Zaķis, Juris. Kā Roņu sala tika igauņiem. Historia.lv (23.04.2021)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 23.04.2021

Roņu sala 1855.g. kartē. Avots: http://entsyklopeedia.ee/article_eng/ruhnu_on_the_old_maps1
Roņu sala 1855.g. kartē. Avots: http://entsyklopeedia.ee/article_eng/ruhnu_on_the_old_maps1

Latvieši joprojām izjūt nostalģiju pēc Roņu salas, kurai pēc „tiesas un taisnības” vajadzēja būt mūsējai. Kāpēc mūsējai?

Pirmkārt, jau sava ģeogrāfiskā novietojuma dēļ – tā atrodas Rīgas jūras līcī tuvāk Latvijas nevis Igaunijas krastiem. Turklāt, novelkot taisnu līniju no Ainažiem uz Irbes jūras šaurumu, tā atrodas mūsu pusē, tātad ūdeņos, kuriem pēc starptautiskajiem noteikumiem vajadzētu būt mūsu teritoriālajiem ūdeņiem. Interesanti, ka balstoties uz šādiem formālas loģikas apsvērumiem, savā laikā ASV izdota karte, kurā sala iezīmēta Latvijas robežpusē - karte tiek glabāta salas muzejā.

Otrkārt, vēsturiski roņsaliešu dzīve gadsimtiem ilgi vairāk ir bijusi saistīta ar Latvijas nevis Igaunijas teritoriju. Livonijas laikā sala ir bijusi Rīgas domkapitula īpašums, no 1434.gada tā piederēja Kurzemes-Piltenes bīskapijai un to pārvaldīja Ģipkas soģis. Salinieku krimināllietas izsprieda Kurzemes tiesa, draudzes mācītājs dzīvoja Kurzemē (Ārdavā). No 1621. līdz 1660.gadam sala piederēja Kurzemes hercogistei. Pēc Ziemeļu kara tā ietilpa Vidzemes guberņā. 1783.gada teritoriāli administratīvās reformas rezultātā Vidzemes guberņa tika sadalīta deviņos apriņķos. Roņu sala ietilpa Sāmsalas (Ārensburgas) apriņķī, taču neskatoties uz to, šajā laikā un arī vēlāk līdz pat Otrajam pasaules karam salinieku saimnieciskā dzīve tradicionāli bija saistīta ar Rīgas tirgu. 1911.gadā ierīkotā telegrāfa stacija uzturēja sakarus ar Rīgu.

Roņu sala. Fragments no Matīsa Siliņa "Latviešu apdzīvotās zemes karte pēc visjaunākiem karšu materiāliem un paša krātām ziņām", 1901.

Un tomēr, kad pienāca laiks novilkt skaidru robežu starp abām jaunveidotajām valstīm, tā tika noteikta par labu Igaunijai. Kāpēc? Lai to saprastu, jāmēģina iedziļināties tā laika vēsturiskajos notikumos, jo Roņu salas piederības jautājumu nevar apskatīt atrauti no vēsturiskā konteksta un robežu noteikšanas procesa visā Latvijas-Igaunijas robežas garumā.

Vēsturiskais fons

Pirms Pirmā pasaules kara latviešu un igauņu tautu dzīve ritēja ļoti līdzīgi, bet karš jau no paša sākuma iezīmēja atšķirības, kas vēlāk radīja priekšnoteikumus tam, ka sarunās par robežlīgumu Igaunija atradās daudz izdevīgākās izejas pozīcijās nekā Latvija.

Jau kara pirmajos mēnešos Austrumprūsijā, Mazūru ezerainē un Augustovas mežos aizgāja bojā desmitiem tūkstošu latviešu, kas bija mobilizēti Latvijas teritorijā formētajos krievu armijas korpusos un divīzijās tūlītējai nosūtīšanai uz fronti. 1915.gada pavasarī fronte sasniedza Latviju un līdz rudenim Kurzemes un Zemgales lielākā daļa bija okupēta, simtiem tūkstošu bija devušies bēgļu gaitās. Un atkal tūkstoši krita latviešu strēlnieku pulkiem aizstāvot Rīgu. Zeme bija izpostīta un sašķelta, tauta noasiņojusi un izkliedēta, zaudējusi lielu daļu no sava dzīvības spēka.

Tajā pašā laikā Igaunija no tiešas kara darbības necieta. Igauņu karavīri gan dienēja dažādās Krievijas armijas vienībās (tajā skaitā arī latviešu pulkos bija vairāk kā tūkstotis igauņu), bet nacionālo karaspēka vienību viņiem nebija un dzīvā spēka zaudējumi nebija tik sāpīgi. Vēlāk izkaisītos karavīrus igauņi centās sapulcināt dzimtenē zem saviem karogiem, organizējot nacionālās vienības.

Igauņiem bija vēl viena svarīga priekšrocība. 1917.gadā pēc Februāra revolūcijas viņi panāca, ka Krievijas Pagaidu valdība 12.aprīlī Igaunijas guberņai pievienoja igauņu apdzīvotos Pērnavas, Vīlandes, Veru un Tērbatas apriņķus, kuri līdz tam ietilpa Vidzemes guberņā. Vēl vairāk – 29.novembrī Igaunijas guberņai pievienoja Narvu, kas līdz tam bija Pēterburgas guberņas sastāvā. Tādējādi pirmo reizi vēsturē visa igauņu apdzīvotā teritorija tika apvienota vienā nacionāli teritoriālā vienībā ar zināmām pašpārvaldes tiesībām.

Skats uz Roņu salu no lidmašīnas. 2015. Avots: https://commons.wikimedia.org/wiki/File:Ruhnu_island.jpg

Pēc Oktobra apvērsuma Igaunijā tāpat kā Latvijas neokupētajā daļā vara nonāca boļševiku rokās. Bet pasaules karš turpinājās. Juku novājinātā Krievija nespēja noturēt fronti un ievadījaa miera sarunas ar Vāciju. Tās bija nesekmīgas, kādēļ 1918.gada 18.februārī vācieši uzsāka vērienīgu ofensīvu visā frontes garumā. Boļševiki panikā bēga. Igaunijā izveidojās varas vakuums – sarkanarmieši bija projām, vāciešu vēl nebija. To nekavējoties izmantoja igauņi un 24.februārī proklamēja Igaunijas neatkarību. Būtībā tas gan bija tīri simbolisks akts, jo jau otrā dienā vācieši ienāca Tallinā un varu pārņēma savās rokās, tikko izveidotā Igaunijas Pagaidu valdība bija spiesta noiet pagrīdē.

Lai glābtos no pilnīgas sakāves, 1918.gada 3.martā Krievija Brestā noslēdza miera līgumu, piekāpjoties visām Vācijas prasībām. Saskaņā ar šo līgumu, Krievija no Baltijas provincēm atteicās, tās palika vācu varā.

Protams, ka latviešu un igauņu neatkarības centieni nebūt nesaskanēja ar vācu interesēm. Vācieši kala tālejošus plānus par šo teritoriju kolonizēšanu, pievienošanu Vācijai vai vāciska protektorāta izveidošanu. Proklamēto Igaunijas republiku viņi neatzina, nacionālos karavīrus atbruņoja, veica dažādas represijas.

Tomēr kā igauņi tā latvieši turpināja cīņu par neatkarību kā rezultātā Lielbritānija jau 3.maijā Igauniju atzina de facto.

Situācija mainījās, kad beidzās pasaules karš, 11.novembrī noslēdzot Kompjeņas pamieru. Vācija atzina savu sakāvi. Nu igauņiem radās plašākas iespējas realizēt savu neatkarības politiku. Vācu okupācijas iestādes nodeva varu Igaunijas pagaidu valdībai. 16. novembrī Igaunijas kara ministrs Konstantīns Petss izsludināja brīvprātīgo mobilizāciju.

Arī latvieši nekavējās izmantot radušos apstākļus un 18.novembrī proklamēja Latvijas neatkarību, kaut gan galvenie noteicēji joprojām palika vācieši.

Nesnauda arī Krievija – nu jau Padomju Krievijas veidolā. Vācijas sakāve lieliniekiem pavēra iespēju atgūt Austrumeiropā zaudētās teritorijas un realizēt loloto sapni par pasaules revolūciju. 13.novembrī Krievija anulē Brestas miera līgumu un 15.novembrī ar lieliem spēkiem uzsāk karagājienu plašā frontē. 22.novembrī (tikai četras dienas pēc proklamēšanas!) lielinieku spēki šķērso Latvijas robežu, 28.novembrī Sarkanā armija uzbrūk Narvai, bet no Pleskavas laužas uz Veriem. Narvā izveido marionešu padomju valdību, līdzīgi kā Stučkas valdību Latvijā. Šajos notikumos svarīga loma bija latviešu sarkano strēlnieku pulkiem, kas jau 17.decembrī ieņēma Valku, pēc dažām dienām Valmieru un Cēsis, 23.decembrī – Tērbatu. Pa to laiku cita Sarkanās armijas divīzija tuvojās Tallinai. Tomēr savu galvaspilsētu un visu valsts rietumu daļu igauņiem izdevās noturēt. Turpretī Rīga 1919.gada 4.janvārī jau krita lielinieku rokās. To aizstāvēt nebija iespējams - Kalpaka rīcībā bija tikai 400 trūcīgi bruņotu vīru.

Bet igauņiem?

Pirmajā pasaules karā Igaunija bija cietusi daudz mazāk nekā Latvija, mazāk izpostīta, mazāk aplaupīta, gandrīz nepieredzējusi kara šausmas. Tai pāri nebija gājusi fronte, nebija piedzīvota ilgstoša vācu okupācija, viņi nebija spiesti doties bēgļu gaitās. Tautas dzīvais spēks un resursi bija saglabājušies. Jau pirms lielinieku iebrukuma izsludinātā mobilizācija deva rezultātus - Igaunijas Pagaidu valdībai izdevās izveidot veselu divīziju ar 2000 karavīriem, bet 1918.gada beigās Igaunijai jau bija ap 4000 bruņotu vīru. Bez tam Igaunijas aizsardzības spēkus stipri vien pavairoja noslēgtā militārā savienība ar Baltiešu pulku un krievu Ziemeļu korpusu.

Kas bija šie militārie formējumi?

1918.gada decembra beigās Tērbatā izveidotais Baltiešu pulks bija vācbaltiešu militāra vienība, kas kopā ar igauņiem cīnījās pret sarkanajiem līdz pašām atbrīvošanās kara beigām.

Ziemeļu korpusu sāka veidot 1918.gada oktobrī vācu okupētajā Pleskavas guberņā ar mērķi iekarot Petrogradu un gāzt padomju varu Krievijā. Tā nosaukums sākotnēji bija Ziemeļu armijas Atsevišķais Pleskavas brīvprātīgo korpuss. Tas formējās ar vācu okupācijas armijas svētību no pretlielinieciski noskaņotajiem (baltajiem) krievu virsniekiem, brīvprātīgajiem pārbēdzējiem no Padomju Krievijas un gūstekņiem. Apgādi un bruņojumu nodrošināja Vācijas armija. Novembrī, kad Vācija no kara izstājās, korpusa apgāde izbeidzās. Tam sekojošais Sarkanās armijas uzbrukums spieda korpusu atkāpties uz Igauniju. Tur 6.decembrī tika parakstīts līgums ar Igaunijas valdību, kā rezultātā tas tika pārdēvēts par Atsevišķo Ziemeļu armijas korpusu un pakļauts Igaunijas armijas virspavēlniekam Laidoneram tikmēr, kamēr korpuss karo pret lieliniekiem Igaunijas teritorijā. Korpusa apgādi uzņēmās Igaunijas valdība. Korpuss tika ievērojami papildināts, mobilizējot Igaunijas teritorijā dzīvojošos Krievijas pilsoņus. Tā sastāvs palielinājās līdz 5640 cilvēkiem.

Kara gaitā Igaunijas armijas kaujas spējas nemitīgi pieauga. Dienvidigaunijas apriņķos izdevās izveidot otru divīziju un divus partizānu bataljonus, Tallinā uzbūvēja trīs bruņu vilcienus, 31.decembrī Tallinas ostā ieradās Lielbritānijas karakuģi, kas sagūstīja divus krievu karakuģus un nodeva tos Igaunijai. Būtisku palīdzību sniedza Somija – tā deva kredītus, 5.decembrī sāka bruņojuma piegādi, 1919.gada 2.janvārī Tallinas ostā krastā izkāpa ap 2000 somu brīvprātīgo. Ieradās brīvprātīgie arī no Dānijas un Zviedrijas. Pēc vispārējās mobilizācijas Igaunijas armijas lielums 5.janvārī sasniedza 4450 karavīrus.

Ar šiem spēkiem Igaunija sāka pretuzbrukumu, kas noritēja ļoti sekmīgi: jau 1919.gada 14.janvārī kopā ar somiem tika ieņemta Tartu, 18.janvārī - Narva, 31.janvārī atbrīvoja Valku un iesoļoja Latvijas teritorijā. 1.februārī igauņi jau bija Rūjienā, drīz pēc tam Salacgrīvā un Alūksnē. Tas ļāva papildināt cīnītāju rindas un pirmajā neatkarības gadadienā (24.februārī) Igaunijas bruņotajos spēkos bija 19 000 karavīru.

Šajā laikā Ulmaņa valdība, kas atradās Liepājā, nosūtīja uz Tallinu savu militāro priekšstāvi kapteini Jorģi Zemitānu. Janvārī arī pats Ulmanis apmeklēja Tallinu, kur panāca vienošanos par latviešu karaspēka formēšanu Igaunijas teritorijā no tur dzīvojošiem kara bēgļu un karavīru vidus. Par latviešu karaspēka organizētāju un pavēlnieku iecēla Zemitānu. Latviešu atsaucība bija liela – pieteicās brīvprātīgie, sekmīgi norisinājās mobilizācija gan Igaunijā, gan atbrīvotajos Valkas un Rūjienas novados, iedzīvotāji saziedoja 450 000 rubļus armijas vajadzībām. Lielākā daļa no jauniesauktajiem bija dienējuši Krievijas armijā vai latviešu strēlniekos.

18.februārī Latvijas Pagaidu valdība ar Igaunijas Pagaidu valdību noslēdza līgumu, ka formējamās latviešu karaspēka daļas pakļausies igauņu armijas virspavēlniekam, līdz igauņu-latviešu karaspēks nesasniegs līniju Limbaži-Valmiera-Smiltene-Alūksne. Saskaņā ar šo līgumu Valka un Valkas apriņķa 8 pagasti pagaidām pāriet Igaunijas pārvaldībā. Marta beigās saformētās latviešu vienības tika apvienotas Ziemeļlatvijas brigādē un 1.pulks devās uz fronti.

Igaunijas neatkarības karš turpinājās ar mainīgām sekmēm. Pretuzbrukumus veica gan Krievijas Sarkanā armija, gan Pleskavā izveidotā t.s. Igaunijas Sarkanā armija, kas 1919.gada martā iebruka Ziemeļlatvijā un Dienvidigaunijā. Spēcīgs Sarkanās armijas uzbrukums aprīlī sasniedza Rūjienu. Šo uzbrukumu atvairīšanā iesaistījās Ziemeļlatvijas brigāde, kas aprīlī kopā ar igauņiem cīnījās Veru, Valkas un Rūjienas virzienos.

13.maijā Ziemeļu korpuss no Narvas uzsāk ofensīvu Petrogradas virzienā. Kopā ar igauņiem viņi ieņem Izborsku. 26.maijā kopā ar Baltiešu pulku igauņi ieņem Gdovu un Pleskavu.

Ziemeļu korpusa aktivitātes Petrogradas virzienā igauņiem bija izdevīgas, jo tās piesaistīja Sarkanās armijas spēkus un ļāva igauņiem pievērsties savai dienvidu robežai. Laidoners aizstāvēja ideju par to, ka Igaunijas robežu var nosargāt, veidojot buferzonu pret boļševikiem. Tāpēc igauņiem bija svarīgi gan atbalstīt Ziemeļu korpusu, gan padzīt sarkanos no Latvijas. Tas arī sekmīgi tika īstenots.

Klusums un miers agra rīta stundā. Autora foto.

Kopīgiem igauņu un latviešu spēkiem tiek ieņemti Ainaži, Salacgrīva, Strenči, Limbaži, Valmiera, Veclaicene, Alūksne un Vecgulbene. Jūnijā turpinās lielinieku vajāšana caur Cesvaini un Madonu līdz pat Krustpilij.

Pa to laiku sakustējusies fronte arī Latvijas rietumos, 3.martā uzsāktās ofensīvas sākumā Kalpaka spēki uzauguši jau līdz 2500 vīriem. Drīz vien atbrīvota Kurzeme un 22.maijā lielinieki ir padzīti no Rīgas.

Jūnijā Cēsu kaujās latvieši kopā ar igauņiem gūst spožu uzvaru pār Baltijas landesvēru un Dzelzs divīziju.

Šo cīņu laikā Ziemeļlatvijas brigādes sastāvs nemitīgi pieauga. Maija beigās brigādē bija 3 kājnieku pulki un citas vienības kopskaitā 110 virsnieki un 3400 kareivji, bet 10.jūnijā brigādes uzturā jau skaitījās 4500 karavīri, 24.jūlijā 8000 karavīri, neskaitot Valmieras pulku, kurā 11.jūlijā bija 8471 karavīrs.

Maijā uzsāktais Ziemeļu korpusa uzbrukums Petrogradas virzienā sekmīgi turpinās. Korpusu papildina pārbēdzēji un gūstekņi (nu jau korpusā ir 12 000 durkļu un zobenu). Korpuss iziet no Igaunijas pakļautības un tiek pārdēvēts par Ziemeļrietumu armiju (ZRA), par kuras virspavēlnieku kļūst ģenerālis Nikolajs Judeničs. Apgādi galvenokārt veic Lielbritānija.

Veiksmīgi sāktā operācija jūlija beigās atdūrās pret spēcīgu Sarkanās armijas pretuzbrukumu un sekoja atkāpšanās. Kingisepa un Pleskava krīt sarkano rokās.

Septembra vidū ZRA uzsāk jaunu karagājienu Pleskavas un Petrogradas virzienā. Karaspēkā jau ir 20 tūkstoši durkļu un zobenu. Ofensīvā piedalās arī Igaunijas armijas vienības. Igauņiem gan nav īstas motivācijas karot par Petrogradu, bet viņus uz to spiež sabiedrotie. 28.septembrī karotāji ir Petrogradas pievārtē, taču tas arī viss – seko sakāve un atkāpšanās. Novembrī armija paglābjas Igaunijas teritorijā, kur drīz vien tā tiek internēta un beidz pastāvēt. Smagās kaujās līdz pat gada beigām igauņi tomēr spēj noturēt frontes līniju gar Narvas upi.

No 1919.gada 29.septembra līdz 1.oktobrim Tartu notika Baltijas valstu konference, kurā nolēma neuzsākt separātas miera sarunas un neslēgt separātus miera līgumus ar Krieviju. Taču novembrī, kad lielinieki gūst panākumus Petrogradas frontē, sakautā ZRA atkāpjas Igaunijas teritorijā un igauņi tikai ar pūlēm nosargā fronti gar Narvas upi, Igaunijas valdība nolemj sākt miera sarunas. Tās sākās 5.decembrī un 31.decembrī tika parakstīts pamiers, 1920.gada 2.februārī - arī miera līgums. Igaunijas brīvības cīņas bija noslēgušās. Līdz ar to Igaunija - Latvijas sabiedrotā - no cīņas pret lieliniekiem bija izstājusies.

1920.gada janvārī latvieši ar Polijas palīdzību atbrīvo Latgali 1.februārī Latvijas karaspēks visā plašumā sasniedz Zilupi – valsts robežu. Tajā pašā dienā Latvija paraksta pamieru ar Padomju Krieviju, bet 11.augustā Rīgā noslēdz miera līgumu. Forsēt līguma slēgšanu Latviju spieda bažas par savu drošību. Padomju Krievija nebija atteikusies no pasaules revolūcijas idejas. 4.jūlijā Sarkanā armija plašā uzbrukumā bija sagrāvusi Polijas karaspēku. Pēc padomju pavēlniecības domām tagad vajadzēja izšķirties pasaules revolūcijas liktenim: „pāri Polijas līķim ved ceļš uz pasaules ugunskuru. Uz priekšu – uz Varšavu!” Augustā Sarkanā armija bija pie Varšavas, poļu karaspēks atradās ļoti smagā, pat bezcerīgā stratēģiskā situācijā. Reti kurš šaubījās par Varšavas krišanu un Polijas valsts bojāeju. Polijas liktenis šķita izlemts. Tādā gadījumā, protams, zem jautājuma būtu arī citu Baltijas valstu pastāvēšana. Ja Polija kritīs, apdraudēta būs arī Latvijas neatkarība. Apzinoties draudu pieaugumu, Latvija nekavējās ar miera līguma parakstīšanu 11.augustā.

Turpmākie notikumi pie Varšavas gan izvērtās pretēji gaidītajam. Tā vietā, lai „apspiestās” darba ļaužu masas ar sajūsmu sagaidītu savus „atbrīvotājus” un uzsāktu lavīnveida sacelšanos visā Eiropā, par ko bija pārliecināti sarkanie, poļi patriotisku jūtu uzbangojumā mobilizējās, viņu armija, prasmīgi manevrējot, Sarkano armiju sakāva un padzina no Polijas. Vēsturē šis notikums ir iegājis ar nosaukumu „Brīnums pie Vislas.” Baltijas valstis varēja atviegloti uzelpot.

Šo kaunpilno sakāvi 1939.gadā nebija aizmirsis toreizējais frontes padomes loceklis Staļins, veikdams nežēlīgas represijas no jauna okupētajā Polijas teritorijā.

Kur rakt robežstabus?

1919.gada 17.janvārī Igaunijas Pagaidu valdība pieņēma lēmumu atzīt Roņu salu par Igaunijas daļu.

Šķiet, tas ir pirmais Igaunijas valdības dokuments par savas topošās valsts robežām. Kāpēc tas pieņemts tādā steigā, atbrīvošanās cīņu karstumā un tieši par Roņu salu, laikam paliks neatminēta mīkla.

Iespējams, ka tas ir saistīts ar Kārļa Ulmaņa braucienu uz Tallinu. Zināms, ka Latvijas Pagaidu valdība šajā laikā ir ārkārtīgi smagā situācijā: tā atrodas Liepājā, tās kontrolē palicis tikai neliels apgabals Rietumkurzemē, un arī tajā galvenais noteicējs ir vācu karaspēks. Turpretī Igaunijas teritorijas lielāko daļu igauņu spēki kopā ar sabiedrotajiem baltvāciešiem, baltajiem krieviem un somu brīvprātīgajiem no lieliniekiem jau ir atbrīvojuši.

Meklējot starptautisko atbalstu, 11.janvārī Latvijas ministru prezidents Ulmanis dodas diplomātiskā misijā uz ārzemēm – apmeklē Kopenhāgenu, Stokholmu, Helsinkus, Tallinu un Kauņu. Tallinā ar Igauniju noslēdz aizsardzības līgumu.

Ir versija, ka Ulmanis par palīdzību karā ar lieliniekiem sākotnēji igauņiem apsolījis atdot Valku. Tādā gadījumā Roņu sala paliktu Latvijai. Vēlāk Ulmanis no šīs vienošanās atkāpies, nolēmis Valku neatdot. Igauņi jutušies piekrāpti un salas piederība līdz ar to viņiem kļuvusi par principa jautājumu.

Kas zina, cik patiesības ir minētajā versijā, taču par Roņu salu Igaunijas puse turpmāk cīnījās neatlaidīgi un mērķtiecīgi, neielaižoties nekādos kompromisos.

1919.gada sākumā Igauņu spēki sekmīgi virzas uz priekšu. 31.janvārī viņi atbrīvo Valku un iesoļo Latvijas teritorijā. 1.februārī igauņi jau ir Rūjienā, drīz pēc tam Salacgrīvā un Alūksnē.

18.februārī Latvijas un Igaunijas Pagaidu valdības noslēdz līgumu, saskaņā ar kuru Igaunijā saformētās latviešu karaspēka (topošās Ziemeļlatvijas brigādes) daļas pakļaujas igauņu armijas virspavēlniekam, līdz igauņu-latviešu karaspēks nesasniegs līniju Limbaži-Valmiera-Smiltene-Alūksne, bet Valka un Valkas apriņķa 8 pagasti pagaidām pāriet Igaunijas pārvaldībā.

Acīm redzot, pamatojoties uz šo līgumu, Igaunijas puse jau loloja domu par minēto pagastu pievienošanu Igaunijai. 1919.gada aprīlī Parīzes miera konferencē igauņi iesniedza karti, kurā bija attēlotas topošās Igaunijas valsts robežas. Šajā kartē Igaunijas robežās bija ietverta Valmieras un Valkas apriņķu ziemeļdaļa, ko bija ieņēmusi igauņu armija, kā arī Roņu sala.

1919.gada 21.jūlijā, kad arī Latvijas teritorija, izņemot Latgali, jau bija brīva no lieliniekiem, tika noslēgts Latvijas un Igaunijas sadarbības līgums, kurā, starp citu, bija arī paredzēts izveidot kopīgu komisiju, kam jāorganizē galīgas valsts robežas noteikšana starp abām līgumslēdzējām pusēm.

Taču Latvijai uzbruka jaunas briesmas – Bermonts!

Bermontiādes laikā 9.oktobrī Latvijas Pagaidu valdība lūdz Igaunijai militāro palīdzību. Šoreiz igauņi izvirza veselu virkni Latvijai nepieņemamu materiālu prasību, kā arī pieprasa noteikt sev izdevīgu robežas līniju Ziemeļlatvijā, proti, lai Valkas pilsēta ar apkārtni, Lugažu, Pedeles, Ērģemes, Veclaicenes, Omuļu, Kārķu, Turnavas pagasti, arī daļa no Naukšēnu un Ipiķu pagastiem paliktu Igaunijas pusē. Roņu sala šajā gadījumā paliktu Latvijai. Piekrītot šiem noteikumiem, Latvija nonāktu smagā parādu jūgā un zaudētu plašu teritoriju. Kaut gan situācija bija ļoti kritiska, Latvija šādiem noteikumiem nepiekrīt, sarunas izbeidz, savus bruņu vilcienus, kas jau bija ieradušies Rīgā, igauņi atsauc un tie pamet kaujas lauku.

Parādot izcilu varonību un paceļoties uz patriotisma viļņa, kāds varbūt atkārtojās tikai pēc 72 gadiem barikāžu laikā, latviešu tauta atrada sevī tik daudz spēka, lai bermontiešus sakautu un padzītu no Latvijas. Pēc tam visi spēki tika veltīti Latgales atbrīvošanai no lieliniekiem. 1920.gada 1.februārī latviešu karaspēks visā plašumā sasniedz Zilupi – valsts robežu. Igauņi ar Krieviju noslēdz miera līgumu, latvieši pamieru. Nu bija pienācis laiks sakārtot valstu robežas.

Grūtākajā Latvija brīvības cīņu posmā no 1919.gada janvāra līdz Cēsu kaujām jūnijā igauņu militārā palīdzība bija ļoti nozīmīga. Tiesa, tā nebija gluži nesavtīga. Pirmkārt, igauņiem bija svarīgi atbīdīt lielinieku spēkus pēc iespējas tālāk no savām robežām, izveidot buferzonu. Otrkārt, kā kompensāciju par sniegto palīdzību viņi cerēja uz teritoriāliem ieguvumiem, kas sevišķi izpaudās bermontiādes laikā.

Un tomēr mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka par Latviju krita ap 600 igauņu karavīru. Viņi atdusas brāļu kapos pie Raunas (110 kritušie), Skangaļiem, Stalbes, Veselavas un Salaspils. Mums pateicībā jānoliec galvas šo karavīru priekšā.

Diemžēl karavīru asinīm kaldināto draudzību aizēnoja robežstrīdi, kuru dēļ Latvijas-Igaunijas attiecības 1920.gadā izvērtās visai saspīlētas. Igaunija izvirzīja pretenzijas uz veselu virkni Valmieras un Valkas apriņķu teritoriju: Api, Valku, Ainažiem ar šo pilsētu apkārtni, Lugažu apkaimi, Veclaicenes, Lodes un Ipiķu pagastiem, kā arī uz Lauru koloniju un Roņu salu. Savu prasību igauņi pamatoja ar igauņu tautības iedzīvotāju esamību tajās.

Savukārt Latvija uzturēja prasību uz Kaģjerves pagastu (Kaagjarve vald) un vēl dažām nelielām teritorijām citos pagastos.

Cik pamatotas bija šīs pretenzijas?

Principā latviešu un igauņu apdzīvotās teritorijas bija nodalītas jau 1917.gada 12.aprīlī, kad pēc Februāra revolūcijas Krievijas Pagaidu valdība Igaunijas guberņai pievienoja igauņu apdzīvotos Pērnavas, Vīlandes, Veru un Tērbatas apriņķus, kuri līdz tam ietilpa Vidzemes guberņā. Tādējādi bijušās Igaunijas un Vidzemes guberņu robežas varēja kalpot arī par jaunizveidoto valstu robežām. Taču guberņu robežjoslās iedzīvotāju etniskais sastāvs bija jaukts, kādēļ katra puse vēlējās sev kādu pleķīti no kaimiņu guberņas. Pie tam igauņi uzskatīja, ka viņiem pienākas kompensācija par palīdzību atbrīvošanās karā. Stāvokli vēl vairāk sarežģīja tas, ka visas strīdus teritorijas atradās Igaunijas armijas kontrolē.

Galvenais strīdus ābols bija Valka. Pēc Latvijas pārstāvju domām tai jāpaliek Latvijas pusē, jo tā ir latviskā apriņķa centrs, „no seniem laikiem tā ir latviešu pilsēta” un vairums igauņu te ir nesenie ienācēji. Savācot datus par Valkas pilsētas zemes īpašniekiem, izrādījās, ka latviešiem piederēja vairāk zemes nekā igauņiem.

Pirmā pasaules kara beigās iedzīvotāju skaits pilsētā bija sasniedzis 20 tūkstošus. Latviešu un igauņu īpatsvars tās nacionālajā sastāvā praktiski bija vienāds (ar nelielu latviešu pārsvaru pirms kara, kara gados mainījies nedaudz par labu igauņiem).

Igauņi savu nostāju argumentēja ar to, ka Valka ekonomiski ir cieši saistīta ar Igaunijas pilsētām Tartu un Veru un tā ir Igaunijai svarīgs dzelzceļa mezgls.

Nespējot savā starpā vienoties, 1920.gada 22.martā abas puses parakstīja konvenciju, kurā nolēma lūgt palīdzību starptautiskai šķīrējtiesai. 1920.gada 26.aprīlī sanāca pirmā Latvijas-Igaunijas robežkomisijas sēde britu pulkveža Stīvena Talenta vadībā. Latvijas delegācija uzreiz cēla galdā Roņu salas piederību, taču igauņi iebilda, ka neesot gatavi to apspriest. Jautājumu par Roņu salu no darba kārtības izņēma.

Talenta komanda lika priekšā kompromisa variantus. Viens no tiem bija šāds: ja Valkas centru dotu igauņiem tad Latvija saņemtu Roņu salu. Citā variantā igauņi dabūtu visu Valku, bet latvieši - Ainažus, Roņu salu un vēl prāvu naudas kompensāciju. Neviens piedāvātais variants neapmierināja strīdniekus. Latvieši uzskatīja, ka Roņu sala kā kompensācija neder - tā tāpat pienākas Latvijai, jo atrodas Latvijas teritoriālajos ūdeņos.

Neskatoties uz visu, Igaunijas Satversmes sapulce 1920.gada 15.jūnijā pieņēma valsts konstitūciju, kurā vienpusēji pasludināja Roņu salu par Igaunijas sastāvdaļu. Savukārt Latvijas puse 3.jūlija robežkomisijas sēdē Talentam paziņoja, ka sala ir „mūsu neapstrīdams piederums.” Lai lieta nenonāktu strupceļā, britu vidutāji nolēma, ka Roņu salas un Lauru kolonijas piederības jautājums jāatliek un jāstrādā tikai ar atrisināmiem jautājumiem. Respektīvi, Roņu salas un Lauru kolonijas jautājumu izņēma no Latvijas-Igaunijas robežkomisijas kompetences un nodeva valdību pārziņā.

Savdabīga grafika mākslas izstādē. Autora foto.

Sākotnēji visi bija vienojušies, ka jaunajai robežai jābūt balstītai uz etniskiem principiem. Izrādījās, ka šo principu īstenot ir ļoti problemātiski, jo bieži vien pagastos un ciemos bija grūti izšķirt, kurai no tautībām ir vairākums – abu tautību iedzīvotāju skaits bija līdzīgs, daudzās ģimenēs bija jauktas laulības. Bija arī ekonomiskās intereses: dažkārt iedzīvotāji vēlējās palikt tajā pusē, kur bija tuvāk dzirnavas vai tirgus, neatkarīgi no etniskās piederības.

Saprotot, ka abas strīdos iesaistītās puses nav gatavas viena otrai piekāpties, Talents nolēma pārcirst Gordija mezglu un gala rezultātā šķīrējtiesa 1920.gada jūlijā strīdīgās teritorijas sadalīja šādi: Latvija ieguva Lugažu priekšpilsētu Valkā, kā arī Ainažu, Veclaicenes un Ipiķu pagastus un lielāko daļu no Jaunrozes pagasta (Vastse-Roosa) no bijušā Veravas apriņķa. Ainažu pilsētas piederību izšķīra tautas balsojums. Tā kā pilsētā latvieši bija pārsvarā tas bija par labu Latvijai. Pa daļai tas tika darīts arī tāpēc, lai mīkstinātu Latvijas iebildumus par Valkas sadalīšanu.

Savukārt Igaunijai tika Cores pagasts (Sooru vald) un Plātera pagasts (Laatre vald) un daļa no Omuļu pagasta. Attiecībā uz Valku Tallents pieņēma Zālamana lēmumu - dalīt pilsētu starp valstīm pa Varžupītes (Konnaoja) vidu un tā dzima dvīņu pilsēta Valka/Valga. Tādējādi Valkas pilsētas lielākā un vērtīgākā daļa tika igauņiem. Tas Latvijai bija liels zaudējums. Sakarā ar to ārlietu ministrs Meierovics iesniedza demisijas rakstu, kuru pamatoja: neesmu spējis aizstāvēt Latvijas intereses. Demisija netika pieņemta.
Ar Talenta lēmumu bija neapmierinātas un to kritizēja abas puses. Igauņu prese bija sašutusi par Ainažu zaudēšanu un Valkas atdalīšanu, latvieši pārdzīvoja Valgas zaudēšanu. Tomēr abas puses saprata arī to, ka tādu robežu, kas apmierinātu abas valstis, nolikt nav iespējams, tāpēc 1920.gada 19.oktobrī Rīgā parakstīja Latvijas un Igaunijas līgumu par robežu noteikšanu dabā [demarkāciju].

Bet cīņa par Roņu salu un Lauru koloniju turpinājās līdz 1923.gada beigām.

Roņu sala un roņsalieši („ronieši”)

Senākie arheoloģisko izrakumu dati par cilvēku darbību salā ir no apmēram 5200.gada p.m.ē., kad tajā dzīvojuši roņu mednieki.

Taču daudzus gadsimtus līdz pat Otrā pasaules kara beigām salā dzīvoja zviedru kopiena. Precīzi neviens nezina, kad un kādā veidā salā apmetušies zviedru valodā runājošie iedzīvotāji. Domājams, tas noticis ap 13.gadsimtu. Ir divas versijas – zviedru valsts savulaik izsūtījusi uz salu noziedzniekus, bet ticamāk, ka zviedru karalis šeit izvietojis karaspēka garnizonu, lai aizsargātu savus kuģus šajā reģionā. Vēl citi pētnieki domā, ka zviedri šeit apmetušies vikingu laikos.

Satiksme ar ārpasauli saliniekiem bija stipri apgrūtināta – pavasara un rudens vētras septiņus mēnešus gadā faktiski izolēja salu no ārpasaules. Piemēram, aizlūgums par atentātā nogalināto caru Aleksandru Trešo baznīcā noturēts trīs mēnešus pēc notikuma, kad ziņa beidzot bija sasniegusi salu.

Salinieku sabiedrība bija izveidojusies kā autonoma kopiena. Apģērbi, apavi, viss sadzīvei nepieciešamais tapa pašu rokām. Roņsalieši bija labi amatnieki, īpaši slavēja laivu meistarus. Kaut zeme bija smilšaina viņi spēja izaudzēt nepieciešamo labības un kartupeļu daudzumu, kūtīs bija govis, cūkas, aitas. Galvenā nodarbošanās tomēr bija zveja vasarās un roņu medības ziemā. Sezonā nomedīja līdz tūkstotim roņu. Roņu gaļu žāvēja un patērēja paši, taukus un ādas veda uz Ārensburgas (tagad Kuresāres) un Rīgas tirgiem, zivis vairumā pārdotas Slokā. „Pavasaros un vasaras beigās salinieki lielākās buru laivu grupās, tērpušies roņādas zābakos un pašdarinātos tautiskajos apģērbos, brauca uz Rīgu pārdot savus produktus, iepirkt medībām nepieciešamo pulveri un alvu lodēm, tāpat sērkociņus un sāli. Rīgā viņi pavadīja dienas desmit”. Tā vēstīts presē pirms pirmā pasaules kara.

Tiek atjaunota zviedru viensēta Korsi. Autora foto.

Roņsalieši dzīvoja senās dūmistabās bez skursteņa, alkoholu lietoja ļoti reti, zādzības vai slepkavības salā nepazina. Līdz pat 1926.gadam viņiem nebija uzvārdu.

Daudzu paaudžu laikā Roņu salā bija izveidojusies īpaša, tikai šai salai raksturīga kultūra, ko zviedru etnogrāfs Ernsts Kleins 20.gs. 20.gados raksturoja kā lielu brīvdabas muzeju, kur attīstība stāvējusi uz vietas vairākus gadsimtus un kas lielā mērā atgādina Zviedrijas dzīvi 17.gadsimtā. Roņsalieši runāja savā vietējā valodā, kas ir veca zviedru valodas izloksne.

Interesanti, ka nošķirtības dēļ visi roņsalieši tā vai citādi bija asinsradinieki, taču etnogrāfiem par brīnumu nekādas deģenerācijas pazīmes cilvēkiem netika novērotas. Izskaidrojums tam vienkāršs – sievas viņi bieži ņēma no citām Zviedrijas un Igaunijas salām.

Daudzajos sarežģītajos laikmetu griežos saliniekiem tomēr allaž bija izdevies nosargāt zināmu patstāvību, izvairīties no pārāk lielu nodevu maksāšanas.

1713.gadā salinieki zvērēja uzticību Pēterim Pirmajam un sala tika iekļauta Vidzemes guberņā Sāremā apriņķī kā patstāvīga draudze. Tāds bija tās statuss arī pēc 1.pasaules kara, kad topošās Latvijas un Igaunijas valstis sāka lauzt šķēpus par salas piederību.

Roņu salas iemītniekus nesajūsmināja ne Igaunijas, ne Latvijas rašanās, jo kopš seniem laikiem viņi bija ieraduši medīt un zvejot, kur vien gribēja. Tagad ierastās medību takas būs jākoriģē atbilstoši valstu robežām. Tāpēc viņi divas reizes nosūtīja lūgumrakstus Zviedrijas karalim ar aicinājumu Roņu salu iekļaut Zviedrijas sastāvā. Taču Zviedrija nevarēja pretendēt uz bijušās Krievijas impērijas daļu. Zviedrijas valdība tomēr mudināja Igaunijas valdību, lai tā saliniekiem saglabātu zināmas privilēģijas (lai viņi varētu karadienestu izpildīt salā un lai varētu bez maksas saņemt celtniecības materiālus no valsts meža), ko igauņi arī apsolīja.

1919.gada 17.janvārī Igaunijas Pagaidu valdības pieņemto lēmumu par Roņu salas pievienošanu Igaunijai ziemas apstākļos saliniekiem nogādāt nevarēja un viņi par to neko nezināja. Tallinā paklīda ziņas, it kā Ulmaņa valdība salu esot pasludinājusi par Latvijas daļu. Tas skubināja igauņus rīkoties. 23.maijā, tiklīdz jūrā bija nokusis ledus, uz salu no Tallinas devās igauņu valdības sūtņi - Igaunijas tirdzniecības un rūpniecības ministrijas priekšstāvji, valsts kontrolieris un vairāki virsnieki. (Šajā laikā, kaut gan frontēs gūti ievērojami panākumi, Latvijas stāvoklis joprojām bija smags, tur norisa niknas kaujas, par varu cīnījās Ulmaņa, Stučkas un Niedres valdības.) Igauņu misijas uzdevums bija noskaņot iedzīvotājus par labu salas pievienošanai Igaunijai.

Salinieki viesus uzņēma bez sajūsmas, jo vēlējās būt neatkarīgi. Viņu pārliecināšanai bija jālieto dažādi argumenti un diplomātiskas viltības, kā arī jāievēro salas tradīcijas. Vispirms sarunas ar salas pārstāvjiem notika uz kuģa. Ar to bija atvesta „maiņas valūta” – sāls, petroleja, milti, ādas preces, ieroči, munīcija un alkohols. Pēc dažu stundu sarunām viesus aicināja doties uz salu. Galīgo atbildi saskaņā ar tradīciju varēja dot tikai iedzīvotāju kopsapulce. Salinieku labvēlības iegūšanai igauņi nopirka 644 pudus (vairāk kā 10 tonnas) roņu tauku, kas bija salas galvenā eksportprece, bet nemierīgo laiku dēļ bija iekrājusies nerealizēta lielā daudzumā. Par taukiem igauņi maksāja skaidrā naudā un ar preci, t.sk. ar alkoholu. Pēc preču apmaiņas salas iedzīvotāji sapulcējās pie pastorāta, kur tiem zviedru valodā nolasīja Igaunijas brīvvalsts izsludināšanas aktu un aktu par Roņu salas pievienošanu Igaunijai. Tad viņus centās pārliecināt pievienoties Igaunijai. Tas nenācies viegli, jo pirms tam jau salā esot bijuši latvieši un pasludinājuši to par Latvijai piederīgu.

Senlaicīgais un mūsdienīgais blakus. Autora foto.

Vai tās bija tikai baumas vai tiešām salu pirms igauņiem bija apmeklējuši Latvijas pārstāvji? Laikam ir taisnība, ka bija gan. Par to liecina šāds amizants gadījums. 1921.gada jūlijā salā notikušas sarunas starp valsts vecāko Konstantīnu Petsu un salas kopienu. Kad igauņi ieradušie salā, delegācijas locekļi kādam no vietējiem sagaidītājiem sacījuši, ka atbraucis valsts vecākais. Vietējais raudzījies ar neizpratni un prasījis, kas tas ir – valsts vecākais. Pēc garākas skaidrošanās roņsalietis priecīgi sacījis: „Ak tā, tagad saprotu, tas ir Ulmanis”. Tad igauņi aptvēruši, ka pirms kāda laika Latvijas kuģis bija apmeklējis salu un acīmredzot saliniekiem ticis skaidrots, ka viņu valsts galva ir Ulmanis. Roņsalieši laikam vārdu Ulmanis sapratuši nevis kā vienas personas vārdu, bet gan kā apzīmējumu valsts vadītājam.

Iespējams, ka tā arī radies mīts, it kā salu pirms Petsa apmeklējis Ulmanis.

Savu versiju par šiem notikumiem stāsta mūsu gide. Uz Roņu salu atbraukušais Ulmanis interesējies, kādus nodokļus no saliniekiem varētu iekasēt. Turpretī Petss saliniekiem apsolījis uzcelt skolu, piešķirt dažādus pabalstus un privilēģijas. Tāpēc salinieki nobalsojuši par Igauniju. Tā sakot, latvieši paši vainīgi.

Tā vai citādi salinieki tiešām piekrita pievienoties Igaunijai. Viņi saprata, ka igauņu vara ir izdevīgāka, jo galvenie roņu medību lauki ziemeļos no salas faktiski jau ir nonākuši Igaunijas teritoriālajos ūdeņos. Pievienojoties Latvijai, roņsalieši paliktu bez sava galvenā rūpala. Otrkārt, zviedru tautieši, ar kuriem roņsaliešus bieži vien saistīja tuva radniecība, dzīvoja arī uz citām Igaunijas salām. Viņi baidījās, ka zaudējot šīs saites ar savu minoritāti, zaudēs arī ierasto palīdzību no Zviedrijas. Zviedrija kā etniskā dzimtene pastāvīgi sniedza palīdzību tautas brāļiem pārtikas, tīklu un cita dzīvei nepieciešamā veidā. Tāpat salas mācītāju un Ziemassvētku dāvanas sūtīja no Zviedrijas.

Vecā un jaunā Roņu salas ciemata baznīca. Avots:
https://en.wikipedia.org/wiki/Ruhnu_Parish#/media/File:Uus_ja_vana_kirik...

Un tā, iemainījuši līdzatvestās preces pret roņu taukiem, igauņi saņēma roņsaliešu jāvārdu un pie baznīcas tika pacelts Igaunijas karogs.

Salas iedzīvotāji vēl lūguši atsvabināt viņus no kara klausības un reizi mēnesī pievest tiem pastu, kā arī piegādāt ārstu. Tas arī apsolīts.

Ekspedīcija savu uzdevumu bija paveikusi. Vēlāk Tallinā ar nopirktajiem roņu taukiem nebija ko iesākt, tie sabojājās un tika izmesti. Pasākums radīja zaudējumus valstij, bet ar to samierinājās, jo tā mērķis bija vairāk politisks nekā ekonomisks. Salinieku balsojums par labu Igaunijai, protams, bija svarīgs arguments par labu igauņiem turpmākajās abu valstu sarunās.

Kaut gan salas statuss starptautiski vēl ne tuvu nebija noteikts un arī Latvija uz to uzturēja pretenzijas, igauņi savas pozīcijas tur nostiprināja arvien vairāk.

1920.gada 15.jūnijā Igaunijas Satversmes sapulce pieņēma valsts konstitūciju, kurā vienpusēji pasludināja Roņu salu par Igaunijas sastāvdaļu un norīkoja tur savu pārvaldnieku.

1922.gada beigās salā jau bija Tallinas iecelts bākas uzraugs un salas komandants.

1923.gada maijā roņsalieši pirmo reizi piedalījās Igaunijas parlamenta Rīgikogu vēlēšanās.

Jūnija beigās uz salu izbrauca Latvijas valdības pārstāvji. Ko tie tur darīja, netika ziņots.

1923.gada 30.oktobrī Tallinā sākās Latvijas Ministru prezidenta un ārlietu ministra tikšanās ar Igaunijas ārlietu ministru, lai parakstītu vairākus svarīgus līgumus. Latvieši cerēja, ka Roņu salas un Lauru kolonijas piederību vēl var vērst par labu Latvijai. Nekas tāds nenotika. Sarunas bija grūtas un kompromisa meklēšana ieilga tā, ka dokumentu svinīgo parakstīšanu atlika uz 1.novembri.

Šajās sarunās Igaunijas nostāja jautājumā par Roņu salu bija un palika nelokāma.

Latvijas delegācija uzsvēra salas saimniecisko nepieciešamību – tā atrodas Latvijas teritoriālajos ūdeņos, tajā ir bāka un telegrāfa stacija, kas nepieciešama kuģu satiksmei ar Rīgu.

Igaunijas puse atbildēja, ka Igaunija tur atzīst Latvijas saimnieciskās intereses un ir gatava dot Latvijai bezmaksas koncesijas, ieskaitot radiotelegrāfu, ogļu noliktavas un visu, kas nepieciešams kuģniecībai, taču sala ir uzskatāma par Igaunijas teritoriālo sastāvdaļu un nevar iedomāties abu valstu savienību, ja Latvija turpinātu uzturēt pretenzijas pēc salas. Citiem vārdiem sakot, Latvijas-Igaunijas aizsardzības līgums nestātos spēkā, iekams Latvijas valdība neatteiktos no suverenitātes prasībām uz Roņu salu. Būtībā Igaunija šeit piekopa diplomātisku šantāžu. Tādējādi Latvijas puse tika nostādīta dilemmas priekšā – uzturēt pretenzijas uz salu vai atteikties no aizsardzības savienības ar Igauniju. Rīga, vēlēdamās izveidot aizsardzības aliansi ar Igauniju, turklāt saprazdama, ka izredzes atgūt salu ir niecīgas, piekāpās. Vienīgais mierinājums – zeme salā ir neauglīga, ostas izveidot nav iespējams, šīs teritorijas paturēšana prasītu ievērojamas ikgadējas dotācijas.

Robežlīgums noslēgts

1923.gada 1.novembrī reizē ar minēto papildlīgumu tika parakstīts līgums par aizsardzības savienību starp Latviju un Igauniju un citi svarīgi līgumi. Par spīti tostiem abu valstu draudzībai, nebija noslēpjams, ka robežlīnija neapmierināja nevienu no pusēm. Igauņu publikai šķita, ka no strīdīgajiem zemes pleķīšiem platības ziņā Latvija ir ieguvusi vairāk nekā Igaunija, latviešiem kremta, ka igauņi dabūjuši vērtīgākās zemes – lielāko Valkas daļu, Lauru kolonijas ziemeļu daļu un Roņu salu.

Meierovics mājās no Tallinas atbrauca kā zaudētājs un viņam robežlīguma sakarā nācās daudz skaidroties ar presi. Viņš rakstīja:

„Mūsu parlamentam nāksies izšķirties, vai uzturēt pretenziju uz Roņu salu un atteikties no savienības ar Igauniju vai ne... Ja sabiedrība prasīs, tad līdzšinējās pretenzijas uzturēšu...
Pret Igaunijas gribu mēs Roņu salu tā kā tā nevaram iegūt. Vai lai būvējam lielu karafloti un salu, uz kuras dzīvo 164 veczviedri, roņu mednieki, iekarojam?”

Paklīda runas, ka salu varētu no igauņiem nopirkt. Meierovics bija pret. Arī finanšu ministrs Kalnings paziņoja, ka tādiem nolūkiem nedošot ne santīma. Igaunijai roņsaliešu uzturēšana gadā izmaksājot trīs miljonus marku, kamēr nodokļu ieņēmumi no salas ir 16 tūkstoši. Skaidrs, ka ekonomiski no Roņu salas nekāda labuma nevarēja būt ne vieniem, ne otriem. Turklāt noskaidrojās, ka igauņu valdība jautājumu par salas pārdošanu nemaz nav iekustinājusi.

22.novembra Ministru kabineta sēdē vēlreiz pārrunāja Roņu salas jautājumu. Lēmums bija: uzstāt uz Roņu salas pievienošanu Latvijai nav jēgas, jāprasa tiesības iekārtot salā atbalsta bāzes kuģniecības nodrošināšanai. 25.novembrī Latvijas sūtnis Jānis Sesks iesniedza Igaunijas valdībai oficiālu apstiprinājumu, ka Latvija no pretenzijām uz Roņu salu atsakās.

14.decembrī Saeima līgumus ratificēja un 18. decembrī Valsts prezidents Jānis Čakste tos izsludināja par spēkā esošiem.

1924.gada 21.februārī abas valstis apmainījās ar Tallinas līgumu ratifikācijas rakstiem. „Latvijas Vēstnesis” šajā dienā rakstīja:

„Beidzot bija jāatsakās no Roņu salas un Lauru kolonijas ziemeļu daļas. Grūti teikt, vai šais zaudējumos vainīga mūsu diplomātija vai mūsu zemes un gara nopostījumi lielā karā un tam sekojošā revolūcijā. Tomēr latvju tautai un valdībai jābūt stiprai gribai, lai ar savu uzstāšanos nevietā nebojātu turpmāk abu sabiedroto attiecības.”

Beidzot varēja ķerties pie robežstabu rakšanas. 1927.gada 30.martā parakstīja abu valstu savstarpējās robežas aprakstu, kas bija 375 km gara ar 442 robežpunktiem, numurētiem no Latvijas, Igaunijas un PSRS saskares punkta austrumos līdz Rīgas līcim pie Ainažiem rietumos.

Latvijā kādu laiku vēl loloja cerības par Igaunijas sniegto koncesiju izmantošanu. 1924.gada maijā Jūrniecības departamentā sprieda, ka Roņu salā uz Latvijai atvēlētās zemes nepieciešams būvēt radio un meteoroloģisko staciju, ogļu un benzīna noliktavas, un nelielu patvērumostu, kur Latvijas kuģiem un zvejas laivām iegriezties vētru vai sarežģītu ledus apstākļu gadījumos. 15.jūlijā novērtēt situāciju uz salu devās īpaša komisija. Tomēr nākamajā gadā varasvīri bija spiesti atzīt, ka plāni par atbalsta bāzi Roņu salā nav realizējami līdzekļu trūkuma dēļ.

Savas ilgas pēc Roņu salas latvieši 20.-30. gados turpināja izpaust vien regulāru ekskursiju veidā. Ekskursanti nebeidza jūsmot par dzīvi salā „saskaņā ar Dieva un dabas likumiem.”

Roņu salas šodiena

Roņu salas zviedru laikmets, kas bija ildzis vairāk nekā 600 gadu, beidzās 1944.gada 4.augustā, dienā, kad salu pameta pēdējie zviedru iedzīvotāji. Viņi nevēlējās sagaidīt Sarkano armiju un dzīvot „padomju paradīzē.” Līdz ar citiem Igaunijas salu zviedriem ar vācu okupācijas varas atļauju un Zviedrijas valsts gādību roņsalieši pieņēma Zviedrijas pavalstniecību un pārcēlās uz etnisko dzimteni. Visa iedzīve un saimniecība ar domu drīzumā atgriezties tika ar noslēgtiem līgumiem atstāta pārvaldītājiem. No vairāk nekā 250 salas iedzīvotājiem salā palika tikai divas ģimenes (vēlāk viena no tām piedzīvoja izsūtījumu uz Sibīriju). Aizbraucēju vietā nometināja igauņu zvejniekus no Sāmsalas.

Kapos. Te apglabāta sieviete ar bērniņu. Autora foto.

Pēc 2.pasaules kara pastāvīgo iedzīvotāju skaits uz salas mainījās, bet nekad nepārsniedza 400 cilvēkus. 1969.gadā sala piedzīvoja postošu vētru, kuras laikā vēja ātrums sasniedza 47 m/sek. (170 km/st.) – lielumu, kāds Igaunijā ne pirms, ne pēc tam nav piedzīvots. Postījumi bija tik lieli, ka lielākā daļa iedzīvotāju pēc tam atstāja salu. Kopš tā laika salas pastāvīgo iedzīvotāju skaits nepārsniedz 100 cilvēku (svārstījies no 52 līdz 97).

1991.gadā pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas īpašumtiesības uz zemi tika atgrieztas pirmskara īpašnieku mantiniekiem – pārsvarā zviedriem. Šobrīd ap 60% no salas pieder zviedriem. Savus īpašumus agrāko salas iedzīvotāju pēcteči lielāko tiesu paši neapsaimnieko, daļu iznomā, daļa ir pārdota. Senču dzimteni gan viņi apmeklē bieži, piedalās dažādos labdarības pasākumos, taču uz dzīvi šeit pārcēlušās tikai dažas ģimenes.

Dzīvi salā lielā mērā ietekmē tas, ka tā atrodas plašā Gretagrunda sēkļa ziemeļu daļā. Būtībā sala ir šā sēkļa augstākā – virsūdens - daļa, kuras pamatā ir pamatiežu (devona smilšakmeņu) pacēlums. Visapkārt esošo seklumu dēļ sala ir grūti pieejama. Tās dienvidaustrumu galā ierīkotajā Ringsu ostā pa šauru mākslīgi veidotu farvāteri var iekļūt tikai nelieli kuģi un sporta jahtas, bet vētras laikā pēdējās nemaz neriskē šo iespēju izmantot.

Varētu domāt, ka šis nelielais sauszemes pleķītis plašo ūdeņu vidū ir bezcerīgs dieva pamests un cilvēku aizmirsts nostūris. Īstenībā nepavisam tas tā nav.

Jā, dzīvei šeit ir savs īpašs ritms, it kā nesteidzīgs, nosvērti mierīgs, rimts, bet tajā pašā laikā ļoti rosīgs, taču bez ārpasaules drudžainās steigas. Salā regulāri notiek visai plaši kultūras un sporta pasākumi (dziesmu konkurss, ražas svētki, Ruhnu maratons, Kihnu-Ruhnu spēles, festivāls „Ruhnu miers”, mākslas plenēri un izstādes).

Vienkēršība, tīrība, kārtība, sakoptība. Autora foto.

Jau izkāpjot krastā mani pārņem miers – te viss ir tik vienkāršs, tik saskanīgs, bet reizē dziļa satura piepildīts. Tā vien gribas nomest visu lieko, lai jūras vējš un viļņi attīra dvēseli.

Pārnakšņojam turpat netālu no ostas necilas koka ēkas jumta istabiņā. No rīta pieceļos, kad saule tikko iznirusi virs ūdeņu klaida. Eju pa meža takām, pa sēkli iebrienu tālu jūrā, lai nopeldētos, vēroju kā balta bura izslīd no ostas un attālinoties kļūst arvien mazāka līdz izzūd pavisam. Krastā sveicina kāds nepazīstams vīrs. Jā, šeit visi sveicina cits citu, nešķirojot vai tas ir svešs vai pazīstams, vietējais vai iebraucējs. Vienkārši un laipni.

Salā šobrīd skaitās ap simts iedzīvotāju. Patiesībā uz vietas pastāvīgi dzīvo tikai kādi sešdesmit, pārējie strādā un lielāko tiesu uzturas kontinentā.

Salinieku dzīve ir sakārtota, ne miņas no nomalēm raksturīgās pamestības un nolaistības.

Vasarā saikni ar ārpasauli uztur regulāra neliela prāmja satiksme, ziemā - avioreisi (salā ir savs lidlauks). Jūras ostu ar 3 km attālo Ruhnu ciemu salas pašā viducī savieno asfaltēts ceļš. Gribas jautāt, vai tad pa to kāds arī brauc? Izrādās – jā, pat visai daudz. „Mums viss ir pa divi”, stāsta pagasta sekretāre, kas reizē ir arī gide: „Mums ir divas baznīcas, mēs katrs strādājam divās darbavietās un katram mums ir divas automašīnas.” Interesanti, ka automašīnām šeit neprasa iziet tehnisko skati. Un nekas slikts nenotiek.

Visas ēkas, visas sētas ir sakoptas un labi uzturētas. Kaut salas trešo daļu klāj meži, ir arī apstrādāti lauki, pļavas un ganības, kur ganās mājlopi. Ir viesu nami, kempings, telts vietas. Tūristi tiek uzņemti laipni un labprāt, jo dod papildus ienākumus.

Tomēr ekonomiski sala bez valsts dotācijām sevi uzturēt nespēj. Piemēram, elektrību salas vajadzībām ražo jaudīga dīzeļelektrostacija. Tas sanāk ļoti dārgi, bet par elektrību salinieki maksā tikpat, cik kontinentā („Mēs neesam vainīgi, ka te dzīvojam”.) Aviobiļetes saliniekiem maksā divreiz lētāk nekā pārējiem. Bērnu salā ir ļoti maz, skolēnu skaits vietējā pamatskolā svārstās ap desmit, bet skolā strādā desmit skolotāji. Uz katra skolēna sanāk pa skolotājam. „Bet, kamēr būs bērni, būs skola!”

Raugoties šajā sakoptajā, sakārtotajā dzīvē, neviļus iezogas domas, kāda izskatītos sala, ja būtu nonākusi Latvijas īpašumā. Vai tā nebūtu pamesta likteņa varā kā daudzas mūsu zemītes nomales, kur pretī dveš panīkums un daudzi spoži arhitektūras pieminekļi iet zudumā? Izskatās, ka salai ir paveicies, tā nonākusi labās rokās.

 

Iezīmes

Tematiskie rādītāji: 
Etnogrāfija
Karaspēks un bruņoti konflikti
Literatūra: 
Populārzinātniskie raksti un publicistika

Reklāma