Zvirgzdiņš, Artis. CO2 vārdā! Latvijas valsts — pret kultūras mantojumu

“Latvijas valsts — pret kultūras mantojumu” — šādu virsrakstu visai droši varētu likt šim ierakstam, runājot par Iekšlietu ministrijas centieniem nojaukt pašiem vairs nevajadzīgo starpkaru modernisma ēku Madonā, turklāt pamatojot to ar Eiropas Savienības prasībām. Zināma līdzība te saskatāma ar Elizabetes ielas 2 gadījumu, kad Kultūras ministrija par katru cenu vēlējās nojaukt bijušo komunistu partijas Centrālkomitejas ēku, tikai šoreiz runa ir par salīdzinoši nelielu, necilu, tomēr izteiksmīgu celtni mazpilsētā.

Madonas mērogā šī ēka ir nozīmīga — tā iemieso pilsētas starpkaru identitāti, kultūrvēsturisku slāni un līdz ar to arī telpisku atmiņu par laikmetu, kurā Madona izveidojās kā pilsēta. Runa ir par 1937. gadā celto ugunsdzēsēju depo — raksturīgu funkcionālisma jeb t.s. jaunās lietišķības perioda publisko celtni. Nobīdītie, asimetriskie apjomi, stūra balkons, zem kura eleganti risināta galvenā ieeja, kā arī šļūteņu žāvēšanas tornis, kas piešķir vertikālu akcentu ēkas kompozīcijai, — viss kopā precīzi atspoguļo sava laika estētiku un funkciju. Turklāt ēka aktīvi piedalās pilsētas telpas veidošanā — tā iezīmē un artikulē Saules ielas fronti, bagātinot Madonas centru ar kvalitatīvu, vizuāli jūtīgu arhitektūras slāni.

Skaidrs, ka mūsdienu glābšanas dienesta vajadzībām šāda ēka vairs neder, un jauns katastrofu centrs jau uzbūvēts pilsētas nomalē. Tomēr vecās ēkas nojaukšana tiek pamatota ar dalību ES projektā — proti, „tādas esot prasības”, lai samazinātu CO₂ izmešus.

Skat. vēl  — raksts un video par šo pašu
https://www.1188.lv/

Šī paša projekta ietvaros visā Latvijā paredzēts nojaukt ap divdesmit ēku. Līdz šim publiski iebildumi skanējuši tikai Madonā un Aizputē, lai gan šai nojaukšanai paredzētas ēkas ir arī Talsos, Liepājā, Priekulē, Daugavpilī, Līvānos, Ilūkstē, Viļānos, Jūrmalā, Dobelē, Bauskā, Alūksnē, Salacgrīvā… Daļa šo ēku tiešām ir necilas, vēlākās pārbūvēs sakropļotas, taču citas — liecības no pirmskara, starpkaru un arī pēckara modernisma perioda, dažas — ar izteiksmīgiem torņiem. 

Pieļauju, ka starp valsti un pašvaldībām notikušas savstarpējas vienošanās. Tomēr piesauktais CO₂ samazināšanas arguments šķiet apšaubāms, ievīstīts birokrātiskos kalambūros. It īpaši, ja zinām, kādas nostādnes pauž Jaunais Eiropas Bauhaus un ES Zaļais kurss — nevis nojaukt, bet domāt ilgtspējīgi, saglabāt kultūras un industriālo mantojumu, meklēt radošus pielietojumus esošajām ēkām. Taču tā vietā, lai nodotu tiem, kas gatavi ēku uzturēt, izmantot, atrast tai jaunu pielietojumu, Iekšlietu ministrija uzstāj uz nojaukšanu. 

Ja šo izmešu loģiku piemērotu konsekventi, tad taču būtu jānojauc visa vēsturiskā apbūve — sākot ar vecpilsētām, skolu ēkām, stacijām, kultūras namiem utt. — aizvietojot ar jauno, “skaisto”. Šķiet absurdi, ka mūsdienās šādi tiek interpretēti Eiropas institūciju nosacījumi. Un vēl absurdāk — ka Iekšlietu ministrija to dara pavisam nopietni.

Artis Zvirgzdiņš, arhitekts

P.S. Protams, būšu gandarīts, ja šis ieraksts aizniegs iespējami vairāk acu un ausu, tāpēc aicinu dalīties. 

P.P.S. Tiku sagatavojis arī plašāku tekstu, analizējot ēkas kultūrvēsturisko un urbāno nozīmīgumu, kā arī pievienojot  piemērus no Latvijas un Igaunijas, kuros vēsturiskās ugunsdzēsēju ēkas pielāgotas un tiek pārizmantotas dažādām mūsdienu vajadzībām.