Vīksna, M. Zilā burtnīca. Kārlim Bukumam -100. Liesma, 07.04.1984., 2. lpp.

Pavisam nesen 1978. gadā - Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūts saņēma zilu burtnīcu ar folkloras pierakstiem no Valmieras. To pievienoja neskaitāmajām citām burtnīcām ar fonda numuru 23. Sūtītājs bija ilggadējais folkloristu palīgs un līdzstrādnieks Kārlis Bukums. Vēl 1981. gada Dabas un vēstures kalendārā atradām aktīvā korespondenta ziņas par lodveida zibeni, „ uguns pagali”, par avotiem Kocēnos un Rubenē, par dzeguzi mazputniņu ģunģi. Pagājušajā, 1983. gadā Lejasciema novadpētnieks Jānis Kučers folkloristiem nodeva sava Valmieras drauga vēstules. 

6. aprīlī atzīmējam Kārļa Bukuma simtgadi. Un, iepazīstinot ar folkloras fondiem citu republiku zinātniekus, skolēnus un dažādus viesus, blakus Krišjāņa Barona „ dainu skapim”, Lerha- Puškaiša, Ozoliņa Dāvja, P. Birkerta u.c. rokrakstiem kā unikālu parādību folkloristikas vēsturē pirmo min 23. rokrakstu krājumu, Kārļa Bukuma ilgāk nekā pusgadsimtu vākto folkloras bagātību.

Kad 1925. gada 3. septembrī, skolotājas Annas Bērzkalnes ierosināta, savu darbību uzsāka Folkloras krātuve, 22. septembrī pienāca K. Bukuma pirmā vēstule ar teikām par Garrozes ( Garozas ) pagasta nosaukumu un Vaidavas ezera izcelšanos. Jau vairākus gadus centīgais valmierietis bija pierakstījis tautā noklausītas dzīves gudrības. Aizsākās zinātnieku un darbīgā novadpētnieka ražena sadarbība.

Gan hernhūtisma ietekme, gan dedzīgu vācēju trūkums noteica to, ka no visa Valmieras apriņķa „ Latvju dainas” ir mazāk tautasdziesmu nekā no Lielvārdes vai Lubānas pagastiem. No Rubenes „ Latvju dainas” ir tikai 32 vācu mācītāju pierakstītas dziesmas.

Kārlis Bukums atdzīvināja pakluso Valmieras pusi, sevišķi savu dzimto Rubenes, Vaidavas novadu. Viņa vākumā ir vairāk nekā 18000 dažādu folkloras žanru vienību. Līdz pēdējam iesūtījumam vērojama dziļa interese, rūpīga attieksme pret materiālu. Blakus teikām, tautasdziesmām, sakāmvārdiem, mīklām, anekdotēm, ticējumiem, tautas medicīnas materiāliem dotas pierakstītāja piezīmes, vērtējums, norādes par teicējiem, fotogrāfijas.

Plašs ir arī K. Bukuma fonds V. Lāča Valsts bibliotēka ( R. A. 167 ). Šeit bez folkloras materiāliem atrodama čakla novada vēstures un sadzīves pētnieka autobiogrāfija un Bukuma dzimtas dzīves apraksts. Nenovērtējamu palīdzību viņš sniedzis valodniekiem, pierakstot sava novada sinonīmus un frazeoloģismus. Vēsturnieka etnogrāfa, dabaszinātnieka intereses palīdzējušas sameklēt materiālus dažādiem muzejiem. Gara mūža noslēpums meklējams plašajās zināšanās un tautas medicīnas praktiskajā lietojumā. Pat P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs smēlis daudz vērtīgu ziņu no sirma talcinieka, ka viņš sevi bieži pats devējs.

Savu „domu biedru” K. Bukums atrada Dabas un vēstures kalendārā. Jau 1969. gada kalendārs viņu min aktīvāko korespondentu vidū. Kādā vēstulē Bukums raksta: „ Nezinu, vai līdz rudeņam nodzīvot varēšu un Dabas un vēstures kalendāru redzēšu.”

Savā nerimtīgajā un darbīgajā mūžā Bukuma tēvs piedzīvo arī vilšanos, citu cilvēku neatsaucību, nevērību. Daudzkārt nobriedusi apņemšanās pamest savu daudzpusīgo talcinieka darbu, bet mīlestība uz tautas senatni, atbildība nākamo paaudžu priekšā Kārlim Bukumam liek pārdzīvot savu cilvēka mūžu ( 1884- 1979 ) un turpināt dzīvot jau otrajā gadu simtā.

M. Vīksna, A. Upīša Valodas un literatūras institūta jaunākā zinātniskā līdzstrādniece