Uldis Punkstiņš. Ziķerzellis Zeltiņš

Latvijas Brīvības cīnītāju rindās bija arī tāds vīrs kā Otto Goldfelds (Zeltiņš). Būdams vācu Dzelzsbrigādes eskadrona komandieris, Goldfelds ar savu vienību pārgāja Latvijas armijas pusē un vēlāk ar savu karotprasmi apliecināja, ka ir cienīgs kļūt par Lāčplēša ordeņa kavalieri. Par viņa nopelniem cīņu laukos liecina arī citi apbalvojumi: Prūsijas Dzelzs krusts, Bavārijas un Hanzas Kara nopelnu medaļas ar zobeniem, Franču goda leģiona Melnās zvaigznes ordenis.

Būdams bezbailīgs un karstas dabas, Zeltiņš allaž iesaistījās dažādās dēkās un reizēm iekūlās arī nepatikšanās. Savulaik no kāda diemžēl nenorādīta avota esmu izrakstījis šādu tekstu:

"... 16.marta vakars Airīšu mājās. Ap pusnakti(...) blakus istabā atskanēja lauka telefona signāls. Ienāk telefonists un saka, ka otrā galā varen mudīgi runājot vāciski, nekā nevarot saprast. Eju pie aparāta. Izrādās, ka tas ir Atsevišķa valsts vācu eskadrona komandieris rotmistrs Goldfelds. (...) Viņam esot iznākusi sadursme ar landesvēra komandieri majoru Flečeru, pie vāciešiem viņš vairs negribot palikt un lūdzot atļauju pārnākt pie mums.

Jautājums bija diezgan āķīgs; par Goldfeldu mēs jau bijām dzirdējuši, ka viņš esot varen ātrs un karsts. (..) Baloža lēmums tomēr bija ātrs un skaidrs: (..) te nu tagad grib pārnākt viens no viņu virsniekiem ar 32 jātniekiem un visiem vezumiem, - lai nāk! Mums no svara katrs, kas grib iet kopā ar mums. Tā sākās Goldfelda, vēlāk Zeltiņa latviešu karavīru gaitas. (..)

19.marts Jelgavā. Pēc oficiālām sarunām Flečers uzreiz man uzprasa: „Sakiet, vai tas rotmistrs Goldfelds vēl ir pie jums?” Uz manu apstiprinošu atbildi majors sarauc pieri un saka: „Kad jūs atgriezīsieties, tad pasakiet Goldfeldam, ka, ja es viņu noķeršu, tad es iecelšu lauka karatiesu no trim valsts vācu virsniekiem un likšu viņu nošaut piecās minūtēs pēc sprieduma!”

19.marts Bērzmuižā, netālu no Jelgavas. Goldfeldu atradu muižas kabinetā, guļot pilnā tērpā ar parasto monokli acī. Bet guļas vieta viņam jau nu nebija ierīkota kā parastajiem mirstīgajiem: uz rakstāma galda bija uzlikta kušete, uz tās vesela kaudze spilvenu, un tad pie pašiem griestiem nāca tikai pats rotmistra kungs. Viņš toreiz latviešu valodu vēl nepārvaldīja, un parasti mēs sarunājāmies angliski, kas bija viņa mātes valoda. Es izstāstīju pāris vārdos, ko majors Flečers bija licis. Kā vanags no padebešiem mans Goldfelds noripo no savas gaisīgās guļas vietas, sabāž rokas sānos un skatās manī. „Jā, jā,” – es saku: „Lieta ir pavisam nopietna.” Brīdi padomājis, rotmistrs saka: „Kad jūs satiksiet Flečeru, tad pasakiet viņam, ka, ja es viņu noķeršu, tad es neiecelšu nekādu kara tiesu, bet nošaušu viņu uz vietas!” – Vēl tanī pašā vakarā viņš gribēja izdabūt no pulkveža atļauju iet ar savu eskadronu uz Jelgavu, lai nomedītu landesvēra komandieri, un bija izbrīnījies, ka viņam par šādu vēlēšanos štāba priekšnieks pulkvedis Bolšteins piesolīja kādas dienas aresta. – Jā, tam bija karsta galva."

Bīdamies no aresta, Goldfelds 1919. gada aprīļa beigās zvejas laivā ar pāris vīriem šķērsoja Rīgas jūras līci no Ragaciema līdz Pērnavai, kur pievienojās Zemitāna pulkam. Valmierā tiek publicēts uzsaukums: „Jauni cilvēki, kas prot vācu valodu un kas vēlas iestāties Latviešu Nacionālā Armijā Goldfelda eskadronā (dzeltenas cepures), var pie manis pieteikties. Gaujas ielā Nr. 13., katru dienu no 2-4, vai arī Valmieras muižā.
Eskadrona Komandiers, Ritmeisters: Goldfeld.”

1920. gadā kļuvis par pulkvežleitnantu, 1922. ieguvis Lāčplēša ordeni un pieņēmis Zeltiņa uzvārdu, būdams jātnieku eskadrona komandieris, par priekšniecības pavēļu apspriešanu un nepaklausību pazemināts par vada komandieri. 1923. gadā atvaļināts.

1924. gadā Zeltiņš palīdzējis muitai aizturēt 2 diplomātiskās bagāžas koferus, kas pieder Latvijas konsulam Dancigā. Tajos atrod 25 kg kokaīna.

Daudz ceļojis. Pats ievērojamākais ceļojums bijis pa Āfriku ar kamieli, kurā viņš šo kontinentu šķērsojis no Vidusjūras piekrastes līdz Atlantijas okeānam, par to dabūjot Tidikeitas Tarantellas ordeni. Šis piedzīvojums aprakstīts grāmatā „7000 kilometrus pa vientuļo Āfriku” (1925). 

Esot Marokā, apcietināts par spiegošanu, un atbrīvots tikai ar diplomātu palīdzību.

Par cīņu nopelniem iegūtajā Vīcežu muižā pie Talsiem saimniekošana nav vedusies, un Zeltiņš 1926. gadā devies uz Vāciju. Ir ziņas par tiesas procesu Hamburgā 1928. gadā, kur viņš apvainots dzimtenes nodevībā un tiesājies par cieņas un goda aizskaršanu.

Pēc tam, padzīvojis Francijā, Zeltiņš atgriezies Latvijā, kur darbojies kā jāšanas treneris, preses reportieris.

1940. gadā atkal apsūdzēts par spiegošanu, šoreiz pret PSRS, nošauts 1941. gadā Maskavā.