Ievads. Rīgas pilsētas pirmā hronika. Agris Dzenis

Helevega hronika [LVVA, 4038.f., 2.apr., 100.lieta] (Agra Dzeņa tulkojums un komentāri)

Hermaņa Helevega Rīgas pilsētas hronika ir pirmā zināmā pilsētas hronika Baltijā, kā arī vienīgais laikabiedra un aculiecinieka sarakstīts vēstošais vēstures avots par Livonijas vēsturi 15. gadsimtā – laiku, kad ar mainīgiem panākumiem turpinājās Vācu bruņinieku ordeņa Livonijas atzara un Rīgas arhibīskapu cīņa par virskundzību pār Rīgas pilsētu, kas bija aizsākusies 13.gs. beigās. Šajā cīņā tieši vai netieši iesaistījās daudzi valdnieki un politiskie veidojumi – Romas pāvests, Svētās Romas impērija, vācu zemes, Hanzas pilsētas, Zviedrija, Polija. Hronika liecina, ka Rīgas pilsēta šajās cīņās bija nevis pasīvs subjekts, bet saliedēta kopiena, kas apzinājās savas tiesības, un izmantoja savā rīcībā esošos militāros, materiālos un intelektuālos resursus, lai šīs tiesības aizstāvētu.

Senākās ziņas par ticamāko hronikas autoru Hermani Helevegu (Hermann Helewegh) atrodamas Rostokas universitātes matrikulā. Tajā ierakstīts, ka 1443. gadā līdz ar citiem studentiem uzņemts arī kāds rīdzinieks (Rigensem) Hermanis Vestfāls (Hermannum Westual). 1444.g. 8. aprīlī viņš samaksājis 12 šiliņus mācību naudas par pavasara semestri.[1] Iespējamā saikne ar Rīgas pilsētas sekretāru Hermani ir tikai studenta vārds. Pārliecinošus pierādījumus studenta H. Vestfāla saistībai ar vēlākajos dokumentos minēto Rīgas pilsētas amatpersonu H. Helevegu atrast nav izdevies.

Nākošais zināmais avots, kura informācija pieļauj par Rīgas pilsētas hronikas autoru uzskatīt H. Helevegu, ir ieraksts Rīgas pilsētas finanšu pārvaldes – ķemerejas kases grāmatā: “Anno 1456. 8 mk. 12 schill. geuen Hermanno dem scriuer vor dat bock der croneken der kerkholmschen degedinge tho schriuende (1456. gadā rakstvedim Hermanim samaksātas 8 mārkas un 12 šiliņi par Salaspils darījumu hronikas grāmatas sarakstīšanu).”[2] Ar Salaspils darījumiem acīmredzot domāts gan 1452.g. 30. novembrī Salaspilī slepus no Rīgas noslēgtais līgums par ordeņa un arhibīskapa dubulto kundzību pār pilsētu, gan līguma priekšvēsture – 1452.g. pavasarī pilsētai uzspiestais līgums, ar līgumiem saistītās pilsētas, zemeskungu un starpnieku sarunas, kā arī ordeņa, pilsētas un arhibīskapu konfliktu vēsture kopš to sākuma. Lielo pilsētu rakstveži bija ne tikai rakstu darbu veicēji, bet arī kancelejas vadītāji, kas veica dokumentu sagatavošanu, apstiprināšanu un tulkošanu. Tam bija nepieciešama juridiskā vai vismaz teoloģiskā izglītība, ko varēja iegūt Eiropas zemju augstskolās.

Sekojošās ziņas par H. Helevegu sniegtas pašā hronikā, kas rakstīta darbības vārdu trešajā personā, bez tiešām norādēm uz hronikas autorību. 1477.g. martā, kad H. Helevegs kopā ar mestra un pilsētas juristu Mihaelu Hildebrantu iesniedza apelāciju pret arhibīskapa Silvestra Stodevešera Rīgai uzlikto baznīcas lāstu, H. Helevegs vēl bija pilsētas sekretārs. 1480.g. par pilsētas sekretāru tika iecelta cita persona – Johans Molners, bet tā paša gada 20. aprīlī H. Helevegs jau kā rātskungs piedalījās rātes norīkotā delegācijā uz Viļņu pie jaunievēlētā arhibīskapa Stefana Grūbes.

Hronikas oriģināls nav saglabājies. Visticamāk, tas gājis bojā ugunsgrēkā, kas 1674.g. izcēlās Rīgas rātes kancelejā. Sadega arī vairums no Livonijas laika aktīm un dokumentiem. Saglabājās tikai tie dokumenti, kas bija ieslēgti ugunsdrošā velvē: pilsētas privilēģijas, svarīgākie līgumi, kā arī parādu, gruntsgabalu, zemes īpašumu reģistri un kases grāmatas.[3]

1791.gadā, almanaha “Nordische Miscellaneen” 27. laidienā tika nopublicēti jaunatklātas hronikas fragmenti, ko izdošanai bija sagatavojis vācbaltiešu ierēdnis, vēsturnieks un publicists Vilhelms Kristians Frībe (Wilhelm Christian Friebe), ar nosaukumu “V. K. Frībes Livonijas vēstures papildinājumi no jaunatklāta manuskripta (W. Chr. Friebe’s Beytrage zur Lievlandischen Geschichte aus einer neuerlichts gefundener Handschrift)”. Priekšvārdā V. K. Frībe rakstīja, ka hronikas manuskriptu viņam Cēsīs iedevis Cēsu mācītājs, liels senatnes mīļotājs Johans Baumanis, taču mācītāja slimības un steigas dēļ viņš nav paspējis noskaidrot, kā rokraksts nonācis pie mācītāja. Rokraksta virsraksts ir “Sarkanā grāmata starp arhibīskapijas lietām, kas satur ziņas par darījumiem starp arhibīskapiem, mestriem un Rīgas pilsētu Livonijā no 1158. līdz 1489. gadam no birģermeistara Melhiora Fuhsa.” Sākotnēji V. K. Frībe manuskriptu noturējis par Rēveles Sarkanās grāmatas – pilsētas svarīgāko dokumentu norakstu krājuma – norakstu, bet tad pārliecinājies, ka teksts ir pilnīgi nepazīstams.[4]

V. K. Frībes publikācijai izmantotais manuskripts ir saglabājies – tas atrodas Latvijas Nacionālā arhīva Valsts vēstures arhīvā.[5] Salīdzinot manuskripta rokrakstu ar Johana Heinriha Baumaņa (1716–1790) – mācītāja, vēstures materiālu un latviešu tautasdziesmu krājēja identificētiem rokrakstiem, tie sakrīt. Tātad J. H. Baumanis pats veicis norakstu, tikai nav izdevies noskaidrot, no kurienes. Salīdzinot manuskriptu un publikāciju, iespējams konstatēt, ka V. K. Frībe nav pamanījis, ka manuskripta virsraksts beidzas ar vārdiem “no nelaiķa birģermeistara Melhiora Fuhsa manuskriptiem”, nevis “no birģermeistara Melhiora Fuhsa”. Melhiors Fuhss (Melchior Fuchs) (1603–1678) bija Rīgas pilsētas birģermeistars.

Manuskripts ar nosaukumu, kas identisks ar J. K. Baumaņa manuskripta nosaukumu, pilnībā publicēts vēstošo avotu krājuma “Scriptores Rerum Livonicarum” 2. sējumā, kas izdots 1848. gadā. Izdevēji priekšvārdā raksta, ka publicēts ir Hermaņa fon Breverna (miris Vidzemē 1721.g.) īpašumā bijis manuskripts, kas atrodas viņa pēcteča, kolēģijas padomnieka Pēterburgā, jurista Georga fon Breverna īpašumā.[6] Publikācijā norādītā lappušu numerācija nesakrīt ar J. H. Baumaņa veikto manuskripta lapu numerāciju, tātad H. fon Breverna noraksts nav veikts no J. H. Baumaņa noraksta.

H. fon Breverna manuskripta izdevēji pieļāva iespēju, ka oriģināla autors ir Rīgas rātes sekretārs Hermanis Helevegs, kurš apkopojis Salaspils līguma vēsturi. Savu minējumu viņi pamatoja ar ierakstu ķemerejas grāmatā par pilsētas samaksāto naudu H. Helevegam par hronikas uzrakstīšanu.[7]

Tikai vēsturnieks un arhīvists Teodors Zeids (1912–1994) pēc LVVA glabātā H. Helevega hronikas tulkojuma oriģināla noteica tā autoru – 17. gadsimtā Rīgā dzīvojušo Johanu Vitti (Johann Witte). T. Zeids uzskatīja, ka H. Helevegs hroniku sācis ar 1424. gadu, bet manuskripta sākumu sacerējis hronikas tulkotājs no viduslejasvācu valodas uz augšvācu valodu Johans Vitte, kurš tulkojumu veicis ap 1650. gadu. Iepriekšējās publikācijas salīdzinājumā ar tulkojuma oriģinālu ir kļūdainas.[8]

Pēc izdevumā „Vispārīgās vācu biogrāfijas“ publicētām ziņām, Johans Vitte dzimis Rīgā 1614. gadā. Viņa tēvs bija turīgs tirgonis un Lielās ģildes eltermanis, dzimis Ditmaršas zemē. J. Vitte bijis Rīgas pilsētas arhivārs, septiņus gadus pārstāvējis pilsētu Zviedrijas galmā un savu amata pienākumu ietvaros pārtulkojis H. Helevega hroniku no viduslejasvācu valodas augšvācu valodā, kā arī papildinājis ar ziņām par senāko pilsētas vēsturi. J. Vitte bija arī pirmais Rīgas rātes un tās locekļu vēstures pētnieks. Viņš miris 1657.g. 27. augustā, būdams Rīgas pilsētas bāriņu aprūpes un būvju pārzinis.[9]

20.gs. beigās par H. Helevega hronikas tulkojumu un citiem J. Vittes darbiem ieinteresējās vācu vēsturnieks Tomass Briks (Thomas Brück). Viņš veica J. Vittes manuskriptu pētījumus LVVA un uz iegūto materiālu pamata sastādīja zinātniskos rakstus, kas Latvijā šobrīd nav pieejami.[10] 69. Baltijas vēsturnieku konferencē Getingenā 2016.g. majā T. Briks ziņoja, ka tekstu, kas pazīstams ar nosaukumu „Sarkanā grāmata starp arhibīskapijas lietām“ ir uzrakstījis J. Vitte 17.gs. vidū, un tas bijis iecerēts kā plašākas Rīgas pilsētas hronikas pamatmateriāls. J. Vittes teksti pamatoti uz viena vai vairākiem senākiem tekstiem, kuru izcelsme un nezināma, un kas līdz šim piedēvēti pilsētas sekretāram H. Helevegam. Arhīvos un bibliotēkās T. Briks ir nokopējis J. Vittes rokrakstus, apgādājis to ar kritiskiem komentāriem, kā arī ar lietu rādītāju, kas vēl nav pabeigts. Paralēli tam viņš izdošanai sagatavo citus tekstus, kam pastāv saikne ar galveno tekstu. Starp tiem ir Livonijas hronikas fragmenti, ko J. Vitte sagatavojis Zviedrijas kroņa uzdevumā.[11] Par T. Brika tālāko darbu pie J. Vittes tekstu sagatavošanas vai tā rezultātiem elektroniskajā tīmeklī ziņas nav atrodamas.

Pašlaik J. Vittes Rīgas pilsētas hronikas tulkojuma manuskripts glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīva fonda “Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrība“ lietā ar nosaukumu Wittiana kopā ar citu Vittes manuskriptu – apcerējumu par Rīgas arhibīskapu Silvestru Stodevešeru (LVVA, 4038.f., 2.apr., 100.lieta.). Spriežot pēc lietas ārējā izskata, manuskripti 20.gs. 80.-tajos gados restaurēti un no jauna vai arī pirmoreiz iešūti kartona vākos ar auduma muguriņu.

Minēto aprakstu veido 1834.g. dibinātās Krievijas Baltijas provinču vēstures un senatnes pētītāju biedrības, vēlāk – Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības rokrakstu kolekcija, taču nav noskaidrots, kad un kā J. Vittes manuskripti tajā nokļuvuši. Rokrakstam nav titullapas kā J. K. Baumaņa rokrakstam, kurā minēts manuskripta agrākais īpašnieks – birģermeistars M. Fuhss, taču var pieļaut iespēju, ka no J. Vittes rokraksta, kas pēc viņa nāves nonācis pie M. Fuhsa, 18.gs. veikti gan H. fon Breverna, gan J. K. Baumaņa noraksti.

Darba virsraksti norakstu titullapās acīmredzami veidoti pēc teksta pēdējā teikuma “Tiktāl atrodams sarkanajā grāmatā starp arhibīskapijas lietām“. Sarkanā grāmata (Rote Buch, Livre Rouge) vācu un franču zemēs 14.–15.gs. apzīmēja pilsētas grāmatas, likumu krājumus un namnieku sarakstus konkrētās pilsētās.[12] Faktiski tās bija hronoloģiskā secībā sakārtotu svarīgāko dokumentu krājumi, taču Rīgas Sarkanā grāmata pēc satura ir notikumu hronika. Īpaša vērība tanī pievērsta diplomātisko sarunu satura atstāstiem, sākot ar 15.gs. sākumu. Autors ir labi pārzinājis sarunās un sapulcēs, kurās piedalījušies Rīgas pilsētas sūtņi, runāto un nolemto; krietni mazāka vērība pievērsta rakstīto dokumentu saturam. Šie apstākļi runā par labu tam, ka hronikas autors bijis rātei pietuvināta persona vai tās loceklis, kurš sarunās piedalījies pats vai par runāto uzzinājis no sarunu dalībniekiem – Rīgas pilsētas pārstāvjiem.

Tā kā sarunās ar Vācu ordeņa un no ordeņbrāļu vidus nākušā arhibīskapijas klēra pārstāvjiem fiksēta to divkosība, pretrunas teiktajā vai meli, iespējams pieļaut, ka hronika kalpojusi kā savdabīgs sarunu protokols, lai būtu iespējams neaizmirst daudzajās un sarežģītajās apspriedēs runāto, vai arī pierādīt diplomātisko pretinieku melus. Sevišķi detalizēti aprakstītas militārās aktivitātes 15.gs. 70.–80.-tajos gados: kaujas, rīdzinieku sirojumi, nocietinājumi, bruņojums, kara laupījums, ievērojamākie pretinieka gūstekņi un kritušie, kas apliecina, ka autors bijis šo aktivitāšu aculiecinieks vai informāciju guvis no aculieciniekiem.

Manuskriptā teksts rakstīts divās kolonnās. Kolonnā lappušu ārējā malā rakstīti J. Vittes komentāri, uz kurām pamattekstā sniegtas atsauces, apzīmējot tās nevis ar skaitļiem, bet dažādām grafiskām figūrām. Mazākas piezīmes J. Vitte ievietojis iekavās pamattekstā.

Teksts ir visnotaļ haotisks – dažās vietās tas rakstīts arī lappuses ārējā malā, divās vietās teksts turpināts, izlaižot vairākas lapas, bet pēc tam atgriežoties pārtraukuma vietā; sastopami daudzi svītrojumi. Ar šādu haotiskumu ir izskaidrojamas norakstu, un līdz ar to – publikāciju nepilnības: komentāri tajās iestrādāti pamattekstā, izlaisti fragmenti, kas turpināti jaunā vietā vairākas lapas uz priekšu. Teksta noformējums liecina, ka tas ir bijis tulkojuma melnraksts vai uzmetums, nevis pasūtījuma darba tīrraksts vai iespiešanai sagatavots teksts.

Hronikas pamattekstā nav atrodamas skaidras norādes, ka to būtu rakstījuši divi vai vairāki autori. Hronikas sākumā tiek minēts, ka Daugavgrīvas cietoksnis atrodas pie Daugavas vecās ietekas. Zinot, ka jaunā Daugavas ieteka izveidojās 16.gs. beigās, var secināt, ka sākums rakstīts pēc minētā laika. Sākot ar 1297.g., kad izcēlās Rīgas konflikts ar ordeni par jaunbūvējamo torni, stāstījums kļūst detalizētāks un dzīvāks, tajā iestrādātas visnotaļ daudzas ironiskas parunas un joki, notikumu detalizācijas kulmināciju sasniedzot stāstījumos par notikumiem, sākot ar 15.gs. vidu.

Runājot par hronikas oriģināla valodu, nav pamata viennozīmīgam apgalvojumam, ka tas rakstīts viduslejasvācu valodā. Par labu oriģinālam latīniski liecina gan daudzie juridiskie termini un tiesisko aktu apzīmējumi latīņu valodā, gan viena vienīga tiešā runa, kas tekstā rakstīta viduslejasvācu valodā. Hronikas saturs liecina, ka autors labi pārzinājis katoļu liturģiju un kanoniskās tiesības, dienu datējumam konsekventi izmantots katoļu liturģiskais kalendārs – svēto piemiņas dienas un attiecīgās dienās dziedamo psalmu pirmie vārdi. Kopumā tas veido viduslaiku hronikām raksturīgo struktūru un katolisko kolorītu, kas no hronikām izzuda pēc reformācijas uzvaras.

I daļa [līdz Rīgas pilsētas un Livonijas ordeņa 1330.g. miera līgumam]

KOMENTĀRI

1 http://matrikel.uni-rostock.de/id/100040660
2 Scriptores Rerum Livonicarum II – Riga und Leipzig, 1848, S.XXIII
3 Zeids T. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti – R., 1992., 47.lpp.
4 W. Chr. Friebe’s Beytrage zur Lievlandischen Geschichte aus einer neuerlichts gefundener Handschrift // Die Nordische Miscellaneen – Riga, 1791, S.7
5 LVVA, 4038.f., 2.apr., 86.lieta, 1.-85.lp.
6 Scriptores Rerum Livonicarum II – Riga und Leipzig, 1848, S.XXII
7 Scriptores Rerum Livonicarum II – Riga und Leipzig, 1848, S.XXIII
8 Zeids T. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti – R., 1992., 81.lpp.
9 Witte Hennig / Allgemeine deutsche Biographie - https://de.wikisource.org/wiki/ADB:Witte,_Henning
10 Brück T. Rigaer Chronistik im 17. Jahrhundert: Johann Witte und seine Bearbeitung der Chronik des Herman Helewegh. // Editionswissenschaftliche Kolloquien 2003/2004. Historiographie - Briefe und Korrespondenzen - Editorische Methoden - Torún (2005), S. 143-168; Brück Thomas. Konflikt und Rechtfertigung in der Geschichtsschreibung Alt-Livlands. Christoph Forstenau – Silvester Stodewescher – Hermann Helewegh / Geschichtsschreibung im mittelalterlichen Livland // Schriften der Baltischen Historischen Kommission 18 - Berlin 2011, S. 87-131
11 https://www.hsozkult.de/conferencereport/id/fdkn-125405
12 https://blog.staatsarchiv-bs.ch/neu-fuer-sie-ratsbuecher-1-rotes-buch/