(00001.-01004. - vidusaugšvācu valodā) (00001.-01004. - tulkojums latviešu valodā)
Pievienoja:
Valters Grīviņš, 12.01.2014| Livlädische Reimchronik (00001.-01004.) | Atskaņu hronika (00001.-01004.) |
|---|---|
(00001.) Got, der himel und erden (00002.) zû dem êrsten ließ gewerden (00003.) und alleß daß dar inne ist (00004.) geschûf in vil kurtzer vrist, (00005.) sunne, mâne sterne schîn (00006.) loufent nâch dem willen sîn. (00007.) tier unde vische, (00008.) vogel in lebender vrische (00009.) die hât er underscheiden. (00010.) an juden und an heiden (00011.) hât er hie vor in alden tagen, (00012.) als manch bûch kan von im sagen, (00013.) begangen manch wunder grôß, (00014.) des sîne gûte nicht verdrôß. (00015.) allen zungen ist zû smal (00016.) zû sprechen von des wunders zal, (00017.) daß got die menscheit an sich nam. (00018.) waß sêlden uns dâ von bequam (00019.) daß kan ûch niemant vollen sagen, (00020.) dâ von mûß ich der rede dagen (00021.) allen menschen waß der ist (00022.) geborn von Adâmes vrist (00023.) und noch zû dem lesten zil, (00024.) daß got ein ende machen wil (00025.) der werlde an der lesten stunt. (00026.) kunde sprechen, waß ie munt (00027.) in luft, in erde ie gewan, (00028.) und wêren wîse als der man (00029.) der Salomôn genennet was; (00030.) kunde sant, loup und gras (00031.) lobelîch sprechen von der tât, (00032.) die got an uns begangen hât, (00033.) die kunden in nicht vollen loben. (00034.) dâ von solden unser herze toben (00035.) nâch sîner liebe zû aller stunt. (00036.) gerde, wille, zunge, munt (00037.) solde im stête sîn bereit, (00038.) daß got began der cristenheit (00039.) und uns von tôde hât irlôst. (00040.) daß ist ein sêliclîcher trôst (00041.) allen den die cristen sint, (00042.) wen wir heißen gotes kint. (00043.) ob wir den namen êren (00044.) und uns von sunden kêren, (00045.) sô wil er uns zû lône geben (00046.) dort bie im ein êwig leben. (00047.) Wir sullen ein rede heben an. (00048.) dô got der cristenheit began (00049.) mit sîn selbes menscheit (00050.) und die martere geleit, (00051.) dô irstûnt er an dem dritten tage (00052.) und lôste manche sêle ûß clage, (00053.) mit den er von hinnen vûr (00054.) zû himele von der werlde vlûr. (00055.) dô sante er sînen heiligen geist (00056.) zû des gelouben volleist. (00057.) dannoch was vil manich lant, (00058.) dâ sîn lob was umbekant: (00059.) dô sante er sîne boten hin. (00060.) sîne gnâde was mit in (00061.) wâ sie quâmen in die lant (00062.) dâ er sie hatte hin gesant, (00063.) daß sie daß volc bekêrten (00064.) und den gelouben lêrten. (00065.) des wart in manich widerstôß. (00066.) got sîne gnâde ûf sie gôß (00067.) mit manchem grôßen zeichen. (00068.) daß begunde irweichen (00069.) sumelîche bôse heidenschaft, (00070.) dô sie der apostolen craft (00071.) ir gote sâhen touben (00072.) und ires gewaldes rouben. (00073.) sumelîche warf der tûvel nider, (00074.) daß er nimmer mêre wider (00075.) gemachet wart von menschen hant. (00076.) sus wart bekârt vil manch lant (00077.) dar man nû cristen lûte sicht, (00078.) dâ ir hie bevor was nicht. (00079.) diß triben sie biß in den tôt. (00080.) dô nam sie got von aller nôt (00081.) und hât in grôßen lôn gegeben, (00082.) in himelrîche ein êwig leben. (00083.) Eß ist hie vor wol beschriben (00084.) waß got mit in hât getriben. (00085.) war von man sie loben sol (00086.) und mit vîre êret wol (00087.) in der reinen cristenheit (00088.) daß ist ûch dicke wol geseit; (00089.) dâ von mûß ich der rede dagen. (00090.) ich hân willen mêr zû sagen, (00091.) wie gotes gûte hât gesant (00092.) den cristentûm in manch lant, (00093.) dar nie kein apostol quam. (00094.) dô die got zû himele nam, (00095.) doch was von irre lêre (00096.) bekârt vil manich hêre, (00097.) die nâch ir zîten bliben (00098.) und vil manchen dar zû triben, (00099.) daß sie den touf entpfiengen. (00100.) sumelîche selbe giengen (00101.) und entpfiengen den touf. (00102.) daß was der sêle ein hôher kouf. (00103.) alsus hât gotes wîsheit (00104.) den cristentûm gemachet breit (00105.) und mit sîner gnâden gift (00106.) wol irlûchtit mit der schrift, (00107.) daß man dar abe bekennet wol (00108.) waß man zû rechte tûn sol. (00109.) wer nâch der schrift wil rechte leben (00110.) dem wirt ein sêlig lôn gegeben (00111.) mit gote in himelrîche; (00112.) dâ ist man vreuden rîche. (00113.) Nû hân ich ûch gesaget (00114.) von gotes sune und der maget (00115.) Marîen, der vrowen mîn, (00116.) der himelischen kunigîn, (00117.) und wie sîn gotlîcher rât (00118.) hin und her geteilet hât (00119.) den cristentûm in manich lant. (00120.) nû wil ich machen ûch bekant, (00121.) wie der cristentûm ist komen (00122.) zû Nieflant, als ich hân vernomen (00123.) von allen wîsen lûten. (00124.) daß wil ich ûch bedûten (00125.) sô ich allir beste kan: (00126.) in gotes namen hebe ich an. (00127.) Kouflûte wâren geseßßen (00128.) rîche und vormeßßen (00129.) an êren und an gûte. (00130.) den quam in ir gemûte, (00131.) daß sie gewinnen wolden gût, (00132.) als noch vil mancher tût. (00133.) got der wîsete sie dar an, (00134.) daß sie gewunnen einen man, (00135.) dem vremde lant wâren kunt. (00136.) der brâchte sie zû einer stunt (00137.) mit schiffen ûf die ūstersê. (00138.) waß sal ich dâ von sagen mê? (00139.) die Dune ein waßßer ist genant, (00140.) des vluß gêet von Rûßen lant, (00141.) dar ûffe wâren geseßßen (00142.) heiden gar vormeßßen, (00143.) Liwen wâren sie genant. (00144.) daß stôßet an der Sêlen lant. (00145.) daß was ein heidenschaft vil sûr, (00146.) sie wâren der Rûßen nâkebûr. (00147.) dar umme lac vil manich lant, (00148.) die ouch heiden wâren genant. (00149.) die dûtschen hatten wol vernomen, (00150.) daß man mit sorgen mûste komen (00151.) zû der selben heiden lant; (00152.) doch wurden sie dar hin gesant (00153.) von der starken winde craft (00154.) kegen der selben heidenschaft. (00155.) dâ sie quâmen sô nâhen, (00156.) daß sie die Dune sâhen, (00157.) dô mochteß anders nicht gesîn, (00158.) mit sorgen vûren sie dar în. (00159.) dô man irre kumfte wart gewar, (00160.) dô samete sich vil manche schar; (00161.) mit schiffen und ouch ubir lant (00162.) quam manch heiden zû gerant. (00163.) alsô was ir allir mût, (00164.) daß sie liep und gût (00165.) den cristen wolden haben genomen. (00166.) dô sie hatten daß vernomen, (00167.) menlîch quâmen sie zû der were (00168.) snelle kegen der heiden here. (00169.) mit schießen und mit steinen (00170.) begunden sie die meinen (00171.) wer in quam sô nâhen. (00172.) dô daß die heiden sâhen, (00173.) snelle hatten sie entsaben, (00174.) daß sie ir mochten nicht gehaben: (00175.) wen ir wart in kurzer stunt (00176.) von schießen sumelîcher wunt. (00177.) dô sprâchen sie umme einen vride (00178.) und lobeten den bie der wide. (00179.) die cristen wurden ouch des vrô: (00180.) mit gelubde sie giegen dô (00181.) zû in vrielîch ûf daß lant. (00182.) got der hatte sie gesant (00183.) zû der selben heidenschaft. (00184.) sie hatten gûtes grôße craft; (00185.) daß vorkouften sie aldar (00186.) ein teil baß denne anderswar; (00187.) des wurden sie von herzen vrô. (00188.) die heiden sprâchen zû in dô, (00189.) daß sie vride nêmen (00190.) und dicke wider quêmen. (00191.) wolde ouch iemant mit in komen, (00192.) der wêre in den vride genomen. (00193.) der koufslagen wolde dâ (00194.) lieber denne anderswâ, (00195.) der solde in willekomen sîn. (00196.) beide mute und wîn (00197.) die kouflûte schenketen dô (00198.) den heiden und wâren vrô. (00199.) der vride wart bestêtiget wol, (00200.) als man mit gelubde sol. (00201.) Dô vûren sie zû lande wider (00202.) und quâmen dicke sider (00203.) zû Nieflande mit mancher schar. (00204.) sô man ir kumfte wart gewar (00205.) sô wurden sie entpfangen wol, (00206.) als man liebe geste sol. (00207.) daß triben sie vil manchen tac, (00208.) daß man koufes mit in pflac. (00209.) dô iß in gienc sô wol in hant, (00210.) sie vûren in daß selbe lant (00211.) sechs mîlen vurbaß, (00212.) dâ vil manich heiden saß, (00213.) mit den sie iren kouf triben (00214.) und alsô lange dâ bliben (00215.) biß sie bûweten ein gemach. (00216.) mit urloube daß geschach, (00217.) bie der Dune ûf einen berc (00218.) dâ bûweten sie ein êrlich werc, (00219.) eine burc sô veste, (00220.) daß die selben geste (00221.) mit vride wol dar ûffe bliben (00222.) und iren kouf lange triben. (00223.) Ickesculle wart iß genant (00224.) und liet noch in Nieflant. (00225.) die wîle sie daß bûweten (00226.) die heiden nicht entrûweten, (00227.) daß iß solde alsô geschehen, (00228.) als iß sider wart gesehen. (00229.) Nû was als ich hân vernomen (00230.) ein wîser man mit in komen, (00231.) der in sanc und las, (00232.) wen er ein reiner prîster was; (00233.) der hêre hieß Meynhart. (00234.) er was mit zuchten wol bewart (00235.) und was wîs und clûg. (00236.) er hatte tugende genûg, (00237.) er kunde sô gebâren, (00238.) daß im die lûte wâren (00239.) beide willic und holt. (00240.) er kunde geben rîchen solt (00241.) mit lêre und mit râte. (00242.) vil manchen er bekârte, (00243.) daß er die cristen lieb gewan. (00244.) dar undir was vil manich man, (00245.) mochte er die dûtschen hân vertriben, (00246.) ir enwêre nimmer kein bliben (00247.) in dem lande eine stunt. (00248.) sie rou vil sêre der vullemunt, (00249.) der an die burg bekomen was (00250.) zû Ickesculle als ichß las; (00251.) wen in angist der was grôß, (00252.) daß in wurde widerstôß (00253.) von der selben cristenheit. (00254.) die wart von tage zû tage breit. (00255.) von dûtschen landen quâmen dar (00256.) starker helde maniche schar, (00257.) die ouch iren kouf triben (00258.) und mit den andern dâ bliben. (00259.) Nû was dâ bie geseßßen (00260.) ein heiden wol vormeßßen, (00261.) beide gewaldic und rîch, (00262.) dar bie was er tugentlîch. (00263.) er hatte an mâgen grôße craft (00264.) in der selben heidenschaft. (00265.) got der sante sînen geist (00266.) mit der genâden volleist (00267.) an den tugenthaften man, (00268.) daß er die cristen lieb gewan. (00269.) Kôpe der selbe hieß (00270.) des êrsten er sich toufen ließ (00271.) und sîner vrûnde ein michel teil. (00272.) daß was der sêle ein sêlig heil. (00273.) von andern heiden quam ouch dar (00274.) zû prîster Meynhart manche schar (00275.) und entpfiengen den touf (00276.) durch den himelischen kouf. (00277.) dô diß was irgangen sô (00278.) die cristen wurden alle vrô. (00279.) daß was der heidenschefte leit, (00280.) daß Kôpe die cristenheit (00281.) mit sînen vrûnden hatte genomen. (00282.) daß wart vil schîre vernomen (00283.) in dem lande ubir al (00284.) irhûb sich ein michel schal. (00285.) Lettowen und Rûßen (00286.) begunden sich ûf strûßen, (00287.) Eisten, Letten und Oselêre. (00288.) den was die rede gar zû swêre, (00289.) daß der cristentûm was komen (00290.) zû Nieflande, als ir habet vernomen. (00291.) der mêrte sich von tage zû tage; (00292.) daß was der heidenschefte clage. (00293.) dar undir lac vil mancher tôt. (00294.) sie brâchten manchen man in nôt (00295.) beide stille und offenbâr; (00296.) daß ich ûch sage daß ist wâr. (00297.) got ließ doch beclîben (00298.) an mannen und an wîben, (00299.) daß sie den touf entpfiengen (00300.) und gûtlîchen dar zû giengen. (00301.) sumelîche satzten sich des wider, (00302.) als ûch wirt gesaget sider. (00303.) mit gotes hulfe man die betwano. (00304.) Diß was dar nâch nicht uber lanc (00305.) der gûte prîster Meynhart (00306.) mit in dô zû râte wart, (00307.) daß sie in santen ubir sê. (00308.) sie hetten gerne trôstes mê (00309.) umme einen bischof in daß lant. (00310.) Kôpe wart mit im gesant (00311.) durch des cristentûmes heil. (00312.) kouflûte vûr ein michel teil (00313.) in den hof zû Rôme wart. (00314.) sie wâren vrôlîch ûf der vart, (00315.) sie quâmen genêdeclîchen dar. (00316.) dâ wurben sie ir botschaft gar (00317.) getrûwelîchen als in gezam. (00318.) dô der pâbest sie vernam, (00319.) er wart mit vließe vrâgen sie, (00320.) daß sie im sageten rechte, wie (00321.) eß ir dem lande wêre gestalt. (00322.) “dâ sint heiden manichvalt, (00323.) mit den sie wir vorladen. (00324.) sie tûn der cristenheit vil schaden, (00325.) daß tû wir, vater, dir bekant. (00326.) Littowen eine sint genant. (00327.) die heidenschaft ist hôchgemût, (00328.) ir her vil dicke schaden tût (00329.) an der reinen cristenheit. (00330.) daß kumt dâ von, ir macht ist breit. (00331.) dâ bie liet ein heidenschaft, (00332.) die hât von lûten grôße craft. (00333.) Semegallen sin die genant, (00334.) die herent umme sich die lant. (00335.) wer in ist zû mâßen (00336.) vil nôte sie deme icht lâßen. (00337.) Sêlen ouch heiden sint (00338.) und an allen tugenden blint. (00339.) sie haben abgote vil (00340.) und trîben bôsheit âne zil. (00341.) dâ nâch liet ein ander lant, (00342.) die sint Letten genant. (00343.) die heidenschaft hât spêhe site, (00344.) sie wonet nôte ein ander mite, (00345.) sie bûwen besunder in manchen walt. (00346.) ir wîb sint wunderlîch gestalt (00347.) und haben selzêne cleit. (00348.) sie rîten als ir vater reit. (00349.) der selben her hât grôße macht, (00350.) wenne sie zû samene werden brâcht. (00351.) dâ liet bie des meres strant (00352.) ein gegende, heißet Kûrlant: (00353.) die ist wol vumfzik mîle lanc. (00354.) vil cleine cristen mac ân irn danc (00355.) zû deme selben lande quomen, (00356.) in werde lîp und gût genomen. (00357.) Oselêre daß sint heiden sûr, (00358.) die sint der Kûren nâkebûr. (00359.) sie sint bevloßßen in dem mere, (00360.) sie vurchten selden grôße here (00361.) des sumers, daß ist uns bekant, (00362.) sie heren umme sich die lant, (00363.) wâ sie ûf dem waßßer mogen komen. (00364.) sie haben vil manchen roub genomen (00365.) den cristen und der heidenschaft. (00366.) mit schiffen ist ir grôste craft. (00367.) Eisten ouch heiden sint. (00368.) die haben vil mancher mûter kint. (00369.) daß kumt dâ von, ir lant is breit (00370.) und alsô wîte entzwei geleit, (00371.) daß ich des nicht volenden kan. (00372.) sie haben sô manchen rischen man (00373.) und ouch besunder lande vil, (00374.) nicht mêr ich ûch der nennen wil. (00375.) Lîven die sint heiden; (00376.) dâ sal sie got von scheiden (00377.) kurtzelîch, des wir haben wân, (00378.) als er Kôpen hât getân, (00379.) der mit uns her komen ist. (00380.) den hât die milde gotis list (00381.) brâcht zû der cristenheit. (00382.) sîn geslechte daß ist breit: (00383.) daß ist almeistic zû uns komen (00384.) und hât den touf an sich genomen.” (00385.) Der pâbest bat in vurbaß sagen (00386.) und der wârheit nicht verdagen, (00387.) wie daß wêre zû komen, (00388.) daß Kôpe hette den touf genomen. (00389.) der hêre Meynhart was recht (00390.) und ein getrûwe gotes knecht, (00391.) daß sach der pâbest an im wol, (00392.) daß er was gnâden vol; (00393.) dâ von er liebe zû im trûc. (00394.) prîster Meynhart der was clûc: (00395.) er hatte alleß daß beschriben, (00396.) waß got hatte mit in getriben (00397.) von den êrsten zû den letzten tagen, (00398.) daß begunde er im alleß sagen: (00399.) wie gotes gûte hatte gesant (00400.) den cristentûm zû Nieflant, (00401.) und wie dâ was becliben, (00402.) als ouch hie vor ist beschriben, (00403.) und wie die andere heidenschaft (00404.) mit gewaldiger craft (00405.) sich wolde dâ wider setzen. (00406.) “Ich wil ûch sorge irgetzen: (00407.) wes ûwer wille kegen mir gert, (00408.) des siet ir von mir gewert” (00409.) sprach der pâbest zû im dô. (00410.) des gûten trôstes wart vil vrô (00411.) der herre und die geverten sîn, (00412.) die êrsamen pilgerîn. (00413.) mit vreuden bâten sie zû hant (00414.) um einen bischof in daß lant. (00415.) dô der pâbest sie vernam, (00416.) sîn herze an vreude quam. (00417.) vil inneclîchen sprach er dô: (00418.) “ich bin der mêre harte vrô. (00419.) Meynhart, lieber son mîn, (00420.) du salt dâ selbens bischof sîn. (00421.) ich gebe dir lûte und lant (00422.) ûf dîne sêle in die hant (00423.) und gebe dir gewaldis vil. (00424.) waß vurbaß pilgerîme wil (00425.) hin zû Nieflande quomen, (00426.) die sîn in gotes vride genomen.” (00427.) zû bischove er gewîet wart (00428.) ê er dannen vûr ûf die vart, (00429.) des sie nû lanc odir kurt. (00430.) diß geschach von gotes geburt (00431.) tûsent und hundirt jâr (00432.) und drî und vierzik, daß ist wâr. (00433.) Kôpen lieber nie geschach, (00434.) wen dô er den pâbest sach. (00435.) der pâbest gab im sînen segen (00436.) und bat got ir aller pflegen. (00437.) Sus vûr der herre wider dan (00438.) zû lande als ein vrôer man, (00439.) und quâmen genêdeclîche sider (00440.) hin zû Nieflande wider. (00441.) dô man die mêre vernam, (00442.) daß ir herre der bischof quam, (00443.) dô wart gelobet Jhêsus Crist (00444.) der alles lobes wirdic ist, (00445.) und die liebe mûter sîn (00446.) Marîâ die konigîn. (00447.) die half dem lande sider wol, (00448.) als ich ûch nû sagen sol, (00449.) mit pilgrîmen manche schar, (00450.) die durch ir liebe quâmen dar (00451.) und betwungen daß lant. (00452.) eß gienc im sêleclîchen in hant (00453.) in deme lande manchen tag. (00454.) mit gotes dienste er arbeit pflag. (00455.) wie er sîne ding ane vienc (00456.) und waß got mit im begienc, (00457.) des wil ich ûch ein teil sagen. (00458.) Iß was in grôßen hungers tagen. (00459.) der milde und der wîse (00460.) alle sîne spîse (00461.) durch got den armen was bereit. (00462.) des quam er selbe in arbeit. (00463.) er leit von hungere grôße nôt. (00464.) die kouflûte im santen brôt, (00465.) des im doch zû cleine was. (00466.) vil kummerlîchen er genas. (00467.) ein zeichen gotes an im geschach. (00468.) sîn amptman zûn kasten sach, (00469.) vil wol er die berâten vant. (00470.) got hât eine milde hant: (00471.) wer im icht gibet, er gildet wol, (00472.) sîn rechte mâße ist immer vol. (00473.) dô des der herre wart gewar, (00474.) er hieß die armen komen dar: (00475.) mit in teilte er die gotes gift. (00476.) er hielt sich nâch der rechten schrift. (00477.) got sprichet in deme êwangeliô (00478.) zû den rîchen lûten sô: (00479.) “waß ir den armen sunder wân (00480.) tût, daß habet ir mir getân.” (00481.) er lebete vridelîchen (00482.) mit armen und mit rîchen. (00483.) daß treib er drî und zwênzic jâr. (00484.) dô starb der herre, daß ist wâr, (00485.) unde nam ein sêlic ende. (00486.) vor alle missewende (00487.) hatte er sich vil wol bewart (00488.) zû des tôdes hinevart. (00489.) die cristen clageten sêre, (00490.) sie enhatten sîn nicht mêre. (00491.) Sie santen boten ubir sê. (00492.) den bevulen sie nicht mê (00493.) den an den bischof von Bremen, (00494.) daß er sich ließe des gezemen (00495.) und in zû Nieflande (00496.) einen bischof sande, (00497.) der dô verdiente gotes solt. (00498.) ein vromen helt, hieß Bertolt, (00499.) sante er in von dem stifte. (00500.) daß was ein sêlic gifte, (00501.) wan er was ein helt zûr nôt: (00502.) er bleib bie sînen schâfen tôt. (00503.) Dô wart den cristen êrst ein strît (00504.) zû Nieflande bie sîner zît. (00505.) den brâchten Letowen dar, (00506.) ûf ander sît der Rûßen schar (00507.) zû Kokenhûsen ûf daß velt. (00508.) dâ wart des tôdes widergelt: (00509.) drî hundert cristen tôt bliben. (00510.) die heiden wurden nicht geschriben: (00511.) der bleib vil ûf dem velde tôt. (00512.) die walstat wart von blûte rôt. (00513.) Kôpe wart dâ sêre wunt; (00514.) der starb doch nicht zû der selben stunt, (00515.) zû hûse er wider kûme quam. (00516.) ein rein ende er nam. (00517.) er hatte vier wunden, (00518.) und sprach zû manchen stunden: (00519.) “vumf wunden got durch mich entpfienc. (00520.) daß iß mir nicht als im irgienc, (00521.) des ist mîn clage nûwe.” (00522.) er starb in gûter rûwe. (00523.) Der bischof Bertolt der began (00524.) die Rîge bûwen als ein man, (00525.) der gerne wolde blîben. (00526.) die Letten unde Lîven (00527.) umme zins sie satzten sich; (00528.) daß was den cristen helflich. (00529.) der gûte bischof Bertolt (00530.) dem was daß volc gemeine holt, (00531.) wan er was tugende rîche. (00532.) vil getrûwelîche (00533.) riet er vor den cristentûm. (00534.) die Eisten quâmen durch irn rûm. (00535.) mit heres craft zû Rîge zû (00536.) was der bischof Bertolt dû (00537.) unde die pilgerîne. (00538.) er trôste wol die sîne (00539.) und sprach: “gedenket helde gût, (00540.) daß Jhêsus Crist sîn reineß blût (00541.) vor uns an dem crûze gôß. (00542.) der heiden craft ist nie sô grôß, (00543.) ê dan sie uns ubirrîten (00544.) wir sullen sie bestrîten. (00545.) wir sîn durch got von himele hie, (00546.) der sîne vrûnde nie vorlie (00547.) in diekeiner slachte nôt. (00548.) welch cristen dâ blîbet tôt (00549.) dem wirt daß êwige leben (00550.) vor diß kurze hie gegeben. (00551.) der wechsel wirt alsô gewant, (00552.) des sie mîn sêle ûwer pfant. (00553.) ich wil selbe bie ûch wesen, (00554.) beide sterben und genesen.” (00555.) Des trôstes wurden sie alle vrô. (00556.) daß volc sich wâpente dô: (00557.) sie zogeten kegen in ûf den sant. (00558.) der Eisten her wart in bekant; (00559.) die quâmen herteclîchen zû. (00560.) sie wâren beßßer dô wan nû, (00561.) daß hân wir wol bevunden (00562.) sint zû manchen stunden: (00563.) wan uns in helfe nôt geschach, (00564.) harte luzel man ir sach, (00565.) die sich drungen vor die schar. (00566.) der bischof vor den sînen dar (00567.) quam vil ritterlîche (00568.) wol einem herren gliche. (00569.) sie sûchten beider sît den tôt. (00570.) die cristen liden grôße nôt: (00571.) der eilf hundert tôt bliben, (00572.) die anderen wurden hin getriben. (00573.) owê der clegelîchen nôt! (00574.) dâ bleib der bischof Bertolt tôt. (00575.) man clagete in stille und offinbâr. (00576.) gerâten hatte er eilf jâr. (00577.) den Eisten was nicht gâch von dan, (00578.) doch wâren in sechs hundirt man (00579.) in deme strîte tôt geslagen. (00580.) dô mûsten ouch ir vrûnde clagen (00581.) dar zû hûs der tôten lîp: (00582.) vil sêre weinten ire wîp. (00583.) Die cristen hatten grôße clage. (00584.) zû râte giengen sie alle tage (00585.) biß daß sie boten santen hin (00586.) zû Bremen abir, daß man in (00587.) hin zû Nieflande (00588.) ein hôbet abir sande (00589.) beide durch got und daß recht. (00590.) ein heilic man, hieß Albrecht, (00591.) der bôt sich selbir zû der vart (00592.) des êrsten hin zû Rôme wart. (00593.) der pâbest stêtegete in dô zû hant (00594.) zû bischove in daß selbe lant. (00595.) er sprach: “dû salt ouch hân gewalt. (00596.) sint die lant sin alsô gestalt, (00597.) stifte ein geistlîcheß leben (00598.) nâch dem tempil ûß gegeben, (00599.) die gotes ritter heißen dâ (00600.) als ubir mer und anderswâ. (00601.) den gebe man lûte und lant (00602.) daß dritte teil in die hant (00603.) nâch rechte vrîlîchen (00604.) vor eigen êwiclîchen. (00605.) die suln in des stûles schirme sîn (00606.) aller pâbeste und mîn.” (00607.) zû hûs der herre wider vûr. (00608.) vil tûre er sîne vrûnt beswûr, (00609.) daß sie mit im wolden varn (00610.) und ir sêle wol bewarn (00611.) in deme selben lande: (00612.) sie mochten âne schande (00613.) irwerben êre und gût. (00614.) ir genûge wurden sô gemût, (00615.) daß sie sich machten ûf die vart, (00616.) daß in vil wol zû liebe wart; (00617.) wan ir gût wart dô vil breit, (00618.) des noch erben sint gemeit. (00619.) der bischof Albrecht legete vure (00620.) den lûten dâ des pâbestes kure, (00621.) waß man der lande solde geben (00622.) an ein geistlîcheß leben. (00623.) daß understûnden helde gût, (00624.) die hatten ellenthaften mût, (00625.) dar zû die wâre minne. (00626.) Ein vromer helt, hieß Winne, (00627.) der wart meister undir in. (00628.) der satzte allen sînen sin (00629.) zû trôste der cristenheit. (00630.) bie sînen zîten wart gereit (00631.) daß hûs zû Sigewalden (00632.) den jungen und den alden, (00633.) daß iß lûten wol behaget. (00634.) der selbe helt unverzaget (00635.) bûwete daß hûs zûr Winden (00636.) den letteschen kinden. (00637.) waß man ir helfe wolde hân (00638.) dar zû, daß wart zû hant getân. (00639.) er was von gûteme râte. (00640.) daß hûs zû Aschrâte (00641.) bûwete er dar nâch zû hant. (00642.) er trôste wol daß arme lant (00643.) mit sîner grôßen vromekeit. (00644.) daß was den valschen Rûßen leit. (00645.) Selhen, Lîven, Letten lant (00646.) wâren in der Rûßen hant (00647.) vor der brûder zîten komen. (00648.) der gewalt wart in benomen: (00649.) er treib sie zû lande wider. (00650.) sie drungen in vil selden sider. (00651.) er gewan in Kokenhûsen an. (00652.) dar slûc er manchen rischen man. (00653.) ir konig lac dâr selbe tôt. (00654.) die Rûßen liden grôße nôt. (00655.) sus jagete er sie zû lande. (00656.) weme abir dô die schande (00657.) geschach, daß er dem wîbe entlief, (00658.) durch nôt er jêmerlîchen rief. (00659.) sus rûrten sich die helde gût. (00660.) ein brûder, der hieß Hartmût, (00661.) der zû Aschrâten pfleger was; (00662.) die besten lûte er zû sich las, (00663.) mit den er wolde reisen, (00664.) dâ witewen und weisen (00665.) mit jâmere mochten schrîen nâch. (00666.) die Dune ûf was im harte gâch; (00667.) sie vunden manche bôse bach, (00668.) dâ sie besâßen ungemach. (00669.) Zû Gerzeke sie quâmen zû, (00670.) daß was eines morgens vrû. (00671.) die burg gewunnen sie in an. (00672.) sie slûgen manchen rischen man, (00673.) daß er ach und owê rief. (00674.) sie wecketen manchen der dâ slief, (00675.) daß im der kop zubrochen wart. (00676.) daß was ein ritterlîche vart. (00677.) sechs hundert Rûßen tôt bliben; (00678.) wîp und kint von das getriben (00679.) wurden von der cristenheit. (00680.) die brûder wurden des gemeit. (00681.) vil riche sie zû lande (00682.) vûren âne schande (00683.) beide mit schiffen und durch lant, (00684.) dô was die reise wol bewant (00685.) dem armen cristentûme. (00686.) die lebeten dô mit rûme. (00687.) Der gûte meister Winne (00688.) bie sînem besten sinne (00689.) satzte einen, der was sûr, (00690.) von Sôsat einen hunt gebûr (00691.) ûf daß hûs zû Winden, (00692.) den letteschen kinden (00693.) zû helfe und zû trôste. (00694.) dô den got erlôste, (00695.) daß er nicht mêr mochte (00696.) und dem lande tochte, (00697.) dô erließ er in der arbeit. (00698.) daß was dem mûdinge leit (00699.) und nam sich michel laster an: (00700.) sîn hertze morden began. (00701.) Eines tages eß geschach, (00702.) daß er den meister vor im sach (00703.) heimelîch an eime râte stân (00704.) mit einem reinen capelân. (00705.) dô sleich er vêrlingen dar, (00706.) daß sie sîn nicht wurden gewar: (00707.) zû tôde er sie beide slûc. (00708.) der mort was jêmerlîch genûc, (00709.) daß in doch selbe nicht vergienc, (00710.) vil snelle man in dar umme vienc. (00711.) man satzte in pînlîch ûf ein rat. (00712.) vil lutzel iemant vor in bat: (00713.) daß dûchte gûte lûte recht. (00714.) eß wêre der ritter odir knecht, (00715.) die gunden im des tôdes wol, (00716.) als man den ungetrûwen sol. (00717.) Die brûdere von dem dûtschen hûs (00718.) die enhatten kirchen odir clûs (00719.) dannoch in deme lande; (00720.) die sint des âne schande. (00721.) swertbrûdere wâren jene genant. (00722.) mit êren twungen sie die lant. (00723.) die wurden algemein unvrô, (00724.) daß ir vil lieber meister sô (00725.) jêmerlîchen was verlorn: (00726.) sie hatten in zû vrûnde irkorn. (00727.) bescheidenlîchen achtzên jâr (00728.) was er ir houbet sunder vâr. (00729.) gerechtekeit bilde er in gab. (00730.) daß volgete im biß in sîn grab. (00731.) vil wol nâch gotes werden (00732.) bestatten sie in zû der erden. (00733.) des man den tôden solde pflegen (00734.) des bleib vil lutzel undir wegen: (00735.) ir ieclîcher sîn gebet (00736.) nâch im getrûwelîchen tet (00737.) mit vil gûter andâcht. (00738.) alsô wart er von hinnen brâcht. (00739.) Der schal quam ubir al die lant. (00740.) die wîsen brûdere al zû hant (00741.) quâmen dô zû râte. (00742.) sie sprâchen: “nicht zû spâte (00743.) wir suln ein houbt kiesen. (00744.) wir mochten dran verliesen, (00745.) zuge wirß die lenge vor. (00746.) got helfe uns selbe zû der kor: (00747.) iß mûß doch zû jungest sîn.” (00748.) einen gûten brûder, Volkewîn, (00749.) welten sie zû meister dô; (00750.) des wâren rîch und armen vrô. (00751.) er liebete sich den lûten. (00752.) daß volc begunde in trûten. (00753.) wârhaft mit sînen worten (00754.) er was an allen orten (00755.) getrûwe unde stête. (00756.) ûf alle valsche rête (00757.) acht er minner dan ein hâr; (00758.) waß er gelobete daß was wâr. (00759.) Die Eisten wurden des gewar. (00760.) sie santen boten an in dar, (00761.) um einen vride wurben sie. (00762.) den gab er in, ich sage ûch wie. (00763.) sie bliben alsô heiden. (00764.) mit brûderen bescheiden (00765.) quam er zû in in daß lant. (00766.) daß hûs begreif man al zû hant (00767.) Velîn mit behendekeit. (00768.) daß was den valschen Eisten leit. (00769.) zû Darbet sante er brûder dô; (00770.) des wâren sie zû mâßen vrô. (00771.) er sante brûdere zu Odenpê: (00772.) ir ungedult wart deste mê. (00773.) sie vielen ûffe missetât (00774.) und vunden einen swinden rât: (00775.) sie morten sie alle ûf einen tag. (00776.) alsus der vride nider lag. (00777.) der brûder zwêne viengen sie (00778.) zû Velîn. wie iß den ergie, (00779.) daß sie nicht beide hungers tôt (00780.) bliben, von der grôßen nôt (00781.) half in ein heidensch vrowe gût. (00782.) die hatte tugenthaften mût: (00783.) mit ires mannes râte (00784.) vrû unde spâte (00785.) quam sie dâ sie lâgen. (00786.) mit spîse ir nicht entpflâgen (00787.) die bôsen Eisten durch iren haß. (00788.) sie sprach zornlîch: “umme waß (00789.) lâßet ir die dûtschen leben? (00790.) den tôt wil ich in selbe geben.” (00791.) sô warf sie steine zûtz in în, (00792.) daß niemant prûven mochte iren sin: (00793.) dar under gab sie spîse gût. (00794.) alsus trôste sie in den mût, (00795.) des sie doch sint vil wol genôß: (00796.) sie bleip vrie, alles zinses blôß. (00797.) Emme und Viliemês ir man (00798.) ir beider sêle ich gûtes gan: (00799.) sie hât mîn dicke wol gepflegen. (00800.) got hêrre, dînen sûßen segen (00801.) gib in vor alle pîne (00802.) durch die gûte dîne! (00803.) Dem meister dise mêre dô (00804.) quâmen, dô was er unvrô, (00805.) mit im die cristen alle. (00806.) von deme grôßen valle (00807.) wâren sie betrûbet gnûc. (00808.) daß leit vil kummerlîchen trûc (00809.) der gûte bischof Albrecht. (00810.) der was getrûwe und recht; (00811.) man mochte an in wol hân gelân (00812.) den stûl zû Rôme sunder wân. (00813.) er hielt vil stête sîne wort; (00814.) er was nicht beide hie und dort, (00815.) als ein tûschêre tût. (00816.) beide lîb unde gût (00817.) legete er vor die cristenheit. (00818.) er was zû tugenden vil bereit (00819.) und was der brûder ander hant. (00820.) er sprach: “ir siet her in diß lant (00821.) durch got vor ûwere sunde komen: (00822.) beide schaden und vromen (00823.) sulle wir mit einander hân. (00824.) ich wil ûch immer bie gestân (00825.) mit liebe und mit râte. (00826.) zû des landes nôt vil drâte (00827.) wil ich varen ubir sê, (00828.) holen pilgerîme mê (00829.) danne ir ie her wurde brâcht, (00830.) gibet got als ichs hân gedâcht.” (00831.) der gûte meister Volkewîn (00832.) dankete und die brûdere sîn (00833.) dem bischove Albrechte. (00834.) sie sprâchen: “hêrre rechte, (00835.) ir habet sô wol an uns getân, (00836.) ir sult unsen dienst hân (00837.) getrûwelîchen immer mê.” (00838.) Alsus hûb er sich ûf die sê. (00839.) beide lûte unde lant (00840.) satzte er dem meistere in die hant (00841.) und alle sîne mâge. (00842.) sus gab er sich in wâge (00843.) ûf des meres unde. (00844.) vil manche tiefe grunde (00845.) sûchte er biß er ubir quam. (00846.) got in in sîn geleite nam. (00847.) sus vûr der hêrre in Sachsen lant. (00848.) wâ er die gûten lûte vant, (00849.) die grûßete er minneclîche (00850.) beide arm unde rîche, (00851.) und clagete in die swêre, (00852.) wie kummerlîche iß wêre (00853.) zû Nieflande gestalt, (00854.) daß dâ die heiden mit gewalt (00855.) den cristen wolden an gesigen. (00856.) er sprach: “dar zû sult ir nicht ligen, (00857.) und gedenket, helde gût, (00858.) daß Jhêsus Crist sîn selbes blût (00859.) vor uns wolde gießen. (00860.) daß lât in nû genießen (00861.) und vart durch sînen willen dar: (00862.) dâ werdet ir aller sunden bar, (00863.) des habet ir immer mêre (00864.) vor gote lob unde êre.” (00865.) daß wort bewegete manchen man (00866.) alsô daß er den mût gewan (00867.) vor alle sine missetât. (00868.) der herzoge ûf den selben rât (00869.) viel, dô er die rede vernam. (00870.) bischof Albrecht zû im quam; (00871.) mit deme gienc er zû râte. (00872.) er wegete in vil drâte, (00873.) daß der hêrre sân zû hant (00874.) gebôt zû samne al sîn lant. (00875.) er sagete in sînen willen dô: (00876.) des was vil manich ritter vrô. (00877.) daß crûze er zû hant entpfienc. (00878.) vil rischer helde dar zû gienc, (00879.) den des nie vor zû mûte wart. (00880.) sus gelobeten sie die vart (00881.) hin zû Nieflande. (00882.) die vûren sie âne schande. (00883.) Dar under warb ouch um daß sîn (00884.) zû lande meister Volkewîn. (00885.) mit einem here in die Wîc (00886.) vûr er manchen bôsen stîc (00887.) biß er zûm lande quam. (00888.) die gîsele er von in dâ nam; (00889.) die gâben sie im ân alle wer, (00890.) daß er irwunde mit dem her. (00891.) daß tet er und vûr von dan (00892.) zû hûs als ein vil sêlic man. (00893.) dô die Eisten daß vernâmen (00894.) zû samne sie dô quâmen. (00895.) sie sprâchen: “wê der pîne! (00896.) suln uns die pilgerîne (00897.) von unsem erbe trîben (00898.) mit Letten und mit Lîven? (00899.) daß ist beßßer vor bewart, (00900.) wir machen eine herevart, (00901.) daß nie wart grôßer macht (00902.) von Eistlande vollenbrâcht (00903.) und trîben sie ubir sê, (00904.) daß sie uns gedringen nimmer mê (00905.) ûf der widerkêre. (00906.) geschiet uns michel êre (00907.) an Letten und an Lîven, (00908.) die sul wir mit uns trîben (00909.) beide wîb und kint, (00910.) nû sie der dûtschen helfe sint.” (00911.) dô reiten sie sich vaste zû (00912.) beide spâte und vrû. (00913.) Daß wart zûr Dune wol vernomen. (00914.) nû was ouch von Sachsen komen (00915.) der herzoge und die sîne (00916.) mit manchem pilgerîne (00917.) zû Rîge harte schône (00918.) nâch gotelîchem lône. (00919.) des wâren rîch und arme vrô. (00920.) vil minneclîch enpfienc man dô (00921.) die werden pilgerîne. (00922.) der meister und die sîne (00923.) leisten in gesellekeit. (00924.) in was alleß daß bereit (00925.) daß imme hove was: (00926.) habern, heu und gras (00927.) man umme vûrte vaste. (00928.) des anderen tages zû gaste (00929.) lût er den herzogen dô (00930.) und alle die sîne. er was vil vrô, (00931.) daß sie zû lande wâren komen. (00932.) dar zû wart manch man genomen, (00933.) der sîn gesinde nicht enhieß, (00934.) die man der bete nicht erließ, (00935.) sie enmûsten mit in eßßen; (00936.) des enwêre nicht wol vergeßßen. (00937.) vil mildeclîche man daß tete: (00938.) gûten wîn, bier und mete (00939.) hatte er sich gewarnet gnûc. (00940.) minneclîche man dar trûc (00941.) waß man gûtes mochte hân. (00942.) die wirtschaft wart alsô getân (00943.) daß sie im alle sageten danc. (00944.) rîche und arme durch die banc (00945.) der pflac man vollenclîch alsô, (00946.) daß sie alle in gote wâren vrô. (00947.) die geste vûren an gemach. (00948.) der meister um daß sîne sach: (00949.) er sante boten kein Eistlant. (00950.) er sprach: “ir sult des sîn gemant, (00951.) daß uns die heiden mit ir her (00952.) zû hûs icht vinden âne wer, (00953.) und lât ouch Letten mit ûch varn, (00954.) daß die die wege wol bewarn, (00955.) und werbet umme mêre. (00956.) eß wurde uns al zû swêre, (00957.) quêmen sie ungewarnet her.” (00958.) Diß tâten sie, daß was sîn ger. (00959.) die boten ritten drâte. (00960.) der meister gienc zû râte (00961.) mit den brûderen und sprach: (00962.) “wir lâßen disen tac gemach (00963.) die gûten pilgerîme hân. (00964.) morne lâße wir sie verstân (00965.) die mêre. ich wêne daß ist gût.” (00966.) die brûdere sprâchen: “alsô tût!” (00967.) des anderen tages der meister nam (00968.) die brûdere als iß wol gezam. (00969.) zûm herzogen quam er vrû, (00970.) er sprach im hovelîchen zû: (00971.) “wir haben, her, mêre, (00972.) die dûchten uns zû swêre, (00973.) den daß ûch got hât her gesant (00974.) zû trôste in diß vil arme lant: (00975.) sich reitet zû die heidenschaft, (00976.) die Eisten wollen mit irre craft (00977.) sûchen her in unser lant; (00978.) dâ hân wir boten kegen gesant. (00979.) dar umme gebet uns ûweren rât, (00980.) ob iß an ûwerem willen stât: (00981.) wir legeten uns gerne vor daß lant (00982.) ê uns der schade wurde irkant.” (00983.) dô sprach der herzoge Albrecht: (00984.) “in trûwen, meister, daß ist recht! (00985.) waß ûch dar umme dunket gût, (00986.) alsô stêt unser aller mût.” (00987.) der gûte meister Volkewîn sprach: (00988.) “hêrre, ir mûßet ungemach (00989.) durch got von himelrîche tragen. (00990.) helft uns den pilgerîmen sagen, (00991.) daß ie der man gereit sie. (00992.) uber kurzer mîlen drie (00993.) lige wir morne zû nacht. (00994.) dâ moget ir schowen ûwer macht, (00995.) waß wir pilgerîme hân. (00996.) ouch mûßen schif wol mite gân, (00997.) die tragen spîse und tranc.” (00998.) “jâ zwâr, daß ist ein gût gedanc” (00999.) sprach der herzoge Albrecht. (01000.) “eß sie ritter odir knecht, (01001.) wâ ûwer houpt rîtet vor, (01002.) wir volgen vaste deme spor (01003.) biß in daß himelrîche.” (01004.) daß globeten sie alle glîche. | (00001.) Dievs zemi ir un debesis (00002.) visupirmāk radījis, (00003.) tad piepildījis telpu šo(00004.) ar visu, kas tur iemājo; (00005.) pēc viņa gribas zvaigznes iet(00006.) un saule, mēness lec un riet. (00007.) Zvērus, zivis ūdeņos,(00008.) putnus debess augstumos (00009.) viņš gudri iraid nošķīris.(00010.) Daudz brīnumu viņš rādījis (00011.) gan jūdiem[1] ir, gan pagāniem(00012.) kopš laikiem pašiem senajiem; (00013.) ir grāmatās par to mums teikts,(00014.) kur viņa labestīgums sveikts. (00015.) Kā gan lai mēle iespētu(00016.) izsacīt to brīnumu, (00017.) kā pieņēma dievs cilvēkseju!(00018.) Es redzu visur, kur vien eju, (00019.) to svētību, ko guvām mēs,(00020.) neviens to izteikt neiespēs; (00021.) kopš laikiem tiem, kad dzima Ādams[2],(00022.) līdz tiem, kad, tiesu sludinādams, (00023.) dievs cilvēkus vāks vienuviet(00024.) un pasaulei liks bojā iet, (00025.) nav mūsu spēkos izteikt to,(00026.) šo brīnumu vislielāko. (00027.) Ja kādam būtu balss kā zvanam(00028.) un gudrība kā Zālamanam[3], (00029.) ja runāt prastu puķes, zāle(00030.) un ūdeņi, un debess gāle (00031.) un dieva darbus slavētu,(00032.) tie izsacīt to nespētu. (00033.) Lai tādēļ sirds mums lēkā nu(00034.) par šito dieva būšanu, (00035.) lai ceļam jūtas, gribu, mēli(00036.) ar visu centību un kvēli (00037.) mūždien uz viņa mīlestību,(00038.) jo dievs ir sācis kristietību (00039.) un mūs no nāves atpestījis.(00040.) Tas mierinājums allaž bijis (00041.) ir mums, kas dieva bērni esam(00042.) un Kristus vārdu sevī nesam. (00043.) Ja viņa vārdu godājam(00044.) un savus grēkus atmetam, (00045.) viņš dos kā algu mums par to(00046.) pie sevis dzīvi mūžīgo. (00047.) Nu klausaities ar uzmanību!(00048.) Kad dievs nu, sākdams kristietību, (00049.) bij cilvēkveidu pieņēmis(00050.) un moku nāvi izcietis, (00051.) viņš trešā dienā augšām cēlās;(00052.) no dažām dvēslēm slogs tad vēlās, (00053.) ar tām uz debesīm viņš brauca,(00054.) kur tēvs pie sevis viņu sauca. (00055.) Tad sūtīja viņš svēto garu,(00056.) lai stiprina tas ticīb's varu, (00057.) jo bija vēl tik daudzas zemes,(00058.) ko nebij skāris dieva lemess: (00059.) tur sūtīja viņš sūtņus savus,(00060.) tiem likdams prātus negatavus (00061.) ar dieva žēlastību skart,(00062.) ar svētā gara arklu art, (00063.) lai šādi tautu atgrieztu(00064.) un ticību tai mācītu. (00065.) Gan dažviet cēlās pretestība.(00066.) Bet tomēr dieva žēlastība (00067.) tiem lielas zīmes rādīja,(00068.) un mazpamazām pierima (00069.) starp pagāniem tie negantuļi,(00070.) kad redzēja, kā apustuļi (00071.) viņu dievus pieveica(00072.) un viņiem varu laupīja. (00073.) Citus sātans zemē zvēla.(00074.) Kurš gan vairs tos augšā cēla (00075.) cilvēkdzīves nīcībā!(00076.) Tā daudzas zemes ticībā (00077.) ir atgrieztas un kļuvuši(00078.) tur ļaudis tagad kristieši. (00079.) Līdz savai stundai mirstamai(00080.) tie seko Kristus mācībai, (00081.) un dievs tos galā apbalvo(00082.) ar dzīvošanu mūžīgo. (00083.) Ir gana aprakstīts jau ticis,(00084.) ko dievs tiem piedzīvot ir licis. (00085.) Par ko ir viņi slavināmi,(00086.) starp kristīgajiem godināmi, (00087.) par ko ik viņu darbs tiek sveikts,(00088.) par to ir arī bieži teikts; (00089.) to negribas man vēlreiz klāstīt.(00090.) Man vairāk labpatīkas stāstīt, (00091.) kā dievs ar savu labestību(00092.) tur izplatījis kristietību, (00093.) kur apustuļi nenāca.(00094.) Dievs debesīs tos uzņēma, (00095.) bet apustuļu mācība(00096.) it daudzus kungus atgrieza, (00097.) kas viņu laiku pārdzīvoja(00098.) un ļaužu prātus apgaismoja, (00099.) ka jāsaņem tiem kristīšana.(00100.) Un tādu arī bija gana, (00101.) kas paši gāja kristīties,(00102.) kā dvēselei to licis die's. (00103.) Un tā nu dieva žēlastība(00104.) tik liela bij, ka kristietība (00105.) jo plaši tika platīta,(00106.) ar svētiem rakstiem gaismota, (00107.) kur atzīt ļāvis mums ir die's,(00108.) kā pareizi mums rīkoties. (00109.) Kas pēc šiem rakstiem izdzīvos,(00110.) tam svētlaimības algu dos (00111.) dievs augstais debess valstībā;(00112.) tur priekus gūs tie pilnībā. (00113.) Par dieva dēlu arī nu(00114.) jums runāju un Mariju[4], (00115.) kas pati dievmāte ir šķīstā(00116.) un debess ķēniņiene īstā, (00117.) un kāds ir dieva padoms bijis,(00118.) kas kristietību sadalījis (00119.) pa zemju zemēm dažādām.(00120.) Ar dievu nu mēs iesākām, (00121.) nu runāšu par Līvzemi[5],(00122.) cik kristietību svētīgi (00123.) tur dievs ar savu vārdu paudis,(00124.) kā man to teica gudri ļaudis: (00125.) to stāstīšu, kā stāstīt māku.(00126.) Tad dieva vārdā es nu sāku. (00127.) Dzīvoja reiz tirgoņi,(00128.) drošsirdīgi, bagāti (00129.) godā, mantībā un slavā.(00130.) Nolēma tie prātā savā (00131.) vēl šo mantu pavairot,(00132.) kā dažs labs to darīt prot. (00133.) Dievs tiem vēlīgs rādījās:(00134.) vīrs kāds tūdaļ gadījās, (00135.) kas svešas zemes pazina.(00136.) Tas nu viņus aizveda (00137.) pakuģot pa Baltiju[6].(00138.) Ko lai vēl tur pasaku? (00139.) Tur pie upes Daugavas[7],(00140.) kas šurpu tek no Krievijas, (00141.) mita ļaudis bezdievīgi,(00142.) kaujā varen drošsirdīgi: (00143.) līvi tie[8] - tā sauca tos.(00144.) Sēļi[9] bija kaimiņos, (00145.) arī nikni pagāni.(00146.) Tiem robežas ar Krievzemi. (00147.) Tur apkārt bij vēl citas zemes,(00148.) ko nebij skāris dieva lemess. (00149.) Gan zināms bija vāciešiem[10],(00150.) ka nenokļūt bez pūliņiem (00151.) tai zemē, pagāni kur mīt.(00152.) Bet stiprs pūtiens ņēmās dzīt (00153.) to kuģus,[11] ļaudams nonākt tiem(00154.) pie minētajiem pagāniem. (00155.) Kad tie nu jau tik tuvu bija,(00156.) ka Daugavu tie ieraudzīja, (00157.) ko vairs tad darīt brīdī šajā?(00158.) Ar bažām iebrauca tie tajā. (00159.) Kad nu to kuģi parādījās,(00160.) liels ļaužu bars tad salasījās; (00161.) pa ūdeni un sauszemi(00162.) šurpu steidzās pagāni, (00163.) un ar ļaunu nodomu(00164.) mantu tie un dzīvību (00165.) laupīt dzīrās kristiešiem.(00166.) Kad tas zināms nāca šiem, (00167.) šie pagānbaram pretī stājās(00168.) un vīrišķīgi aizsargājās. (00169.) Ar bultām un ar akmeņiem[12](00170.) šie uzbrukt sāka pagāniem, (00171.) kas knaši viņiem tuvojās.(00172.) Tad pagāni drīz atjēdzās, (00173.) ka veltīga šī cīņa būs:(00174.) tie tā šos rokā nedabūs, (00175.) jo bultas šaudījās tik ļoti,(00176.) ka daudzi tika ievainoti. (00177.) Tad viņi mieru derēja(00178.) un pie cilpas[13] zvērēja. (00179.) To darīja ar kristīgie,(00180.) un tagad līksmu prātu tie (00181.) kāpj droši krastā tirgoties,(00182.) jo viņus sūtījis pats die's (00183.) pie minētajiem pagāniem.(00184.) Bij kravā milzums mantu tiem, (00185.) un pārdeva tie tās nu tur(00186.) vēl labāk nekā citur kur; (00187.) par to tie bija priecīgi.(00188.) Tad sacīja tiem pagāni, (00189.) lai viņi mierā dzīvojot(00190.) un biežāk atkal atbraucot. (00191.) Ikviens, kas gribot nākt tiem līdz,(00192.) ar mieru tikšot sagaidīts. (00193.) Ja gribēs tirgoties viņš tur(00194.) labāk nekā citur kur, (00195.) viņš gaidīts viesis būšot šiem.(00196.) Tad tirgotāji pagāniem (00197.) ar medalu[14] un vīnu[15] saldu(00198.) līksmi krāva pilnu galdu. (00199.) Tā tika miers šis apstiprināts,(00200.) ar zvērestu vēl apliecināts. (00201.) Tad atpakaļ tie atgriezās,(00202.) bet bieži atkal ieradās (00203.) tie Līvzemē nu kuplā skaitā.(00204.) Tos redzot, steidza solī raitā (00205.) tiem pretī ļaudis - tos tūlīt(00206.) kā mīļus viesus sagaidīt. (00207.) Tā tie nu dažu labu dienu(00208.) ar līviem tirgojās arvienu. (00209.) Kad tas tiem tā no rokas gāja,(00210.) tad pēcgalā tie sadomāja (00211.) braukt sešas jūdzes[16] zemē iekšā;(00212.) daudz pagānu tur bija priekšā, (00213.) ar kuriem tie nu tirgojās(00214.) un tur tik ilgi palikās, (00215.) ka uzcēla sev mājvietu.(00216.) Tas notika ar atļauju - (00217.) diža celtne kalna galā(00218.) cēlās pašā Daugavmalā, (00219.) stipra tā kā pils bij tā,(00220.) tā ka laikā turpmākā (00221.) viesi tajā palikās(00222.) un vēl ilgi tirgojās. (00223.) Ikšķile[17] tai nosaukums,(00224.) kalpo tā vēl šodien mums. (00225.) Kad cēla vēl šo mājokli,(00226.) tad nedomāja pagāni, (00227.) ka notiks tā, kā negaidīja,(00228.) tā, kā tas vēlāk redzams bija. (00229.) Reiz vāciem, kā man atstāstīts,(00230.) kāds gudrs vīrs bij nācis līdz, (00231.) kam veicās dziesmas, sprediķis,(00232.) jo viņš bij īstens priesteris; (00233.) par Meinhardu[18] šo kungu sauca,(00234.) kas šurp uz Līvzemi nu brauca. (00235.) Viņš gudrs bij un tikumīgs,(00236.) tādēļ viņam labvēlīgs (00237.) bij ikviens no ļaudīm šiem,(00238.) kad viņš sludināja tiem. (00239.) Ar padomu un mācību,(00240.) ar visu savu rīcību (00241.) viņš daudziem krietni palīdzēja,(00242.) tos kristietībai pievērst spēja, (00243.) lai kristiešus tie iemīlētu.(00244.) Gan daudzi bij, kas naidu sētu (00245.) pret vāciem, lai tos padzītu,(00246.) lai zemi šo tie atstātu. (00247.) It daudzos naidu bija kūris(00248.) pie Ikšķiles tas biezais mūris (00249.) un tā sienās augstās ailes;(00250.) lielas bij tiem arī bailes, (00251.) ka tiem dot var prettriecienu(00252.) kristietība kādu dienu. (00253.) Aizvien tā pletās plašumā(00254.) un augtin auga stiprumā. (00255.) No vācu zemēm šurp ikdien(00256.) nāca vīri bariem vien, (00257.) lai arī šeitan tirgotos(00258.) un līdz ar citiem paliktos. (00259.) Kāds pagāns drošsirdīgs(00260.) un reizē tikumīgs (00261.) starp viņiem dzīvoja(00262.) un dienas vadīja. (00263.) Tas varens bij, tam daudz bij radu,(00264.) tas kļuva bagātāks ik gadu. (00265.) Dievs sūtīja tam savu garu(00266.) un savu žēlastības varu, (00267.) lai kristīgs kļūtu krietnais vīrs(00268.) un no grēkiem taptu tīrs. (00269.) Kaupo[19] - tā šo vīru sauca,(00270.) pirmais kristīties viņš trauca, (00271.) tad daudzus draugus kristīt lika.(00272.) To dvēselēm tā glābiņš tika. (00273.) No citiem pagāniem tad arī(00274.) pie Meinharda nu baru bari (00275.) šurp nāca kristīties, lai godu(00276.) un debesis sev iemantotu. (00277.) Kad tas viss tā notikās,(00278.) kristīgie tad priecājās. (00279.) Bet pagāni ar skatu šķību(00280.) raudzījās, kad kristietību (00281.) ar draugiem Kaupo pieņēma.(00282.) Šī vēsts drīz visur nonāca, (00283.) un, kur šī ziņa aizvēlās,(00284.) tur varens troksnis sacēlās. (00285.) Leiši[20], krievi[21] nešauboties(00286.) sāka cīņai gatavoties, (00287.) leti[22], igauņi[23] un sāmi[24](00288.) arī nepalika rāmi, (00289.) dzirdot to, kā ienākusi(00290.) un diendienā pieaugusi (00291.) Līvzemē bij kristietība;(00292.) ko saku es, ir patiesība. (00293.) Tur dažs labs vīrs ir kritis beigts(00294.) un dažs labs noziegums ir veikts (00295.) gan atklāti, gan slepeni,(00296.) bet katrā ziņā īsteni. (00297.) Un tomēr slavēt varam dievu:(00298.) no pagāniem daudz vīru, sievu (00299.) kristījās it lēnprātīgi(00300.) un turklāt vēl labprātīgi. (00301.) Gan pretojās dažs prātu tīšu,(00302.) kā jums to vēlāk pastāstīšu. (00303.) Ar dieva spēku mākti tie.(00304.) Lūk, notikumi nākamie: (00305.) drīz Meinhards, labais priesteris,(00306.) ar viņiem bija izlēmis, (00307.) ka pāri jūrai būs tam braukt,(00308.) jo viņi vēlējās nu saukt (00309.) uz Līvzemi šurp bīskapu.(00310.) Uz Romu līdz ar Meinhardu (00311.) jaunkristītais Kaupo brauca.[25](00312.) Uz Romu darīšanas sauca (00313.) i prāvu pulku tirgotāju.(00314.) Tie līksmi staigāja pa klāju, (00315.) līdz galā tika laimīgi.(00316.) Tad uzticīgi, lēnīgi (00317.) tie savu lietu izstāstīja.(00318.) Pāvests[26] viņus uzklausīja (00319.) un ņēmās viņus izvaicāt,(00320.) vēlēdamies uzzināt, (00321.) kā ļaudis dzīvo zemē tajā.(00322.) “Tur milzums pagānu mūs vajā, (00323.) ar tiem mēs esam noslogoti.(00324.) Tie kristietībai kaitē ļoti, (00325.) par to tev, tēvs, lai ziņot ļauts.(00326.) Par lietuviešiem vienus sauc. (00327.) Tie pagāni ir augstprātīgi(00328.) un ļoti bieži ļaundarīgi, (00329.) to pulki uzbrūk kristiešiem,(00330.) jo liela vara rokās tiem. (00331.) Tiem blakus dzīvo pagāni,(00332.) prāvā skaitā, vareni, (00333.) par zemgaļiem[27] kas sevi sauc,(00334.) tie zemi postīt apkārt trauc; (00335.) kas spēkos vājš tiem pretī stājas,(00336.) tam galā gaužām grūti klājas. (00337.) Sēļi ar ir pagāni,(00338.) sveši tiem ir tikumi, (00339.) tiem elku[28] pilna katra mala,(00340.) un ļaunu dara tie bez gala. (00341.) Aiz sēļu zemes robežas(00342.) letu zeme atrodas. (00343.) Savādi tie savā garā:(00344.) nedzīvo tie vienā barā, (00345.) bet savrup mežos mājas ceļ.[29](00346.) To sievas daiļas zied un zeļ, (00347.) tām krāšņi tērpi[30], stalta stāja,(00348.) tās zirgā jāj, kā tēvi jāja. (00349.) Ir letu pulki spēcīgi,(00350.) kad kopā tie ir pulcēti.[31] (00351.) Par Kurzemi[32] sauc apgabalu,(00352.) kas aizstiepjas gar jūras malu: (00353.) tas garš ir jūdžu piecdesmit.(00354.) Kristiešus tur nikni sit (00355.) šie pagāni, kad iemaldās(00356.) tie kuršu zemes robežās. (00357.) Ir sāmi pagāni it spīvi,(00358.) tie kuršiem kaimiņos mīt brīvi. (00359.) To zemi jūra apskalo;(00360.) pat karaspēku stiprāko (00361.) tie nebīstas, bet vasarā(00362.) ar kuģiem viņi izbraukā (00363.) it visas kaimiņzemes laupot,(00364.) ne dzīvību, ne mantu taupot (00365.) ne kristiešiem, ne pagāniem.(00366.) Spēks lielākais ir kuģi tiem.[33] (00367.) Ar igauņi ir pagāni,(00368.) tiem senči ir daždažādi. (00369.) Tik plaša Igauņzeme ir,(00370.) ka robežas to nenošķir: (00371.) es aprakstīt to nespēju.(00372.) Tur daudz ir vīru raženu, (00373.) un dažādu tur zemju daudz:(00374.) nav zināms, kā tās visas sauc. (00375.) Līvi vēl ir pagāni,(00376.) bet drīz kļūs viņi ticīgi: (00377.) lūk, Kaupo, klausot dieva gribu,(00378.) ir pieņēmis jau kristietību; (00379.) viņš mums ir līdzi atbraucis.(00380.) Dievs gaismu viņam dāvājis, (00381.) ir kristietība - viņa laime.(00382.) Ir plaša viņa radu saime: (00383.) to vairums pie mums atnākuši(00384.) un kristību jau pieņēmuši.” (00385.) Tad pāvests viņam jautāja,(00386.) lai aina būtu patiesa, (00387.) kā tas īsti gadījies,(00388.) ka nācis Kaupo kristīties. (00389.) Bij Meinhards krietns mācītājs(00390.) un centīgs dieva kalpotājs, (00391.) pats pāvests redzēja, ka to(00392.) dievs žēlastībā apgaismo, (00393.) ka šķīsts ir tas, no viltus tīrs.(00394.) Meinhards bija gudrs vīrs - (00395.) viņš visu bija uzrakstījis,(00396.) ko dievs ar viņu izdarījis. (00397.) Nu noderēja viņa māka,(00398.) kad viņš to visu stāstīt sāka: (00399.) kā dievs ar savu labestību(00400.) sūtījis bij kristietību (00401.) Līvzemē, kur aust tai rīts,(00402.) kā tas arī aprakstīts, (00403.) un kā citi pagāni(00404.) ar milzu spēku neganti (00405.) cēluši tur nemieru.(00406.) “Es jūsu raizes kliedēšu: (00407.) ko vien no manis gaidāt jūs,(00408.) tas jums no manis piešķirts būs,” (00409.) tā pāvests viņiem atbildēja.(00410.) Šī labā ziņa iepriecēja (00411.) gan kungu, gan tā sekotājus,(00412.) tā svētā krusta karotājus. (00413.) Tie līksmi lūdza pāvestu(00414.) dot Līvzemei nu bīskapu. (00415.) Kad pāvests viņus uzklausīja,(00416.) sirds viņam priecīga tad bija. (00417.) Viņš laipni uzrunāja tos:(00418.) “Par vēsti šo es priecājos. (00419.) Meinhard, mīļais dēls,(00420.) tu cilvēks esi cēls, (00421.) es tev ļaudis, zemi došu,(00422.) par bīskapu tev' pilnvarošu, (00423.) lai nav turpmāk krustnešiem(00424.) jākrīt rokās naidniekiem, (00425.) Līvzemē tur ierodoties:(00426.) turp tiem dieva mierā doties!” (00427.) Nu bij visām raizēm rimt(00428.) Līvzemē, kad tūkstoš simt (00429.) četrdesmit trešajā(00430.) gadā bīskapamatā (00431.) tika Meinhards iesvētīts,[34](00432.) kā tas iraid aprakstīts. (00433.) Bij Kaupo sirds tik laimīga,(00434.) kad pāvestu tas redzēja. (00435.) Tam pāvests deva svētību,(00436.) skaitot dievam lūgšanu. (00437.) Un tā šis kungs nu mājup brauca,(00438.) sirds priecīgi tam turpu trauca, (00439.) tas laimīgs galā nonāca,(00440.) kur Līvzeme to gaidīja. (00441.) Kad ļaudīm zināms kļuva tas,(00442.) ka viņu bīskaps ierodas, (00443.) tie Jēzu Kristu slavēja,(00444.) kam pienākas tā godība, (00445.) un viņa māti Mariju,(00446.) to visuaugsto jumpravu. (00447.) Šai zemei viņa palīdzēja:(00448.) tās ļaudis vēlāk pieredzēja, (00449.) ka krustneši šurp bariem nāca(00450.) un šo zemi karā māca, (00451.) viņas mīlestību teicot.(00452.) Bīskaps, savu darbu veicot, (00453.) dzīvoja vēl dažu dien',(00454.) dievam kalpodams arvien. (00455.) Tas kungs ar labvēlību vērās,(00456.) kā viņš pie lielām lietām ķērās, (00457.) kā rosījās viņš rūpēs vienās.(00458.) Tas bija liela bada dienās. (00459.) Ar savu sirdi žēlīgo(00460.) viņš visu savu ēdamo (00461.) izdāļāja nabagiem,(00462.) pats ciezdams badu līdz ar tiem. (00463.) Lai atvieglotu viņa raizi,(00464.) tam tirgotāji sūtīj' maizi, (00465.) ar kuru tomēr nepietika.(00466.) Ar pūlēm tik viņš vesels tika. (00467.) Tam dieva zīme parādījās:(00468.) kalps apcirkņos reiz ieskatījās (00469.) un redzēja, ka pilni tie.(00470.) Ir žēlīgs mūsu dievs, nudie': (00471.) kas viņam dod, tam atmaksā(00472.) viņš allaž visā pilnībā. (00473.) Kad to šis kungs nu redzēja,(00474.) tad nabagos viņš sasauca (00475.) un dieva balvu izdalīja,(00476.) kā svētos rakstos sacīts bija. (00477.) Dievs saka evaņģēlijā(00478.) uz bagātajiem ļaudīm tā: (00479.) “Ko nabagiem bez viltus nesat,(00480.) to man jūs pasnieguši esat.” (00481.) Tā dzīvoja viņš miermīlīgi,(00482.) ar visiem ļaudīm sadraudzīgi (00483.) divdesmit un vēl trīs gadus,(00484.) līdz mira[35], cietis postu, badu, (00485.) un ņēma galu svētlaimīgu.(00486.) Ar dzīvošanu dievbijīgu (00487.) viņš bij no bada paglābies,(00488.) līdz ņēma to pie sevis die's. (00489.) Kristīgie nu sēroja,(00490.) jo tiem viņa pietrūka. (00491.) Tie pāri jūrai sūtīja(00492.) tad sūtņus un šiem vēlēja (00493.) lūgt brēmeniešu bīskapu(00494.) tiem parādīt to laipnību (00495.) un jaunu bīskapu tūlīt(00496.) uz Līvzemi šurp atsūtīt: (00497.) tas debess algu mantotu.(00498.) Tad drošsirdīgo Bertoldu[36] (00499.) šurp sūtīja no klostera.(00500.) Tā bija branga dāvana: (00501.) kā varons īsts, nav vārdam vietas,(00502.) par savām avīm nāvē iet tas. (00503.) Viņa laikā kristiešiem(00504.) bija karš ar lietuvjiem, (00505.) kuriem blakus krievi stājās;(00506.) kristiešiem nu grūti klājās. (00507.) Pie Kokneses bij kaujas lauks,[37](00508.) kur galu ņēma naidnieks, draugs: (00509.) trīs simti kristīgo tur krita,(00510.) un pagāni tur cits pie cita (00511.) šai nāves laukā apgūlās,(00512.) no asinīm kas sārtojās. (00513.) Tur Kaupo tika ievainots;(00514.) bet dzīvot vēl bij viņam dots, (00515.) viņš tikko mājās atvilkās,(00516.) tur mira savās ciešanās. (00517.) Viņam četras brūces bija,(00518.) un uz tām viņš norādīja: (00519.) “Dievs piecas brūces saņēmis.(00520.) Ka man tāpat nav noticis, (00521.) par to man žēlabas no jauna.”(00522.) Viņš mira, atpestīts no ļauna. (00523.) Bīskaps Bertolds uzsāka(00524.) Rīgu celt no pamata;[38] (00525.) tur palikt dzīrās viņš labprāt.(00526.) Ar letiem, līviem vēl turklāt (00527.) bij norunātas nodevas,(00528.) kas baznīcai bij dodamas. (00529.) Tā Bertolds darbus darīja,(00530.) un tauta viņu mīlēja, (00531.) jo viņš bija tikumīgs(00532.) un kristietībai uzticīgs. (00533.) Tad vareni un slaveni(00534.) uz Rīgu devās igauņi: (00535.) ko tur bīskaps Bertolds dara,(00536.) cik tam iekšā vēl ir spara? (00537.) Tas krustnešiem nu priekšā stāja(00538.) un viņus šādi mierināja: (00539.) “Ir Kristus savas asinis(00540.) par mums pie krusta izlējis. (00541.) Jūs esat viņa kareivji.(00542.) Nav pagāni tik spēcīgi; (00543.) pirms tie ar zirgiem virsū trauc,(00544.) mums ir to rindas jāizjauc. (00545.) Pats dievs no debesīm mums māj,(00546.) viņš savus draugus neatstāj (00547.) nekad, nevienā cīniņā.(00548.) Ja kādam stunda mirstamā (00549.) būs jāsastop, tas iemantos(00550.) sev dzīvi debess augstumos. (00551.) Par šo paradīzes prieku(00552.) dvēseli es ķīlā lieku. (00553.) Pats es palikšu pie jums,(00554.) lai kāds būs cīņai iznākums.” (00555.) To dzirdot, tauta priecājās,(00556.) pret ienaidnieku bruņojās (00557.) un pretī devās igauņiem,(00558.) lai kaujā sastaptos ar tiem; (00559.) tie nāca virsū varen braši,(00560.) tie tolaik bij vēl dikti knaši: (00561.) mums daudzkārt nācies pieredzēt,(00562.) cik grūti tos ir uzvarēt; (00563.) tik, kad tos lūdzām palīgos,(00564.) tad reti redzējām mēs tos; (00565.) bet nu tie nāca kuplā skaitā.(00566.) Bīskaps bruņnieciskā gaitā (00567.) savējiem nu priekšā stājās:(00568.) viņš īstam kungam līdzinājās. (00569.) Kaut dižens bija viņu sargs,(00570.) bij kristīgajiem liktens bargs: (00571.) tūkstoš simt tiem krituši,(00572.) atlikušie padzīti. (00573.) Ak vai! nav pēdējs vārds vēl teikts:(00574.) guļ bīskaps Bertolds zemē beigts, (00575.) vienpadsmit gadu valdījis,(00576.) līdz mūža miegā iemidzis.[39] (00577.) Prom nesteidzās vēl igauņi;(00578.) tiem sešsimt vīru nokauti (00579.) bij sīvajā šai cīniņā.(00580.) Par kritušajiem žēlumā (00581.) nu draugi mājās vaimanāja,(00582.) un sievas viņus apraudāja. (00583.) Bij lielas bēdas kristiešiem.(00584.) Nu sprieda tie, ko darīt tiem, (00585.) līdz atkal sūtņus nosūtīja(00586.) uz Brēmeni un pieprasīja, (00587.) lai šurp uz Līvzemi kā balvu(00588.) tiem atkal sūta kādu galvu, (00589.) lai bīskaps tiek tiem likumīgs(00590.) un dievbijīgs, un tikumīgs. (00591.) Svēts vīrs, par Albertu[40] ko sauca,(00592.) tad pats vispirms uz Romu brauca. (00593.) To pāvests tūdaļ pieņēma,(00594.) par bīskapu to iecēla. (00595.) Viņš sacīja: “Lai tev ir vara!(00596.) Ja iztikt nevar tur bez kara, (00597.) tad taisi gara brālību,(00598.) Tempļa brāļiem līdzīgu, (00599.) kas saucas Dieva bruņinieki[41];(00600.) tie it nekur mums nava lieki. (00601.) Tev šādu savu gribu paužu:(00602.) lai trešā daļa zemes, ļaužu (00603.) kā nākas nodota tiek tiem(00604.) uz laiku laikiem mūžīgiem.[42] (00605.) Tos pāvesttronis aizsargās(00606.) kā dienās šais, tā nākamās.” (00607.) Tad nu šis kungs uz mājām brauca(00608.) un savus draugus kopā sauca, (00609.) tos sev līdzi aicinādams,(00610.) dvēseli glābt mudinādams, (00611.) Līvzemē tur kalpojot:(00612.) tur tie bez kauna varēšot (00613.) godu gūt un mantību.(00614.) Tad nu ar ar sajūsmu (00615.) daudzi ceļā taisījās:(00616.) guvums jauks tiem tēlojās. (00617.) Tiem guvums tiešām bij un prieki -(00618.) vēl šodien līksmo mantinieki. (00619.) Bīskaps ļaudīm pavēstīja(00620.) to, ko pāvests licis bija: (00621.) cik no visas zemes ir(00622.) brālībai nu jāpiešķir. (00623.) Varoņi to uzklausīja,(00624.) drosme varena tiem bija, (00625.) turklāt vēl īstā mīlestība.(00626.) Tad sev kā balstu kristietība (00627.) par mestru kādu vīru sauca:(00628.) par Venno viņu vārdā sauca;[43] (00629.) viņš centīgi tai kalpoja.(00630.) Viņa laikā uzcelta (00631.) lepna pils ir Siguldā,[44](00632.) kur jauni, veci mīlībā (00633.) ar labpatiku dzīvoja.(00634.) Šis varonis ar uzcēla (00635.) ar darbošanos varen ņipru(00636.) Cēsīs letiem pili stipru.[45] (00637.) Cik palīdzības vajadzēja,(00638.) tik ļaudis sniedza, kā vien spēja. (00639.) Tam padoms nebij jāmeklē.(00640.) Drīz cēlās pils jau Aizkrauklē.[46] (00641.) Ar dievbijību svētīgo(00642.) viņš šo zemi nabago (00643.) daudzkārt mierinājis tika.(00644.) Tas krieviem dikti nepatika. (00645.) Pirms aris bija brāļu lemess,(00646.) bij sēļu, līvu, letu zemes (00647.) krieviem rokās nākušas.[47](00648.) Nu tās bij tiem zaudētas: (00649.) viņš atpakaļ tiem griezties lika;(00650.) vairs grūti tie uz priekšu tika. (00651.) Viņš Koknesi tiem atkaroja.(00652.) Tur krievu pulki asiņoja, (00653.) tur viņu valdnieks tika kauts,[48](00654.) tur krieviem[49] bija bēdu daudz, (00655.) tā viņš tos trenca atpakaļ.(00656.) Bet dažam dzinās nopakaļ (00657.) vēl kauns, jo brēkdams aizmucis(00658.) no kādas sievas bija šis. (00659.) Tā varoņi šie darbojās.(00660.) Starp tiem kāds Hartmūts izcēlās, (00661.) Aizkrauklē kas pilskungs bija;[50](00662.) viņš brašus vīrus izraudzīja, (00663.) ar tiem viņš zemei devās pāri,(00664.) tā ka atraitnes un bāri (00665.) tiem pakaļ vaimanājot sauca.(00666.) Pa Daugavu tie augšup brauca, (00667.) kur ceļā gadījās dažs strauts,(00668.) kas pūļu sagādāja daudz. (00669.) Tad nonāca tie Jersikā[51],(00670.) tas bija rīta agrumā. (00671.) Pils ātri vien to rokās krita.(00672.) Tie dažu brašu vīru sita (00673.) tā, ka tas skaļi vaimanāja,(00674.) bet gulošos tā modināja, (00675.) ka viņiem galvas iedragāja:(00676.) tik bruņnieciski viņiem gāja. (00677.) Tā sešsimt krievu apsita,(00678.) to sievas, bērnus padzina (00679.) dievbijīgie kristieši.(00680.) Par to bij brāļi priecīgi. (00681.) Bagāti nu vīri,(00682.) no kauna traipiem tīri, (00683.) pa ūdeni un sauszemi(00684.) atgriezās kā varoņi. (00685.) Tiek kristietībai daļa sava(00686.) un viņiem - gods un slava. (00687.) Bij Zēstē zemnieks - tīrais suns,(00688.) kam sirdī dega ļauna guns.[52] (00689.) Labais mestrs Venno to(00690.) ar nodomu vislabāko (00691.) uz Cēsu pili sūtīja,(00692.) jo letu bērniem vaj'dzīga (00693.) bij palīdzība šaisdienās.(00694.) Tur dievs no viņa atstājās, (00695.) viņš neko vairs neiespēja(00696.) un šai zemei nederēja. (00697.) To mestrs atlaida no darba.(00698.) Bet daba bij tam ļauna, skarba, (00699.) viņš tagad rādīja, ko prot:(00700.) sirds sāka viņam slepkavot. (00701.) Kādu dienu notika,(00702.) ka acu priekšā redzēja (00703.) viņš slepus mestru kaļam plānu(00704.) ar kādu šķīstu kapelānu. (00705.) Viņš piezagās ar viltību,(00706.) lai tie šo nepamanītu, (00707.) un beigtus abus nokāva.(00708.) Tāds briesmons bij šis slepkava. (00709.) Tomēr tā tas nepalika:(00710.) ātri vien viņš noķerts tika. (00711.) To uzlika uz moku rata,(00712.) un maz kāds vairījās šī skata: (00713.) vai kalps, vai bruņnieks - visiem šķita,(00714.) nav pelnījis tas soda cita, (00715.) tam visi nāvi novēlēja,(00716.) žēl nebija tiem nodevēja. (00717.) Vēl vācu brāļiem nebija(00718.) ne baznīcas, ne klostera (00719.) toreiz tajā zemē jaunā.(00720.) Bet vai tiem tādēļ palikt kaunā? (00721.) Par zobenbrāļiem viņus sauca,(00722.) šo zemi uzveikt viņi trauca. (00723.) Bij brāļi gauži noskumuši,(00724.) ka tādā kārtā zaudējuši (00725.) tie savu mestru mīļoto,(00726.) kā dārgu draugu turēto, (00727.) kas astoņpadsmit gadu galva(00728.) tiem bijis bij kā dieva balva.[53] (00729.) Viņš taisnīguma paraugs bija,(00730.) līdz kapam gods to pavadīja. (00731.) Kā dieva likums vēlēja,(00732.) tie viņu zemē guldīja. (00733.) Priekš miroņa kas darāms bija,(00734.) to visu viņi izdarīja: (00735.) katrs tam par patikšanu(00736.) noskaitīja aizlūgšanu; (00737.) brīdis pacilāts tas bija.(00738.) Tā viņsaulē to aizvadīja. (00739.) Šī vēsts drīz zemē izplatījās.(00740.) Tad gudrie brāļi salasījās (00741.) uz apspriedi un teica tā:(00742.) “Nav laiks mums jāvelk garumā, (00743.) mums vadoni būs izraudzīt,(00744.) un tas ir jādara tūlīt: (00745.) laiks skubina mūs nekavēties.(00746.) Pats dievs mums līdzēs izvēlēties, (00747.) lai tas tā beidzot notiktu.”(00748.) Labu brāli - Folkvīnu[54] (00749.) tie par mestru ievēlēja;(00750.) tas nu ļaudis iepriecēja. (00751.) Viņš ļaudīm ļoti patika,(00752.) un tauta viņu mīlēja. (00753.) Vārdos patiess katrā lietā,(00754.) bija viņš jebkurā vietā (00755.) nelokāms un uzticīgs.(00756.) Padoms viltīgs, pieglaimīgs (00757.) tā kā pelus bij tam lēts;(00758.) solījums tam bija svēts. (00759.) Kad nāca igauņos šī ziņa,(00760.) tie sūtņus sūtīja pie viņa, (00761.) tie mieru noslēgt tīkoja.(00762.) Lūk, kā viņš tiem to piešķīra, (00763.) tiem negantajiem pagāniem:(00764.) ar brāļiem rimtiem, ticīgiem (00765.) viņš gāja Igauņzemē iekšā.(00766.) Tur Vilandes pils[55] bija priekšā; (00767.) to ieņēma uz karstām pēdām(00768.) blēžiem igauņiem par bēdām. (00769.) Pret Tērbatu[56] kad brāļi stājās,(00770.) tad igauņi vis nepriecājās. (00771.) Kad Otepē[57] šie brāļi nāca,(00772.) tad igauņus jau niknums māca. (00773.) Tie ļaundarību izdomāja(00774.) un steigšus arī pastrādāja: (00775.) tie visus brāļus nokāva(00776.) un mieram galu darīja. (00777.) No brāļiem divus sagūstīja(00778.) tie Vilandē. Bet kā tas bija, (00779.) ka viņi badā nenomira,(00780.) kad bēdās asaras tiem bira? (00781.) Tos glāba pagānsieva laba.(00782.) Tai tikumīga bija daba: (00783.) ar vīra piekrišanu tā(00784.) gan rītā, gan ar vakarā (00785.) nāca, kur tie gulēja.(00786.) Ēdienu tiem nedeva (00787.) aiz naida ļaunie igauņi.(00788.) Tad sieva sauca dusmīgi: (00789.) “Kādēļ tiem ļaujat dzīvot jūs?(00790.) Nu pašai man tos nobeigt būs!” (00791.) Ar akmeņiem tā viņiem svieda,(00792.) neviens tās prātu nenoģieda: (00793.) ka tā par prieku gūstekņiem(00794.) sviež ēsmu līdzi akmeņiem. (00795.) Par to tai vēlāk labi klājās:(00796.) no nodevām bij brīvas mājas. (00797.) Tai Emme vārds, vīrs - Viljamēss,(00798.) lai abiem labu vēlam mēs! (00799.) Tā mani kopusi ir labi.(00800.) Dievs, dod tiem svētību, lai abi (00801.) par visu, ko tie izcietuši,(00802.) var dzīvot laimē pārtikuši! (00803.) Par to, kā viss tur notikās,(00804.) nu mestrs ļoti bēdājās, (00805.) tam līdzi visi kristīgie:(00806.) par šito lielo postu tie (00807.) it visi kopā gauži skuma.(00808.) Zem smagās bēdu nastas guma (00809.) i labais Alberts godcienīgs.(00810.) Viņš bij tik taisns, uzticīgs, (00811.) ka varētu šo bīskapu(00812.) pat Romā celt par pāvestu. (00813.) Viņš bija vīrs, kas vārdu tur(00814.) un nesvaidās drīz še, drīz tur, (00815.) kā viltnieki to allaž dara.(00816.) Pilns cēlas tikumības gara, (00817.) pats sevi viņš un mantu savu(00818.) Kristum ziedoja par slavu. (00819.) Brāļiem, kuri bij ap viņu,(00820.) viņš sacīja: “Ar dieva ziņu (00821.) dēļ grēkiem jūs šeit ieradušies.(00822.) Mēs allaž kopā turējušies: (00823.) vai ļauns vai labs mums notiktu,(00824.) jums vienmēr klāt es stāvēšu (00825.) ar padomu un mīlestību.(00826.) Šīs zemes posta dēļ es gribu (00827.) nu steigšus pāri jūrai braukt(00828.) un vairāk krustnešu šurp saukt, (00829.) nekā līdz šim te ieradies;(00830.) to īstenot lai palīdz die's!” (00831.) Labais mestrs Folkvīns tad(00832.) pateicās kā vēl nekad (00833.) līdz ar brāļiem Albertam.(00834.) “Tik labu vien,” tie teica tam, (00835.) “jūs darījuši mums līdz šim,(00836.) par to mēs turpmāk kalposim (00837.) jums dien' no dienas centīgāk.”(00838.) Un tā viņš ceļā posties sāk. (00839.) Ļaudis, zemi uzticēja(00840.) viņš mestram un tam novēlēja (00841.) par viņa radiem rūpēties.(00842.) Tā, jūras viļņos dodamies, (00843.) viņš izbraukāja neviļus(00844.) daudzus dziļus ūdeņus, (00845.) kamēr galā nonāca.(00846.) Dievs to ceļā vadīja. (00847.) Viņš Sakšuzemē[58] ieradās,(00848.) kur labi ļaudis atradās; (00849.) viņš laipni sveicināja tos,(00850.) gan nabagos, gan bagātos, (00851.) un žēlojās par grūtībām(00852.) un Līvuzemes nedienām, (00853.) par negantajiem pagāniem,(00854.) kas uzmācoties kristiešiem (00855.) un uzveikt gribot tos ar varu.(00856.) Viņš teica: “Celiet savu garu, (00857.) jo Kristus savas asinis(00858.) par mums pie krusta izlējis. (00859.) Par to nu viņam maksājiet,(00860.) vairs miermīlīgi nesnaudiet (00861.) un brauciet turpu, krietnie vīri,(00862.) tad tiksit jūs no grēkiem tīri, (00863.) tad vienmēr vairāk tiks jums dots(00864.) dieva priekšā slava, gods.” (00865.) Šie vārdi daudzus kustināja(00866.) un pasākumam drosmināja, (00867.) kas izpirktu to ļaundarības.(00868.) Un tad pie ciešas sadarbības (00869.) ar hercogu[59] viņš nonāca;(00870.) šis kungs tad ātri izlēma (00871.) visu zemi sapulcināt(00872.) un savu gribu pasludināt. (00873.) Kad dzirdēja to bruņinieki,(00874.) tik lieli bija tiem tad prieki, (00875.) ka rokā saņēma tie krustu(00876.) ar līksmību vēl neizjustu. (00877.) Tā apsolījās viņi braukt(00878.) uz Līvzemi un cīņā traukt (00879.) ar dieva vārdiem svētajiem(00880.) pret negantajiem pagāniem. (00881.) Turp aizbrauca šie vīri(00882.) no kauna traipiem tīri. (00883.) Ir Folkvīns nestāvēja dīkā:(00884.) ar pulkiem iebruka viņš Vīkā[60]; (00885.) tiem reizēm likstas ļaunākās(00886.) šur tur pa ceļam gadījās. (00887.) Viņš atpakaļ no igauņiem(00888.) pārradās ar ķīlniekiem, (00889.) ko deva tie bez pretošanās,(00890.) lai viņš tik ātrāk projām manās. (00891.) Šis darbs nu tiešām bija tīrs,(00892.) viņš atgriezās kā laimīgs vīrs. (00893.) Kad igauņi to dzirdēja,(00894.) tad viņi kopā sanāca (00895.) un teica: “Grib mūs neganti(00896.) ar letiem, līviem krustneši (00897.) no mūsu zemes dzīt un kaut.(00898.) Vai drīkstam mēs to viņiem ļaut? (00899.) Lai sevi no tā paglābtu,(00900.) mēs veiksim karagājienu; (00901.) lai karaspēks tiek sapulcēts,(00902.) igauņos vēl neredzēts, (00903.) lai vācus jūrai pāri triec,(00904.) lai izzustu reiz viņu bieds, (00905.) lai šurp vairs viņi nenāktu.(00906.) Tad lielu slavu iegūtu (00907.) starp letiem un starp līviem mēs;(00908.) sev līdz tos dzīt mums vajadzēs (00909.) ar sievām, bērniem barā vienā,(00910.) jo vāciem palīdz tie diendienā.” (00911.) Tad steigšus viņi bruņojās,(00912.) uz lielu cīņu taisījās. (00913.) Bij mestrs ar to dzirdējis.(00914.) Bet nu no sakšiem atbraucis (00915.) bij hercogs jau ar savējiem(00916.) un daudz jo daudziem krustnešiem (00917.) pie paša Rīgas galvas(00918.) pēc dievišķīgās balvas. (00919.) Nu valdīja tur līksmība.(00920.) Nu sirsnīgi tur uzņēma (00921.) šos cienījamos ceļiniekus.(00922.) Pats mestrs gādāja tiem priekus; (00923.) ko brāļu sētā[61] gadiem krāja,(00924.) to tagad viesiem izdāvāja; (00925.) auzas, zāli, sienu(00926.) gādāja arvienu, (00927.) lai nekas tiem netrūktu.(00928.) Otrā dienā hercogu (00929.) un viņa ļaudis ielūdza(00930.) pie sevis mestrs. Priecīga (00931.) tam bija sirds, ka tie nu klāt.(00932.) Vēl nācās dažus aicināt, (00933.) kas hercogļaudis nebija,(00934.) bet ko ielūgt derēja, (00935.) lai tie līdzi mielotos,(00936.) jo slikti būtu piemirst tos. (00937.) Nu laipni klāja viesiem galdu(00938.) ar alu, medu, vīnu saldu, (00939.) kas mucām bija šurpu velts.(00940.) Nu mīļi tika galdā celts (00941.) it viss, kas bija sagādāts.(00942.) Par to bij viesiem priecīgs prāts (00943.) un sirsnīgi tie tencināja.(00944.) Jo tos papilnam pacienāja, (00945.) gan bagātos, gan nabagos,(00946.) lai visi tiešām priecātos. (00947.) Tad viesiem klāja guļasvietas.(00948.) Bet mestram bija savas lietas: (00949.) uz Igauņzemi lika iet(00950.) viņš izlūkiem: “Jūs gādājiet, (00951.) lai pagāni mūs nepārsteidz(00952.) un nebruņotus nenobeidz! (00953.) Un ņemiet arī letus līdz,(00954.) lai viņi ceļu sargāt līdz! (00955.) Un lai jūs visur ziņas vāktu!(00956.) Ja pēkšņi igauņi šurp nāktu, (00957.) tad stāvoklis mums būtu slikts.”(00958.) Tie darīja, kā bija likts. (00959.) Izlūki nu raiti jāja.(00960.) Mestrs pats pie brāļiem gāja (00961.) par visām lietām apspriesties.(00962.) Viņš teica: “Ļausim atpūsties (00963.) vēl šodien mūsu krustnešiem,(00964.) rīt vēsti paziņosim tiem. (00965.) Lūk, tāds man lēmums padomā.”(00966.) Tad brāļi teica: “Dariet tā!” (00967.) Otrā dienā ņēma tas(00968.) līdz brāļus tik, cik pieklājas, (00969.) un hercogu no rīta sveica(00970.) un viņam goddevīgi teica: (00971.) “Mums pienākusi ļauna ziņa,(00972.) un gauži nomāktu mūs viņa, (00973.) ja nebūtu jums licis die's(00974.) mums par sargu ierasties: (00975.) grasās pagāni uz grēku,(00976.) igauņi ar lielu spēku (00977.) grib iebrukt mūsu novados;(00978.) turp ļaudis dodas izlūkos. (00979.) Mums dodiet tādēļ padomu:(00980.) vai jūs tam piekrist varētu, (00981.) ka zemi sargāt dodamies,(00982.) pirms ļaunums vēl nav noticies?” (00983.) Tad hercogs Alberts sacīja:(00984.) “Jums tiešām, mestr, taisnība! (00985.) Ko jūs par labu uzskatāt,(00986.) tam piekritīsim mēs labprāt.” (00987.) Tad labais Folkvīns sacīja:(00988.) “Kungs, lai pats dievs jūs pavada (00989.) šai cīniņā pret naidniekiem.(00990.) Mums līdziet pateikt krustnešiem, (00991.) lai gatavojas tie ikviens.(00992.) Trīs jūdzes turp būs pārgājiens, (00993.) kur paliksim pa nakti rīt.(00994.) Tad varēsit jūs pārskatīt, (00995.) cik vīru ir, kas kauju sāks.(00996.) Arī kuģi līdzi nāks (00997.) er ēdamo un dzeramo.” -(00998.) “Jā, atbalstu es domu šo,” (00999.) teica Alberts, “nebūs lieks(01000.) neviens, ne kalps, ne bruņinieks; (01001.) kad jūsu vadon's priekšā jās,(01002.) neviens no viņa neatstās, (01003.) līdz saņems algu dievišķo.”(01004.) Tad visi apzvērēja to. |
[Piezīmes:]
[1] Jūdi (juden) – ebreji, izraēlieši, Mozus ticīgie. Šai gadījumā – ticīgie pretstatā pagāniem (heiden).
[2] Ādams (Adam; senebr. ādām – zeme) – pēc Bībeles Vecās Derības, pirmais cilvēks zemes virsū. Te izpaužas viduslaiku hronikām tipiskā tendence notikumu vēstījumu sākt ar pasaules radīšanu kā Dieva svētās gribas realizāciju laikā (Dinzelbacher 1992, 142).
[3] Zālamans (Salomôn) – Izraēlas–Jūdejas valsts valdnieks (965–926 pr. Kr.). Pēc leģendas, viņš ir dažu Vecās Derības grāmatu (“Zālamans mācītājs”, “Zālamana pamācības”, “Augstā dziesma”) autors.
[4] Svētajai Marijai (Marîâ) bija ārkārtīgi liela nozīme viduslaiku katoļu baznīcas kultā. Šā kulta ģenēze meklējama jau 4.–5.gs. teoloģiskajos strīdos, kad, vēršoties pret nestorismu (Kristus cilvēciskās un dievišķās būtības šķiršanu), tika izcelta Marija kā Dieva māte. Vēlāk Marijas kultu veicināja tautas reliģiozitāte, reliģiski psiholoģiskā nepieciešamība pēc sievišķas dievības un augošā bruņniecības kultūra (Dinzelbacher 1992, 506, 507).
[5] Interesanti, ka Atskaņu hronikas autors nelieto vārdu Livland (Līvzeme, Livonija), bet aizstāj to ar nosaukumu Nieflant, kuram, atbilstoši ģermāņu mitoloģijas terminoloģijai, lielāks sakars varētu būt ar teiksmaino nībelungu (niflungu) zemi. Tomēr jāņem vērā, ka jēdziens Nieflant nav tikai abstraktas ideālas vietas apzīmējums vai sagrozīts Livonijas nosaukums. Tas lietots arī vēstures avotos un pat varoņeposā “Kudrūna”, kur ar Nifland saprasta tieši vēsturiskā Livonija. Tātad nevajadzētu Hronikā tēloto Livoniju reducēt vienīgi uz abstraktu lielumu, atsaucoties uz tās apzīmējumu Nieflant, kā to darījis H. Kūglers (Kugler 1993). Hronikā taču ir parādīta Livonijas satversme, minēti daudzi ģeogrāfiskie nosaukumi, aprakstītas vietējās tautas un vēsturiskie notikumi, kas, pretstatā citiem 13.gs. avotiem, nav izdomāti. Atšķirībā no t.s. galma bruņinieku literatūras eposiem, pie kuriem pieder, piemēram, Kretjēna de Truā un Volframa fon Ešenbaha darbi, šai hronikai trūkst izsmalcinātu fantastisko elementu. Atskaņu hronika ir uz vēsturiskiem notikumiem balstīta varoņdziesma, kurā pirmām kārtām atspoguļots karavīra ideāls (Biļķins 1935, 11; Boor, Newald 1967, 145).
[6] Sākot ar viduslaikiem, vācieši Baltijas jūru sauc par Austrumu jūru (Ôstersê; Ostsee). Rakstītajos avotos šis Baltijas jūras apzīmējums pirmoreiz parādās 9.gs. beigās angļu karaļa (871–901) Alfrēda laika ceļotāja Vulfstana aprakstā “Ostsae” (Kowalenko 1961, 84).
[7] Minēdams, ka Daugava (Dune) sākas Krievzemē, autors grib pievērst uzmanību Daugavas ceļa nozīmei tirdznieciskajos sakaros ar teritorijām austrumos no Līvzemes. Arī kādā 13.gs. vidus ģeogrāfiskajā traktātā ir rakstīts, ka Daugava plūst no Krievijas apgabaliem (Mugurēvičs 1995, 24).
[8] Līvi, lībieši (Lîven, Lîwen) – Baltijas somu tauta, kas 13.gs. dzīvoja Daugavas un Gaujas lejtecē, kā arī Ziemeļkurzemē.
[9] Sēļi (Sêlen) – viena no baltu tautām, kas 13.gs. dzīvoja galvenokārt Daugavas kreisajā krastā un tagadējās Lietuvas ziemeļaustrumu daļā.
[10] Vācieši, vāci (dûtschen) kā tauta cēlušies no rietumģermāņiem. Ar 8.gs. tag. Vācijas teritorijā rakstos minēta vācu valoda pretstatā latīņu valodai, bet 9.gs. apzīmējums diutschen jau lietots vācu tautas nozīmē (Paul 1960, 126).
[11] Apgalvojums, ka tikai nejaušības dēļ – vētras laikā no Baltijas jūras iedzīti Daugavā – tirgotāji nonākuši saskarē ar piekrastē dzīvojošām tautām, pirmo reizi izteikts 13.gs. vidus rakstos (Mugurēvičs 1995, 24).
[12] Šeit domāti vācu lietotie jaunie ieroči – stops un akmeņu metamā mašīna –, kas vietējiem iedzīvotājiem līdz 12. un 13.gs. mijai nebija pazīstami (IH 1993, 341, 366).
[13] Vārdam wide vidusaugšvācu valodā ir nozīme “virve”, “valgs” (Lexers 1986, 491), tātad zvēresta lauzējam draud virves cilpa, resp., nāve. Ar šādu nozīmi wide tulkots arī vācu (LRC 1857, 37) un angļu (Smith, Urban 1977, 3; Jaunzeme 1978, 9) valodā.
[14] Jau Indriķa hronikā ir norādījums (IH 1993, II 8; 347), ka 12.gs. beigās medalu gatavojuši paši vietējie iedzīvotāji.
[15] Vīns šajā laikā nepieder pie vietējas izcelsmes dzērieniem. Pirmā norāde par vīna importu tagadējās Latvijas teritorijā attiecas uz 11.–12.gs., ko apliecina no Melnās jūras ziemeļu piekrastes ievestā māla amfora (Шноре 1961, 117). Rietumeiropas ziemeļdaļā vīnu ieveda no dienvidu zemēm (Itālijas, Francijas), jau sākot ar dzelzs laikmetu; šāda tirdzniecība turpinājās arī viduslaikos (Filip 1969, 1622, 1623; Arnold 1989, 71–102).
[16] Viduslaikos Livonijā attālumu mērīja t.s. vācu ģeogrāfiskajās jūdzēs (1 jūdze=7,42 km; Zemzaris 1981, 64). Tātad tirgotāji apmetušies ap 44 km attālumā no jūras.
[17] Arī Indriķa hronikā (IH 1993, I 6; 337–339) Ikšķile (Ickesculle) ir minēta kā vācu tirgotāju un krustnešu pirmais atbalsta punkts Līvzemē, kur celta mūra pils. Ja attālums no Rīgas līča līdz Ikšķilei atbilst sešām jūdzēm, tad pils, kas atradās līdzenā vietā, tikai no Daugavas puses stāvā krastā varēja izskatīties kā uzcelta kalnā.
[18] Meinhards, Meinards (Meynhart, lat. Meynardus; ap 1130–1196) ir pirmais no rakstītajiem avotiem zināmais vācu misionārs, vēlāk bīskaps (1186–1196) Līvzemē. Historiogrāfijā sākotnēji uzskatīja, ka Meinhards kopā ar vācu tirgotājiem kā viņu priesteris un, iespējams, rakstvedis Līvzemi apmeklējis jau kopš 12.gs. 60.gadiem. Taču jaunākie pētījumi liecina, ka vācu tirgotāju aktivitāte austrumu virzienā pāri Baltijas jūrai pierādāma tikai ar 1182.gadu (IH 1993, I 1–4; 333, 334).
[19] Kaupo (Kôpe; miris 1217) – lībiešu valdnieks Turaidā, Indriķa hronikā pielīdzināts karaļiem (IH 1993, VII 3; 351, 357), gan tikai nosacīti – “it kā karalis” (quasi rex). Kaupo rīcībā bija daļa Gaujas lībiešu zemju, karadraudze (mage, vrûnde – radi un draugi) un dažas pilis Turaidā un Krimuldā. Uzskata, ka Kaupo ir pirmais, kas Turaidā kristījies, un ka kristoties viņš ieguvis vārdu Jēkabs – Kaupo (Švābe 1940, 139). Valodnieks J. Mēgiste gan izteicis pieņēmumu, ka Kaupo vārds varētu būt saistāms ar igauņu kupjas, kubjas, kas nozīmē “vagars”, “stārasts” (Tõnisson 1974, 35, 36).
[20] Leiši, lietuvji, lietuvieši (Lettowen, Littowen) – baltu tauta, kas pēc valodas un kultūras tuva senlatviešiem. Lietuvieši no 12.gs. 80.gadiem līdz 13.gs. 20.gadiem samērā bieži iebruka Līvzemē, uzbrukumus vēršot gan pret lībiešiem, gan vēlāk, sadarbībā ar citiem, – pret vāciešiem (IH I 5; V 3; VII 5; VIII I u.c.).
[21] Krievi (Rûßen) – tauta, kas cēlusies no austrumslāviem. Polockas un Pleskavas krievu kņazi 12.–13.gs. ievāca meslus un izplatīja pareizticību Austrumbaltijas zemēs. Lai uzsāktu katoļticības sludināšanu lībiešiem, Meinhardam vajadzēja lūgt atļauju no Polockas kņaza (IH I 3).
[22] Letiem (Letten) jeb latgaļiem (IH X 3 – Lethi vel Letthigalli) bija galvenā nozīme latviešu tautas izveidē 13.–16.gadsimtā. Latgaļi, kas dzīvoja pie Daugavas (Koknesē, Jersikā) un Gaujas (Tālavā), saskarē ar vāciešiem nonāca 13.gs. sākumā.
[23] Igauņi (Eisten) – Baltijas somu tauta, kas 13.gs. dzīvoja tagadējās Igaunijas cietzemes teritorijā. Vācu krustnešiem bija daudzas sadursmes ar igauņiem gan uz sauszemes, gan jūrā (IH VIII 3; XII 6 u.c.).
[24] Sāmi (Oselêre) – te domāti sāmsalieši, Sāmsalas (Osele, Osellant; Osilia, Saaremaa) iedzīvotāji. Sāmsalieši minēti jau antīko autoru darbos, piemēram, Ptolemaja ģeogrāfijā (ap 105.g.), kur tie dēvēti par Ossi (Saks 1960, 230). Valodnieki (Ancītis, Jansons 1963, 35, 36) domā, ka Sāmsalas apdzīvotājus varētu saukt arī par sāmiem, kas esot sens Baltijas somu apzīmējums. Mūsdienās ar sāmiem saprot lapu tautu un tās priekštečus, kas dzīvo Skandināvijas ziemeļos un Kolas pussalas rietumdaļā. Viņu kultūra evolucionējusi tur uz vietas ap 10000 gadu ilgā periodā, kopš akmens laikmeta (Shumkin 1996, 227).
[25] Šeit par braucienu uz Romu – katoļticīgo galvas, pāvesta, rezidenci – un bīskapa iesvētīšanu hronists sajaucis notikumu secību un darbības personas. Kaupo devās uz Romu 1203.gadā, un viņu pavadīja Daugavgrīvas abats Teoderihs (IH VII 3).
[26] Pāvests šajā laikā (1198–1216) bija Innocents III.
[27] Zemgaļi (Semegallen) pieder pie baltiem un 13.gs. apdzīvoja Lielupes baseinu Latvijā un daļēji tagadējo Ziemeļlietuvu. Rakstītajos avotos zemgaļi minēti kopš 9.gs., bet viņu materiālā kultūra droši izsekojama jau kopš pirmajiem gadsimtiem pēc Kristus.
[28] Elka tēls kā pielūgšanas objekts pastāvējis visām pagānu tautām. Par ziedojumiem un upurēšanu senākajā Sēlijas teritorijā vēl 18.gs. liecina gan draudžu hroniku ziņas, gan kulta vietas (Kurtz 1924, 86–88; KDC III, 1934, 171, 172).
[29] Viduslaiku avotu studijas un kartogrāfiskais materiāls liecina, ka viensētas jeb savrupsētas nav vienīgais seno latgaļu sabiedrībai raksturīgais dzīvesvietu tips. Viensētas vairāk sastopamas mežainajos un purvainajos apvidos latgaļu teritorijas rietumdaļā, ko hronists labāk iepazinis. Latgaļiem tāpat kā citām baltu tautām dominējošā dzīvesvietas forma bija ciems (Hellmann 1954, 68–89).
[30] Spriežot pēc izrakumos iegūtā materiāla, latgaļu sievietes 12.–13.gs. valkājušas kreklu, brunčus, villaini, vainagu, kājautus un ādas apavus. Svešzemnieku uzmanību varēja īpaši piesaistīt bronzas gredzentiņu un spirālīšu rotājums villainēm, brunčiem, vainagiem u.c. (Zariņa 1970, 55–150).
[31] No viduslaiku materiāliem, kā arī 17.gs. arklu revīzijām, ir aplēsts, ka latgaļu kopskaits 13.gs. varējis būt ap 50 000–70 000, kas vienlaicīgi var dot vairākus tūkstošus karotāju (Benninghoven 1965, 390).
[32] Kurzeme jeb Kursa (Kûrlant) 13.gs. aizņēma tagadējās Latvijas rietumdaļu un Lietuvas ziemeļrietumus. Pēc Hronikas autora informācijas, Kurzemes robeža ar jūru bijusi 50 jūdžu gara, kas, pārrēķinot kilometros, ir tuvu īstenībai. Pastāvējušas deviņas kuršu zemes ar daudzām pilīm. Kurši (Kûren) pieder pie rietumbaltiem. Rakstītajos avotos tie minēti no 9.gs. līdz 16.gadsimtam. Par kuršiem 12.–13.gs. dēvēja arī pārkuršotos Ziemeļkurzemes lībiešus, kuru kultūra maz atšķīrās no kuršu kultūras. Vēl 20.gs. sākumā valodnieki strīdējās, vai kuršus pieskaitīt pie baltu vai Baltijas somu tautām.
[33] Jau no Indriķa hronikas izriet, ka sāmsalieši 13.gs. sākumā ir bīstami pretinieki apkārtējām tautām jūras kaujās. Ir teikts, ka viņi pārvietojas kaujas kuģos (piratica), kuru komanda sastāv parasti no 30 vīriem (IH VII 1; XIX 5 u.c.; Heinsius 1956, 53).
[34] Pēc Lībekas Arnolda hronikas datiem (Arnoldi chronica 1978, 213), bīskapija Līvzemē nodibināta 1186.gadā. Dokumentos Meinhards un bīskapija pirmo reizi pieminēti pāvesta Klementa III 1188.gada vēstījumos (UB I, Nr. 9, 10), ar kuriem Meinhards tiek apstiprināts par bīskapu un Ikšķiles bīskapija – par Brēmenes baznīcas īpašumu. Hronista izvēlētais 1143.gads sakrīt ar vācu tirgotājiem tik svarīgās pilsētas – Lībekas – sākotnējās dibināšanas gadu.
[35] Meinhards miris 1196.gada 11. augustā vai 11. oktobrī un apglabāts Ikšķiles baznīcā (IH I 14; II 1), bet 14.gs. beigās pārapbedīts Rīgas Doma baznīcā.
[36] Bertolds (Bertolt) bija Lokumas klostera abats Vācijā (12.gs. 80.gadi). Par bīskapu iesvētīts Brēmenē 1196./1197.gada ziemā (Hucker 1989, 39–41).
[37] Koknese (Kokenhûsen) atrodas pie Pērses ietekas Daugavā. Te bija latgaļu pilskalns, kur 13.gs. sākumā celta Rīgas bīskapa pils. Ir šaubas par šādu kauju pie Kokneses jau Bertolda laikā, kad vācu pozīcijas Daugavas lejteces kolonijā bija ļoti vājas. Šaubas vēl pastiprina Hronikā tepat minētais fakts par Kaupo nāvi, jo tas neatbilst īstenībai – Kaupo krita kaujā Igaunijā gandrīz divdesmit gadus vēlāk, 1217.gadā (IH XXI 4).
[38] Bertoldam te kļūdaini tiek piedēvēta Rīgas pilsētas cēlāja slava. Īstenībā Rīga kā vācu atbalsta punkts sāka veidoties bīskapa Alberta laikā, kad no Ikšķiles uz Rīgu pārcēla Līvzemes bīskapijas centru (IH 1993, VI 3; 344).
[39] Bertolds nogalināts pie Rīgas jeb Senā kalna kaujā ar lībiešiem – nevis igauņiem – 1198.gada 24. jūlijā (IH II 6). Bertolds par bīskapu bija divus gadus, nevis vienpadsmit, kā teikts Atskaņu hronikā.
[40] Alberts (Albrecht; ap 1165–1229. 17. I) bijis domkungs Brēmenē (1186–1194), bīskaps Ikšķilē (1199–1202) un Rīgā (1202–1229). Par bīskapu viņu 1199.gada 28. martā iesvētīja Brēmenes virsbīskaps Hartvigs II, kuram Alberts bija pusmāsas dēls (Gnegel–Waitschies 1958, 22–43).
[41] Dieva bruņinieki (gotes ritter) jeb Kristus bruņinieku brāļi (fratres milicie Christi) 1202.gadā izveidoja savu ordeni (IH VI 4), ko vēlāk dēvēja par Zobenbrāļu ordeni. Alberika hronikā (Chronica Albrici 1874, 930) par ordeņa dibinātāju atzīts Daugavgrīvas abats Teoderihs; tāpat to apgalvo Indriķa hronika (VI 4). Taču citi avoti, piemēram, pāvesta 1204.gada bulla (UB I, Nr. 14), par ordeņa dibinātāju min bīskapu Albertu. Tā kā Teoderihs ap Zobenbrāļu ordeņa dibināšanas laiku vairākkārt devies uz Romu, viņam, domājams, ir lielāki nopelni ordeņa radīšanā, kas, bez šaubām, notikusi ar Alberta ziņu un piekrišanu (Benninghoven 1965, 45). Zobenbrāļu ordenis tika dibināts pēc vecākā no lielajiem garīgo bruņinieku ordeņiem – Templiešu (dib. 1118. g.) – parauga.
[42] Kā liecina Indriķa hronika (XI 3) un pāvesta 1210.gadā apstiprinātais izlīgums starp bīskapu Albertu un Zobenbrāļu ordeņa mestru (LVA II, Nr. 54), ordenis, saņemdams trešo daļu pakļauto zemju, apņēmās apsargāt bīskapa pārvaldīto teritoriju, bet ordeņa novadu priesteriem nebija jāmaksā nodevas Rīgas bīskapam. Liels ordeņa panākums bija pāvesta lēmums par to, ka jauniekarotajās zemēs ordenim nav nekādu pienākumu pret bīskapu.
[43] Venno (Winne) – pirmais Zobenbrāļu ordeņa mestrs (1204–1209) ar sēdekli Rīgā. 1208.gada beigās vadīja Līvzemē iebrukušo igauņu vajāšanu (IH XII 6). Mestra dzimta, iespējams, cēlusies no tagadējās Ziemeļreinas–Vestfālenes apvidus, kas gan nav īsti droši pierādāms (Benninghoven 1965, 421).
[44] Siguldas (Sigewalde, Segewalt) pils atrodas 1,5 km uz dienvidrietumiem no lībiešu Satezeles pilskalna. Spriežot pēc tās aprakstiem 1210.–1212.gada notikumos, ordeņa nocietinājums te jau bijis (IH XIV 8; XVI 3). Par pils vecāko daļu uzskatāmas telpas ziemeļaustrumu stūrī (Tuulse 1942, 44). Livonijas ordeņa laikā pils paplašināta un kļuvusi par landmaršala mītni (Löwis of Menar 1922, 112).
[45] Arheoloģiskie pētījumi vēlā dzelzs laikmeta latgaļu kapulaukos Cēsu apkārtnē un Āraišu ezerpilī rāda, ka latgaļi te dzīvojuši vismaz no 9.gadsimta. Ar 11.gs. konstatējama vendu klātbūtne (Cēsu dzelzceļa stacijas kapulauks). Vārds “vendi” parādās arī Cēsu vāciskajā nosaukumā – Wenden (Winden). Cēsu pils sākotnējie nocietinājumi mūra aizsargsienu veidā attiecas uz Riekstu kalnu (Apals 1982, 12–21), nevis uz Āraišiem, kā uzskatīja senāk (IH 1993, 377, 378). Notikumi Cēsīs 13.gs. sākumā liecina (IH XIV 8; XXII 4), ka te blakus bijuši divi nocietinājumi – vendu pils Riekstu kalnā un vēlāk celtā ordeņa pils. Par Cēsu pili kā Zobenbrāļu ordeņa nocietinājumu jau Venno laikā stāsta arī citi viduslaiku vēstures avoti (LRC 1857, 245).
[46] Parasti pieņem, ka Aizkraukles (Aschrâte) pils jau kopš Zobenbrāļu ordeņa laikiem atradusies 2 km augšpus Aizkraukles pilskalna (Löwis of Menar 1922, 47; Tuulse 1942, 48, 49). Taču izrakumos lībiešu pilskalnā ir atsegtas divas vairāk nekā 8 m garas mūra aizsargsienas ar 13.–14.gs. koka celtņu apbūvi (Urtāns 1983, 34–39). Tā kā Aizkraukles pilskalna pakājē kopš 13.gs. pastāv kapsēta un baznīca, kur 1375.gadā apglabāts Livonijas ordeņa landmaršals (1354–1375) Andrejs Stenbergs, ticamāks ir pieņēmums, ka ordeņa nocietinājumi sākotnēji atradušies pilskalnā (Mugurēvičs 1994, 95).
[47] Par krievu kņazu meslu kundzību Latvijas teritorijas austrumdaļā liecina kā senkrievu avoti, tā Indriķa hronika (I 3; VII 4; XII 1 u.c.). Diskutējams ir vienīgi jautājums, kad šī meslu kundzība sākusies (Švābe 1940#2).
[48] Koknesi nodedzina Indriķa hronikā par kņazu (rex) vai kņaziņu (regulus) dēvētais acīmredzot krievu izcelsmes pils pārvaldnieks Vetseke (Vjačko), kas pēc tam devās uz Krievzemi (IH XI 2, 9). Vetseke gājis bojā nevis Koknesē, bet kopā ar igauņiem aizstāvot Tērbatas pili (IH XXVIII 6).
[49] Ar krieviem Koknesē jāsaprot ne tikvien Vetsekes karadraudze, bet, jādomā, arī “krievu ticību”, t.i., pareizticību, pieņēmušie vietējie iedzīvotāji, uz ko vērš uzmanību arī Hronikas jaunāko izdevumu komentētāji (Smith, Urban 1977, 10). Izrakumi Kokneses pilī (Stubavs 1967) rāda, ka bez pamatiedzīvotājiem (latgaļiem, sēļiem) te kopš 11.gs. konstatējama arī kriviču klātbūtne, kas atspoguļojas celtniecības īpatnībās. Ar laiku tomēr senkrievu elementi izzūd, un 12.gs. rotaslietu vidū dominē latgaļu un sēļu izstrādājumi.
[50] Hartmūts (Hartmût) acīmredzot bijis pils pārvaldnieks Aizkrauklē, kur viņa uzdevums bijis ne tikai uzraudzīt pili, bet arī veikt militāras akcijas pret vācu pretiniekiem. Vai kāds karagājiens pret Jersiku noticis pirms 1209.gada (IH XIII 4), ar citiem avotiem nav pierādīts (Benninghoven 1965, 424).
[51] Jersika (Gerzeke), kuras nosaukuma un lokalizācijas skaidrojums ir izraisījis daudz strīdu historiogrāfijā (IH 1993, 358–360), domājams, bijusi uz dienvidaustrumiem no Līvāniem, kādreizējās Cargradas tuvumā pie Šlosbergas (Pilskalnu mājām). Te atrodas viens no Latvijas lielākajiem pilskalniem (70x100 m liels plakums), kas bijis apdzīvots no 1.g.t.pr.Kr. līdz 14.gs. pēc Kr. (Balodis 1940; Mugurēvičs, Vilcāne 1992). Pilskalna tuvumā ir latgaļu kapulauks ar vairākiem desmitiem izpētītu 10.–14.gs. apbedījumu. Kā pilskalnā, tā kapulaukā iegūtais materiāls raksturo latgaļu kultūru, tāpēc Jersikas pils uzskatāma nevis par krievu nocietinājumu, bet par tādu, kurā dzīvojuši pareizticīgie.
[52] Zemnieks no Zēstes (Sôsat), pēc Indriķa hronikas (XIII 2), ir Vikberts, pirmais Cēsu ordeņa pils pārvaldnieks. Viņa dzimtene ir Zēste Vācijā (ap 50 km uz austrumiem no Dortmundes), kur viņš cēlies no ministeriāliem vai pilsoņiem (Benninghoven 1965, 422). Kad mestrs Venno bija Vikbertu kā nepiemērotu atcēlis no amata Cēsīs, viņš pārgāja bīskapa dienestā, taču tika notverts un ieslodzīts, pēc tam pārvests uz Rīgu. Vēlāk, kad Vikberts apsolījās pakļauties, viņu no jauna uzņēma ordeņa saimē. Tur Vikberts pēkšņi noslepkavoja mestru Venno un viņa kapelānu.
[53] Venno mestra amatā bija ne vairāk kā sešus gadus, jo Jersikas padošanās akta parakstīšanā 1209.gadā kā ordeņa mestrs minēts jau Venno pēctecis Folkvīns.
[54] Folkvīns (Volkewîn, Volkwîn) – Zobenbrāļu ordeņa mestrs (1209–1236), dzimis Naumburgā Vācijā, 25 km uz rietumiem no Kaseles (Hesenes zemes ziemeļdaļā). Viņa tēvam – Naumburgas grāfam – bijušas lēņa attiecības ar Tīringenes landgrāfiem un Ķelnes arhibīskapiem. Būdams ordeņmestrs, Folkvīns ir vadījis apvienoto krustnešu karaspēku, piedalīdamies ap 20 militārās operācijās pret Austrumbaltijas iedzīvotājiem (Benninghoven 1965, 98–104, 424–428; Fenske, Militzer 1993, 462). Zobenbrāļu ordeņa interesēm saduroties ar bīskapa vai pāvesta centieniem, vienmēr bijis aktīvs ordeņa politikas īstenotājs. Kritis Saules kaujā 1236.gada 22. septembrī.
[55] Vilande (Velîn, Fellin; ig. Viljandi) bija svarīgākais nocietinājums Sakalas zemē (Sackellant, Sackele; novads Igaunijas dienvidrietumos). Pēc Indriķa hronikas (XIV 11), krustneši Vilandes pili ieņēmuši 1211.gada martā. Ordenis tur 1224.gadā uzcēla savu pili, kas kļuva par svarīgu komturijas centru (Löwis of Menar 1922, 57).
[56] Tērbata (Darbet; Dorpat, ig. Tartu) – tagadējā Tartu. Arheoloģiskie izrakumi (Trummal 1964, 3, 4) parādījuši, ka pilskalns Tērbatā apdzīvots no 1. g. t. vidus līdz 1224.gadam, kad to ieņem krustnešu karaspēks. Arī latgaļi savos sirojumos pirms tam, piemēram, 1211.gadā (IH XV 7; XXVII 6), bija postījuši šo pili.
[57] Otepē (Odenpê; ig. Otepää) atrodas Igaunijas dienvidaustrumu daļā, kur tā 11.–13.gs. bija ievērojams Ugaunijas (ig. Ugandi) politiskais un ekonomiskais centrs svarīgu ceļu krustojumā. Pilskalns kopā ar priekšpili un senpilsētu aizņēma 2,5 ha lielu teritoriju. Izrakumos konstatēts, ka pils intensīvi apdzīvota jau kopš 1. g. t. otrās puses (Саадре 1955). Krustneši Otepē pili ieņēma un nodedzināja 1210.gadā (IH XIV 6).
[58] Saksija (Sachsen, Sachsen lant) ir vēsturisks novads Vācijā, kur tā ietvēra zemes starp Reinu, Elbu, Ziemeļjūru un Harca kalniem. 13.gs. sākumā te bija Saksijas hercogiste, kas ietilpa Vācijas ķeizarvalsts sastāvā.
[59] Saksijas hercogs – Alberts (ap 1184–1260) no Anhaltes (Vācijas vidienē, dienvidaustrumos no Magdeburgas) – ir augstdzimušu vecāku dēls: tēvs Bernhards bija Saksijas hercogs, māte – Dānijas karaļa Valdemāra II māsa (Transehe 1960, 42–44). Arī citi avoti apliecina viņa uzturēšanos Līvzemē 1219.gadā (IH XXIII 1).
[60] Vīka (Wîc) ir Igaunijas rietumu novadi Baltijas jūras piekrastē (Sontagana, Lēnemā, Ridala). Šis apzīmējums, iespējams, radies lejasvācu vārda Wiek (jūras līcis ar zemi pie tā) ietekmē (IH 1993, 386).
[61] Ir zināms, ka pirmā Zobenbrāļu ordeņa pils Rīgā celta blakus lībiešu ciemam un pirmajai bīskapa pilij. Vēlāk te atradās Svētā Gara konvents ar Jura baznīcu, bet 17.gs. tajā ierīkoja noliktavu. Ar šīs ēkas restaurāciju saistītajos arheoloģiskajos izrakumos mūsdienās atsegti ordeņa pils pamati 18x18 m platībā (Mugurēvičs 1994, 94).
Reklāma
