Atmiņu stāstījumi par Jaunpiebalgas dzelzceļa tilta vēsturi

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 04.05.2020

Jaunpiebalgas dzelzceļa tilts. 1930. gadi.
Jaunpiebalgas dzelzceļa tilts. 1930. gadi.

Dzelzceļa būve. Maija Pikure

Dzelzceļa līnija Rīga–Gulbene sākta būvēt 1.pasaules kara laikā 1915. gadā. Cilvēki brīnījušies, kāpēc tik labu ceļu izbojā, ierokot koka bluķus – gulšņus.

Dzelzceļu cēluši karagūstekņi – austrieši, kas dzīvojuši netālu no kapsētas mežā. Iepretī vietai, kur dzelzceļa stiga ar dziļu ierakumu šķērso pauguru, vēl pēc  Otrā pasaules kara varēja saskatīt lielu zemnīcu paliekas. Tur karagūstekņi dzīvojuši.

Būvējot dzelzceļu, atklāti senkapi. Kara apstākļos neviens par tiem nerūpējās, bet vēlāk tika vairākkārt izdarīti izrakumi, atrastas vērtīgas liecības. Jauno staciju Jaunpiebalgā nosauca par Gauju.

Atmiņu pieraksts glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā. Iegūts ap 1995.g.

Par Jaunpiebalgas dzelzceļa tiltu vēsturi. Hermanis Pakulis

Pirmais tilts

1917.gada pavasarī sāka būvēt dzelzceļa tiltu pāri Gaujai. Šajā laikā  mūsu ģimene rentēja “Kalna Strupiņu” mājas kilometra attālumā no ceļamā tilta. Biju pirmsskolas vecumā, kad tēvs mani aizveda uz būvlaukumu un pastāstīja, kas tur notiek. Pāri šim tiltam braukšot “suta kumeļš”. Turpmāk ar vecāku atļauju apmeklēju būvlaukumu, vēroju, kā apstrādā baļķus, kā dzen pāļus un veido konstrukcijas. Pamazām man ar tilta celtniekiem nodibinājās draudzība un manī veidojās doma, ka arī es kādreiz būšu šāds celtnieks. Tas tiešām sāka arī vēlāk piepildīties, diemžēl no manis neatkarīgu apstākļu dēļ tikai daļēji.

Celtniecības speciālos materiālus pieveda pa gatavo ceļa posmu no Gulbenes.

1917. gada pavasarī Rīgu okupēja ķeizariskās Vācijas karaspēks un dzinās pakaļ bēgošajai krievu armijai. 

Tas varēja būt septembra beigās vai oktobra sākumā, kad stacijas pusē atskanēja spēcīgi sprādzieni un pacēlās dūmu stabs. Dega tilts… Krievi, gatavojoties atkāpties, uzspridzināja arī stacijas sliežu ceļu. Kā tas juku laikos parasts, izlaupīja pamestās armijas apgādes noliktavas. Pēc dažiem mēnešiem sākās vācu pirmā okupācija.

Otrais tilts

Vācu okupācijas apstākļos pagāja ziema. Klaušinieki atkal zāģēja baļķus, pajūdznieki garās rindās tos pieveda. No Gulbenes puses veda man toreiz nepazīstamas konstrukcijas. Atkal dzina pāļus, būvēja sastatnes, montēja tiltu. Bija 1918.gada oktobra vidus, jau vēss laiks. “Pēcpusdienā notikšot tilta atklāšana, pāri tam braukšot suta kumeļš”, iesim arī mēs paskatīties”, teica mans tēvs.

Mēs pievienojāmies plašai skatītāju saimei, kura bija izvietojusies uz kājnieku tilta augšpusē, kā arī uz krasta.

Visi saspringti gaidīja svarīgo brīdi. “Brauc jau”, atskanēja balss. Sprauslodams un tuk-tuk rūkdams tuvojās “sutas kumeļš” - lokomotīve ar tenderu. Pie pārbrauktuves tā apstājās un kāds vīrs no tās nokāpa. 

Lokomotīve lēnām tuvojās tiltam. Būvdarbu inženieris stāvēja uz kāpnītēm ārpusē, turēdamies margās. Savāds satraukums pārņēma skatītājus. Lēnām, it kā baidīdamies, lokomotīve turpināja ceļu. Tilta vidū tā apstājās. Uzsākot braucienu, kā vertikāla zibens šautra pāršķēla pilnsieniņu kopnes. Ar dobju troksni Gaujas gultnē iegāzās lokomotīve ar tenderu. No lokomotīves katla sāka izplūst tvaiks. “Sprāgs, sprāgs!” atskanēja balsis.

1918.g. oktobrī ielūzušais Jaunpiebalgas dzelzceļa tilts un avarējusī lokomotīve.

Skatītājos izcēlās panika, sievietes un bērni raudāja. Notikuma vieta ietinās izplūstošā tvaika necaurredzamā miglā, tamdēļ nekādu palīdzību cietušajiem nevarēja sniegt. Iestājās tumsa. Sērīgā noskaņojumā skatītāji izklīda.
Šajā nelaimē bojā gāja celtniecības inženieris, mašīnists, viņa palīgs, kurinātājs un ģeodēzists, kurš stāvēja tilta apakšā un mērīja konstrukciju izlieci. Nākamajā dienā ar lielām grūtībām nelaimīgos izvilka no lūžņiem un apbedīja kopējā kapā turpat, Gaujas labā krasta priedulājā. 

Nelaimes cēlonis – mitruma neaizsargātas, ilgi glabātas, satrupējušas, krusteniski liktu dēļu pilnsieniņu kopnes, ņemtas no cara armijas materiālu bāzes. Šādas kopnes konstruējis un patentējis krievu inženieris K. E. Lembke, un tās ražotas sapieriem.

Vīrs, kurš pie pārbrauktuves nokāpa no lokomotīves, bija stacijas priekšnieks Mārtiņš Johansons (1882.13.11.–1952.06.05.) Kad lokomotīve tuvojās pārbrauktuvei, sargs to apturējis un ziņojis Johansonam: “Jūs steidzīgi izsauc pa telefonu no Gulbenes.” Johansons nokāpis no lokomotīves, un tā turpinājusi liktenīgo braucienu. Kā raksturot šo goda vīru? Sirsnīgs, patiess, neliekuļots, bez naidniekiem. Viņu izglāba Dieva žēlastība.

Pienāca 1919. gads. No Krievijas vēlās lielinieki, sākās sarkanais terors. Saimnieki ar zirgiem glābās Velna purvā un citur mežos, kuru takas tikai viņiem bija zināmas. Sākās Latvijas atbrīvošanas karš. Sarkanos padzina, tauta uzelpoja.

Trešais tilts

Sākās trešā tilta būve pēc pirmā tilta projekta. Atkal zāģēja un veda baļķus, dzina pāļus…Tilta būvdarbi veicās raiti, tikai ganu gaitas traucēja man to bieži apmeklēt. Bez starpgadījumiem tiltu atklāja 1920. gadā. Mūsu ģimene atstāja “Kalna Strupiņu” mājas un pārcēlās uz muižas centru, kur manam brālim Kārlim kā Latvijas atbrīvošanas kara dalībniekam piešķīra zemi, un mēs cēlām māju. Diemžēl tiltu apmeklēt man vairs neizdevās. 
Pēc trešā tilta būvdarbiem sākās stacijas straujš uzplaukums. Uzcēla jaunu, arhitektoniski izskatīgu stacijas ēku, ko nosauca par Piebalgu. Saņemto un nosūtāmo preču novietošanai uzcēla noliktavas, paplašināja sliežu ceļu. Diennaktī ar Rīgu apgrozījās 3 pāri pasažieru vilcienu. Veikaliem no Rīgas pieveda preces, saimniecībām – minerālmēslus un spēkbarību, savukārt uz Rīgu ripoja ledus vagoni ar piena produktiem. Bekona eksports regulāri pieņēma cūkas, sūtīja labību. Plašais stacijas laukums pildījās ar baļķu grēdām, arī ar gataviem kokmateriāliem ogļrūpniecībai (stutmalku). Ap simts krāvēju pildīja platformas ar kokmateriāliem, to darīja ne jau ar tagadējo tehniku, bet praktiski ar rokām. Tie nebija nekādi vārgulīši, bet smagā darbā rūdīti vīri. Nelielo stacijas kolektīvu vadīja Mārtiņš Johansons. Arvien laipni un izpalīdzīgi bija operators Zilgalvis, kasieris Duksis, sakarnieks Zariņš. Duksis kundze vadīja “LETA” kiosku, kurā tirgoja laikrakstus, žurnālus un grāmatas. Visu nakti stacijā kūsāja dzīva rosība.

Interesants notikums stacijas vēsturē bija 1926. gada 23. oktobrī, kad, kārtējam pasažieru vilcienam piekabināts, stacijā iebrauca Valsts prezidenta salonvagons. Valsts prezidents Jānis Čakste ar kundzi ieradās bez apsardzības, lai piedalītos Dziedāšanas biedrības nama atklāšanā Abrupē. Stacijā augstos viesus sagaidīja pagasta vecākais Jānis Jēps - Baldzēns, bet uz svinību vietu viņus aizveda centīgais jaunsaimnieks Jānis Sproga savā līnijdroškā. Ar citiem pajūgiem aizveda pavadoņus, viesus un žurnālistus.

Ceturtais tilts

Dzelzceļa virsvalde vadījās no koncepcijas, ka dzelzceļa tiltiem jābūt metāla vai dzelzsbetona. To veidoja dzelzs konstrukcijā ar apakšējo brauktuvi. Krasta balsti veidoti no piecirstiem laukakmeņiem. Būvēts trīsdesmitajos gados. Kā jau iepriekš teikts, šo metāla skaistuli lūžņos pārvērta 1944. gada rudenī uz neatgriešanos bēgošie vācu okupanti.

Piektais tilts

1944. gadā sarkanarmija, atjaunodama uzarto sliežu ceļu, pa pēdām sekoja bēgošajai vācu armijai. Sapieri montēja gatavas koka kopnes pāri Gaujai un atjaunoja dzelzceļa satiksmi ar Rīgu galvenokārt militāram un saimnieciskam transportam. Pasažieru vilciena satiksme ar Rīgu notika ik pārdienas.

Sestais tilts

Sapieru celtais koka tilts, kalpodams arī vēl pēc kara, savu uzdevumu bija izpildījis. Tamdēļ Baltijas dzelzceļa pārvalde nolēma uzbūvēt dzelzs tiltu pēc iepriekšēja projekta (kā ceturtais tilts). Lai nepārtrauktu tik svarīgo dzelzceļa satiksmi, mainīja ceļa trasi, ierīkojot tilta augšpusē jaunu uzbērumu un sliežu ceļu. Tilts celts 50.gadu vidū. 

Pēckara gadi. Visā stacijas apkārtnē gruvešu kaudzes. Plašo sliežu ceļu nojauca, palika tikai divi sliežu ceļi. 50.gadu sākumā patērētāju biedrība uzcēla ietilpīgu noliktavu, tas viesa cerību, ka atjaunosies senā godība, bet celtne stāv tukša. Spriež pat, ka dzelzceļa līnija kā nerentabla slēdzama. Tad dzīvosim kā viduslaikos.

Sestais un pēdējais tilts...

Jāatzīst, ka ceturtā tilta laikā tika pārvadāts visvairāk ražojumu – baļķi, zāģmateriāli, ledus vagoni ar sviesta muciņām un siera kastēm, vagoni ar cūkām, teļiem, aitām, vagoni ar graudiem, kartupeļiem, malku… Visu saražoto sūtīja uz Rīgu, pēc tam tālāk uz Rietumiem. Jaunpiebaldzēnu ražotais sviests bija iecienīts Anglijā. 

2000. gads pienāk ar dzelzceļa satiksmes Rīga–Pitalova likvidēšanu. Nedzīvojam kā viduslaikos, bet studenti uz Rīgu brauc ar autobusiem, kravu pārvadājumi redzami ikdienā ar milzīgajām fūrēm, kas bojā ceļu segumus. Nav arī valstsvīru solīto uzlabojumu satiksmē Jaunpiebalga - Rīga- Jaunpiebalga, jo varas mainījušās un nākamie par iepriekšējo solījumiem neatbild.  Daudzu ekonomisko apsvērumu dēļ cilvēku paliek mazāk, bet ir vēl, kas brauc uz Rīgu mācīties, strādāt. Viss. Te jāliek daudzpunkte…

Atmiņu pieraksts glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā. Iegūts ap 1995.g.

Iezīmes

Tematiskie rādītāji: 
Tautsaimniecība
Pagasts: 
Jaunpiebalgas pagasts
Avoti: 
Atmiņu stāstījumi

Reklāma