Slišāns, Francis. Stefānija Uļanovska

Daudzus Eiropas vēsturniekus ieinteresējusi ar mūsu pusi saistītās slavenās poļu etnogrāfes Stefānijas Uļanovskas (Stefania Ulanowska) dzīve un darbība. Viņas dzīve tiešām ir noslēpumaina un maz kas ir zināms par viņas dažiem dzīves posmiem.

Nav pat īsti zināms kurā tieši vietā dzimusi Stefānija. Viens ir skaidrs, tas notika 1839.gadā Edmunda un Jozefas Boļevsku ģimenē. Ļoti maz zināms arī par Stefānijas bērnību un jaunības gadiem.

1860.gada 3.jūnijā pēc trīskāršas uzsaukšanas Marienhauzenas (Viļakas) Romas katoļu baznīcā šīs baznīcas administrators Borkovskis salaulāja Stefāniju ar Liepnas, Kūdupes un Škilbanu muižu īpašnieka Marcina un Marijas Uļanovsku dēlu Vladislavu (Wladyslaw Ulanowski), kas bija no Sulimu – poļu dižciltīgo – dzimtas. Uļanovski bija radi Marienhauzenas (Viļakas) īpašnieku Lippe-Lipsku un Zabello dzimtām. Jozefa Zabello māte bija no Uļanovsku dzimtas. Marienhauzenas (Viļakas) Romas katoļu baznīcas metrikā, kurā ierakstītas ziņas par Stefānijas un Vladislava laulību, minēts, ka Stefānija bija šīs baznīcas draudzes locekle. Stefānijai tajā laikā bija tikai 21 gads, bet viņas līgavainim 28 gadi. Laulību ceremonijā piedalījās arī Marienhauzenas (Viļakas) muižas īpašnieks Jans Lippe-Lipskis un daudzi dižciltīgi viesi.

1861.gada 3.jūnijā Baltinovas muižā piedzima Stefānijas un Vladislava pirmdzimtais dēls Ādams. Viņu  nokristīja Baltinovas Romas katoļu baznīcā Aiz-Ludzas dekanāta vicedekāns Volodjko.

Stefānijas vīrs Vladislavs pirms laulībām bija studējis Tartu universitātē un piedalījies studentu korporācijas “Konwent Polonia” darbībā. Sākumā Vladislavs studējis tieslietas, bet vēlāk pievērsies medicīnai. Tartu universitātē studēja arī Vladislava brālis Ignats (Ignacy Ulanowski). Tēvs Vladislavam bija nopircis Škilbanu (Szkielbany, Šķilbēni) muižu. Vladislavs un viņa brālis Ignats bija dzimuši tieši tur – Škilbanu muižā. Vladislavam bija vēl brāļi, bet par viņiem ir maz ziņu.

Stefānijas vīratēvs Marcins (Marcin Ulanowski) ar dēliem Igantu un Vladislavu iesaistījās 1863. g. poļu sacelšanās jeb tā sauktā poļu dumpja sagatavošanā Marienhauzenā (Viļakā). Marcins ar Vladislavu bija iecelti par poļu dumpja mantziņiem, kuri vāca naudu sacelšanās vajadzībām . Pēc tam, kad Marienhauzenas poļu dumpis cieta neveiksmi, Vladislavam un viņa tēvam bija jāpārdod savi īpašumi divu gadu laikā un viņi paši tika izsūtīti uz Sibīriju. Stefānijas vīrs Vladislavs izcieta izsūtījumu Permas apgabalā, Kunguras pilsētā. Vislielāko sodu saņēma Vladislava brālis Ignats, kurš tika nosūtīts katorgā uz 12 gadiem Irkutskas sāls rakstuvēs. 1871.gadā Vladislavam ar tēvu ļāva atgriezties. Stefānija un Vladislavs atkal bija kopā. Vladislavs ar Stefāniju un dēlu Ādamu devās uz  Krakovu. Tur Vladislavs gribēja iegūt medicīnas doktora grādu un tāpēc uzsāka stažēties Krakovas slimnīcās, taču saslima ar holēru un mira 1872.gada 1.septembrī tikai 40 gadu vecumā. Stefānija kļuva par atraitni un viņai vienai bija jārūpējās par dēla audzināšanu.

Stefānijas un Vladislava dēls Ādams kļuva par ievērojamu zoologu. Viņš vācis augu, kukaiņu un putnu kolekcijas. Kādu laiku viņš bija zooloģijas katedras asistents Ļvovā, dzīvojis arī Pēterburgā un arī daudz kur citur. 1885.gadā Ādama Uļanovska ornitoloģijas kolekcija ieguva zelta balvu. 

Stefānija Uļanovska kļuva par aizrautīgu etnogrāfi un visaptverošu publikāciju autori. Viņas vākums tika iespiests Krakovas zinātņu akadēmijas gadagramatā ‘’Ziņu krājums novada antropoloģijā’’ 1891.,1891. un 1895.gada izdevumos. Tas bija Stefānijas darbs par latviešu-latgaliešu dzīvi poļu Livonijā, īpaši Rēzeknes novada Viļānu apkaimē, kur viņa apkopoja informāciju par pasakām un teikām, apģērbiem, valodu, ēšanas paradumiem, ticību, rituāliem un burvestībām.

Stefāniju interesēja arī arheoloģija. 1879.gadā zinātņu akadēmijas muzejā Krakovā Stefānija Uļanovska nodeva kapakmeņus no Marienhauzenas (Viļakas).

Stefānija Uļanovska labi pārzināja arī Škilbanu pusi, iespējams pat bija dzīvojusi ar vīru kādu laiku Škilbanu muižā, jo viņa 19.gadsimta otrajā pusē uzrakstījusi ļoti interesantu materiālu par Škilbanu pusi savā darbā ‘’Co to jest Rekawka?’’ (Kas ir Rekawka?). Viņa raksta: “Poļu Inflantijā, Ludzas novadā, Vitebskas guberņā, ir vieta mežā, kas pieder Škilbanu muižai, kur tauta joprojām nes ziedojumus ozolam. Pie tam tie apmeklē katoļu baznīcu, jo viņi ir Romas katoļi, taču viņi zem ozola liek olas, vasku, ogles, melnu vilnas dziju, un tas viss no bailēm, ka kas slikts varētu notikt, ja viņi no šīs ziedošanas atteiktos.”

Ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu 2012.gada 21.februarī notika Stefānijas Uļanovskas etnogrāfiskā tēlojuma faksimilizdevuma prezentācija “Poļu Inflantijas latvieši un īpaši Rēzeknes apriņķa Viļānu pagastā”, kas tika publicēts grāmatā latgaļu valodā, bet  2017.gadā šis darbs tika publicēts grāmatā latviešu valodā ‘’Poļu Inflantijas latvieši’’.

20.gadsimta sākumā Stefānija Uļanovska dzīvoja Donas kazaku apgabalā un līdz 1912.g. strādāja Novočerkaskas Donas meiteņu institūtā, kur bija “klases dāma” (tāds nosaukums bija audzinātājām meiteņu ģimnāzijās pirmsrevolūcijas Krievijā).

Stefānijas Uļanovskas miršanas gads un vieta nav zināma.

Vēres: 

Marienhauzenas Romas katoļu baznīcas metrikas.
http://www.lvva-raduraksti.lv/lv/menu/lv3/ig/5/ie/2502.html 

Rataj Andrzej. ‘’Ulanowska book’’ Ksaiznica Podlaska Im.Lukazsa Gornieckiego.  Bialastok  2016. 
http://www.konwentpolonia.pl/album-polonorum/wladyslaw-ulanowski 

Памятные книжки области Войка Донского 1903., 1905., 1912.
                         
Rakstu sagatavoja Francis Slišāns.