas uz ēkām un liecina par to skaistajām arhitektūras formām. Ar „piemērotajiem nocietinājumiem” jāsaprot viss pils nocietinājumu komplekss: mūris, ūdeņi, grāvis un paceļamais tilts. Nocietinājumu torņi pilij nav bijuši, ko apliecina pašas pils saglabājušās sastāvdaļas.

Bez pils domkapitulam piederējuši daudzi ciemi, muižas, ēkas un lauku īpašumi, kasik gadus devuši šādus ienākumus: 5 lasti medus, rēķinot par lastu 20 Rīgas markas; labība ap 10 lastu, pa 3 markām (lastā); zivis līdz 25 markām; mājlopi: 20 vērši, 30 aitas un 16 treknas cūkas, katru vērsi rēķinot par 24 Lībekas kaluma šiliņiem, aitu par 4 un cūku par 23 šiliņiem;[21] par govju un vēršu iznomāšanu un par aitas vilnu 15 Rīgas markas; par 300 vistām, ko vietējie pils iedzīvotāji maksā kā kunga tiesu, rēķinot 45 Lībekas kaluma šiliņus par 100 vistām; 2 birkavi vaska, rēķinot par birkavu 13 Rīgas markas; dažādas kažokādas (sermuļu, caunu u.c.) 2000 gabalu, katrus 1000 gabalus pārdodot par 12 markām; no akmeņlauztuvēm un jūras krasta (dzintara) 10 Rīgas markas; izkapšu (Iscaxten) nauda, ko jaunkristītie maksā par izkaptīm un sienu, 6 Rīgas markas un 12 Lībekas kaluma šiliņi.., par kroģēšanu (propinationes et encenia) u.c. ienākumiem vēl 10 markas un vairāk.

Par visu kopā sanākot ik gadus 313 Rīgas markas un vairāk.

Jāpiezīmē, ka pirms ienākumu uzskaites vārdos minēti arī pie Dundagas un Tārgales piederošie ciemi, kuru nosaukumi tikai pa pusei saskan ar 1290.g. sarakstā minētajiem.[22]  Daļēji tas izskaidrojams, ka starplaikā klāt nākuši jauni ciemi vai ciemu nosaukumi izmainīti, vai arī ar to, ka sarakstā minēti tikai tie ciemi, kurus skāra 1383.g. jūnija notikumi. Pēdejā gadījumā būtu jāpieņem, ka gada ienākumi no Dundagas īpašumiem būs bijuši lielāki par 313 Rīgas markām. Domājams, ka Dundagas pils celta ne tikai par naudu, kas iegūta ieķīlājot 6 ciemus Rīgenas kņazistē, bet arī par vietējiem ienākumiem.

Apvienojot abu iepriekš minēto dokumentu (1384.gada 31.marts un 1387.gada 17.oktobra) liecības par 1383.g. notikumiem Dundagā un tās apkaimē, iegūstam šādu ainu.

1383.gada jūnijā Rīgas domkapituls nosūtīja uz Dundagu un tās ciemiem ievākt nodevas un kārtot citus jautājumus domkungu Johanu Dormanu kopā ar Rīgas diecēzes garīdznieku Heinrihu Holthuzenu, Kursas diecēzes garīdznieku Hermani Tekelenborhu, landknehtu (landfamulus) Nikolaju Trumpekenu, diviem laicīgiem domkapitula vasaļiem no Dundagas Arnoldu un Jakobu un minētā domkunga mājkalpotāju līdz ar 8 zirgiem. Tā tad 7 personām katram bija jājamzirgs un visiem jātniekiem viens zirgs vēl rezervē. Kad nu visi tā mierīgi jājuši pa atklātiem ceļiem un tad nogriezušies uz Ances ciemu, Ances ciemā tiem naidīgi uzbrukuši bruņoti vīri Alberts Budelis, kādreizējais galda pārzinis (dapifer) Ventspilī Gothards, Vācu ordeņa brālis Johans Hance, notārs Andrējs, Hartungs Šellendorfs, Johans Kule un Matīss kopā ar vairākiem citiem.

Ances ciemā tie sagūstījuši minēto domkungu ar viņa pavadoņiem, atņēmuši visus 8 zirgus, vairāk kā 120 zelta guldeņu vērtībā, nolaupījuši vienu sudraba tasi līdz ar sudraba karotēm, dažādas rotas, drēbes un citus priekšmetus vairāk kā 90 zelta guldeņu vērtībā. Gūstekņus līdz ar salaupītām mantām ar varu tie aizveduši uz Piltenes pili, kur mēdzot rezidēt Kursas bīskaps. Tur viņi ieslēgti cietumos. Domkungs Johans sasaistīts cietumā noturēts veselu gadu un vienu dienu. Garīdznieks Hermanis Tekelenborhs gūstā noturēts gandrīz divus gadus, pie tam tas kopā ar Nikolaju Trumpekenu turēts zagļu cietumā, bet pārējie ieslēgti roku un kāju dzelžos, turēti badā un aukstumā, un ar viņiem necilvēciski apgājušies.

Uzbrucēji esot sagrābuši arī Dundagas pili un sarakstā minētos ciemus, tāpat Tārgali ar tās muižām un to visu izlaupījuši, tur dzīvojošos ļaudis apspieduši. No Dundagas pils tie nolaupījuši zirgus, vēršus, aitas, cūkas un dažādus piederumus.

Tas viss noticis Kursas bīskapa Otto uzdevumā un ar ordeņa mestra Vilhelma ziņu, kas atbalstījis bīskapa pretenzijas uz Dundagas pili un tās ciemiem.

Kā liecina aprakstītie notikumi, Dundgas pils gan bijusi uzcelta, bet nepietiekami apgādāta ar tās bruņotiem aizstāvjiem.

1383.g. jūlijā Rīgas domkapituls sūtījis uz Dundagu savu mājas kalpotāju (domesticus familiaris) Johanu Pigi (Pyghe), kas bijis domkungu darbvedis un faktors, kopā ar vairākiem citiem ļaudīm, līdz ar 5 zirgiem, sedliem, iemauktiem un traukiem, 20 Rīgas marku vērtībā, ar linu audeklu, tēraudu, cepurēm u.t.t. Arī tiem uzbrucis minētais Alberts Budelis ar saviem biedriem un aplaupījis.

Dundagas soģis mēdzis saviem zemniekiem izsniegt labības aizdevumus. Bet Kursas bīskapa ļaudis zemniekiem to atņēmuši.

Dundagai esot bijis zināms skaits zemnieku, kuri pildījuši klaušas pilij: aruši, sējuši, malku cirtuši u.t.t. Tos bīskaps esot padzinis.

1383.g. novembrī Rīgas domkapituls ar Kursas bīskapu noslēdzis pamieru, bet bīskaps nakts laikā sūtījis Albertu Budeli, Gothardu un Johanu Hanci kopā ar citiem pili ieņemt – ar kāpnēm un citiem instrumentiem. Šis uzbrukums domkapitulam esot nodarījis zaudējumus par 30 Rīgas markām. Kāpņu pieminēšana pils ieņemšanā apliecina nocietinājumu mūra pastāvēšanu šajā laikā.

Dokumentā tālāk stāstīts, ka Rīgas domkapitula īpašumi esot precīzi nosprausti un iezīmēti ar robežzīmēm, proti, ar kokos mākslīgi iegrieztām lilijām. Apsūdzētie 1383.g. jūnijā šīs zīmes esot izgriezuši un iznīcinājuši, bet savas robežas 7 jūdzu garumā un 4 jūdzu platumā (dziļumā) paplašinājuši, iegriezdami savas robežzīmes: krustu – ordenis, bīskapa spieķi – bīskaps, ragu – Ventspils komturs, trīs birkas (bicae) – Kuldīgas komturs. Ar visu to domkapitulam esot nodarīts zaudējums 100 Rīgas marku apmērā.

1383.g. februārī savās darīšanās ceļojuši kāds domkungu galdabiedrs Eghards un viens viņu dienestā kalpojošs kurpnieks Bards ar vienu zirgu 12 guldeņu vērtībā, ar 40 pāriem kurpju, linu audekliem, zobeniem, naudu un citām lietām 24 zelta guldeņu vērtībā. Baznīcai piederošā ciemā (des parochialis ecclesie) Ārlavā (Arwale), Kuras diecēzē, laupīšanas nolūkos tiem uzbrucis kāds Kursas bīskapa kalpotājs Johans, aizvedis uz Piltenes pili un tur cietumā noturējis vairāk kā 5 mēnešus. Pat vietējam mācītājam Nikolajam 1383.gada jūnijā Kursas bīskaps un Alberts Budelis esot atņēmis 1 ½ Birkava apīņu. Šis skaitlis gan ir vairāk kā apšaubāms, taču ticams dokumenta apgalvojums, ka 1383.g. beigās Kursas bīskapa un ordeņa dažādu varmācību dēļ Dundagā domkapitula zaudējumi sakāpuši vismaz līdz 600 Rīgas markām.

Šādos apstākļos Rīgas domkapituls 1384.g. šķīrās no saviem īpašumiem Rīgenas kņazistē, jo bija grūti vienlaicīgi cīnīties pret diviem uzmācīgiem kaimiņiem: Rīgenas kņazistē pret Neienkampas klosteri, Dundagā – pret Kursas bīskapu.

Kad Vācu ordeņa virsmestrs Konrāds Celners fon Rotenšteins dabūja zināt par Rīgas domkapitulam nodarītām pārestībām, viņš ar abu pušu piekrišanu noteica kādu dienu Rīgā jautājuma nokārtošanai. Līdz tam laikam Kursas bīskapam ar tā biedriem bija aizliegti visi naidīgie pasākumi pret domkapitulu.[23] 

Pāvests Urbans VI savukārt, kā jau minēts, pēc domkapitula sūdzības lietas izmeklēšanu uzticēja Raceburgas bīskapam, kura palīgi aicināja apsūdzētos uz šķīrējtiesas sēdi ar sludinājumu piestiprināšanu pie Lībekas, Rostokas un Stralzundas baznīcu durvīm.[24] 

Lieta pagaidām beidzās ar to, ka tika nolemts, ka sūdzētājs turpmāk klusēs, bet vainīgo kā baznīcas apzadzēju, nolādēja, kamēr savu vainu tas nebūs izpircis.[25] 

Strīdi un sūdzēšanās tomēr nenorima, bet turpinājās vairākus gadu desmitus, jo ar pagaidu noregulējumu nebija apmierināta ne viena, ne otra puse. Katra puse centās otrai pārmest netaisnīgu rīcību neaizmirstot pieminēt arī agrākos pāri nodarījumus. Tas viss noveda pie tā, ka 1431.g. 1. līdz 19.maijam Rīgā franciskāņu (minoritu) klostera konventā (Laipu ielā 8) notika vairāku liecinieku nopratināšana, par ko tika sastādīts plašs protokols, no kura saglabājušās 28 folio lapas.[26] 

Nopratināšanu vadīja Vārmes (Ermland, Prūsijā) prāvests Arnolds Datelens. Kā pirmo nopratināja 1.maijā Kursas bīskapijas plebānu apm. 70 gadu veco Sifridu. Viņš apgalvoja, ka no abiem novadiem (markām) – Dundagas un Tārgales dažas daļas piederot Kursas bīskapam, citas Rīgas domkapitulam. Pēdējos gados vairakkārt viena puse otras prombūtnes laikā izdarījusi robežu regulējumus. Pat vēl nesen, apmēram pirms trim gadiem kāds Rīgas kanoniķis Mārtiņš izmainītā tērpā slepeni esot „taisījis” robežas pēc sava prāta (ad modum suum). To viņš esot dzirdējis no zemniekiem trijos ciemos, kuri teikuši, ka esot redzējuši šo Mārtiņu zemnieku apģērbā (in habitu rusticali) ar dažiem kalpiem „taisot” tur robežas.

No kādreizējā Kuldīgas komtūra Jēkaba, kas piedalījies dažādās apspriedēs, kurās nolasītas dažas privilēģijas, plebāns Sifrīds esot dzirdējis, ka Rīgas baznīcas kapitulam nosauktajās vietās pienākoties tikai pārvaldes nams, bet ne pils (deberet habere in locis articulatis unam curiam et non castrum).

2.maijā franciskāņu klosterī ieradās liecinieks Kursas bīskapa vasalis Arnolds Zakens, apmēram 40 gadu vecs, un tāpat kā plebāns liecināja savam feodālajam senjoram par labu. Viņš esot dzirdējis, ka kādreiz (olim) partu starpā esot notikuši diezgan „karsti” strīdi par siena pļaušanu, biešu laukiem un ļaudīm. No veciem ļaudīm viņš esot dzirdējis, ka kāds domkapitula soģis, kura vārdu viņš nezinot,[27] minēto iemeslu dēļ Kursas bīskapam Otto esot nodarījis dažādas pārestības, kādēļ bīskaps, atvairot tās, to sagūstījis līdz ar viņa kalpiem un beidzot nosūtījis to viņa kapitulam.

16.maijā liecību nodeva apm. 60 gadu vecais Piltenes pilsētas iemītnieks Jēkabs Sandovs, apgalvodams, ka esot redzējis kā Rīgas kapitula soģis no saviem ļaudīm savākto sardzes naudu (sturam) esot nodevis Kursas bīskapam Jēkabam, bet dzirdējis, ka tā pēctecim (Otto) vairs neesot maksājis.

17.maijā franciskāņu klosterī liecību nodot ieradās 70 gadu vecais kuršu zemnieks Hermanis Krale, uzdodamies par brīvu cilvēku. Taču par kungu attiecībām nevarēja neko pateikt.

No augšā minētā jāsecina, ka Kursas bīskapija nav atteikusies no savām pretenzijām uz Dundagu arī 15.gadsimta sākumā. Nebija mazinājies arī ordeņa atbalsts šo pretenziju realizēšanai. Vēlāk atklājās šī atbalsta īstais cēlonis – iedzīvošanās uz garīgo valdījumu rēķina.

VĒRES

[1] Liv-, Est- und Curländisches Urkundenbach. Herausgegeben von Dr.Friedrich Georg von Bunge. Sechster Band. Riga, 1873., regests Nr.117-a, 143.lpp.
[2] Liv-, Est- und Curländisches Urkundenbach. III. Revel., 1857., Nr.152-a. 
[3] Turpat. III. Nr.481-a.
[4] Liv-, Est- und Curländisches Urkundenbach. III. Reval 1857., Nr.487-a.
[5] Tuvāk par to skatīt F.Fabriciusa ziņojumu Arendas Buholcam par Neienkampas klostera kopiāriju (dokumentu norakstiem) Sitzungsberichte der Gesellschaft fu:r Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen Russlands aus dem Jahre 1891. Riga 1892., 35.-36.lpp. un N.Buša rakstu – Die Wachstafeln des Rigaschen Dommuseums. Sitzungsberichte, Riga, aus dem Jahre 1896., 110.-113.lpp.
[6] Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland., Dorpat, 1942., 248.lpp.
[7] Liv-, Est- und Curländisches Urkundenbach. III. Nr.179-a. Cum ecclesia cathedralis b.Mariae virginis in Riga... ita rebus esset attenuata, quod fratribus, in es... famulantibus, sufficienter non posset vitae necessaris subministrare, nos eiusdem inopiae...
[8] Liv-, Est- und Curländisches Urkundenbach.III.Nr.179-a.
[9] Turpat. II., Reval., 1855., Nr.629., regests Nr.727.
[10] Turpat. II., Nr.661., regests Nr.769.
[11] R.Malvess. Viduslaiku vaskotās plāksnītes Latvijā. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Rīgā. 1949. Nr.10 (27), 129.-144.lpp. Skat. I-a un II-b tekstus un attiecīgus komentārus. – N.Busch, Die Wachstafeln des Rigaschen Dommuseums. Sitzungsberichte. Riga, a.d.j. 1896, 108.-113.lpp.).
[12] Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch. I. Nr.534.
[13] L.Arbuzovs. Piltene. Latviešu Konversācijas Vārdnīca. XVI. 1937.-1938.g., 32376.sleja.
[14] Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch. II. Nr.629., regesta Nr.727.
[15] Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch. II. Nr.661., regesta Nr.769.
[16] L.Arbuzovs. Piltene. Latviešu Konversācijas Vārdnīca. XVI., 32376.-32377.sleja.
[17] Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch. II. Nr.668.
[18] Skat iepriekš minētos R.Malvesa un N.Buša rakstus par viduslaiku vaskotām plāksnītēm Latvijā (Doma muzejā).
[19] Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch. III. Nr.1207., regesta Nr.1423.
[20] Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch. III. Nr.1248, regesta Nr.1478. – Skat. Arī tā paša izdevuma VI sējumu 73.lpp. regestu 1477 un 1478 papildinājumu.
[21] 1387.g. 1 Rīgas marka = 3 zelta guldeņi, 1 guldenis = 12 Lībekas šiliņi.
[22] Piemēram, pāvesta Urbāna VI 1384.gada 31.marta dokumentā oriģinālrakstībā minēti šādi 10 ciemi: Anten, Navien, Mumiem, Videle, Calten, Irrogen, Domesnes, Barsbeke, Irwemunde, Nabelemunde. – Gotšalka Varendorfa 1387.gada 17.oktobra dokumentā, starp citu, minēti arī ciemi: Gavesen, Sirspun u.c.).
[23] Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch. III. Regests Nr.1478, dokumenta teksts Nr.1248.
[24] Skat. N.Buša rakstu žurnālā Sitzungsberichte. Riga. 1896. 112.-113.lpp.
[25] Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch. III. Regests Nr.1478. – Skat. Arī turpat regestu Nr.1477 un VI, 73.lpp. pie regestriem 1477 un 1478.
[26] Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch. Begru:ndet von F.G.v.Bunge ... fortgesetzt von Hermann Hildebrand. Band 8. Riga, Moskau, 1884, Nr.440.
[27] Domāts Johans Germans, kuru Kursas bīskaps Otto sagūstīja 1383.g. jūnijā. – Skat. iepriekš.

Ievads. 3. nodaļa. Dundagas pils dibināšana
Būvvēsture. I. daļa. Sabiedriskais īpašums. 2. nodaļa. Rīgas domkapitula īpašums