Siliņš, Uldis. Uldis, Emils un gleznas. Austrālijas Latvietis (22.09.1959.)

Uldis Siliņš apraksta UIža Āboliņa akvareļu izstādi Sidnejā.

Caur Pasta un telegrafa departamenta laipno roku Siliņu ziemas rezidencē pienāca skasta karte, apgleznota dažādiem veģetācijas simboliem, ar  sekojošu uzrakstu: Laipni lūdzam Jūs ierasties uz Ulža Āboliņa akvareļu skates atklāšanu Čatertona galerijā pirmdien, 3. augustā, pl. 12 pēc pusdienas. 78 Castlereagh ielā , Sidnejā. Atvērta no 3. līdz 18. augustam. Klarets.

Skaidrs, ka bija jāiet, jo, ja jau Uldis neturēs Uldim kanti, kurš  tad turēs? (Tā kā nu proties un atnāc uz manu feļetonu vakaru!)

Galerija atstāja ļoti solidu iespaidu. Uz grīdas tepiķi, mīksti sēdekļi un gar sienām sakārts lērums bilžu. Pats mākslinieks iegrimis sarunā ar kādu vecāku kungu, kas nav neviens cits kā slavenais karikatūrists Emils Mersjē. Vai es minēju, kas atklās izstādi? Nē? Izstādi atklās Mersjē kungs. Es atkrītu mīkstajā sēdeklī un izvelku ielūgumu  un vairākkārt pārlasu vādu klarets. Šis vārdiņš katram inteliģentam cilvēkam nozīmē tikai vienu: pie Čatertoniem ir dabūjams sarkanvīns un par brīvu. Pēc brīža es sēdu ar glāzi rokā un konstatēju, ka mums, Ulžiem, ir vēriens. Vīns, dzīvs sulainis un  Emils Mersjē… (Protams, vīns bija arī pagājušā Āboliņa izstādē, bet nebija apgādāts ķelneris. 

Vienā kaktā pamanu sēžam gleznotāja Krīva kundzi. Es paņemu glāzi un pārrcelos pie viņas. Ar gleznotāja kundzi ir jārunā par glezniecību - tas ir nerakstīts likums. Nu, vai tavs vecītis tagad arī ko pervē? es prasu.

Uz galerijas kāpnēm parādās kritiķe Ņina Luce ar SLT aktrisēm L.Zemgali, L.Veikinu un aktieri K.Gulbergu.

No gleznotāju šlakas redzami A.Lāce un Dž.Krīvs. Zeltkalis Polikēvičs apbrīno akvarelī uzmālēto krabi. Vēl ir A.Priedītis ar kundzi, K.Nīcis, M.Eglītis un daudzi citi. Pulkstens jau rāda pirmo pēcpusdienas stundu. Ķelners ir pazudis - laikam pa  kluso pārskaita pudeles. Beidzot salona vadītāja saka: Dāmas un kungi, Emils Mersjē. Emīls ir ļoti omulīgs kungs un atgādina savus karikatūras varoņus. Nostājies uz trepēm, viņš paziņo, ka draugam Olinam ir šodien izstāde, un ka Olins… Olins)… es esmu ļoti drošs, ka viņu sauc Olins. Drošības dēļ Emīls  tomēr uzliek brilles un iemet acis programmā. Nekā! Piedošanu - Abolins! Bet kāpēc es viņu saucu par Olinu? Laikam tāpēc, ka es vakar biju operā. (kāds sakars Olinam ar operu, paliek nepaskaidrots) Redziet. Šis ir neparasts un grūti iegaumējams vārds, bet, ja to reiz iegaumē, tad nav iespējams aizmirst. Salonā, papēžiem klaudzot, ienāk divas dāmas. Mersjē atvainojas un saka, ka viņš savu runu lēdijām neatkārtos. Ja nevar ko saprast, lai prasa kaimiņam. Emīls uzsver, ka ar techniku vien nepietiek, ir vajadzīga oriģinalitāte, un tāda ir viņa draugam Olin…Ābolinam. Paskatieties uz šo akvareli! Redziet, cik meistarīgi  kompozīcijā iekļaujas baltais papīra laukums akvarelī. Ticiet man, to panākt ir ļoti grūti. Pamēģiniet, tad jūs redzēsit. (Es atmetu ar roku: Lai nu paliek, Emīl…) 

Un tagad dažas garlaicīgas detaļas, turpina Emīls, izvilkdams no kabatas aprakstītu papīra lapu. Ābolins dzimis… mācījies… izpelnījies godalgas u.t.t. Mersjē vēl palīdz uzknābt kritiķiem, uzaicina pirkt akvareļus, nopeļ reprodukcijas. Oriģināls ir tikai viens, reprodukcijas tūkstošiem. Jūs, dāmas, gribētu staigāt visas vienādās kleitās? Protams nē, tāpēc pērciet tikai oriģinālus! Cenas ļoti mērenas, un paziņo izstādi par atklātu.

Es uzmetu aci darbiem un eju prom. Izstādēs ilgi palikt ir bīstami. Iepriekšējā izstādē es tikmēr skatījos, kamēr izsoļoju ārā ar divam gleznām padusē. Nopirku, saprotiet.

Uldis Siliņš

Publicēts:

Siliņš, UIdis. Austrālijas Latvietis, 1959., nr.?., 22. augusts, ?.lpp.