Strēlnieku laikus atceroties

Gads aiz gada attālina mūs no latvju strēlnieku izcīnītām varonīgām cīņām. Tīreļa purvi, Ložmetēju kalns, Nāves sala un citas cīņu vietas arvienu vairāk ieiet vēsturē, kuŗa neizdalīs šos notikumus atsevišķā epizodē, bet iepīs viņus citu cīņu rindā zem kopīga nosaukuma: “Cīņas par Latvijas brīvību”. Tādā kārtā viņas tiks apskatītas, kā zināmu apstākļu loģiskas sekas, kuŗas savukārt radījušas jaunas idejas un jaunas parādības. Latvijas atbrīvošanas laikmetu vēsturnieks neiesāks apskatīt ar bruņotu spēku cīņām, bet gan ar tautiskās apziņas mošanos un augšanu, ar tautas spēku izveidošanos pašā tautā, ar brīvības ideju uzplaukšanu un nostiprināšanos, kuŗu galīgais kāpinājums tikai ir bruņota spēka organizēšana. Cīņas par mūsu tautas brīvību iesākās tad, kad mūsu krīvi, Barona tēvs, Valdemārs, Kronvaldu Atis un citi sāka kopot un izplatīt mūsu gaŗa bagātības, daiņu krājumus ar viņu sērām par verdzību un ilgām pēc brīvības, kad viņi aicināja jaunatni uz darbu un gaismu, tad jaunatne sāka pulcēties biedrībās uz laukiem un Rīgā, lai skandinātu Cimzes tautas dziesmas. Tad iesākās tas ilgstošais cīņas sagatavošanas laikmets, kuŗš [108.lpp.] 

[109.lpp.]

pusgada simteņa laikā, izmantodams visas laika idejas un iespējamības, sagatavoja tautai vajadzīgos ziniskos un techniskos spēkus visās nozarēs, lai varētu sākt domāt par pilnīgu patstāvību un neatkarību.

Tomēr pasaules kaŗa sākumā vēl nebija un arī nevarēja būt atklāti izteiktas idejas par latvju valsts neatkarību. Nebija viņas arī vēl tad, kad latviešu strēlnieki sāka pulcēties no visām lielās Krievijas malām savās nacionālās kaujas vienībās. Bet neskatoties uz to, katrs strēlnieks, iestādamies pirmās latviešu kaŗa vienībās, nesa šo ideju sev līdzi, dziļi noslēpdams viņu savā sirdī, nesa viņu kā ilgas pēc brīvības un pauda viņu katru dienu, dziedot vakaŗa jundā tautas lūgšanu, “Dievs, svētī Latviju”. Tikai šī spēcīgā nacionālā apziņa varēja dot latvju strēlniekiem nepieredzētus spēkus, lai rautu bezgalīgos dzeloņdrāšu mežus zem ienaidnieka uguns lietus. Tā latviešu strēlnieki ar saviem darbiem proklamēja latvju tautas spēku tad, kad vēl nebija radusies pat doma proklamēt Latvijas valsti. Ar saviem darbiem strēlnieki iedvesa visai tautai pārliecību par saviem spēkiem un paļaušanos uz viņiem. Šis apstāklis savukārt deva pamatu sabiedriskiem darbiniekiem vēl Krievijas revolūcijas pašā sākumā atklāti izteikt un sludināt neatkarības ideju. Tas bija 1917. gada martā un no šī laika sākot, neatkarības ideja tika nostādīta mūsu nacionālo centienu degpunktā. Lai gan 1918. gada janvārī Nacionālā padome Petrogradā stipri nosvērās uz neatkarības pusi no tuviem vakarīem, tomēr apstākļiem mainoties, neatkarības ideja no jauna atdzima nacionālā armijā un sasniedza galīgu skaidrību, kad nacionālā armija devās cīņā pret landesvēru pie Cēsim.

Visu šo ilgstošo cīņu laikā ļoti dažādos un sarežģītos apstākļos ļoti bieži noritēja atsevišķas cīņu epizodes; pavirši vērojot dažreiz pat rādās, ka [110.lpp.] starp visām šīm cīņām nav savstarpējas saites, ka viņas nav viena no otras atkarīgas. Bet tas ir tikai tādēļ, ka ļoti daudzi apstākļi vēl nav noskaidroti, nav vēl saprasti, cīņu dalībnieki atrodas vēl zem to noteikumu stiprāka iespaida, kuŗi viņiem stāv tuvāki un pret kuŗiem viņi nav spējīgi būt objektīvi. Vēsturnieka uzdevums būs ienest visā šaī sarežģītībā skaidrību un noteiktību, kas pilnā mērā būs sasniedzams tikai tad, kad noies no dzīves skatuves visi galvenie cīņu dalībnieki un līdz ar tiem pašreizējie subjektīvie ieskati, kad visā tautā nostiprināsies tā pārliecība, ka neatkarīgā Latvija nav kāda atsevišķa iekarojuma auglis, bet ir atbrīvota no svešas varas vienīgi pateicoties nacionālai idejai, kuŗa prata sevī apvienot visādas polītiskas strāvas.

Tagad ir iespējams konstatēt tikai to, ka visās cīņās, kur parādījās latvju kaŗavīru vislielākā varonība, pašaizliedzība un uzupuŗēšanās, šīs cildenās īpašības izsauca un uzturēja dzimtenes un tautas mīlestība. Modināt, veidot un izkopt šīs jūtas tautā un mūsu jaunatnē — tas ir mūsu nākamības uzdevums un drošības ķīla. Mūsu pienākums tādēļ ir nepaiet gaŗām nevienam no šiem lielo notikumu posmiem, kur plūda mūsu kaŗavīru asinis, un gadu no gada zināmās dienās atcerēties kritušos varoņus, vienalga vai tas būtu bijis Tīreļu purvā, vai Nāves salā, vai pie Skrundas, vai Rīgā pie Daugavas krastiem, vai pie Cēsīm, vai aiz Lubānas ezera. Visi šie notikumi runā vienu un to pašu valodu, jo tie ir apgaroti ar vienu un to pašu ideju, un visi viņi kopā atnesa mums brīvo Latviju.