Būsim stipri. (Ievadam.)

[3.lpp.] Gadu simteņus ilgi latvju tauta nevarēja ne tikai pati spriest, bet pat līdzrunāt pie sava likteņa un sava nacionālā kulta izveidošanas. Gadus sešdesmit atpakaļ viņa ieguva iespēju izteikties par saviem centieniem, bet izteikties ne visai atklāti un bez kaut kāda noteicoša iespaida. Noteicošas tiesības par savu likteni latvju tauta ieguva tikai tagad, kad visas Eiropas tautas pārdzīvo savas kulturas krīzi. Kā noritēs šī krīze, vēl nemaz nav iespējams paredzēt, tāpat kā nav arī vēl iespējams atrast visus iemeslus, kuŗi šo krīzi izsauca. Eiropas tautu kulturas krīze nenāca tomēr nejauši, jo bija pravieši, kuŗi paredzēja viņu jau pirms dažiem desmitiem gadu, bet šie pravieši nebij spējīgi atrast līdzekļus, kuŗi varētu novērst neizbēgami tuvojošos katastrofu. Krievu filozofi — V. Solovjovs, Dostojevskis, Merežkovskis tēloja 1917. un turpmāko gadu notikumus jau 20 līdz 50 gadus atpakaļ ar tādu skaidrību, itkā redzēja tuvojošās katastrofas iemeslus tanī bezdibenā, kuŗš atradās starp Krievijas inteliģenci no vienas un viņas plašām tautas masām no otras puses. Morāles un prāta attīstības līmenis šajās divās pusēs bija tik dažāds, ka nebija iespējama ne mazākā saprašanās. Šī parādība nebija tīpiska tikai Krievijā vien, viņa vēl tagad apdraud daudzas citas Eiropas tautas, un šī parādība nav vienīgais kultūras krīzes iemesls. Ir uzstādītas daudz un dažādas slimības diagnozes un ieteiktas arī dažādas receptes: dažas no pēdējām jau izmēģinātas, gan mazumā, gan vairumā [4.lpp.], bet viņas nav devušas kaut cik pozitīvus rezultātus.

No uzstādītām krīzes diagnozēm tomēr visvairāk vērības pelna tā, ka Eiropas tautas, vismaz pēdējā gadu simtenī, ir zaudējušas līdzsvaru savā prāta, miesas un dvēseles izkopšanā. Cilvēka dvēsele ir atstāta novārtā, un caur to morāles līmenis Eiropas tautās ne tikai nav pacēlies, bet kritis zemāki nekā tas bija simts gadus atpakaļ. Jādomā, ka Eiropas tautām būs jāņem priekšzīme no Indijas ciltīm un tautām, kuŗas jau sen atzinušas, ka morāles līmeņa uzturēšana un pacelšana ir galvenais un noteicošais faktors kolektīva organisma labklājībā. Noteikti var apgalvot, ka iznīcinot tautas morāli, tiek iznīcināta pate tauta. Eiropas kultūra lepojas ar saviem zinātnes un technikas sasniegumiem, bet indietis, redzēdams mūsu gaisa un zemūdens mašīnas, bezdrāts telefonus un kinoaparātus, apbrīno ne jau viņus, bet to, kādēļ mēs pēc visa tā dzenamies, jo viss tas cilvēku nedara laimīgāku. Taisni otrādi — visas šīs ērtības veicina fizisko un morālo gļēvulību, bet vājums un nespēks nav taču laimes un labklājības ideāls. Lai cik arī neattīstītu cilvēks savu prātu, ja viņš tanī pašā laikā nejūtas spēcīgs fiziski un morāliski, tad viņš nevar būt laimīgs.

Izejot patstāvīgā valsts dzīvē, mums tādēļ vispirms jānoskaidro mērķis, kurp iesim un pa kādu ceļu iesim, ņemot vērā, ka tautas laime jākaļ spēcīgām rokām, tīru sirdi un skaidru, gaišu prātu, jo tikai tad būsim stipri un atradīsim pareizos ceļus uz tautas labklājību.

Lai gan šinī grāmatiņā sakopotie raksti runā itkā par dažādām lietām, tomēr viņi apvienoti kopējā idejā — "būsim stipri".

[5.lpp.]