Juris Dambis. Vai viss uzbūvētais kļūst par saglabājamu vērtību?

Arhitektūra ir māksla veidot kvalitatīvu cilvēka dzīves telpu un arī nozīmīgs, vēl pietiekami nenovērtēts informācijas nesējs. Katrs laika periods atstāj pēdas telpā un ar to telpa kļūst bagātāka. Katra laikmeta arhitektūrai un telpiskajai videi kopumā piemīt sava informācija. Zaudēt kāda laikmeta arhitektūru nozīmē zaudēt arī informācijas daļu, kuras uztveres jēga nav tikai arhīvu liecības, bet, būtiskākais, šīs informācijas saņemšana ar sajūtām no pirmavota- arhitektūras darinājuma.

Satraukums arhitektūras profesionāļu vidē ir samilzis saistībā ar modernisma laikmeta ēkas likteni Rīgā, Elizabetes ielā 2. Ir satikušās divas nostājas, katra ar savu argumentāciju un pamatojumu. Diskusiju karstumā tiek absolutizēta “pareizā pieeja”, apsaukti citādi domājošie, aplaudēti savējie, jautājums no profesionālā lauka lēnām pārceļas uz politisko skatuvi.

Pats par sevi saprotams, ka minētajai ēkai piemīt zināma kultūrvēsturiska nozīme – 1974.gadā arhitektu J.Vilciņa, A.Ūdra, A Staņislavska un G.Asara radītā ēka ir sava laikmeta liecinieks. Mani kolēģi – kultūras mantojuma nozares pieredzējuši eksperti, šai ēkai kopējā Rīgas kā UNESCO Pasaules mantojuma vietas vērtību sistēmā ir devuši novērtējumu – ēka ar nelielu kultūrvēsturisku nozīmi. Vai man kā arhitektam par šādu vērtējumu vajadzētu izrādīt sašutumu? Es nezinu, kā ir “pareizi”, vēlos izklāstīt savu viedokli, nepretendējot uz vienīgo vai lielāko patiesību. Man patīk un es cienu modernisma laika arhitektūru. Mani sajūsmina F.L.Raita, P.Bērensa, V.Gropiusa, L.Mīsa van der Roes un Lekorbizjē darbi. Es iedvesmojos arī no modernisma arhitektūras Latvijā. Tomēr katrs konkrētais darbs un gadījums prasa lielāku iedziļināšanos.

Latvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālkomitejas galvenās mītnes vieta tika izraudzīta, absolūti nerēķinoties ar Rīgas gadsimtos radītām kultūras vērtībām. Rīgas izcilākās vērtības ir pilsētas centra skaidrā plānojuma struktūra ar zaļo zonu sistēmu, viduslaiku, vēlāku, īpaši jūgendstila arhitektūru, pilsētas panorāmu un siluetu, mērogu, visu vērtību kopuma radīto noskaņu. Iebūvējot pārspīlēta apjoma biroja ēku vērtīgā dārzu un parku struktūrā, sagraujot gadsimtos iedibināto lietu kārtību, tika pārkārtota vērtību sistēma, to pielāgojot politiskās varas īstermiņa vajadzībām. Vai šādā situācijā radītu ēku mēs varētu uzskatīt par mūžīgi saglabājamu vērtību? Ja jā, tad mēs “uzspridzinām” vērtību teoriju un dodam vēstījumu sabiedrībai, ka pārkāpjot tiesiskus un profesionālus pamatprincipus, mēs varam iegūt saglabājamu un atzītu vērtību. Konkrētai pilsētvides vietai piemīt sava gadsimtu laikā izcīnīta nozīme un vērtība, kura ir ievainota. Nepiekrītu, ka minētā ēka uzbūvēta teicamā kvalitātē un ka tās saglabātības stāvoklis ir labs. Es šādu ēku nemudinu nojaukt, bet ja tā ir nolietota un prasa ievērojamus ieguldījumus atjaunošanai, tad gan mēs esam izvēles priekšā un labāk būtu parku sistēmai savulaik izdarīto pārinodarījumu nelikt paciest ilgāk. Mums jācenšas lielās vērtības nesamainīt sīknaudā. Tomēr ir kaut kas ļoti nozīmīgs, kas padara Rīgu pievilcīgu un skaistu - tieši to mēs nedrīkstam vājināt vai pazaudēt.

No pieredzes vērtējot konkrētās ēkas saglabāšanas iespēju, vēlos dalīties ar pārdomām par citiem modernisma objektiem. Savulaik diskutēto viesnīcas Latvija augstuma saglabāšanu uzņēmēji un projekta arhitekti pamatoja kā sava laikmeta arhitektūras liecību, bet pēc tam pierādīja, ka modernisma laika oriģinālo ēkas tēlu saglabāt nav iespējams. Tāds pats nopietni pamatots liktenis gaida Preses namu Ķīpsalā. Interesanta situācija izveidojās ar augstceltni Citadelē. Padomju laika augstbūve, kura visvairāk kaitē Rīgas vēsturiskā centra siluetam, pilnībā izjaucot mērogu un telpiskās vides harmoniju, ir izraisījusi karstas diskusijas. Brīdī, kad kultūras mantojuma sargātāji tiesību normu ietvaros gribēja to pasludināt par vidi degradējošu objektu, saņemot arī UNESCO Pasaules mantojuma centra un Latvijas politiķu atbalstu, neliela arhitektu kopa aktīvi iestājās par minētās augstcelnes saglabāšanu. Tā šī ēka savu agresīvo ietekmi konkrētajā vietā ir nostiprinājusi uz nenoteiktu laiku. Kultūras mantojuma speciālisti nepieprasīja šo ēku nojaukt, bet lietot, nepieļaujot tās turpmāku attīstību, savukārt brīdī, kad ēkas atjaunošanā būtu jāiegulda ievērojami līdzekļi, to demontēt. Padomju perioda arhitektūras saglabāšana šķietami ir vienkārša, tomēr praksē ļoti sarežģīta un dažkārt nesamērīgi dārga. To ietekmē lietotie būvmateriāli, būvniecības metodes, darbu kvalitāte, energoefektivitāte, mūsdienu kvalitatīvas cilvēka dzīves telpas prasības, ieguldāmo resursu lietderība un atbildība pret nākotni. Latvijas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļauti vairāki modernisma laika arhitektūras objekti. Viens no izcilākiem piemēriem Rīgā ir Dailes teātra ēka. Jau piecdesmito gadu beigās Rīgā sāka projektēt teātra jauno ēku, radošajam darbam veltot pat astoņus gadus (1966.-1976.g., M.Staņa, I.Jākobsons, H.Kanders u.c.) ar ļoti veiksmīgu novietni, būvmasu izkārtojumu, funkcionālu skaidrību un telpu sapludinājuma principu. Tikai samērā sīvā cīņā un ar ievērojamiem materiāliem ieguldījumiem ir izdevies panākt pilnīgu šīs ēkas autentiskuma un vizuālā tēla saglabāšanu. Jaunu šī arhitektūras perioda darbu pasludināšana par aizsargājamām vērtībām kļūst arvien sarežģītāka, jo visbiežāk tiek saņemtas kategoriskas īpašnieku pretenzijas, pat līdz tiesas procesiem.

Izskanējušie pārmetumi par nepārdomātiem un straujiem lēmumiem bijušās PSKP centrālkomitejas ēkas likteņa izlemšanā ir jāpieņem. Pietiekamas diskusijas un savlaicīgu skaidrojumu pietrūka, tomēr tam ir arī savi attaisnojumi. Steiga telpiskās vides attīstībā ir nevēlama, kaut gan pasaules un Latvijas praksē ir atsevišķi piemēri, kur strauji un drosmīgi pieņemti lēmumi ir devuši labus rezultātus, bet dažkārt pārmērīgi ilgstoša analīze un izsvēršana ir kļuvusi par “muļļāšanos”. Svarīgi ir nenokavēt, nepalaist garām izdevīgāko brīdi, apstākļu sakritību, “zvaigžņu stāvokli”. Dēvēto “pasaules jauno praksi” – ēkas nenojaukt, bet saglabāt, nevar attiecināt pilnīgi uz visiem gadījumiem. Šajā gadījumā ir īpaši apstākļi, kas aprēķinu bilanci nosvērs uz pārmērīgu slodzi videi un pārspīlētiem ieguldījumiem. Iespēja minēto ēku izmantot ministriju izvietošanai būtu slikta valsts piemēra demonstrēšana, savukārt ēkas pārdošana investoram tomēr būtu bezatbildīga, jo tā tiktu mūžīgi nostiprināta parka piesārņošana ar neatbilstošu un nekontrolējamu funkciju. Šī pilsētas struktūrā nozīmīgā zaļā telpa nav piemērota birojiem, mašīnu stāvvietām, ar betonu klātiem plašiem laukumiem. Ja minētajā ēkā būtu iespēja izvietot sabiedriski nozīmīgu, vispiemērotāk kultūras funkciju, tad šī ēka savu atrašanās vietu parkā attaisnotu. Tomēr arī tad, nostājoties pie šīs ēkas, mēs nekad nevarēsim pateikt, ka tieši šī ēka ar savu mērogu un formu valodu parkā ir gaidīta un dod tam pievienotu vērtību. Rīgas vēsturiskā centra skaidrā plānojuma struktūra tomēr ir nesalīdzināmi lielāka un dominējoša vērtība, kā konkrētais modernisma laikmeta objekts. Un vēl ir viens aspekts, kuru nav iespējams izdzēst, tas ir ēkas sākotnējais saturs, ēkas radīšanas mērķis.

Diskusijas par to cik Rīgā ir vajadzīga akustiskā koncertzāle, gan ir kļuvušas pārlieku nogurdinošas. Akustiskās koncertzāles neesamība Rīgā, trīsdesmit gadus pēc Latvijas kā nacionālas valsts neatkarības atgūšanas, vistiešāk raksturo Rīgas pašvaldības attieksmi pret kultūru un izpratni par vērtību sistēmas hierarhiju. Latvijas sasniegumi mūzikā jau sen ir nopelnījuši tiesības uz izcilas arhitektūras, labas novietnes un perfekta skanējuma koncertzāli. Tāpēc tās radīšana Rīgā, kā Latvijas galvaspilsētā, pēc savas būtības būtu sabiedrībai skaista parāda atdošanai. Var jau uzskatīt, ka koncertzāles būvniecība ir tikai Kultūras ministrijas vai valdības atbildība, bet starptautiskā praksē parasti pašvaldības nāk klajā ar labākām vietas izvēles idejām, kur tās savlaicīgi ir rezervētas nākotnes attīstībai. Rīga var lepoties ar kultūras būvju novietni un to savstarpējām attiecībām. Nacionāli nozīmīgās būves galvenokārt ir izvietotas Rīgas centra vērtīgākajā daļā, ērti sasniedzamas kājāmgājējiem, ievērības cienīgas ar savu vizuālo tēlu un salīdzinoši ērti lietojamas.

Pirms vairāk kā desmit gadiem izraudzītā koncertzāles vieta, kad novietojuma ambīcijas neinteresēja izmaksas, Kongresu nama pārbūves iecere, kur izpalika arhitektūras kvalitāte, vai Koncertzāles vietas meklēšana biznesa attīstības teritorijās, attālināti no centra – neliecina par ieinteresētu profesionālu un atbildīgu pieeju.

Vietas izvēle uz AB dambja bija vis savdabīgākā, sava laika “lietu kārtošanas” tradīcijām raksturīga. Tā neapšaubāmi ir viena no izcilākajām vietām Rīgā, tomēr arī ļoti pretrunīga. Pirmkārt: vietu izvēlējās maza speciālistu un politiķu grupa, liekot “paklusēt” kultūras mantojuma nozares speciālistiem. Apzināti, vai neapzināti izvēle “uzkrita” spēkā esošā pilsētas attīstības plānā noteiktai neapbūvējamai zaļai teritorijai, kā arī nonāca pretrunā ar tikko Ministru kabinetā apstiprinātiem Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumiem. Tādā veidā to, par ko, pieņemot Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likumu, Saeima un valdība kritiku izteica Rīgas domei, valdība sadarbībā ar pašvaldības amatpersonām šajā gadījumā aizmirsa ievērot pati. Vēlāk normatīvie akti tika koriģēti, tomēr šīs vietas izvēle no pilsētplānošanas tiesiskuma viedokļa ir ierindojusies blakus tādiem skandaloziem objektiem kā Triangula bastions, Stockmann centrs un Swedbank ēka. Otrkārt: argumenti, ka AB dambis kā vērtīga hidrotehniska būve jāglābj no sabrukšanas, nonāca pretrunā ar glābšanas idejas iecerēto izpildījumu. Oriģinālu hidrotehnisku būvi, kas Rīgas gadījumā veido samērā unikālu straumes regulēšanas sistēmu, pārveidot tā, ka tās konstrukcija un vizuālais tēls vairs nav attiecināms uz vēsturisko hidrotehnisko būvi tomēr bija vajadzībai pievilkts pamatojums. Treškārt: šīs vietas izvēle tika pamatota ar pieejamiem neierobežotiem valsts budžeta finanšu resursiem, kā arī ar garantiju, ka Daugavas kreisā krasta attīstībai sākotnēji tiks izbūvēta apjomīga, plaša un ērta publiskā infrastruktūra. Ceturtkārt: šī vieta ir sarežģīta no ierobežotās publiskās ārtelpas platības viedokļa un tomēr ar Koncertzāles apjoma izvietojumu ietekmēs Rīgas vēsturiskā centra panorāmas un silueta uztveri.

Laiks ir mainījies. Pēdējā pasaules ekonomiskā krīze ir ienesusi būtiskas pārmaiņas, kuras mēs pamazām sākam ieraudzīt, izskaidrot un uztvert. Bez ietekmes nepaliks arī covid vīrusa izraisītās sekas. Ambiciozās ieceres izrādīties ar jaunām grandiozām būvēm, pārtaps par grandiozām resursu taupīšanas iecerēm, esošo vērtīgu būvju atkārtotas izmantošanas, vietas identitātes un īpašās auras saglabāšanu, uzturēšanas un ekspluatācijas racionāliem risinājumiem, kvalitātes prasībām vissīkākajās detaļās, vēlmju un iespēju sabalansēšanu, demokrātisku dialogu lēmumu pieņemšanā un patiesāku atbildību pret nākotni. Mums jāņem vērā kultūra šī jēdziena vispilnīgākajā izpratnē, kā arī sociālās pārmaiņas un pieaugusī nevienlīdzība. Par publisko naudu finansētā pilsētas attīstības katra iecere jāskata kopsakarībā ar visām vajadzībām, par prioritāti izvirzot cilvēka dzīves kvalitāti ilgtermiņā.

Rīgas centrs nav pārslogots, un tuvākajā nākotnē centram pārslodze nedraud. Vēl vairāk, centrs jāpapildina ar kvalitatīvām kultūras aktivitātēm. Kultūrai jāatvēl labākās vietas, bet šajā kontekstā vārda “labākā” izpratne ir mainījusies. Rīgas gadījumā akustiskajai koncertzālei novietne ir jāmeklē pilsētas centrā, jāiegūst risinājums, kam jākļūst par notikumu arhitektūras un dizaina attīstībā, jaunu vietas zīmi un nākotnes saglabājamu vērtību. Atbildīgi salīdzināta un pārdomāta vieta, veiksmīga arhitektūras ideja, atklāta procesa virzība un saprātīgas izmaksas akustisko koncertzāli var pieteikt kā pirmo, veiksmīgu un sabiedrības mīlētu, nākamās valsts simtgades nacionāli nozīmīgāko celtni. Tālākā nākotnē es bijušās Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēkas vietā vēlētos redzēt atjaunotu parku, bet nekautrējos arī no domas, ka viena no iespējām Rīgas akustiskās koncertzāles novietni ir izvēlēties tieši šeit, ja: esošā ēka pēc nolietojuma tiek demontēta, substanci atkārtoti izmantojot vietas attīstībā, radošu sacensību ceļā tiek radīta nepārspīlēta mēroga, zaļā vidē iederīga, ilgtspējīga, publiski plaši atvērta un pievilcīga arhitektūra.

Mūsu nācijai nozīmīgu nākotnes plānu īstenošanā vajag labas idejas, viedokļu dažādību, diskusijas un radošu dialogu, bet ne pārmetumus, neuzticēšanos, strīdus un naidu. Mums trūkst sajūtas, ko dod domās sadodoties rokās īstenoti kopēji sapņi. Tas ir fenomens, kas mazas tautas padara par garā lielām.

Juris Dambis
Dr. Arch.
30.06.2020.