Roberts Malvess. Dundagas pils. Vēsturiskās izpētes materiāli. Pils arhitektūra. III. daļa. 3. nodaļa. Arhitektūras stāvoklis 19.gs. vidū

Satura rādītājs

Pils arhitektūra. III. daļa. 3. nodaļa. Arhitektūras stāvoklis 19.gs. vidū

Vērtīgas piezīmes par Dundagas pili 19.gadsimta vidū atstājis gleznotājs J.Dērings (Döring), kas kādu laiku dzīvojis pilī un gleznojis tā īpašnieka portretu. Kopā ar tā ģimeni viņš apceļojis arī Dundagas apkārtni, par visu sarakstot plašus memuārus. Daži viņa apraksti nopublicēti, bet lielākā daļa saglabājusies rokrakstos. Piezīmes par Dundagu līdz ar pils zīmējumiem glabājas Latvijas PSR Valsts vēstures arhīvā.[1] Te atrodamas arī vērtīgas ziņas par vietējo iedzīvotāju dzīves veidu un dažādi nostāsti, no kuriem daži pievienoti šī apcerējuma pielikumā.

Pēc Hristofa Ferdinanda Osten-Zakena (miruša 1818.g.) dēla Kārļa pēkšņās nāves 1844.g. 14.aprīlī par Dundagas īpašnieku bija kļuvis tā brālēns advokāts Teodors fon Ostenzakens, kas pārcēlās uz pili tā paša gada Jāņos (24.jūnijā). Pāris gadu vēlāk pie viņa ieradās gleznotājs J.Dērings, kas savās atmiņās atstāstījis nevien par pils toreizējo stāvokli, bet atzīmējis arī vienu otru faktu no tās pagātnes.

Pēc viņa ieskatiem pils laiku gaitā nav pieredzējusi lielas pārmaiņas (keine großen Veränderungen), atskaitot daļu ziemeļu (īstenībā ziemeļaustrumu. R.M.) pusē, ko sašāvuši zviedri (1656.g.). Pils situācija esot itin glīta, proti, uz pussalas, ko veido ezerveidīga ūdenskrātuve strauta aizsprostojuma dēļ. Kādreiz tā bijusi īsta sala, bet tagad grāvja dienvidu puse esot aizpildīta, un mūrēts akmeņu tilts veido tam pāri vietā, kur kādreiz bijis paceļamais tilts. Minētās pussalas ziemeļu pusē atrodoties īsta maza saliņa, kas paceļas terasveidīgi augšup un senāk kalpojusi par pils dārzu. Tagad tā esot kļuvusi pilnīgi mežonīga. To gan vēl saucot par salasdārzu (Inselgarten), arī neliels loka tilts ved pāri uz to, bet tas esot tik lielā mērā bojāts, ka viņš neuzdrošinoties iet tam pāri.

Tieši blakus pilij, īpaši tās dienvidu un austrumu pusēs atrodoties skaists dārzs, kas terasveidīgi nolaidens pret ūdeni un pie tā izplūst parkā. Īstais parks ar skaistiem ozoliem atrodoties ūdens krātuves otrā pusē, kurp vedot „āža tilts” (Bockbrücke).

Visa muiža ar daudzējām saimniecības ēkām no tālienes atgādinot mazas pilsētas skatu. Ārpus pils te esot arī baznīca, kuras iekšiene un āriene ļoti vienkārša. Taču tai esot arī tornis un pavisam rupja mucveida velve no iepriekšējā gadsimta. Gadu skaitlis 1766. pie kanceles un uzraksts pie ērģelēm liecinot, ka tās iesvētītas 1766.g. 25.decembrī. Tālāk seko Osten-Zakenu piemiņas plākšņu apraksti baznīcā un citu piederumu apraksti.[2]

Pašā pilī daudzas telpas stāvot tukšas un neizlietotas. Abas lielās bruņinieku zāles esot pārvērstas par grabažu glabātuvēm (Rumpelkammer) vai taml. Turpretim tagadējās kungu dzīvojamās istabas, visas otrajā stāvā (skaitot parteru par pirmo), kas atrodoties dienvidu un austrumu pusē, esot moderni elegantas. Vienā no tām (uz ziemeļu stūra pusi) Dērings esot redzējis vecus griestu gleznojumus eļļā. Esot iespējams, ka tos izgatavojis gleznotājs Johans Kists, kas dzīvojis pilī pirms Bankava. Iespējams, ka tas esot izgatavojis gleznas (pils) baznīcā. Minētajā griestu gleznojumā esot attēlots Sābas ķēniņienes apmeklējums pie Zālamana, pie kam pats ķēniņš esot līdzinājies 17.gs. poļu firstam, bet pārējie – viņa galminiekiem.

Interesanta esot vecā, pils baznīca – ne tās skaistuma dēļ, jo tagadējā iekārta radusies 1863.g., tā tad laikā, kad mākslas gaume bijusi ļoti pagrimusi, ko labi pierādot šīs kapellas izrotājums. Avārijas stāvokļa dēļ tā vairs netiekot lietota, bet fon Zakena kungam esot nodoms to atkal savest kārtībā. 1853.g. ērģeles jau esot atkal salabotas. Griesti sastāvot no rupjas mucveida velves. Turpretim sienas esot pārklātas ar bagātīgiem stukatūras darbiem, pat pārblīvētas, taču, „kā jau minēts” – sliktā renesanses stilā. Sevišķi smagi izskatoties kolosālie ģipsa eņģeļi virs logiem pret pagalmu. Kamēr tie sēžot uz dzegas, viņu resnās kājas nokarājoties logam priekšā.

Kancele, altāris, soli, koris un ērģeles – viss esot bagātīgi izrotāts ar izgriezumiem, raibām krāsām un apzeltījumiem. Visur rēgojoties raibie Maidelu un Zakenu ģerboņi, kā arī gadu skaitlis 1683, jo jau minētā prezidente Sibilla fon der Zakena bijusi laulājusies ar Maidelu un šo baznīcu tā iekārtojusi.

Pretim logu sienai, tā tad pie baznīcas ārējās sienas, taču ne ārpusē, atrodas vecs liels stukas cilnis – krustā sišana ar dabīga lieluma figūrām. Tam līdzās karājas divas lielas vecas (Varbūt Johana Kista izgatavotas) eļļas gleznas.

Ieroču kambari, kurā daudz kas tiekot likvidēts, šoreiz Dērings neesot apskatījis, bet gan tikai augustā. Toreiz viņš to atradis diezgan lielā nekārtībā. Tur bijuši dažādi nederīgi krāmi un tikai viens pilnīgs apbruņojums, bez tam vēl kāda ķivere, divas krūšu bruņas, 5 veci lielgabali, apmēram 15 āķu jeb „pērkonu” bises, daudzas vecas „astesflintes” (Luntenflinten) un citi ieroči, pistoles, sedli un jāšanas piederumi, milzīgi jātnieku zābaki, zobeni, šķēpi, veci dzeramtrauki no stikla un metāla – daļēji ļoti skaisti un vērtīgi, zaļa samta soma u.tml. Visi minētie priekšmeti izgatavoti 17., daži arī jau 16.gadsimtā. Kādā spīdzināšanas rīkā Dērings esot pazinis mākslīgu cepešu grozītāju. Bez tam viņš esot ievērojis kādu Vīdalā atrastu dižbrieža ragu, kas esot jo vērtīgāks tādēļ, ka „tagad” visā Kurzemē tādu dzīvnieku vairs neesot.

Ieroču kambarī atrodoties kāda veca bibliotēka, kas saturot arī kautko vērtīgāku. Tāpat tur esot uzstādītas vairākas dažāda veida neievērojamas gleznas.

Pils ieroču kolekcijā par vērtīgiem atzīti priekšmeti, kas atrasti Puišu kalnā: 14 collu augsts bezveidīgs akmens elks, vara bļoda, akmens āmurs un akmens kalts.

Īpašu uzmanību J.Dērings veltījis pils dīvainībai, kas visiem tiekot rādīta. Tā tomēr neesot vairāk nekas cits kā mazs bērziņš, dažas pēdas augsts, kas, cik tālu sniedzoties cilvēka atmiņa, neesot audzis, tomēr katru gadu turpinājis priecīgi zaļot. Īpašs esot tā novietojums: uz liela neaptēsta akmens, kas izvirzīts samērā augstu, bet vecajā mūra daļā (zem zviedru 1656.g. sašautās augšdaļas), apmēram 1 ½ pēdas no mūra. Virs bērza izvirzīts otrs mazāks akmens. Fon Zakena kungs domājis, ka tas bijis kādas svētbildes nesējakmens. Dērings gan drīzāk to uzskatījis par danskera (atejas) atliekām, kādas bieži esot sastopamas vecajās, īpaši ordeņa pilīs, piemēram Marienburgā.

Ar šo kociņu esot saistīta kāda teika divos variantos. To galvenais saturs esot lāstā, sakarā ar kuru pilī nepiedzimšot neviens Dundagas mantinieks tik ilgi, kamēr kociņš nebūšot tik liels, ka no tā varētu iztaisīt šūpuli. Līdz šim lāsts esot piepildījies, jo visi līdzšinējie īpašnieki neesot piedzimuši pilī un vairāki tur piedzimušie mantinieki miruši jauni vai varmācīgā nāvē. Kad 1853.g. J.Dērings atkal nonācis Dundagā, viņš atradis kociņu novītušu. Tas vēl ticis nocirsts un izlietots majorātkunga 1859.g. dzimušā mazdēla šūpulim.

Kāda cita teika stāsta par „zaļo jaunavu,” kas torņa istabā ar savu ikreizējo parādīšanos pavēstot mājas kunga nāvi.

J.Dērings savam aprakstam pievienojis divus paša 1846.g. 23.augustā zīmētus Dundagas pils skatus ar paskaidrojumiem. Tie abi zīmēti ar tinti uz vienas lapas.[3] Augšējā attēlā parādīta pils ziemeļrietumu puse, apakšējā – ziemeļaustrumu puse (11.attēls). Tie abi ir ļoti vērtīgi attēli, it īpaši pievienoto paskaidrojumu dēļ, kādu trūkst citiem attēliem.

Augšējam attēlam atbilst K.Vilonga 1827.g. zīmējums (5.attēls), bet apakšējam – H.Fr.Vēbera 1814.g. skats (10.attēls), ko var salīdzināt un pārbaudīt to atbilstību īstenībai. Tie ir labākie oriģinālie paraugi, pēc kuriem var spriest par pils ārējo arhitektūru pirms 1872.g. ugunsgrēka.

Augšējam Dēringa attēlam pievienoti šādi paskaidrojumi vācu valodā:

Schloß Dondangen von der Nordwestseite. Den 23 August 1846 aufgenommen.

 Zimmer des Herrn von Sacken.
 Mein Zimmer.
 Rüstkammer neben meinem Zimmer, durch den Baum verdeckt.
 Schloßkirche.
 Eiskeller.
 Kleete.
 Brücke zum Inselgarten.
 Wohnung des Ga:rtners Herrn Werth.
 Bäume des Parkes.

Tulkojums:

Dundagas pils no ziemeļrietumiem. Uzņemts 1846.gada 23.augustā.
      1.  Fon Zakena kunga istaba.
      2.  Mana istaba.
      3.  Ieroču kambaris blakus manai istabai, aizsegts ar koku.
      4.  Pils baznīca.
      5.  Ledus pagrabs.
      6.  Klēts.
      7.  Tilts uz salas dārzu.
      8.  Dārznieka Verta kunga dzīvoklis.
      9.  Parka koki.

Apakšējam attēlam pievienoti šādi paskaidrojumi:

Schloß Dondangen von der Nordostseite: im Jahre 1846, 23 August.

 Theatersaal.[4] 
 Zistelmane.
 Sokalnieks un tas der Vensles los des Altes.
 Gevlipstes Piterles.
 Stela sis der Kleinem birks.
 Kuhstall sum Hauhaft.
 Zimmer mit dem Deskanbilde.
 Familienmeel.
 Spellenel.

Tulkojums:
Dundagas pils no ziemeļrietumu puses 1846.gada 23.augustā.

 Teātra sala.
 Bruņinieku zāle.
 Pils baznīca, zem loga ir altārs.
 Velvētie vārtiņi.
 Akmens ar mazo bērziņu.
 Govju kūts mājas vajadzībām.
 Istaba ar griestu gleznu.
 Ģimenes zāle.
 Ēdamzāle.

Šie paskaidrojumi dod iespēju identificēt telpas augstāk minētajos pils aprakstos.

No augšējā attēla J.Dērings izgatavojis kolorītu spalvas zīmējumu ar to pašu 1846.g. 23.augusta datējumu. Attēls ir rūpīgāk uzzīmēts, bet bez paskaidrojumiem un attiecīgām atzīmēm pie pils dažādām sastāvdaļām (12.attēls).

Tam tikai šāds paskaidrojums: J.Döring fecit Dondangen, 23 August (18)46.

Tādā veidā attēls bija piemērots eksponēšanai, ko apliecina tā kādraizējā atrašanās Kurzemes provinces muzejā. Bez pirmuzmetuma paskaidrojumiem tas būtu grūtāk izprotams.

J.Dēringa attēlojumus var labi papildināt ar Krišjāņa Barona vērojumiem, 1862.g. vasarā apmeklējot Dundagu. Viņa apraksts publicēts Kr.Valdemāra rediģētajā un izdotajā laikrakstā Pēterburgas avīzes.[5] 

Kr.Barons Dundagai tuvojies no Talsu puses. Kādā meža stūrī pie lielceļa 12 verstis no Dundagas, viņš esot atradis šī novada robežakmeni. Dundagas tuvumā viņš pabraucis garām kādai mazai muižai, kur visas ēkas bijušas uzbūvētas „pēc jaunas modes.” No turienes ceļš līdz Dundagai abās pusēs ar liepām apstādīts, un „krustām pār šo stiepjas” otrs ceļš, tāpat ar kokiem apstādīts. Šis „krusta ceļš” vasarā ar koši zaļojošajām liepām ļoti jauki izskatoties. Pa vārtiem Dundagā iebraucot, vispirms ieraugot rijas, krogu un staļļus, kas „ne aplam mūsu prātu iepriecē.” Sevišķi krogs „nebūt nav teicams.” Tas esot tik pilns, ka nevarot cauri tikt pie maltītes. Turpat tuvumā esot no ārpuses apdrupusi baznīca. Vērā esot ņemamas jaukās, lielās ērģeles, ko taisījis Dundagas novada zemnieks H.Dinsberģis, rakstnieka Ernesta Dinsberģa brālis.

No baznīcas ejot uz pili, ceļš vedot pār mūrētu tiltu, ko vēl tagad par „sveramu tiltu” saukājot. Vecos bruņinieku laikos tas bijis no koka un tapis ik naktis jeb arī, kad ienaidnieki tuvojušies, „uz pils pusi uzsvērts.”

Pils pati esot būvēta „uz četrām kantēm” vidū iekšā ar sētsvidu. Citreiz pils mūru ārpusē neesot nekādi logi bijuši, bet tikai „šaujami caurumi jeb lūki,” kādi vēl „tagad apakšpažobelē redzami.”

Pils sānos virs vārtiem izceļoties „smuks slaiks tornis,” bet vecuma dēļ vairs neesot „visai uzticams,” kādēļ Dundagas kungs to drīz likšot „pārjaunot.” No jauna tiekot pārtaisīts arī pils jumts.

Pils tornī esot pulkstenis, kas „laiku rāda.” Tas esot novecojis, jo „mūžam vairāk sit nekā pieklājas.”

Pilī „tūlīt pie torņa” esot ietaisīta pils baznīca. Tā neesot liela, bet „pēc vecu laiku modes ļoti izgreznota parmētām (formētām R.M.) ģipsēs figūrām (bildēm).” Sevišķi Kristus krustā sišana „pie sienas atslējusies koši uzskatāma.” Baznīcā uz krēsliem un citiem „koka rīkiem” katrā brīvā vietiņā esot izgriesti „daždažādi šķībi ģīmji un figūras ar sašķobītām mutēm.” Figūras pie sienas „ar kaļķiem apvitētas” esot gan baltākas, bet ne glītākas tapušas. Senāk šeit notikuši dievkalpojumi Dundagas īpašniekiem un tur dzīvojošiem vāciešiem, bet tagad tie notiekot latviešu baznīcā.

Pilī vēl rādot kambari, ko par „restkambari” saucot. Tur esot sakrātas un tiekot uzglabātas dažādas vecu laiku lietas, kā „bruņas, plintes, bildes u.t.j.pr.” Tagad maz vairs no tām lietām atlikušas, bet kambaris pats „citām vajadzībām izrūmēts.” Citi kambari un zāles vairs neesot vērā liekamas, kādēļ varot doties ārā aplūkot apkārtni.

Tagadējie „turienes valdnieki” uz dabas jaukumiem daudz neraugoties. „Vientiesīgs puķu dārziņš” stiepjoties apkārt trijiem pils sāniem, bet ceturtajā sānā malka esot uzkrauta un staļļi sabūvēti, kas „tiešām nav pilij par lielu greznumu.”

Aiz šiem staļļiem esot jauka, no cilvēku rokām uzmesta apaļa dīķa sala, ar augļu kokiem apstādīta, kādēļ to saucot par „salas dārzu.” Nesen vēl glīts „velves tilts” vedis pāri uz turieni. Tagad tas esot sagruvis, bet dārzā izžaujot veļu.

Aiz dīķa esot liels dārzs, ko saucot par „briežu mežu.” Te redzami lieli koki, kas stādīti rindās. Meža vidū ierīkots klajāks laukums puķēm, kas tagad augot kopā ar kartupeļiem un kāpostiem. Pēc Kr.Barona domām šo vietu varētot ar maz pūlēm lieliski izdaiļot. Īpaši viņam esot patikuši ar kupliem kokiem apaugušie dīķa un upes krasti, „kas patiesi pie ļoti košām vietām pieskaitāmi.”

Dundagas pili skatā no dienvidrietumiem 1866.gadā ilustrē V.S.Stafenhāgena gravīra, kurā redzami 4 jātnieki ar medību suņiem. Pils korpusa mūra augšdaļā redzamas arī šaujamlūkas. Vērojama gravīras autora tendence parādīt pils masīvo korpusu glītā ainavā aiz kupliem lapukokiem (13.attēls).[6] Šis attēls popularizēts kādā publikācijā ar aplamu datējumu – „ap 1820.gadu (14.attēls),[7] tāpat pazīstams uz vēstuļu papīra litografētā veidā.[8] 

Tāpat ar 19.gs. 60.gadiem datējams ainavisks skats uz Dundagas pili no dienvidaustrumiem. Pils priekšā redzams dīķis ar laiviņu, kurā vizinās vairākas personas. Aiz laiviņas romantiskais kājnieku tiltiņš un košā parka koki (15.attēls). Zem attēla kursīviem latīņu burtiem uzraksts: Schloss Dondagen.

Šo pēdējo ainavisko attēlu nozīme ir tā, ka parāda iespēju vēsturisku celtni izdaiļot doto vietējo dabisko apstākļu robežās un tādejādi izlietot to arī darbaļaužu atpūtai un estētiskajai audzināšanai.

VĒRES

[1] LCVVA, 5759.fonds, 2.apraksts, 1107.lieta.
[2] Turpat, 83.-84.lpp.
[3] LCVVA, 5759.fonds, 2.apraksts, 1107.lieta, 83.(163.) lapa.
[4] Skatāms pa kreisi no bruņinieku zāles – 3 logi. Šķiet, ka tā ir t.s. otrā bruņinieku zāle.
[5] Pēterburgas Avīzes, 1862.g. Nr.21 un 22.
[6] Album Kurländischer Ansichten gezeichnet und herausgegeben von Wielhelm Siegfried Stafenhagen ... Mintau, 1866.
[7] Fotokopija Kultūras ministrijas materiālos.
[8] Vēstuļu papīrs kādreiz glabājās Kurzemes Provinces muzejā, kur tas nofotografēts 1931.g. Fotokopija Kultūras ministrijas materiālos. Latvijas PSR Vēstures muzeja (CVVM) fotonegatīva Nr.24223.

Pils arhitektūra. III. daļa. 2. nodaļa. Liecības no 1809.gada
Pils arhitektūra. III. daļa. 4. nodaļa. Arhitektūras stāvoklis 1872.gada ugunsgrēka priekšvakarā un pēc tā