I. Maskavā, 1918.gada februārī

Visi tie notikumi, kuri 1918.gada otrā pusē norisinājās Pievolgas apgabalā, bet 1919.gadā Urālos un Sibīrijā, un kuri beidzās ar vēl nekad nepieredzētu Sibīrijas armijas katastrofu, ir pārāk komplicēti un pārāk sarežģīti, lai jau tagad mēs spētu tos vispusīgi apsvērt un novērtēt. Daudzi šā pilsoņu kara ievērojamākie līdzdalībnieki ir krituši kaujās, daudzi no dzīvajiem nevēlēsies runāt taisnību par savu pagājušo darbību, daudzas atsperes, kas vadīja visu šo kustību zināmā virzienā, paliks uz visiem laikiem noslēptas dažādu diplomātu kabinetu paslēptuvēs, tā ka šī laikmeta vēsturniekam, pie vislabākās gribas būs grūti savākt pietiekošu daudzumu vajadzīgā materiāla sava darba sekmīgai veikšanai.

1918.-1919.gados man daudz reizes bija izdevība atrasties dažādo karojošo grupu centru un vadoņu tuvumā, piedalīties personīgi organizācijās, kara gājienos un cīņās, un sastapties ar daždažādu uzskatu un partiju vadošām un noteicošām personām, - lūk, tāpēc es uzskatu par savu pienākumu uzrakstīt savas atmiņas par šo briesmīgo laikmetu, jo esmu pārliecināts, ka viss tas noderēs nākotnes vēsturniekam. Piebilstu, [3.lpp.] ka es neņemos dot vispusīgus dažādu notikumu pārskatus un izsmeļošus tā laika notikumu aprakstus, bet varu vienīgi atstāstīt savus personīgus iespaidus par visu pārdzīvoto.

Iesākšu ar 1918.gada janvāri.

1918.gada janvāra beigās es no Pēterpils iebraucu Maskavā ar nelielu virsnieku grupu, kura, manim līdz piedaloties, bija savākta Pēterpilī, aktīvi aizstāvēt satversmes sapulci. 13.decembrī 1917.g. šai nolūkā Pēterpilī bija sapulcējušies jau ap 120 bij. latviešu strēlnieku pulku virsnieku, kuriem vajadzēja iestāties par nodaļu un kvartu pavēlniekiem tajos Pēterpils pulkos, kas bija apsolījušies aizstāvēt satversmes sapulci. Bet, kā tas jau vispāri zināms, pašā beidzamā momentā šie pulki atteicās no sava iepriekš dotā solījuma, un mums nekas cits neatlikās, kā atvaļināt un pavisam atlaist visus sapulcētos virsniekus, jo galīgi trūka līdzekļu viņu uzturai. Ar lielām pūlēm T.I.Čaikovskim, kurš subsidēja mūs Pēterpilī, izdevās savākt nelielu sumu ceļa naudas, lai varētu izbraukt no badā mirstošās Pēterpils. Lielākā daļa no izbraukušiem virsniekiem izklīda, maza daļiņa aizbrauca uz Donu, otra uz Ukrainu, bet daži nobrauca manim līdz uz Maskavu.

Es Maskavā iebraucu bez noteikta mērķa un, patiesību sakot, biju nolēmis braukt pie savas ģimenes uz Sizraņu. Maskavā apstājos tikai tamdēļ, lai apmeklētu pulkvedi Fridrihu Briedi, bijušo 1. [4.lpp.] latviešu strēlnieku pulka pavēlnieku  un lai no viņa ievāktu sīkākas ziņas par stāvokli Maskavā un arī par viņa un viņa biedru nodomiem, jo man bija zināms, ka  viņš bija Maskavā savācis ap 40 sava pulka virsnieku. Pulkvedis Briedis cerēja, ka Maskavā izdosies noformēt stipru virsnieku organizāciju, kura spētu iztīrīt sirmo galvas pilsētu no lieliniekiem un sniegt roku ģenerālim Aleksejevam. Iepazinies ar viņa nolūkiem, arī es nolēmu palikt Maskavā, lai strādātu kopīgi ar viņu.

Līdz tam laikam (februāra sākumam) pulkvedim Briedim bija jau izdevies atrast Maskavā kādas 12 dažādas virsnieku organizācijas, no kurām lielākā daļa bija tikko sākusi organizēties. Mūsu nodoms bija jo cieši saistīties ar stiprākām no šīm organizācijām, vai pat ieiet kādā no viņām kā atsevišķai grupai un pielikt visus spēkus, lai apvienotu dažādās organizācijas, nodibinot kopīgu centru, un izstrādātu kopīgu rīcības plānu. Šai nolūkā mēs nogājām pie Maskavas zvērinātā advokāta K., pazīstama kadetu darbinieka, kuram ģenerālis Aleksejevs bija uzticējis savu priekšstāvniecību Maskavā. 

Bet pirms es turpinu, man jāsaka daži vārdi par to, kādā stāvoklī atrodās mūsu latviešu grupa, kura jau ap februāra vidu bija pieaugusi līdz 60 virsniekiem. Līdzekļu mums nebija nekādu. Labi, ka viena daļa virsnieku varēja atrast Maskavā radus vai tuvus paziņas, pie kuriem varēja dabūt dzīvokli un daži pat uzturu. Dažiem izdevās [5.lpp.] iestāties kādās mazākās vietās, visvairāk māju apsardzības dienestā, kur tiem bija jādežurē un bieži vien jāuzņemas pat durvju sargu pienākumi, saņemot par to kā atlīdzību mazu istabiņu, dažreiz pat uzturu, un tikai retos gadījumos arī niecīgu atalgojumu. Lielākā daļa tomēr bija bez nodarbošanās, tāpēc bija spiesta ierīkoties pa 4-5 vienā mazā istabelē, nopelnot sevim uzturu bieži vien ar vissmagāko darbu, ko gadījās atrast. Atceros, piemēram, ka marta mēnesī, viena no šādām grupām, apmēram 10 cilvēku liela, strādāja vairāk kā 8 nedēļas pie akmeņogļu izlādēšanas no vagoniem. Strādājot uz akorda, katrs varēja izpelnīt ap 30 rubļi dienā, kas tanīs laikos bija laba peļņa. Tomēr palikt uz priekšu tādā stāvoklī bija ļoti grūti, un tāpēc sākās jau šo grupu izklīšana, jo katru, kam izdevās atrast kaut cik piemērotu nodarbošanos Maskavā vai ārpus Maskavas, vajadzēja skaitīt par organizācijai pazudušu. Tāpēc mūsu lielākās rūpes bija atrast līdzekļus, lai varētu nostiprināt organizāciju, un tāpēc tad arī tiem jautājumiem, kuru noskaidrošanai mēs griezāmies pie zv. advokāta K., kā dominējošais pievienojās jautājums par līdzekļiem.

Pirmo reiz tiekoties ar K., mēs neko neieguvām. Viņš piekrita mūsu projektam par  apvienošanos ar citām organizācijām un apsolijās rūpēties lai varētu sasaukt organizāciju priekšstāvju sēdi. Bet dabūt no viņa naudas līdzekļus nebija ko cerēt. Turklāt [6.lpp.] viņš apgalvoja, ka viņš esot vienīgais cilvēks Maskavā, kas varot apgādāt līdzekļus, bet viņš esot principā pret subsīdijas izsniegšanu, ievērojot daudzos piedzīvojumus. Viņš savā laikā esot izsniedzis vairāk kā 1000 dažādiem virsniekiem pabalstus aizbraukšanai uz Donas apgabalu pie ģenerāļa Aleksejeva, bet no visiem tiem no Maskavas izbraukuši ne vairāk par 100. Pārējie, dabūjuši iespēju atkal kādu laiku uzturēties Maskavā, palikuši tur pilnīgi mierīgi dzīvot vai aizbraukuši uz citurieni. Tāpēc K. tagad uz Donas apgabalu izbraucošiem virsniekiem izsniedza tikai dzelzceļu biļetes. Finansēt Maskavas organizācijas K. skaitīja par iespējamu tikai tai gadijienā, ja varēšot nodibināt tik lielas organizācijas, kas būtu spējīgas ieņemt Maskavu un atsvabināt to no lielinieku jūga. Nākošā nedēļā mēs noturējām konspiratīvos dzīvokļos 2 vai 3 sapulces, kurās piedalījās dažādu organizētu grupu priekšstāvji. Vienu no šīm organizācijām atklāju personīgi es, satikdams uz ielas kādu savu veco paziņu pilkvedi L. Noturētu sapulču nolūks bija noskaidrot jau organizējušos spēku daudzumu, dibināt centrālo štābu, noskaidrot, cik lielus spēkus var cerēt noorganizēt nākošā mēneša laikā, un pēc tam, ja izrādīsies, ka savākto spēku ir pilnīgi pietiekoši - Maskavas ieņemšanas plāna izstrādāšana un priekšdarbu sagatavošana. Skaitot organizāciju priekšstāvju iesniegtos skaitļus, dabūja pilnīgi apmierinošus rezultātus, jo sanāca [7.lpp.] jau gandrīz pietiekošs skaits, lai varētu uzsākt apvērsumu, jo lieliniekiem tobrīd bija pavisam niecīgi spēki Maskavā. Tikai radās šaubas, vai tiešām katra organizācija spēs sūtīt apvērsuma izvešanai visus tos ļaudis, kas bija uzņemti organizāciju sarakstos. Šaubas likās būt pamatotas, jo bija zināmi gadījumi, kur vienas un tās pašas personas skaitījās divu dažādu organizāciju sarakstos. Tāpēc nolēmām sīki pārbaudīt katras organizācijas locekļu skaitu. Pulkvedis L. ieteica kontroli izdarīt šādā, no viņa jau dzudzreiz izmēģinātā veidā: sapulcēt visu organizāciju locekļus pa daļām baznīcās dienas vai vakara dievkalpošanas laikā, pie tam katrs organizācijas loceklis piesprauž sevim kādu acīs nekrītošu atzīmi, piem. mazu drēbes lupatiņu pogu caurumā. Vienā, vairāk koncentrētākā grupā tika izlietots šis kontroles veids, bet citās vietās to atrada par nevēlamu, tāpēc nosprieda apstaigāt dzīvokļus, papriekš apmeklējot nodaļu un piecnieku priekšniekus, un pēc tam visus citus kareivjus.

Man bija jāpārbauda divas grupas, viena aiz Maskavas upes, otra Sarkano vārtu rajonā. Es ziedoju šim darbam vairākas dienas, bet rezultāti izrādījās ļoti bēdīgi. Vienā grupā, kurā uz papīra skaitījās 50-60 cilvēku, man izdevās atrast ar visu ļoti rūpīgo meklēšanu tikai 4; otrā grupā, kurā vajadzēja būt pāri par 100 locekļiem, es atradu tikai apmēram 20 un domāju, ka varētu atrast vēl 15 citus, kurus [8.lpp.] man neizdevās personīgi satikt, bet par kuru esamību varēju nešaubīties. Nākošā apvienoto organizāciju sēdē izrādījās, ka tādi pat rezultāti bija iegūti pārbaudot pārējās grupas. Mums par lielu brīnumu vislielākā un arī visuzticamākā izrādījās mūsu latviešu virsnieku grupa, kaut gan arī no viņas daži (6-8) jau bija aizbraukuši no Maskavas un apmetušies kādā muižā Maskavas tuvumā, bet divi bija aizbraukuši satiksmes organizēšanai un uzturēšanai. No krievu grupām, kā izņēmums, minamas divas nelielas karaspēka daļas, kas atradās lielinieku kalpībā, bet kurās lielākā puse bija jau organizēti cilvēki, bet pārējie bija ļaudis, kas ar politiku nekad nebija nodarbojušies un arī tagad neskaitijās pie lieliniekiem.

Tādi pārbaudīšanas rezultāti pilnīgi satrieca mūsu cerības, lai gan jāsaka, ka mēs galīgi vēl tās neatmetām. Reizē ar to pamazām atklājās arī citi apstākļi, kuri bija mums tikpat negaidīti, kā ļaužu skaita pārbaudīšanas iznākumi. Tā vienā no mūsu centrālā štāba sēdēm ieradās arī soc.-rev. kaujas organizācijas locekļi, kurus bija uzaicinājis kāds mūsu organizācijas loceklis. Abi atnākušie soc.-rev. bija virsnieki, - un tomēr - lielākā daļa no mūsu štāba locekļiem izturējās pret viņiem ļoti naidīgi, atļaudami gan nolasīt viņu referātu, bet pēc tam dodot tūliņ mājienu, ka viņi še ir lieki un tikai pēc viņu aiziešanas turpināja apspriest pārtraukto dienas kārtību. Kad es izteicu par to savu izbrīnēšanos, viens no [9.lpp.] mūsu štāba ievērojamākiem locekļiem atbildēja man ar jautājumu, vai arī mēs, latviešu grupa, nepiederot pie sociālistiem-revolucionāriem?

Līdz tam laikam man bija tā pārliecība, ka visi krievu tautas spēki var un viņiem arī ir jācīnas kopīgi pret vispārīgo ienaidnieku - vāciem un lieliniekiem, un ka tikai tā cīnoties varēsim gūt sekmes, un ka galīgā noteikšana atjaunotā Krievijā piederēs Satversmes Sapulcei, kurā, saprotams, ieies arī plašā soc.-rev. partija. Atstāstītais gadījiens tomēr lika mums saprast, ka ir vēl daudzi, kas kopīgu cīņu zem viena karoga ar soc.-rev. skaita par neiespējamu. Es vairākkārtīgi mēģināju noskaidrot šo jautājienu, bet atradu, ka par to neviens negrib runāt.

Tajā pat vai nākošajā sēdē mūs pārsteidza vēl kāds cits negaidīts apstāklis: Priļukovska organizācijas priekšstāvis (organizācija bija nosaukta sava priekšnieka uzvārdā) paziņoja mums, ka tikko atbraukusi no Berlīnes mūsu delegācija ar kādu no bij. cara laikmeta ministriem priekšgalā, kura noslēgusi ar Vāciju sekretu miera līgumu. Šā miera līguma noteikumi esot citi, nekā Brestes miera līgumā paredzētie, jo Brestes miera līgums tobrīd vēl ne bija galīgi parakstīts. Pēc jaunā miera līguma noteikumiem Vācijas ieņemtā Krievijas teritorijas daļa tiek nodota atpakaļ Krievijai, kura tai vietā noslēdz ar Vāciju uz 25 gadiem Krievijai ļoti neizdevīgu tirdzniecības līgumu, [10.lpp.] par to Vācija apsolas pēc kara beigām atjaunot Krievijā monarhiju. Citi sīkāki noteikumi nebija pagaidām zināmi, un man līdz šai dienai vēl nav izdevies noskaidrot, vai arī mūs vienkārši provocēja, kaut gan jāsaka, ka visi mūsu štāba ievērojamākie locekļi, to starpā arī priekšsēdētājs zvēr. advokāts K. uzņēma jauno paziņojumu par miera noslēgšanu kā faktu, par kuru tie nešaubās un tas viņiem jau sen zināms. Un lai gan pēdējo divu gadu laikā es ne no viena neesmu dzirdējis šo faktu apstiprinam, - es personīgi uzskatu to tāpat kā jau toreiz to uzskatīju, - par pilnīgi iespējamu lietu. Sevišķi ja ņem vērā kadetu partijas jau toreiz atklātu vācu orientāciju un tādu pat visu pa labi no kadetiem stāvošo partiju orientāciju. Turklāt vēl jāievēro, ko bija atklājis pulkvedis Briedis ar saviem izlūkiem un proti: visi Priļukovska organizācijas locekļi saņemot diezgan lielu atalgojumu (300-500 rubļ. mēnesī), tas viņiem tiekot izmaksāts no vācu avotiem.

Tā, pamazām noskaidrojot visus apstākļus, mēs redzējām, ka mēs esam nokļuvuši priekš mums pilnīgi neiespējamā stāvoklī, jo mūsu pārliecība bija tā, ka nevar būt runa ne par kādu miera nolīgumu ne Brestē, ne kur citur, pirms nav noslēgts miers Vakar-Eiropas frontē. Tāpat mēs skaitijām par neiespējamu miera līgumu ar lieliniekiem. Tāpēc es ar pulkvedi Briedi nospriedām turpmāk vairs neiet uz apvienotā centrālā štāba sēdēm, kaut gan paši nevarējām [11.lpp.] nekā cita atrast, ko lai turpmāk iesāktu, jo mūsu grupas eksistence atradās arvienu vēl tajā pat neapskaužamā stāvoklī, kā agrāk. Pa visu šo laiku pulkvedis Briedis no advokāta K. bija dabūjis mūsu grupas uzturam tikai 3000 rubļus. Mūsu pašu spēki bija pārāk niecīgi, lai mēs lūkotu kaut ko iesākt uz savu roku. Piedalīties kaut kādai partiju organizācijai, kura varēja mums sniegt līdzekļus, mēs nevēlējāmies, jo gribējām palikt, kā karaspēks, ārpus partijām. Atlikās tā tad tikai viens, ko mēs arī domājām izdarīt: likvidēt visas savas lietas un izklīst, kad piepeši radās jauna cerība turpināt iesākto darbu.