Voldemāra Sedlenieka (1905–2004) atmiņas par saviem tuviniekiem

Šai atmiņu rakstā sniegtas Voldemāra Sedlenieka (02.08.1905.–24.04.2004.) atmiņas par saviem tuviniekiem, kuras tas nodiktējis savai vecākajai meitai Grietai (dz.Sedleniece). Tās rakstītas divos piegājienos – sāktas 2001.gada 3.martā un pabeigtas 2003.gada augustā. Pēcāk tās papildinātas ar pašas Grietas un arī jaunākās meitas Aldas (dzim. Sedleniece) atmiņām. Apkopojis Voldemāra mazdēls Vilnis Strods.

Voldemāra māte Anna Sedleniece dzimusi “Kalnmunās” Rozēnu pagastā ap 6 km no Igaunijas robežas. Māja piederēja kungam. Ģimenē bija 5 dēli: Jēkabs (vēlāk viņam piederēja Īģes dzirnavas), Ādams, Juris, Tenis un Jānis, kā arī 1 meita Anna. Tēvs bija Mārtiņš Sedlenieks (apglabāts Alojas kapos blakus Īģes dzirnavu onkuļiem). Viņi rentēja šo māju no kunga.

1905.gadā Mārtiņš gājis uz buntavnieku sapulci un tādēļ 1914.gadā kungs izlicis viņus no “Kalnmunām.”

Jēkabs kopā ar Ādamu nopirkuši Īģes dzirnavas par 6600 rubļiem cara naudā, it kā no repatriējuša vācieša. Naudu bija sakrājuši, dzīvojot “Kalnmunās,” kur nodarbojās ar galdniecību, gatavoja ratus un ragavas pārdošanai. Abi bijuši vecpuiši.

Teni un Jāni kungs bija ievērojis un aizsūtījis uz skolu Svētciemā, kur viņi izmācījās par muižkungiem. Pēc skolas Tenis aizbrauca uz Apguldes muižu strādāt, bet Jānis aizbrauca strādāt uz Krieviju, uz Orlu par muižkungu. Tenis tad jau bija precējies.

Kad sākās I Pasaules karš, gan Teni, gan Jāni iesauca cara armijā. Juris bija precējies un palika dzīvot “Kalnmunās.”

Kad nodibinājās Latvijas valsts, brāļi pārbrauca mājās un apmetās visi Īģes dzirnavās. Tad Jānis aizgāja Liepupes muižā par pārvaldnieku. Tenis strādāja kā koku brāķeris, sakrāja naudu un nopirka Vīķu muižā kalpu māju.

Par Eglīšu ģimeni 

Anna apprecējās ar Frici Eglīti, un aizgāja dzīvot uz Rozēnu “Burtniekiem” (tagad māja noplēsta).

Latvijas laikā, kad notika zemes reforma, veciem rentniekiem piešķīra mājas. Tad “Kalnmunas” dabūja atpakaļ un tur aizgāja dzīvot Juris Sedlenieks.

Eglīšu ģimenē bija 7 bērni: Jānis, Fricis, Valdis, Voldemārs, Rūdis, Marta, Antonija.

Jānis Eglītis uzbūvēja Rozēnos māju “Vīganti.”

Fricim Eglītim 1 meita, kas tagad jau mirusi. Fricis ar ģimeni 1949.gada 25.martā tika izvests uz Sibīriju.

Voldemārs Sedlenieks (toreiz Eglītis) dzimis 1905.gada 2.augustā Friča un Annas (dzim. Sedlenieks) ģimenē kā 4.dēls. Voldemārs skolā sāka iet no 7 gadiem. Rozēnu skolā. Skola atradās 7 km no mājas, tāpēc dzīvoja internātā. Tur izgājis skolā 4 klases.

Anna Eglīte, Voldemāra māte mirusi 1914.gada 18.jūnijā un apglabāta Alojas kapos.

Pēc mātes nāves no 1916.gada maija Voldemārs sācis dzīvot pie onkuļiem Īģes dzirnavās. Vēlāk Jēkabs Sedlenieks Voldemāru adoptējis kā audžudēlu un pārrakstījis savā uzvārdā – Sedlenieks (ieraksts Alojas baznīcas grāmatā N. 14549 3.d. Nr9. 122.lpp.).

Kad Voldemārs sācis dzīvot Īģes dzirnavās, viņš vienu ziemu gājis vēl Mazsalacas draudzes skolā (skolu cēlusi Mazsalacas draudze). Skolā viņam nav paticis, tāpēc vairāk tur viņš nav gājis. Sācis dzīvot mājās, audzis par saimnieku un dzirnavnieku Īģes dzirnavās.

Par saimniecību “Īģes dzirnavas”

Zeme dzirnavām nav piederējusi, tāpēc nomājusi no kaimiņa mājām “Reinām” 6 pūrvietas (2 pūrvietas ir apmēram 1 hektārs). Amatnieku saimniecībai, kādas bija dzirnavu mājas, agrārajā reformā zeme netika dota. Saimniecībā turēja 2 slaucamas govis, 1 cūku un 1 zirgu. Sienu pļaut gājuši uz kaimiņu mājām “Kabiem.” Vēlāk, kad Voldemārs apprecējies ar Mirdzu Ritmani, tad sienu pļāvuši Rozēnu “Sačos,” jo šī māja piederēja Mirdzas brālim Edgaram Ritmanim.

Govis kādreiz ganījuši arī pa mežu, kā atceras Voldemārs. Dzirnavas, protams, mala miltus, un, tā kā apkārtnē citu dzirnavu nebija, tad darba pietika. Takse jau gan Voldemāram likusies zema: par 100 kg miltu samalšanu ņēma 10 santīmu. Bet apkārtnē bijušas arī lielas mājas, kur lopiem izbaroja pat 100 kg miltu pa dienu. Ja jau tāds pieprasījums, tad jau sava iztikšana arī no malšanas sanākusi.

Dzirnavām bija 3 gaņģi:

• rudzu miltiem un lopbarības miltiem;
• miežu putraimiem;
• bīdeļmiltiem un mannas putraimiem.

Voldemārs bijis arī biedrs Aizsargu organizācijā un 1934.gada 15.maijā Ulmaņa apvērsuma dienā bijis izsaukts uz Rīgu, bet nekādās aktivitātēs nav piedalījies, jo viss bijis mierīgi.

1937.gada maija beigās Voldemārs apprecējās ar Mirdzu Ritmani (dzim. 1909.gada 9.augustā). Mirdzai pūrā bija 1 govs un mēbeles (2 gultas, skapis, apaļais galds, spogulis u.c.).

Tur, Īģes dzirnavās 1938.gada 15.martā piedzimu es, Grieta Jermaka (dzim. Sedleniece,  šo atmiņu pierakstītāja) un 1939.gada 27.martā mana māsa Alda Strode (dzim. Sedleniece, šo atmiņu papildinātāja).

1940.gada 17.jūnijā Latvijā ienāca krievi. Sedlenieku ģimene no Īģes dzirnavām pārcēlās uz Alojas pagasta “Upītēm” (māja piederēja Mirdzas tēvam Jēkabam Ritmanim), ko viņš bija novēlējis savam vecākajam dēlam, Mirdzas brālim Ādolfam Ritmanim.

“Upītēs” pienāca arī lielā cilvēku izvešana uz Sibīriju 1941.gada 14.jūnijā, bet jau 1941.gada 22.jūnijā Latvijā sākās vāciešu karš pret krieviem.

Par Juri Sedlenieku, Voldemāra mātes Annas brāli

Palicis saimniekot Rozēnu “Kalnmunās” (viņam Staiceles kapos ir pašā centrā liels piemineklis). Jurim bijušas 2 meitas: viena agri mirusi, otru apprecējis “Ķirķu” māju saimnieks (māja ceļā no Staiceles uz Vīķiem). Juris Sedlenieks dzimis 1867.gadā, miris 1940.gada aprīlī. Sieva Kristīne mirusi 1945.gadā.

Par Ritmaņu dzimtu 

Jēkabam Ritmanim (Mirdzas tēvam) bijusi 1 māsa, kas agri mirusi un atstājusi meitiņu Jūliju. Jēkabs bijis Jūlijas aizbildnis, un viņa pēc mātes nāves dzīvojusi “Upītēs” kopā ar aizbildņa bērniem. Jēkabs bija precējies ar Viktoriju Daigu no Matīšu pagasta. Viņu ģimenē auga 4 bērni: Ādolfs, Lidija, Mirdza un Edgars.

Kad Jūlija izauga, viņa apprecējās ar Teodoru Slotiņu un dzīvoja ģimenes mājā Ungurpils centrā. Vīru Teodoru Voldemārs atceras kā lielu joku plēsēju un aktieri. Viņu ģimenē bija 1 meita Nellija (apglabāta Alojas kapos).

Jēkabam Ritmanim bijis arī viens brālis, kas dzīvojis Rīgā, bijis izmācījies par kalēju un vēlāk nopircis māju aiz Rūjienas. Apglabāts Rūjienas kapos. Brālim bijuši divi dēli, viens it kā dzīvojis un uzcēlis māju Valmierā.

Jēkabs bijis ļoti uzņēmīgs un gudrs saimnieks savā ģimenē. Viņš bērnus sūtīja mācīties Rīgas skolās. Abas meitas – Lidija un Mirdza mācījās Viļa Olava privātajā komercskolā (ēka atrodas Rīgā, A.Čaka ielas ??? numurā), ko pabeidza 1930.gadā. Dēls Ādolfs arī iestājās, bet ilgi tur nemācījās disciplīnas pārkāpumu dēļ. Lai saimniecībā būtu labi ienākumi, bija iegādāta lauksaimniecības tehnika: labības kuļmašīna, dēļu zāģēšanas gateris u.c.

Jēkabs bija sagādājis katram no 4 bērniem savu māju laukos, bet Rīgā Palisādes ielā (tagad Krāslavas iela ???) viņa īpašumā bija 2 mājas. Vectēvs savu māju “Upītes” bija novēlējis vecākajam dēlam Ādolfam (krievu 1940.gada okupācijas laikā slēpās Lietuvā).

Smagas slimības dēļ Jēkaba Ritmaņa dzīve aprāvās pusmūžā – 1938.gadā (tajā gadā piedzima viņa pirmā mazmeitiņa Grietiņa), bet vecmāmiņa Viktorija dzīvoja “Upītēs” krievu okupācijas laikā un pēkšņi vienā 1954.gada naktī aizmiga. Abi vecvecāki apglabāti Alojas kapos.

Par Ādolfu

Ritmaņu vecākais dēls Ādolfs bija precējies ar Fanniju no Akmenes. Kad 1940.gadā draudēja krievu iebrukums, viņš slepeni ar ģimeni pazuda no Latvijas. Vēlāk, kad Latvijā dzīve bija kļuvusi mierīga, viņš atgriezās un dzīvoja Lietuvas pierobežā. Ādolfa ģimenē uzauga 2 dēli: Ziedonis un Jēkabs. Ziedonis padomju laikā izmācījās par ārstu (strādāja Ventspils slimnīcā par LOR), bet Jēkabs – par vetārstu. Ziedonis joprojām dzīvo Ventspilī, bet Jēkabs dzīvoja Skaistkalnē (miris pirms 3 gadiem). Ādolfs, Fannija un Jēkabs apglabāti Dobeles kapos.

Lidija apprecējās ar Antonu Mendi un dzīvoja Skaņkalnes pagasta “Mendēs,” viņu ģimenē bērnu nebija. Abi apglabāti Alojas krievu kapsētā, jo Antons bija pareizticīgs.

Mirdza apprecējās ar Voldemāru Sedlenieku no Īģes dzirnavām. Visu mūžu dzīvoja tēva mājā “Upītēs.”

Edgars no tēva mantoja lauku māju “Sači” netālu no igauņu robežas. Kad krievi okupēja Latviju, viņš tika nosūdzēts it kā par kalpošanu vāciešiem. Par to Edgaru nosūtīja 25 gadu apcietinājumā uz Sibīriju (Ufu). Pēc daudziem izsūtījuma gadiem viņš ļoti vārgs atgriezās Latvijā, apprecējās un dzīvoja Valmierā. Būdams ļoti strādīgs, viņš uzcēla Valmierā ģimenes māju un uzaudzināja dēlus – Vilni un Valteru. Vilnis strādā Valmierā par autobusu šoferi, bet Valters mira 19?? gadā autoavārijā.

Par 1940.gada krievu okupāciju

Krievi ienāca Latvijā 1940.gada 17.jūnijā. Lieli satricinājumi sākumā nenotika. Obligāti bija jādod zirgi krievu armijai. Arī no toreizējām mūsu mājām Alojas pagasta “Upītēm” bija jādod viens zirgs.

Mēs esot devuši vienu pastīvu klibiķi, kuru mūsu kaimiņš Laufmanis no „Lojiņām” aizvedis uz Valmieru. Valmierā tur viņi turēti vairākas dienas. Tad labākie zirgi paņemti, bet mūsu kleperis atvests atpakaļ mājās. “Slangu” māju (Alojas pagastā) saimnieks (Intas Eglītes tēvs) ar savu zirgu patvaļīgi no Valmieras gribējis atgriezties mājās un par tādu patvaļu nošauts uz vietas.

1941.gada 14.jūnijā notika liela cilvēku izvešana uz Sibīriju.

1941.gada 22.jūnijā sākās II Pasaules karš (karš gan jau bija sācies agrāk Eiropā, bet šajā datumā Vācija uzbruka Padomju Savienībai).

Vācu okupācija

1941.gada 1.jūlijā Rīgā ienāca vācieši. Obligātas bija nodevas jaunajai iekārtai, kas bija jānodod katrai saimniecībai. Kā stāstīja man onkulis Antons Mende, tad bijusi jānodod arī gaļa, bet Antonam nav bijusi iespēja atlicināt gaļu nodevai. Viņam ļoti patika lasīt sēnes un tur pie viņu mājām Mazsalacas pagasta „Mendēm” ir brīnišķīgs mežs, tik jauks, ka pa to var staigāt pat čībās. Tajā gadā bijusi liela sēņu raža, un viņš bijis salasījis vairākas mucas sēņu. Onkulis aizbraucis uz Mazsalacu un pateicis tam pārvaldniekam (vai kā viņu tur toreiz sauca), ka gaļas nav, bet ir sēnes. Augstais priekšnieks piekritis un Antons aizvedis uz Mazsalacu 2 mucas sēņu. Līdz ar to nodeva bija nokārtota.

Kad vācieši karā sāka just lielus zaudējumus un krievu armija tuvojās Latvijai, bija jābrauc sargāt pa naktīm tilti, lai partizāni tos nenomīnētu. Tā no „Upīšu” mājām 1 cilvēkam bija jāiet sargāt tilti. Voldemārs no tā visādi izvairījies, aizsūtot kalpu (vācu laikā saimniecībā varēja turēt kalpus) laukstrādnieku. Un labi bija, ka tā izvairījās, jo, kad ienāca krievi, šos tiltu sargātājus arestēja.

1944.gada 12.oktobrī vācieši atstāja Rīgu un Latvijā ienāca Krievs. Kā stāstīja man farmaceite kolēģe Anna Jirgensone, kas toreiz bija jaunkundze, tad šis rudens bijis tik silts, ka tajās dienās vēl varēja staigāt vasaras kleitās. Visi purvi un meži bija sausi, visi grāvji izžuvuši, kas atviegloja krieviņiem nākt šurp pa visām pļavām bez kāda ceļa.

Arī daudzi latvieši toreiz aizbrauca līdzi vāciešiem. Mūsu kaimiņi arī runāja par aizbraukšanu un aicināja arī mūs līdzi, bet tā kā mēs bijām tik maziņi, mamma ar tēvu neriskēja un palika Latvijā.

No mūsu māju “Upītes” kaimiņiem daži saimnieki ar ģimenēm bija devušies uz Kurzemes pusi ar nolūku nokļūt uz kuģa un tālāk tikt uz ārzemēm, bet pēc neliela laika atgriezās atpakaļ savās mājās (piem., „Lauru” saimnieki).

Grieta stāsta par kolhoza dibināšanu un deportāciju 1949.gada 24.-25.martā

1949.gadā mēs ar Aldu mācījāmies Vīķu pamatskolā 3.klasē. Skolā bija 4 klases un 2 skolotāji – Alma un Antons Martinsoni. Skolā sākām iet 1946.gada rudenī Vīķos, kas bija 7 km no mūsu mājām. Mamma mūs sūtīja uz Vīķiem, bet ne uz Alojas skolu, jo Vīķos bija labāki sadzīves apstākļi (ēkā bija kanalizācija, katram savs skapītis ēdamlietām, kopgalds pusdienā, gultas nebija jāved no mājas, bet bija kopmītnē). Dzīvojām kopmītnē visu nedēļu. Skola bija iekārtota Vīķu muižā, skaistā sarkanu ķieģeļu ēkā, 2 stāvi, Salacas krastā. Apkārt bija liels parks, kur rudeņos pēc stundām spēlējāmies. Dzīvošana kopmītnē pirmo gadu bija skumīga, ļoti gribējām tikt mājās un apskaudu bērnus, kuri katru vakaru pēc stundām varēja aiziet uz savām mājām. Bērnu kopmītnē nebija daudz – ap 20. Arī klasītes bija nelielas – ap 15 bērnu katrā.

Ļoti pārdzīvoju 1949.gada izvešanu. No rīta pamodāmies kā parasti ap 7:00, un mūsu mamma jau bija atbraukusi uz skolu ar zirgu mums pakaļ, lai vestu mūs uz mājām, jo sākusies bija izvešana uz Sibīriju. Bija atbraucis arī kalps Iesalnieks no Krogzemju dzirnavām (mums kaimiņmāja) pakaļ Mirdzai Priedei, kas bija dzirnavu īpašnieku meita, jo mājās jau bija ieradušies čekisti uz izvešanu (to uzzinājām vēlāk). Tā pārbraucām mājās, ceļš bija slikts – tāds kā atkusnis. Mamma jau bija šo to sapakojusi, jo neviens no mums nezināja, kuru ņems, kuru ne.

Tā lielās bailēs pavadījām 2 vai 3 dienas, skatoties uz lielceļu, vai mūsmājās neiegriezīsies smagā vaļējā automašīna ar čekistiem, bet šoreiz gāja secen un palikām visi kopā savās mājās.

Tūlīt pēc izvešanas notika iedzīvotāju sapulce, ko vadīja partorgs Zariņš. Viņš uzrunājis sanākušos, ka jādibina kolhozs. Visi tā bija iebaidīti, ka vienbalsīgi nobalsoja par kolhozu. Pirmais kolhozs mūsu galā bija neliels un saucās „Īģe.” Priekšsēdētājs bija vietējais, uzvārdā Puroms.

Inventārs un lopi bija jānodod kolhozam. Mēs nodevām 2 zirgus un 5 vai 6 govis. Mūsu “Upītes” māju kūtī izveidoja zirgu fermu. Mamma uzņēmās būt par zirgkopi, bet visus galvenos darbus jau veica tēvs. Mūsmājas zirgu fermā bija ap 14 zirgiem. Mūsu nodotais zirgs vārdā Riksis bija labs rikšotājs, un visi viņu labprāt ņēma, ja bija kur jābrauc.

Otrs zirgs Maksis bija maza auguma, bet jo sliktāks ceļš, jo viņš ātrāk skrēja. Mūsu kaimiņš Laufmanis no „Lejiņām” nodeva zirgu Maiga, kas bija tik kūtrs, ka rikšot nevarēja piedabūt ne ar kādu pātagu.

Govju ferma bija „Kalnkrogzemjos,” un lopus kopa Timmermaņu ģimene. Vēlākajos gados nebija, kas lopus gana un visiem pēc kārtas bija jāiet ganos, bet tad jau ferma bija Krogzemju dzirnavu kūtī. Arī mēs ganījām savu kārtu, kādas 2 vasaras tā bija. Atceros, ka viena vasara bija ļoti lietaina, kājās bija pastalas, ko taisījis tēvs. Citu apavu nebija. Jāgana bija pa meža malu, tāda kā aizaugusi pļava. Gadījās, ka kāda govs iegāja mežā dziļāk, un, kad jādzen mājās, tad bija lieli uztraukumi kamēr sameklējām visas. Bija tā ap 20 govīm. Vienreiz pārdzinām mājās un 1 govs trūka, un tā bija grūsna. Tad nu kopējas gāja meklēt un pļavā bija piedzimis teliņš. Mūs jau gan par to nesodīja, kad ganījām pa pļavām vai tīrumiem, tad bija viegli. Lai pavadītu laiku, kāpām kokos, griezām koku mizās vārdus. Parasti ganos gājām abas ar māsu, jo vienai būtu bail.

Mana tēva Voldemāra stāstījums par savām bērnības mājām „Burtnieki” Rozēnos

Viņa tēvs Fricis zvejojis zivis Salacas upē, kas tecējusi gar „Burtnieku” mājām. Upei pāri bijis ierīkots tāds akmens krāvums ar vienu atveres vietu, kur priekšā likts murds. Viņi zivis ēduši katru dienu, ko nav varējuši paņemt muižā, tās ēduši paši. Viņš zvejojis priekš Rozēnu muižas, par ko muižkungs atlaidis zemes renti. Pavasaros bijis daudz sapalu, ko sālījuši pat mucās priekš ziemas. Viņš atceras, ka ziemā labi garšojušas šīs sālītās zivis ar sausiem kartupeļiem. /18.01.2004./

Par mežabrāļiem

1944.gada 12.oktobrī vācieši atstāja Rīgu. Tad bijis tik silts rudens, ka vēl oktobrī varējuši iet plānās kleitās, ko arī darīja krievu armijas apsveicējas ar puķēm (pēc nostāstiem no maniem vecajiem darba biedriem aptiekā).

Krieviem ienākot Latvijā, ļoti daudz latviešu iegāja mežā, jo cerēja, ka Krievs ilgi nenoturēsies, un tad viņi nāks laukā un būs varoņi. Bet krievu diktatūra ievilkās!

Tā kā mūsu mājas „Upītes” atradās pie Īģes upes un otrā pusē bija liels, liels tā saucamais Ķiļļu mežs (nosaukums no mājām “Ķilles,” kas bija dziļi iekšā mežā un tajās dzīvoja mežsargs Rozenbergs), kas stiepās kādus 10 km uz Mazsalacas pusi, tad mūs bieži apciemoja cilvēki no meža (saucamie mežabrāļi, kas bija uzticīgi brīvai Latvijai). Viņiem vajadzēja ēst, un mūsu vecāki tik cepa maizi, adīja zeķes un deva vīriem.

Par šādu soli no jaunās krievu valdības draudēja vai nu nošaušana turpat uz vietas, vai ilgs ceļš Sibīrijā.

Bet mūs Dievs pasargāja. Uznāca ziema, un kur tu cilvēks liksies, vēl arī tāpēc, ka sniegā pēdas labi redzamas. Tad nu notika liela mežu ķemmēšana un visus saņēma ciet. Vēlāk Valmieras cietumā nošāva, bet gods šiem vīriem, ka viņi mūs nenodeva par palīdzību ar maizi un drēbēm.

Arī šie mežabrāļi rīkojas bieži nežēlīgi un šāva tos saucamos „partorgus.” Tie bija no Krievijas iesūtīti cilvēki. Katrā ciemā tāds bija, kas sekoja, lai nebūtu pretošanās krievu valdībai. Šie mežabrāļi nešāva tuvējā dzīvošanas apkārtnē, bet gan tālāk – Pāles pagastā.

Par darbu kolhozā

Katram kolhozniekam gadā bija jānostrādā noteikts darba dienu skaits, tas nozīmēja, ka vasarā gandrīz katru dienu bija jābūt darbā. Ja gadā nesanāca šis darbadienu skaits, tad varēja sodīt atkal ar cietumu vai Sibīriju.

Mēs, bērni, arī palīdzējām grābt sienu pa krūmu pļavām kopā ar mammu, lai padarītu vairāk un būtu vairāk darbadienu.

Vēlāk mūsmājās “Upītēs” ielika kolhoza zirgus, un mamma uzņēmās kopt zirgus, tad jau darba dienas (vai izstrādes dienas) nāca regulāri. Cilvēks jau tā bija noslogots kolhoza darbā, ka viņam nepalika laika sapļaut savai govij sienu (atļāva turēt tikai 1 govi). Savas piemājas saimniecības darbi bija jādara pa vakariem vēlu, vēlu.

Dzīvojām trūcīgi, naudas bija ļoti maz. Pirkām tikai maizi un cukuru, bet pārējo uzturu ieguvām savā saimniecībā – tas bija, kad gājām skolā un dzīvojām kopmītnē.
Mans tēvs stāstīja gadījumu no kolhoza kopsapulces, kas parasti bija gada beigās, un tur novērtēja gada rezultātus. Un tai sapulcē viens vīrs bija atļāvies bilst, ka grūti dzīvot, maz nopelnot. Tad atbilde bijusi, ka varot aizsūtīt uz vietu, kur varēšot nopelnīt vairāk, ja jau te esot slikti. Vairāk jautājumu nav bijis. Tā, lūk!

Par darbu kolhoznieki gada beigās saņēma niecīgu samaksu. Atceros, ka bija pat 4 kapeikas par izstrādes dienu un pāris maisu graudu. Par kolhozu priekšsēdētājiem iecēla no augšas padomju varai uzticīgus cilvēkus, bet ne saimniekotājus. Kolhozi grima aizvien lielākā nabadzībā, tādēļ tos beigās pārveidoja par sovhoziem, kas stāvokli nedaudz uzlaboja.

1954.gadā nomira vecmāmiņa Viktorija (mammas māte), un mums nebija naudas, lai nopirktu zārku. Tad atceros, ka mamma aizbrauca pie savas māsas Lidijas uz „Mendēm” (jo tiem nebija bērnu un drusku naudas bija). Tad vecmāmiņu arī apglabājām Alojas kapos.

Par Sedlenieku ģimeni (atminas Alda Strode, dzim. Sedleniece)

Sedlenieku ģimenē bija 5 cilvēki:
    tēvs Voldemārs (dz. 1905.g.), Jēkaba Sedlenieka dēls;
    mamma Mirdza (dz. 1909.g.), Jēkaba Ritmaņa meita;
    meita Grieta (dz. 1938.g.), vēlāk uzvārdā Jermaka;
    meita Alda (dz. 1939.g.). vēlāk uzvārdā Strode;
    dēls Viesturs Jēkabs (dz. 1943.g.).

Sākot ar 1940.gadu mēs dzīvojām Alojas pagasta “Upītēs” (pirms tam Īģes dzirnavās), kas bija mammas tēva Jēkaba Ritmaņa mājas (vēlāk tās mantoja mammas brālis Ādolfs). Pie mājas bija ap 40 ha aramzemes. Garām tecēja Īģe – plata un dziļa upe (Salacas pieteka). Atceros, ka beži svētdienās pie mums brauca Vīķu skolotājs Antons Martinsons un kopā ar tēvu īrās laivā, vilka ārā pa nakti ieliktos tīklus ar zivīm un makšķerēja. Upe meta līkumus, tajos bija līcīši, kur ziedēja visdažādākās puķes. Visapkārt bija skaista daba.

Kad notika lielā cilvēku izvešana 1949.gada 25.martā un nodibināja kolhozus, dzīve kļuva ļoti grūta. Īģes upe izžuva sekla un šaura, jo Krogzemju dzirnavu saimnieki Priedes tika aizvesti, dzirnavas izpostītas, dambis sagruva, ezers aizauga.

Cilvēki bija iebaidīti, kolhozā nevēlējās strādāt. Tādēļ arī mēs, kad 1957.gadā pabeidzām Alojas Ausekļa vidusskolā 11.klasi, nolēmām doties uz Rīgu, lai iestātos kādā augstskolā.

Mūsu ģimene bija vidēji pārtikusi, jo tēvs bija ļoti strādīgs, mamma saimniekoja mājā un sekoja mūsu skolas gaitām. Viņa bija izglītota – 1930.gadā Rīgā beigusi Viļa Olava privāto komercskolu. Par galveno uzdevumu ģimenē viņa uzskatīja dot iespēju bērniem iegūt labu izglītību. Es un māsa Rīgā 1957.gadā kārtojām iestājeksāmenus un iestājāmies augstskolās: Grieta – Rīgas Medicīnas institūtā, es – Latvijas Valsts universitātē. Centīgi mācoties, 1962.gadā Grieta ieguva farmaceita diplomu, bet es – fizikas skolotājas diplomu.

Kad sākām darba gaitas, nodibinājām ģimenes. Grieta apprecējās ar skolas biedru Pēteri Jermaku un 1964.gadā viņu ģimenē piedzima mūsu vecākiem pirmā mazmeita Agita.

Es, Alda, apprecējos vēlāk ar dobelnieku Valdi Strodu un mums piedzima dēls Vilnis (1968.g.).

Viesturs pēc Alojas Ausekļa vidusskolas beigšanas arī iestājās augstskolā un apprecējās ar Airu Rambu no Staiceles “Karogu” mājām. Viņu ģimenē izauga 3 bērni – Ginta, Santa un Jānis (tagas saimnieko vectēva mājā Staiceles c. “Karogos”). Viesturs agri nomira no vēža 1988.gada 13.oktobrī.

Mamma Mirdza nomira padomju laikā 1974.gadā, kad cilvēkiem laukos nebija iespēju saņemt asinsspiedienu pazeminošas zāles.

Tēvs Voldemārs nodzīvoja gandrīz 100 gadus, pateicoties veselīgam dzīvesveidam lauku vidē un mierīgai dabai.