Uldis Punkstiņš. Vītols, tepat no Gaujmalas

Viņa māte Anna bija liela dziedātāja, un nāca no Valmieras puses. Tēvs – Jānis – spēlēja klavieres un vijoli, un tai laikā bija skolotājs Jēkabpilī. Bet tas laiks tālu tālais, pirms 155 gadiem, kad 26. jūlijā, vasaras brīvlaikā ciemojoties pie radiem Valmieras Ģīmes dzirnavās, šīs ģimenes četru bērnu pulciņam pievienojas piektais – Jāzeps. Vītolu ģimene bērniem svētīta, pēc Jāzepa vēl divi. Tomēr atrod iespējas un līdzekļus labi audzināt un skolot: kad 1867. gadā Vītoli pārceļas uz Jelgavu, kur tēvam vācu reālskolā darba vieta un Jāzepam no 1870. mācības, var vēl zēnam privātskolotāju ņemt un laist spēlēt vācu mūzikas biedrības orķestrī altu. Un tad vēl sūtīt uz pašu Pēterpili konservatorijā „študierēt”, kuru Jāzeps pēc sešiem gadiem 1886. absolvē.

Labas sekmes, aicinājumi palikt, un jauneklis šo par Ziemeļu Venēciju saukto aristokrātisko kultūras pilsētu atstāt vēl ij nedomā, bet paliek tai pašā muzikālās mācības iestādē pedagoģiskā darbā, 1911. gadā iegūstot augstāko no iespējamām profesora pakāpēm. Paralēli darbam konservatorijā Jāzeps Vītols no 1897. – 1914. gadam veica recenzenta pienākumus, uzrakstot ap tūkstoti recenziju vācu avīzei „St. Petersburger Zeitung”. 

Vēlākos gados nāk atziņa, ka iepazīšanās ar Jurjānu Andreju liek sajust un pārvērtēt savu piederību. Vāciskajā Jelgavā un tam klāt vēl krieviskajā Pēterburgā Vītols par to nebija domājis, pats vēl saucās Jozef Wihtol. 1891. gadā kopā ar nu jau par draugu kļuvušo Jurjānu Jāzeps Vītols izstaigā Krustpils apkārtni un pieraksta 107 tautasdziesmu meldijas. No drauga iedvesmojies, viņš bija guvis atziņu, ka latviešu dziesmā ir viņa valoda, garīgais spēks un sirdsapziņa, raksta kāds Jāzepa Vītola dzīves zinātājs. Šai pat gadā top trīs ar Ausekļa vārdiem rakstītas dziesmas – Beverīnas dziedonis, Dievozolu trijotne, Staburadze. 1899. gadā uzrakstīta kora balāde Gaismas pils. 1916. gadā sacerēts kora mākslas šedevrs ar Plūdoņa vārdiem – kora balāde Dūkņu sils. Vītols Pēterpils posmā ir arī Latviešu dziedāšanas biedrības un Pēterpils latviešu biedrības koru vadītājs, bez tam vācu vīru kora „St. Petersburg Liedertafel” diriģents. Jau šai laikā viņš mūzikā tiek stādīts blakus Purvītim mākslā un Rainim dzejā (J. Zālītis, „Jozefs Vītols” – Dzimtenes Vēstnesis, 1911).

Klāt arī jukas Krievijā, un Jāzeps Vītols 1918. gadā pārbrauc Rīgā, kur nākamajā gadā sāk rektora darbu Latvijas konservatorijā. Bet uzņemšanas eksāmenus traucē bermontiešu uzbrukums. 1920. gada janvārī ir oficiāls konservatorijas dibināšanas akts, kam veltīta izcila kordziesma Līgai (Edv. Virzas teksts).

„Konservatorijas darbs nebija vieglais, īpaši sākumā… Par vērtību pieaugumu pilna atzinība pienākas vīram, kas kopš mūzikas augstskolas šūpļa svētkiem vadījis visu tās darbu – profesoram Jāzepam Vītolam. Bez viņa autoritātes konservatorija nebija iedomājama, un tikai Vītola bagātā mākslinieciskā un pedagoģiskā pieredze to izveidoja par iestādi, kuras tradīcijas nesagraus nekādas vētras, tās turpinās viņa skolnieki. Un konservatorija, blakus tām vērtībām, ko Vītols kā komponists devis latviešu mūzikai, ir viņa otrs lielākais meistardarbs, kas garo gadu rindā ir piepildījis visu viņa dzīvi un cēlis latviskā gara kultūru.” Tā J. Cīrulis „Muzikanta piezīmēs”.

1921. gadā tiek slēgta kopdzīves savienība ar Anniju, kas arī ir Vītola (uzvārdu sakritība), - savu kādreizējo Pēterpils laika studenti, bet 1923. gadā valdība uzdāvina Gaujienas māju, ko nosauc „Anniņas”.

Kopš 1930. gada, kad tiek dibināta Latviešu dziesmu svētku biedrība, Jāzeps Vītols ir tās valdes priekšsēdētājs. VIII Dziesmu svētkos 1933. gadā viņš savu Gaismas pili lielajam kopkorim diriģē pēdējo reizi. Dziesma Vītola vadībā vēl izskan 1938. gadā – 75 gadu jubilejā Gaujienā.

1937. gadā profesoram piešķirta Tēvzemes balva.

1940. – 1941.- Padomju laiks. Annija Vītola atmiņās atceras, ka iesniegtais atlūgums no amata netiek pieņemts.

1944. gada oktobrī Vītoli, vairoties no okupācijas, dodas trimdā. Jāzeps Vītols tur saslimst, ir taču arī gadi – pāri 80! Mūža pēdējie gadi tad nu aizrit ārstu aprūpē Lībekas slimnīcā. Viņa pēdējā sarakstītā kordziesma Kalējs ir R. Zuikas lūgta kā sava vīru kora moto, un tapusi dienu pirms Jāzepa Vītola nāves 1948. gada 24. aprīlī.

4. maijā viņu glabā Vorwerker Friedhof – Lībekas kapos, kur skan Vītola komponētas dziesmas Mežezers, Ceļinieks, šķirstam slīdot kapā Gaismas pils. 

Annija mirusi 92 gadu vecumā Ņujorkā, un 1993. gada 27. jūnijā notiek viņu pārapbedīšana Rīgā, I Meža kapos, bet Annijas Lībekā uzstādītais krusts nokļūst Gaujienas „Anniņās”.

„Vītols pārcēlās mūžībā kā brīvs cilvēks, kā tāds, kam nebija jāloka mugura, jāglaimo un jāmelo svešām varām, bet, kas ar brīvo prātu varēja komponēt savu pēdējo vīru kora dziesmu Kalējs, kurā Skalbes vārdi tik zīmīgi izteic arī Vītola dzīvi un darbu: „Kaļu rotas līgavai, mīļai, skaistai Latvijai”. – Vikt. Baštiks, audzēknis, O. Grāvīša sastādītajā atmiņu krājumā (1999).

Sevišķi darbos viņš izmantojis tautasdziesmu bagāto materiālu. Latviešu tautasdziesmu apdares pārsniedz 300. Liela daļa no tām krājumā „200 latviešu tautas dziesmas” – solo balsij ar klavierēm, tāpat ar simfonisko orķestri un klavierpavadījumu. Ap 100 kora dziesmu. Vītols aizsācis balādes žanru kora mūzikā: Gaismas pils, Beverīnas dziedonis, Krīvu krīvs u.c. Solo dziesmas ap 100, visvairāk ar Poruka, Aspazijas, Bārdas vārdiem – kā Aizver actiņas, Karalis un bērzlapīte. Kantātes. Simfoniskajā mūzikā viens no populārākajiem darbiem svīta Dārgakmeņi. Instrumentālie darbi visvairāk klavierēm. Ej, saulīte, drīz pie Dieva, Viļņu dziesma. Jāzeps Vītols ir latviešu klaviermūzikas pamatlicējs.

Dziesmu kalējs. Man šis salīdzinājums patīk, un es iztēlojos tēraudā kaltu nošu sienu saulē vizam. Tā nerūs. Stingru roku kalto nošu stāvi tiecas uz augšu, tur mūsu mugurkaulu un latvisku prātu. Rau, šis nošu raksts aizvedīs līdz pat Gaismas pilij, un mēs celsimies līdzi tai. Un šis te kad sāks skanēt, naidniekiem vāles iz rokām šļuks.

Mūsu gara kaldināšanā Jāzepa Vītola sniegums ir tik liels, ka 155. dzimšanas dienā viņu neatcerēties nebūtu labi. Tagad Valmierā Jāzepa Vītola mūzikas skola guvusi jaunas telpas, bet, kad vecajā, mazajā, mājīgajā Vītola kamermūzikas zālītē ik mēnesi pulcējās dievturu Beverīnas draudzes ļaudis, uz mums no gleznas pie sienas noraudzījās šis krietnais vīrs – Vītols tepat no mūsu pašu Gaujmalas.

Uldis Punkstiņš