(01005.-02016. - vidusaugšvācu valodā) (01005.-02016. - tulkojums latviešu valodā)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 13.01.2014

Livlädische Reimchronik (01005.-02016.)Atskaņu hronika (01005.-02016.)
(01005.) Dâ reite man sich vaste zû.
 
(01006.) des anderen tages sanc man vrû
 
(01007.) messe ubir al die stat.
 
(01008.) der gûte meister Volkewîn bat
 
(01009.) die pilgerîme ubir al,
 
(01010.) sô sie den grôßen glocken schal
 
(01011.) driestunt vernêmen,
 
(01012.) daß sie zû velde quêmen
 
(01013.) und unser vrouwen vanen war
 
(01014.) nêmen. daß geschach vil gar.
 
(01015.) den nam der herzoge in die hant:
 
(01016.) den besten ritter den er vant
 
(01017.) in aller sîner rotte gar
 
(01018.) deme tet er in dô dar.
 
(01019.) er sprach: “lât ûch in bevoln sîn
 
(01020.) bie gotes hulden und mîn!
 
(01021.) ich wil selbe bie ûch wesen.”
 
(01022.) der besten rittere ûß gelesen
 
(01023.) viere er im zû helfe gab.
 
(01024.) er trûc des marschalkes stab
 
(01025.) selbe von des rîches wegen.
 
(01026.) er sprach: “wir suln des heres pflegen,
 
(01027.) wil und got genêdic sîn
 
(01028.) daß wir den heiden vûgen pîn.”
 
(01029.) er sûchte der besten rittere dô
 
(01030.) zwelve, die des wâren vrô,
 
(01031.) und schûf sie vor den vanen.
 
(01032.) des ließen sie sich gern manen.
 
(01033.) vorrîter sante man dâ hin,
 
(01034.) leitsagen gût die tet man in.
 
(01035.) die brûdere nâmen dô die wege,
 
(01036.) daß volc sie hatten in ir pflege.
 
(01037.) der herzoge den meister nam
 
(01038.) bie sich, als iß wol gezam,
 
(01039.) und vrâgete in der mêre,
 
(01040.) wie iß in den landen wêre.
 
(01041.) beide gewonheit und lant
 
(01042.) tet im der meister vil wol bekant.
 
(01043.) sus wart daß her wagehaft.
 
(01044.) sie hielden doch geselleschaft
 
(01045.) harte zuchteclîche
 
(01046.) beide arme und rîche;
 
(01047.) zûn herbergen riten sie.
 
(01048.) daß volc sich vaste nider lie
 
(01049.) ûf eine schône wise breit.
 
(01050.) der herzoge und der meister reit
 
(01051.) umme und sâhen;
 
(01052.) zû rechter mâße nâhen
 
(01053.) hießen sie die lûte ligen.
 
(01054.) sie wolden wesen ungezigen,
 
(01055.) daß ir her wêre hûte vrie.
 
(01056.) in wonte êre und wîsheit bie.
 
(01057.) Des anderen tages sie zogeten hin
 
(01058.) zû Segewalde. dâ was in
 
(01059.) die herberge wol bereit
 
(01060.) ûf eine reine bach geleit,
 
(01061.) dem here wol zû mâße.
 
(01062.) stîge unde strâße
 
(01063.) wâren harte wol bewart.
 
(01064.) der meister hatte nicht gespart:
 
(01065.) daß zû Sigewalde was
 
(01066.) daß wart gevûrt ûf daß gras,
 
(01067.) daß sie vûren alle deste baß.
 
(01068.) daß ließ vil mancher âne haß.
 
(01069.) dâ lâgen sie an den dritten tag;
 
(01070.) daß volc dô gûter rûwe pflag.
 
(01071.) die Lîven zogeten vaste zû.
 
(01072.) des dritten tages reit man vrû
 
(01073.) zû Winden hovelîche.
 
(01074.) daß hûs was wol sô rîche,
 
(01075.) daß man sie lieblîchen dâ
 
(01076.) handelte als ouch anderswâ.
 
(01077.) daß her quam zû samne dô;
 
(01078.) die werden geste wâren vrô.
 
(01079.) die Letten und Lîven
 
(01080.) die wolden stête blîben
 
(01081.) bie deme cristentûme.
 
(01082.) die Eisten wol nâch rûme
 
(01083.) sûchten von ir lande her.
 
(01084.) sie vûrten schilt und sper
 
(01085.) vil brunjen und manchen helm
 
(01086.) den sach man lûchten durch den melm
 
(01087.) ûf stiegen und ûf strâßen.
 
(01088.) nû quâmen wol zû mâßen
 
(01089.) des meisters wartlûde dan.
 
(01090.) die santen einem rischen man
 
(01091.) von sich zû warnunge.
 
(01092.) stolze helde junge
 
(01093.) harreten dannoch bie dem her.
 
(01094.) die cristen zogeten durch die wer
 
(01095.) die richte kegen der Emere zû.
 
(01096.) dar quâmen sie eines morgens vrû
 
(01097.) ûf anderhalb der Eisten her.
 
(01098.) hui wie schutten sie die sper
 
(01099.) dô sie einander sâhen!
 
(01100.) daß was zû mâße nâhen,
 
(01101.) daß ist noch manchem manne kunt.
 
(01102.) sie hindert ein vil tiefer grunt,
 
(01103.) daß nicht zû samne die geschach,
 
(01104.) und in dem grunde ein bôse bach;
 
(01105.) des mochten sie zû samne nicht.
 
(01106.) man hôrte beiderhalb geschricht.
 
(01107.) sie schußßen vitzern und sper,
 
(01108.) die cristen hin, die heiden her,
 
(01109.) sie wurfen kegen widerstrît.
 
(01110.) dô sûchten wege, des was zît,
 
(01111.) die Letten, den sie wâren kunt.
 
(01112.) die brâchten ubir wol gesunt
 
(01113.) der werden pilgerîmen schar.
 
(01114.) der meister und die brûdere gar
 
(01115.) wâren mit in ubir komen.
 
(01116.) ouch hatten sich wol vor genomen
 
(01117.) die Letten und die Lîven,
 
(01118.) sie wolden bie in blîben:
 
(01119.) mit einer wunnenclîchen schar
 
(01120.) quâmen sie vil rische dar
 
(01121.) vollenclîche in lewen wîs.
 
(01122.) die Eisten kêrten durch prîs
 
(01123.) vrîlîch ûf der dûtschen schar.
 
(01124.) des wurden sie durchdrungen gar,
 
(01125.) daß ir nicht vil zû samne was.
 
(01126.) man reit sie nider an daß gras
 
(01127.) als ob sie wêren ungegurt.
 
(01128.) dâ wart vil manich man gehurt,
 
(01129.) daß er verre ûß dem satele vûr
 
(01130.) und rîten immer mê verswûr:
 
(01131.) sie wurden strîtes wol gewert.
 
(01132.) dô clungen sô der dûtschen swert
 
(01133.) daß iß den Eisten missehaget.
 
(01134.) die wurden ouch dâ von verzaget,
 
(01135.) sie mûsten vlîhen durch die nôt.
 
(01136.) ir lac vumfzên hundert tôt,
 
(01137.) die anderen machten sich enwec;
 
(01138.) sie sûchten brucken noch den stec,
 
(01139.) sie vluhen wiltnisse und brûch.
 
(01140.) sie sprâchen: “nû ist der gotes vlûch
 
(01141.) vollenclîch an uns argân:
 
(01142.) daß wir den cristen hân getân
 
(01143.) daß ist uns wol vergolden.”
 
(01144.) bliben ungescholden
 
(01145.) ir gote, daß was ân ir danc.
 
(01146.) sie brâchten jêmerlîchen sanc
 
(01147.) iren kinden un diren wîben.
 
(01148.) die Letten und die Lîven
 
(01149.) die wâren helde unverzaget:
 
(01150.) beide an dem strîte und an der jaget
 
(01151.) entwurchten sie die heidenschaft.
 
(01152.) des half in got mit sîner craft.
 
(01153.) die cristen dô die walstat
 
(01154.) behielden. meister Volkwîn bat,
 
(01155.) daß niemant lôste sînen helm
 
(01156.) biß daß gelegen wêre der melm
 
(01157.) und ouch die jegere quêmen wider.
 
(01158.) man sûchte ûf und nider
 
(01159.) ob dâ iemant cristen lêge,
 
(01160.) der dannoch lebenes pflêge,
 
(01161.) daß man im hulfe von der nôt:
 
(01162.) der enwâren nicht den sechzik tôt.
 
(01163.) die endorfte man nicht sêre clagen,
 
(01164.) sie wâren dâ durch got irslagen.
 
(01165.) umme daß êwiclîche leben
 
(01166.) hatten sie den lîp gegeben.
 
(01167.) dâ bliben in der selben nôt
 
(01168.) zwêne brûder bie in tôt.
 
(01169.) Dô gote daß lob geschach,
 
(01170.) die pilgerîme an ir gemach
 
(01171.) zû Rîge kârten drâte.
 
(01172.) nâch des meisters râte
 
(01173.) lebeten sie vil gerne dô.
 
(01174.) sie wâren gotes êre vrô.
 
(01175.) die Eisten wurben umme vride,
 
(01176.) in tâten wê des strîtes lide.
 
(01177.) den gab man in mit râte dô.
 
(01178.) des was die meiste menje vrô.
 
(01179.) doch mûte die von Jerwen daß;
 
(01180.) sie satzten ûf irn alden haß
 
(01181.) kegen der armen cristenheit.
 
(01182.) dar nâch des winters wart gereit
 
(01183.) mit eime here der meister dô.
 
(01184.) die pilgerîme des wâren vrô,
 
(01185.) die Letten und die Lîven mite.
 
(01186.) gar nâch minneclîchem site
 
(01187.) sûchten sie daß selbe lant.
 
(01188.) die Oselêre man dar inne vant
 
(01189.) die stoltzen heiden mit irme her.
 
(01190.) die hatten gar ân alle wer
 
(01191.) einen grôßen roub genomen.
 
(01192.) die cristen wâren dar komen
 
(01193.) und wolden heren Jerwen lant.
 
(01194.) dô daß mêre wart bekant,
 
(01195.) daß die Oselêre wâren dâ,
 
(01196.) sie îlten nâch in ûf ir slâ.
 
(01197.) dô sie quâmen in sô nâhen,
 
(01198.) daß sie einander sâhen
 
(01199.) die cristen und die heiden,
 
(01200.) ein strît sie mûste scheiden.
 
(01201.) die Oselêre satzten sich zû wer.
 
(01202.) vil wunderlîchen die zwei her
 
(01203.) dar zû samne quâmen,
 
(01204.) des grôßen schaden nâmen
 
(01205.) die Oselêre, ir lac vil tôt.
 
(01206.) den roub sie ließen stân durch nôt.
 
(01207.) vil lutzel ir zû lande quam:
 
(01208.) die wâren doch an vreuden lam.
 
(01209.) Zû Karidal geschach der strît.
 
(01210.) ûf deme selben velde lît
 
(01211.) der Oselêre gebeines vil.
 
(01212.) daß sûche der is nicht glouben wil.
 
(01213.) der hertzoge Albrecht der was vrô,
 
(01214.) mit im daß volc gemeine dô.
 
(01215.) sie triben wîb und man
 
(01216.) und grôßen roub mit êren von dan.
 
(01217.) zû lande hertzoge Albrecht vûr.
 
(01218.) vil mancher lobete in und swûr,
 
(01219.) er wêre mit êren dâ gewesen.
 
(01220.) der sêle helfe got genesen
 
(01221.) durch sîne grôße erbarmekeit!
 
(01222.) er was zû tugenden vil bereit.
 
(01223.) der meister gab die gîsele wider.
 
(01224.) in die Wîc dâ quâmen sider
 
(01225.) die Sweden dar mit grôßer craft.
 
(01226.) die wurden bie in wonhaft.
 
(01227.) Ein bischof und volkes gnûc,
 
(01228.) als sie die sê dar ubir trûc,
 
(01229.) die bûweten in daß lant ein hûs.
 
(01230.) als die katze mit den mûs
 
(01231.) spilten die Oselêre:
 
(01232.) den Sweden wart iß swêre.
 
(01233.) daß hûs gewunnen sie in an.
 
(01234.) niekein ir entran,
 
(01235.) sie slûgen sie algemeine tôt.
 
(01236.) der bischof leit die selbe nôt.
 
(01237.) sô man die wârheit sprechen wil,
 
(01238.) dô half sîn bannen mâßen vil.
 
(01239.) dô des der meister wart gewar,
 
(01240.) er sante boten zû in dar
 
(01241.) und ließ sie vrâgen mêre,
 
(01242.) waß ir wille wêre
 
(01243.) kegen der cristenheit.
 
(01244.) die in der Wîc wâren gemeit,
 
(01245.) daß sie der Sweden wâren vrî.
 
(01246.) die Oselêre in wonten bî;
 
(01247.) den hatten sie gelobet daß,
 
(01248.) daß sie dem gelouben trûgen haß;
 
(01249.) den wolden sie verkiesen gar.
 
(01250.) mit eime here der meister dar
 
(01251.) vûr nâch vientlîchem site,
 
(01252.) die Letten und die Lîven mite,
 
(01253.) zû Suntaken ûf daß velt.
 
(01254.) die in der Wîc durch widergelt
 
(01255.) quâmen mit irme here zû.
 
(01256.) vumfhundert wâren der zû vrû
 
(01257.) des morgens unrecht ûf gestân:
 
(01258.) die mûsten dâ daß leben lân.
 
(01259.) die gîsele sie zû undanke dô
 
(01260.) gâben und wâren vrô,
 
(01261.) daß ir nicht mêr geslagen wart.
 
(01262.) der meister ûf der widervart
 
(01263.) kârte dô zû lande
 
(01264.) vil gar ân alle schande.
 
(01265.) sie hatten alle roubes gnûc,
 
(01266.) jener sleifte, dirre trûc,
 
(01267.) sô man in den reisen pfliget.
 
(01268.) dâ was mit êren wol gesiget.
 
(01269.) Die Eisten dô verkêrten sich.
 
(01270.) sie wâren grimmes mûtes rîch:
 
(01271.) wâ sie die cristen quâmen an,
 
(01272.) eß wêre kint, wîb oder man,
 
(01273.) die giengen vor dem winde hin.
 
(01274.) ir was doch nicht vil under in,
 
(01275.) den cristen geloube wêre bî.
 
(01276.) sus worchten sich die Eisten vrî
 
(01277.) und nâmen ir apgote wider;
 
(01278.) den cristentûm sie slûgen nider.
 
(01279.) dô gieng eß in der selben nôt
 
(01280.) an eines armen mannes tôt.
 
(01281.) der was ein dûtscher, mâßen rîch;
 
(01282.) mit nâlden bejagete er sich,
 
(01283.) von durfe zû durfe trûc er die.
 
(01284.) des amtes er sich begie.
 
(01285.) der quam an eine stat gegân,
 
(01286.) dâ er gûte vrûnde wânte hân.
 
(01287.) der wirt in gûtlîch entpfienc,
 
(01288.) daß doch zû bôsem ende ergienc.
 
(01289.) er gab im zû eßßene und sprach:
 
(01290.) “ensorge nicht vor ungemach:
 
(01291.) ich behûte dich vor schaden.
 
(01292.) wir suln mit einander baden.”
 
(01293.) man machte in eine stube warm.
 
(01294.) der wirt nam undir sînen arm
 
(01295.) zwei biel, dâ der gast nicht sach.
 
(01296.) zû sînem wîbe er alsô sprach:
 
(01297.) “hilf mir slâen disen man:
 
(01298.) des lîbes ich im nicht engan.
 
(01299.) dû salt wesen vor der tur:
 
(01300.) nim war als er gêet her vur,
 
(01301.) sô slâ in an daß houbet sîn.
 
(01302.) ich tû dir danne helfe schîn,
 
(01303.) daß er vil schîre tôt gelît.”
 
(01304.) daß gelobete sie im ân allen strît.
 
(01305.) daß was ein verwâßen rât.
 
(01306.) sie vollenvûren mit der tât:
 
(01307.) vil jêmerlîche morten sie in.
 
(01308.) zû pusche er wart gesleifet hin,
 
(01309.) dâ bleib er ligende alsô blôß.
 
(01310.) daß wîb daß gienc mit kinde grôß.
 
(01311.) dar nâch sie schiere des genas:
 
(01312.) waß wunden an dem tôden was,
 
(01313.) die sie und ir man slûc,
 
(01314.) daß kint die wunden alle trûc
 
(01315.) zû glîcher wîs alsô der man.
 
(01316.) dâ sach man gotes zeichen an:
 
(01317.) der alle die werlt berichten sol
 
(01318.) der rach iß an den Eisten wol.
 
(01319.) daß mêre quam in manich lant;
 
(01320.) des wart zû Rôme ein brief gesant:
 
(01321.) von Modele Wilhelm ein legât
 
(01322.) daß selbe ding geschriben hât.
 
(01323.) die rede sage ich ûch vor wâr,
 
(01324.) daß kint wol anderhalbeß jâr
 
(01325.) mit den wunden lebete alsô.
 
(01326.) man sach die mûter selden vrô.
 
(01327.) waß mac man dâ von sprechen mê?
 
(01328.) dem vater tet daß jâmer wê.
 
(01329.) daß dorf Poderejal ê hieß,
 
(01330.) dâ got daß zeichen werden ließ.
 
(01331.) die geinôte Karkus ist genant,
 
(01332.) die hân die brûdere in der hant.
 
(01333.) Des anderen jâres daß crûce nam
 
(01334.) der grêve Albrecht. ouch uber quam
 
(01335.) der helt von Orlamunde
 
(01336.) vor alle sîne sunde;
 
(01337.) mit im vil manich ritter gût.
 
(01338.) sie hatten ellenthaften mût
 
(01339.) zû strîtene ûf die heidenschaft.
 
(01340.) der grêve mit vil grôßer craft
 
(01341.) was komen dâ zû Nieflant.
 
(01342.) die brûdere tâten in bekant,
 
(01343.) daß sie irre kumfte wâren vrô.
 
(01344.) man entpfienc sie lieblîchen dô
 
(01345.) beide arme und rîche.
 
(01346.) der meister williclîche
 
(01347.) tet alleß des sie gerten dô.
 
(01348.) des wâren die pilgerîme vrô.
 
(01349.) dô sie gemaches hatten gepflegen
 
(01350.) und ir mûde was gelegen,
 
(01351.) der meister mit den sînen
 
(01352.) gienc zû den pilgerînen.
 
(01353.) der grêve vrâgen dô began,
 
(01354.) wie iß in dem lande wêre getân,
 
(01355.) von weme die cristen ungemach
 
(01356.) liden. sân der meister sprach:
 
(01357.) “wir sint mit manchen landen belegen,
 
(01358.) die alle strîtes ûf uns pflegen.
 
(01359.) ein heidenschaft die Eisten sint.
 
(01360.) des rechten gelouben sint sie blint:
 
(01361.) sie hetten den touf an sich genomen,
 
(01362.) nû ist iß leider dar zû komen,
 
(01363.) daß sie die valschen apgot
 
(01364.) an beten durch des tûvels spot.
 
(01365.) waß cristen in irme lande was,
 
(01366.) der wênic ie dekein genas.
 
(01367.) nû gebet uns, hêrre, ûweren rât.
 
(01368.) ir hôret wol, wie iß hie stât.”
 
(01369.) grêve Albrecht der sprach dô:
 
(01370.) “ich bin des von herzen vrô,
 
(01371.) daß ich die heiden sûchen sol.
 
(01372.) ich getrûwe dem gûten gote sô wol,
 
(01373.) daß wir uns an in rechen sô,
 
(01374.) daß sie des nimmer werden vrô.”
 
(01375.) Der meister und die brûdere sîn
 
(01376.) und vil manich pilgerîn,
 
(01377.) Letten und Lîven,
 
(01378.) die enwolden nicht belîven.
 
(01379.) dô sûchte man kein der Eisten lant:
 
(01380.) die heiden man dar inne vant.
 
(01381.) sie enwolden nicht entwîchen:
 
(01382.) harte stoltzlîchen
 
(01383.) brâchten in die Eisten strît
 
(01384.) daß gûte hûs zû Velîn lît
 
(01385.) nicht verre von der walstat
 
(01386.) dâ man sie kampfes machte sat
 
(01387.) wol anderhalbe mîle.
 
(01388.) in einer kurtzer wîle
 
(01389.) vierzên hundirt tôt bliben.
 
(01390.) ir hôchvart wart in în getriben
 
(01391.) mit der brûdere helfe dô.
 
(01392.) die Letten und die Lîven vrô
 
(01393.) wâren und hôchgemût.
 
(01394.) sie hatten êre und gût
 
(01395.) erworben in deme strîten.
 
(01396.) ouch gâben in den zîten
 
(01397.) die Eisten zêenden immer mê,
 
(01398.) in wurde wol oder wê,
 
(01399.) von allem irme gûte.
 
(01400.) der cristenheit zû hûte
 
(01401.) suln sie burge bûwen.
 
(01402.) ich wil in wol getrûwen,
 
(01403.) mochten sie is erlâßen sîn,
 
(01404.) sie envurchten nicht der helle pîn.
 
(01405.) sie geben mildeclîch ir brôt.
 
(01406.) sie bûwen kirchen durch die nôt
 
(01407.) in deme cristentûme.
 
(01408.) nâch gotelichem rûme
 
(01409.) leider selden daß geschicht:
 
(01410.) entwungen sie ir hêrren nicht,
 
(01411.) sô man die wârheit sprechen sol,
 
(01412.) sô wêren sie is erlâßen wol.
 
(01413.) von Orlamunde grêve Albrecht
 
(01414.) der was ein pilgerîm, gerecht
 
(01415.) biß er zû lande wider quam.
 
(01416.) Des anderen jâres daß crûce nam
 
(01417.) von Wentlande er Barwîn
 
(01418.) mit rittern unde knapen sîn.
 
(01419.) schône samenunge,
 
(01420.) stoltze helde junge
 
(01421.) brâchte er zû Nieflande dô.
 
(01422.) des wâren rîche und arme vrô.
 
(01423.) sus bereite sich die cristenheit,
 
(01424.) daß was den Littowen leit.
 
(01425.) der wurfen dô zû samne sich
 
(01426.) vumfzên hundert. noch wên ich,
 
(01427.) daß sie der tûvel vûrte:
 
(01428.) kein her sich nie gerûrte
 
(01429.) sô vrevelîchen in vremde lant,
 
(01430.) sô von den selben wart bekant.
 
(01431.) durch Semegallen vûren sie.
 
(01432.) daß was dâ vor geschêen nie,
 
(01433.) eß sol geschêen kûme mê.
 
(01434.) zû Swurben vûren sie ubir sê,
 
(01435.) daß ist genant daß ūsterhap,
 
(01436.) als eß Perkune ir apgot gap
 
(01437.) daß nimmer sô hart gevrôs.
 
(01438.) sie wâren kûne unde lôs.
 
(01439.) sus herten sie durch Osellant,
 
(01440.) sie stiften roub und brant,
 
(01441.) sie engerten keiner sône.
 
(01442.) dar nâch sie herten Mône.
 
(01443.) daß lac ouch in dem mere dâ bie.
 
(01444.) sie wâren ires gemûtes vrie,
 
(01445.) sie strichen ûf daß selbe lant,
 
(01446.) daß niemant nâhen nicht envant,
 
(01447.) vil gewaldeclîchen dô;
 
(01448.) sie machten manchen man unvrô.
 
(01449.) dar nâch kârten sie in die Wîk;
 
(01450.) beide strâße unde stik
 
(01451.) mit blûte sie begußßen.
 
(01452.) die lûte ir nicht genußßen:
 
(01453.) wâ sie sich hine kêrten
 
(01454.) daß volc sie sterben lêrten,
 
(01455.) eß wêre wîb oder man,
 
(01456.) waß in mit nôten nicht entran.
 
(01457.) sie envurchten niemandes drô.
 
(01458.) in daß lant zû Jerwen dô
 
(01459.) sie riten vrîlîche.
 
(01460.) dô enwas kein wirt sô rîche,
 
(01461.) er enwêre lieber anderswâ
 
(01462.) gewesen, danne bie in dâ.
 
(01463.) daß lant was gût und grôß
 
(01464.) und dannoch waldes alsô blôß,
 
(01465.) daß in des volkes kleine entran.
 
(01466.) sie slûgen manchen rischen man,
 
(01467.) die sich wol mochten hân gewert,
 
(01468.) wêr ir gelucke nicht verzert.
 
(01469.) dâ wâren sie von vurchten blint,
 
(01470.) des beide wîb unde kint
 
(01471.) entgulden mit vil grôßer nôt.
 
(01472.) ir bleib vil in dem lande tôt
 
(01473.) zû der selben stunde.
 
(01474.) daß lant zû Normegunde
 
(01475.) herten sie zû hûse wider.
 
(01476.) sie slûgen alleß daß dar nider,
 
(01477.) daß sie bejagen kunden.
 
(01478.) vil manche tiefe wunden
 
(01479.) hiwen sie mit vrîer hant.
 
(01480.) sie herten ouch durch Sackellant,
 
(01481.) sô wider durch die Letten hin.
 
(01482.) sie enhatten nie sô grôß gewin.
 
(01483.) in geschach dar nâch unheil;
 
(01484.) die vergulden es in ein teil.
 
(01485.) zû Remyn sie dô quâmen zû;
 
(01486.) daß dûchte die Lîven alzû vrû,
 
(01487.) sie wâren ûf iren schaden komen
 
(01488.) und hatten grôßen roub genomen:
 
(01489.) rindere, pfert, wîb und man
 
(01490.) sie triben stoltzlîchen dan.
 
(01491.) Die mêre quâmen drâte
 
(01492.) eime brûdere zû Aschrâte,
 
(01493.) der dâ pfleger was.
 
(01494.) die besten lûte er zû sich las
 
(01495.) und zwelf brûdere wol bereit.
 
(01496.) in was der cristen jâmer leit.
 
(01497.) hine zû Lenewarte dô
 
(01498.) gâhete er vil drâte sô.
 
(01499.) die Letten quâmen kegen in dar
 
(01500.) mit einer vil gevûger schar.
 
(01501.) er hatte nicht vier hundert man,
 
(01502.) mit den er strîtes dô began.
 
(01503.) die Littowen triben hin
 
(01504.) zû lande wart. dô volgete in
 
(01505.) brûder Lupprecht mit der cleinen schar.
 
(01506.) die wâren grimmes mûtes gar
 
(01507.) durch vrûnt und durch ir mâge.
 
(01508.) sie achten keiner lâge,
 
(01509.) sie wolden lâßen dô den lîp,
 
(01510.) sie enlôsten man und wîp.
 
(01511.) sie quâmen an dem dritten tac
 
(01512.) dâ daß her der heiden lac.
 
(01513.) sie wâren aller hûte vrî:
 
(01514.) durch recht in wonte mûde bî,
 
(01515.) zû rûwene stûnt ir aller ger.
 
(01516.) verhowen hatten sie die sper
 
(01517.) von den scheften alle,
 
(01518.) daß quam in ouch zû valle.
 
(01519.) Wie brûder Lupprecht balde sprach,
 
(01520.) dô er die heiden vor im sach:
 
(01521.) “ir Letten und ir Lîven
 
(01522.) ir sult zû samne blîven!
 
(01523.) sehet an wîp und an kint,
 
(01524.) die vor ûch hie gebunden sint.
 
(01525.) eß ist beßßer hie gelegen tôt,
 
(01526.) wir enhelfen in von dirre nôt.”
 
(01527.) daß was ir aller wille gar.
 
(01528.) sie quâmen mit der cleinen schar
 
(01529.) harte bitterlîchen zû,
 
(01530.) die Littowen sie zû vrû
 
(01531.) triben ûß dem bette.
 
(01532.) dâ gab vil mancher wette,
 
(01533.) daß er dar umme tôt gelac.
 
(01534.) beide stich unde slac
 
(01535.) was dâ wol veile.
 
(01536.) die Letten zû irme teile
 
(01537.) slûgen dâ vil manchen man.
 
(01538.) waß den Lîven ir entran
 
(01539.) die brûdere slûgen sie dar nider.
 
(01540.) sus gâben sie den roub wider
 
(01541.) mit grôßen unêren.
 
(01542.) drî vlohen alsô sêre,
 
(01543.) daß sie die mêre brâchten hein.
 
(01544.) mir ist als ein bast wer drumme grein.
 
(01545.) ir vlîen was vil wol gewant,
 
(01546.) sie hiengen selbe sich zû hant.
 
(01547.) die getouften lobeten Crist,
 
(01548.) der al der werlde lôser ist.
 
(01549.) sie lôsten wîp und man
 
(01550.) und triben grôßen roub von dan
 
(01551.) zû lande vrôlîche.
 
(01552.) den teilten sie gelîche.
 
(01553.) Dô gienc iß als iß dicke tût:
 
(01554.) geschiet dem armen manne ein gût,
 
(01555.) daz iß der bôse nîdet
 
(01556.) und unsamfte lîdet.
 
(01557.) die Rûßen nâmen sich daß an,
 
(01558.) daß der cristentûm began
 
(01559.) sich in dem lande mêren:
 
(01560.) daß wolden sie verkêren.
 
(01561.) eß was in von herzen leit.
 
(01562.) mit eime grôßen her vil breit
 
(01563.) vûren sie ûf den cristentûm.
 
(01564.) sie herten vaste durch iren rûm
 
(01565.) biß sie zû Nieflant quâmen.
 
(01566.) grôßen roub sie nâmen
 
(01567.) ûf die armen cristenheit.
 
(01568.) dâ zû Ymmenkulle man sie bestreit,
 
(01569.) sie hatten verre gnûc gevarn.
 
(01570.) vil hart begunden sie sich scharn.
 
(01571.) die cristen von der Rîge zû
 
(01572.) quâmen eines morgens vrû,
 
(01573.) vil manich tûre pilgerîn,
 
(01574.) der meister und die brûdere sîn
 
(01575.) zû in ûf ein schôneß velt.
 
(01576.) die Letten und die Lîven gelt
 
(01577.) in gâben vrîlîche.
 
(01578.) vil manche brunje rîche
 
(01579.) sach man dâ durchstechen,
 
(01580.) ir helme vil zubrechen
 
(01581.) mit den dûtschen swerten.
 
(01582.) die wîle sie strîtes gerten
 
(01583.) des wart in dâ die hende vol.
 
(01584.) nûnzêen hundert gâben zol,
 
(01585.) die wurden aldâ tôt geslagen;
 
(01586.) die anderen sach man balde jagen
 
(01587.) wider heim zû lande.
 
(01588.) in tût noch wê die schande.
 
(01589.) sie vluhen vreislîche:
 
(01590.) vil maniche banier rîche
 
(01591.) ließen sie ûf der walstat.
 
(01592.) sie vluhen manchen bôsen pfat
 
(01593.) und dar zû breite strâße.
 
(01594.) vil brunjen ûßer mâße
 
(01595.) von stâle und von golde
 
(01596.) sie gâben dâ zû solde,
 
(01597.) vil manchen helm liechtgevar.
 
(01598.) die wege, die sie quâmen dar,
 
(01599.) mit schilden wurden wol bespreit.
 
(01600.) die cristen wâren des gemeit.
 
(01601.) ûf dem selben nâch jagen
 
(01602.) vumf hundert Rûßen wart geslagen;
 
(01603.) zû Ogenhûsen daß geschach.
 
(01604.) sie liden michel ungemach.
 
(01605.) ir konic den jâmerleist rief,
 
(01606.) wan im sîn pfert nicht balde lief.
 
(01607.) sie riefen wâfen ubir al.
 
(01608.) den selben jêmerlîchen schal
 
(01609.) vûrten sie mit in von dan.
 
(01610.) sie ließen manchen stoltzen man
 
(01611.) zû gîsele vor der cristenheit,
 
(01612.) der nimmer pfert mê ubirschreit.
 
(01613.) Sus breite got sîn êre
 
(01614.) zû Nieflande sêre:
 
(01615.) sîn name wart ie baß bekant.
 
(01616.) nû was gelegen Osellant
 
(01617.) in dem mere bevloßßen.
 
(01618.) des hatten sie genoßßen,
 
(01619.) daß man sie sûchte nicht mit her.
 
(01620.) des sumers harte cleine wer
 
(01621.) bedurften sie, die rede ist wâr.
 
(01622.) des sâßen sie vil manich jâr
 
(01623.) des gelouben und des zinses vrî.
 
(01624.) betrogenheit in wonte bî.
 
(01625.) des somers herten sie die lant
 
(01626.) mit schiffen, dâ eß in was bekant;
 
(01627.) sie tâten dicke schaden grôß.
 
(01628.) den meister sêre des verdrôß:
 
(01629.) der sûchte rât in alle wîs,
 
(01630.) wie man des winters uber îs
 
(01631.) zû deme lande quême
 
(01632.) und in die vrîheit nême.
 
(01633.) daß wart im doch gemachet kunt,
 
(01634.) daß alsô starke gevrure der sunt,
 
(01635.) dâ mite daß lant bevloßßen ist;
 
(01636.) zwû mîle mûß man sundir vrist
 
(01637.) des somers zît mit schiffen varn.
 
(01638.) vor steinen mûß man sich bewarn,
 
(01639.) der liet dâ mancher in dem mer.
 
(01640.) wer dâ sûchen wil mit her,
 
(01641.) îs wirt in winter kalden tagen
 
(01642.) eß mochte hundert her getragen.
 
(01643.) der meister wart der rede vrô.
 
(01644.) ouch quâmen pilgerîme dô
 
(01645.) zû Rîge werdeclîche
 
(01646.) beide arme und rîche.
 
(01647.) Der grêve dâ von Arnstein
 
(01648.) der was der besten ritter ein
 
(01649.) in Duringen und in Vranken.
 
(01650.) got mochte im vil wol danken,
 
(01651.) daß er sô verre pilgerîn
 
(01652.) durch sîn êre wolde sîn.
 
(01653.) dar nâch schûf sich der winter hart.
 
(01654.) mit den pilgerîmen wart
 
(01655.) der meister dâ zû râte.
 
(01656.) er hieß gebieten drâte
 
(01657.) ein her ûß ubir al die lant.
 
(01658.) dâ mite vûr er al zû hant
 
(01659.) kein Osele, wen daß îs was vast.
 
(01660.) er brâchte manchen stoltzen gast
 
(01661.) vur daß hûs zû Mône dô;
 
(01662.) des wurden die Oselêre unvrô.
 
(01663.) dâ was vil manich degen balt.
 
(01664.) die burg sie gewunnen mit gewalt.
 
(01665.) Sie slûgen in der selben nôt
 
(01666.) wol vumf und zwênzik hundert tôt,
 
(01667.) beide wîb, kint und man.
 
(01668.) vil listeclîchen einer entran,
 
(01669.) der genôß behendekeit;
 
(01670.) sîn selbes bok in dar umme reit,
 
(01671.) den warf er ûf den rucke sîn
 
(01672.) rechte als ein ander pilgerîn.
 
(01673.) er trûc in hin und her
 
(01674.) alsô lange, biß daß er
 
(01675.) mit vûge von dem here entlief.
 
(01676.) ich weiß wol daß er nicht enslief
 
(01677.) biß er zû sînen vrûnden quam.
 
(01678.) daß volc er zû samne nam,
 
(01679.) er sagete in die mêre dô.
 
(01680.) daß volc wart algemein unvrô.
 
(01681.) durch vurchte satzte sich zû hant
 
(01682.) daß volc gemein in Osellant.
 
(01683.) sîn kint gab vil manich man;
 
(01684.) die gîsele vûrte man von dan.
 
(01685.) dô vûr der helt von Arnstein
 
(01686.) und andere pilgerîme heim
 
(01687.) zû lande wol mit êren.
 
(01688.) got mûß ir sêlde mêren
 
(01689.) dâ sie es bedurfen beste!
 
(01690.) Ander werde geste
 
(01691.) daß crûce entpfiengen, der was vil,
 
(01692.) sô man die wârheit spechen wil,
 
(01693.) daß ir nie mê zû Nieflant quam.
 
(01694.) der meister Volkwîn gerne nam
 
(01695.) ûf die Semegallen.
 
(01696.) eß was im wol gevallen,
 
(01697.) er mochte rechen dâ sîn leit.
 
(01698.) mit eime starken her vil breit
 
(01699.) vûr er zû in in daß lant.
 
(01700.) Vester den konic zû hûs er vant,
 
(01701.) der quam mit grôßer menje zû.
 
(01702.) got der half der sînen dû
 
(01703.) kegen den heiden, des was zît.
 
(01704.) eß mûste gân an einen strît.
 
(01705.) die Semegallen wâren stoltz,
 
(01706.) sie schußßen vitzern sam den boltz,
 
(01707.) als man tût zû einem mâle.
 
(01708.) pfîle und strâle
 
(01709.) die dûtschen schußßen in dâ wider.
 
(01710.) der heiden slûgen sie dâ nider
 
(01711.) sechzên hundert tôt.
 
(01712.) die anderen wichen durch die nôt.
 
(01713.) der meister in dem lande lac
 
(01714.) drî wochen. wie man sîn dô pflac,
 
(01715.) des mochten sie wol nemen war,
 
(01716.) durch die er was geriten dar:
 
(01717.) wâ der gast gebieten mac
 
(01718.) dâ hât der wirt vil swâren tac.
 
(01719.) die cristen wol mit êren
 
(01720.) zû lande mochten kêren.
 
(01721.) sie triben grôßen roub von dan,
 
(01722.) kinder, wîb und man
 
(01723.) und waß man in dem lande vant.
 
(01724.) zû hûs sie brâchten vol die hant.
 
(01725.) zû schiffunge vûren hin
 
(01726.) die pilgerîme. got sie mit in
 
(01727.) und helfe ir sêlen ûß aller nôt,
 
(01728.) sie sîn lebende oder tôt!
 
(01729.) Den konic Vesters row sîn leit.
 
(01730.) des anderen jâres wart er bereit
 
(01731.) mit eime here vil drâte.
 
(01732.) er vûr kegen Aschrâte.
 
(01733.) dâ jagete er in der brûdere lant,
 
(01734.) er nam von roube vol die hant,
 
(01735.) im was vil liebe zû der vart.
 
(01736.) ein brûder, der hieß Marquart,
 
(01737.) was dâ pflegêre dô.
 
(01738.) der was der mêre mâßen vrô.
 
(01739.) er tet doch lutzel deme glîch
 
(01740.) und sante boten umme sich
 
(01741.) nâch Letten und nâch Lîven,
 
(01742.) bî den er wolde blîven
 
(01743.) beide lebende und tôt,
 
(01744.) er enhulfe den armen ûß ir nôt,
 
(01745.) die dâ gevangen wâren.
 
(01746.) er kunde wol gebâren
 
(01747.) zû ernstlîchen dingen:
 
(01748.) des mûste in wol gelingen.
 
(01749.) die Semegallen triben dan
 
(01750.) irn roub. in volgen dô began
 
(01751.) brûder Marquart und die sîne.
 
(01752.) er wolde lîden pîne,
 
(01753.) er enlôste die cristen ûß ir hant.
 
(01754.) er zogete nâch, biß er sie vant
 
(01755.) des morgens ûf der vûerstat.
 
(01756.) nû merket, wie er die sîne bat!
 
(01757.) Er sprach: “gedenket, helde gût,
 
(01758.) daß ûwer vleisch und ûwer blût
 
(01759.) hie vor ûch stât gebunden.
 
(01760.) zû disen selben stunden
 
(01761.) sul wir lâßen hie den lîp,
 
(01762.) wir enlôsen man und wîp.”
 
(01763.) des râtes wurden sie alle vrô.
 
(01764.) harte grimmeclîchen dô
 
(01765.) strîtes sie begunden.
 
(01766.) sie slûgen tiefe wunden
 
(01767.) mit speren und ouch mit swerten.
 
(01768.) kampfes sie gewerten
 
(01769.) vil rische Vesters her.
 
(01770.) vumf hundert quâmen der zûr wer,
 
(01771.) die slûgen sie alle gemeine tôt.
 
(01772.) er selbe entran mit grôßer nôt:
 
(01773.) er greif zûr were in sîne hant
 
(01774.) einen ungeschulten brant.
 
(01775.) brûder Marquart wart sîn gewar,
 
(01776.) vil snelle rante er ûf in dar,
 
(01777.) als er in rechte hatte erkorn.
 
(01778.) er was von Burbach geborn
 
(01779.) und was von art ein ritter gût.
 
(01780.) sîn êre hatte er wol behût;
 
(01781.) in lobet dâ noch vil manich man.
 
(01782.) der sêle ich immer heiles gan!
 
(01783.) sîn urs ein teil in ubir trûc:
 
(01784.) Vesters im ûß dem munde slûc
 
(01785.) ich enweiß des nicht wie manchen zan.
 
(01786.) ûf eine burg er im entran.
 
(01787.) brûder Marquart was des mâßen vrô,
 
(01788.) daß er im was entloufen sô.
 
(01789.) die cristen lobeten alle got.
 
(01790.) sie sprâchen: “nû ist des tûvels spot
 
(01791.) an der heidenschaft ergân.
 
(01792.) unser scheppfer hât getân
 
(01793.) kein uns vil genêdeclîche.”
 
(01794.) sie lôsten lieblîche
 
(01795.) kinder, wib und man
 
(01796.) und triben grôßen roub von dan;
 
(01797.) sie brâchten brunjen und pfert
 
(01798.) zû hûs mancher marke wert.
 
(01799.) Die cristen wurden alle vrô.
 
(01800.) sie lobeten got von himel dô
 
(01801.) aller sîner gûte.
 
(01802.) dem meister daß gemûte
 
(01803.) stûnt zû Littowen;
 
(01804.) dâ mûste man in schowen.
 
(01805.) er vûr zû Alsen in daß lant.
 
(01806.) ein michel her er vor im vant
 
(01807.) von den heiden ubir al.
 
(01808.) die quâmen kein im âne zal
 
(01809.) mit rûme und ouch mit schalle
 
(01810.) zû des tôdes valle.
 
(01811.) der meister sprach den sînen zû:
 
(01812.) “gedenket, zîren helde, nû,
 
(01813.) durch waß wir her komen sîn;
 
(01814.) daß lât noch hûte werden schîn.
 
(01815.) wollet ir âne schande
 
(01816.) komen heim zû lande,
 
(01817.) sô enlât ûch nicht bedrowen.
 
(01818.) wir suln uns hinne howen
 
(01819.) mit gotes helfe und ouch mit wer.”
 
(01820.) sie riefen ubir al daß her:
 
(01821.) “lât nû die rede ein ende hân,
 
(01822.) wir suln den êrsten kouf bestân
 
(01823.) mit speren und ouch mit swerten.”
 
(01824.) zû strîte sie alle gerten
 
(01825.) recht als ein hungeric vedirspil.
 
(01826.) der heiden wart geslagen vil
 
(01827.) von den von Eistenlande.
 
(01828.) die Letten wolden schande
 
(01829.) hân, sie envêchten umme prîs,
 
(01830.) die Lîven wâren helde wîs,
 
(01831.) die wol zû strîte tochten.
 
(01832.) sus wart der strît ervochten.
 
(01833.) zwei tûsent Littowen
 
(01834.) wurden dâ zuhowen,
 
(01835.) die bliben ûf der walstat.
 
(01836.) die anderen wâren strîtes sat,
 
(01837.) sie vluhen dan in mancher wîs.
 
(01838.) got gab den sînen dâ den prîs.
 
(01839.) die cristen wâren alle vrô;
 
(01840.) zû lande kêrten sie sich dô.
 
(01841.) got was vil wol irs lobes wert:
 
(01842.) vumf und zwenzic hundert pfert
 
(01843.) sie den heiden nâmen.
 
(01844.) zû hûs sie wider quâmen
 
(01845.) mit ellenthaftem mûte.
 
(01846.) sus half in got der gûte.
 
(01847.) Der gûte meister Volkwîn
 
(01848.) vernam und andere brûdere sîn
 
(01849.) von einem orden geistlîch,
 
(01850.) der wêre gerecht und êrlîch
 
(01851.) zû dem dûtschen hûse irhaben,
 
(01852.) daß sie die siechen solden laben
 
(01853.) und ouch wêren rittere gût.
 
(01854.) dâ want er allen sînen mût,
 
(01855.) daß sîn orden quême zû in.
 
(01856.) des sante er an den pâbest hin
 
(01857.) sô lange, daß sîn wille ergienc,
 
(01858.) daß sie daß dûtsche hûs entpfienc.
 
(01859.) Dar under bleib er leider tôt,
 
(01860.) als eß got ubir in gebôt;
 
(01861.) vil gar ân alle die schulde sîn
 
(01862.) mit im manich pilgerîn,
 
(01863.) der was dô vil zû Rîge komen.
 
(01864.) die hatten dicke wol vernomen,
 
(01865.) wie iß in dem lande was getân:
 
(01866.) die enwolden in des nicht erlân,
 
(01867.) er envûre des somers herevart;
 
(01868.) dar umme er vil gebeten wart.
 
(01869.) von Haseldorf ein edil man
 
(01870.) der legete sînen vlîß dran,
 
(01871.) von Dannenberg ein grêve gût:
 
(01872.) dâ stûnt vil manches heldes mût
 
(01873.) hin zû Littowen.
 
(01874.) “ir mûßet ûch dannen howen”
 
(01875.) sprach dô meister Volkewîn,
 
(01876.) “des habet ûch die trûwe mîn.”
 
(01877.) daß hatten sie alle wol vernomen.
 
(01878.) “dar umme sie wir her komen”
 
(01879.) sprâchen sie alle glîche,
 
(01880.) beide arm unde rîche.
 
(01881.) den krîg in meister Volkwîn lie.
 
(01882.) er sprach: “wir sîn durch got ouch hie,
 
(01883.) der mac uns harte wol bewarn.
 
(01884.) wir suln gerne mit ûch varn,
 
(01885.) sint ûch sô nôt strîtene ist.
 
(01886.) gebet uns eine wîle vrist,
 
(01887.) ich brenge ûch kurtzlîch an die stat,
 
(01888.) dâ wir des alle werden sat.”
 
(01889.) er sante boten kegen Rûßen lant
 
(01890.) nâch helfe. die quâmen in zû hant:
 
(01891.) die Eisten mit vil mancher schar
 
(01892.) quâmen willenclîchen dar;
 
(01893.) die Letten und die Lîven
 
(01894.) zû hûs nicht wolden blîven.
 
(01895.) die pilgerîme des wâren vrô.
 
(01896.) sie wurfen sich zû samne dô
 
(01897.) mit eime schônen here vil breit:
 
(01898.) zû Littowen man dô reit
 
(01899.) durch velt und uber manche bach.
 
(01900.) sie liden michel ungemach
 
(01901.) biß daß sie quâmen in daß lant.
 
(01902.) sie stiften roub und brant
 
(01903.) mit mancher schar vil wunneclîch.
 
(01904.) sie herten vrîlîch umme sich
 
(01905.) daß lant ûf unde nider.
 
(01906.) kein Soule sie kârten wider
 
(01907.) durch brûch und uber heide.
 
(01908.) Owê der grôßen leide,
 
(01909.) daß die reise ie wart bedâcht!
 
(01910.) ûf eine bach sie wurden brâcht,
 
(01911.) dâ sie die viende sâhen.
 
(01912.) dâ sach man lutzel gâhen
 
(01913.) vil manchen, der zû Rîge streit.
 
(01914.) der meister zû den besten reit,
 
(01915.) er sprach: “nû strîten, des ist zît!
 
(01916.) al unser êre dar an lît:
 
(01917.) wir slahen die êrsten nû dar nider,
 
(01918.) sô moge wir vrîlîchen wider
 
(01919.) heim zû lande rîten.”
 
(01920.) “wir enwollen hie nicht strîten”
 
(01921.) sprâchen dô die helde wert:
 
(01922.) “ob wir verliesen unser pfert,
 
(01923.) sô mûße wir zû vûße stân.”
 
(01924.) der meister sprach: “sô wolt ir lân
 
(01925.) die houbte mit den pferden hie?”
 
(01926.) er sagete vor als iß in ergie.
 
(01927.) die heiden quâmen vaste zû.
 
(01928.) des anderen tages dô wânten vrû
 
(01929.) die cristen dannen rîten,
 
(01930.) dô mûsten sie strîten
 
(01931.) mit den heiden ân irn danc.
 
(01932.) ir were was in dem brûche kranc,
 
(01933.) man slûc sie nider sam die wîp.
 
(01934.) mich jâmert manches heldes lîp,
 
(01935.) der âne wer dâ wart geslagen.
 
(01936.) ir genûc sach man sô verzagen,
 
(01937.) daß sie zû lande vluhen wider:
 
(01938.) die Semegallen die dar nider
 
(01939.) slûgen jâmerlîche
 
(01940.) beide arm und rîche.
 
(01941.) der meister und die brûdere sîn
 
(01942.) die tâten heldes were dâ schîn
 
(01943.) biß in ir ros gelâgen tôt.
 
(01944.) zû vûß sie trâten in die nôt:
 
(01945.) sie velten dannoch manchen man,
 
(01946.) ê man den sig an in gewan.
 
(01947.) der gûte meister Volkewîn
 
(01948.) trôste wol die brûdere sîn.
 
(01949.) achte und vierzik der dâ bliben,
 
(01950.) die wurden manchen warp getriben.
 
(01951.) die Littowen sie mit nôt
 
(01952.) zû lest mit boumen velten tôt.
 
(01953.) ir sêlen mûße got bewarn:
 
(01954.) sie sint mit êren hin gevarn,
 
(01955.) mit in vil manich pilgerîn;
 
(01956.) got mûße in allen genêdic sîn
 
(01957.) durch sînen jêmerlîchen tôt,
 
(01958.) und helfe in sêlen ûß aller nôt!
 
(01959.) Alsus nam meister Volkewîn
 
(01960.) daß ende und ouch die brûdere sîn.
 
(01961.) er was meister, hôrte ich sagen,
 
(01962.) nûnzên jâr bie sînen tagen.
 
(01963.) ir hât daß alle wol verstân,
 
(01964.) waß got genâden hât begân
 
(01965.) bie sîner zît, des weiß man vil,
 
(01966.) dâ von ich nicht mê sprechen wil
 
(01967.) von deme grôßen valle.
 
(01968.) die cristen wurden alle
 
(01969.) dâ zû Nieflande unvrô.
 
(01970.) die brûder santen aber dô
 
(01971.) boten, den was harte gâch,
 
(01972.) zû dem wîsen manne von Salzâch,
 
(01973.) der des dûtschen hûses meister was.
 
(01974.) dô man die brîve vor im gelas,
 
(01975.) er trôste die boten und sprach:
 
(01976.) “wir suln diß ungemach
 
(01977.) durch got von himelrîche tragen.
 
(01978.) ich sende in kurtzlîchen tagen
 
(01979.) alsô vil brûdere dar,
 
(01980.) daß wol irvullit wirt die schar.”
 
(01981.) capitel er zû hant gebôt
 
(01982.) vil snelle durch die selbe nôt.
 
(01983.) vil minneclîchen er dô bat
 
(01984.) lieplîchen an unses hêrren stat
 
(01985.) die kummentûre ubir al,
 
(01986.) daß sie disen grôßen val
 
(01987.) hulfen ûf richten.
 
(01988.) “wir mûßen mit in pflichten”
 
(01989.) sprach er, “sie sint uns gegeben
 
(01990.) ummer mê die wîle daß wir leben:
 
(01991.) daß ist recht nâch geistlîcher kure.
 
(01992.) wir suln uns alle sehen vure,
 
(01993.) daß wir die besten brûdere dar
 
(01994.) senden.” daß geschach vil gar.
 
(01995.) sie welten einen under in,
 
(01996.) der hatte tugenthaften sin,
 
(01997.) zû meistere wider in daß lant:
 
(01998.) brûder Herman Balke was er genant.
 
(01999.) man sûchte die besten brûdere dô,
 
(02000.) die ouch der verte wâren vrô:
 
(02001.) vier und vumfzik helde wert.
 
(02002.) urs, cleider und pfert
 
(02003.) gab man in vollenclîchen.
 
(02004.) sie vûren hovelîchen
 
(02005.) kegen Nieflande.
 
(02006.) dar quâmen sie âne schande.
 
(02007.) sie entpfiengen wirdeclîchen
 
(02008.) beide arme und die rîchen;
 
(02009.) ir wart getrôstet wol daß lant.
 
(02010.) die gotes rittere al zû hant
 
(02011.) ir zeichen legeten sie dar nider,
 
(02012.) daß swartze crûce entpfiengen sie wider
 
(02013.) von deme dûtschen hûse dô.
 
(02014.) des wart des landes meister vrô
 
(02015.) und alle, die von dûtschen lant
 
(02016.) mit in wurden is gesant.
(01005.) Nu cīņā ceļš tos aicināja.
 
(01006.) Kad otrā dienā nodziedāja
 
(01007.) tie mesu rīta agrumā,
 
(01008.) tad labais Folkvīns teica tā:
 
(01009.) kad tie trīsreiz dzirdēšot
 
(01010.) lielo zvanu nozvanot,
 
(01011.) lai tad tie nu steidzoties
 
(01012.) laukā nākt un pulcēties
 
(01013.) zem dievamātes karoga.
 
(01014.) Tā tas arī notika.
 
(01015.) Tad hercogs ņēma karogu
 
(01016.) un, izmeklējis bruņnieku
 
(01017.) vislabāko, kāds pulkā rodams,
 
(01018.) viņš teica, karogu tam dodams:
 
(01019.) “Kā dieva vārdā, tā ar manā
 
(01020.) lai tas nu jūsu sargāšanā.
 
(01021.) Es pats jums līdzi cīnīšos.”
 
(01022.) Tam četrus vīrus palīgos
 
(01023.) izraudzīja viņa acs.
 
(01024.) Viņš nesa maršalzizli pats,
 
(01025.) valsts varu rādot godībā.
 
(01026.) Viņš sacīja: “Mums jāgādā
 
(01027.) par karaspēku, lai mums die's
 
(01028.) pret pagāniem līdz cīnīties.”
 
(01029.) No labākajiem bruņiniekiem
 
(01030.) viņš izvēlējās, tiem par priekiem,
 
(01031.) divpadsmit, kas labu prātu
 
(01032.) karogam pa priekšu jātu.
 
(01033.) Bij izsūtīti priekšjājēji,
 
(01034.) tos pavadīja ceļvedēji.
 
(01035.) Tā brāļi devās tālumā,
 
(01036.) bij pulki viņu gādībā.
 
(01037.) Tad hercogs mestru aicināja
 
(01038.) pie sevis un to izvaicāja,
 
(01039.) lai tas viņam pastāstot
 
(01040.) kā še ļaudis dzīvojot.
 
(01041.) Mestrs ļaužu ieražas
 
(01042.) darīja tad zināmas.
 
(01043.) Tā viņi ceļu turpināja.
 
(01044.) Sadraudzīgi kopā jāja,
 
(01045.) kā pieklājas, nu visi tie,
 
(01046.) gan nabagie, gan bagātie.
 
(01047.) Tad naktsmītnei tie tuvojās,
 
(01048.) kur ļaudis steigšus apmetās
 
(01049.) kādā skaistā pļavā plašā.
 
(01050.) Ar mestru hercogs gaitā knašā
 
(01051.) nu jāja ļaudis pārlūkot.
 
(01052.) Tiem lika viņi ievērot,
 
(01053.) ka cieši kopā jāguļ tiem,
 
(01054.) lai jāpārmet nav vadoņiem,
 
(01055.) ka karaspēks nav apsargāts.
 
(01056.) Bij tiešām gudrs padoms šāds.
 
(01057.) Otrā dienā devās nu
 
(01058.) visi tie uz Siguldu.
 
(01059.) Tiem mītnes bija iekārtotas
 
(01060.) pie upes dzidras, līkumotas.
 
(01061.) Takas, ceļi, lielceļi
 
(01062.) tika modri sargāti.
 
(01063.) Mestrs nebij skopojies,
 
(01064.) bij par ļaudīm rūpējies:
 
(01065.) viss, kas Siguldā bij krāts,
 
(01066.) tika viņiem izdāļāts,
 
(01067.) lai gars tiem būtu priecīgs, možs,
 
(01068.) lai katrs kaujā būtu drošs.
 
(01069.) Līdz pat dienai trešajai
 
(01070.) nodevās tie atpūtai.
 
(01071.) Tiem līvi pievienojās knaši.
 
(01072.) Tad trešās dienas rītā braši
 
(01073.) tie jāja jau uz Cēsu pusi.
 
(01074.) Tā pils bij brangi pārtikusi,
 
(01075.) un viņus pacienāja tur
 
(01076.) ne sliktāki kā citur kur.
 
(01077.) Tur karapulki pulcējās
 
(01078.) un dārgie viesi priecājās.
 
(01079.) Leti un tāpat ar līvi
 
(01080.) lēma Kristū dzīvot dzīvi.
 
(01081.) Igauņi - tie tik pēc slavas
 
(01082.) dzinās šurp no zemes savas.
 
(01083.) Tiem šķēpi bij un vairogi,
 
(01084.) tie bruņās bija ietērpti,
 
(01085.) bij bruņcepures galvā tiem,
 
(01086.) tās mirdzēja caur putekļiem.
 
(01087.) Tad nāca novērotāji,
 
(01088.) un kādu knašu kareivi
 
(01089.) tie nosūtīja izlūkot
 
(01090.) un gaidītājiem ziņu dot.
 
(01091.) Tad kristieši ar cīniņu
 
(01092.) virzījās uz Imeru.[62]
 
(01093.) Reiz, kad rīts tos modināja,
 
(01094.) igauņi tiem pretī stāja.
 
(01095.) Ai, kā tie šķēpus kratīja,
 
(01096.) kad vieni otrus skatīja!
 
(01097.) Bet, lai ar cik tie tuvu bija,
 
(01098.) tos dziļa grava atdalīja,
 
(01099.) un gravā bija upe strauja;
 
(01100.) un tādēļ neiesākās kauja,
 
(01101.) ka upe satikties tiem liedza.
 
(01102.) No abām pusēm viņi kliedza,
 
(01103.) no abām pusēm viņi bļāva,
 
(01104.) šķēpiem meta, bultām šāva,
 
(01105.) vienā pusē kristieši,
 
(01106.) otrā pusē pagāni:
 
(01107.) tā vieni otrus apmētāja.
 
(01108.) Tad beidzot ceļu meklēt gāja
 
(01109.) tie leti, kam tas pazīstams.
 
(01110.) Tā krustnešu pulks cienījams
 
(01111.) drīz sveiks jau otrā krastā bija.
 
(01112.) Tos mestrs, brāļi pavadīja.
 
(01113.) Bij leti, līvi izlēmuši
 
(01114.) un savā starpā nosprieduši,
 
(01115.) ka tie pie viņiem palikšot;
 
(01116.) un, prāvu pulku pulcinot,
 
(01117.) tie turpu devās itin knaši,
 
(01118.) kā lauvas drosmīgi un braši.
 
(01119.) Tad igauņi, kam slavas kārē
 
(01120.) ik pretinieks ir jāpievārē,
 
(01121.) vācu pulkiem virsū bruka,
 
(01122.) bet drīzi vien to rindas juka;
 
(01123.) cik vairs to bija, kas lai zina,
 
(01124.) tos, zemē cirstus, zirgi mina,
 
(01125.) it kā tie būtu nebruņoti.
 
(01126.) Belzieni tiem tika doti,
 
(01127.) līdz tie no segliem izlidoja
 
(01128.) un jāt nekad vairs netīkoja:
 
(01129.) tiem cīņa tika sariebta.
 
(01130.) Tur vācu šķēpi šķindēja,
 
(01131.) līdz igauņi tā izsamisa,
 
(01132.) ka visa viņu drosme dzisa;
 
(01133.) tie savā postā sāka brēkt
 
(01134.) un metās žigli projām bēgt.
 
(01135.) Tiem tūkstoš piecsimt bija kauti,
 
(01136.) bet pārējie, kā ellē rauti,
 
(01137.) drīz vien bez pēdām izčibēja;
 
(01138.) tie tiltus, takas nemeklēja,
 
(01139.) caur biezokņiem tie izspraucās.
 
(01140.) “Nu dieva lāsts,” tie izsaucās,
 
(01141.) “pār mums ir nācis tiku tikām:
 
(01142.) ko kristīgajiem ciest mēs likām,
 
(01143.) nu mums papilnam atmaksāts.”
 
(01144.) Ka ļaunums darīts it nekāds
 
(01145.) vēl viņu dieviem netika,
 
(01146.) tas viņu nopelns nebija.
 
(01147.) Ar kaunu apkrauti un nievām,
 
(01148.) tie atgriezās pie bērniem, sievām.
 
(01149.) Bet leti, līvi sparīgi
 
(01150.) cīnījās kā varoņi:
 
(01151.) tie kāva pagānus, cik spēja,
 
(01152.) un dieva spēks tiem palīdzēja.
 
(01153.) Tā kaujas lauks nu kristiešiem
 
(01154.) bij ticis. Folkvīns lūdza tiem,
 
(01155.) lai bruņcepures nenoraisa,
 
(01156.) jo putekļi vēl redzēt maisa,
 
(01157.) kā mājup dodas vajātāji.
 
(01158.) Pa lauku gāja meklētāji,
 
(01159.) vai neguļ vēl kāds kristietis,
 
(01160.) pie dzīvības kas palicis,
 
(01161.) lai tad no nāves glābtu to.
 
(01162.) Tik sešdesmit bij kritušo.
 
(01163.) Bet lai neskumst kristieši:
 
(01164.) dieva dēļ tie krituši.
 
(01165.) Par dzīvošanu mūžīgo
 
(01166.) tie atdevuši dzīvi šo.
 
(01167.) Kad beigās visus saskaitīja,
 
(01168.) tad divi brāļi beigti bija.
 
(01169.) Tā, dievam darījuši slavu,
 
(01170.) nu krustneši uz māju savu
 
(01171.) Rīgā žigli atgriezās.
 
(01172.) Mestrs Folkvīns rūpējās,
 
(01173.) lai labai dzīvei viss tiem dots.
 
(01174.) Tie priecājās, ka dievam gods.
 
(01175.) Tad mieru lūdza igauņi;
 
(01176.) no cīņas visi locekļi
 
(01177.) tiem vēl joprojām sāpēja.
 
(01178.) Nu mieru arī salīga.
 
(01179.) Tas nepatika jerviešiem[63];
 
(01180.) tiem bij sens naids pret kristiešiem.
 
(01181.) Tad nākamziem pret šādu grēku
 
(01182.) mestrs vāca karaspēku.
 
(01183.) Kad kopā nāca krustneši,
 
(01184.) tie varen priecīgi bij gan,
 
(01185.) un leti, līvi arīdzan.
 
(01186.) Ar mīlestības tikumiem
 
(01187.) tie bruka Jervas zemē iekšā.
 
(01188.) Tie sāmus atrada tur priekšā,
 
(01189.) kuri bij aiz mantkārības
 
(01190.) bez jebkādas pretestības
 
(01191.) daudz laupījuma savākuši.
 
(01192.) Nu kristīgie bij atnākuši,
 
(01193.) lai Jervas zemi postītu.
 
(01194.) Kad redzēja tie sāmus nu,
 
(01195.) tie sekoja pa viņu pēdām
 
(01196.) un pakaļ dzinās šiem bez bēdām.
 
(01197.) Kad pretnieki tik tuvu bija,
 
(01198.) ka tie viens otru ieraudzīja,
 
(01199.) tad kristiešiem un pagāniem
 
(01200.) bij jāķeras pie ieročiem.
 
(01201.) Sāmi sīksti pretojās,
 
(01202.) kad abi pulki satikās.
 
(01203.) Bij sāmiem jācieš zaudējums
 
(01204.) un jāpamet viss laupījums.
 
(01205.) Daudz vīru paņēma tiem kauja,
 
(01206.) mājās atgriezās tik sauja:
 
(01207.) pēc tikšanās ar krustnešiem
 
(01208.) vairs prieki nesmaidīja tiem.
 
(01209.) Pie Karedas[64] šī kauja bija,
 
(01210.) kas daudzus sāmus aizraidīja
 
(01211.) no šīszemes uz viņpasauli.
 
(01212.) Tur tagad atdusas to kauli.
 
(01213.) Bij hercogs Alberts ļoti priecīgs
 
(01214.) un vīrs ikviens, vai dižs, vai niecīgs:
 
(01215.) it viss, kas bija salaupīts,
 
(01216.) ar godu tika mājup dzīts.
 
(01217.) Drīz hercogs Alberts projām brauca.
 
(01218.) Dažs labs tad viņam pakaļ sauca:
 
(01219.) viņš bijis dieva roka labā,
 
(01220.) lai viņa dvēseli dievs glabā
 
(01221.) ar savu lielo žēlastību,
 
(01222.) jo mīlējis viņš tikumību.
 
(01223.) Ķīlniekus tad atdeva.
 
(01224.) Vīkā vēlāk ienāca
 
(01225.) ar lielu karaspēku zviedri[65]
 
(01226.) un teicās, būšot labi biedri.
 
(01227.) Kāds bīskaps, ļaudis savācis,
 
(01228.) bij pāri jūrai pārbraucis;
 
(01229.) drīz pils šai zemē pacēlās.[66]
 
(01230.) Kā kaķ's ar peli spēlējās
 
(01231.) sāmi nu ar zviedriem,
 
(01232.) saviem rotaļbiedriem,
 
(01233.) līdz viņu pili ieņēma.
 
(01234.) Neviens dzīvs projām netika,
 
(01235.) tie visus viņus nogalēja;
 
(01236.) pat bīskaps glābties nevarēja.
 
(01237.) Kā stāsta patiesais šis stāsts,
 
(01238.) maz līdzējis ir viņa lāsts.
 
(01239.) Kad mestrs par to dzirdēja,
 
(01240.) viņš turpu sūtņus sūtīja,
 
(01241.) lai tie uzzinātu,
 
(01242.) kādu tagad prātu
 
(01243.) tur igauņi pret kristiešiem.
 
(01244.) Bij līksmi vīkieši, ka tiem
 
(01245.) no zviedriem veicies atbrīvoties.
 
(01246.) Ar viņiem sāmi biedrojoties,
 
(01247.) kam viņi zvērējuši nīst
 
(01248.) šo ticību, vai lūst vai plīst.
 
(01249.) Lai iznīdētu šādu grēku,
 
(01250.) mestrs vāca karaspēku,
 
(01251.) un pret ienaidniekiem spīviem
 
(01252.) kopā tad ar letiem, līviem
 
(01253.) devās viņš uz Sontaganu[67].
 
(01254.) Nogalēt šo dieva ganu
 
(01255.) pretī nāca vīkieši.
 
(01256.) Piecsimt vīru pāragri
 
(01257.) tai rītā bija cēlušies:
 
(01258.) nu nāvē tie ir vēlušies.
 
(01259.) Kad ņemti tika ķīlnieki,
 
(01260.) bij vīkieši vēl priecīgi,
 
(01261.) ka viņu nav daudz vairāk kauts.
 
(01262.) Tad mestrs atpakaļ nu trauc.
 
(01263.) Nu bij viņa vīri
 
(01264.) no kauna traipiem tīri.
 
(01265.) Nu bij gana laupījuma:
 
(01266.) nastas stiepdami, tie guma,
 
(01267.) kā tas mēdz būt karojot
 
(01268.) un ar godu uzvarot.
 
(01269.) Bet igauņi tad apsviedās
 
(01270.) un varen nikni rādījās:
 
(01271.) kad sastapa tie kristīgos -
 
(01272.) vai bērnu, sievu, vīru -, tos
 
(01273.) uz vietas aukstus pataisīja.
 
(01274.) Jo ne jau daudz tiem tādu bija,
 
(01275.) kas būtu īsti kristieši.
 
(01276.) Tā atbrīvojās igauņi,
 
(01277.) tie atgriezās pie elkdievības
 
(01278.) un novērsās no kristietības.
 
(01279.) Tad kādu reizi notika,
 
(01280.) ka vīru kādu nokāva.
 
(01281.) Tas bija vāciets nebagāts,
 
(01282.) un amats viņam bija tāds:
 
(01283.) ar adatām viņš tirgojās,
 
(01284.) pa ciemiem apkārt nesdams tās.
 
(01285.) Tas, kādā krogā iegājis,
 
(01286.) bij draugus atrast domājis.[68]
 
(01287.) To saimnieks laipni uzņēma,
 
(01288.) bet galā ļaunums iznāca.
 
(01289.) To pabarojis, teic viņš tā:
 
(01290.) “Tu ļaunas domas nedomā:
 
(01291.) pie manis nevar slikti klāties.
 
(01292.) Mēs kopā iesim nomazgāties.”
 
(01293.) Tam pirti sataisīja siltu.
 
(01294.) Tad saimnieks paņēma ar viltu
 
(01295.) divus cirvjus nemanot
 
(01296.) un sievai šādi piesakot:
 
(01297.) “Tev vajadzēs man palīdzēt
 
(01298.) šito vīru nogalēt.
 
(01299.) Durvju priekšā nostājies,
 
(01300.) gaidi, kad viņš ārā ies,
 
(01301.) tad pa galvu būs tam kraut,
 
(01302.) lai viņš nevar bēgt un bļaut,
 
(01303.) bet lai ātri beigts viņš krīt.”
 
(01304.) To sieva apņēmās tūlīt.
 
(01305.) Šāds padoms ļoti nešķīsts bija.
 
(01306.) Tā abi arī izdarīja:
 
(01307.) tie vīru drausmi nokāva
 
(01308.) un viņu krūmos ievilka,
 
(01309.) viņš kails tur guļot palikās.
 
(01310.) Bij sieva mātes cerībās.
 
(01311.) Bet, kad tā bērnu dzemdēja,
 
(01312.) tam visas brūces pielipa,
 
(01313.) ko abi divi cirtuši
 
(01314.) bij mirušajam neganti.
 
(01315.) Tad visi, kas šai zemē bija,
 
(01316.) tur dieva zīmi saskatīja:
 
(01317.) tā pavēstīts nu ticis tiem,
 
(01318.) ka jāatriebjas igauņiem.
 
(01319.) Šī ziņa zemes pārstaigāja;
 
(01320.) uz Romu vēstule pat gāja:
 
(01321.) tas Vilhelms, kas šeit legāts bijis,[69]
 
(01322.) to ar tāpat ir aprakstījis.
 
(01323.) Ko saku jums, ir patiess viss:
 
(01324.) pusotra gada mazulis
 
(01325.) ar šādām brūcēm dzīvoja.
 
(01326.) Bij reti māte priecīga,
 
(01327.) un arī tēvam sāpēja
 
(01328.) šī viņu abu nediena.
 
(01329.) Tas Podrejalas ciemā bija,
 
(01330.) kur dievs šo zīmi parādīja;
 
(01331.) tas bija Karkus novadā,[70]
 
(01332.) kas nu ir brāļu gādībā.
 
(01333.) Otrā gadā krustu ņēma
 
(01334.) Orlamindes Albrehts[71]. Lēma
 
(01335.) tas jūrai pāri doties,
 
(01336.) no grēkiem atbrīvoties;
 
(01337.) tam līdz bij dažs labs bruņinieks,
 
(01338.) kam cīņā doties bija prieks
 
(01339.) pret negantajiem pagāniem.
 
(01340.) Ar pulkiem diži vareniem
 
(01341.) grāfs Albrehts Līvzemē drīz bija
 
(01342.) nu klāt jau. Godu parādīja
 
(01343.) tam brāļi, ļoti priecādamies,
 
(01344.) par viesiem mīļi rūpēdamies,
 
(01345.) gan nabagiem, gan bagātiem.
 
(01346.) Pats mestrs laipni deva tiem
 
(01347.) it visu, ko tie vēlējās,
 
(01348.) un krustneši nu priecājās.
 
(01349.) Kad viņi bija atpūtušies,
 
(01350.) no grūtā ceļa atguvušies,
 
(01351.) mestrs līdz ar savējiem
 
(01352.) devās tad pie krustnešiem.
 
(01353.) Grāfs pie tā griezās, vaicājot,
 
(01354.) no kā tik daudz tiem jāciešot
 
(01355.) negantumi visvisādi.
 
(01356.) Tam mestrs atbildēja šādi:
 
(01357.) “Mums apkārt zemes visur kur,
 
(01358.) tās visas pret mums naidu kur.
 
(01359.) Ir igauņos daudz pagānu.
 
(01360.) Tie akli ir pret ticību:
 
(01361.) tie kristību bij pieņēmuši,
 
(01362.) bet nu no tās tie atkrituši
 
(01363.) un kalpo dieviem neīstiem,
 
(01364.) pats velns lai ņirgājas par tiem.
 
(01365.) Bet tie, kas bija kristīti,
 
(01366.) tie visi tur ir izskausti.
 
(01367.) Jel dodiet, kungs, mums padomu!
 
(01368.) Kā klājas mums, to dzirdat nu.”
 
(01369.) Tad Albrehts, krietnais bruņinieks,
 
(01370.) tam teica: “Man patiešām prieks
 
(01371.) pret pagāniem iet igauņos.
 
(01372.) Uz mīļo dievu paļaujos,
 
(01373.) ka atriebsimies mēs tiem tā,
 
(01374.) ka neiespēs tie vairs nekā.”
 
(01375.) Mestrs, brāļi, bruņnieki,
 
(01376.) visi daudzie krustneši,
 
(01377.) leti un ar viņiem līvi
 
(01378.) devās cīnīties nu sīvi
 
(01379.) ar tiem nikniem igauņiem,
 
(01380.) negantajiem pagāniem.
 
(01381.) Šie negribēja atkāpties,
 
(01382.) bet lepni sāka pretoties.
 
(01383.) No Vilandes pils netālu,
 
(01384.) pusotras jūdzes atstatu,
 
(01385.) tur ātri izbeidzās šī kauja,
 
(01386.) tur igauņiem bij nāves pļauja,
 
(01387.) tur krita tūkstoš četri simti,
 
(01388.) līdz beidzot viņi kļuva rimti.
 
(01389.) Leti, līvi līksmi bija,
 
(01390.) uzvaru tie izbaudīja.
 
(01391.) Kaut cīniņš bija ļoti grūts,
 
(01392.) tiem mantība un gods bij gūts.
 
(01393.) No tā laika igauņiem
 
(01394.) nācās atdot vāciešiem
 
(01395.) vienmēr daļu desmito[72] -
 
(01396.) lai kā tie negribēja to -
 
(01397.) no visa, kas tiem piederēja.
 
(01398.) Tiem turpmāk arī pavēlēja
 
(01399.) pilis celt, kas sargātu
 
(01400.) īsto Kristus ticību.[73]
 
(01401.) Ar pārliecību saku svētu:
 
(01402.) ja tie to darīt negribētu,
 
(01403.) tad tie, lai kā arī tie brēktu,
 
(01404.) no elles mokām neizbēgtu.
 
(01405.) Tie lēnprātībā maizi gādāt,
 
(01406.) celt baznīcas un čakli strādāt
 
(01407.) priekš kristietības nu ir spiesti.
 
(01408.) Bet dieva vārdi sirdīs viesti
 
(01409.) diemžēl ir reti tikuši.
 
(01410.) Man jāsaka nu patiesi:
 
(01411.) ja kungi viņus nespaidītu,
 
(01412.) šos darbus viņi nedarītu.
 
(01413.) Grāfs Albrehts, krietnais krustnesis,
 
(01414.) dūšīgs bija varonis,
 
(01415.) līdz mājās atgriezties viņš lēma.
 
(01416.) Nākamgadā krustu ņēma
 
(01417.) Vendu Barvins[74]. Tam ar prieku
 
(01418.) sekoja daudz bruņinieku.
 
(01419.) Ar saviem ieročnesējiem,
 
(01420.) ar lepniem jauniem varoņiem
 
(01421.) viņš Līvzemē drīz ieradās.
 
(01422.) Tad bagāts, nabags priecājās.
 
(01423.) Tik liels bij spēks nu kristiešiem,
 
(01424.) ka bēdas bija lietuvjiem.
 
(01425.) Tie salasījās vienuviet
 
(01426.) pusotra tūkstoša. Man šķiet,
 
(01427.) pats nelabais tos vadīja:
 
(01428.) līdz šim vēl redzēts nebija,
 
(01429.) ka rosītos tik neganti
 
(01430.) pa svešām zemēm karpulki.
 
(01431.) Caur Zemgali tie devās tad.
 
(01432.) Vēl nebij pieredzēts nekad
 
(01433.) šai zemē tik daudz dienu sūru.
 
(01434.) Pret Servi[75] pārgāja tie jūru,
 
(01435.) par Austrumlīci[76] dēvēto;
 
(01436.) bij viņu elkdievs Pērkons[77] to
 
(01437.) ar biezu ledu pārklājis.
 
(01438.) Tad drošsirdīgais bars šis viss
 
(01439.) nu sāmu zemi postīt gāja,
 
(01440.) tie laupīja un dedzināja,
 
(01441.) tie izlīguma neprasīja.
 
(01442.) Pēc tam tie Monu[78] izpostīja,
 
(01443.) kas Sāmsalai bij tuvumā.
 
(01444.) Tie patvaļībā pārdrošā
 
(01445.) tik spēji iezagušies bija,
 
(01446.) ka tos neviens pat nemanīja;
 
(01447.) tie rīkojās tik varmācīgi,
 
(01448.) ka ļaudis kļuva nelaimīgi.
 
(01449.) Pēc tam uz Vīku devās tie;
 
(01450.) kur gāja pulki negantie,
 
(01451.) it visur asinis tie lēja.
 
(01452.) No tiem vairs glābties nevarēja:
 
(01453.) it visur, kur tie iegriezās,
 
(01454.) tur ļaudis mira vaimanās,
 
(01455.) tie sievas, vīrus apkāva,
 
(01456.) neviens tiem izbēgt nespēja.
 
(01457.) Tie nebaidījās it neviena.
 
(01458.) Kad ausa atkal jauna diena,
 
(01459.) tad tie uz Jervu droši jāja.
 
(01460.) Bij bailēs slēgta katra māja,
 
(01461.) ik saimnieks būtu vēlējies
 
(01462.) tobrīd kur citur atrasties.
 
(01463.) Tā zeme bija liela, laba,
 
(01464.) bet neparasta bij tur daba:
 
(01465.) no mežiem bij šī zeme tīra,
 
(01466.) un tā gandrīz neviena vīra
 
(01467.) vairs nepalika jerviešiem,
 
(01468.) jo nebija, kur slēpties tiem.
 
(01469.) Bij bailēs apstulbis tiem prāts,
 
(01470.) un tas nu tika atmaksāts
 
(01471.) to sievām, bērniem, vecākiem.
 
(01472.) Bij spējā nāvē jāmirst tiem.
 
(01473.) Kad mājās jādodas jau bija,
 
(01474.) tie Normgundi[79] vēl izpostīja.
 
(01475.) Ikviens, kas krita viņu rokās,
 
(01476.) tika nokauts gaužās mokās.
 
(01477.) Ar roku drosmīgu un knašu
 
(01478.) tie cirta dažu brūci ašu.
 
(01479.) Vēl Sakalu[80] tie ieņēma
 
(01480.) un letu zemē[81] aizgāja.
 
(01481.) Tur guvums bij tiem kā nekad.
 
(01482.) Bet nelaime tiem nāca tad;
 
(01483.) kas tiem tik veikli kopā vācās,
 
(01484.) to daļēji nu atdot nācās.
 
(01485.) Kad devās tie uz Remini[82] -
 
(01486.) šo vietu labāk nemini -,
 
(01487.) tur līvi bij par postu klāt
 
(01488.) un ņēmās tos nu plucināt:
 
(01489.) tiem sievas, vīrus, lopu baru
 
(01490.) šie aizdzina ar lepnu garu.
 
(01491.) Kad Aizkrauklē šī ziņa nāca,
 
(01492.) tad brašus vīrus kopā vāca
 
(01493.) tās pilskungs līdz ar duci brāļu,
 
(01494.) uz Lielvārdi[83] turpat netāļu
 
(01495.) tie cīņā doties sasparojās.
 
(01496.) Tiem arī leti piebiedrojās;
 
(01497.) to pulks gan bija visai sīks,
 
(01498.) bet toties cīņā izturīgs.
 
(01499.) Bij vīru tikko četrisimt,
 
(01500.) bet naidā nespēja tie rimt,
 
(01501.) un tā nu kauja iesākās.
 
(01502.) Drīz lietuvieši atkāpās.
 
(01503.) Tiem brālis Luprehts[84] sekoja
 
(01504.) un visur tos nu dzenāja
 
(01505.) ar saviem vīriem nedaudziem.
 
(01506.) Par draugiem un par saviešiem
 
(01507.) tam niknums sirdī plosījās.
 
(01508.) No slēpņiem viņi nebijās,
 
(01509.) dzīvību tie labprāt dotu,
 
(01510.) lai vīrus, sievas atbrīvotu.
 
(01511.) Tie trešā dienā ieradās,
 
(01512.) kur pagānpulki atradās.
 
(01513.) Šie sargus nebij izlikuši,
 
(01514.) jo bija diezgan piekusuši,
 
(01515.) miegs virsū mācās viņu prātiem.
 
(01516.) Atcirsti jau bij no kātiem
 
(01517.) it visi šķēpi pagāniem;
 
(01518.) bet tas par ļaunu nāca tiem.
 
(01519.) Kad brālis Luprehts redzēja
 
(01520.) šos pagānus, viņš sacīja:
 
(01521.) “Nu dzirdiet, leti, līvi jūs,
 
(01522.) jums šodien kopā jāstāv būs!
 
(01523.) Lūk, redziet: sievas, bērniņi
 
(01524.) guļ jūsu priekšā sasieti.
 
(01525.) Lai labāk katrs no mums krīt,
 
(01526.) ne vilcinās tos izpestīt!”
 
(01527.) Bij vietā vārds šis sacītais,
 
(01528.) un tā nu pulciņš nelielais
 
(01529.) tik varen nikni uzbruka,
 
(01530.) ka pārāk agri izdzina
 
(01531.) no viņu gultām lietuvjus.
 
(01532.) Dažs labs no viņiem tagad dus
 
(01533.) jau, nāves miegā noguldīts.
 
(01534.) Tur bija naids, tur bija spīts,
 
(01535.) tur nācās durt, tur nācās cirst,
 
(01536.) tur daudziem bija jānomirst.
 
(01537.) Šai cīņā leti daudzus kāva,
 
(01538.) un tos, kam līvi izmukt ļāva,
 
(01539.) tos brāļi beigtus nosita.
 
(01540.) Tā laupījumu atdeva
 
(01541.) nu pagāni ar lielu kaunu.
 
(01542.) Trīs aizbēga un vēsti ļaunu
 
(01543.) ar steigu mājās pārnesa.
 
(01544.) Lai činkst, kam tīk tā činkstoņa!
 
(01545.) Tie atbēguši bija aši,
 
(01546.) un aši pakārās tie paši.[85]
 
(01547.) Bet kristīgie nu Kristu teica
 
(01548.) un to kā pestītāju sveica.
 
(01549.) Tie sievas, vīrus atpestīja
 
(01550.) un laupījumu sadalīja
 
(01551.) un mājup dzina priecīgi:
 
(01552.) tas sadalīts bij līdzīgi.
 
(01553.) Tad notika, kā notiekas:
 
(01554.) ja nabagam reiz laimējas,
 
(01555.) tad ļaunprātim tas skauž
 
(01556.) un niknums viņu grauž.
 
(01557.) Bij krieviem lieli rūpesti,
 
(01558.) ka kristietība sākusi
 
(01559.) bij visā zemē vairoties.
 
(01560.) “Tā tam vis nebūs notikties!”
 
(01561.) tie sprieda, un tad, sev par grēku,
 
(01562.) tie ar lielu karaspēku
 
(01563.) devās nu pret kristiešiem
 
(01564.) un visu nopostīja tiem,
 
(01565.) līdz beidzot Līvzemē tie nāca
 
(01566.) un lielu laupījumu vāca.
 
(01567.) Bet tālāk tie vairs netika:
 
(01568.) pie Inciema[86] tos sakāva.
 
(01569.) Tad sāka tie nu attapties
 
(01570.) un ciešāk kopā liedēties.
 
(01571.) No Rīgas nāca kristieši,
 
(01572.) tiem līdzi dārgie krustneši
 
(01573.) un mestrs pats un viņa brāļi;
 
(01574.) tiem jānoiet bij ceļi tāļi,
 
(01575.) līdz kādā rīta stundā jaukā
 
(01576.) nonāca tie skaistā laukā.
 
(01577.) Leti un līvi
 
(01578.) kāvās tur sīvi.
 
(01579.) Tur bruņas tika caurdurtas
 
(01580.) un bruņcepures salauztas
 
(01581.) no vācu vīru zobeniem.
 
(01582.) Ko darīt tiešām bija tiem,
 
(01583.) kas karstas cīņas tīkoja.
 
(01584.) Tur nāvei meslus maksāja:
 
(01585.) bij tūkstoš deviņsimt jau beigtu;
 
(01586.) bet citi vīkšās vēl, lai steigtu
 
(01587.) atpakaļ ar kaunu,
 
(01588.) ciešot postu ļaunu.
 
(01589.) Tie bēga, bailēs apjukuši:
 
(01590.) tie kaujas laukā pametuši
 
(01591.) bij daudz jo krāšņu karogu.
 
(01592.) Tie bēga gan pa lielceļu,
 
(01593.) gan pa takām viltīgām
 
(01594.) pāri kalniem, ielejām.
 
(01595.) Tie atdeva bez kādas ruņas
 
(01596.) tērauda un zelta bruņas
 
(01597.) un savas spožās ķiveres.
 
(01598.) Viss garais ceļš no Krievzemes
 
(01599.) bij sētin nosēts vairogiem
 
(01600.) par lielu prieku kristiešiem.
 
(01601.) Tie krievus naski vajāja
 
(01602.) un piecus simtus apkāva;
 
(01603.) pie Ogenhūzenes[87] tas bija,
 
(01604.) kur krievus krietni sadauzīja.
 
(01605.) Pats viņu ķēniņš gauži blēja,
 
(01606.) kad viņa zirgs par lēnu skrēja.
 
(01607.) Ar lielām žēlabām un raudām,
 
(01608.) ar skaļām vaimanām un gaudām
 
(01609.) nu krievi projām aizvācās.
 
(01610.) Dažs vīrs no viņiem palikās
 
(01611.) kristiešiem par ķīlnieku,
 
(01612.) lai zirgā vairāk nekāptu.
 
(01613.) Tā kunga vārdam šķēršļu nava.
 
(01614.) Izplatījās viņa slava
 
(01615.) pa Līvzemi nu nemitīgi.
 
(01616.) Stāv Sāmsala tik vientulīgi
 
(01617.) tāl'jūrā, kas to apskalo.
 
(01618.) Neviens tur iebrukt netīko.
 
(01619.) Vasarā tiem vajadzīgs
 
(01620.) bij apsardzei tik pulciņš sīks.
 
(01621.) Tā daudzus gadus dzīvot tiem
 
(01622.) bez ticības un nodokļiem
 
(01623.) bij ļauts, kaut blēži viņi bija.
 
(01624.) Pa vasarām tie nopostīja
 
(01625.) daudz zemju, apkārt kuģodami,
 
(01626.) tā lielu postu darīdami.
 
(01627.) Tas mestru ļoti satrauca:
 
(01628.) viņš visādi nu gudroja,
 
(01629.) viņš prātoja gan šā, gan tā,
 
(01630.) kā pašā ziemas spelgoņā
 
(01631.) pa ledu tikt turp varētu,
 
(01632.) lai brīvību tiem atņemtu.
 
(01633.) Tad uzzināja lielkungs šis,
 
(01634.) ka jūras šaurums aizsalis,
 
(01635.) kas sāmu zemi apskalo;
 
(01636.) divas jūdzes braukt pa to
 
(01637.) ar kuģiem nākas vasarā,
 
(01638.) no akmeņiem tie jāsargā.
 
(01639.) Kas iebrukt taisās Sāmusalā,
 
(01640.) tam jādara tas ziemas salā:
 
(01641.) kad jūru klājis ledus biezs,
 
(01642.) tam simtiem pulku pāri ies.
 
(01643.) Tas mestram dikti patiktu.
 
(01644.) Daudz cienījamu krustnešu
 
(01645.) bij arī Rīgā nākuši,
 
(01646.) gan nabagi, gan bagāti.
 
(01647.) Grāfs no Arnšteinas[88] - tam slava! -
 
(01648.) bij vīrs, kam līdzīga vēl nava
 
(01649.) ne Tīringā, ne Frankzemē[89].
 
(01650.) Kā dievs lai viņu nemīlē,
 
(01651.) kad lēmis viņš tam godu dot
 
(01652.) un šurp tik tālu svētceļot?
 
(01653.) Tad barga ziema iestājās.
 
(01654.) Ar krustnešiem drīz apspriedās
 
(01655.) nu mestrs un tad lika vākt
 
(01656.) it visur vīrus, lai var sākt
 
(01657.) pret sāmiem steigšus bruņoties.
 
(01658.) Kad ledus bija diezgan biezs,
 
(01659.) turp ceļā devās viņš patiesi
 
(01660.) un dažu labu lepnu viesi
 
(01661.) uz Monas pili[90] aizsūtīja,
 
(01662.) par ko it pikti sāmi bija.
 
(01663.) Tur vīri cīnījās ar sparu.
 
(01664.) Tie pili ieņēma ar varu.
 
(01665.) Daudz dzīvu sāmiem nepalika,
 
(01666.) divtūkstoš piecsimt nokauts tika
 
(01667.) tiem sievu, bērneļu un vīru.
 
(01668.) Ar veiklību un viltu tīru
 
(01669.) tik viens no viņiem izmuka;
 
(01670.) tam mugurā bij nešļava
 
(01671.) kā visiem citiem krustnešiem.
 
(01672.) To nesa viņš uz kamiešiem,
 
(01673.) līdz īstais brīdis patrāpījās
 
(01674.) un viņš no pulkiem aizlavījās.
 
(01675.) Viņš negulēdams apkārt klīda,
 
(01676.) caur biezokņiem un brikšņiem līda,
 
(01677.) līdz nonāca pie savējiem;
 
(01678.) tad, ļaudis sapulcējis, tiem
 
(01679.) par notikušo pastāstīja.
 
(01680.) Par to tie bēdīgi nu bija.
 
(01681.) Aiz bailēm padevīgi, rāmi
 
(01682.) nu turpmāk kļuva visi sāmi.
 
(01683.) Tie bērnus deva ķīlniekos,
 
(01684.) un vāci projām veda tos.
 
(01685.) Bij priecīgs grāfs no Arnšteinas,
 
(01686.) kad mājup pēc šīs uzvaras
 
(01687.) ar krustnešiem viņš atgriezās.
 
(01688.) Lai dievs tiem laimi dod, jo tās
 
(01689.) tiem vajadzīgs ir it patiesi!
 
(01690.) Tad citi cienījami viesi
 
(01691.) nu krustu ņēma, daudz bij to,
 
(01692.) šo cīnītāju ticīgo,
 
(01693.) tik daudz, cik nav vēl šurpu nācis.
 
(01694.) Bij mestrs Folkvīns posties sācis
 
(01695.) kargaitā pret zemgaļiem.
 
(01696.) Lai beidzot atriebtos nu tiem
 
(01697.) par katru pastrādātu grēku,
 
(01698.) viņš ar lielu karaspēku
 
(01699.) to zemē spēji iekšā gāja.
 
(01700.) Tam ķēniņš Viestards[91] pretī stāja
 
(01701.) ar karapulkiem milzīgiem.
 
(01702.) Dievs palīdzēja savējiem
 
(01703.) veikt ļaunos pagānus, kā nākas.
 
(01704.) Nu cīņai bija jāiesākas.
 
(01705.) Zemgaļi ar lepnu garu
 
(01706.) bultas šaudīja ar sparu,
 
(01707.) kam līdz ar aso galu kāts
 
(01708.) bij viengabalā darināts.[92]
 
(01709.) Vācieši tiem atbildēja,
 
(01710.) tūkstoš sešsimt nonāvēja.
 
(01711.) Tik tikko citi izglābās.
 
(01712.) To zemē mestrs palikās
 
(01713.) trīs nedēļas, un, kāda bija
 
(01714.) šī ciemošanās, izbaudīja
 
(01715.) to nu it visi zemgaļi,
 
(01716.) tie nebija vis priecīgi:
 
(01717.) ja kļūst par pavēlniekiem viesi,
 
(01718.) ir grūti saimniekam patiesi.
 
(01719.) Bet kristīgie ar godu toties
 
(01720.) uz mājām varēja nu doties.
 
(01721.) Turp dzina tie ar možu garu
 
(01722.) bērnu, sievu, vīru baru
 
(01723.) un laupījumu milzīgu,
 
(01724.) pilnām rokām sagrābtu.
 
(01725.) Ar kuģiem krustneši nu brauca.
 
(01726.) Lai dievs, ko palīgā tie sauca,
 
(01727.) glābj dvēseles tiem postā bargā,
 
(01728.) tos dzīvus, mirušus lai sargā!
 
(01729.) Bij ķēniņš Viestards sadrūmis.
 
(01730.) Tad, karaspēku savācis,
 
(01731.) otrā gadā nadzīgi
 
(01732.) devās viņš uz Aizkraukli,
 
(01733.) brāļu zemi postīdams,
 
(01734.) daudz laupījuma iegūdams.
 
(01735.) Tur bija pilskungs brālis kāds,
 
(01736.) kam nebija vis priecīgs prāts
 
(01737.) par šo visu dzirdēto,
 
(01738.) kaut neizrādīja viņš to.
 
(01739.) Šis pilskungs, vārds kam Markvards[93] bija,
 
(01740.) nu savus sūtņus nosūtīja
 
(01741.) pie letiem un pie līviem,
 
(01742.) lai kopā turētos ar tiem,
 
(01743.) vai mirt tiem nāktos vai ar dzīvot.
 
(01744.) Viņš gribēja no gūsta brīvot
 
(01745.) tos nelaimīgos, kas tur cieš.
 
(01746.) Bij nodoms viņam svēts un ciešs;
 
(01747.) kad šāda apņemšanās rodas,
 
(01748.) tad pasākumam jāizdodas.
 
(01749.) Kad laupījumu ņēmās dzīt
 
(01750.) uz mājām zemgaļi, tūlīt
 
(01751.) pa pēdām sekoja viņš tiem
 
(01752.) ar karavīriem savējiem.
 
(01753.) Viņš gatavs bija ļauties mokām,
 
(01754.) lai izrautu no viņu rokām
 
(01755.) šos kristīgos. Pirms cīniņa
 
(01756.) viņš savējiem tā sacīja:
 
(01757.) “Lai vērā ņem ik varonis:
 
(01758.) šeit jūsu miesa, asinis
 
(01759.) ir jūsu priekšā savaņģotas.
 
(01760.) Lai katrs cīnīties nu protas,
 
(01761.) lai dzīvību mēs atdodam,
 
(01762.) bet vīrus, sievas izglābjam!”
 
(01763.) Tāds padoms bij pa prātam tiem,
 
(01764.) un niknā sparā zemgaļiem
 
(01765.) tie spēji virsū krita.
 
(01766.) Tie brūces cirta, sita
 
(01767.) ar šķēpiem un ar zobeniem.
 
(01768.) Viestards pretī stājās tiem.
 
(01769.) Tam piecsimt vīru sanāca,
 
(01770.) tos visus tad nu apkāva.
 
(01771.) Viņš pats tik tikko glābties spēja:
 
(01772.) lai aizstāvētos, vajadzēja
 
(01773.) tam liesmojošu pagali
 
(01774.) no uguns grābt kā ieroci.
 
(01775.) Kad Markvards viņu redzēja,
 
(01776.) tas spēji viņam uzbruka
 
(01777.) apņēmībā drosmīgā.
 
(01778.) Tas bija dzimis Burbahā
 
(01779.) un bija krietns bruņinieks,
 
(01780.) kam savu godu sargāt prieks;
 
(01781.) vēl tagad teic to vīru cēlu.
 
(01782.) Tā dvēselei es labu vēlu!
 
(01783.) Par daudz uz priekšu izrāvies
 
(01784.) bij zirgs tam: Viestards gainoties
 
(01785.) tam dažu zobu izsita
 
(01786.) un pats uz pili aizmuka.[94]
 
(01787.) Bij žēl nu brālim Markvardam,
 
(01788.) ka Viestards izbēdzis bij tam.
 
(01789.) Tad dievu teica visi nu
 
(01790.) un bilda: “Velna izsmieklu
 
(01791.) nu matījuši pagāni.
 
(01792.) Bet radītājs it žēlīgi
 
(01793.) par cīņu šo mūs atalgoja.”
 
(01794.) Tad viņi mīļi atbrīvoja
 
(01795.) ikkatru bērnu, sievu, vīru
 
(01796.) un nu ar sirdsapziņu tīru
 
(01797.) un itin brangu laupījumu
 
(01798.) pabeidza šo ceļojumu.
 
(01799.) Nu kristiešiem bij līksmība.
 
(01800.) Tie debestēvu slavēja,
 
(01801.) kas svētījis tos vēlīgi.
 
(01802.) Bet mestram prāts uz Leišzemi
 
(01803.) tik nesās katru mīļu brīd':
 
(01804.) tiem vajadzēja parādīt!
 
(01805.) Kad Alsenē[95] viņš iebruka,
 
(01806.) viņš šajā zemē atrada
 
(01807.) sev priekšā prāvu pagānbaru.
 
(01808.) Tie pretī metās tam ar sparu,
 
(01809.) tiem skaļi lielīga bij balss,
 
(01810.) bet beigās ļauns tiem bija gals.
 
(01811.) Mestrs teica savējiem:
 
(01812.) “Būs padomāt jums, varoņiem,
 
(01813.) kādēļ mums Leišzemē bij iet;
 
(01814.) to jūs vēl šodien parādiet!
 
(01815.) Ja jūs no kauna traipiem tīri
 
(01816.) gribat atgriezties kā vīri,
 
(01817.) tad nedrīkstat jūs bailēm ļauties.
 
(01818.) Mums šeitan nāksies nikni kauties
 
(01819.) ar dieva un ar pašu spēku.”
 
(01820.) Viņš atbildam dzird karaspēku:
 
(01821.) “Nu gana runāts, mums tūlīt
 
(01822.) būs pirmo cīņu izcīnīt
 
(01823.) ar šķēpiem un ar zobeniem!”
 
(01824.) Prāts nestin nesās kauties tiem
 
(01825.) kā izsalkušiem vanagiem.
 
(01826.) Tik liels bij spīvums igauņiem,
 
(01827.) ka pagānu daudz apkauts tika;
 
(01828.) ir leti kaunā nepalika,
 
(01829.) tie cīnījās it centīgi;
 
(01830.) bij līvi krietni varoņi,
 
(01831.) tie labi sevi parādīja,
 
(01832.) līdz cīņa izcīnīta bija.
 
(01833.) Divtūkstoš lietuvju,
 
(01834.) šai cīņā nokautu,
 
(01835.) uz kaujas lauka palika.
 
(01836.) Tiem citiem cīņa apnika,
 
(01837.) kā prazdami tie bēguļoja.
 
(01838.) Bet savējos dievs atalgoja.
 
(01839.) Kristīgie nu priecājās
 
(01840.) un mājup doties taisījās.
 
(01841.) Lai slavē dievu ticīgie:
 
(01842.) divtūkstoš piecsimt zirgu tie
 
(01843.) bij atņēmuši pagāniem!
 
(01844.) Kad laiks bij mājup doties tiem,
 
(01845.) tie milzu drosmē galvu slēja.
 
(01846.) Tā mīļais dievs tiem palīdzēja.
 
(01847.) Folkvīns bij ar saviem brāļiem
 
(01848.) dzirdējis pa ceļiem tāļiem,
 
(01849.) ka esot garīgs ordenis,
 
(01850.) kam taisnība un gods ir viss;
 
(01851.) par Vācu ordeni[96] to sauc,
 
(01852.) un brāļiem tur ko darīt daudz:
 
(01853.) tiem jāgādā par nespējniekiem
 
(01854.) un jābūt krietniem bruņiniekiem.
 
(01855.) Nu lūdza pāvestu viņš ļoti,
 
(01856.) lai šie tiem tiktu pievienoti,
 
(01857.) līdz nodoms piepildīties sāca
 
(01858.) un Vācu ordenis šos vāca[97].
 
(01859.) Šai laikā viņš bij miris jau,
 
(01860.) kaut viņa vaina tā gan nav,
 
(01861.) un viņam līdz dažs krustnesis -
 
(01862.) pats dievs tā bija nolicis.
 
(01863.) Daudz to bij Rīgā sanākuši,
 
(01864.) jo bija bieži dzirdējuši,
 
(01865.) kā sviežas šajā pasaul's daļā.
 
(01866.) Tie mestru nelaida vairs vaļā
 
(01867.) un lūdzās, lai viņš vasarā
 
(01868.) dodas karagājienā.
 
(01869.) Hāzeldorfiets[98] bij paties
 
(01870.) uz cīņu varen iededzies;
 
(01871.) grāfs Dannenbergiets[99] īpaši
 
(01872.) un vēl jo daudzi varoņi
 
(01873.) nu alka iebrukt Lietuvā.
 
(01874.) Tad Folkvīns teica: “Cīniņā
 
(01875.) būs jācērtas no turienes,
 
(01876.) par to jums galvot varu es.”
 
(01877.) Tiklīdz šos vārdus dzirdējuši, -
 
(01878.) “Tādēļ jau šeit mēs sanākuši,”
 
(01879.) tā mestram atbildēja tie,
 
(01880.) gan nabagie, gan bagātie.
 
(01881.) Tad mestrs Folkvīns teica tā:
 
(01882.) “Mēs esam dieva gādībā,
 
(01883.) kurš kristīgajiem allaž līdz.
 
(01884.) Mēs labprāt dosimies jums līdz,
 
(01885.) ja lēmuši jūs cīņā iet.
 
(01886.) Tik kādu brīdi pagaidiet,
 
(01887.) drīz turpu aizvedīšu jūs,
 
(01888.) kur visiem daudz ko darīt būs.”
 
(01889.) Uz krievu zemi sūtīja
 
(01890.) nu sūtņus viņš pēc palīga,
 
(01891.) un prāvā pulkā igauņi
 
(01892.) šurp nāca itin nadzīgi;
 
(01893.) leti, līvi līdzi gāja,
 
(01894.) mājās palikt nedomāja.
 
(01895.) Par to bij krustnešiem nu prieks,
 
(01896.) jo vīrs neviens tiem nebij lieks.
 
(01897.) Tie prāvā bara priekšā stāja
 
(01898.) un nu uz leišu zemi jāja,
 
(01899.) jo svēta bija viņu lieta.
 
(01900.) Tie ceļā daudzas likstas cieta,
 
(01901.) līdz Leišzemē tad nonāca.
 
(01902.) Tie dedzināja, laupīja
 
(01903.) ar saviem pulkiem svētlaimīgi.
 
(01904.) Tie visu zemi pamatīgi,
 
(01905.) kur vien tie gāja, nopostīja.
 
(01906.) Caur Sauli[100] jāatgriežas bija
 
(01907.) pa brikšņiem tiem un tīreli.
 
(01908.) Ak vai, tie sev par nelaimi
 
(01909.) šīs gaitas bija uzsākuši!
 
(01910.) Pie kādas upes nonākuši,
 
(01911.) tie pamanīja ienaidnieku.
 
(01912.) Nu reti kurš vairs juta prieku,
 
(01913.) kaut Rīgā katrs bij tik jestrs.
 
(01914.) Pie labākajiem jāja mestrs
 
(01915.) un teica: “Kauja gaida mūs!
 
(01916.) Ar godu cīnīties jums būs:
 
(01917.) mēs pirmos zemē gāzīsim,
 
(01918.) tad netraucēti varēsim
 
(01919.) ar prieku mājup atgriezties.” -
 
(01920.) “Mēs negribam šeit cīnīties,”
 
(01921.) tā varoņi šie teica tam.
 
(01922.) “Ja savus zirgus zaudējam,
 
(01923.) tad kājniekos mums jāpaliek.” -
 
(01924.) “Vai gribat, lai jums ņemtas tiek
 
(01925.) ar zirgiem arī jūsu galvas?
 
(01926.) Lai mūsu pulki put kā spalvas?”
 
(01927.) Šie mestra vārdi piepildījās.
 
(01928.) Tiem apkārt ātri salasījās
 
(01929.) pulks pagānu, un otrā rītā
 
(01930.) nu sākās cīņa negaidītā
 
(01931.) ar pagāniem, vai tīk vai ne.
 
(01932.) Tos nesargāja purvaine,
 
(01933.) tur tos kā sievas apkāva.
 
(01934.) Man žēl ir daža varoņa,
 
(01935.) ko neaizsargātu tur sita.
 
(01936.) Daudz citu izmisumā krita
 
(01937.) un mājup muka, ko vien spēja.
 
(01938.) Zemgaļi nu nekavēja
 
(01939.) bez žēlastības apsist tos,
 
(01940.) gan nabagos, gan bagātos.
 
(01941.) Ar saviem ordeņbrāļiem mestrs
 
(01942.) gan pretojās vēl itin jestrs,
 
(01943.) līdz viņiem zirgus nomaitāja.
 
(01944.) Tad kājās viņi cīņā gāja
 
(01945.) un dažu vīru nogāza,
 
(01946.) līdz beidzot viņus pieveica.
 
(01947.) Gan Folkvīns viņiem līdzās stāja
 
(01948.) un savus brāļus mierināja.
 
(01949.) Četrdesmit astoņi
 
(01950.) bojā gāja varoņi.
 
(01951.) Tos leiši apkārt gaiņāja,
 
(01952.) līdz virsū kokus uzgāza.[101]
 
(01953.) Dievs, pieņem viņu dvēseles!
 
(01954.) Tie aizgāja no pasaules
 
(01955.) ar godu nāvē un tiem līdz
 
(01956.) daudz krustnešu. Lai dievs nu līdz
 
(01957.) to dvēselēm no posta celties
 
(01958.) un viņa žēlastību smelties!
 
(01959.) Tāds mestram Folkvīnam bij gals.
 
(01960.) Nu apklususi viņa balss.
 
(01961.) Deviņpadsmit gadu mestrs
 
(01962.) sabija viņš itin jestrs.
 
(01963.) Viņš valdīja ar uzcītību,
 
(01964.) un rādījis bij žēlastību
 
(01965.) tam dievs, ko slavēt nenostāšu.
 
(01966.) Es nu vairāk nerunāšu
 
(01967.) par šo lielo nelaimi,
 
(01968.) par ko visi kristieši
 
(01969.) Līvzemē tur noskuma.
 
(01970.) Tad brāļi sūtņus sūtīja
 
(01971.) pie kāda vīra prātīga,
 
(01972.) kam Zalcā bija mājvieta;
 
(01973.) tas Vācu ordeņmestrs[102] bija.
 
(01974.) Kad viņam vēsti nolasīja,
 
(01975.) viņš sūtņus mierināja tā:
 
(01976.) “Šī nelaime mums zemībā
 
(01977.) tā kunga dēļ ir jāpanes.
 
(01978.) Šais dienās sūtīšu jums es
 
(01979.) tik brāļu, cik jums vaj'dzīgs būs,
 
(01980.) lai pilnā skaitā būtu jūs.”
 
(01981.) Viņš kapitulu[103] sasauca
 
(01982.) tūdaļ aiz šā vien iemesla.
 
(01983.) Tur, kur tā kunga kronis mirdz,
 
(01984.) viņš lūdza komturus[104] no sirds,
 
(01985.) lai viņi vīrus kopā sauc,
 
(01986.) lai to, kas ticis gāzts un grauts,
 
(01987.) tie palīdz atkal augšā celt.
 
(01988.) “Mums kopībā būs spēkus smelt,”
 
(01989.) viņš teica, “lai tad palīdzam
 
(01990.) mēs brāļiem, kamēr dzīvojam:
 
(01991.) mums dārgas lietas garīgās.
 
(01992.) Mums visiem arī jāraugās,
 
(01993.) lai brāļus pašus labākos
 
(01994.) mēs sūtītu tiem palīgos.”
 
(01995.) Tad mestru viņi izraudzīja,
 
(01996.) uz Līvzemi to nosūtīja,
 
(01997.) sēt tikumus tas trauktin traucās
 
(01998.) un vārdā Hermans Balke[105] saucās.
 
(01999.) Vēl izmeklēja krietnus brāļus,
 
(02000.) kam prieks bij doties ceļus tāļus:
 
(02001.) piecdesmit četrus varoņus.
 
(02002.) Drēbes, staltus rumakus
 
(02003.) tiem līdzi deva bagātīgi.
 
(02004.) Tie ceļā devās godcienīgi
 
(02005.) un Līvzemē tad nonāca
 
(02006.) bez kauna un bez negoda.
 
(02007.) Tur viņus uzņēma pa godam.
 
(02008.) Lai dievam pateicību dodam:
 
(02009.) par tiem bij zemei lieli prieki.
 
(02010.) Tūdaļ dieva bruņinieki
 
(02011.) savas zīmes nolika
 
(02012.) un melno krustu saņēma
 
(02013.) no Vācu ordeņa, kā nākas,[106]
 
(02014.) lai zemē atkal prieki sākas.
 
(02015.) Nu mestrs priecājās un brāļi,
 
(02016.) kas šurpu braukuši tik tāļi.

[Piezīmes:]

[62] Imera (Emere) ir tagadējā Jumaras upe, kas ietek Gaujā uz dienvidiem no Valmieras, Kocēnu pagastā, nevis – kā senāk uzskatīja – Seda, kas ietek Burtnieku ezerā. Par Imeru saukts arī novads ap šo upi. Imera vairākkārt minēta Indriķa hronikā (XI 7; XIV 8, 12 u.c.).
 
[63] Jerva (Jerwen lant; ig. Järvamaa) ir novads Igaunijas vidienē. Par krustnešu iebrukumu Igaunijā, kad 1219.gadā tiek sasniegta Jerva, stāsta Indriķa hronika (XXIII 6, 9).
 
[64] Kareda (Karidal; ig. Suur–Kareda) ir tagadējais Esnas ciems Igaunijā, Paides rajonā (Kleis, Tarvel 1982, 129). Šī kauja pie Karedas aprakstīta arī Indriķa hronikā (XXIII 9).
 
[65] Zviedri (Sweden) – ziemeļģermāņu cilmes tauta Skandināvijā. Zviedrijas karaļa (1219–1222) Jūhana Sverkersona mēģinājums nostiprināties Vīkā 1220.gadā sīkāk aprakstīts Indriķa hronikā (XXIV, 3).
 
[66] Te minētais zviedru bīskaps ir Linčēpingas bīskaps Kārlis (Arbusow, Bauer 1955, 172). Jāteic, ka zviedri gan te necēla jaunu pili, bet izmantoja igauņu Lihulas pili, ko vācieši pēc iekarošanas bija pārvērtuši par Lēales (Lihulas) bīskapijas centru. Pēc sāmsaliešu uzbrukuma zviedri Igauniju bija spiesti pamest; jau pirms tam ar pāvesta piekrišanu Lihulā par bīskapu bija iecelts bīskapa Alberta brālis Hermanis (Löwis of Menar 1922, 76). Mūra pili Lihulā (Stenberg) ceļ tikai pēc 1238.gada vienošanās starp bīskapu un Vācu ordeni (UB III, Nr. 156). Arī arheoloģiskie izrakumi Lihulas viduslaiku pilī senlietu atradumus dod, sākot ar 13.gs. otro pusi (Mandel 1994, 46, 47).
 
[67] Sontagana (Suntaken) – piejūras novads Igaunijā uz rietumiem un ziemeļrietumiem no Pērnavas, resp., pirmais Vīkas novads, kuru var sasniegt, dodoties pa jūru no Rīgas ziemeļu virzienā.
 
[68] Par vācu tirgotāja nogalināšanu Sakalā 1223.gadā liecina arī Indriķa hronika, kur teikts, ka tas noticis kāda igauņa mājā – in domo Estonis (XXVI 10). Vai šo vietu var uzskatīt par krogu vai pirti (Siliņš 1893, 13; Klaustiņš, Saiva 1936, 33), nav droši zināms. Notikuma vieta – Podrejalas ciems – identificējama ar tagadējo Rīdajas ciemu Tervas rajonā (Kleis, Tarvel 1982, 235).
 
[69] Legāts Vilhelms (Wilhelm von Modele) – Modēnas Guljelmo (arī: Vilhelms, Viļums, Gviljelms; dz. ap 1184. g. Pjemontā, miris 1251. g. Lionā), pāvesta legāts Livonijā (1225–1226, 1234–1238). Pēc izcelsmes itālietis, bijis pāvesta vicekanclers (1220–1222), Modēnas bīskaps (1222–1233), Savojas kardināls (no 1244). Hronikā te minētā informācija legātu acīmredzot sasniegusi viņa vizitācijas laikā 20.gados (Donner 1929, 45–73).
 
[70] Karkus (Karkus; ig. Karksi) – no 13.gs. vidus ir pazīstama kā ordeņa fogta pils. Jādomā, ka šajā laikā celts koka nocietinājums kā Vilandes palīgpils. 1939.gada pārbaudes izrakumi Karksi pilī apliecināja koka nocietinājumu pastāvēšanu, pirms 14.gs. pirmajā pusē tur uzcēla mūra pili (Tuulse 1942, 244). Tātad Hronikas autors ar Karkus novadu (die geinôte Karkus), jādomā, sapratis vēlāk šai pilij piederošo apvidu.
 
[71] Orlamindes Albrehts (Albrecht von Orlamunde; 1182–1245) – grāfa Orlamindes Zigfrīda dēls, Dānijas karaļa Valdemāra II māsasdēls, saukts arī par grāfu Albertu no Lauenburgas (IH XXI 1; 399). Par bruņinieku uzņemts 1202.gadā Dānijā (Transehe 1960, 39, 40). Uz Līvzemi viņš varēja doties 1217.gada vasarā, pēc tam kad viņam un desmit vīriem tika dota atļauja braucienu uz Svēto zemi aizstāt ar braucienu uz Līvzemi (UB I, Nr. 39). 1218.gada pavasarī Alberts no Lauenburgas pavada bīskapu Albertu pie Dānijas karaļa (IH XXII 1), bet 1222.gadā ir dāņu karaļa pavadonībā Sāmsalā (IH XXVI 2).
 
[72] Līdz ar kristīgās ticības pieņemšanu Austrumbaltijas tautām klāt nāca jaunas nodevas. Jau 1188.gadā pāvesta vēstījumā Brēmenes arhibīskapam tika paredzēta desmitās tiesas ievākšana no jaunkristītajiem (UB I, Nr. 10).
 
[73] Kā zināms, 12.gs. beigās un 13.gs. sākumā vietējie iedzīvotāji dažas pilis cēluši kā vāciešu partneri (IH I 6, 7), bet 13.gs. otrās puses krustnešu līgumos ar kuršiem un zemgaļiem paredzētas piļu celšanas klaušas (UB I, Nr. 459, 488).
 
[74] Vendu Barvins (Barwîn von Wentlande) – Heinrihs Borevīns (IH XXII, 1), obodrītu firsta Pribislava dēls (vēstures avotos par viņu ziņas 1179–1227), kas pēc kristīšanas ieguvis vārdu Heinrihs. Kā dāņu karaļa vasalis Borevīns pārvaldīja Mēklenburgu (Transehe 1960, 40, 41). Par Ventlandi šai laikā sauca rietumslāvu venedu (obodrītu, ļutiču, pomorjanu u.c.) zemes Baltijas jūras dienvidu piekrastē. Laikā no 12.gs. līdz 17.gs. šie rietumslāvi kolonizācijas rezultātā tika pārvācoti.
 
[75] Serve (Swurben; ig. Sõrve) ir pussala Sāmsalas dienvidos, iepretī Kolkasragam. Daži pētnieki (Pabst 1867, 206; Kleis, Tarvel 1982, 163) uzskata, ka te atradusies t.s. jaunā osta, kas Indriķa hronikā minēta 1215.gadā (IH XIX, 5).
 
[76] Nav skaidrības par te oriģinālā minēto Ôsterhap. Tas saprasts gan kā Austrumu līcis (Austrumlīcis), t.i., jūras šaurums starp Kurzemi un Sāmsalu (Meyer 1876, 349), gan kā Austrumu zemesrags (Smith, Urban 1977, 21), acīmredzot ar to domājot Kolkasragu.
 
[77] Pērkons (Perkune; liet. Perkūnas) – viena no visspilgtākajām indoeiropiešu cilmes baltu mitoloģiskajām dievībām. Pērkons personificē fizisku spēku, taisnīgumu, spēju attīrīt no ļauniem gariem (Biezais 1972, 92–179; Gimbutiene 1994, 194). Par Pērkona simboliem šai laikā uzlūkojami akmens vai īpaši veidoti raga cirvji.
 
[78] Mona (Mône; ig. Muhu) – Muhu sala starp Igaunijas cietzemi un Sāmsalu.
 
[79] Normgunde, Normegunde, Nurmegunde (Normegunde) – zeme Igaunijas vidusdaļā, dienvidaustrumos no Jervas.
 
[80] Sk. 55.piezīmi. (Vilande (Velîn, Fellin; ig. Viljandi) bija svarīgākais nocietinājums Sakalas zemē (Sackellant, Sackele; novads Igaunijas dienvidrietumos). Pēc Indriķa hronikas (XIV 11), krustneši Vilandes pili ieņēmuši 1211.gada martā. Ordenis tur 1224.gadā uzcēla savu pili, kas kļuva par svarīgu komturijas centru (Löwis of Menar 1922, 57).
 
[81] Tā kā lietuvju karaspēka atpakaļceļš no igauņu zemēm gāja caur Sakalu taisni Remines–Lielvārdes virzienā, tad tie leti, kuru teritorijas skāra postījumi, varēja būt Tālavas rietumu novadu iedzīvotāji. To apstiprina arī šai 1218./1219.gada ziemā (Bauer 1939, 308) notikušās lietuvju karaspēka pārvietošanās shematiskais attēlojums kādā F. Benninghofena darbā (Benninghoven 1990, 153).
 
[82] Remines (Remyn) pils un reminieši minēti arī citos 13.gs. rakstītajos avotos (UB I, Nr. 18, 198, 282; IH 1993, X 14; 368). Spriežot pēc tiem, Reminei vajadzējis atrasties lībiešu teritorijā starp Lielvārdi, Sidgundu un Aizkraukli. Visticamāk, ka pils bijusi Plāteres vai Vecužānu pilskalnā.
 
[83] Arhoeloģiskajos izrakumos (Zariņa 1983) noskaidrots, ka vācu sākotnējie nocietinājumi Lielvārdē (Lenewarte) 13.gs. atradušies Dievukalnā, ko no lībiešu pilskalna šķir Daugavā ieplūstošās Rumbiņas grava. Šīs krustnešu nocietinājumu mūra sienas senā vietējo iedzīvotāju pilskalnā, pēc tam kulta kalnā, sargājušas vācu pagaidu mītni, līdz tiek uzcelta bīskapa pils (IH V, 1; 354).
 
[84] Luprehts (Lupprecht) – Aizkraukles pils pārvaldnieks vai fogts (sk. 154. piezīmi) ap 1218.gadu (Benninghoven 1965, 434).
 
[85] Lietuvju pašnāvība cerībā ātrāk viņsaulē tikties ar tuviniekiem minēta arī Indriķa hronikā (IX 5).
 
[86] Inciems (Ymmenkulle; Ymmeculle – IH XXII 4; 401) atrodas Rīgas rajonā uz ziemeļiem no Turaidas.
 
[87] Ogenhûsen kā vietvārds ir neskaidrs, tāpēc daļa autoru to atstājusi bez skaidrojuma, netulkotu (Meyer 1848, 352; Meyer 1876, 349; Smith, Urban 1977, 23; Jaunzeme 1978), citi tulko kā Ogre (Siliņš 1893, 128; Klaustiņš, Saiva 1936, 41). Kādā ordeņa hronikā Ogenhûsen vietā esot rakstīts Kokenhusen, no kā varot secināt, ka kauja notikusi kaut kur starp Cēsīm un Koknesi (LRC 1857, 252).
 
[88] Grāfs no Arnšteinas (der grêve von Arnstein) ir identificējams ar dokumentos (UB I, Nr. 109) 1231.gadā minēto dižciltīgo vīru Albertu no Arnšteinas (Vācijas dienvidrietumos, 40 km uz ziemeļiem no Vircburgas). Alberts (par viņu ziņas 1200–1239) cēlies no plaši pazīstamas bagātas dzimtas, kurai bijusi ietekme ķeizara galmā (Transehe 1960, 70–72).
 
[89] Tīringa (Duringen) – Tīringene, vēsturisks novads Vācijas vidienē, Tīringenes Meža apvidū, ko agrajos viduslaikos apdzīvoja tīringi. 1130.gadā šai teritorijā izveidota Tīringenes landgrāfiste.
Frankzeme (Vranken, Vranken lant) ir Frankonija, vēsturisks novads Vācijā starp Reinas vidusteci un Mainas augšteci. Tās iedzīvotāji ir rietumģermāņu franku pēcteči, no kuriem daļa jau 1.g.t. vidū bija pārcēlusies uz tagadējo Franciju.
 
[90] Monas pils atradusies Linnuzes pilskalnā Muhu salā. Krustneši šo pili ieņēma 1227.gada februārī (IH 1993, XXX 4; 416).
 
[91] Viestards (Vesters) bija zemgaļu valdnieks, kura pārziņā atradās Zemgales rietumdaļa, ar sēdekli Tērvetes pilī. Indriķa hronikā (IH IX 2; X 10; XII 2) viņš saukts par augstdzimušu (maior natu), par zemgaļu karavadoni (dux Semigallorum) vai vadītāju (princeps), šeit – par ķēniņu (konic). Ar 1219.gadu Viestards aktīvi cīnās pret krustnešiem (IH XXIII 4). Te turpmāk aprakstītie notikumi norisinājušies ap 1228.–1230.gadu (Biļķins 1953).
 
[92] Raksturodams zemgaļu “viengabala bultas”, autors laikam gribējis teikt to, ka vietējo karotāju loka bultām ir viegls, šaurs dzelzs uzgalis, turpretī krustnešu stopa bultām uzgalis bija daudz masīvāks un smagāks.
 
[93] Markvards (Marquart; par viņu ziņas 1209–1234) – bruņinieks (1210), Aizkraukles pils pārvaldnieks (1211–1231), minēts arī kā Markvards no Burbahas (Burbach), kas ir apdzīvota vieta Vācijas rietumos, dažus kilometrus uz austrumiem no Marburgas. Markvards cēlies no sīkas vietējo dižciltīgo dzimtas. Piedalās kā liecinieks līgumu slēgšanā ar kuršiem 1230.–1231.gadā (UB I, Nr. 105). Tā kā pēc 30.gadu vidus viņa vārds vairs nav sastopams, tad jādomā, ka viņš kritis Saules kaujā 1236.gadā (Benninghoven 1965, 431; Fenske, Militzer 1993, 102, 103).
 
[94] Viestarda vadīto zemgaļu un Markvarda karaspēka sastapšanās notikusi zemgaļu atpūtas vietā netālu no kāda pilskalna, jo pēc cīņas Viestards rod patvērumu pilī. Tāpēc jādomā, ka zemgaļi atpūtušies kādā ciemā pils tuvumā.
 
[95] Atskaņu hronikas Heidelbergas kodeksā šajā vietā minēts vietvārds Alsen, turpretī Bergmaņa kodeksā te – tāpat kā divās citās vietās (3319. un 3325. r.) – ir Nalsen. Tādēļ jāsecina, ka hronista tēlojumā ir runa par vienu un to pašu novadu – Nalseni jeb Nalšas zemi, kur 1235.gadā vai 1236.gada sākumā notikusi minētā kauja, – un vārda Alsen parādīšanās šajā vietā uzlūkojama par Hronikas pārrakstītāja kļūdu.
Vēsturnieku vidū nav bijis vienprātības, kur Nalšas zeme īsti atradusies. Senāk uzskatīja, ka tā varētu būt bijusi Sēlpils apkārtne vai pat Altenes pils (LRC 1857, 254). Šāds uzskats noraidāms, jo runa ir par zemi, nevis pili. Nav pamata vārdu Nalsen attiecināt uz kādu vienu apdzīvotu vietu, piemēram, Naujališu (Siliņš 1893, 130; Klaustiņš, Saiva 1936, 45), kas, šķiet, ir jaunlaiku vietvārds. Kādā dokumentā Nalsene saukta par novadu (provincia) vai zemi (terra Nalsen), kas atrodoties Lietuvā. Pēc H. Lovmjaņska jau 30.gados izteiktajām domām (Lowmianski 1983, 311), Nalsene atradusies Aukštaitijā. Šim uzskatam pievienojušies arī citi pētnieki, kas analizējuši Hronikā minētās Nalsen iespējamo atrašanās vietu (Benninghoven 1965, 318–320) vai sprieduši par krievu hronikās minēto teritoriju Нальшенайская земля (Пашуто1959, 341).
Tagad ar Alsen un Nalsen saprot divus atšķirīgus Lietuvas novadus. Lietuviešu medievists E. Gudavičs savās kartēs par Lietuvas zemju konfederāciju 13.gs. 20.–50.gados Nalseni jeb Nalšu (liet. Nalšia) novieto ziemeļaustrumos, tagadējā Zarasu rajonā, bet Alšēnus (liet. Alšènai) dienvidaustrumos, Viļņas apvidū (Gudavičius 1989, 32, 96).
 
[96] Vācu ordenis izveidojās no Lībekas un Brēmenes tirgotāju 1189.gadā Jeruzalemē nodibinātā hospitāļa svētceļniekiem. Ordenis dibināts 1198.gadā Akonā (sk. 321. piez.), un 1199.gada 19. februārī pāvests Innocents III to apstiprināja ar nosaukumu “hospitale sancte Marie Theutonicorum Jerosolimitanum” jeb “der orden des Dûschen hûses” (Tumler 1948, 5–8; Šterns 1969, 22).
 
[97] Jau 30.gadu sākumā Vācu ordeņa pārstāvju vadībā bija notikušas sarunas par bruņinieku spēku apvienošanu. Šo procesu paātrināja Zobenbrāļu ordeņa sagrāve Saules kaujā 1236.gadā. Ordeņa paliekas 1237.gadā tika pievienotas Vācu ordenim; to akceptēja pāvests Gregors IX (UB I, Nr. 149). Tā radās Vācu ordeņa atzarojums Līvzemē, ko sauca par Livonijas ordeni.
 
[98] Hāzeldorfietis, dižciltīgs vīrs no Hāzeldorfas (von Haseldorf ein edil man) ir Dītrihs, kas cēlies no ievērojamas dzimtas Hāzeldorfā (Vācijas ziemeļos, Hamburgas tuvumā). Šīs dzimtas pārstāvji minēti 12.–13.gs. dokumentos un hronikās (Annales Stadenses 1859, 363). Dītrihs divdesmitajos un trīsdesmitajos gados minēts kā Brēmenes baznīcas ministeriāls. Kritis Saules kaujā (Transehe 1960, 78; Fenske, Militzer 1993, 294).
 
[99] Dannenbergietis, grāfs no Dannenbergas (von Dannenberg ein grêve), ir Heinrihs, kura dzimtā puse ir t.s. venedu zeme (Wentland). Dannenbergas grāfiste pletusies abpus Elbai, kuras pietekas Jēces krastā bijusi Dannenbergas pils. Heinrihs 20.–30.gados bijis Saksijas hercoga vasalis. Kritis Saules kaujā (Transehe 1960, 79, 80).
 
[100] Saule (Soule), kur notikusi viena no lielākajām 13.gs. kaujām Austrumbaltijā – Saules kauja –, nav precīzi lokalizējama. Ir divas plašāk pamatotas hipotēzes par iespējamo kaujas vietu: tā bijusi vai nu netālu no Šauļiem Lietuvā (Benninghoven 1965, 327–347; Gudavičius 1988, 64–72), vai pie Vecsaules Latvijā (Bielenstein 1892, 122; Stepiņš, 1986). Lietuvā pie Šauļiem ir Saules zeme (terra Sauleorum). Te iet sens ceļš no Žemaitijas Jonišķu–Jelgavas virzienā, un tas purvainā apvidū pie Jaunjūniem šķērso Mūšas upi, kur būtu varējusi notikt kauja. Savukārt uzskats par kaujas vietu pie Vecsaules (austrumos no Bauskas) balstās uz pieņēmumu, ka krustnešiem tolaik nebija nekādas vajadzības ielauzties Žemaitijā, turklāt Saules kaujas sakarā Žemaitija nav arī minēta. Tāpat pleskaviešiem (200 vīru) it kā nebūtu bijis intereses doties uz Žemaitiju, bet uz Aukštaitiju gan. Krustnešiem atgriežoties no Lietuvas, kauja varējusi notikt Vecsaules tuvumā ar zemgaļu piedalīšanos lietuvju pusē. Par kauju šeit liecinot arheoloģiskie atradumi. Pretrunu šajā hipotēzē rada tas, ka, spriežot pēc dokumentiem, Saules zeme atradusies pie zemgaļu dienvidu robežas (UB I, Nr. 265). Nav arī pierādīts, ka vietvārdam Saule austrumos no Bauskas būtu sena cilme.
Ir aprēķināts, ka Saules kaujā krustnešu pusē cīnījies ap 3000 (vācieši, leti, līvi, igauņi, pleskavieši), bet lietuvju pusē – ap 4000–5000 vīru (Benninghoven 1965, 327–347). Rakstītie avoti (Wartberge 1863, 33; Annales Stadenses 1859, 363; UB I, Nr. 149; Новг. I, 74) liecina, ka šī kauja notikusi 1236.gada 22. septembrī, Sv. Maurīcija dienā, un tajā iznīcināts ordeņa vadības kodols (kritis mestrs un 48 bruņinieki), krustnešu karaspēka vadoņi, Hāzeldorfas Dītrihs un Dannenbergas Heinrihs, bet no pārējiem karotājiem atgriezies tikai katrs desmitais. Pēc lietuvju vadoņa Vīkinta (Midauga tēvocis) lieliski izstrādāta plāna krustneši karaspēku ielenca purvainā apvidū, kur smagi bruņotie jātnieki iestiga un nevarēja cīnīties jāšus. Sakautie krustneši bēga uz Rīgu caur Zemgali, bet tur viņus vajāja un iznīcināja zemgaļi.
 
[101] Te domāti t.s. aizcirtumi – uz ceļa sagāzti koki, kas traucēja pārvietošanos.
 
[102] Prātīgs vīrs no Zalcas (wîser mann von Salzâch) ir Vācu ordeņa lielmestrs (1209-1239) Hermanis no Zalcas (Hermann von Salza), cēlies no Tīringenes ministeriāliem. Lielmestrs, kam bija piešķirts Svētās Romas impērijas firsta tituls, skaitījās ordeņa augstākais pavēlnieks militāros, civilos un jurisdikcijas jautājumos. Zalcas Hermanis kopš 1218.gada piedalījies vairākos krusta karos Tuvajos Austrumos. Viņa laikā ķeizars Frīdrihs II (1194–1250) ar “Rimini Zelta bullu” (1226) apstiprināja Vācu ordeņa tiesības uz Kulmas zemi un citiem īpašumiem, ko tas iekaros Prūsijā. Zalcas Hermaņa laikā notika Dobrinas (1235) un Zobenbrāļu (1237) ordeņu inkorporācija Vācu ordenī (Kluger 1987, 7–20; Bookmann 1989, 33–38).
 
[103] Viduslaikos kapituls bija garīgo korporāciju balsstiesīgo locekļu sanāksme. Vācu ordenī lielkapituls (ģenerālkapituls) sastāvēja no pieciem tā sauktajiem lielajiem ordeņa pavēlniekiem (Grossgebietiger), kuri vēlēja lielmestru. Zemesmestra statusam atbilstošo Livonijas mestru vēlēja saskaņā ar lielkapitula un lielmestra gribu (Dragendorff 1894, 28).
 
[104] Komturi (kummentûre; lat. praeceptores, commendatores) bija pils konventa pavēlnieki un pils pārvaldnieki. Vienā konventā vajadzēja būt 13 brāļiem bruņiniekiem, taču praksē tas bieži vien netika ievērots. Pastāvēja dažādi konventi, lielākoties ar nepilnu skaitu brāļu, ja ordeņa pilij bija mazāka nozīme.
 
[105] Hermanis Balke (Herman Balke; Balc, Balck) – Prūsijas mestrs (1230–1239), 1237.gadā vienlaicīgi arī Livonijas mestrs. Domājams, ka Hermanis Balke cēlies no Vācijas vidienes, bet tuvāka dzimšanas vieta nav zināma (Fenske, Militzer 1993, 97).
 
[106] Vācu ordeņa brāļi bija tērpti baltā apmetnī ar melnu krustu atšķirībā no zobenbrāļiem, kuriem bija balts apmetnis ar sarkanu zobenu uz kreisā pleca (Schwaiger 1993, 149, 410).

Reklāma