Skutāns, Gints. Senākais Latvijas rakstu dokuments un vietvārdu pieraksts! Historia.lv (14.02.2021)

Senākais saglabājies rakstu dokuments Latvijā ir ticis sarakstīts  latīņu valodā kā lēņa grāmata kādam Mālpils novada turīgam saimniekam Manegintam. Lai arī precīza datuma nav, tas pēc mestra Venno dzīves datiem aptuveni datējams ar laika periodu no 1207. līdz 1209.gadam.

Tulkojums latviešu valodā:

[Dāvinājums] Manegintam un viņa brāļiem un viņu mantiniekiem no mestra Venno par diviem laukiem, kas atrodas pie senās Idovenes pils;

par lauku, kas tiek saukts par Pondekeri ;

par Grebažu salu;

 kā arī par piecām [citām līdumu] salām, kuras atrodas pie purva un upītes, kas tiek saukta  par Slouku.

Šis dokuments ir noteikti tapis Vidzemē – Siguldas apkārtnē un saistāms ar Mālpils apkārtnes iedzīvotājiem. Maneginta sociālais stāvoklis, etniskā piederība un precīza dzīves vieta pagaidām nav definēta, un tas ir nākotnes uzdevums Mālpils novada izpētes entuziastiem. Bez tam pats labieša vārds varētu dot arī senāko senlatviešu īpašvārdu, jo lībieši šeit ienāca tikai 11.gadsimtā un latviskie pamatiedzīvotāji Mālpilī noteikti saglabājās. Dokuments vēl ir vērtīgs ar to, ka tajā ir minēti četri vietu nosaukumi – līdz ar to tas ir senākais Latvijas vietvārdu pieraksts.

Latvijas un Baltijas vietvārdu senākās vāciskotās formas atrodam arī Indriķa hronikā, taču pašas hronikas rakstīšanas laiku nav iespējams datēt ātrāk kā par 1209./1210.gadu. Parasti gan to piesaista 1225.–1227.gadu laika periodam. Līdz ar to kā pats senākais vietvārdu pieraksts Latvijā, ir atzīstama Siguldas mestra Venno Mālpils novada labietim Manegintam izdotā lēņa grāmata.

Tajā ir četri vietvārdi, no kuriem trijiem izcelsme saistāma ar latviešu valodu. Tikai viens – Pondekeren atgādina somugru valodu salikumu, taču latviska ir galotne -en. Pirmais ir senas apdzīvotas vietas nosaukums – Idove, divi ir āra vārdi – tīrumu nosaukumi un pēdējais hidronīms. Pēdējie trīs āra vārdi atzīstami kā mikrotoponīmi, kuri varēja eksistēt vienas zemnieku sētas robežās.

Vietvārdu lokalizācijas iespējas

Idovenes pilsvieta ir atpazīstams kā pilskalns Mālpils centrā, kas ar nelielo valni un eventuālo priekšpili vērsts pret ZA. Viens no pieminētajiem laukiem varēja atrasties pilskalna priekšā – Z un ZA virzienā, gar Sudas kreiso krastu. Otrs lauks, atdalīts ar mitru ieplaku, aizstiepjas ziemeļu virzienā.  Liela daļa no šī lauka mūsdienās ir noklāta ar Mālpils ciemata daudzstāvu apbūvi. Abi šie lauki atrodas vēlāk ierīkotās Vībrokas pusmuižas centra teritorijā.

D un DA no pilskalna kādu no laukiem nebūtu pareizi novietot, jo šeit jau 15.gadsimtā tika uzceltas Mālpils ordeņa pils un baznīca, bet mazliet vēlāk arī ordeņa ārpils saimniecība – muižas aizsākumi. Kā zinām no dokumenta vēstures, tad Maneginta pēcteču tiesības fiksētas pat vēl 16.gadsimta beigās.

Pondekereni – lauks ar šādu nosaukumu meklējams apkārt Pundes (arī Puntull, Pentull) mājām Mālpils pagastā, netālu no iepriekšējā īpašuma Mālpils centrā. Šis lauks varētu būt meklējams austrumos no pirmā, viņpus beznosaukuma strautam, kurš tek cauri Mālpils centram uz Mergupi. Interesanti, ka tai blakus ir mājas ar latviskotu nosaukumu – Puodiņi. Viņpus Mergupes vēl ir Punduru mājas, taču vienā saimniecības zonā viņus nebūtu loģiski iekļaut. Ponde, punde varētu būt analogs citur Vidzemē sastopamajam vietvārdam Bundes, kas izmainīta ar somugru valodām raksturīgo līdzskaņu pāreju no -b uz -p. Baltiska cilme tam ir maz ticama.

Piecas salas

Par salām Vidzemē, un it sevišķi Gaujas baseinā, vēl mūsdienās sauc izolētus tīruma nogabalus mežā vidū. Tāpat salas ir arī reljefa pacēlumus mitrajos upju krastos, mežos un purvu masīvos. Mālpils apkārtnē līdz pat mūsdienām toponīmikā tie lietots apzīmējums sala, kā piemēram – Salas Rudiņi, Krievsala. Apkārtnē fiksēti mājvārdi – Dibensala, Salzemnieks, Salenieki, Salascirīši, Salasanīši, Jumcensala, Vigsala, Liepsala. Mālpils apkārtnē ir vismaz trīs izolētas, mežu un purvu norobežotas mājkopas, kuras satur salikumā  jēdzienu "-sala". Ar to ir jāsaprot iekšējās kolonizācijas rezultātā izveidotu līdumsalu,  jeb t.s. pārceles zemes gabalu. Pēdējais termins nozīmē tikai to, ka zemnieka iekoptais zemes nogabals tieši nerobežojas ar viensētas apsaimniekoto pamatteritoriju. Jaunie zemes gabali ir ir cēlušies no jauniem līdumiem meža vidū, kur bijusi brīva auglīgāka un sausāka augsne.

Grebažu  salu (varbūt arī Grebašu) – tīrums vai pļavas, kuru atrašanās vieta saistāma ar Vībrokas muiža zemēm.

Slouku purvs un upīte, kuras apkārtnē, mežu vidū atradās pieci izolēti zemes nogabali. Šeit konstatējami vairāki strauti – Mālpils centrā strauts pie kroga (Zaķu upīte?), Pundu grāvis (bez nosaukuma!) un Gaiļurga. Pēdējā sākas tieši salu apvidu tīrumos pie senās Krievu salas, ziemeļos no Rēžu mājas vietas. 1683.gada zviedru laika Mālpils piektdaļas kartēs strauta augštecē tur mežā ir iezīmēti pieci nelieli, savstarpēji izolēti tīrumiņi. Tiesa gan, nelielais strauts toreiz vēl nav iezīmēts kartē, kas ir saprotams - kartēm prioritāte bija tīrumu robežas.

Līdz ar to šis lēnis varētu saturēt zemes nogabalus Sudas kreisajā krastā, uz ziemeļaustrumos no tagadējā Mālpils centra, un daļēji arī pašā ciemata teritorijā. Vēlāk uz šīm zemēm izveidojās Vībrokas muiža un Pundes zemnieku saimniecība. Mazā upīte Slouka varētu būt maza upīte, kas kā Āpša grāvis no austrumiem tek uz rietumiem un pie Gaiļurgu jaunsaimneicības ietek Sudā.

Plašāk par Maneginta lēņa vietvārdu lokalizāciju ŠEIT.