Gotharda Vīkena hronikas fragmenti (Agra Dzeņa tulkojums)

I fragments. Stefana Batorija ierašanās un uzturēšanās Rīgā 1582.g.

Par Kalendāra nemieru prologu var uzskatīt Polijas karaļa Stefana Batorija 1582.g. uzturēšanos Rīgā un neapmierinātību, kas Rīgas pilsoņos vēlāk izcēlās saistībā ap divu Rīgas baznīcu nodošanu katoļiem.

Kad Rīgas delegācija 1581.g. janvārī Varšavā ieradās pie karaļa pēc pilsētas privilēģiju apstiprinājuma, Polijas kanclers Jans Zamoiskis privātās viesībās no Rīgas pilsētas sekretāra Johana Tastija un dažiem citiem sūtņiem izdabūja solījumu panākt divu baznīcu, tostarp Doma baznīcas atdošanu katoļiem. Kad pēc miera noslēgšanas ar moskovītiem pie Pleskavas 1582.g. 15. Janvārī Stefans Batorijs ar savu kancleru un armiju mājupceļā aptuveni mēnesi, no 12.marta līdz 27.maijam uzturējās Rīgā, Janam Zamoiskim radās iespēja solījumu atgādināt uzstājīgāk (Vai tā nebija paša Batorija vēlme?), un arī panākt tā izpildīšanu, par ko tīrās evaņģēlija reliģijas piekritēji Rīgā nebija sajūsmināti. Doma baznīca pēc garas kaulēšanās gan palika luterticīgo rokās, katoļiem atdodot latviešu Sv. Jēkaba baznīcu līdz ar septiņiem namiem un cisterciešu klosteri līdz ar Marijas Magdalēnas baznīcu. Rīgas latviešu draudzei Jēkaba baznīcas vietā ierādīja Jāņa baznīcu.

***

"Pēc tam, kad sūtņi pārradās mājās, Rīgā ieradās 14 [karaļa] komisāri, kuriem vajadzēja saņemt pilsētas zvērestu. Tad nu tirgus laukumā tika uzcelta liela nojume kā karaļa tronis, uz kuru komisāri tika aizvesti, skanot bungām un trompetēm. Tad atnāca rātskungi, eltermaņi, vecākie un visa kopiena, un komisāru priekšā nodeva zvērestu, bet komisāri to nodeva viņu priekšā. Tad zvērēja rāte un namnieki, Lielpolijas un Lietuvas abas kārtas.

Pēc tam, kad komisāru kungi bija saņēmuši pilsētas zvērestu, viņi devās projām, bet tikmēr pilsēta, jo Peters Šetlers bija miris, ievēlēja Klausu Eki par birģermeistaru un Johanu Tastiju par rātskungu. Tā kā Ekem bija viltīga galva, viņš savā pusē piedabūja [piekritēju] pulku, ar ko citiem nācās samierināties, un drīz Eke tika iecelts par [karaļa] burggrāfu. Drīz pēc tam lielkanclers [Jans Zamoiskis] rakstīja Tastijam, atgādināja vinam par baznīcu apsolīšanu, un abi apmainījās ar daudzām vēstulēm. Namnieki gan manīja, ka viņus Tastijs ir piekrāpis ar viltus ziņojumu, un kurnēja par to, taču, tā kā baznīcām netika nodarīts kāds redzams kaitējums vai celta kāda prasība par tām, viņi palika mierīgi. Arī baznīcu nodevēji neko neuzdrīkstējās pasākt, un šis nodevīgais darbs izpalika, līdz karalis ar visu karaspēku no Krievijas ieradās pie Rīgas, kad bija noslēdzis mieru ar moskovītiem.

Karalis Stefans ar visu karaspēku Vastlāvjos ieradās pie Rīgas. Vispirms viņi apmetās visās namnieku mājās, tā ka neviens savā namā nebija saimnieks, jo tajos dienu un nakti gāja iekšā un ārā haiduki un zaldāti, kad vien tiem iepatikās, bet mācītāji, doktori, rātskungi un viņu kalpotāji tika apkaunoti. Karalis apmetās pilī. Lielkanclers tika aizvests pie Tastija, kur viņš vēl uzstājīgāk runāja par baznīcām. Karalis tanī laikā lika savus pulkvežus un kapteiņus atalgot ar dukātiem, tad noturēja karaspēka skati, un no pils aizjāja pie pilsētas vārtiem. Tur viņu sagaidīja Kaspars Bergs, Klauss Eke un doktors Vellings, kuri gāja viņa priekšā cauri pilsētai līdz Grēcinieku vārtiem. Rātskungi bija likuši uzcelt krāsotus goda vārtus iepretim Krāmu ielai pie Korta Depenbroka tirgotavas. Uz vārtiem stāvēja kantors [dziedāšanas skolotājs domskolā] ar saviem zēniem un muzikantiem. Kantors karalim par godu bija komponējis skaņdarbu, ko muzikanti spēlēja. Kad karalis nonāca zem vārtiem, priekšā parādījās eņģelis, kurš rokās turēja zeltītu kroni, trīsreiz to pacilāja un uzlika karalim galvā, turklāt zēns tik reizes, cik viņš cilāja kroni augšup un lejup, sauca: Salve Stephanus Rex Polonie [Esi sveicināts, Stefan, Polijas karali!]. Lieliskais karalis to mierīgi uzklausīja.

Uz tirgus bija uzbūvēta pils ar uguņošanas ierīcēm, kuras vajadzēja aizdedzināt. Pie uguņošanas bija norīkoti daži ļaudis ar kārtīm, alebardēm un ķekšiem, tomēr uguņošana sākās pārāk ātri, un pils jau bija pa pusei nodegusi, iekāms karalis ieradās tirgus laukumā. Savā gājienā cauri pilsētai karalis bija tērpts melnā, ar skaistu, sabuļādām oderētu samta svārku. Galvā viņam bija poļu cepure ar mirdzošu dimantu. Viņš jāja uz melna zirga, pārklāta ar samta segu. Karaļa priekšā jāja Polijas un Ungārijas dižciltīgākie kungi, aiz viņiem – lielkanclers, tad karalis, aiz karaļa – visi viņa pulkveži, kapteiņi un daudzi viņu jātnieki. Viņš aplūkoja ievērojamākos namus un baznīcas, un beidza savu gājienu labā omā. Kamēr viņš devās ap un cauri pilsētai, tika šauts no visiem rondeļiem, vaļņiem un torņiem, līdz viņš atkal atgriezās pilī. Visi svešinieki, kam bija kādas darīšanas pie viņa, stāvēja ielās ar saviem lūgumrakstiem, lai tos iesniegtu pašam karalim. Sākotnēji viņš rakstus bāza zem cepures, bet tā kā to bija pārāk daudz, rakstus pēc izlasīšanas nobāza uz krūtīm, un katrs savā lietā saņēma ātru un labu spriedumu. Pēc karaļa gājiena cauri pilsētai dižciltīgajiem un visiem, kam bija muižas, un kuri tās gribēja paturēt, desmit dienu laikā vajadzēja uzrādīt savus dokumentus revidēšanai. Ja kāds noteiktajā laikā neieradās, tas vēlāk netika pieņemts. Tā kā daudzi dižciltīgie un citi kaimiņi uz Rīgu sūtīja savus sūtņus, karalis daudzkārt noturēja atklātas tiesas un palika šeit vairāk nekā 4 nedēļas ilgi. Katrs, kam bija sūdzības, brīvi varēja viņam piekļūt, katrs tika atklāti uzklausīts, visas lietas tika protokolētas, un katrs šādā veidā saņēma labu spriedumu. No Kēnigsbergas uz turieni bija nosūtīts kāds doktors, kurš arī gribēja celt priekšā dažas lietas. Kad labais vīrs iznāca priekšā un gribēja sākt par tām runāt, viņš no satraukuma kļuva mēms. Kad karalis to redzēja, viņš lika savam kalpotājam pateikt lūdzējam, ka Viņa Karaliskā Majestāte viņu pašlaik nevar sadzirdēt, taču sadzirdēs nākošajā sesijā. Visi, kas atradās zālē, brīnījās par karaļa lielo gudrību un attapību, un arī doktora sirds tika iepriecināta. Kad doktors nākošajā dienā atgriezās, viņš lietas brīvi un bezbailīgi izklāstīja latīniski, un tika uzklausīts ar sapratni, jo karalis bija mācīts vīrs, kuram viņa valdīšanas laikā nebija līdzīga. Karalis audiences laikā bija ieradis pārlikt kreiso kāju pār labo. Viņam bija matiem apaugusi kārpa uz labā vaiga, un šos matus viņš virpināja pirkstos tik ilgi, kamēr kādu klausījās runājam. Karalis arī nesmējās, un izskatījās kā skatot degam baznīcu. Es redzēju viņu ieturam maltīti, un savām acīm skatīju garu galdu, uz kura bija salikti daudzi ēdieni, bet vismīļākie tika nolikti viņam priekšā. Viņam bija mazs sunītis, līdzīgs lielam kurmim, kurš skraidīja pa galdu, un karalis tam ļāva izlaizīt savu šķīvi, kā arī pakampt drusku ēdiena. Pie karaļa bija arī mazs zēns, aptuveni 4 vai 5 gadus vecs. Šis bērns sēdēja pie maza, skaisti klāta galda. Kad karalim tika pasniegts kāds ēdiens, to pasniedza arī zēnam. Zēns bija tērpts zaļa damasta svārkā, apjoztā ar franču zīda jostu, un ar pātagu uz muguras. Galminieki, kas apkalpoja Viņa Karalisko Majestāti, īsi un pieklājīgi runāja ar zēnu, bet ja viņi runāja pārāk ilgi, zēns ņēma savu pātagu un sita viņiem pa kājām, uz ko karalis noraudzījās ar mierīgu seju. Maltītes laikā karalis dzēra 5 dzērienus no kristāla glāzes. Kad karalis bija paēdis, viņš starp diviem kungiem gāja uz savu istabu. Kas tas bija par zēnu, to vislabāk zina Dievs un Viņa Karaliskā Majestāte. Tas nu būtu diezgan stāstīts par karaļa ierašanos un iejāšanu Rīgā. Sekojošais būs par baznīcām, kā un kādā veidā tās tika iegūtas." (LVVA, 4038.f., 2.apr., 94.lieta, 15.–17.lp.) 

II fragments. Domskolas rektora ieslodzīšana, tai sekojošā atbrīvošana un vairāku rātskungu māju izdemulēšana

Ja Kalendāra nemieru nominālais iemesls bija Rīgas pilsoņu nevēlēšanās pieņemt Polijas karaļa uzspiesto un rātes pieņemto jauno Gregora kalendāru, tad no Gotharda Vīkena hronikas var secināt, ka nemieru tiešais cēlonis bija 1584.g. nogalē izcēlies konflikts starp pilsētas skolas (domskolas) rektoru Milleru vai Melleru (Dunsdorfs, 188.lpp.; Straubergs, 285.lpp.) un Pētera baznīcas mācītāju Nīnertu (Neinertu), kurš pieprasījis atbrīvot domskolas telpas jezuītu kolēģijai. Polijas karaļa ieceltais burggrāfs Nikolauss Eke nostājās Nīnerta pusē, un 1585.g. 1.janvārī lika rektoru ieslodzīt rātsnamā.

***

"Rektors bija ieslodzīts telpā virs svaru kambara. Kad nu viņš izdzirda pūļa troksni, viņš izsita logā vienu rūti, runāja un lūdza vienlaikus: “Mīļie ļaudis, jauni un veci! Kā jūs šeit ir sapulcējis Dievs, tā es Dieva vārdā jūs lūdzu nekādā ziņā necelt traci rātsnamā, jo – paldies Dievam! – mana lieta ir taisnīga, es pratīšu sevi aizstāvēt, un viņi neko man nevarēs kaitēt.” Taču bende bija uzzinājis, ka viņam naktī būs jānocērt galva. Nu visi ļaudis gaidīja, ko rektora palīgs būs panācis no burggrāfa. Lai gan viņš burggrāfam bija lūdzis ilgstoši un vairākas reizes, kā arī brīdinājis, ka viņš var apbruņot 10 – 20 un pat 50 namniekus, lai atbrīvotu rektoru, tomēr viņš neko nepanāca. Viņam tika atbildēts, ka viņš nav lasījis likumus un nezina, ka ir noticis noziegums pret rāti, un arī namnieki nevarēs panākt rektora atbrīvošanu. Kad nu pēc daudzajiem lūgumiem rektora palīgs ar savu aizstāvību neko nebija panācis, viņš atkal devās uz tirgus laukumu. Visi ļaudis no viņa izdzirdēja, ka rektoru kā namnieku nevar atbrīvot. Lai Dievs žēlīgs! – kāda briesmīga, skaļa kliegšana tad izcēlās: “Uguns! Uguns! Rātsnams deg!” Kliegšana bija dzirdama visā pilsētā, kādēļ daudzi namnieki to noturēja par īstenību, un ar saviem ieročiem ieradās pie rātsnama. Citi ļaudis, kas jau sākumā bija pie rātsnama, paņēma tarānu, kas gulēja šaurā ielā pie rātsnama, skrēja uz rātsnamu, un nevienas durvis viņiem nebija tik stipras, lai tās nevarētu uzlauzt, līdz beidzot viņi nokļuva līdz rektoram. Tomēr rektors bija ļoti neapmierināts, ka viņa dēļ izcēlušies tādi nemieri, un negribēja iet lejā. Skolas zēni sagrāba savu rektoru un gribēja viņu novest lejā. Kad viņi tādējādi noplēsa rektoram abas mēteļa priekšpuses, viņu pacēla uz rokām un nonesa rātsnama priekšā. Tur viņam tika jautāts, kādēļ un kurš ar viņu šādi ir izrīkojies. Uz to viņš atbildēja, ka šo ir sarīkojis melnsvārcis Nīnerts. Kad pūlis to izdzirdēja, rektors daudzu ļaužu pavadībā tika nogādāts mājās, un naktī viņa namu apsargāja divi pulciņi. Kad viņi apstaigāja vietu, Nīnerts stāvēja pie sava pagalma, un viņam rokā bija zīmīte. To bija rakstījis Kaspars Dreilings, kurš Nīnertam ar to ziņoja, ka rektors ir ieslodzīts rātsnamā. Kad nu viņš sadzirdēja troksni un redzēja, ka ļaudis skrien pie viņa, Nīnerts aizdarīja aiz sevis vārtus un paslēpās pagrabā zem alus mucu statņa. Kalpi viņu meklēja visos stūros, bet nevarēja atrast. Tad viņi uzlauza durvis un lādes, paņēma kunga sudrabu, zeltu un visu vērtīgo. Pēc tam viņi ienāca kabinetā, saplēsa daudzas grāmatas un norāva tām apkalumus, meklēja viņu skapjos un sadauzīja visus logus. Tā kā bija vakars un tumsa, viņiem bija lielas lāpas un degošas sveces, tomēr nespēja viņu atrast. Visbeidzot mazs zēns ar degošu sveci nokāpa pagrabā, un tā notika, ka nokrita dēlis, ko Nīnerts bija aizlicis sev priekšā. Tad zēns pagaismoja ar sveci, ieraudzīja viņu tur guļam un sauca: “Šeit ir blēdis Nīnerts, kurš mūsu rektoru lika ieslodzīt rātsnamā!” Nīnerts teica: “Mans dēls, ciet klusu, es tev iedošu vienu dālderi.” Bet bija jau par vēlu, jo puiši, sadzirdējuši zēna saucienu, atrada viņu pagrabā. Ek, cik daudzas pļaukas un sitienus saņēma Nīnerts! Tad viņu sagrāba un izvilka no mājas ārstniecības augu dārzā. Tur stāvēja kāds, kurš gribēja viņu nobeigt ar kaujas zobenu, taču netrāpīja un nocirta jaunu ābeli rokas resnumā. Kad viņu izvilka uz ielas, te viens, te otrs viņam iesita un kliedza: “Sitiet nost katoļu blēdi!” Citi teica: “Nē, mums viņu jāved uz tirgus laukumu un jādzen caur rīkstēm.” Nīnerts kliedza un lūdzās atstāt viņu dzīvu. Kad viņš nonāca uz tirgus, viņam jautāja, kā tas ir noticis, ka rektors ir apsūdzēts un nodots. Viņš atbildēja, ka tā nav viņa, bet doktora Vellinga un Ekes vaina, un ka ir pagājis jau pusgads, iekāms viņam radās iespēja izpildīt viņu nodomu. Tad viņu ar daudziem sitieniem aizveda no tirgus, un ja daži ap viņu nebūtu izstiepuši savus pīķus un alebardes, Nīnerts tūkstoškārt būtu nosists. Par to labajai Rīgas pilsētai vēlāk vajadzēja dot veselu mucu sāls, un no tā radās sakāmvārds: “Ja gribi sist melnsvārci, tad nosit viņu pavisam.” Kad nu viņi to gana bija situši, tie viņu atstāja. Nīnertu daži nogādāja uz bārddziņa namu, un viņam palika nekustīga viena roka." (LVVA, 4038.f., 2.apr., 94.lieta, 28.–29.lp.)

***

"Kad nu puiši šādā veidā bija tikuši galā ar Nīnertu, viņi skrēja uz Ekes namu un tam uzbruka. Eke uzskrēja uz bēniņiem, izlauzās cauri loga rāmim un tādējādi nonāca kaimiņu namā. Kad viņi ielauzās namā, vispirms skrēja uz kantori, to uzlauza, paņēma visu vērtīgo, kas tur atradās, atlauza kastes un lādes, un paņēma no tām visu vērtīgo. No turienes viņi skrēja uz doktora Vellinga, kurš tolaik dzīvoja vecpilsētā, namu, atvēra loga slēģus un ieraudzīja viņu kopā ar sievu sēžam pie galda. Viņš uzskrēja augšā bēniņos, bet no turienes aizmuka lejā Klausa Plēnes namā. Kad nu puiši ienāca namā, viņi uz galda atrada zelta un sudraba biķerus, dažos no tiem arī vīnu, ko rāte bija atsūtījusi Vellingam. Vīns tika izdzerts, biķeri – paņemti, visas kastes, kantori un kambari uzlauzti, un paņemts viss, kam bija kāda vērtība. Ko viņi nespēja nolaupīt, to viņi mazākais sabojāja. Tad viņi sāka šaut un ar saviem pīķiem sadūra visus mājas priekšmetus, uzšķērda gultas pēļus, un spalvas izkaisīja uz ielas. Pagrabā viņi izdzēra alus un vīna mucas, izsita tām dibenus un atlikušajam dzērienam ļāva iztecēt. Kopumā viņi māju iztīrīja tā, ka tajā nepalika neviens maizes gabals, ko nebūtu paņēmuši dumpinieki. Tad viņi atkal skrēja uz Ekes namu, kur to, ko bija atstājuši neskartu pirmajā reizē, sadurstīja ar pīķiem un visu sadauzīja gabalos. Tad viņi skrēja uz birģermeistara Mepes namu, kas tanī  laikā bija Grēcinieku ielā. Par laimi, pie viņa durvīm stāvēja kaimiņš, kurš teica: “Mīļie bērni, lieciet labo vīru mierā! Viņš šodien kopā ar mums bija baznīcā.” Pēc šiem labajiem vārdiem viņi atkāpās, bet viens no viņiem, liels nebēdnis, pieklauvēja pie durvīm un teica: “Atver, citādi tev klāsies plāni tāpat kā citiem!” Kas ar labo kungu notika pēc tam, nav grūti iedomāties. Viņi devās arī uz Oto Kānes, Tastija un dažiem citiem bagātiem namiem, kur meklēja nolaupīt jebko, kam bija jelkāda vērtība." (LVVA, 4038.f., 2.apr., 94.lieta, 30.–31.lp.)

III fragments. “Lapsas rijējs” jeb politisko pretinieku troļļošana rīdzinieku gaumē 1586. gadā

"Tanī laikā visu prātus sevišķi uztrauca Hanss Otte ar saviem kalpotājiem. Daži no vienkāršajiem ļaudīm viņu dēvēja par piemīlīgo, daži – par vējagrābsli, citi – par lapsas rijēju. Šo iesauku viņš bija ieguvis šādi: viņam bija nama pārvaldnieks vārdā Henings Karstens, izsmalcināts nebēdnis. Viņš ielūdza dažus kungus no burggrāfa aprindām viesos uz savu vīna pagrabu. Viņi lūgumam labprāt paklausīja, un tur tika ienesti 1 – 3 ēdieni. Bet nama pārvaldnieks bija licis dienestmeitai: kad viņa ienāks un ienesīs cepešus, pateikt, ka burggrāfa kungs pieprasa, lai Henings ierodas pie viņa. Kad nu meita ienāca un ienesa cepešus, starp kuriem bija arī lapsa, viņa teica: “Burggrāfa kungs ir atsūtījis vēsti, ka jums steidzami jāiet pie viņa.” Kad nu viņš devās prom, viņš teica: “Mīļie kungi, pataupiet arī man kādu gabalu zaķa!” Tomēr lapsa viņiem garšoja tik labi, ka no tās nepalika pāri nekas. Bet viņš devās uz namu, paņēma lapsas galvu starp divām atslēgām zem mēteļa, un atgriezās pie saviem viesiem. Tie sauca: “Hening, mēs būtu pietaupījuši kaut ko no zaķa, taču tas garšoja tik labi!” Uz to viņš atbildēja: “Es zinu, ka jūs esat rijīgi ļaudis, tādēļ esmu atnesis vēl vienu ēdienu. Esmu to nolicis uz šķīvja, un atļaujiet tagad ēdienu atsegt.” Viņš vispirms atvēra durvis, tad atsedza ēdienu. Visi šausmās ieraudzīja, ka uz galda guļ lapsas galva. Viesi pieleca no galda, satvēra stopa kannas un citu, kas gadījās pa rokai, un svieda ar to, taču viņš laicīgi paspēja no turienes aizmukt. Pēc kāda laika viņi par to atmaksāja tā, ka viņam vajadzēja gulēt gultā un spļaut asinis. Tādēļ viņš arī tika iesaukts par lapsas rijēju." (LVVA, 4038.f., 2.apr., 94.lieta, 35.–36.lp.)

IV fragments. “Ja reiz sit melnsvārci, tad nosit viņu pavisam beigtu!” Mācītāja Nīnerta “tikumi”.

G. Vīkens savā hronikā par luterāņu mācītāja un rekatolizācijas piekritēja Nīnerta personību un pretdarbību Rīgas pilsētas kopienai 1586. gada vasaras sākumā raksta:

"Kad nu Nīnerts redzēja, ka Tastijs ir saņemts ciet otro reizi, kopā ar doktoru Vellingu ļoti tiek spīdzināts, un arī birģermeistars ir apcietināts, viņš domāja, ka arī viņu sagaida tas pats, sēdās zirgam mugurā un devās uz pili pie viltīgā lapsas [Ekes]. Neilgi pēc tam viņam sekoja Oto Kāne. Arī man ir vērts nedaudz vairāk pastāstīt par Nīnertu.

Kādā svētdienas rītā viņš uzkāpa Doma baznīcas kancelē un sāka sprediķi. Kad nu viņš ievadā draudzei atgādināja čakli klausīt Dievu, un vajadzēja skaitīt tēvreizi, viņam nebija no kurienes to nolasīt, jo bija aizmirsis mājās savu grāmatu. Tad viņš sāka runāt citu tekstu no galvas, ko bija sprediķojis pirms 14 dienām. Kad nu viņš saprata, ka nerunā pareizi, viņš teica: “Mīļie kristieši, esmu aizmirsis mājās grāmatu, tādēļ lai katrs evaņģēliju izlasa savās mājās.” Vai tā nav laba slava virsmācītājam? Pauls Ottenbornigs ir uzrakstījis traktātu, kurā vēsta, ka Nīnerts pirms kāpšanas kancelē izdzēris četrus stopus medalus, un vienmēr kancelē līdzi ņēmis kannu ar medalu.  Viņš rīstījies un noliecies pie kannas itin kā lūdzoties.

Viņa tikumi liecināja, ka viņš piekopj nodevīgu un nekrietnu dzīvesveidu. Reiz viņš tika uzaicināts pie vecas matronas, Hansa Pola vecāsmātes, kas gulēja uz nāves gultas, lai viņu mierinātu un teiktu Dieva vārdus. Kad nu mācītājs atnāca pie labās sievas, viņš bija piedzēries kā cūka. Labā sieva lūdza viņu teikt dažus vārdus, ar kuriem viņš mirēju mierinātu un uzmundrinātu kā godīgam un kārtīgam dvēseļu aprūpētājam pienākas, taču veltīgi! “Mīļā māsa, lai tas tev ir par mierinājumu – mums visiem jāmirst! Ja mirtu ķeizara pavārs, un ķeizars viņam izvārītu garšīgu zupu - vai tas mirstošam cilvēkam būtu kāds mierinājums?” Bez tam citi mācītāji stāstīja, ka viņš divus gadus nav bijis pie dievgalda, tādēļ viņu Doma krustejā kāds bija uzzīmējis ar ogli un parakstījis: “Nīnert, tu esi katoļu blēdis!” Es gan esmu Vilhelmu Donātu un Kasparu Timmu dzirdējis Nīnertu vareni slavējam par izglītību un sevišķi to, ka viņa sprediķi tik raiti saistās viens pie otra kā ķēdes, taču dzīvē nekas tamlīdzīgs nav manīts.

Pēc tam, kad šie trīs – Eke, Oto Kāne un Nīnerts sanāca kopā, viņi devās uz Poliju un apsūdzēja karalim godājamo rāti un visu kopienu. Tur nolādētais melnsvārcis noturēja vairāk nekā stundu ilgu runu latīniski, bet agrāk, uz kanceles stāvēdams, sprediķi lasīja no papīra. Ar to viņš ir apstiprinājis vecā sakāmvārda patiesīgumu: “Ja reiz sit melnsvārci, tad nosit viņu pavisam beigtu!”  (LVVA, 4038.f., 2.apr., 94.lieta, 42.–43.lp.)

V fragments. Kalendāra nemieru vadoņu Martina Gīzes un Hansa Brinkes sodīšana ar nāvi 1589.g. 2.augustā.

1589. gada augusta sākumā Rīgā ieradās Polijas karaļa norīkotie komisāri Severīns un Leo Sapega, kuri atjaunoja rātes veco sastāvu un panāca nemieru vadītāju sodīšanu. G.Vīkens to izskaidro ar Rīgas rātes pārstāvja Polijas galmā, jurista Dāvida Hilhena intrigām, kurš panāca rīdzinieku līderu Martina Gīzes un Hansa Brinkena izsludināšanu ārpus likuma, kā arī pierunāja komisārus pieprasīt, lai rīdzinieki uz viņu ierašanās laiku noliek ieročus un atceļ sardzes.

"Otrdienā rātskungi vispirms devās uz rātsnamu, tad ieradās komisāri un kopā ar viņiem Eke, Oto Kāne un Kaspars cum Bergens. Viņiem sekoja eltermaņi, vecākie un arī namnieki, starp kuriem bija Martins Gīze un Hanss cum Brinke. Kad nu viņi visi bija iegājuši rātsnamā, komisāru kalpotāji rātsnamu aizslēdza, kas bez šaubām bija nodevība. Kad nu tika celtas apsūdzības, labajiem vīriem radās cerība uz tām atbildēt, kas viņiem arī tika apsolīts. Kad Martins Gīze pieprasīja vārdu, fiskālis Balcers Šolls nostājās rātes priekšā un teica, ka pēc tam, kad Viņa Karaliskā Majestāte viņus jau sen ir izsludinājis ārpus likuma, viņiem nav tiesību brīvi runāt un atbildēt, un visžēlīgā kunga un karaļa vārdā godājamajai rātei lika Martinu Gīzi un Hansu cum Brinku apcietināt, kas arī tika izdarīts. Komisāriem pret to nebija iebildumu, un abi tika izvesti no sapulces un ieslodzīti. Kad nu kopiena redzēja, kas ar abiem notiek, tā ļoti sašuta. Izcēlās arī kurnēšana, taču viss palika kā bijis. Pēcpusdienā viņi tika nogādāti Moku tornī, trešdienā notiesāti uz nāvi, bet ceturtdienā aizvesti uz tirgus laukumu, kur viņiem nocirta galvas. Nekas netika paziņots, par kādiem noziegumiem viņi tika notiesāti.

Kad viņi no rātsnama gāja uz tirgus laukumu nokaušanai, Hanss cum Brinke teica Martinam Gīzem: “Klausies, brāl, es esmu vecāks par tevi, tādēļ man pienākas tas gods iet pirmajam.” Tā arī notika. Kad nu viņi nonāca pie loka, ko bija izveidojuši haiduki un poļi, viņi abi tajā ienāca bezbailīgām sirdīm, itin kā ietu uz danci, kādēļ poļi un citi ļaudis, kas tur bija, nevarēja valdīt asaras. Bendem, kura bērnu Hanss cum Brinke bija turējis kristībās, Brinke pavēlēja brīvi un bezbailīgi izpildīt savu pienākumu un cirst taisni, kas arī notika. Katrs bendem arī uzdāvināja zelta naudas gabalu, un tā viņi kā drosmīgi bruņinieki atdeva dzīvības par pilsētas brīvību un Dieva vārda paturēšanu. Pēc tam labi ļaudis katru aiznesa uz viņa namu, nomazgāja galvas un ķermeņus, apģērba un ielika zārkā. Daudzi bija pārsteigti par to, ka tiklīdz viņus ielika zārkā, mirušo sejas saviebās, un no galvām sāka pilēt lielas asins lāses. Tā piepildījās vecais sakāmvārds: “Sākumā to sauca “visa kopiena”, tad katrs palika stāvot vienatnē.” Šinī gadījumā katrs par to varēja pārliecināties Rīgā, 1589. gada 2. augustā.
Viņus vajadzēja aprakt zemē, jo kungi negribēja piekrist, ka viņus apbedī kapenēs, tomēr pēc lūgšanās tas tika atļauts. Trūka ļaužu, kas varētu viņus aiznest uz kapavietu, jo viens šur, otrs tur no bailēm bija pamukuši. Visbeidzot atradās daži namnieki ar drošām sirdīm krūtīs, un tos vienu pēc otra aiznesa." (LVVA, 4038.f., 2.apr., 94.lieta, 54.–55.lp.)

VI fragments. Salaspils kauja 1605.g. 27.septembrī

Gotharda Vīkena hronika stāsta arī par 1605.g. 27. septembrī (pēc vecā stila – 17.septembrī) notikušo Salaspils kauju, minot dažas liktenīgas Zēdermanlandes hercoga Kārļa (kopš 1607.g. – Zviedrijas karalis Kārlis IX) kļūdas, kā arī laikapstākļus, kas veicināja zviedru armijas sagrāvi.

***

"Pēc tam hercogs Kārlis ar lielu armādu, lielgabaliem un dažādu amunīciju, pavisam 100 kuģos, un arī ar 16000 kājniekiem un jātniekiem atkal ieradās pie Rīgas. To komandieris bija grāfs Mansfelds. Viņi nodedzināja skaistās baznīcas un dzirnavas pie pilsētas vārtiem, ieņēma Sv. Jura hospitāli, sagūstīja landsknehtus, un daži zaldāti tur nocietinājās. Pārējais karaspēks un visa armāda apmetās un nocietinājās pie Rīgas. Poļu pulkvedis Hodkevičs, kuram bija tikai 3000 vīri, un Kurzemes hercogs ar 300 vīriem devās pie viņiem, un hercogam Kārlim piedāvāja cīnīties pie Salaspils. Hercogs Kārlis kā drosmīgs kara varonis to Hodkevičam neatteica, 27. septembra agrā rītā izgāja no savas nometnes un maršēja uz Salaspili. Tikmēr uznāca spēcīgs lietus, kādēļ zaldātu šaujamieroči kļuva nelietojami. Kad viņš nonāca galā un ieraudzīja Hodkeviču stāvam pilnā kaujas gatavībā, viņš gribēja, lai zaldāti tūlīt ietu iegūt slavu cīņā pret Hodkeviču. Tomēr pret to stingri iebilda Andreass Lindersons, un lūdza Viņa Žēlastībai laiku, lai zaldāti varētu apžāvēties un savest kārtībā savus šaujamieročus, taču hercogs to negribēja, un tā viņi izkārtojās kaujai.

Tā kā Kurzemes hercogs vēl nebija apvienojies ar Hodkeviču, poļi novietojās izdevīgākajā vietā kalna pakājē. Pirms kaujas Andreass Lindersons un citi pulkveži Viņa Žēlastībai ieteica neļaut kurzemniekiem pārcelties pāri Daugavai, kas zviedrus ļoti  apdraudētu, bet hercogs viņiem atbildēja: “Ļaujiet viņiem pārcelties, tā ir rīta zupa.” Kad nu kurzemnieki un poļi apvienojās, tika izveidota kaujas kārtība, un kurzemnieki ar jātniekiem novietoti flangos. Kad sākās kauja, Andreass Lindersons, kurš komandēja vāciešus, deva pirmo triecienu tā, ka poļi atkāpās. Tad kurzemnieki ar saviem jātniekiem uzbruka no flangiem un izjauca kaujas kārtību. Kad zviedri un somi to redzēja, atkāpās arī viņi un bēga, lai gan hercogs Kārlis kā drosmīgs un pieredzējis kara varonis viņiem lika stāvēt un cīnīties. Tā notika, ka vienā dienā, divu stundu laikā kaujas laukā palika guļam 8918 vīri, neskaitot mežos iebēgušos, kurus nosita zemnieki. Hercogs Kārlis pats no turienes aizjāja uz trešā rezerves zirga un izglābās. Šinī kaujā krita Andreass Lindersons, kurš tika nogādāts Rīgā un apbedīts Doma baznīcas korī, kreisajā pusē. Krita arī Hāras un Lineburgas hercogs Frīdrihs, kura līķi Kurzemes hercogs Frīdrihs izlūdzās no karavadoņa Hodkeviča, lika to nogādāt uz Jelgavu un tur apbedīt. Kritušo daudzi vīri ar dziesmām un spēlēšanu aiznesa līdz Daugavai, kur Hodkevičs mirušo nodeva hercogam Frīdriham, lika atvērt zārku, lai katrs viņu varētu redzēt, un noturēja pateicības lūgšanu par uzvaru. Hodkevičs turklāt teica, ka uzvaru nevar piedēvēt Viņa Karaliskajai Majetātei, bet to ir paveicis Dievs, un Viņam par to ir jāpateicas, un ja hercogs Kārlis būtu palicis pie pilsētas un poļi tam uzbruktu, iespējams viņš būtu uzvarējis.
20 bedrēs tika apbedīti 8918 vīri. 1. bedrē – 335 vīri, 2. – 300, 3. – 1400, 4. – 450, 5. – 720, 6. – 300, 7. – 700, 8. – 500, 9. – 322, 10. – 120, 11. – 400, 12. – 150, 13. – 350, 14. – 380, 15. – 385, 16. – 240, 17. – 200, 18. – 600, 19. – 15, 20. – 160, pa ceļam – 11." (LVVA, 4038.f., 2.apr., 94.lieta, 70.–72.lp.)

VII fragments. Par blēdību un zvēresta spēku tiesā Rīgā 1584. gadā

Kopš viduslaikiem tiesās lielāka nozīme nekā pierādījumiem tika piešķirta sūdzētāju, apsūdzēto un liecinieku zvērestiem, ar kuriem zvēresta devēji piesauca laicīgu un mūžīgu Dieva sodu pār sevi un savu ģimeni nepatiesas liecības došanas gadījumā. 

"Bija Rīgas namnieks, Hanss Dreilings vārdā, kurš daudz nodarbojās ar brūvēšanu, un sūtīja alu pārdošanai uz krogiem, īpaši ārpus pilsētas un priekšpilī. Tur dzīvoja krodzinieks, vārdā Peters no Hamburgas, kurš kādam vīram bija parādā vienu lastu vai vairāk alus. Kad nu viņš vairākkārt bija gājis pie krodzinieka un pieprasījis samaksāt, krodzinieks izdomāja, kā varētu parādu neatdot. Viņa namā bija jauna dienestmeita, ar kuras palīdzību viņš labāk varēja iztirgot alu. Krodzinieks, viņa sieva un meita sanāca kopā, un norunāja: kad vīrs atkal atnāks, saimnieks ar sievu aizies un atstās meitu vienu. Kad nu labais vīrs pēc vecas paražas atnāca nākošreiz, krodzinieks un sieva viņam uzbruka un apsūdzēja, ka viņš ar dienestmeitu ir piekopis netiklību. Vīrs daudz liedzās, tomēr tas viņam nepalīdzēja. Beigās viņi vīru piespieda atlaist parādu, bet par izlīgumu atdot 20 dālderus un savu labāko zirgu. Turklāt viņam šiem bezdievīgajiem ļaudīm vajadzēja dot ar paša asinīm rakstītu rakstu, ka viņš savās mūža dienās par to nestāstīs nedz nevienam cilvēkam, nedz citai radībai, un tad viņam atļāva doties mājās. Kad nu labais vīrs pārnāca mājās, viņa sieva vaicāja, kur viņš nesīs 20 dālderus un vedīs zirgu. Uz to viņš atbildēja, ka 20 dālderus viņam jāatdod junkura rakstvedim pēc rēķina, bet zirgu viņš pārdos, lai varētu samaksāt muitu. Sieva tam nenoticēja. Kad nu šis notika, vīrs noskuma un domāja, cik neapdomīgi viņš bija apsolījies nestāstīt nevienai radībai, turklāt viņš jau ilgāku laiku nebija gājis pie dievgalda. Viņš devās uz Doma baznīcu, lai padzītu savas domas. Tikmēr arī Dāles kungs atnāca uz baznīcu. Viņam baznīcā esot, Hanss Dreilings vīram teica: “Kāpēc jūs šeit nākat tik vientuļš? Es redzu, ka jums ir kāda vēlme, kas jūs nomāc, un kā tas nākas, ka tik ilgu laiku jūs neesat salīdzinājies ar Dievu? Jums ir jāizstāsta, kas ir uz sirds.” To viņš arī uz vietas izstāstīja no sākuma līdz beigām, uz ko Dāle viņu mierināja, ka šo lietu viņam nav jāņem pie sirds, jo tas ir uzspiests zvērests, kādu nevienam nav jāpilda, un viņu sīki iztaujāja, īpaši par to, kas patiesībā noticis ar meitu. Ja viņš droši zina, ka nav vainīgs, lietu jāizspriež pēc taisnības, bet ja viņš ir vainīgs, lietas jāatstāj, kādas tās ir, un nav jāmēģina neko mainīt. Uz ko viņš atklāti paziņoja, ka šajā lietā nav vainīgs. Dāle teica, ka viņam jānomierinās un vairs nav jārūpējas par šo lietu, bet jāiet uz baznīcu. Viņš šo lietu novedīs tiktāl, ka tā ar taisnību pavērsīsies pret noziedzniekiem, citiem par brīdinājumu! Viņš drīzumā devās pie birģermeistara Oto fon Mepes, izklāstīja lietu un visus tās apstākļus. Birģermeistars drīz jautāja, vai viņš patiešām nav vainīgs pie sievietes, uz ko Dāle atbildēja: “Nē, es esmu pietiekami viņu par to brīdinājis, un kā gan viņš uzdrīkstētos likt negodā savu sievu, bērnus un visus draugus, ja būtu vainīgs?” Godājamā rāte viņam piekrita, un nosūtīja 2 rātskungus kopā ar sekretāru Laurentiju Eki uz pili, kuri lūdza kareivjiem viņus ielaist, jo viņiem ir darīšanas. Vietvaldis nosūtīja lejā Tomasu fon Embdenu, un lika viņus nogādāt pilī. Katrs tika īpaši brīdināts, ka viņi tiks nopratināti, un lietu iztiesās vietvalža kardināla padomnieki. Vispirms par visām sūdzībām tika nopratināts krodzinieks, kurš noliedza, ka ir darījis varmācību un teica, ka vīrs ir piekopis netiklību ar viņa dienestmeitu. Sievietes arī negribēja atzīties, ka viņam ir izspiesti 20 dālderi un zirgs, un teica, ka viņš tos ir devis, lai nolīdzinātu paveikto laulības pārkāpšanu. Tā kā Dreilings bija sūdzētājs, tiesa viņam paziņoja, ka gadījumā, ja viņš apsūdzību laulības pārkāpšanā un visu, kas ar to saistīts, apstiprinās ar savu zvērestu, lieta tiks izskatīta tālāk.

Tam viņš piekrita, un viņam tika dotas 8 dienas pārdomām. Pēc 8 dienām viņi atkal atnāca uz pili tiesas priekšā, un doktors Vellings pārstāvēja rāti, jo Dreilings bija viņu namnieks. Tad vispirms Dreilingam tika atgādināts par zvērestu, vai viņš ir labi apdomājies un ir gatavs to nodot ar tīru, labu sirdsapziņu. Uz to viņš atbildēja, ka nešaubās, un ja kungi viņam to pieprasīs, viņš zvērēs ar tīru sirdsapziņu. Tad arī krodziniekam un sievietēm tika jautāts: “Ja jūs dzirdat, ka viņš grib zvērēt, vai gribat uzņemties zvērestu uz savas dvēseles un sirdsapziņas?” Uz to visi trīs bezbailīgi atbildēja ar “Jā”, bet viņi gaudās, ka Dreilings zvērēs velnam. Nu man cildinoši jāpateicas doktoram Vellingam, ka viņš abām pusēm paskaidroja, kas ir zvērests, un kādas sekas būs nepatiesi zvērējušajam, kā arī ja viens uzņemas otra nevainīgu zvērestu. To viņš izskaidroja tādā veidā, ka vairāk nekā 300 personas to klausījās ar šausmām. Tā Dreilingam tika dotas vēl 8 dienas pārdomām, vai viņš grib dot zvērestu, un otrai pusei – vai viņi grib zvērestu uzņemties. Kad laiks bija pagājis, Dreilings atkal ieradās tiesas priekšā. Doktors Vellings ar nedaudziem vārdiem viņu iztaujāja, vai viņš ir apdomājies un ir nolēmis dot zvērestu. Uz to viņš atbildēja ar “Jā”. Tad tika jautāts otrai pusei, vai viņi grib uzņemties zvērestu uz savas sirdsapziņas. Viņi arī atbildēja ar “Jā”. Tad Dreilings pacēla pirkstu, un doktors Vellings nolasīja zvērestu, kuru viņš atkārtoja. Dievam vajadzētu dot zīmi, ja viņš nepatiesi zvērētu, bet viņš zvērestu turpināja. Beidzot, kad bezdievīgie ļaudis redzēja, ka viņš zvēr noteikti un bez jebkādām bailēm, un atkārto katru zvēresta vārdu, viņi sauca, lai viņš vairāk nezvēr, atzina sevi par vainīgiem un teica: “Ak, mēs domājām kā vecajā sakāmvārdā, ka divi uzvilks pie karātavām vienu.” Tad Dreilings tika atlaists, arī saņēma kādu atlīdzību, bet viņš tam nepiešķīra lielu nozīmi. Tie trīs tika ieslodzīti cietumā, un viņus vajadzēja sodīt ar nāvi. Kad viņi to saprata, tie noliedza savu ticību un pieņēma jezuītu ticību. Tomēr viņi visi tika nopērti pie kauna staba, un uz mūžīgiem laikiem izraidīti no pilsētas un zemes." (LVVA, 4038.f., 2.apr., 94.lieta, 20.–21.lp.) 

Agra Dzeņa tulkojums

Literatūra

Dunsdorfs, Edgars un Spekke, Arnolds. Latvijas Vēsture, 1500–1600. Daugava, 1964. – 188.lpp.

Straubergs, Jānis. Rīgas Vēsture. Grāmatu Draugs, 1937. – 285.lpp.

Lasīt par Vīkena hroniku ŠEIT.