Unāms, Žanis. Ģenerālis Pēteris Radziņš. Grām.: Trīs brīvības cīņu vadoņi : Kalpaks; Balodis; Radziņš. Sērija: Jaunais zinātnieks, Nr. 23. Rīga: Valters&Rapa, 1934. 85.lpp.>69.-85.lpp.

Ģenerāli Pēteri Radziņu kara lietu pazinēji dēvē par vienu no apdāvinātākajiem Latvijas atbrīvošanās cīņu vadoņiem, par labāko speciālistu stratēģijā un taktikā. Ja pārējie vadoņi bija vairāk kaujas virsnieki ar bagātīgu kaujas vadoņu praktiķu, tad Radziņam nāca klāt ģenerālštāba akadēmijas teorētiskā izglītība. Tāpēc tā ir bijusi sevišķa laime Latvijas armijai, ka bermontiādes laikā tā ieguva tik apdāvinātu vadoni kā Pēteri Radziņu – armijas virspavēlnieka štāba priekšnieka amatam. Kā ģenerāļa Baloža tuvākais palīgs un padomnieks, Radziņš tad arī bija galveno Latvijas atbrīvošanās cīņu operatīvais vadītājs līdz miera noslēgšanai.

1. Ģenerālis Radziņš jaunībā

Ģenerālis Pēteris Radziņš, tāpat kā Kalpaks un Balodis, ir vidzemnieki, pie kam viņa dzimtene, Lugažu pagasts, nav visai tālu no Baloža dzimtenes Trikates. Balodis ar Radziņu – abi viena laikmeta bērni, Radziņš ir tikai nepilnu gadu vecāks par Balodi.

Dzimis Pēteris Voldemārs Radziņš 1880.g. 2.maijā Lugažu Jaunvīndedzēs, kur vinā vecāki bija saimnieki. Radziņi ir ļoti reoģioza un tikumīga ģimene, sevišķi pati saimniece. Tādā garā viņi audzina arī savus bērnus, kuru tiem ir trīs – bez jaunākā dēlā Pēter vēl meita un vecākais dēls Jānis. Ikrītus, pieceļoties, bērniem jānoskaita pātari. Pēteris Radziņš savos puikas gados dažreiz pātarus tik viegli nevar iemācīties, bet par to no rīta jāpaliek bez brokasta un jāstāv kaktā. Vakaros, pirms gulēt iešanas, Radziņu bērniem atkal jānodzied pa garīgai dziesmai.

Savus vecākus, visvairāk māti, Pēteris Radziņš ļoti mīlējis un tās reliģiski tikumiskā audzināšana viņa raksturā laidusi dziļas saknes, kas tur bija stipras visu mūžu. Tā arī jau kā slavens ģenerālis viņš kādā savā grāmatā saka: „Tēvijas mīlestība ir vislielākā sakarā ar vispārējo tikumību un reliģiju. Ja tikumība sāk krist tautā un ģimenē, tad tiek nicināta arī tēvijas mīlestība. Ja cilvēkam nav nekā svēta un dārga, tad, zināms, arī sava tēvija, savā tauta nebūs tādam cilvēkam svēta un dārga, un viņš neko neupurēs savas tautas labā, kā varbūt tikai skaistas runas un skaļus izteicienu.”

Pirmo mācību – grāmatas lasīšanu – Radziņam sniedz māte. Zēna mācīšanos šad tad uzrauga viņa 9 gadus vecākais brālis Jānis, bet tam Pēteris nelabprāt grib klausīt, jo negrib pielaist, ka viņa brālis, arī vēl puika, grāmatu zinātu labāk par Pēteri. Tā dažreiz izveļas plūkšanās, bet arī tad jaunākais brālis ne par ko negrib vecākajam padoties. Tā tad jau bērnībā izpaužas P.Radziņa kareiviskais raksturs.

Kad Pēteris mājās grāmatu iemācījies un lasa pilnīgi tekoši, viņu sūta Lugāžu pagasta skolā. Še viņš mācās teicami. Kā Pētera Radziņa brālis Jānis liecina, tad jau pagasta skolā iedams, Pēteris runājis, ka gribētu kļūt par „oficieri”.

Pēc Lugažu pagasta skolas beigšanas, Pēteris Radziņš iestājās tuvējās pilsētas Valkas apriņķa skolā, kuras kursu arī sekmīgi beidz. Apriņķa skolas izglītība deviņdesmitajos gados jau bija pietiekoši liela, lai cilvēks varētu dzīvē tikt uz priekšu – kļūt par pagasta darbvedi, skolotāju, kanclejistu vai citu tamlīdzīgu ierēdni. Bet Radziņš par to nedomā un ar to arī neapmierinātos. Atgriezies tēva mājās, viņš iet visos darbos, bet svētdienās un dienvidu laikā ļoti cītīgi mācās, lai piesavinātos vidusskolas kursa zināšanas un iekļūtu kara skolā. Lauku cilvēkiem Radziņš ir jau ļoti izglītots un gudrs un strādnieki par viņu zobojas, ka tik mācīts kungs strādājot vienkāršus darbus. Radziņš tādos gadījumos parasti atbild: „Ar darbu pats gribu nopelnīt sev maizi, un tāpēc strādāju.”

Kad Radziņš ir 18 gadus vecs un zināšanās jūt sevi pietiekoši stipru, viņš atstāj tēva mājas, lai piepildītu savu jau skolā loloto nodomu – kļūtu par virsnieku. 1898.gada augustā P.Radziņš, eksāmenu nolicis, iestājas kā savvaļnieks 112.Urālu kājnieku pulkā.

Šis pulks atrodas Kauņā. Tur ir arī 110. pulks, kurā par savvaļnieku iestājies Jānis Balodis. Kauņas garnizona 111.pulkam ir labs orķestris, kas sarīko bieži koncertus. Šajos koncertos Radziņš iepazīstas un sadraudzējas ar Balodi.

1899.g. rudenī Radziņš iestājas Viļņas kara skolā. 1900. Gada maijā, kā teikts R. Dienesta gaitā, viņš uz paša vēlēšanos no kara skolas izstājies, - kālab, nav zināms. Ka Radziņš no kara skolas nav bijis spiests izstāties, liecina tas, ka jau tā paša gada rudenī viņš skolā uzņemts atkal atpakaļ un ieskaitīts par vecākā kursā, neievērojot pusgada iztrūkumu. P.Radziņš tā tad ir bijis ļoti priekšzīmīgs un labi ieredzēts kadets.

2. Radziņa virsnieka gaitas krievu armijā

Viļņas karaskolu Radziņš beidz 1901.g. septembrī ar 1.šķiru un kā podporučiks tiek iedalīts 24.Simbirskas pulkā. Balodis šo pašu skolu beidz gadu vēlāk, jo viņš kā savvaļnieks Kauņas garnizonā nodienējis divus gadus.

1903.gadā Radziņu apmācībai uz 2 mēnešiem piekomandē 4.sapieru brigādei.

Kad izceļas Krievijas karš ar Japānu, Radziņš lūdz viņu sūtīt uz fronti. 1905.g.janvārī viņu komandē uz Mandžūriju virspavēlnieku rīcībā. Mandžūrijā Radziņu iedala 10.Sibirijas Omskas pulkā, kur viņš komandē rotu. Maz Radziņš dabū piedalīties kaujās, jo karš drīzi beidzās. 1906.g. Radziņš atgriežas atpakaļ uz savu 24.Simbirskas pulku.

1907.gadā, sagatavojies un izturējis pārbaudījumu, Radziņš iestājas Pēterpilī Nikolaja ģenerālštāba akadēmijā, kur viņš uzrāda ļoti labas sekmes stratēģiskos un taktiskos jautājumos. 1910.g. viņš ģenerālštāba akadēmiju beidz ar I.šķiru. Radziņa diplomdarbu – Rezerves loma augstākās priekšniecības rokās – atzīst par vienu no labākiem un iespiež „Akadēmiskā Vēstnesī”. Pēc tam to izdod grāmatā un plaši izmanto Krievijas armijā.

Pēc ģenerālštāba akadēmijas beigšanas, Radziņu pieskaita Krievijas ģenerālštābam un nosūta uz Varšavu kara apgabala priekšnieka rīcībā. Uz īsu laiku viņu piekomandē 6.kājnieku divīzijas štābam, bet tad, ierindas cenza iegūšanai, R. Sūta uz 32.Krememčugas pulku, kur viņš vajadzīgos divus gadus komandē rotu. Krievi Radziņu uzskata par ļoti spējīgu un gudru virsnieku. Kāds latviešu karavīrs, kas tolaik dienējis Varšavas garnizonā; pēc Radziņa nāves par viņa Varšavas dienesta laiku uzrakstījis interesantas atmiņas, kur, starp citu, saka: „Tas bija 1911. un 1912.gados. Varšavas garnizonā dienēja lielāks skaits latviešu karavīru. Tanī pašā laikā ģenerālis Radziņš, toreiz kapteinis, izpildīja cenza komandas dienestu ierindā vinā no 32.Kremenčugas pulka rotām. Tā kā latviešu virsnieku Varšavā nebija daudz, tad par katru latvieti, kura vārds nāca latviešu karavīru ausīs, radās liela sajūsma un lepnums. Un tā kā uz Radziņu viņa kolēģi, krievu virsnieki, skatījās ar lielu ievērību un cienību, tad arī mums, latviešiem, prieks par savu tautieti bija visai liels. Radziņš kā ģenerālštāba virsnieks bieži izpildīja adjutanta vietu 8.kājnieku divīzijas štāba operatīvā daļā, šīs daļas pastāvīgā adjutanta kapteiņa Popova prombūtnē. Taisni tur šo rindiņu autoram nācās redzēt un apbrīnot darbā savu stalto un gudro tautieti. Viņš gan bija kluss un mazrunīgs, bet laipns un atsaucīgs. Atminos, ka nelaiķa kolēģi, ģenerālštāba virsnieki 8.divīzijas štābā, uz mums, latviešiem, mēdza sacīt: „Jūs varat lepoties ar savu tautieti. Viņš ir gudrākais un spējīgākais virsnieks Varšavas kara apgabalā.” Un šo vārdu patiesību tikai tagad mēs spējam pilnā mērā aptvert un izprast.

Atminos, ka jau 1911.g. Varšavas kara apgabala štāba grāmatu veikalu logos bija saskatāmas vairākas militārzinātniska satura grāmatas un apcerējumi, kuros autors bija Radziņš. Kara spēļu dalībnieku vidū, kuras ikrudeņus notika Varšavā, ģenerālštāba virsnieku klubā, Radziņš vienmēr bija redzams un atšķīrās no citiem ar saviem izciliem panākumiem”[1.].

Arī ģenerālis Balodis stāsta, ka dienot Viļņas garnizonā, viņam daudz stāstīts par Radziņa izcilām dāvanām un ļoti sekmīgu kara akadēmijā.[2.]

Priekš paša pasaules kara, 1914.g. maijā, Radziņu uz paša vēlēšanos piekomandē aviācijas rotai Varšavā, lai viņš varētu izmācīties aviācijas darbību un dienestu. Te viņš ar interesi nododas aviācijas kā kara vešanas līdzekļa pētīšanai – gan praktiski, gan arī attiecīgu literatūru studēdams.

Neilgos miera laika virsnieka gadus Radziņš tiešām pavadījis ļoti intensīvā speciālo un vispārējo zināšanu piesavināšanās darbā. Viņš studējis un iedziļinājies visos jautājumos, kas var skart ģenerālštāba virsnieka dzīvi. Tā Radziņa brālis Jānis saka, ka P. Radziņš, katru vasaru kā virsnieks apciemodams sava tēva mājas, kā mājniekiem, tā visiem tuvākiem kaimiņiem devis lopārsniecības, tieslietu un pat tirdzniecības jautājumos.

3. Pasaules karā

Izceļoties pasaules karam, Radziņu tūdaļ no Varšavas aviācijas rotas izsauv atpakaļ uz viņa parasto dienesta vietu, 38.divīzijas štābā, Brestļitovskā. Radziņš tagad ir pamatīgi sagatavots ģenerālštāba virsnieks. Viņš beidzis akadēmiju, iepazinies ar sapieru un aviācijas darbību, viņam ir arī pietiekošs ierindas stāžs.

Kā divīzijas štāba adjutants Radziņš piedalās kaujās pie Komorovas, kur 5.armijas izcīna ļoti sīvas cīņas, vēlāk pie Varšavas un citur.

Par savu darbību pasaules karā Radziņš pēc Latvijas atbrīvošanas cīņām sāka rakstīt interesantas atmiņas, kuras 1924., 25. Un 26.gada gājumos iespieda žurnāls „Aizsargs”. Pēc šīm atmiņām, kuras gan nav nobeigtas, mēs varam sekot P.Radziņa gaitām pasaules karā, kur viņš iestājies teorētiski labi sagatavots, bet bez lielākiem praktiskiem piedzīvojumiem. Pulkvedis A.Plesners saka, ka Radiņa teorijai praktiķa še dod dzīvību un ka no Radziņa kā teoretizējoša ģenerālštāba virsnieka, kas drošsirdīgi, bet tomēr nevarīgi vēro kaujas un notikumus pirmajās kara dienās, ātri aug ģenerālštāba virsnieks un karotājs vislabākā nozīmē – patiesas kara smadzenes un patiesa aktivitāte[3.]. „Šīs smadzenes un aktivitāte viņā ir vienlīdz apbrīnojamas. Tas, varbūt, viņa dāvanu, viņa temperamenta rezultāts, bet ne mazumu te, domāju (saka Plesners), spēlē lomu arī tas, ka viņš sevi audzinājis vācu ģenerālštāba – kā viņš pats saka, un kā tas, bez šaubām, arī toreiz bija – labākā pasaules ģenerālštāba domāšanas un rīcības garā.”[4.]
Pasaules kara notikumus Radziņš tomēr vēro ar sarkastisku smīnu, ne skumdams, ne arī priecādamies par krievu armijas zaudējumiem vai panākumiem. Viņš – kā pats saka – necīnās par Krieviju. Radziņš šo karu vēro gandrīz kā militārs sportists, kas vēlās, lai uzvarētu labākais. Bet reizē ar to viņš arī nekad negrib būt sliktākais cīnītājs.

1915.gada maijā Radziņu pārceļ uz Novogeorgijevskas cietoksni par štāba vecāko adjutantu. Kad vāci ielenc cietoksni, ieņem tā ziemeļfortus un laužas cietoksnī, Radziņš lidmašīnā aizlido uz Bielostoku. Te viņu piekomandē par sevišķā uzdevumu virsnieku rietumfrontes štābam. Še Radziņu paaugstina par pulkvedi-leitnantu un 1915.g. novembrī ieceļ par 8.Sibirijas divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītāju. 1916.g.martā Radziņu ieceļ par 61.divīzijas štāba priekšnieku. Tas ir ļoti atbildīgs amats un Radziņš ir visu šīs divīzijas kara operāciju vadītājs. Vēlāk šai štābā apvieno veselu divīziju grupu (apm. 5 divīzijas) štābu un Radziņš ir visu divīzijas grupu štāba priekšnieks. Šīs grupas komandieris ir krievu kara akadēmijas profesors ģen. Simanskis, ar kuru Radziņš kopā strādā.

1917.g. maijā Radziņu paaugstina par pulkvedi, bet izceļoties Krievijas revolūcijai, drīzi tai seko arī krievu armijas sabrukums. Pēc lielinieku apvērsuma, Radziņš paliek uzturēt kārtību 61. un 8.divīzijā. kad sarkanā armija no Odesas iebrūk Besarābijā, Radziņš abas divīzijas izformē un pats aizbrauc uz Ukrainu, kur hetmaņa laikā izpildīja ģenerālštāba organizācijas-apmācības daļas priekšnieka amatu. Pēc hetmaņa valdības krišanas, Radziņš iestājas Ukrainas tautas republikas (Petļuras) armijā kā ģenerālštāba priekšnieka palīgs. Šai amatā viņš bija līdz 1919.g. septembrim, kas Ukrainas republika sabruka. Tad Radziņš dodas uz Varšavu, kur dzīvojis kā virsnieks miera laikā un kur tam palikušas dažas mantas. Kādas būs Radziņa turpmākās gaitas, to viņš pats vēl nezina. Bet Varšavā tai laikā iebraucis mūsu ārlietu ministrs Z.Meirovics, kas meklē Polijas militāru palīdzību Latvijai pret Bermontu. Poļu pašu stāvoklis ir ļoti grūts. Viņi mums nevar palīdzēt, bet Meirovics satiek Radziņu un atved viņu uz Latvijas armiju.

4. Pēteris Radziņš – Latvijas atbrīvošanās cīņu operatīvais vadītājs

Par Pētera Radziņa ierašanos Latvijas armijā un stāšanos tūdaļ štāba priekšnieka amatā toreizējais armijas virspavēlnieks ģen. J.Balodis atceras sekojošo: „1919.gada 13.oktobrī pie manis Pļaviņās, kā pie austrumfrontes virspavēlnieka, ceļā uz Varšavu ieradās mūsu valdības delegācija ar Z.Meierovicu priekšgalā. Delegācija devās uz Poliju, lai iegūtu no maršala Pilsudska reālu palīdzību mūsu neatkarības cīņās pret kopējo ienaidnieku. Nelaiķis Meirovics mani valdības vārdā uzaicināja uzņemties Latvijas armijas virspavēlnieka posteni. Tas bija vakarā, mēs daudz spriedām un pārrunājām ar delegāciju, pārrunājām arī to, kam uzticēt štāba priekšnieka amatu. Es izprasīju laiku pēkšņā priekšlikuma pārdomāšanai līdz nākošajam rītam. Delegācijas pārgulēja Pļaviņās pa nakti. Jau nākošās dienas notikumi sāka strauji risināties. Delegācija aizbrauca tālāk uz Varšavu, kur viņas ceļu nejauši krustoja no Dienvidkrievijas atgriezies ģen. Radziņš, bet es 16.otkobra rītā saņēmu telegrammu – nekavējoši ierasties virspavēlnieka štābā Rīgā. Tās pašas dienas vakarā ierados Rīgā, bet jau otras dienas rītā man bija jādodas pie ministru prezidenta K.Ulmaņa ar pirmo oficiālo vizīti kā jaunieceltam virspavēlniekam. Tās bija smagas, drūmas dienas. Bermonts jau 9.oktobrī bija ieņēmis Torņakalnu un apdraudēja mūsu metropoli. Mainījās armijas vadība. Katrs mirklis bija svarīgs un izšķirošs, gaidīt nevarēja. Nebija štāba priekšnieka. Tā pienākumus izpildīja apsardzības ministra biedrs plkv. E.Laimiņš.

Šādā saspīlētā stāvoklī, ja nemaldos, tas bija 26.oktobra vakarā, štābā ieradās enerģiska un inteliģenta izskata kungs vienkāršās, melnās privātās drēbēs. Viņš štābā stādījās priekša: pulkvedis Radziņš. Es Radiziņu pazinu jau kopš seniem laikiem.

Bez manis Radziņš atrada priekšā arī citus savus vecus paziņas. Toreizējais mūsu armijas aizmugures priekšnieks plkv. Silavnieks nelaiķi labi pazina un nodeva par viņu viscildinošākās atsauksmes. „Ko tur daudz gudrosim,” runāja štābā. „Armijai nekavējoši vajadzīgs štāba priekšnieks, te viņš ir un pie tam labu labais.” Bet Radziņš ne par ko negribēja ļauties pierunāties. Kautrīgi, bet noteikti viņš vairījās no augstā amata: „Nē, tas man nav pa spēkam. Esmu tikko ieradies, nepārzinu jūsu apstākļus. Dodat man labāk kādu mazāku amatu. Es jau ar visu sirdi gribu strādāt Latvijas labā pēc savām spējām, ieceļat mani par operatīvās daļas priekšnieku.”

Bet Radiņam tomēr beidzot bija jāpiekāpjas. Nākošā dienā tika publicēta pavēle par viņa iecelšanu un tai paša dienā viņš pārvērtās no privātas personas melnā uzvalkā par štāba priekšnieku attiecīgā militārā tērpā. Ar viņam piemītošām apbrīnojamām orientēšanās spējām, viņš neticami ātri iejutās un iestrādājās savā jaunajā darbā. Kopā ar štāba vadību, un jau nākošās dienās viņš kopā ar mums deva rīkojumus karaspēkam, kuru toreiz vēl savām acīm nebija redzējis”[5.]

Pulkvedis Plesners, kurš bija galvenā štāba priekšnieks Latvijas armijas pašā pirmajā laikā, par Radziņa pirmajiem soļiem jaunajā amatā saka: „Kad ieradās Radziņš, visam lielajam vairumam viņa agrākā dienesta gaita bija sveša un svešs viņš pats. Latvietis ir liels skeptiķis. Nevienam un sevišķi, ja tas ir viņa tautas brālis, viņš tā uz reizi arī netic. Arī Radziņā – jaunajā virspavēlnieka štāba priekšniekā – sākumā visai pētoši noraugās kā padotie, tā citi. Tomēr neviens, kas ieskatījies Radiņa „kricelējumos” (viņa rokraksts ir ļoti savāds), vai kam nācies runāt ar šo uzmanīgo, nepārprotami inteliģento, pareizi saprotošo un uzreizi arī vadošo priekšnieku un cilvēku, nerunā vairs par to kādā savā pārākuma apziņā. Gluži nemanot un bez kādas uzticēšanās no Radziņa paša vai virspavēlnieka puses, štābā ir nodibinājusies padoto un priekšnieku savstarpējā uzticēšanās un vadoņa autoritāte.[6.]”

Par mūsu armijas štāba priekšnieku Radziņu iecēla 27.oktobrī, bet jau līdz 1.novembrim, iepazinies ar frontes stāvokli un spēku lielumu, Radziņš ir paguvis izstrādāt ļoti labu operāciju plānu. Lielais uzbrukums pret bermontiešiem sākās gan 3.novembrī, bet nolemts un nolikts viņš bija jau uz 1.novembri (to atlika tamdēļ, ka Sabiedroto flote nebija varējusi tik ātri sagatavoties artilērijas ugunij). Tā tad pilnīgi svešos apstākļos Radziņš orientējas un strādā apbrīnojami. Tas patiesībā arī bija nepieciešami, jo vilcināties ar uzbrukuma sākšanu vairs nevarēja.

Kad sākās novembra pirmās cīņas pret Bermontu, Radziņš nedomā, ka pretinieku varēs tūdaļ padzīt, un tas arī nav iespējams, bet pirmais uzdevums ar cīņām ir mūsu karaspēka morāliskais noskaņojums galvenām un izšķirošām kaujām. Savā grāmatā „Latvijas atbrīvošanās karš” (kura, starp citu ir pirmā un visvērtīgākā mūsu brīvības cīņu teorētiskā vēsture). Radziņš saka, ka „vispirms mūsu karaspēks ir jāpieradina uzvarēt”, kas ir ļoti svarīgi tādā stāvoklī, kad ienaidnieks atrodas pašas galvas pilsētas vārtos. „Tāpēc  sākumā (turpina Radziņš) jāved tikai tādas operācijas, kas samērā viegli izpildāmas, t.i. kurās frontes daļās flotes artilērijas uguns jau būs satriekusi ienaidnieku. Tur uzbrukt, ieņemt šās vietas un sākumā apmierināties ar maziem, bet drošiem panākumiem. Sākumam te pietiks. Ja mēs katru dienu uzbrūkam un ja šiem mūsu uzbrukumiem ir tomēr katru dienu panākumi – lai arī tie visniecīgākie – tad mēs ar to pieradinām savu karspēku uzvarēt, un ar to pašu pieradinām ienaidnieku pie viņa neveiksmēm, ieaudzējam tam neuzticību uz viņa spēkiem un vadoņiem.”[7.]

Pētera Radziņa kā karavadoņa galvenās un pozitīvās raksturīpašības tās, ka viņš, būdams labs taktiķis un stratēģis, nedod nevienu uzdevumu, neizlaiž nevienu operācijas plānu, kas nebūtu visos sīkumos un ļoti pamatīgi izstrādāts, saskaņā ar visām reālām iespējām. Otrs – prasība, lai labi un pareizi izstrādātais plāns tiktu arī pareizi izpildīts. Un treškārt – Radziņam kā štāba priekšniekam bija vadošā un noteiktā griba.

Lūk, ko Radziņš saka par Rīgas atbrīvošanās kaujām, novērtējot mūsu spēku ļoti kritiski momentus, piem., 7.novembrī: „Izšķirošās sekmes un galīgas cīņas iznākums kritiskos momentos atkarājas pilnīgi no tam, kura puse prot labāki manevrēt un kurai pusei ir pietiekoši daudz morāliska spēka – izvest savus nodomātos plānus līdz galam, neskatoties ne uz kādām nejaušībām. Nekad nav iespējams gūt uzvaru, ja prāto par to, ko darīs ienaidnieks, un kas mums ir pret to jādara. – tas noved pie defensīvas, kura beidzas ar neveiksmēm. Kas grib uzvarēt, tam jādomā par to, ko viņš grib panākt un kā ienaidnieks var reaģēt uz viņa darbību: ir jāuzspiež sava griba un vara ienaidniekam”[8.]

Tās ir arī ļoti gaišas liecības par pašu Radziņu kā karavadoni. Viņš nekad nezaudē galvu. Arī ģen. J.Balodis liecina, ka viņa štāba priekšnieks „uztraukumu un paniku nav pazinis pat visgrūtākajos kaujas brīžos”. Kāds cits augstāks virsnieks par šo ģenerāļa Radziņa rakstura īpašību saka: „Nāk atmiņā viņa paša vārdi grāmatā par Latvijas neatkarības cīņām. – Pēdējais rīkojums dots un štāba priekšnieks iet mierīgi gulēt. Laikā, kad norisinās vissīvākās kaujas, kurās izšķiras valsts un tautas likteņi – štāba priekšnieks saldi dus. Tas izklausās paradoksāli, bet ir pareizi. Stāvoklis vispusīgi apsvērts, operāciju plāns dziļi pārdomāts un pavēles izsūtītas. Iejaukšanās to izpildīšanā radītu tikai liekus traucējumus un satricinātu paļāvību vadoņam.”

1919.g. 18.novembra vakarā, valsts gada svētkos, kad Nacionālā teātrī uzveda pirmo reizi Raiņa „Daugava”, pēkšņi izplata baumas, ka bermontieši pārrāvuši fronti pie Jelgavas šosejas. Radziņš šo baumu mierīgi pārbauda un kad tā apstiprinās, dod ātras un lietišķas pavēles. Ap pusnakti Cēsu pulks jau ir ienaidnieku padzinis un pārrāvumu likvidējis. 

Bermontiešus padzīt un bermontiādi likvidēt mūsu armija tik sekmīgi varēja tikai tamdēļ, ka tai bija spīdoša operāciju sagatavošana un vadīšana. Savā sistēmā, uzmanībā, noteiktībā un neatlaidīgajā gribā mūsu armijas vadība še izrādījās daudz pārāka par bermontiešu armiju.

Latgales atbrīvošanas kaujās visu operatīvo daļu vadīja P.Radziņš kā virspavēlnieka štāba priekšnieks. Uzvarām Latgales frontē Radziņš piešķir pat daudz lielāku nozīmi kā bermontiādes likvidēšanai. „Karojot pret Bermontu”, saka Radziņš, „mēs vedām karu pret ienaidnieku bez idejas, bez tēvijas; šo ienaidnieku centās apkarot arī sabiedrotie un palīdzēja mums vislabākā mērā, kā morāliski, tā materiāli. Karojot pret Bermontu, mūsu karaspēks dega kā nacionālā sajūsmā, tā šķiras naidā pret reakcionāro muižniecību. Latgales atbrīvošanā Sabiedrotie mums vairs nepalīdzēja. Mūsu karaspēkā darbojas gan nacionālā sajūta un arī naids pret sarkano teroru, bet, no otras puses, mūsu karaspēkā un tautā tika vesta propaganda arī par labu šim sarkanam teroram. Mūsu karaspēkam bija jākaro ar ļoti lielu ienaidnieku – veselu lielvalsti – ienaidnieku, kas bija uzvarējis visas baltās krievu armijas. Tikai ar šo uzvaru mēs pierādījām visai pasaulei, ka mums ir pilnīgi noteikta valstiska apziņa, kas nepadodas ne kādiem vilinājumiem ne uz labo, ne kreiso pusi. Ja mēs nebūtu karojuši un uzvarējuši Pad. Krievijas karaspēku, tad mēs nekad nepievienotu Latgali Latvijai un nebūtu arī ieguvuši mieru un drošību no Krievijas puses.”

Pēteris Radziņš bija ne tikai karavadonis šaurāka nozīmē. Viņš bija arī kara politiķis un filozofs. Radziņu interesēja ne tikai karš kā tāds pats par sevi, bet viņa acu priekšā aizvien stāvēja arī kara mērķis. Tāpēc Radziņa rakstos arī katrreiz ir kar filozofiskais attaisnojums un politiskais pamatojums. Savās grāmatās par Latvijas atbrīvošanas karu Radziņš pieskaras āri šī kara tai daļai, kas bija jāved un jāturpina mūsu diplomātijai tur, kur armijas darbs jau bija beidzies. Par to viņš pasaka arī dažu asu vārdu. Tā: mūsu ārpolitikas vadība kara laikā gandrīz neko nav darījusi dažu robežu nodrošināšanai. Ja ar Vāciju savā laikā būtu ātrāk noslēgts miers, tad Liepājas rajonā nebūtu vajadzējis turēt zināmu laiku veselu divīziju. To varēja jau janvārī pārsviest uz Latgales fronti, ar to iegūstot tur noteiktu spēku pārsvaru. – Pamiera un miera noslēgšanas laikā ar Pad. Krieviju ārpolitika neesot izmantojusi to, ko devusi stratēģija. Sarunu laikā politika prasīja stratēģijas drošību frontē, bet tanī pat laikā centās saistīt tai rokas. Pamieru ar Krieviju parakstīja ļoti slepeni. Par to neviens nedrīkstēja zināt. Tas tāpēc, ka pamiers bija daudz vajadzīgāks lieliniekiem, kuriem bija jāved aktīva cīņa vairākās citās frontēs, nekā mums, kas bijām austrumos savākuši pietiekoši spēcīgu armiju. 

Ar sasteigtu pamiera parakstīšanu mēs nekā neieguvām, saka Radziņš. Karaspēku mēs samazināt nevarējām, bet tas bija pēc iespējas, jāpalielina. Armijai bija jāaizsargājas, kā no frontes, tā aizmugures, kur lielinieki pastiprināja propagandu. Daudz enerģijas prāsija ienaidnieka uzbrukumu atsišana un mūsu pašu pastiprinātā izlūku darbība. Bet pa pamiera laiku armijas vadībai pārmeta aktīvo izturēšanos frontē, lai gan tā bija nepieciešama. Šai ziņā gan ārpolitika sapratās ar stratēģiju, bet dažas politiskas grupas, kurām tolaik bija iespaids, to negribēja saprast, - Tā Radziņš.

1920.gada 5.februārī, operāciju laikā ar lieliniekiem, pulkvedi Pēteri Radziņu paaugstināja par ģenerāli. Par nopelniem atbrīvošanas cīņās viņu apbalvoja arī ar Lāčplēša ordeņa 3. un 2.šķiru. Bez tam viņš ir apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa 1. šķiru, Igaunijas Brīvības krusta 1.šķ. 2.pakāpi un ar Igaunijas atbrīvošanas cīņu piemiņas zīmi, ar Francijas goda leģiona ordeņa komandiera krustu, Polijas Virtuti militāri ordeni, Somijas Baltās rozes lielkrusta komandiera ordeni un Zviedrijas Šķēpa ordeņa lielkrustu.

5. P.Radziņa literāriskā darbība

Pēc miera ar Pad. Krieviju, lai gan armijas virspavēlniecība un galvenais štābs vēl darbojās, ģenerāli Radziņu 1920.g. oktobrī atvaļināja no armijas. Palicis par privātcilvēku, Radziņš nodevās militārai rakstniecībai. Tā tagad zināmā mērā bija viņa maizes avots, pieskaitot vēl ienākumus par dažu priekšmetu pasniegšanu militārās mācību iestādēs.

Militārā rakstniecībā Radziņš bija kļuvis pazīstams jau agrākā Krievijā, bet īstā viņa apdāvinātais talants šai nozarē atplauka tikai tagad. Radziņš ir viskompetentākais autors mūsu militārā literatūrā. Viņš publicējis savus rakstus gan speciāli militāros, gan vispārējos izdevumos. Lietpratība, asa domu gaita, koncentrēta un skaidra izteiksme, tāds īsumā var būt slēdziens par Radziņa literārisko darbību. Pirmie Radziņa raksti, galvenā kārtā par militāriem un starptautiskās politikas jautājumiem, parādījās latvju presē tūdaļ, kad bija norimis cīņu troksnis. Latvju sabiedrība tiem sekoja ar dzīvāko interesi un arī ar lielāko ticību, jo miera noslēgšana arvienu bija nākotnes jautājums.

Kad 1920.gada vasarā sarkanā armija iesāka sekmīgu uzbrukumu Polija, arī Latvijā radās savādas bažas, kas notiks ar Latviju, ja lielinieki Poliju galīgi iznīcinās? Kā atbildi uz šīm bažām Radziņš ievietoja armijas laikrakstā „Latvijas Kareivis” garāku rakstu, kurā vispusīgi aprēķināja lielinieku un poļu spēku samērus, kara darbības raksturu, abu armiju vadoņus u.t.t. un nāca pie slēdziena, ka jau drīzā laikā lielinieku armija Poliju atstās daudz steidzīgākā gaitā, nekā tur iegājusi. Šis slēdziens drīz spīdoši attaisnojās. Pirmais ģenerāļa P.Radziņa plašākais darbis ir jau pieminētā grāmata „Latvijas atbrīvošanās karš” – cīņas pret Bermontu un Latgales atbrīvošana, kas divos sējumos iznāca A.Gulbja apgādībā. Šīs grāmatas, kaut arī tur dominē militārspeciālists un zinātnieks, domātas plašākām aprindām un līdz šim ir arī vērtīgākās, lai gan Latvijas atbrīvošanās aprakstu mums tagad ir labi daudz. Ar lielu veiksmi Radziņš tēlo toreizējos apstākļus: armijas organizēšanu, cīņas, vadoņu cerības un šaubas, politisko stāvokli u.t.t. Savās asās domas vadīts, tas droši atmet sīkumus, lai parādītu katra notikuma galveno saturu.

Tālāk atzīmējama Radziņa grāmata „Taktika”, kas iznāca 1923.g. un bija domāta kā mācības grāmata virsnieku kursiem. Sākot ar 1923.g. militāru rakstu krājumā parādās ģen. Radziņa plašais darbs „Kara vadonis”. Pamatojoties uz daudzām kara vēstures atzinām un personīgiem piedzīvojumiem, ģen. Radziņš tur apskata vadoņa uzdevumus un šim pienākumam nepieciešamās īpašības: kara vadonis un masa, kara vadonis un politika u.t.t. Visiem šiem komplicētiem jautājumiem autors devis skaidras un noteiktas atbildes, viesiem sarežģījumiem teicamus atrisinājumus. No Radziņa tālākiem lielākiem darbiem militāros izdevumos atzīmējami viņa raksti „Artilērijas Apskatā” – Artilērijas daudzums un sastāvs, Artilērijas un kājnieku kopdarbība. „Technikas apskatā” – Moderno kaujas līdzekļu iespaids un kara vešanu un „Aizsargā” – Latvijas un Igaunijas ieņemšana no vācu karaspēka 1918.g. jau pieminētās atmiņas par pasaules karu un Jautājums par obligātoriskā kara dienesta saīsināšanu.

Radziņa raksti dienas presē skaitāmi simtos un aptver visdažādākos jautājumus, sākot ar speciāli militāriem un beidzot ar sabiedriskiem. Radziņš rakstījis daudzos laikrakstos: „Latvī”, „Latvijas Kareivī”, Latvijas Sargā” u.c. Viņa militārie raksti galvenā kārtā parādījušies „Latvijas Kareivī”. Šais rakstos, kas skar visas militārās dzīves nozares, spilgti izpaužas ne tikai Radziņa talants, bet arī viņa bagātīgais zināšanu krājums. Ar vienlīdzīgu lietpratību tas raksta par jūras krasta aizsardzību, mūsu tēvijas aizstāvju sagatavošanu savam kareiviskam uzdevumam, valsts aizsardzības jautājumiem, atsevišķa kareivja apmācību, karaspēka praktisko apmācību, aviācijas nozīmi tagadējā karā u.t.t. Starptautiskus un starptautiski militārus jautājumus Radziņš daudz noskaidrojis „Latvī” un agr. „Latvijas Sargā”. Te var atzīmēt tikai dažus: „Mūžīgās miera ilgas”, „No kuras puses mums var draudēt briesmas”, „Itālijas un Grieķijas konflikts” u.c.

Radziņa pēdējais lielākais darbs ar militāri zinātnisku raksturu – „Stratēģijas problēmas pēc pasaules kara piedzīvojumiem”. Šī raksta iespiešanu izsāka militāru rakstu krājums 1928.g. 2.numurā. ģenerālis vairs nepiedzīvoja raksta noslēguma iespiedumu. „Stratēģijas problēmas pēc pasaules kara piedzīvojumiem” ir pirmais plašākais šī jautājuma oriģināldarbs mūsu literatūrā, un tā nodomus it labi izteic ievadā teiktie vārdi: „Katras valsts kara vešanas teorijas pielietošana atkarājas no šīs valsts karaspēka, vadoņiem, no pretinieka, no savas tautas īpašībām, no valsts bagātības, no rūpniecības, valsts ģeogrāfiskā stāvokļa, ceļiem u.c. Tamdēļ citās valsts kara vešanas principu pielietošanu nevar pārnest uz Latviju nepārgrozītā veidā. Bet nepietiek ar to, ka mēs iemācītos zināmu savas valsts kara vešanas teoriju, ir nepieciešami iepazīties ar kaimiņu un sevišķi lielvalstu kara vešanas teoriju, lai tad, salīdzinājumā, varētu labāk novērtēt savu ieskatu pareizību.”

6. Ģenerālis P.Radziņš – armijas komandieris

1924.gada 1.martā ģenerāli P.Radziņu aicināja atpakaļ miera laika armijā un iecēla par armijas komandieri, jo labāka speciālista un piemērotākas personas par Radziņu šim amatam nebija. Armijas komandiera amatā viņš sabija vairāk kā četrus gadus – līdz 1928.g. 25.aprīlim. Šai laikā Radziņš izlietoja visas savas zināšanas un piedzīvojumus, lai no mūsu nelielā miera laika karaspēka izveidotu priekšzīmīgu un disciplinētu armiju. Darbs, ko viņš ziedoja armijai miera laikā, nav saskatāms uzvarās, kā kaujas laukā. Tas, kā saka pulkvedis A.Plesners, ir dienas darbs, kuru jūt un saredz tikai tie pie kā to dara, vai arī tie, kas uzmanīgi vēro mūsu armiju. „Ja nu tie, kas vēl nesen bija mūsu ienaidnieki un nav nekādi mūsu labvēļi arī tagad, savos oficiālos militāros izdevumos pieskaita mūsu armiju apmācības un disciplīnas ziņā pie vislabākām Vakareiropas armijām – tad gan ikvienam būs skaidrs, cik liela daļa pateicības par to pienākas ilggadīgajam armijas komandierim un militārās doktrīnas pamatu licējam – ģenerālim Radziņam.
Bojātās veselības dēļ atstājis armijas komandiera amatu Radziņš uzņēmās virsnieku akadēmisko kursa vadību, bet 1929.g. oktobrī viņu iecēla arī par visu kara mācības iestāžu inspektoru. Tad Radziņš kā liela autoritāte ar visu sirdi atkal nodevās mūsu virsnieku audzināšanas un apmācības darbam.

7. Ģenerāļa cilvēcīgā seja un nāve

Pēteris Radziņš – šis darba ģenerālis – kā cilvēks tomēr bija ļoti noslēgts un savai iekšējai pasaulei nevienu nelaida pārāk tuvu. Radziņš nebija precējies. Kāds viņa labs paziņa, kas drusku tuvāk vērojis ģenerāļa dzīvi, sniedz apm. Šādu Radziņa cilvēcīgās sejas raksturojumu: - Mūžu dienu ieracies darbā, Radziņš nemeklēja sabiedrību. Bet satiksmē ar cilvēkiem, kā īsts eiropietis, vienmēr bija laipns, smaidošs, dzirkstoši asprātīgs. Pret draugiem vaļsirdīgāks, tomēr rezervēts, nekad familiārs. Ne darbā, ne privātās sarunās lieku vārdu neteica. Ja nepiekrita, parasti cieta klusu un ironiski smīnēja, vai īsi un nepārprotami paskaidroja savu viedokli. Viņa atbildes arvienu trāpīja mērķī.

Vienmēr nosvērts un apvaldīts, stingra rakstura cilvēks, viņš prata pārvarēt savu nervozitāti un nenervozēja arī citus. 

– Nekad   neesam redzējuši ģen. Radziņu dusmīgu un uzbudinājumā, - teica viņa bij. darba biedri. – Dažkārt viņš gan izlikās bargs, kad dienests prasīja, bet nekad neļāva dusmām vaļu. Nekad nepacēla balsi, kurā parasti izskanēja tērauda asums.

Bet, lai gan ārēji mierīgs un vienmēr smaidošs, sevī Radziņš glabāja dziļi jūtīgu sirdi. To noskārta tikai daži tuvākie draugi. Kāds atklātībā izteikts asāks vārds šo kaujās rūdīto ģenerāli varēja smagi sāpināt. Bija reizes, kad viņš dienām ieslēdzies savā dzīvoklī un nevienu nelaida iekšā. Neviens nezina, kas tur notika, ko viņš pārdzīvoja savā vientulībā.

Kā vientulis Radziņš dzīvojas atsevišķā dzīvoklī Valdemāra ielā. Un kā vientuli 8.oktobrī 1930.gadā dzīvoklī to atrada arī mirušu. Miris viņš bija ar sirdstrieku ja 7.oktobra vakarā. 11.oktobrī ar lielu militāru godu, daudziem ļaudīm piedaloties sēru gājienā, Latvijas atbrīvošanas cīņu operatīvo vadītāju ģenerāli Pēteri Radziņu apglabāja Rīgas Brāļu kapos, un latvju tauta, pulkveža A.Plensnera vārdiem runājot bija zaudējusi vienu no saviem visievērojamākajiem dēliem.

Atsauces:

[1.] „Latvijas Sargs” Nr. 41, 1930.g. 13.oktobrī
[2.] „Jaunākās Ziņas” Nr.231, 1930.g.
[3.] A.Plesners. – Ģenrālis Pēteris Radziņš – Jaunatnes gada grāmata, 1931.
[4.] Turpat.
[5.] „Jaunākās Ziņas” Nr. 231, 1930
[6.] Jaunatnes gada grāmata 1931
[7.] Latvijas atbrīvošanās karš, I. d. 50.lpp.
[8.] Turpat, 68.lpp.

Avots: Unāms, Žanis. Ģenerālis Pēteris Radziņš. Grām.: Trīs brīvības cīņu vadoņi : Kalpaks; Balodis; Radziņš. Sērija: Jaunais zinātnieks, Nr. 23. Rīga: Valters&Rapa, 1934. 85.lpp.>69.-85.lpp.