Grīviņš, Valters. Dikļu fotogrāfs Alberts Krūmiņš (1889–1969). Historia.lv (22.03.2022)

Deviņpadsmitā gadsimta vidū Latvijā ienākusī fotogrāfija divdesmitā gadsimta sākumā strauji izplatījās Latvijas pilsētās un miestos. Lielākajās apriņķu pilsētās, kā piemēram Cēsīs, Valmierā, Tukumā, nerunājot par Rīgu, Jelgavu, Liepāju un Daugavpili, vienlaikus nereti strādāja pat vairāki “gaismas mākslinieki”. Daudz retāk turpretī fotogrāfa darbnīcas izkārtni varēja ieraudzīt mazajos lauku ciematos. Viens no nedaudzajiem izņēmumiem bija Valmieras apriņķa Dikļi, kur no 1920. gadiem līdz pat 1960. gadu sākumam kā profesionāls fotogrāfs darbojās Alberts Krūmiņš (1889–1969).

Par Alberta Krūmiņa fotogrāfiskā mantojuma saglabāšanu jāpateicas viņa dēlam Jānim Krūmiņam, kurš ap 2010. gadu Valmieras muzejam nodeva ap 150 mājās saglabātus, savulaik tēvam piederējušus stikla plašu negatīvus, kā arī dažādus Alberta Krūmiņa dokumentus un vairākus desmitus papīra fotogrāfiju. 2021. gadā Zinātnes un vēstures popularizēšanas biedrība “Apvārsnis”, sadarbībā ar Valmieras muzeju, saņemot Kocēnu novada atbalstu, A. Krūmiņa kolekcijas negatīvus digitalizēja un publicēja Historia.lv.

Dzīves gājums

Kā liecina vācu valodā veikts ieraksts Dikļu baznīcas grāmatā[1], Alberts piedzima 1889. gada 12. augustā Ozolmuižas (Lappier) pagasta Timmermaņu mājās, kā pirmais bērns būvmeistara (baumeister) Kārļa un Annas (dzimušas – Rudzīte) Krūmiņu ģimenē. Tā paša gada 1. oktobrī Alberts kristīts Dikļu baznīcā, klāt esot krustvecākiem Pēterim Rudzītim, un Jānim un Edei Krūmiņiem. Krusttēvs Pēteris, kurš varētu būt Annas brālis, ir kalps (junge), bet Jānis un Ede – saimnieki (wirth, wirthin), iespējams, Kārļa vecāki. Pagaidām gan nav zināms, vai Jānis ar Edi saimniekoja Timmermaņos vai kādās citās mājās.

Pēc Alberta ģimenē dzimst vēl trīs meitas – Leonora (1892), Kristīne Elvīra (1896) un Berta, kura gan nodzīvo tikai divas nedēļas (1903). Ieraksti par Krūmiņu ģimenes svarīgākajiem notikumiem vairāku paaudžu garumā – vecāku laulībām, bērnu dzimšanu, kristībām, iesvētībām, precībām un miršanu – lasāmi 1898.g. Jelgavā izdotajā dzimtas bībelē, kuru joprojām glabā Alberta dēls Jānis. Te jāatzīmē, ka šajā bībelē, kurā Krūmiņu dzimtas vēstures notikumi sākti rakstīt ne ātrāk kā 9 gadus pēc Alberta kristībām, kā viņa krustvecāki norādīti Pēteris Rudzītis un Natālija Bērziņa. Kur palikuši baznīcas grāmatā ierakstītie Jānis un Ede Krūmiņi? Vai ģimeņu starpā izcēlušās kādas nesaskaņas?

1906. gadā Alberts iziet iesvētības mācību un tiek iesvētīts Dikļu baznīcā.

Tā kā 1897. gada Viskrievijas tautas skaitīšanas materiālos nav saglabājušies nedz Dikļu, nedz Ozolu pagasta dokumenti, tad nezinam, cik ilgi Krūmiņu ģimene dzīvoja Timmermaņos un kad no Ozolmuižas pārcēlusies uz Alberta mātes Annas dzimto Dikļu pagastu. Vismaz 1913.g. Dikļu pagasta iedzīvotāju sarakstos[2] viņi vēl nav atrodami. Interesanti, ka Leonora jeb Leonore, kā vēstī ieraksts dzimtas bībelē, 1912. gadā iesvētīta Rīgā, Jaunajā Ģertrūdes baznīcā, bet Kristīne, tāpat kā iepriekš Alberts, 1916. gadā atkal iesvētās Dikļu baznīcā.

Plašākas ziņas par nākamo fotogrāfu sniedz Krūmiņu ģimenē saglabātie Alberta dokumenti. Senākais no šiem dokumentiem ir Rīgas pilsētas Amatniecības skolas VI kursa audzēkņa Alberta Krūmiņa 1914./1915. mācību gada liecība[3]. Alberts, tobrīd 26 gadus vecs, mācījies labi – vācu valodā vērtējums 4, lietišķajā korespondencē – 4 ar mīnusu, fizikā – 4, praktiskajā ģeometrijā – 4 ar plusu, speciālajā rasēšanā – 4 ar mīnusu, zīmēšanā – 4, zīmēšanā ar krāsām – 5, stilu mācībā – 4. Uzvedība novērtēta kā teicama, tāds pats vērtējums arī centībā. Mācību gadā Alberts kavējis 6 stundas un tiek pārcelts uz VII kursu. Mācības šajā skolā notika darbadienu vakaros un svētdienu rītos. Zemākās nodaļas četri kursi atbilda pilsētas elementārskolai, bet augstākās nodaļas trīs kursi – pilsētas skolai. Ziņu par to, kad Alberts sāka apmeklēt Amatniecības skolu, nav. Nevaram arī droši pateikt, kādā amatā viņš mācījās, taču, spriežot pēc izvēlētajiem priekšmetiem, Alberts bija nolēmis kļūt par profesionālu krāsotāju, kas bija viena daudzajām Rīgas pilsētas amatniecības skolā apgūstamajām profesijām[16]. 

Kā liecina Kārļa Lielauca Rīgā, 1915.g. 23.jūlijā parakstīta izziņa[3], Alberts Krūmiņš, mācoties Amatniecības vakara skolā, strādājis viņa mēbeļu fabrikā par galdnieku laikā no 1914.g. 1.augusta līdz 1915.g. 15.maijam, kad pēc paša vēlēšanās aizgājis no darba. Lielaucs atzīmē, ka darbu Alberts veicis lietpratīgi un godprātīgi. 

No darba Lielauca mēbeļu fabrikā Alberts aizgāja visai saspringtā laikā, kad Pirmā pasaules kara vācu–krievu frontes līnija tuvojās Rīgai un no pilsētas uz Krievijas iekšējiem apgabaliem tika evakuēti gan lielākie uzņēmumi, gan arī daudzas mācību iestādes, tostarp Rīgas pilsētas Amatniecības skola.

Trūkstot atbilstošiem dokumentiem, nav iespējams pateikt kad un kā Alberts nokļuva cariskās Krievijas armijā. Nezinām, vai viņš tika iesaukts vispārējā latviešu mobilizācijā, kas tika izsludināta 1915. g. novembrī, vai pats brīvprātīgi pieteicies latviešu strēlnieku bataljonos, kā arī neko nezinām par viņa dienesta gaitām, taču 1917. gada vasarā Alberts 29 gadu vecumā kā ierindnieks atrodas 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka rindās, kur viņš saslimst ar cingu un nonāk netālu no Maskavas esošās Grjazevas pilsētas zemstes slimnīcas lazaretē.

Ārstniecības iestādē Alberts tiek uzņemts 14. augustā, bet 1. septembrī medicīniskā komisija viņa stāvokli novērtē kā apmierinošu, nolemj izrakstīt un nosūtīt veselības uzlabošanai trīs mēnešu ilgā atvaļinājumā uz mājām. Kā pieraksta vieta lazaretē sastādītajā medicīniskajā “biļetē” Albertam norādīta Valmieras apriņķa Vilzēnu pagasts, Budenbroku ciems[3]. Te gan jāpiezīmē, ka šāda adrese nebija iespējama. Vilzēnu pagastā Budenbroki nekad nav atradušies – senākais Budenbroku muižas pagasts ap 20.gs. miju jau bija iekļauts Dikļu pagastā un no Vilzēnu pagasta to atdalīja Ozolu pagasts. Vilzēni gan ir Alberta tēva Kārļa dzimtais pagasts, arī Alberta dzimtie Timmermaņi, lai arī atrodas uz paša Vilzēnu pagasta robežas, tomēr piederēja Ozolu pagastam un Dikļu draudzei. Kāpēc Alberts norādījis šādu adresi, atliek tikai minēt...

Jau 6. septembrī Alberts ir Valmierā, kur apriņķa kara pārvaldes priekšnieks paraksta viņam izdotu atvaļinājuma apliecību ar derīguma termiņu 3 mēneši[3]. Albertam tomēr izdodas palikt Latvijā ilgāk, jo 11. decembrī viņš tajā pašā Valmieras apriņķa kara pārvaldē saņem “Pagaidu biļeti”, kurā teikts, ka tās uzrādītājs slimības dēļ atvaļināts uz 2 mēnešiem un, ka Albertam jāierodas pārvaldē ne vēlāk kā 1918. gada 10. februārī[3].

Domājams, Alberts 1918. gada februārī arī dodas atpakaļ uz savu pulku, kas tobrīd jau iekļauts jaunizveidotajā, Jukuma Vācieša komandētajā Latviešu strēlnieku korpusā. Pēc Padomju Krievijas un Vācijas 1918. gada 3. martā noslēgtā Brestļitovskas miera līguma noteikumiem boļševiku valdība 1918. gada 6. aprīlī izdod rīkojumu par Latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju un Latviešu strēlnieku divīzijas izveidi Sarkanās armijas sastāvā. Tomēr daudzi strēlnieki, viņu vidū arī Alberts Krūmiņš, pēc demobilizācijas izvēlējās nevis iestāties Sarkanajā armijā, bet izmantot tobrīd pastāvošo iespēju doties uz Sibīriju, kur vara vēl atradās Krievijas pagaidu valdības veidoto institūciju rokās.

Alberts nonāk Dienvidsibīrijas pilsētā Irkutskā, kur atrod galdnieka darbu. No 1918. gada 23. septembra līdz 1919. gada 10. jūnijam viņš strādā Trapezņikova Amatu skolas mehāniskajās darbnīcās, bet tad no turienes jāaiziet, jo darbnīcas savām vajadzībām pārņem pret boļševikiem karojošais Čehoslovāku korpuss[3]. Tomēr labam amatniekam darbs ilgi nav jāmeklē un jau 15. jūlijā Alberts sāk strādāt par galdnieku Irkutskas valsts universitātē. 1920. gada sākumā Irkutska krīt boļševiku rokās, bet Alberts paliek pilsētā un turpina strādāt universitātē, par ko liecina vairāki dokumenti, tostarp padomju varas izveidotās darbaspēka uzskaites nodaļas 1920. gada jūlijā viņam izdotā apliecība[3].

Ziņu par to, kā Alberts Krūmiņš no Sibīrijas nonāk mājās Latvijā nav. Varam tikai pieņemt, ka viņš izmantojis to pašu ceļu, pa kādu 1920. gadā no Vladivostokas uz Rīgu laikā no februāra līdz septembrim devās Imantas un Troickas pulka karavīri kā arī daudzi citi Tālajos Austrumos Krievijas pilsoņu kara gaitās nonākušie latvieši – ar kuģi apkārt visai Āzijai, cauri Suecas kanālam, Vidusjūrai un tad gar Eiropas Atlantijas piekrasti un Ziemeļjūru uz Latviju.

Drīz pēc atgriešanās nu jau brīvajā Latvijas valstī Alberts Krūmiņš apprecas ar 1897. gadā Dauguļu pagastā dzimušo Mildu Viktoriju Āboliņu. Jauno pāri salaulā Dikļu baznīcā 1922. gada 26. decembrī. Ģimenē drīz piedzimst meita Ausma Elvīra (1923), viņai seko dēli Gunars (1926), Atis Gastons (1934) un Jānis Alberts (1937)[4].

1930. gadā Alberts Krūmiņš Dikļu ciematā, zemes gabalā iepretī tagadējam veikalam, uzceļ māju, ko nosauc par Zemkalniem[5].

Vācu okupācijas laikā, 1941. gadā veiktajā tautas skaitīšanā  Zemkalniem norādīta adrese Baznīcas ielā 10. Mājas īpašnieks ir Alberts Krūmiņš un mājā dzīvo divas ģimenes – Krūmiņi un Sproģi, kopā 10 cilvēki[6].

1944. gada rudenī vācu okupantus nomaina krievi un jaunā vara liek sastādīt pagasta iedzīvotāju sarakstu[7]. No Krūmiņu ģimenes tajā ierakstīti tikai Alberts ar sievu Mildu un meita Ausma. Alberta ailē piezīme, ka māsu nošāvuši vācieši, bet dēls iesaukts. Kurā – vācu vai krievu – armijā 1926. gadā dzimušais Gunars iesaukts, nav norādīts. Jaunākie bērni – Atis un Jānis sarakstā nav iekļauti. Iespējams, atrodas kaut kur pie radiem. Par Alberta māsu Leonoru Krūmiņu dzimtas bībelē ierakstīts ka viņa mirusi 1941. gadā. Leonoras nāves apstākļi nav zināmi. Dzimtas bībele arī nemin, ka Leonora būtu precējusies, taču pēc digitalizēto stikla negatīvu attēlu galeriju publicēšanas Historia.lv Kristīne Vizla ierakstīja komentāru facebook.com, pastāstot, ka Alberts Krūmiņš bija viņas vecvecmammas Leonoras Ķibas (Kibbe), dzimušas Krūmiņas, brālis. Mamma viņai savulaik stāstījusi, ka dzimtā bijis populārs fotogrāfs Krūmiņš, kādēļ tik skaistas saglabājušās omītes fotogrāfijas.

Augstākminētajā, 1944. gada sarakstā arī norādīts, ka Krūmiņi uz Zemkalniem pārcēlušies no Dikļu pagasta Vecā kroga. Nav gan skaidrs, kurš krogs tolaik šādi saukts – Baznīckrogs iepretī Dikļu baznīcai vai Dikļu centra krogs, kas vēl 20. gadsimta sākumā atradies garajā ēkā, kura tagad ir savienota ar 1933. gadā blakus uzcelto tautas namu un mūsdienās kalpo kā daļa no Dikļu kultūras nama. Kā pastāstīja tagad Valmierā dzīvojošā diklēniete Renāte Zīdere, šajā ēkā arī padomju laikā, pirms tika uzcelta jaunā kolhoza ēdnīca, atradusies bufete, kur vīri devušies, lai iedzertu pa glāzītei. Savukārt no pagalma puses ēkā bijusi ieeja divos dzīvokļos. Varbūt kādā no tiem savulaik dzīvoja Krūmiņi?

1949. gadā aizpildītajā kolhoza “Briede” Latvijas PSR Dikļu ciema izpildu komitejas “Saimniecības ražošanas pamata rādītāju grāmatā” redzam, ka Zemkalnos dzīvo Krūmiņu ģimene – Alberts ar Mildu un viņu bērni Ausma, Atis un Jānis. Kā mājsaimniecības galva norādīta un parakstījusies Milda[5]. Iespējams, šāda rokāde, par ģimenes galvu norādot kolhoza “Briede” laukstrādnieci Mildu, veikta, lai izvairītos no dažādām iespējami nelabvēlīgām sekām, kādas saimniecībai varētu rasties, ja tās priekšgalā stāvētu individuālais amatnieks... 

Alberts Krūmiņš Zemkalnos nodzīvo līdz 1969. gada 21. februārim, kad 79 gadu vecumā mirst. Drīz pēc tam, 1970. gada 2. augustā, no dzīves 73 gadu vecumā aiziet arī Alberta sieva Milda[4]. Abi dzīvesbiedri atdusas dzimtas kapos Dikļu kapsētā. Zemkalnos turpina saimniekot viņu dēls Jānis.

Fotogrāfa darbība

Pagaidām man nav izdevies noskaidrot, kad tieši Alberts Krūmiņš sāka nodarboties ar fotogrāfiju un pie kā apguvis aroda prasmes. Skaidrs, šķiet, ir tikai tas, ka par fotogrāfu Alberts kļuvis pēc atgriešanās Latvijā. Interese un ierosme gan varēja rasties daudz ātrāk, iespējams jau mācoties Rīgas pilsētas Amatniecības skolā, kur viena no piedāvātajām specialitātēm bija fotogrāfs. Tomēr to, ka fotografēšanu Alberts Amatniecības skolā nemācījās, varam teikt visai pārliecinoši. Pretējā gadījumā viņam izdotajā liecībā būtu redzams, ka Alberts apgūst tādus fotogrāfa amatam nepieciešamus, šajā mācību iestādē pasniegtus priekšmetus kā mehānika, tehnoloģija un ķīmija.

Atbildi uz jautājumu par to, kurš varēja radīt Alberta Krūmiņa interesi par fotogrāfiju un / vai ievadīt viņu amata prasmē, domājams, slēpj Alberta dēla Jāņa saglabātie un Valmieras muzejam nodotie stikla negatīvi, pareizāk – tā šīs kolekcijas daļa, kura datējama ar laiku no aptuveni 1900. līdz 1914. gadam. Pats Alberts, kuram 1900. gadā bija tikai 11 gadi, saprotams, nekādi nevarēja būt šo fotogrāfiju autors. Tātad šie negatīvi, kuros lielākoties redzami Dikļos un Dikļu apkārtnē uzņemti attēli (portreti, cilvēku grupu foto un dažādas ainavas), viņa īpašumā būs nonākuši kaut kad vēlāk, Albertam tos iegūstot no kāda cita fotogrāfa krājuma. Iespējams, tas varētu būt Mārtiņš Luste (1884–1957), viens no četriem Lustu ģimenes fotogrāfiem, trim brāļiem un māsas, kuri 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā darbojās Mazsalacā un Valmierā. Līdzās fotografēšanai darbnīcā Lustes devās arī izbraukumos – gan piedāvājot fotografēšanu mājās[8], gan arī, domājams, lai uzņemtu dažādus interesantus, ievērības cienīgus vai ainaviskus skatus, kas varētu būt noderīgi pastkaršu iespiešanai.

Tā piemēram Krūmiņa stikla negatīvu kolekcijā varam atrast oriģinālu 1904. gadā sūtītai pastkartei ar Dikļu muižas kungu mājas skatu. Šai pastkartei gan nav norādīts ne fotogrāfs, ne izdevējs, bet par to, ka Mārtiņš Luste 20. gs. sākumā ir devies uz Dikļiem fotografēt, liecina 1913. gadā uzņemts Dikļu draudzes skolas skolnieku grupas attēls. Atēla otrā pusē vidū uzspiests zīmogs “M. Luste”[9]. Savukārt par to, ka Dikļus fotografējis arī Mārtiņa vecākais brālis Tenis Jūlijs Luste (1880–1965) liecina ar 1910. gadiem datējams Dikļu krogus (tagadējā kultūras nama) uzņēmums, kura otrajā pusē ar krievu burtiem uzrakstīts “Ju. Luste”.[10]

Līdz ar stikla negatīviem un tēva dokumentiem Jānis Krūmiņš Valmieras muzejā nodeva arī vairākas papīra fotogrāfijas. Uz vienas no tām redzama vieglā automašīna, bet otrā pusē uzspiests zīmogs “Foto A. Krūmiņš Dikļos. 18. JAN. 1928.” Tātad mums ir nešaubāms dokumentāls pierādījums, ka 1928. gadā (bet ticami, ka jau vairākus gadus) Alberts Dikļos darbojas kā fotogrāfs un, ļoti iespējams, viņam ir arī sava darbnīca ar atbilstoši iekārtotu telpu, kur ikviens interesents var nofotografēties portreta vai grupas uzņēmumam. Ka tas tā varētu būt bijis, varam spriest arī pēc tā, ka tā pati Alberta ģīmetne, kas Dikļu pagasta pasu grāmatā pievienota 1928. gada 23.janvārī izdarītajam ierakstam nr. 530  par jaunas pases izsniegšanu[11], tikai lielākā formātā, atrodas arī citu viņa dēla Jāņa Valmieras muzejam nodoto fotogrāfiju vidū. Ļoti iespējams, Alberts Krūmiņš ir uzņēmis ne tikai savu, bet arī vēl daudzus citus pasu grāmatā ielīmētos diklēniešu portretus. Atbilstoši tolaik Latvijas Republikā spēkā esošajiem noteikumiem, pases fotogrāfijas bija obligāti jāuzņem valsts iestādēs reģistrētā fotodarbnīcā.

Ja mūsu rīcībā pagaidām tomēr nav nav tiešu, vēstures avotos gūtu ziņu par Alberta Krūmiņa fotodarbnīcu, kas pastāvētu Dikļos pirms 1930. gada, tad ir zināms, ka Alberts tādu ierīko savas šajā gadā jaunuzceltās mājas, Zemkalnu, otrajā stāvā. 1937. gadā dzimušais dēls Jānis stāsta, ka tēva darbnīca tur bijusi, kopš viņš sevi atceras[12].

1941. gada tautas skaitīšanas anketā par Albertu Krūmiņu ailē “Amats / Nodarbošanās (kādu darbu strādā)” rakstīts “Fotogrāfs / foto darbiem”[6].

Alberts turpina strādāt par fotogrāfu arī pēc otreizējās krievpadomju okupācijas. Okupantu varai, acīmredzot, šāds lauku fotogrāfs ir noderīgs, jo satiksme lēna, Dikļiem tuvākās fotodarbnīcas Valmierā vai Limbažos, bet fotogrāfijas regulāri nepieciešamas dažādiem dokumentiem, tāpat pa laikam vajadzīgs fiksēt kādus oficiālus, padomju režīma organizētus notikumus vai pasākumus... Jānis Krūmiņš saglabājis divas šādas tēva uzņemtas fotogrāfijas. Vienā redzam zemnieku pajūgus ar graudu maisiem un karogu pie Baznīckroga, acīmredzot, kadru, kurā fiksēta obligāto labības nodevu piegāde, bet otrā – kādu bēru procesiju, kurai pa priekšu ar eglītēm rotātai smagajai kravas automašīnai tiek nests sarkanais karogs, bet aiz tās seko gara rinda ar pavadītājiem. Abi šie attēli uzņemti 40. gadu otrajā pusē vai 50. gadu sākumā.

1944. gada Dikļu pagasta iedzīvotāju sarakstā iepretī Alberta vārdam lakoniski atzīmēts “fotogrāfs” [7], tāpat arī 1949. gada Dikļu ciema izpildu komitejas “Saimniecības ražošanas pamata rādītāju grāmatā”, kur ailē “Nodarbošanās, dienests vai cits iztikas līdzekļu avots” rakstīts – “fotogrāfs”[5]. Līdztekus fotogrāfa amatam Alberts Krūmiņš laikā pēc II pasaules kara nodarbojies arī ar galdnieka darbiem – izgatavojis un labojis krēslus, galdus.[18]

Par fotogrāfu Alberts Dikļos strādā vismaz līdz 1960. gadu sākumam. 2021. gada augustā diklēniete, 75 gadus vecā Rūta Dupuža atcerējās, ka laikā, kad mācījusies Dikļu pamatskolā, vairākas reizes devusies pie Krūmiņa fotografēties. Albertu Krūmiņu viņa atceras kā vīru ar lielu bārdu, kas runājis mierīgi, lēni[13].

Alberta Krūmiņa fotogrāfa darbnīcu savulaik tika redzējusi arī Sarmīte Fogele. Viņa atceras: 

"Agrā bērnībā, līdz skolas 2. klasei, dzīvoju tagadējās Dikļu pagasta pārvaldes ēkas otrajā stāvā, jo mana māmiņa strādāja toreizējā ciema padomē. Vienā no pastaigām, iepazinos ar meitenīti – apmērām manā vecumā (tas varēja būt ap 1957. – 1958. gadu), kura bija atbraukusi no Rīgas ciemos pie radiem “Zemkalnos”. Kā jau bērni – mēs ātri sadraudzējāmies un sākām pavadīt dienas kopā. Vienā no šādām dienām, meitenīte mani uzveda “Zemkalnu” otrajā stāvā. Manās bērnības atmiņās šķita, ka esmu nonākusi teiksmainā pasaulē. Telpa bija plaša, krēslaina, ar lieliem jumta logiem un pasakainu iekārtojumu. Viena telpas siena bija apgleznota ar romantisku dabas skatu. Tur bija arī vairāki skaisti krēsli, podesti, drapērijas. Visvairāk mani sajūsmināja dažādās cepurītes. Jaunā draudzene laipni atļāva tās pielaikot.

Daudzus gadus vēlāk, kad strādāju iestādē, kas bija saistīta ar kultūras pieminekļu uzskaiti un pārlūkošanu, nonācu Mazsalacā. Pretīm vecajai muižai – vienā no muižas saimniecības ēkām bija saglabāts sens fotosalons (tas varēja būt 70.  gadu otrajā pusē). Ieejot salonā, man šķita, ka atgriežos bērnībā “Zemkalnos”, mani patiesi pārņēma dežavū sajūta.

Protams, gan Dikļu, gan Mazsalacas saloni bija iekārtoti atbilstoši vēsturiskajiem fotosalonu nosacījumiem un vizuālajam izpildījumam.

Salīdzinot ar vēlākajām padomju tipa fotodarbnīcām, tās atceros kā bezpersoniskas telpas ar tumšiem foniem un pāris rotaļlietām bērnu fotografēšanai, bet mazajā ciematiņā Dikļos vēl bija saglabājusies citur jau zudusī – romantiskā fotosalonu pasaule..."[17]

Fotogrāfijas

Kā jau iepriekš minēju, Alberta Krūmiņa stikla negatīvu kolekcijā par viņa paša uzņemtām fotogrāfijām var uzskatīt tikai tos attēlus, kas datējami ar 1920. gadiem un vēlāk. Attēlos redzam gan dažus portretus, gan krietni vairāk grupu fotogrāfijas, kurās diklēnieši uzņemti dažādu svarīgu dzīves notikumu brīžos – iesvētībās, kāzās, bērēs... Fotografēti, protams, arī Dikļu pagasta un draudzes skolas skolēni un skolotāji, tāpat arī publiski pasākumi. Tā piemēram 1927. gadā A. Krūmiņš pie Dikļu pils ieejas fotografējis Dikļu Zemnieku svētku dalībniekus. Virknē attēlu fiksēta Dikļu un apkārtnes kultūrvēsturiskā ainava un tās izmaiņas – redzam Dikļu pamatskolas piebūves un tautas nama jaunceltnes, valsts svētkiem izrotātu 1926. gadā uzcelto Dikļu pienotavu, dažādus Dikļu skatus...

Gadoties iespējai “noķert” savā objektīvā kādu savdabīgu, interesantu momentu, A. Krūmiņš nav kavējies to izmantot. Trijos stikla negatīvos, piemēram, iemūžināta pašgājēja tvaika dampja izstumšana no Mazbriedes (?) upītes, kur tas iekritis, salūztot tiltiņam. Kolorīta 1920. gadu Dikļu persona, par kuru vecākie diklēnieši joprojām glabā atmiņas, bijusi “nabadze Pirtsmariņa”, veca, vientuļa, trūcīga sieviete, kas dzīvojusi sabrukusī pirtiņā netālu no baznīcas. Alberts Krūmiņš fotografējis Pirtsmariņu gan pie pavisam sabrukušās būdiņas, gan jau pie jaunā namiņa, kuru viņai, domājams, uzcēlusi pagasta pašvaldība.

Ja neskaita Alberta pašportretus, kas saglabājušies papīra fotogrāfijās, tad stikla plašu negatīvu kolekcijā bija tikai trīs 20.–30. gados tuvākā plānā fotografēti portreti – viens iekštelpās, visdrīzāk Krūmiņa darbnīcā uzņemts sievietes portrets un divi brīvā dabā fotografēti dubultportreti. Vienā no dubultportretiem redzami jaunlaulātie, domājams pēc laulības ceremonijas, bet otrā – divas dārzā pie ziedoša košumkrūma sēdošas meitenes.

Aplūkojot darbnīcā uzņemto sievietes portretu, jūtams, ka fotogrāfs domājis gan par gaismu, gan kompozīciju, kā arī izmantojis objektīvu, kas ļauj panākt nelielu asuma dziļumu, akcentējot portretējamās personas seju. Spriežot pēc fotografētās sievietes apģērba stila un matu griezuma, šo attēlu varētu datēt ar 1930. gadu otro pusi un pēc izpildījuma to jau var vērtēt kā mākslas foto.

Fotogrāfēšanas prasmes Albertam, iespējams, palīdzēja pilnveidot Vilhelms Vekters (1910–1996), kuram 1930. gados Valmierā bija sava fotodarbnīca un kurš pēc Jāņa Krūmiņa stāstītā bijis tēva draugs[12].

Atsevišķi A. Krūmiņa uzņēmumi publicēti arī presē. Līdz šim izdevies atrast divas publikācijas. Pirmā no tām ir 1927. gada 16. jūnija “Brīvās Zemes Ilustrētais pielikums”, kurā iespiesti divi attēli ar Dikļos notikušo Zemnieku dienu dalībniekiem[14]. Viens no tiem ir identisks ar attiecīgu A. Krūmiņa stikla negatīvu kolekcijā saglabātu fotoplati. Savukārt Žurnāla “Zvaigzne” 1968. gada 5. decembra numurā ievietotā rakstā “Dikļi” publicētas trīs, par “Dikļu vecāko fotogrāfu” nosauktā A.Krūmiņa 1920.–30. gados uzņemtas fotogrāfijas, kuras izmantotas, lai ilustrētu pagātnē palikušos “buržuju” varas gadus un tos salīdzinātu ar citiem šajā rakstā publicētiem uzņēmumiem, kuri rāda dzīvi jaunajos, padomju varas celtajos Dikļos... Pirmajā fotogrāfijā redzam J. Mauriņa koloniālpreču tirgotavu tagadējās pagasta pārvaldes ēkā Grāvelsiņos, otrajā – Dikļu pirmo automašīnu, kas, atbilstoši attēla parakstā teiktajam, piederējusi aptiekāram Krievam (tā pati automašīna, kuras fotogrāfijai otrā pusē uzspiests A. Krūmiņa fotogrāfa zīmogs), bet trešajā – apmēram 2km no Dikļu centra atrodošos koka tiltu pār Briedi[15].

Valmieras muzeja krājumā nonākušās stikla fotoplates un nedaudzās papīra fotogrāfijas, protams, ir tikai maza daļa no tiem attēliem, kurus savas profesionālās darbības laikā Dikļos un to apkārtnē uzņēmis Alberts Krūmiņš. Negatīvu lielākā daļa, acīmredzot, gājusi bojā, bet daudzas no tiem nodrukātās papīra fotogrāfijas visdrīzāk joprojām glabājas esošo vai bijušo diklēniešu un viņu pēcteču mājās. Ja arī jūs esat kāds no viņiem, pārskatiet savus albumus – varbūt tajos ir kāds uzņēmums ar fotogrāfa Alberta Krūmiņa zīmogu. Tādu atrodot, ja iespējams, ieskanējat fotogrāfiju no abām pusēm vismaz 600dpi izšķirtspējā un atsūtat uz adresi [email protected]. Gadījumā, ja ar datoru neesat uz “tu” un jums nav iespēju fotogrāfijas pašam ieskanēt, lūdzu uzrakstat uz iepriekš minēto e-pastu vai piezvanat man uz numuru 29151826 un vienosimies par tikšanos, lai to varētu izdarīt ar Historia.lv datortehniku.

Ja zināms, kādi cilvēki, notikumi un vieta uz fotogrāfijas redzami, noteikti pierakstiet to klāt. Tāpat man būtu saistoši un noderīgi jebkādi dokumenti vai citas ziņas, kuras varētu papildināt šobrīd zināmo par Alberta Krūmiņa personīgo dzīvi un fotogrāfa darbību.

Joprojām ikviens interesents aicināts arī aplūkot Historia.lv publicētās A. Krūmiņa stikla plašu negatīvu kolekcijas attēlu galerijas un gadījumā, ja atpazīst kādu no fotogrāfijās redzamajiem, bet nenosauktajiem cilvēkiem vai neatpazītajām vietām, par to man uzrakstīt. Paldies visiem, kas jau atsaucās uz iepriekšējo aicinājumu un palīdzēja papildināt un precizēt attēlu anotācijas!

Vēres

1. LVVA, 235. f., 7. apr., 142. l., 51. lapa
2. LVVA 869. f., 1. apr., 128. l.
3. Valmieras muzeja krājums. Jāņa Krūmiņa nodotie Alberta Krūmiņa dokumenti un papīra fotogrāfijas.
4. Ieraksti Jāņa Krūmiņa glabātajā Krūmiņu dzimtas bībelē.
5. LNA VZVA 54. f., 1. apr., 7. l.
6. LVVA 1308. f., 15. apr., 3831. l., 15. lapa.
7. LVVA 4419. f., 1. apr., 567. l.
8. Vēsturnieces I. Zīriņas apkopotās ziņas. No 19.11.2020 publicēta ieraksta par Lustes dzimtas fotogrāfiem Latvijas Fotogrāfijas muzeja facebook.com lapā. Skatīts 21.03.2022.
9. Facebook.com grupā “Valmieras apriņķa dzimtu pētnieki” diskusijā par Lustes dzimtas pētniecību ievietots attēls.
10. Vēsturnieka un arheologa Andra Tomašūna facebook.com personīgajā profilā publicētais attēls un V.Grīviņam sniegtā informācija par uzrakstu fotogrāfijas otrā pusē.
11. LVVA 4419. f., 3. apr., 1. lieta, 107. lapa.
12. Teic. Jānis Krūmiņš. Pierakstījis V.Grīviņš 19.08.2021, Dikļos.
13. Teic. Ruta Dupuža. Pierakstījis V. Grīviņš 20.08.2021, Valmierā.
14. Dikļu zemnieku svētki // Brīvās Zemes Ilustrētais pielikums, Nr. 24, 16.06.1927. Publicēts periodika.lv. Skatīts 20.03.2022.
15. Dikļi // Zvaigzne, Nr. 23, 05.12.1968. Publicēts periodika.lv. Skatīts 20.03.2022.
16. rck.lv. Skatīts 22.03.2022.
17. Sarmītes Fogeles atmiņas, uzrakstītas Dikļos 26.04.2022.
18. Ivara Minča (1938) atmiņu stāstījums par Dikļu fotogrāfu Albertu Krūmiņu, bērnību un jaunību Dikļos. Historia.lv, 21.04.2022.

***

Pētījums tapis Kocēnu novada domes finansētā 2021.g. iedzīvotāju iniciatīvu projektu konkursā atbalstītajā projektā "20.gs. I puses Dikļu fotogrāfa Alberta Krūmiņa stikla negatīvu kolekcijas digitalizācija, apstrāde un attēlu publiskas pieejamības nodrošināšana".