Tomsons, T. Kultūras dienām tuvojoties. Austrālijas Latvietis (03.12.1951.)

Tāpat kā savulaik dzimtenē dziesmu un pļaujas svētki gara rosmes un sasniegumu atmosfairā deva iespēju gadiem ilgi nesastaptiem draugiem spiest rokas un izsacīt visus grūtumus un prieku.kuri gadu skrējumā, citā, tālā pusē
dzīvojot, krājušies, arī pirmās Sidnejā rīkotās kultūras dienas, šķiet, šo mērķi uzskatīs par savu lielo uzdevumu.

Dabīgi, ka mēs nevaram prasīt šodien ne tos mākslas sniegumus, ne priekšnesumu spožumu, kādu savulaik tikām skatījuši dzimtajā pusē. Tur strādāja no visiem citiem pienākumiem atbrīvoti darba veicēji, izraudzīti vienīgi šo tautas svētku sagatavošanai. Tāpat netika taupīti valsts līdzekļi māksliniecisku uzvedumu, koncertu vai izstāžu atbalstam. Visa tā mums šeit svešumā nav un nebūs. 

Neraugoties uz stipri prāvo latviešu skaitu šajā kontinentā, mums pašiem atklāti jāatzīst realitāte, ka mākslinieku, rakstnieku vai gleznotāju par excellence šeit nav gandrīz neviena. To lielumlielais vairums vai nu Zviedrijā vai Amerikā. Tālabad arī tur dzīvojošo tautiešu garīgais spriegums un radītās vērtības relatīvākas.

Šis ir pirmais mēģinājums pulcināt Austrālijā dzīvojošos latviešus reizi gadā vienkopus zem latvju kultūras karoga.

Ne jau materiālā labklājība noteic kādas tautas kopības būtvai nebūt, bet gan šīs tautas lielo dēlu tālredzības ģēnijs, karavīru drosme un pāri mūžiem dzīvojoši kultūras sniegumi, kas rāda tautām ceļu un liek tās atcerēties vēl gadu
simteņiem ilgi pat pēc to izdeldēšanas.

Kultūra un mākslas sen laikos bijis tas spēka avots, pie kā_spirdzinājušās tautas, apzinādamas savu vietu un sūtību. Ne jau garīgi stiprais likteņa Pogu lējējam pa spēkam.

Tādi bija senie romnieki, spartieši un grieķi. Tādi ir vitālie vācieši, celdamies no pirmā un otrā pasaules kara drupām citiem, pāri daudz vairāk pārtikušiem un likdami atkal un atkal sevi apbrīnot, ja ne apskaust. Tādiem jābūt arī mums, kaut izsētiem visos pasaules klajumos, lepniem uz to, ko veicam, gribam un varam veikt.

Ne jau mjums miljonu, kotriekt cīņās, un tomēr varam minēt ir savu karavīru garu, ir varonību, kuri savulaik palīdzējuši izšķirt pasaules likteņus. To spēj vienīgi kulturāli augstvērtīgas tautas.

Lai tagad svešumā mazi mūsu sniegumi, mācīsimies tos pašus iepazīt, apzinādamies, ka tie ir mūsu un tikai mūsu, ka tā ir mūsu tēvu dziesma, ko dziedam, ka tā ir mūsu latviešu valoda, kurā runājam un rakstām, ka tā ir mūsu daļa, kur mūsu tēvutēvu plēstie līdumi, mūsu dzejnieku apdziedātie mūžam zilie Latvijas kalni, ka Annuss un Tone un Liberls un Purvītis ir mūsu kaula un miesas, ka Blaumanis un Ezeriņš un Virza un Medenis un Zīverts ir mūsu zvana mēle un Melngailis, Mediņš, Vītols mūsu gara spārnotie cīruļi. 

Tie lai nu ceļveži latviešu radošam garam. Tas lai mūsu lepnums kultūras dienās.

Teodors Tomsons.

Publicēts:

Tomsons, Teodors. Kultūras dienām tuvojoties. Austrālijas Latvietis, 1951., nr.?., 3.decembris, ?.lpp.