Ivara Minča (1938) atmiņu stāstījums par Dikļu fotogrāfu Albertu Krūmiņu, bērnību un jaunību Dikļos

Intervija ar Ivaru Minci, dzim. 1938.g. dzīvo “Mieriņos”, Dikļu pagastā, Valmieras novadā.

Intervija ierakstīta 12.04.2022. Intervēja – Valters Grīviņš, atšifrēja – Renāte Zīdere. Intervija publicēta saīsināta.

V.G. Jūs pats esat diklietis? Kad esat dzimis?

I.M. Jā, esmu tepat vietējais, dzīvoju Dikļos kopš dzimšanas, dzimis 1938. gadā.

V.G. Vai atceraties fotogrāfu Albertu Krūmiņu?

I.M. Jā, viņš bija fotogrāfs un dreijeris – dreimanis. Prata koka virpošanas darbus, gatavoja galdiem un krēsliem kājas.

V.G. Tātad, viņam bija divi amati. Kurš bija galvenais?

I.M. Abi bija vienlīdz svarīgi – gan virpoja, gan fotografēja.

V.G. Kur viņš to darīja?

I.M. Darbnīca bija turpat mājā. Viņa dēls Jānis ir mans klases biedrs, no pirmās klases.

V.G. Kopš kura gada varētu būt jūsu pirmās bērnības atmiņas?

I.M. No kāda 1944. vai 1945. gada.

V.G. Ja jau jūs mācījāties vienā klasē ar Jāni Krūmiņu, tad droši vien gadījās arī būt pie viņa mājā? Kā tur izskatījās? Redzējāt arī fotodarbnīcu? Kur tā atradās?

I.M. Darbnīca bija mājas otrajā stāvā. Tur bija tādi slīpi loga jumti. 

V.G. Vai tur bija kādas dekorācijas? Fonā kādas bildes?

I.M. Par bildēm neatceros. Atceros vāverītes, pie kurām fotografēja bērnus. Vēl tur bija apaļš galdiņš un papildus elektriskie lukturīši. Man no tiem laikiem ir fotogrāfija, gāju 2. klasē. Tas varēja būt 1948. gads.

V.G. Vai pie mājas bija izkārtne?

I.M. Par izkārtni gan neatceros. Bet ar Jāni bērnībā kopā augām. Viņam ar mācībām tik labi negāja, iemācījās par traktoristu. Tā visu mūžu ar tiem dzelžiem ņēmās. Viņas patika ar dzelžiem krāmēties. Es Latvijas Universitātē studēju fiziku un matemātiku, 27 gadus par skolotāju nostrādāju, pēc tam jau darbu skolā turpināju.

V.G. Vienā no dokumentiem rakstīts, ka vācieši nošāvuši Alberta Krūmiņa māsu, vai ko tādu atceraties, vai arī vēl citus viņa radus.

I.M. Atceros Alberta Krūmiņa 4 bērnus.  Atis beidza Aizupes meža tehnikumu, visu mūžu nostrādāja Strenčos. Tad bija Gunārs, Jānis un Ausma. Ausma bija medmāsa pie daktera Laukmaņa. Viņas meita ir farmaceite.

V.G. Līdz kuram gadam Alberts Krūmiņš fotografēja? Vai viņš to darīja līdz mūža beigām? 1949. gada mājas grāmatā parādās ieraksts – fotogrāfs. Tas nozīmē ka padomju vara atļāva to darīt.

I.M. Padomju laikā viss privātais darbs tika nolikvidēts. Tad, kad baznīcā bija iesvētības, tos jauniešus, kuri lūdza, Krūmiņš fotografēja. Uz Dikļu pamatskolu viņš nenāca, fotogrāfs brauca no Valmieras. Viņam bija spēcīgāks aparāts. Tajos laikos nežēlīgi cīnījās pret divām lietām – privātīpašumu un reliģiju.

V.G. Vai Dikļos bija arī krogs? Vai esat dzirdējis nosaukumu Vecais krogs?

I.M. Krogs bija tur, kur kultūras nams. Tādu nosaukumu gan neesmu dzirdējis, sauca vienkārši krogs.

V.G. Aiz Dikļu muižas ir senu dzirnavu ēka un smēde, vai to atceraties?

I.M. Mana bērnībā tās vairs nedarbojās, mēs puikas tur gājām muižas ezerā peldēties. Lielas dzirnavas graudu malšanai un vilnas kārstuve darbojās tepat centrā. Tur bija pilns vilnas apstrādes cikls – vērpa, šķeterēja. Cilvēki brauca no plašas apkārtnes ar vilcienu, dzīvoja uz vietas vai pa trim dienām, kamēr visu atvesto vilnu pārstrādāja.  Bija visas iekārtas.  Tagad, kad  bijušie īpašnieki īpašumu atguva, vilnas pārstrādes iekārtas tika atdotas vai pārdotas Ķoņu dzirnavām, kur tās strādā joprojām. Dauguļu dzirnavās bija tikai graudu maltuve. Dikļos divas svarīgākās pamatlietas bija dzirnavas un dakteris Laukmanis. Viņš kā īsts lauku ārsts bija ar plašu profilu – zobus rāva bez  jebkādas anestēzijas. Viens acumirklis, bļāviens un zobs bija ārā. Apkopēja vaimanāja, ka vakaros uzkopjot telpas, grīda pilna ar izrautiem zobiem. Bet neviens nežēlojās, ja zobs sāpēja, gāja, jo citas izejas nebija. Reiz, kad kopā ar tēvu gatavojām malku, iecirtu kājā. Tēvs ved pie Laukmaņa, viņš brūci kārtīgi nosmērē ar jodu un uzliek klamburu, lieta padarīta. Viss – vari iet! Vēlāk, tajā pašā dienā Krūmiņjānis saindējās. Viņu arī ved pie Laukmaņa. Vienā dienā divi upuri. Laukmanis jau bija tuberkulozes speciālists, bet pie vajadzības darīja visu, kas nāca priekšā.

V.G. Varbūt ir dzirdēts kaut kas par darvas tecināšanu, ogļu ražošanu. Varbūt, staigājot pa mežiem redzēti akmeņi ar iekaltiem gadskaitļiem. Varbūt zināmas kādas spoku vietas, kādi maldinātāji.

I.M. Neesmu gan neko par to dzirdējis, ne redzējis. Ne no kā nebija bail, arī naktī no stacijas nākot garām kapsētai. No Valmieras braucām ar mazbānīti. Tas gāja līdz Puikulei. Tur pārsēdās jūrmalas vilcienā un tālāk uz Rīgu. No Valmieras līdz Dikļiem brauca apmērām stundu. Stacijas – Jāņparks, Kokmuiža, Zilaiskalns, Dauguļi, Dikļi. Visur bija standartstacijas ēkas, bet Dikļos tāda nebija.

V.G. Vienā no Alberta Krūmiņa uzņemtajām fotogrāfijām redzama tikai tāda koka būdiņa ar uzrakstu Dikļi.

I.M. Pie tās būdiņas stāv divi vīri. Un tas ar to ieroci un cepuri ir mans tētis. Tas varētu būt 1934. gads. Viņš bija pastnieks no 1922. gada. Tur redzams arī pasta maiss. Maisu no stacijas atveda uz pastu Dikļos. Tūlīt ieroci ielika skapī un formu novilka. Pa dienu ar formu nestaigāja.

V.G. kā sauca Jūsu tēvu?

I.M. Ādams Mincis, Jēkaba dēls, dzimis 1895. gadā. Mira 1958. gadā. 

V.G. Jūsu tētis bija vietējais vai ienācējs Dikļos?

I.M. Viņš ienāca Dikļos no Mazsalacas, pēc tam kad beidzās Pirmais pasaules karš, divdesmito gadu sākumā. Vispirms viņš dzīvoja pasta ēkā, kas ir vecā pagastmāja, pie muižas, pie tilta pār Mazbriedi. Tur vēl tagad iekšā ir seifs.

V.G. Varbūt ir saglabājusies kāda dzelzceļa biļete vai kāds buklets no tiem laikiem?

I.M. 1939. gada Dikļu dziesmusvētkiem bija iespiesta pastkarte ar uzrakstu Sveicam Dikļu dziesmusvētkos. Pasts darbojās visu diennakti un pasta darbiniecei bija tulznas uz plaukstas  kartītes zīmogojot. Bija arī speciāla pastmarka. 

Dziesmusvētku dienā bānītis gāja ik pa divām stundām vadājot dalībniekus un skatītājus. Bānītis bija laba lieta. Vajadzēja to uzturēt. Tas no Valmieras aizgāja caur Ainažiem līdz pat Pērnavai, iegāja pašā centrā iekšā.  Aizbrauca līdz Pērnavai, iepirkās un brauca mājā. Un tas viss tika būvēts pagājušā gadsimta sākumā. Vilciena īpaši aktīva kustība bija 1942.,43.un 44.gados. Vilciens bija galvenais pārvietošanās līdzeklis. 

Tēvam pie stacijas bija zeme – divi hektāri. To viņam iedeva Ulmanis par dienestu un piedalīšanos brīvības cīņās. Bet viņš nebija nekur projām, visu laiku pa Latviju. Es gan neesmu bijis nevienā armijā, jo studēju. Bija militārā katedra, bet 4. kursā Hruščova laikā to likvidēja. Iemesls? Civilajās augstskolās kara katedras nav vajadzīgas un beigta balle! Apliecībā ierakstīja – rjadovoj, ņeobbučennij (kriev. -ierindnieks, neapmācīts).

Vienu reizi, kad tētis bija saslimis, gāju agri uz staciju no rīta pulksten četros pēc pasta. Pasta priekšnieks Vinklers iedod man naganu, liek parakstīties un es dodos saņemt pastu. Man līdz nāca divi vīri. Toreiz vilciena sastāvam bija piekabināts pasta vagons. Sūtījumu saņēmu, atdevu pastā, ieroci nodevu atpakaļ, parakstījos par tā nodošanu. Nekāda instrukciju par ieroča pielietošanu nebija. Tēvs sacīja, ka ierocis pastniekam nav domāts šaušanai, bet gan prestižam.  – Cilvēks, kurš nēsā formu ir neaizskarams, tie bija viņa vārdi. Tā bija vienīgā reize manā mūžā, kad nesu ieroci. Man tas toreiz bija liels pārdzīvojums.

V.G. Kā pastu iznēsāja?

I.M. Pastnieks pastu iznēsāja. Uz Ezermuižu,  uz Budenbrokiem, Ķelderiem. Kilometri sanāca daudz. Veda vai nu ar zirgu, vai velosipēdu. Manam tētim 1931. gadā Dikļos pirmajam bija velosipēds, ne kā pastniekam, bet personīgais – Latvello. Saglabājies gan tas nav.

Vēl bija tā, ka pasta darbinieki caur austiņām klausījušies Rīgas radiofonu. Tas tolaik bija iespējams tikai pastā. Vīrs nenāk vakarā pēc darba mājās, izrādās viņš pastā klausās radio.

Mēs pirmo radioaparātu nopirkām no manas krustmātes Alīnas. Tas bija Telefunkens, vācu firma, uz lampiņām. Viņi pirka lielāku aparātu un veco mums uzdāvināja, mēs par to natūrā samaksājām ar puscūku. Visiem radio interesēja, bija jāiet laikam līdz. Tas radio mums ilgi kalpoja. Kara laikā nedrīkstēja klausīties Maskavu. Mamma stāstīja, ka visi tika stingri pieskatīti. Vienā reizē arī pie mūsu mājas viņa no rīta bija redzējusi pēdas. Alīnas vīrs bija paņemts karā, viņa bija atbraukusi pie mums un otrā stāvā klausījās, kas frontē notika – gan vienā, gan otrā pusē, līdz ar to varēja daudzmaz saprast, kāda ir tā reālā situācija. Tā tas toreiz bija. Bija jābūt ļoti uzmanīgiem.

V.G. Dikļu pienotava arī ražīgi strādāja!

I.M. Kā tad! Taisīja arī sviestu un Latvijas sieru! Tas varēja būt pēc kara, ap 1946. gadu. Mums kūtī govs bija. Nodeva 100 litrus piena un pretī dabūja kluci siera.
Liela šķēle un rupjmaizes. Tas bija garšīgi. Citreiz Jāni arī pacienāju. Kolosāli!
Ozolos, Ķelderos, Mazbrenguļos bija krejotavas. Tur pienu nokrejoja un krējumu veda uz Dikļiem, gatavoja sviestu. Dienā 22–26 kastītes. Ik pa piecām dienām gatavo produkciju aizveda uz Valmieru. Es arī pienotavā pastrādāju, dzēru tīrkultūru. Tā bija jaunība! Kaut kā tā naudiņa bija jānopelna.

Vācu laikā jau visas vistas bija saskaitītas un ja kāda aizgāja bojā, bija jānes atrādīt. Olas, piens bija jānodod. Kara laiki bija bargi laiki, bet cilvēks grib izdzīvot. Mājā puikas, ēst grib. Mamma pienu nokrejoja, piešāva ūdeni un veda nodot.

V.G. Aptieka arī strādāja, gatavoja zāles.

I.M. Jā! Tur strādāja Ārija Albertiņa, vēlāk Federe. Sākumā viņa bija skolotāja, mācīja bērniem dziedāšanu, vēlāk izmācījās par farmaceiti. Visu mūžu nostrādāja Dikļu aptiekā. Viņu māja (“Bērziņi”) kara beigās nodega, tur trāpīja tanka šāviņš. Vēl viena māja toreiz nodega – “Lejsētas”. Tās bija netālu no Budenbrokiem. Kara beigas Dikļos pagāja samērā mierīgi. Labi atceros, kā dega Valmiera. Skatījāmies no mājas otrā stāva. Uguns pamalē bija tik spoža, ka uz tās fona  izgaismojās viss Zilaiskalns. Bet tā Ārijas vecāku māja, mēs teicām Albertiņmāja, dega tā. Vispirms 1944. gada septembrī Dikļos iebrauca vācu armijas vezumnieki, ienāca mūsmājā, izlika uz galda kartes, kaut ko pētīja, drīz aizbrauca. Mēs vienu nakti slēpjoties no iespējamās karadarbības pārlaidām Rāķu mežos. Tad nāca krievu tanki. Viena kolona no Ezermuižas puses, otra pa Budenbroku ceļu. Viena otru neatpazina, sākās apmērām 8 minūšu ilga savstarpēja apšaude. Apšaudes laikā, viens šāviņš trāpīja tajā mājā un tā sāka degt. Vakarā, kad tanki bija projām un mēs pārbraucām no Rāķa, vēl varēja redzēt, kā tā māja dega.

V.G. Kādi amatnieki tajā laikā vēl bija Dikļos? Kalējs, frizieris...

I.M. Frizieris bija aptiekas mājas otrajā stāvā. Neļķe Emma mūs visus apfrizēja. Kalējs bija Bārītis. Smēde viņam bija aiz muižas “Mežurgās” netālu no vecajām dzirnavām. Zirgus kala, izkaptis laboja, ratus stīpoja.

Mana mamma bija adītāja. Adīja visu ko pasūtīja, atveda dziju un viņa adīja – zeķes, kamzoļus, šalles. Dikļos bija divas adītājas. Otrā dzīvoja “Uplīčos” – Libarte Elvīra. Blakus mājā, “Krintēs”, dzīvoja kurpnieks – Jānis Kāposts.

Vācu laikā karavīriem vajadzēja cimdus, atveda lielus maisus ar dziju un mamma adīja. Tajā laikā Dikļos nebija elektrība, to ievilka 1942. gadā. Mums tā Dikļos bija pirmajiem. Turbīna bija dzirnavās, bet vēl Latvijas laikā diklieši kā elektrības pircēji nav varējuši vienoties, līdz ar to elektrība Dikļos līdz 1942. gadam nebija.

Bet skolā vēl 1945. elektrība nebija, mācījāmies pie petrolejas lampām. Papīrs arī nebija, uzdevumus rēķinājām uz ietinamā papīra. Tas bija kara laiks.  Viss sagrauts. Izlaupīts. Ēst gribēja visi. 1944. gads bija ražīgs medus ievākums. Mamma pa burciņai deva gan vācietim, gan krievam, lai tik liek mūs mierā. Atceros, pēc kara pie stacijas strādāja vācu gūstekņi,  vēla uz vilciena platformām baļķus. Toreiz visiem bija jāsagatavo noteikts daudzums kokmateriāls, to ar zirgiem saveda pie dzelzceļa un zaldātiņi krāva promvešanai. Vakaros tādi divi puikiņas nāca un prasīja ko ēdamu. Mamma jau vienmēr ko iedeva, kādu maizes gabalu, vārītus kartupeļus, olas.

V.G. Kā jaunā ideoloģija ienāca skolā?

I.M. Es sāku iet skolā 1945. gadā. Pēc kara pirmais skolas direktors bija Edgars Emoliņš. Viņa sieva, smuka sieviete,  arī bija skolotāja. Kad mācījos 3. klasē, viņa saslima un nomira. Izvadīja no skolas – ar mācītāju. Emoliņu tūlīt noņēma no direktora amata,  atļāva strādāt par skolotāju. Drīz pēc tam viņš no skolas aizgāja. Kad beidzu Universitāti un strādāju Valkas 1.vidusskolā, kādā konferencē satikāmies – pēc 14 gadiem. Biju pārsteigts un priecīgs, mēs apkampāmies. Izrādās, viņš tolaik strādāja  Jercēnu pamatskolā. Tāda ir dzīve! Un dzīvē nav tikai melns un balts. Dzīvē ir dažādi.

Kad sāku strādāt, mums izglītībā bija trīs pīlāri – Aldonis Builis – vispārējā izglītība, Jānis Brodelis – profesionālā izglītība un Aleksandrs Veiss – augstākā izglītība. Kad studēju, mēnesis bija jāstrādā, vēlāk jāpiestāda zīme. Jānis Krūmiņš bija traktorists, es pie viņa par piekabinātāju.  Gan strādājām, gan reizēm sēdējām grāvmalā un triecām pasakas.

V.G. Budenbrokos bija mežniecība?

I.M. Tur strādāja smalki meža kungi. Galvenais bija Jēgers vai Jāgers, labi neatceros. Kad Dikļos 1939. gadā bija dziesmusvētki, Ulmanis Budenbrokos gulējis pa nakti pie mežziņa, kas bijis viņa studiju biedrs un no rīta ar kājām gar Priedalu gājis uz svētku vietu. Dikļos bijuši divi goda vārti – vieni ceļā no stacijas, otri centrā uz galvenā autoceļa. Valdība bijusi ļoti sašutusi, ka Ulmanis nācis ar kājām no Budenbrokiem un pa mazajiem goda vārtiem iegājis svētku laukumā. Šo man stāstīja tētis.

Atceroties kara laiku, “Bezdelīgās” – vistu kūtī bija vācu lazarete. Lazarete bija arī skolā. Tas bija 1944. gada vasarā.

V.G. Un muižā? Kas tur bija?

I.M. Latvijas laikā tur bija bērnu patversme, pēc tam tuberkulozes slimnīca. Pirms kara par ārsti tur strādāja Augusta Kirhenšteina brāļa meita. 1941. gadā, kad ienāca vācieši, viņa pazuda.

Atceros, kad gāja projām krievu armija, mēs stāvējām ceļmalā un metām ar roku.
Kad nāca iekšā vācieši, mēs arī stāvējām ceļa malā. 

V.G. Vai no saviem puikas gadiem atceraties 1949. gada notikumus?

I.M. Atceros, ka toreizējā pagastmājā 1949. gada martā (bij. Baznīckrogs, tagadējā dzīv. māja “Liepupes) pretī Dikļu baznīcai) kādas divas nedēļas dzīvoja 8 zaldāti, jauni puiši. Mēs, nākot no skolas, ar viņiem pikojāmies.

V.G. Jūsu ģimeni izvešanas neskāra?

I.M. Nē, mūsu ģimeni tas neskāra.

V.G. Jāņa Krūmiņa ģimeni arī neskāra?

I.M. Nē! Izveda jau tos, kuriem bija lielas zemes un lielas saimniecības.

V.G. Kur mācījāties vidusskolā?

I.M. Es beidzu vidusskolu Cēsīs, jo tur dzīvoja mana krustmāte Alīna, mātes māsas meita. Viņu izaudzināja mana māte, jo Alīnas tēvs noslīka un māte agri mira. Vēlāk Alīna apprecējās ar podnieku, pārcēlās uz Rīgu, dzīvoja labi.

V.G. Jūs pabeidzāt institūtu? Kur strādājāt?

I.M. Nē, Universitāti, fizikas – matemātikas fakultāti. Strādāju par pasniedzēju Politehniskā institūta filiālē Valmierā. Valkā nostrādāju trīs gadus, Valmierā  – divdesmit astoņus. Sākās juku laiki, mūs likvidēja. Pēc tam astoņus gadus vakarskolā nolauzu. Beigās pastrādāju arī Dikļu skolā. 

Aizejot pensijā, tā  bija 42,82 lati. Par tām divām vasarām, kuras nostrādāju kolhozā man  pielika  5 latus. Tādi bija tie laiki. Bet es nesūdzos. Dzīvot varēja.