Smirnova, Anastasija. Sociālā aprūpe pilsētās Latvijas teritorijā (19. gs. beigas – 1940.g.): daži fakti un ieskats pieejamajā literatūrā

Sociālās aprūpes vēsture, neskatoties uz gana plašo avotu bāzi, ir teju neaplūkota tēma Latvijas historiogrāfijā, daļēji dēļ tēmas specifikas, daļēji dēļ šo vēstures lappušu mitoloģizācijas Padomju historiogrāfijā (ar nolūku kritizēt visu, kas ekonomiskajā, kultūras un sociālajā jomā bija sasniegts “buržuāziskajā” Latvijā).

Sociālās aprūpes vēstures pētījumi ļauj labāk izprast arī dažādus citus saistītus jautājumus – valsts kopējo sociālo politiku attiecīgajā pētījumā aplūkotajā hronoloģiskajā posmā un tās izmaiņas laika gaitā, pašvaldību budžetu izlietojumu, militāro vēsturi, ideju vēsturi, kultūras, medicīnas, pedagoģijas vēsturi utt. Sociālās aprūpes tēmu izpēte ir svarīga jebkurai valstij, kas sevi uzskata par demokrātisku un tiecas gan uz nacionālās identitātes saglabāšanu, gan uz tolerantu un iekļaujošu sabiedrību kopumā. Šajās tēmās iekļaujas gan attieksme pret tiem, “kam ir grūtāk”, pret tā saucamajām “apdraudētākajām sabiedrības grupām”, gan arī attieksme pret nodokļu maksāšanu, pret jautājumiem, kas saistās ar sabiedrības izglītības un labklājības līmeni, tā celšanu.

Šo rakstu gatavojot, es izvirzīju trīs mērķus: 1) vispārīgi aplūkot sociālās aprūpes vēstures ģenēzi Latvijā līdz valsts okupācijai 1940. gadā, rosinot šīs tēmas aktualizāciju gan sabiedriskajā domā, gan skolu programmās; 2) Norādīt svarīgāko ar tēmu saistīto literatūru un avotus, kas var būt noderīgi kā radurakstu pētniecībā, tā novadpētniecībā, jo bez sabiedrības “apdraudētāko grupu” pētniecības tās sociālais portrets ir nepilnīgs; 3) Pastāstīt par to, ko es, kā jaunākās paaudzes vēsturniece, pētu savā promocijas darbā “Sociālā aprūpe Latvijā 19. gs. beigas – 1940. g. : Rīgas pilsētas pašvaldības piemērs”, tādējādi sniedzot savu atbildi uz nesen interneta dzīlēs paradījušos ironisko jautājumu: “Kas ir vēsturnieks un ko viņš dara?”

Ar šo rakstu es nepretendēju uz detalizētu problēmas aplūkošanu, bet gan sniedzu īsu, koncentrētu ieskatu sociālas aprūpes vēsturē. Tāpēc tekstā minēšu tikai dažus spilgtākos piemērus, nesniedzot ne detalizētus sociālo darbinieku dzīvesstāstus, nedz arī pārskatus par pilsētās esošajām bērnu vai nespējnieku patversmēm. Tā kā tēmas izpētei izmantojamo avotu klāsts ir ļoti apjomīgs, es nolēmu lielāko uzmanību pievērst Latvijā pieejamajai zinātniskajai literatūrai.

Latvijas kultūrtelpā ir radies priekšstats, ka Rietumu historiogrāfijā daudzi temati jau tikuši aplūkoti dažas dekādes agrāk nekā pie mums un ka mēs ar to izpēti “kavējam”. Sociālās aprūpes vēsturē tas gan pierādās tikai daļēji - arī Rietumos šī ir pašlaik ļoti aktuāla tēma, tiek meklētas jaunas pieejas datu atspoguļošanā un analizēšanā. Šobrīd galvenā pieeja šīs tēmas izpētē ir paralēli pētījumi dažādās valstīs, salīdzinot to modernizācijas līmeni, kā arī veicot reģionālus pētījumus.

Kā piemēru var minēt Čehijas Republikas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta 2017.g. izdoto rakstu krājumu “Poverty, charity and social welfare in Central Europe in the 19th and 20th centuries” (1.attēls), kurā aplūkota sociālās aprūpes vēsture bijušās Austroungārijas impērijas teritorijās.

Sociālās aprūpes kā visus sabiedrības slāņus aptverošas institucionalizētas valsts politikas sastāvdaļas rašanās manuprāt saistāma ar 19. gadsimtu un modernizācijas procesiem – kapitālisma uzvaru, nacionālās atmodas laiku Eiropā, dzimtbūšanas atcelšanu Krievijas impērijā, lielo pilsētu urbanizācijas un industrializāciju. Šīs bija norises, kas cita starpā noteica arī pastāvošo sociālo attiecību izmaiņas – pakāpeniski mainījās attieksme pret sievieti un tās lomu sabiedrībā, mainījās attieksme pret bērniem, kā arī radās izpratne par “sabiedrības apdraudētākajām grupām” kā visas sabiedrības solidāras atbildības subjektu. Krievijas impērijas Baltijas provincēs, jo īpaši mūsdienu Latvijas teritorijā, daudzi no minētajiem procesiem notika ātrāk. Tā rezultātā Rīga kļuva par vienu no Krievijas impērijas modernākajām un industrializētākajām pilsētām.

Īpaša modernitātes izpausme Baltijas provincēs, kur dzimtbūšana tika atcelta 40 gadus ātrāk nekā pārējā Krievijā, bija viens no augstākajiem lasītprasmes līmeņiem impērijā (Smirnova,  2020).

Ja runājam par apstākļiem un faktoriem, kas noteica Vidzemes un Kurzemes guberņas modernizācijas straujo gaitu, tad, pirmkārt, jāmin šo teritoriju izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums, kā arī sabiedrības multietniskums un īpašais vācbaltiešu fenomens - viņi bija tie, kas Latvijas teritorijā, jo sevišķi lielajās industriālajās ostas pilsētās Rīgā un  Liepājā, integrēja modernās no Rietumeiropas nākošās idejas. Tāpat kā būtisku, vācbaltiešu noteiktu faktoru varam minēt Krievijas impērijas likumu sistēmas sajaukumu ar Baltijas provinču muižnieku autonomās pašpārvaldes jeb landtāga pieņemtajiem likumiem, kur pakāpeniski pateicoties Rietumeiropas Apgaismības ideju ietekmei sāka runāt par zemnieka statusu. 1804. gada jaunie Vidzemes zemnieku likumi noteica, ka zemnieki tika piesaistīti muižas pagastam, nevis muižnieka personai, tika reformēta arī tiesu sistēma (pagasttiesa, zemes tiesa, galma tiesa). Tas nozīmēja, ka zemnieks ir iekļauts birokrātiskajā aprātā, mazinās muižnieka pilnvara un arī atbildība par līdzcilvēku- zemnieku, tai skaitā arī par viņa veselību un dzīves apstākļiem. Baltijas pārvaldes modelis tādejādi kļuva par “eksperimentu” dzimtbūšanas atcelšanas idejās, radās jaunas sociālas grupas, kuru problēmas bija jārisina, lai tie nekļūtu par draudu. Ne mazāk nozīmīga loma bija latviešu tautas atmodai, kas arī veicināja šo teritoriju īpašu attīstību.

Pirmā latviešu sabiedriskā organizācija izveidojās 1868.g. un tai vismaz formāli bija sociāls mērķis – palīdzība plūdos cietušiem igauņiem. Līdz tam ļoti nozīmīgas sociālās palīdzības sniegšanā bija vācbaltiešu privātās organizācijas. To nozīme saglabāsies arī starpkaru posmā 20.gs. I pusē.

SOCIĀLĀS APRŪPES VĒSTURE

19. gadsimts Eiropā, Krievijas impērijā, un attiecīgi arī Baltijas provincēs nāk ar izmaiņām sociālajā aprūpē. Šeit svarīgi izdalīt pilsētu un lauku apvidus. Vēsturiski sociālā aprūpe Eiropā (kā arī eiropiešu aizjūras teritorijās) saistās ar viduslaiku pilsētām un to institūcijām, baznīcu un kristīgajām vērtībām. Viduslaiku filozofijas uzskatus par palīdzību tuvākajam  “ierāmēja” gan agrīnās kristietības sludinātā pieticība un nabadzība, gan arī vēlāk radusies tā saucamo “ubagotājmūku” ordeņu kustība. Rīgā, kas ar 1201. gadu faktiski kļuva par tipisku viduslaiku Eiropas pilsētu, salīdzinoši ātri tika nodibināta arī pirmā sociālās aprūpes iestāde – Sv. Jura hospitālis, kas sākotnēji atradās pie pilsētas mūriem starp tagadējo Lielo Kalēju un Skārņu ielu. Par konkrētu hospitāļa dibināšanas gadu vēsturnieki nav vienisprātis, tomēr bīskapa Alberts 1220.gadā rakstītais rīkojums par hospitāļa dibināšanu, ir senākais dokuments, kas glabājas Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts Vēstures arhīvā.  Respektīvi, viduslaiku Rīgā, sociālās aprūpes funkcijas veica baznīcu hospitāļi. Rīgai attīstoties, pilsētā veidojās noteikts pilsoņu slānis, kas sastāvēja no divām pilsētai svarīgākajām grupām - tirgotājiem un amatniekiem. Tās abas bija organizētas kā strikti reglamentētas korporatīvas kopienas. Respektīvi, ja tu nebiji piederīgs kādai noteiktai savas profesijas pārstāvju grupai, tevis faktiski nebija. Šīm korporācijām - cunftēm - pēc to pašu pieņemtiem noteikumiem bija jārūpējas par “savējiem” un “savējo” ģimenes locekļiem to nabadzības gadījumā. Ar šo uzstādījumu jāsaista vairāku viduslaiku un agro jauno laiku Rīgas institūciju darbība. Kā redzamākos piemērus var minēt Rīgas bāriņtiesu, kā arī Rīgas birģermeistara Nikolaja Ekes (1541-1623) 1592. gadā dibināto konventu mazās (amatnieku) jeb svētā Jāņa ģildes meistaru atraitnēm.

16.-18. gadsimtā, attīstoties pilsētām un filozofiskajai domai, lielajās pilsētās, mūsdienu Latvijas teritorijas gadījumā, Rīgā, parādās uzstādījums par pilsētas pilsoņu atbildību par nabadzīgākajiem un apdraudētājiem slāņiem, jo par tiem ir jārūpējas ne tikai kristīgo vērtību vārdā, bet arī dēļ tā, ka šīs grupas nereti apdraud sabiedrības turīgākos slāņus. Līdz ar to, rodas izpratne par to, ka jāaprūpē ne tikai “savējie”. Respektīvi, nākamais posms sociālās aprūpes ģenēzē 16.-18. gadsimtā  ir pilsētas un privātās labdarības sajaukums. Pirmā bērnu sociālās aprūpes iestāde bija Rīgas bāriņu nams (Waisenhaus/Сиротский дом). Tā izveide saistās ar Rīgas pilsētas rātes lēmumu par iestādes dibināšanu, atbalstot Lielās ģildes locekļu Klausa Ķempes, Filipa Karstena un Andreasa Cartes 1643. gada ierosinājumus. Šeit minama arī tādas iestādes, kā Nikolaja nabagmājas vēsture - 1679. gadā labošanas iestādi atvēris kāds namnieks Pīrss, bet 1792. gadā tās telpās ierīkoja nabagmāju kopā ar labošanas iestādi, ko pēc pilsētas galvas Aleksandra Gotšalka Zāgnbuša iniciatīvas nosauca par godu Rīgas ģenerālgubernatoram Nikolajam Repņinam. Laika gaitā, mainoties konfesionālajam fonam, pilsētas sociāli apgādājamo grupas nereti tika arī noteiktas pēc konfesijas.

Sīkāk par sociālās aprūpes un medicīnas vēstures pieminekļiem Rīgā var uzzināt medicīnas vēstnieka Arņa Vīksnas (1998.-2018.) pētījumos. Viens no jaunākajiem ir populārzinātniskais izdevums (Vīksna, 2016)

Nozīmīgs avots par sociālo aprūpi Rīgā ir statistiķa un agrārvēsturnieka Aleksandra Johanesa fon Tobīna (Alexander von Tobien, 1854.–1929.) izdevumi vācu un krievu valodā: Tobien Alexander. Das Armenwesen der Stadt Riga. - Riga, 1895 un Тобин, Александр. Призрение бедных в Риге. Историческо- статистическiй очеркъ А. Тобина. Изданiе Рижской городской статистической комгсiи. Рига, 1895.

Pakāpeniski, 18.-19.  gadsimtā iezīmējās Rīgas pilsētas un labdarības organizāciju gādība par “apdraudētākajiem” pilsētas iedzīvotājiem. Kopš Aleksandra I laikā valdīšanas laika pašpārvaldes sociālo politiku īstenoja atsevišķa iestāde - Nabago direkcija/kuratorija (1802.-1886.), kuras funkcijas vēlāk pāriet uz pilsētas valdes nodaļu - Trūcīgo apgādi jeb nabago valdi. Trūcīgo apgāde sadalījās divās daļās - “iestāžu nodaļa” jeb slēgtā apgāde un “atklātā apgāde” jeb palīdzība mājās. Svarīgi atzīmēt, ka šīs municipālās iestādes apgādāja tikai Rīgas pilsētā reģistrētos (jeb Rīgas nodokļu valdes piederīgos) trūkumcietējus. Visus pārējos Rīgā dzīvojošos, kuri bija pierakstīti citās pašvaldībās, nepieciešamības gadījumā atbalstīja Pretubagošanas biedrība (1869. g.), kas bija privāta iniciatīva, ko pārvaldīja Rīgas pilsēta no ziedotāju privātiem līdzekļiem. Pilsētā nereģistrētie iedzīvotāji nereti bija arī ebreji un vecticībnieki, tādējādi te jāatzīmē šo grupu aktīvās privātās iniciatīvas savas kopienas trūcīgo apgādāšanā. Princips stratificēt apgādājamos pēc tautības un konfesionālās piederības slēgtajās apgādības iestādēs saglabājās arī starpkaru posmā. Iedzīvotāju sociālā aizsardzība, veselība un izglītība bija vieni no pilsētas galvenajiem uzdevumiem, saskaņā ar Aleksandra II liberālajiem 1870. g. pieņemtajiem Krievijas Impērijas pilsētu likumiem. Īpaši minams un izceļams tagad “aizmirstais” Elberfeldas sociālās aprūpes sistēmas jēdziens, kas bija zināms pētāmā laika sabiedrībai. Elbelfeldes sociālās aprūpes sistēma balstījās decentralizācijā un individuālajā “atvērtā tipa” palīdzībā ar mērķi ne tikai uzlabot konkrētās personas dzīvi, bet arī iemācīt viņu “palīdzēt sev pašam”. Tādējādi sistēmas galvenās iezīmes bija konkrētās nabadzīgās personas monitorings viņa dzīvesvietā, pētot šī cilvēka paradumus, to izmaiņas un viņa potenciālu “izrauties” no nabadzības. Zīmīgi, ka sistēma īpaši atbalstīja bagātāko slāņu sieviešu iesaisti sociālajā aprūpē. Elberfeldas sociālās aprūpes sistēma nāk no Elberfeldas - mūsdienu Vācijas Vupertāles reģiona, kas 19. gadsimta 70. gados bija ļoti industrializēta pilsēta ar daudziem bagātiem uzņēmējiem, kuri privāti finansēja un nereti arī paši uzņēmās šādu monitoringu. Latvijas teritorijā ir vērojamas dažas šīs sistēmas iezīmes, galvenokārt Krievijas impērijas industriālajās, bagātajās ostas pilsētās, lielākoties Rīgā un Liepājā. Starpkaru posmā šīs sistēmas “pārpalikumi” manāmi saistībā ar trūcīgo personu ģimenes stāvokļa izvērtēšanu, lemjot par sociālās aprūpes veida piešķiršanu. Sociālo aprūpi realizēja galvenokārt divos veidos – kā “atklāto” sociālo aprūpi, piešķirot pabalstu naudā, ēdienu, malku un/vai citu nepieciešamo un kā “slēgto”  aprūpi, kas tika realizēta iestādēs - patversmēs.

Ārpus lielajām pilsētām laukos 19. gadsimtā sociālā aprūpe tika nodrošināta vadoties pēc Zemnieku likumiem, kas, līdzīgi kā pilsētām, šajā gadījumā pagastam uzlika pienākumus apgādāt savus trūcīgos un darba nespējīgos. Līdz 1879. gadam līdzekļi bija jānodrošina pagasta saimniekiem, vēlāk - visiem pagasta locekļiem vispārējā kārtībā.

“Sociāli apdraudētākās grupas” manos pētījumos un arī šajā rakstā ir pieaugušie un bērni. Starpkaru posmā šīs grupas tika definētas 1928. gada 14. aprīļa Likumā par sociālo apgādi. 1939. gadā likumu nomanīja Likums par sabiedrisko aizgādību, palielinoties valsts funkcijām pār sociāli apgādājamām grupām un mazinoties pašvaldību slogam. Jāsecina, ka pirms 1928. gada visaptverošā likuma, kas faktiski apvienoja un definēja sociāli apdraudētākās grupas, attiecīgo lēmumu pieņemšanā vadījās pēc noteikumiem konkrētām iestādēm, kā arī pašvaldību likumiem.

Pieaugušie sociālās aprūpes politikas ietvaros pētāmajā laikā saukti par “nespējniekiem”, saistot “nespēju” ar nevarēšanu veikt darbu un apgādāt sevi ar dzīvē nepieciešamo - ēdienu, apģērbu, dzīvesvietu, respektīvi to, ko aprakstīja Abrahams Maslovs (1908.-1970.). “Nespējnieki” mūsdienu izpratnē ir diezgan plašs jēdziens (tieši šobrīd es veicu padziļinātu izpēti par šī jēdziena lietošanu presē), kas nebija atkarīgs no vecuma (tie varēja būt gan veci, gan arī gados jaunāki, no kara pārnākuši cilvēki) vai nespējas veida (iekļāva gan fizisku, gan garīgu nespēju, invalīdi). Pieaugušo sociālajā aprūpē svarīgi atšķirt arī tādu kategoriju kā “kara invalīdi”, kas lielākoties gan sabiedrībā, gan valsts politikas ietvaros tika uztverti kā tie pilsoņi, kuri cīnījās par neatkarīgu Latviju - tā bija viena no tām kategorijām, kam tika piešķirta pensija. Par kara invalīdiem rakstīja Latvijas Kara muzeja vēsturniece Aija Fleija (Fleija, 2015) Galēji pretēja kategorija bija “ubagi”, kas tika ne tikai kritizēti un atzīti par draudu sabiedrībai, bet arī, kā to izpētīja vēsturniece Ineta Lipša, par savu darbošanos bija arī krimināli sodāmi (Lipša 2009). “Civīlie nespējnieki” sabiedriskajā domā bija kategorija, kas šajā gradācijā atradās kaut kur “pa vidu”. Vēl viena atsevišķa kategorija ir “garīgie nespējnieki” un to aprūpe ir jāsaista ar speciālajām institūcijām un aprūpi. Laika gaitā mainās arī terminoloģija un jēdzieni, kas atspoguļo attieksmes izmaiņas sabiedriskajā domā. Piemēram, pakāpeniski izzuda vārds “gaudeņi”, ar ko apzīmēja slimus, strādāt un sevi nodrošināt nespējīgus cilvēkus. 19. gadsimtā “nabagmājas” aizstāja “nespējnieku”, arī “nakts” un “bērnu” patversmes, vēl vēlāk parādās termini “bērnu nams”, “sociālā iestāde” utt. (Smirnova, 2018)

Otra liela aprūpējamo kategorija ir bērni - gan “apaļie” bāreņi (tie, kam nav dzīvu vecāku - ne mātes, ne tēva), “pusapaļie bāreņi” (ir dzīvs tikai viens no vecākiem), trūcīgie bērni (nav bāreņi, bet ir no trūcīgām un/vai nelabvēlīgām ģimenēm, kas apdraudēja bērna fizisko un/vai emocionālo labklājību). Starpkaru posmā bērnu patversmju un to iemītnieku skaits samazinājās. Bērnu sociālās aprūpes iestādes tika apvienotas. Patversmei bija ne tika jāsarūpē “pūrs” savam absolventam pēc 16 gadu sasniegšanas atstājot iestādi - pabalsts, drēbes utt., bet arī vīzija par profesiju un/vai tālākās izglītības iestādēm. 1921. gadā dibinātais Jaunatnes pētīšanas institūts, kas noteikti ir manu nākotnes publikāciju atsevišķs temats, pētīja, galvenokārt Rīgas pilsētas bērnu patversmju audzēkņu psiholoģisko portretu un viņu praktiskās spējas, nosakot viņu “profesionālo orientāciju” (Smirnova, 2018)

Runājot par attieksmi sabiedrībā pret bāriņiem un/vai attieksmi pret bērnu patversmes audzēkņiem, jāsaka, ka Latvijas brīvvalsts sabiedrībā vairāk nosodīja nevis šos bērnus, bet gan viņu vecākus vai arī pēckara ekonomiski-politisko situāciju, kas pastiprināja visas jau iepriekš pastāvošās sociālās problēmas. Nenoliedzami starpkaru posmā plašākā sabiedrībā bija zināmas bailes un stereotipi pret sociāli aprūpējamiem bērniem, kā pret tādiem, kas apdraud sabiedrību. Tomēr, sabiedrības izglītotākie pārstāvji - politiķi, juristi, rakstnieki, žurnālisti – apzinājās, ka dzīvo laikā pēc Pasaules kara un sevi, kā paaudzi, kas pārcieta un izdzīvoja šo karu, kurai tāpēc, lai pārvarētu un izārstētu kara traumas, jāveido “sociāli atbildīga sabiedrība”. Tādējādi kristīgās idejas, kas aicināja rūpēties par līdzcilvēku, pārveidojās nacionāli patriotiskā sociālajā atbildībā. Attieksme pret sociāli aprūpējamajiem bērniem bija mazāk kritiska nekā pret aprūpējamiem pieaugušajiem, jo bērnu izprata kā nākamo lojālo pilsoni, kas jaunajai Latvijas demokrātijai bija īpaši svarīgi. Zīmīgs fakts - Latvijā bija divas biedrības, kas darbojās zem starptautiskās Save the Children jumta organizācijas un kuru darbības mērķi bija vērsti uz bērnu labklājības veicināšanu valstī - Latvijas Bērnu palīdzības savienība (dibināta 1921. gadā) un Latvijas Bērnu Draugu biedrība (dibināta 1923. gadā) (Smirnova, 2018). Sociāli aprūpētie pieaugušie, kā jau tika augstāk minēts, tika dalīti kategorijās un attieksme pret tiem ir jāsaista ar to iepriekšējo devumu Latvijas valsts izveidē.

Sociālā aprūpe bija ļoti nozīmīgs temats starpkaru parlamentārisma posma politiskajās debatēs (piemēram, Krūmiņa, 2018) un te situācija bija diametrāli atšķirīga - politiķi, biežāk sociālisti, vairāk rakstīja un runāja par sociāli apgādājamiem pieaugušajiem. Bieži politiķu debates nebija rezultatīvas. Visticamāk sabiedrība tāpēc arī ironizēja par “politiskajiem nespējniekiem”. Šajā rakstā ievietotajā, satīriskajā žurnālā “Svari” 1929.g. publicētā karikatūrā redzam ironiju par pagastu politiķu neapzinīgumu - pēc lūguma palīdzēt sagādāt zirgu, kas nepieciešams darbam, pagasta valde nolēma pilsoni ievietot nespējnieku patversmē.

Kopsavilkumā, runājot par sociālās aprūpes attīstību Latvijas teritorijā, varam teikt, ka tā sākās viduslaiku pilsētās, baznīcu hospitāļos un klosteros, lēnām pāraugot turīgo pilsētnieku dibinātajās iestādēs, pakāpeniski veidojoties divām paralēlēm - brīvprātīgo darbam un ziedošanai no vienas puses un pilsētas pārvaldes atbildībai no otras.

Latvijas multikonfesionālajā un multinacionālajā telpā sociālā aprūpe attīstījās vācu vidē, piemērojot tai Krievijas impērijas likumus. Pilsētas rūpējās lielākoties par tajās reģistrētiem iedzīvotājiem un daudzi pilsētu iedzīvotāji palika ārpus municipālās sociālās aprūpes. Konfesionālās vai nacionālās minoritātes 19. gadsimtā dibināja savas biedrības vai iestādes, lai rūpētos par saviem līdzgaitniekiem (ebreji, vecticībnieki un vēlāk arī latvieši). Beidzoties pirmajam Pasaules karam, sociālo aprūpi “ierāmēja” ārvalstu organizācijas. viens no spilgtākajiem piemēriem - “American Relief Administration”. Tās darbību vairākos rakstos un 2018. gadā iznākušajā monogrāfijā aprakstījis profesors Ēriks Jēkabsons.

LITERATŪRA

Literatūra, kas veltīta bērnu sociālajai aprūpei

Latvijas historiogrāfijā sociālās aprūpes tēma visvairāk ir pētīta saistībā ar bērniem, un galvenā problēma, ko es mēģinu risināt savā promocijas darbā, ir pētījums par sociālas aprūpes politikas vēsturi. Bērnu sociālo aprūpi visplašāk ir pētījis vēsturnieks Jānis Riekstiņš, kuram par šo tēmu ir viena publikācija un piecas monogrāfijas (Riekstiņš, 1992; Riekstiņš, 1996; Riekstiņš 2012; Riekstiņš, 2015; Riekstiņš 2017; Riekstiņš 2019).

J. Riekstiņš pats ir bijis Naukšēnu Valsts bērnu nama audzēknis, kas padara viņa darbu vienlīdz objektīvu un subjektīvu. No visiem J. Riekstiņa pētījumiem ar mana promocijas darba hronoloģisko ietvaru ir saistītas 1992. un it sevišķi 2012. gada monogrāfijas. Zīmīgi, ka J. Riekstiņš nemin, ka viņa 2012. g. grāmatas nosaukums ir identisks 1937.g. izdotam darbam, kas veltīts O. Blūmīša privātās bērnu patversmes Tilžā jubilejai (Akmens-Asmens, P. Sauli dzīves pabērniem! Autora izdevniecība, Rīga, 1937., 62 lpp.). Vairāki J. Riekstiņa pētījumi ir veltīti vai nu bāreņu likteņiem pēc Otrā Pasaules kara, dzīves apstākļiem Vācijā, vai arī, -bāreņu likteņiem, starpkaru posmā dzīvojot Padomju Savienībā. Šī tēmu izvēle jāsaista arī ar vēsturnieka tematiskajām interesēm, kā arī  pieredzei darbojoties laikrakstā “Cīņa” un LKP CK Partijas vēstures institūtā. Jāatzīmē, ka, neskatoties uz iepriekšējo darbību (Jānis Riekstiņš, Latvijas Bāreņu biedrības domes loceklis , Bāra bērni, atsaucieties! Cīņa, 1990.03.20.; Jānis Riekstiņš, Latvijas Bāreņu biedrības domes loceklis , Bāreņu salidojums — 17. maijā, Cīņa, 1990.05.15.), J. Riekstiņa pētījumi nav rakstīti PSRS ideoloģijas ietvaros. Kā J.Riekstiņa darbu trūkums norādāms, ka tikai pēdējām divām monogrāfijām ir zinātniskais aparāts, iepriekšējās autors tikai norāda izmantoto literatūru. Jāatzīmē arī, ka Riekstiņa darbi netiek pienācīgi strukturēti, vēsturnieka veidotās nodaļas vairāk ir lasāmas kā stāsti nevis kā secīgas pētījuma daļas. Savukārt, kā īpaši vērtīgi materiāli jāatzīmē J. Riekstiņa vāktās un publicētās bāriņu vai bērnu patversmju audzēkņu atmiņas un dzīves stāsti. Radurakstu pētniecībai svarīgas būs tabulas ar bērnu patversmju vārdiem, uzvārdiem un dzimšanas datiem, tādējādi sniedzot iespēju atpazīt kādu savā dzimtā “pazudušo” bērnu.  

J. Riekstiņa pētījumi ir vispārīgi, apkopojoši, savos pētījumos viņš neizdala atsevišķi kādu noteiktu pilsētu, vai bērnu patversmi. Zīmīgs šajā aspektā šķiet J. Riekstiņa citāts: “Par kaut kādu novadpētniecību tolaik neviens nerunāja. Tā nebija cieņā. Tāpat kā Latvijas vēsture. Par to godīgi un skaļi neviens nerunāja.” (Riekstiņš, 1992) Riekstiņš arī izskaidro, ka pirmām kārtām pētījis bāreņu problēmas Otrā pasaules karā un laikā pēc tā, tādēļ, ka daudz materiāla ir sakrājies pēc “divu pretstatu cīņas” (Riekstiņš, 1992, 182). Vēsturnieks vairākkārt apraksta ASV svarīgo nozīmi patversmju labdarībā gan no personīgajām atmiņām, gan vadoties pēc dokumentiem (Riekstiņš, 1992, 11. lpp.)

Līdz ar to, ka slēgtā tipa bērnu aprūpes vietu jeb bērnu patversmju vēsture ir saistīta arī ar bērnudārzu vēsturi, nozīmīgas tēmas izpētē ir arī pedagoģijas doktores V. Jonītes publikācijas (Jonīte, 2011; Jonīte, 2012). 19. gadsimtā bērnu patversmes dažkārt pildīja arī bērnudārzu funkciju, tās nebija domātas tikai bāreņiem vai bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, bet arī trūcīgajiem bērniem un jaunajai sabiedriski sociālajai grupai - strādnieku bērniem. Kā pirmā tāda iestāde latviešu bērniem, kas bija starpposms starp bērnu patversmi un bērnu dārzu, minama 1897. gadā dibinātā Katrīnas bērnu patversme (Smirnova, 2018).

V. Jonītes pētījumi ir izdoti autora apgādā, tādēļ tie ir sava veida retums. Jāsecina, ka autore ir izmantojusi lielu daudzumu arhīvu un muzeju avotu, tomēr lielākoties dokumenti pārrakstīti, nevis analizēti. Piemēram, V. Jonīte min privāto organizāciju iniciatīvu bērnu sociālās aprūpes iestāžu ierīkošanā par “neviennozīmīgi vērtējamu”, tomēr, neaizskaidro kāpēc viņa tā uzskata. Tādēļ, V. Jonītes publikācijas vairāk varētu tikt pieskaitāmas pie sava veida avotu apkopojumiem.

Viens no nesenākajiem pētījumiem ir latviešu izcelsmes Vašingtonas Universitātes asoc. prof. Alda Pura (Purs, 2016) Naukšēnu bāreņu patversmes pirmo absolventu anketas un autobiogrāfijas, ka arī patversmes pārziņa rakstīto audzēkņu raksturojumu pirms patversmes atstāšanas analīze. A. Purs pamatoti secina par šo LVVA dokumentu unikalitāti, tādēļ, ka daudzi šo bērnu likteņi apraksta Pirmo pasaules karu, Latvijas patversmes, bēgļu gaitas Krievijas teritorijā, ka arī savus mērķus pēc patversmes atstāšanas. A. Purs analizē kara bāreņu paaudzes plānus un šo plānu un audzēkņu spēju vērtējumu no patversmes pārziņa puses. Zīmīgi, ka A. Purs tulko “bērnu patversmi” vairāk kā refuge vai asylum, tomēr es šim tulkojumam nepiekrītu, pielīdzinot Latvijas bāreņu patversmes orphanage terminam, jo līdzīgām iestādēm Latvijā ir līdzīga institucionalizēšanas ģenēze. A. Pura pētījums palīdz rekonstruēt “bāriņa” tēlu neatkarīgajā Latvijā, tomēr nevar piekrist viņa teiktajam, ka “bāreņi” un to vēsture Latvijā ir nepētīta tēma. To, ka šis apgalvojums ir nepamatots, pierāda kaut vai tas, ka A.Purs nevienā atsaucē nemin piemēram J. Riekstiņu. A. Pura piemērā var redzēt, kā Latvijā rodas cits no cita “atrauti”, individuāli pētījumi, neveicinot zinātniskumu.

Par Latvijas bērnu aprūpi Latgales reģionā rakstīja vēsturniece Anita Trušele, izstrādājot maģistra darbu un vēlāk arī rakstu (Trušele, 2002). Bērnu aprūpes problēmu un ieskatu Rīgas bērnu patversmju vēsturē ar pašas jaunākās, 1927. gadā dibinātās Juglas bērnu patversmes piemēru es aplūkoju savā maģistra darbā (Smirnova, 2018). Juglas bērnu patversme atbilda jaunākajiem pedagoģijas un audzināšanas uzstādījumiem un bija “divi vienā” - patversmē bērni tika ne tikai skoloti un audzināti, bet viņiem, pabeidzot patversmes skolu, bija arī jāzina, par ko viņš grib kļūt nākotnē. Patversmes audzināšana balstījās uz darba apmācību un daudzi tās audzēkņi ieguva iemaņas praktiskajos darbos - dārzniecībā, lauksaimniecībā (patversmē bija sava saimniecība), šūšanā vai dažādos citos amatos, mūzikā. Audzēknim tika dota iespēja saprast, kas viņam padodas un ko viņam patīk darīt. Centīgākie saņēma stipendijas mācībām institūtos, bet katram bija jāizvēlas profesija. Ar šo pieeju Juglas bērnu patversme bija savā ziņā unikāla.

Literatūra, kas veltīta pieaugušo sociālajai aprūpei

Par pieaugušo sociālo aprūpi Latvijas historiogrāfijā rakstīts krietni mazāk. Viens no pirmajiem nopietnajiem pētījumiem bija vēsturnieces Elgas Zālītes (Zālīte, 1999) raksts par apdrošināšanu Latvijā. Šajā rakstā autore pievēršas arī tam aspektam, ka vecuma vai cita veida pabalsts jeb “pensijas” mūsdienu izpratnē vecumdienās nepienācās visiem Latvijas brīvvalsts civiliedzīvotājiem. Faktiski bija tikai atsevišķas noteiktas grupas, kas pēc darba attiecību beigšanas noteiktā vecumā ik mēnesi saņēma vecuma pensiju - tie bija valsts vai pašvaldības darbinieki, karavīri, tie, kas cīnījās par Latvijas neatkarību.

Sieviešu iesaisti sociālajā un medicīnas aprūpē, visvairāk par žēlsirdīgās māsas profesijas vēsturisko attīstību pēta Olga Fokina (Odina). Vairāki viņas raksti un viena monogrāfija, kas sarakstīta kopā ar Stradiņa Universitātes dekāni Ingu Milleri, ir veltīta arī šīs tēmas atspoguļojumam reģionālajā vēsturē. Monogrāfijā aplūkota priestera Vincenta de Paulo žēlsirdīgo māsu apvienība Latgalē. (Odina, 2015; Odina, Millere, 2016)

Citu medicīnas vēsturnieku vidū jāmin arī M. Pozemkovska. Viņa ir vēstures maģistre, kā arī ieguvusi grādu medicīnas vēsturē, izstrādājot promocijas darbu par slimokasēm Latvijā starpkaru posmā. Viens no M. Pozemkovskas rakstiem ir veltīts arī citai sociālajai problēmai - Baltā krusta patversmes darbībai Rīgā, Sarkandaugavā. Patversmē uzņēma tikko dzemdējušas sievietes, kas nodarbojās ar prostitūciju un citādi neatbilda sociāli morālajām normām, kā arī viņu bērnus (Pozemkovska, 2018).

Lielākoties, kā var redzēt līdzšinējos pētījumos par pieaugušo sociālo aprūpi, ir izdalāmas divas galvenās tendences: 1) pētījumi atspoguļo sociālo aprūpi caur ekonomiskiem faktoriem - piešķirtajiem pabalstiem un to saņemšanas iespējām - pensijas, arodiestādes, slimo kases (Vīksna, 1974; Vīksna, 1994); 2) pētījumus lielākoties veic medicīnas vēsturnieki un/vai pētījums ir veltīts vairāk medicīnas nekā sociālajai vēsturei, tādēļ ir vairāki pētījumi, kas veltīti vairāk medicīnas un medicīnas iestāžu vēsturei, piemēram, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete (Lībiete, 2014) pēta psihiatrijas attīstību Latvijā ; 3) ļoti minimāls ir to pētījumu skaits, kas veltīti institucionālajai sociālajai aprūpei, iekļaujot arī pētījumus par dažādiem aprūpējamajiem slāņiem un sabiedrības attieksmei pret tiem. Pirmo tendenci turpina vēsturniece Ineta Didrihsone-Tomaševska, rakstot par  Rīdzinieku veselības aprūpi (Didrihsone-Tomaševska). Nabadzības diskursu starpkaru Latvijā preses publikāciju prizmā pētījusi Kristiāna Kirša, Sociālo zinātņu fakultātē izstrādājot maģistra darbu. Vēsturniece Beāte Lielmane pētot Latgales priekšpilsētas attīstību 19. gadsimtā un 20. gs. sākumā, cita starpā ir izstrādājusi rakstu, kurā aplūkotas arī Rīgas Latgales priekšpilsētā esošās sociālās aprūpes iestādes. Šis raksts ir nozīmīgs, jo Latgales priekšpilsēta bija multinacionāla un arīdzan multikonfesionāla, tās vēsturē var redzēt dažādu tautību un konfesiju pārstāvju izpratni un rūpes par līdzgaitniekiem.

Vēl es šeit gribētu īpaši minēt dažus jaunākās paaudzes vēsturniekus, vairāki no kuriem drīz iegūs vēstures doktora grādu un kuru pētījumiem un publikācijām ir paliekoša nozīme Latvijas sociālās aprūpes vēstures izzināšanā. Inna Gīle pēta kara jeb militāro medicīnu, Aiga Bērziņa ir pievērsusies cietumu faktoram sabiedrībā, Guntis Vāveris pēta atturību kā fenomenu un instrumentu.

ĻOTI ĪSI PAR AVOTIEM

Plašāko avotu bāzi sociālās aprūpes pētījumos, tāpat kā daudzu citu vēstures problēmu risināšanā veido Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Lietas atrodas gan Slokas ielā 16, gan bijušajā Rīgas pilsētas arhīvā Palasta ielā 4. Vairāki manis un citu pētnieku izmantotie fondi, ir konkrētas slēgtās aprūpes iestādes lietas, kur ne vienmēr, bet bieži var atrast noderīgu informāciju arī dzimtas pētījumos. Cita avotu kategorija ir pilsētu valžu materiāli. Trešā grupa - dažādas sabiedriskās organizācijas – bērnu aprūpes, sieviešu sociālpolitiskās, dažādu tautību un konfesiju pārstāvju labdarības un palīdzības organizācijas. Sociālās aprūpes tematikai veltītie dokumenti ir atrodami arī LNA Personāla dokumentu valsts arhīvā (LNA PDVA). Starpkaru posma pētniekiem un dzimtas pētniekiem varētu būt noderīgs ir Sociālās nodrošināšanas ministrijas Personālo pensionāru pensiju fonds (1169.f.). Fondā glabājas kultūras iestāžu darbinieku (rakstnieki, aktieri, mākslinieki) vai arī to atraitņu lūgumi par pensijas piešķiršanu. LNA PDVA, ka arī LNA zonālajos arhīvos un Latvijas Valsts arhīvā glabājas lietas par sociālās aprūpes iestādēm padomju posmā, kas ir vēl viens nozīmīgs nepētīts bloks.

Cita nozīmīga grupa ir preses materiāli (periodika.lv), kur tikai viena atslēgvārda ievadīšana izdod tūkstošiem šķirkļu, tādējādi sniedzot plašas iespējas izpētīt sabiedrības attieksmi pret šajā rakstā minētājām sabiedrības grupām. Vēl viens ļoti nozīmīgs avots ir jau apkopotie statistiskie dati, sociālo likumu komentāri, publicistika, sociālo likumu mācību kursu publikācijas, ka arī speciālās rokasgrāmatas sociālajiem darbiniekiem.

IETEICAMĀ LITERATŪRA PADZIĻINĀTAI TĒMAS IZPĒTEI (SECĪBA PĒC PIEMINĒŠANAS TEKSTĀ)

*PCSW- Ed. By Fejtova, Olga; Hlavačka, Milam; Horčakovā, Vāclava, Knotkovā, Veronika.  Poverty, Charity and Social Welfare in Central Europe in the 19th and 20 th Centuries. Cambridge Scholars Publishing, 2017, 449 p.
*Anastasija Smirnova. Kā noteica lasītprasmi Krievijas impērijas Latvijas teritorijā? Atbild vēstnieks. Ilustrētā Vēsture, Decembris, 2020 (155), 12.-13. lpp.)
*Arnis, Vīksna. Medicīnas vēstures pieminekļi Vecrīgā un kanālmalā. LU Akadēmiskais apgāds, 2016, 142 lpp.
*Aija Fleija. Pirmā pasaules kara invalīdi Latvijā (1914–1918). Latvijas Kara Muzeja Gadagrāmata, XVI, 2015, 10.-23. lpp.
*Ineta Lipša. Sabiedriskā tikumība Latvijā, 1918. – 1940. Promocijas darbs. Latvijas  universitāte. Rīga 2009, 155. – 156. lpp.
*Ēriks Jēkabsons. Latvijas un Amerikas Savienoto valstu attiecības 1918.-1922. gadā. Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 1918, 831 lpp.  
*Jānis Riekstiņš. Bāra bērni. Avots, 1992., 166 lpp.
*Jānis Riekstiņš. Izdziedētā brūce. Bāreņu un trūcīgo bērnu aprūpe Latvijas brīvvalsts pirmajos gados. Latvijas Arhīvi, 1996., Nr.3.- 4., 11.-120. lpp.
*Jānis Riekstiņš. Sauli dzīves pabērniem! Bāreņu un trūcīgo bērnu aprūpe Latvijā: brīvvalsts un Otrā pasaules kara gados. Raksti un dokumenti., Jumava, 2012., 188 lpp.
*Jānis, Riekstiņš. Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni. * Latvijas bāreņi Vācijā 1944-1949 * Aizvešana no Latvijas * Aprūpes problēmas Vācija * Nosūtīšana uz citām valstīm*Dokumenti, raksti, atmiņas., Mansards, 2015., 199 lp.
*Jānis Riekstiņš. Boļševiku terora bāreņi 1918-1938. LU akadēmiskais apgāds, 2017., 191 lpp.
*Jānis Riekstiņš. Bāreņu atgriešanās. 1941. gadā aizvesto bērnu pārvešana no Sibīrijas uz dzimteni (1946-1947). Dokumenti un atmiņas. LU Akadēmiskais apgāds, 2019. 191 lpp
*Vineta Jonīte. Mazo bērnu aprūpes un audzināšanas iestāžu pirmsākumi Rīgā. Rīga, Autorizdevums, 2011, 129 lpp.
*Vineta Jonīte. Latvju bērnu dārzu māte Marta Rinka. Dzīves gājums un veikums fotogrāfijās un dokumentos. Rīga, Autorizdevums, 2012, 171 lpp.
*Aldis Purs. Orphaned testimonies: The Place of Displaced Children in Independent Latvia, 1918-26. In. Ed. Baron, Nick. Displaced Children in Russia and Eastern Europe. Identities, Experiences. Russian History and Culture. Volume 15. Brill, Leiden/Boston, 2016, pp. 40- 69.
*Anita Trušele. Bērnu sociālās problēmas un sociālās palīdzības veidošanās Latgalē 20. gs. 20. gados. Latvijas Arhīvi, 2002., Nr. 4., 47.-84. lpp.
*Anastasija Smirnova. Bērnu sociālā aprūpe un Rīgas pilsētas bērnu patversmes 20.gs. 20.gados- 1934.gadam: Juglas bērnu patversmes piemērs. Maģistra darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, Vēstures un Filozofijas fakultāte. Darba zinātniskais vadītājs- prof., Dr. hist. Ēriks Jēkabsons. 140 lpp.
*Elga Zālīte. Sociāla apdrošināšana Latvijā (1920–1940). Latvijas Arhīvi, 1999.,Nr. 2., 99.-127. lpp.
*Olga Odina; Juris Salaks. Žēlsirdīgo māsu darbība Krievijas Sarkanā Krusta ietvaros Latvijas teritorijā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Letonikas avoti. A daļa., 4.-19. Lpp.;
*Olga Odiņa, Inga Millere, Kristaps Circenis, Liāna Deklava. Žēlsirdīgo māsu sagatavošana Krievijas Sarkanā krusta darbības laikā Vitebskas guberņā 19. gadsimtā. SOCIETY. INTEGRATION. EDUCATION. Proceedings of the International Scientific Conference. May 22nd-23rd, 2015, Volume III, 85-96.lpp,
*Maija Pozemkovska. Latvijas Baltā krusta sieviešu patversme Sarkandaugavā. No: sast. Miheloviča, Olga. Dauderu namam 120: Sarkandaugavas saimnieciskais, sociālais un kultūrvēsturiskais konteksts. Rakstu krājums. Latvijas Nacionālā Vēstures Muzeja Raksti, Nr. 26., 2018., 79.-88. lpp.
*Marina Loševiča; Vladimirs Kuzņecovs Magdalēnas patversme Rīgā. Latvijas Universitātes Raksti, 2014, 800. sēj, 135.-157. lpp.
*Arnis Vīksna. Veselības aizsardzības sākumi Padomju Latvijā 1917.-1919. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja, Izdevniecība “Zinātne”, Rīga, 1974., 92 lpp.
* Arnis Vīksna. Slimo kases Latvijā. A/S. Slimo kase, Rīga, 1994., 136 lpp.
* Ieva Lībiete. Psihiatrijas attīstība Latvijā no 1918.-1940. gadam. Promocijas darbs medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai. Rīgas Stradiņa universitāte. Darba zinātniskie vadītāji: Dr. med. Prof. Juris Salaks; Dr. med. asoc. prof. Biruta Kupča; Zinātniskā konsultante: Dr. hist. Rita Grāvere, Rīga, 2014., 60.-64. lpp.
*Ineta Didrihsone-Tomaševska. Gādība par rīdzinieku veselību – ieskats Rīgas pilsētas Veselības pārvaldes vēsturē, 1919–1944. gads. Latvijas Arhīvi, 2014., Nr. 1., 148.-180. lpp.
*Kristiāna Kirša.  Nabadzības diskurss Latvijas presē 20. gs. 20. gados un 30. gadu sākumā. Maģistra darbs. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte, Komunikācijas studiju nodaļa. Darba zinātniskā vadītāja: profesore Dr.hist. Vita Zelče, 2011., 85 lpp.
*Beāte Lielmane. Rīgas pilsētas sociālās palīdzības iestādes Maskavas priekšpilsētā 20. gadsimta sākumā. Latvijas Universitātes žurnāls “Vēsture”, 2017/4, LU Aadēmiskais apgāds, 79-95. lpp.
Jānis Bērziņš. Latvijas rūpniecības strādnieku sociālais portrets 1900-1914. Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2009., 335. lpp.  
* Jānis Bērziņš.  Latvijas rūpniecības strādnieku dzīves līmenis 1900–1914. Rīga,  Latvijas vēstures institūta apgāds, 1997., 207. lpp.
* Dzidra Ozoliņa. Rīgas pilsētas tēvi un viņu komunālā politika (1877-1913). Rīga, Zinātne, 1976., 284. lpp.

Mg. hist. Anastasija Smirnova,
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēstures studiju programmas doktorante, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja vēsturniece